Pagājušajā nedēļā mūsu dārgā redaktorīte bija pacentusies un, paredzot, ka es rakstu neiesniegšu laikā, piešķīra man īpaši nepatīkamu tēmu. Viņa paskaidroja, ka tas ir priekšlaicīgs sods.

Lai gan ASV prezidenta amats esot otrais svarīgākais aiz pāvesta un šīs vēlēšanas mums līdz ar to daudz nozīmīgākas par jebkuru referendumu vai cita veida tautas nobalsošanu Dzintarzemē, man tomēr jāatzīstas, ka es atļāvos nekam līdzi nesakot. Galu galā man balsot nav ļauts, tā kā sekas mani skars tāpat - vai es to gribu, vai nē.

EK mani mierināja, ka viņa esot tikusi galā ar rakstu par Olanda runu, tāpēc man jāspēj pievarēt Borats, uz ko es, raižpilni savelkot pieri, atbildēju ar pretjautājumu: "Olands bija Londonas mērs?". Izrādās, nē, tas esot Francijas prezidents, ko es, protams, biju palaidusi garām, jo toreiz vairāk koncentrējos uz EK skrupulozi aprakstītajiem Sarkozī apēstajiem kruasāniem un svaigākajiem mūzikas ierakstiem. Līdz ar to arī es nolēmu pārbaudīt, ko mēdz ēst Borata sīvākais pretinieksk Mits Romnijs. Tā kā Romnijs pārstāv Republikāņu partiju, kas ir konservatīvie, un tāpēc noteikti nicina tādus brīvdomātājus kā veģetārieši, vegāni un slow food propagandisti, viņš visos minētā rakstura attēlos redzams tikai kopā ar gaļu. Romnijs apķēris vistas stilbiņu, Romnijs dur cūkai mugurā dunci vai Romnijs negausīgi iekodies kārtīgā amerikāņu burgerī - viņš konsekventi vismaz publikas priekšā fotografējas vienīgi ar gaļu saturošiem pārtikas izstrādājumiem. Azartiski turpināju pētījumu, interneta meklētājā "google" ierakstot "Romney singing", un atradu, kā bijušais prezidenta kandidāts dzied plaši pazīstamo balādi "America is beautiful". Novērtēju viņa uzdrīkstēšanos, taču esmu droša, ka Sarkozī vismaz šajā ziņā ir krietni apdāvinātāks.

Mits izskatās pēc tipiska ASV prezidenta kandidāta - simpātisks kungs ar patīkami sirmiem deniņiem, kurš savos tik retajos atpūtas brīžos valkā augsti savilktus džinsus ar brūnu jostu vai smilšu krāsas šortus. Neskatoties uz šo patīkamo ārējo tēlu, lielākā daļa balsojušo sieviešu tomēr devušas priekšroku Boratam. Varbūt tas daļēji arī tādēļ, ka starp viņām bijušas visas ASV lezbietes un/vai pārliecinātās feministes, kurām Borata daudz liberālākā nostāja varētu būt sirdij tuvāka. Domāju, ka par nabaga Mitu, kurš lidenē jau bija sarakstījis savu uzvarētāja runu, tas arī ir viss, kas man sakāms.

Borats turpretim ir visu nāciju savienības simbols, jo viņam ir melnādains tēvs un baltādaina māte, kuri viens otru pirmoreiz satikuši krievu valodas lekcijā. Ko vēl es par Boratu zinu? Viņš pirms vairākiem gadiem kļuva par jauno amerikāņu cerību pēc plebeju fermera Džordža Buša, kuram patika karot un stulbi pārteikties. Iznesīgs, inteliģents, harizmātisks vīrietis ar krutu sievu, kurš tajā pašā laikā ir tuvs tautai, jo spēlejas ar suņiem, cilā bērnus, daudz ņirdz un nekautrējas uzvilkt t-kreklu no H&M. Domāju, ka pēc tik rūpīgas pētnieciskā lauka apzināšanas, varu ķerties klāt arī raksta centrālajam mērķim - Borata uzvaras runai.

Tā kā ar american english tāpat kā ar cafe americana esmu uz "jūs" un sapratu tikai aptuveni 1/3, brīdinu, ka analīze saturu neatspoguļos pilnībā. Boratam tīri labi patīk ne tikai golfs, bet arī basītis, tāpēc runu viņš izvēlējies teikt savā un Chicago Bulls dzimtenē Čikāgā. Sākumā viņš kā jau īstens valstvīrs, kurš atšķirībā no Olanda un Sarkozī apzinas, ka par sāncenšiem tāpat kā par mirušajiem jārunā tikai labu vai neko, izsaka pateicību par sīvo cīņu vārdā vairs neminamajam otram kandidātam. Starpcitu, esot bijis arī trešais kekss, bet to es galīgi nemācēju sagooglēt, tāpēc atļaušos uzskatīt, ka viņš bija vai nu pārāk hipsterīgs, vai gluži pretēji - ārkārtīgi garlaicīgs. Borats runā lēni, pēc katra teikuma līdzīgi kā pirms atbildīga soda metiena ieturot pauzi, lai ļautu sekot garam "āāāāāāāā" vai "olē, ole, ole, olē, Amerikā - uzvarā!". Uzrunas pirmajā daļā neizbēgamas ir pateicības ne tikai visiem spraigajā kampaņā iesaistītajiem, bet arī abām meitām un sievai, kurā tāpat kā reiz viņš, tagad akli iemīloties visa amerikāņu tauta. Tas norāda, ka Boratam nepiemīt viena no egoistiskajām cilvēces īpašībām - greizsirdība - , un viņš ir pašaizliedzīgi gatavs dalīties ar savu nāciju itin visā.

Turpinājumā viņš runā kaut ko no sāgas "Mēs esam vareni, mēs esam diženi!", uzsverot, ka katrs pats savas laimes kalējs, un valsts netaisās uzturēt ubagus, bet drīzāk ir gatava sniegt palīdzīgu roku lādzīgajai vidusšķirai. Ar iemesto vēlēšanu biļetenu vai drīzāk elektronisko klišķi viss tikai tagad ir sācies un, citēju, "mēs esam dižāki par indivuduālo ambīciju summu!". Tātad tiek uzsvērts komandas darbs, kurā arī var just atsauces uz basketbolu un sevišķi jau Chicago Bulls, kur it kā galvenais bija Maikls Džordans, tomēr visi viņam deva labas piespēles. Tad Borats uzsver, ka grib mieru, bet to grasās nodrošināt nevis ar hipiju neproduktīvajiem paņēmieniem, bet tieši otrādi - visspēcīgāko karaspēku uz zemeslodes. Tas ir tā kā džeks ar baigajiem musīšiem ieiet bārā, un visi viņam liek mieru. Vēl tiek runāts, ka tiks fiksēta imigrantu sistēma, bet diemžēl nezinu, ko tas nozīmē. Taču zinu, ka ASV ir imigrantu kvotas, kā arī zaļās kartes katru gadu var vinnēt loterijā. Beigās viņš paziņo, ka viņi, tie amerikāņi, ir labākā pasaules nācija, ko man jau liekas, ka galīgi nevajadzēja teikt, jo demokrātija taču paredz vienlīdzību arī starp nācijām. Bet var jau būt, ka Orvelam būs bijusi taisnība, un dažu nāciju dēļ visai pasaulei sadoties rokās ir vairāk vērts nekā citu.

Pašās, pašās beigās viņš sāk dziedāt kaut ko "Black or White" garā tik entuziastiski, ka ir pat aizmirsis ieturēt cienīgās pauzes. Lirika apmēram šāda: "Visi ir spējīgi dzīvē kaut ko sasniegt, tāpēc ej un dari, vienalga, vai esi gejs, kristietis, afroamerikānis, Ooh, Ooh, Yea, Yea, Yea Now, It's Black , It's White, Whoo". Viss, cilvēku pūlis ir ieslīdzis pilnīgā ekstāzē.

Jāatzīst, ka diezgan neprasmīgi mēģināju arī uzmeklēt, kas ir galvenās lietas, kuras būs atšķirīgas, tiekot ievēlētam Boratam nevis vārdā neminamajam. Žurnāls "Ir" man paskaidroja, ka Borats tagad varēšot izvēlēties divus tiesnešus Augstākajai tiesai (tā kā mums Satversmes tiesa), kas ir ilgstošas pārmaiņas, jo viņus ievēl uz mūžu. Tad nu šī tiesa kļūst liberālāka u.t.t., es tikai nesapratu - tos divus jau esošos tad nogalinās?

P.S. Pēc šī raksta tapšanas jūtos apmēram šādi: http://www.youtube.com/watch?v=OjrthOPLAKM

LNT uztaisījis kaut kādu kārtējo paģelku, bet šoreiz ļoti mīļu – tik mīļu, cik mīļš būtu vārnas un kovārņa pirmais randiņš uz Origo kāpnītēm rēnā vasaras vakarā. Nu, mīlestības šoviņi televīzijā nav nekas jauns – vēl laikos, kad mūsu izpratni par jūtām attiecībām veidoja seriāla “Glābējzvans” scenāristi, Gundars Āboliņš jau bija novilcis Streiča dāvātās importa džinsenes un uzvilcis alus vēderu, ar kuru tad arī vadīja “Laimes spēli”. Laiks ir gājis, bet tā vien izskatās, ka televīzija tikmēr ir bijusi labā pālītī un tikai tā vārīgi streipuļojusi līdzi. Tiesa, nu jau tā ir pamodusies un paģiraini mums jautā “Precamies!?!” Nosaukums vien liek mums jau noprast, ka šis būs nopietns raidījums – cik nu vispār nopietns var būt jebkas, kam seko trīs interpunkcijas zīmes pēc kārtas.

“Precamies!?!” vadītāja ir Binnija Ārberga, kuru savulaik apprecēja tas vecais āksts no Dailes dramatiskā pulciņa. Paldies dievam, ka Binnija vada tikai šo šovu, jo, ja viņa vadītu šovu “Nešķiramies!?!”, tad gan jau Kažoka ātri vien tviterī šai uzrietu par nekompetenci, bet tviterī jau vesels ar bars ar tādiem idiņiem, kam padod tikai kaut ko tādu - tie uzreiz retweet. Vārdusakot, Binnija ir īstajā vietā. Viņai kā tādas vistas uz lakts piesēž režisore Lote Gediņa un astroloģe ar stāžu Māra Ošuroka. Par abu pēdējo dāmu izgājieniem dzimtsarakstu nodaļās es pārāk daudz nezinu, bet arī ticu, ka tas nav vairs svarīgi, jo ko gan vispār vēl svarīgu būtu iespējams pateikt pēc tā, kad jau ir pateikts, ka kāds tic tam, ka Strēlniekam ar Aunu pisties ir labi, bet par Ūdensvīra saskaņu gultā ar Vēzi var pateikt tikai to pašu, ko Eimija Vainhausa jau pateica par Vaivaru rehabilitācijas centru – “No, no, no.”

Raidījuma struktūra ir vienkārša. Tātad ir tās trīs vistas uz lakts. Tad atnāk viens džeks vārdā Raivis vai Raitis, kas cer atrast savu īsto un vienīgo. Izskatās ļoti mīļš. Armijnieks. Paņēmis līdzi divas bābas, kas ir viņa kolēģu un drugānu mammas. Tas ir jo īpaši mīļi. Tā kā Raivim vai Raitim acis ir kā pogas, mans psiholoģijas bakalaura diploms man saka priekšā, ka viņš ir a) drusku satraucies b) drusku paņēmis ekstazī pirms filmēšanas c) tāds piedzimis. Nevajag pārprast arī – man tiešām šis Raivis vai Raitis patīk un liekas mīļš, jo ir tāds vienkāršs un izskatās labsirdīgs. Tāds, par kuru gribas teikt, ka lādzīgs. Lādzīgs ir jāsaka tad, kad pašam pisties negribētos, bet arī nevēl ļaunu, pat tieši pretēji. Viņš drusku pagruzās par savu līdzšinējo attiecību pieredzi. Kaut kādā reivā iepazinies ar kolēģa sievu, ar kuru kolēģis jau tolaik kārtoja šķiršanās papīrus (morāls, tātad), tad padejojis un tā arī viss sācies. Pieņēmis tās ģetkas bērnus kā savējos, bet tad bijis drusku grūti ar naudu (man arī ir tā ir bijis, tāpēc arī neesmu vēl precējusies), mainījis darbu un šī pateikusi, ka tad jau it’s time to finish. Un tā arī beigās bijis.

Ar galveno varoni tā kā iepazinušies esam. Nu, tur vēl, protams, bija arī viss viņa astroloģiskais portretējums, bet to jau es vairs neatceros un man slinkums skatīties otrreiz, bet nebūs daudz melots, ja uzrakstīšu, ka tas bija apmēram tā: “Tu esi Strēlnieks, var just, ka tev patīk šaut. Tāds karjerists, bet jūtas arī ir.” Tagad pienācis laiks pēc kārtas pa vienai nākt studijā tām trijām mamzelēm, kas tā kā cierē uz to Raivja/Raita sirdi. Es tikai nevaru saprast, kā ir tad, ja, piemēram, tu piesiekies uz tādu šoviņu, esi viena no tām trim vecenēm, bet tad ieraugi to džeku un saproti, ka urods vai ko tādu? Kas tad ir jādara? Speciāli jāiztaisās tādai stulbākai un jācer, ka viņš neizvēlēsies tevi? Varbūt var pēkšņi diskvalificēt sevi un pateikt, ka, teiksim, esi lietojusi dopingu, tāpēc tas nebūtu godīgi pret pārējām? Mani tas tiešām interesē, jo es arī labprāt piedalītos, bet mani baida, ka tas džeks varētu būt Arnis Miltiņš vai kas tāds.

Katrā ziņā neizskatās, ka kādai no dalībniecēm šķistu, ka Raivis/Raitis ir Arņa Miltiņa stipendiāts, tāpēc viņas ir tādas diezgan kareivīgas un noskaņotas uzvarēt. Tas ir labi. Pirmā ir tāda riža beibe kaut kur pirms tricāra, kurai ir mazs bebiks no neveiksmīgām attiecībam. It kā visādi liekas diezgan normāla, nu tāda sakarīga, vienīgi – raksta dzeju un iepazīstas ar cilvēkiem draugos.lv. Es personiski ieteiktu mest pieticību pie malas un reģistrēties Feisbukā. Viņai līdzi ir kaut kāda sirdsdraudzene, kas tikai māj ar galvu un apstiprina vistu uz lakts teikto – ka šī beibe esot tāda stipra un braša. Tik stipra, ka Raivja/Raita muskuļi jau sāk mazliet sarauties. Kaut ko papļāpā (neko pārāk prikolīgu) un tad viņa noskaita pašsacerētu dzejoli. Tas dzejolis, protams, ir stulbs, bet tas nekas, jo izskatās, ka viņai pašai patīk un pārāk nekautrējas to deklamējot.

Nākāmā studijā nāk Jurita ar savu mammu. Vistas uz lakts uzreiz metas ķengāt viņas apģērba izvēli, jo Jurita uzvilkusi dzeltenu kleitu ar dziļu dekoltē. Šai brīdī es sašūstu, jo ko tās vistas var piesieties? Kāda starpība? Nu ok, jā, nav baigi gaumīgi moška, ja tur krūtis gāžas laukā, bet kāda starpība, ja viņai pašai tā patīk? Šai brīdī nospriežu, ka, ja tomēr sadūšos un nosūtīšu pieteikumu arī pati, tad gadījumā, ja manu dalību apstiprinās, uz filmēšanos ieradīšos savā mīļākajā prikidā – zeķbiksēs un ļifonā. Esmu panks, blow me. Tā Jurita ir relatīvi sīka – 22 gadi, bet kaut kāda attiecību pieredze jau ir. Vienreiz kaut kādam džekam devusies līdzi uz Skotiju. Tā kā es! Es jau gribu, lai viņa uzvar, bet zinu, ka neuzvarēs, jo man vienmēr iepatīkas tikai tie, kas totāli izgāzīsies. Atkal viņi tur kaut ko ne pārāk interesantu pamuld, ļe ļe ļe, tri rubļe, un Jurita uzdāvina kaut kādu paššūtu galdautu vai ko tādu. Kaut ko mīļu, vārduskot. Tā aiziet, bet vistas turpina viņu noriet un saka Raivim/Raitim: “Ja tu izvēlēsies viņu, tad tu būsi kā Linda Leen - INSANE”.

Pēdējā ienāk kaut kāda tīri smuka meitene, jauniņa, arī jau iegrābusies ar mazu bebīti. Vārdu neatceros, tikai seju un to, ka bija no Tukuma. Vispār neko interesantu nepasaka, saģērbusies arī normāli, karoče visiem jau ir skaidrs – uzvarēs. Tā arī ir. Raivis/Raitis paņem sarkanu rozīti un ieiet istabā, kurā viņa gaida, te ir jāsaprot, ka tas ir skaists laulību sākums. Tad visi, arī zaudētājas, iznāk atpakaļ tajā studijā un sadodas rokās un visi saka paldies, paldies. Binnija saka, ka, ja nu kādam ir iepatikusies kāda no tām beibēm, kuru neizvēlējās, tad var droši atrakstīt. Visi applaudē.

Protams, gan jau nebūs tā, ka neticēsiet, ja teikšu, ka viss šoviņš ir pārbāzts ar sociālu neērtību – to, kad pašam gribas kaunēties, lai arī tu tikai skaties, nevis esi tur filmējies. Bet tas nekas, tas jau ir pat labi. Vismaz mazliet atgriežas ticība dzīvei, ka vēl eksistē tādi cilvēki, kuru domugaitu tu VISPĀR nesaproti. Šādi cilvēki – sākot ar vadītājām un beidzot ar dalībniekiem – šķiet tikai tādi interneta troļļi, kuri patiesībā pēc raidījuma aiziet mājās un viens otram saka: “Ha ha ha, kā mēs viņus!”, bet tad, kad tu kaut kur pakrūtē jūti, ka tā varētu nemaz arī nebūt, tad ātri vien saproti, ka labāk aizvērt vien to Word dokumentu, kurā rakstīji jau savu pieteikumu, to nemaz nesaglabājot. Tiesa, es dzirdēju, ka šo epizodi bija noskatījies arī Fēlikss Baumgartners un tāpēc uzbraucis debesīs un nolēcis lejā. Šī iemesla dēļ es arī iesaku otro epizodi nevienam neskatīties, bet uzrakstīt Ēķim petīciju, lai labāk beidzot nopērk kādu normālu serčiku vai apmaksā ziņu dienestam kādu augstprātīgu augstskolu.

Uwaga! SIA „Ugunsgrēks” gaisā palaidis jaunu seriālu „Ēnu spēles”, kas ir stāsts par detektīvkantori, kurā spiesti sastrādāties Aleksis no „Ugunsgrēka”, kurš savu sudraboto padlas uzvalciņu nomainījis pret ādeni un moci, un Ilze Ķuzule, kas savulaik uģī spēlēja veceni, ar kuru nav iespējams sastrādāties.

Sērija sākas jautri – kāds puisis nolido no balkona, labi nostādītā balsī kliegdams: „AAAAA!” Šos notikumus vēro kungs, kurš pastaigājas ar savu taksīti. Nav īsti zināms, vai suņa saimnieks ar savu mīluli redzētos notikumus pārrunā ar citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, jo sāk skanēt seriāla himna, kas vēsta, ka „satiksmies rīt”. Diemžēl tas neattiecas uz puisi, kas pirmīt izvēlās no ballītes.

Aleksim Ilze Ķuzule besī, jo viņa ir vecene, tāpēc tā vietā, lai laicīgi ierastos darbā, viņš sēž krogā ar savu klasesbiedru Marčello un nolemj apjokot Ķuzuli. Marčello ierodas detektīvu kantorī un sāk Ilzei stāstīt, ka sieva viņu krāpj. Pēc labākajām parodiju komēdiju tradīcijām melu laikā viņš ir nostājies blakus fotogrāfijai, kurā viņš ar Aleksi no Ugunsgrēka kapā „Vanagu”, tāpēc ātri vien tiek atkosts. Bet kā viņi to joku gribēja izspēlēt? Beigās Ķuzuli apčakarēt tā, lai viņa pati domātu, ka ir tā Marčello sieva?

Tūliņ pēc tam birojā ierodas vecmutere tam, kas izkrita pa balkonu. Viņa nepiekrīt mentiem, kas saka, ka tas bijis nelaimes gadījums, un lūdz Ķuzuli un Aleksi notikušo izmeklēt, jau pašā sākumā liekot spieķus izmeklētāju darbā un sniedzot nepatiesu liecību par to, ka viņas mazdēls vispār nedzerot. Zinām mēs šitos mazdēlus!

Ķuzule un Aleksis nolemj pa taisno doties uz jauniešu skolu, lai pārrunātu tās nakts notikumus. Precīzāk – to nolemj Aleksis, kurš vispār negrib, lai tā šmara vilktos viņam līdzi. Viss kā jau seriālos – vasara ir pilnā plaukumā, bet nabaga studentiem jāsvīst deju zālē. Šīs šausmas pārtrauc abi detektīvi, kas bez mazākās glūnības pārtrauc nodarbību. Viņi laikam nezina to, ka vērtīgākā detektīva prasme ir glūnēt, bet tie uzreiz: „Dana, nāc uzpratināšanu! Mēs zinām, ka Tu pisies ar nelaiķi!” Uz pratināšanu Dana ierodas ar draudzeni. WTF? Kad viņai teātrī būs jāspēlē Spīdola, viņa uz pišuku ar Lāčplēsi ar līdzi vilks draudzeni?
Beigās tomēr gājiens uz akadēmiju izrādās veiksmīgs, jo detektīvi uzzina, ka Dana ir pisusies ne tikai ar nelaiķi, bet ar visiem kursa čaļiem, turklāt liktenīgajā naktī Dana pisusies ar to garo no kursa. Pirms tam ar nelaiķi pisusies arī Danas draudzene Alise, kas tagad pišas ar Klāvu. Vienīgā, kas tajā varzā nepišas, ir kursa bumbulītis, kas tomēr ir mēģinājusi to garo raustīt aiz krāna, bet viņam tas besījis.

Noklausījušies aizraujošos attiecību peripetiju stāstus, viņi nonāk atpakaļ birojā, kur sērija kulminē – Aleksis nodemonstrē tik jauku vestīti, ka gribas to saukt nevis vienkārši par vestīti, bet gan par transvestīti. Birojā viņi satiek veco jokupēteri Marčello, un viņam ar Ilzi Ķuzuli rodas ķecerīga ideja apvest ap stūri kursa meitenes. Tā Marčello dodas cauri mūžīgās saules pielietajam akadēmijas pagalmam, lai kursa vecenēm piedāvātu filmēties kaut kādā Vācijas filmā, bet pirms tam visām ir jāparāda ne tikai krūtis, bet arī somiņas saturs. Bez mazākajām aizdomām visas to arī izdara.
Kā iepriekš minets, Aleksis galīgi nav glūnīgs, tāpēc viņam liekas tīri OK uzreiz pēc Marčello joka ar viņu mierīgā garā iekapāt visīti un pārrunāt redzēto tajā pašā pagalmiņā: līdzās visām tām veceņu herņām Danas somiņā ir bijis polšs, Alisei bijušas nervu zāles, bet bumbulītim – advokāta vizītkarte. Bet pa to laiku Ķuzule ir soli priekšā saviem kolēģiem un sākusi glūnēt – pēc tam, kad viņa iznesusi cauri Aleksi ar „sagriezu kāju” joku, viņa nodemonstrē savu lokanību, nomazgājot kājas izlietnē un apžāvējot tās pie roku žāvētāja, un dodas uz tupzeni, kur pēc labākajām seriālu tradīcijām arī iebrāžas kāda laba saruna – Ķuzule noklausās, kā neredzama meitene čukstus zvana paziņai, lai uzzinātu kontaktus kādam abortu taisītājam, ar kuru derētu satikties, jo jāatbrīvojas no bērna, kura tēvs ir nosprādzis. Tas ir labi, ka meitene nospriedusi, ka visdrošākā vieta šādām sarunām ir tieši skolas tualete. Es, piemēram, tad, kad gribu izsūdzēt grēkus, dodos uz skolas tualeti un čukstu: „Mīļo dienasgrāmatiņ, yadda yadda yadda.”
Ķuzulei viss skaidrs – bērna tēvs ir tas nelaiķis, un uzreiz tiek izslēgta iespēja, ka ar viņu varētu būt nopisusies kāda, ar ko viņi vēl nav runājuši.
Tā glūniķe un jokupēteri satiekas birojā, lai liktu kopā iegūto informāciju. Tiek nolemts, ka Dana nav stāvoklī, jo viņai somā ir polšs. Te gan viņi piemirst, ka meitene grasās veikt abortu, un tad jau polšs nav liela muiža, tad vienīgā lielā muiža ir „Ugunsgrēka” viesnīca. Izcilais hakeris Mārtiņš Egliens gūglē uzzina, ka Alises nervu zāles ir pret stresu, bet bumbulīša advokāta vizītkarte, protams, nozīmē, ka meitenei ir sūdi, tāpēc jāmeklē palīdzība. Es gan izsaku hipotēzi, ka viņa pišas ar to advokātu, jo visi jau viens ar otru ir nopisušies, kāpēc gan viņa nevarētu?! Piebildīšu, ka sarunas fonā ir grāmata par dzīvokļiem Parīzē – mīlestības galvaspilsētā. Tas simbolizē Alekša un Ķuzules nākotnes mīlu.

Tā viņi atkal ierodas pie nelaiķa kurseņiem, jo it kā gribot zināt vēlreiz, kas īsti noticis. Te iezogas jaunumi – izrādās, negadījums noticis ap četriem no rīta. Sērijas sākumā četros gan ir pilnīgi gaišs, bet tas nekas – seriālos valda mūžīgā vasara, līksmība, gaisma, tā točna varētu būt, BET tas onkulis, kas pastaigājās ar taksi, izskatījās izteikti skaidrā, un tādas lietas, piedodiet, četros no rīta uz ielām nemētājās. Ticamāka ir iespēja, ka Texxxtiem tviterī sāks sekot Jānis Kirmuška. Meli! Sabotāža! Atomkarš!

Prieks skatīties, kā detektīvu viltība sērijas laikā aug ģeometriskā progresijā. Viņi no sākuma saka, ka gribēs vēlreiz noskaidrot, kas īsti noticis traļaļā, a te pēkšņi galdā tiek uzmesti grūtniecības testi: „Nu, uz priekšu! Mīziet virsū!” Kad pie varas nāks DJB, kas ir nosūtīta bezalgas dekrēta atvaļinājumā, mīzt liks uz aifona, kurā būs grūtniecības noteikšanas aplikācija, bet pagaidām seriāls turas pie tradicionālām vērtībām (piemēram, vasara, tualetes sarunas). Bumbulīts saka, ka pohuj – uzmīzīs, kursa mauka Dana saka, ka pohuj – uzmīzīs, vienīgi Alise: „Nē, nemīzīšu! Esmu stāvoklī. No Klāva.” Šķiet, ka tūliņ tajā istabā iebrāzīsies mācītājs, lai laimīgos jaunos vecākus salaulātu, bet Ķuzule liedz šo laimi: „Nē, tas ir nelaiķa bērns! Dzirdēju, kā Tu tualetē bazarēji par abortu.” Klāvs apvainojas, un Alise nospriež, ka ir īstais laiks paprasīt, vai bumbulītis atceras, kā viņas pirmajā kursā spēlējušas „Divas Lotiņas”. Pēc rožas spriežot, neatceras vis. Tā atklājas, ka Alise tomēr esot drusku izgrūdusi nelaiķi no tā balkona, jo viņam bijis pohuj par to, ka viņa stāvoklī.

Atrisināto lietu visi nosvin ar plītēšanu, bet es nopriecājos par seriāla beigu titriem, kas skatītāju informē, ka tēli un notikumi seriālā esot izdomāti. Tas ir labi, jo citādi jau būtu piezvanījusi kādai draudzenei, lai nostučītu, ka viņas vīrs īstenībā pišas ar citu veceni.

Kopumā seriālu vērtēju pozitīvi, jo tajā ir integrēti vairāki "Ugunsgrēka" varoņi un šajā liberālisma laikmetā radošā komanda drosmīgi turējusies pie tādiem kristīgas sabiedrības turētājvaļiem kā vasara, sekss un vardarbība.

Buongiorno, connazionali!

Šobrīd atrodos Itālijā, kur vieglais, vīna piesātinātais vējiņš ir atnesis man iedvesmu, lai novērtētu Latvijas visslavenākā itāļa jaunāko veikumu popkultūras lauciņā. Viņa un latviešu daiļavas Dženijas Meijas dziesma "Paslēpes" ir otrā spēlētākā dziesma valsts nacionālajā radio stacijā LR2. Pavisam nesen ar karstasinīgu ballīti tika nosvinēta prezentācija dziesmas video klipam, kas arī būs mana pētnieciskā darba objekts. Darba sākumā vēlos izvirzīt hipotēzi: "Itāliešu izcelsmes dziedātāja Roberto Meloni radošās invenstīcijas - būtiska artava Latvijas finansiālās krīzes pārvarēšanā". Starpcitu, "meloni" ir melones pa itāliski.

Klipa sākumā Roberto iemetis savu lielo itāļu makšķeri mazajā latviešu upītē, cerēdams nozvejot kādu gardu sardīnīti. Dzīve kā jau dzīve šajā puiša izsapņotajā scenārijā, protams, ievieš savas korekcijas. Viņam garām, koķeti uzsitot pa dibenu, aizspurdz jautras spulgvaidzītes, bet uz zivtiņām veltītā āķa uzķeras keda. Uzskatu, ka šī keda ir kā simbols likteņa izmestajam āķim - Roberto ir jāseko simpātiskajām meitenēm (balts balodis - miers, kurpe - ceļš u.tml.). Mana kolēģe turpretim domā, ka keda ir atsauce uz laiku, kurā dzīvojam, jo šāda veida apavus iecienījusi viena no aktuālākajām jauniešu šī brīža subkultūrām - hipsteri.

Tikmēr pirātu kuģa mastos jau plīvo karogi, bet uz klāja - kārtējā viegla vējiņa pavadībā dejā griežas sieviešu kleitas. Līdz ar to atklājas, ka Roberto atšķirībā no Artūra Skrastiņa nav profesionāls aktieris, jo nav varējis iziet no tēla, par kuru pārtapa 2008. gadā, kopā ar horeogrāfi un publicisti Aleksandru Kurusovu un dziedātāju Jāni Vaišļu dibinot grupu "Pirates of the Sea". Dženija Meija pofigā dejo pa klāju, kamēr viņas Roberto ar ielauztu sirdi krastā, vicinot rokas, mēģina dot nepārprotamas zīmes, lai kuģis pagaida viņu. Domāju, ka Dženija Meija uz savām krūtīm ir uzņēmusi pāris glāzītes par daudz, jo vienā brīdī vienkārši rāpjas augšā kuģa mastā un ņirdz. Labi, ka Roberto metas ūdenī un peld kuģa virzienā, citādi skaidrs, ka viņa pālī aizsūtītu arī dažas īsziņas par daudz saviem bijušajiem.

Uz kuģa klāja Roberto izpilda īsta pirāta (lasi - zagļa) cienīgu ambrāžu un nosper kuģa kapteiņa prikidu, bet pēc tam kā džentelmenis noceļ Dženiju mastam, lai neatgadās kāda neatgriezeniska nelaime. Šajā brīdī saklausu, ka tā tiešām ir īsta tautu sadraudzības dziesma, jo tiek izpildīta divās valodās - latviešu un pirātu.

Ballīte turpinās, Dženijas kājas jau apvij Roberto auguma vidusdaļu, bet tikmēr kungs, kuru skatītājs, kas apveltīts ar loģisko domāšanu, visdrīzāk noturēs par kuģa kapteini, vannasistabā nodarbojas ar bārdas skūšanu. Tā kā Dženija Meija grib savu mazo meitiņu redzēt kā nākamo Rēziju Kalniņu, vajadzēja atrast lomu arī viņai - nu, piemēram, kādam būtu jāparausta šīs vannasistabas durvis. Šī arī izvērtusies par klipa odziņu. Nojaušot, ka kapteinis nebūs īsti mierā ar savas žaketes un jūrnieka kepkas zādzību, Roberto ar Dženiju pamet kuģi. Te atkal uzskatāmi redzams, ka Roberto nav sava uzdevuma augstumos, jo kapteinim savs kuģis jāpamet pēdējām pat tad, ja tas nav grimstošs.

īstais kapteinis dusmās šauj abiem mīlniekiem ar lielgabalu, bet pēc tam, skūšanās krēma pavadīts, labsajūtā ņirdz, lai gan diemžēl nav trāpījis mērķī. Abi bēg līdz, kā jau Dienvidos, aši piezogas tumsa. Negaidīti abi nokļūst jautrā ballītē, kur sapulcējušies daudz Aleksandras Kurusovas čomu, t.i., profesionālu dejotāju. Izskatās, ka kapteinis joņojot iztukšojis pāris dienišķo blašķu, jo dejotāju pūlī mēreni iestreipuļo. Viņu uzreiz nokoļī Agnese Zeltiņa, kas arī patrāpījusies šajā VIP ballītē, turklāt viņai, kā jau īstenai sievietei, vienmēr kabatā Softis salvetes, ar ko var ne tikai apturēt asiņošanu, bet arī atbrīvot jūras vilka sapūstos vaigus no skūšanās krēma. Nu, vismaz man mamma jau skolā mācīja, ka meitenēm vienmēr līdzi jābūt salvetēm, lai nepieciešamības gadījumā var izlīdzēt džekiem.

Lai gan likās, ka rīts ir tālu vēl, tālu vēl, gaisma ir uzaususi un abi galvenie varoņi dodas meklēt papardes ziedu - Roberto makšķeri. Tās vietā Dženija un Roberto atrod somu, kurā tusējas zelta zivtiņa, un tā vietā, lai ievēlētos trīs vēlēšanās, iemet to latvju upītē. Tiesa, iemest akvārija zivtiņu upē ir tas pats, kas palaist savu persiešu kaķi mežā, cerot, ka viņš tur kopā ar lapsām un vilkiem ies medībās un nodzīvos garu, laimīgu mūžu. Tās arī ilgi gaidītās klipa beigas.

Domāju, ka mana hipotēze par itāļu ērzeļa Roberto lomu Latvijas krīzes pārvarēšanā ir apstiprinājusies. Esmu dzirdējusi baumas, ka vairāki ārzemju uzņēmēji pēc klipa noskatīšanās ir iegādājušies latviešu uzņēmēju akcijas. Visvairāk finansiālo līdzekļu pagaidām ticis novirzīts šai akcijai - http://miljons.com/lv/15332/

P.S. Raksta tapšanā tika pieļauta produktu (vīna Fontana Candida) izlietošana.

„Es nedomāju, es daru!” tā kādā intervijā dziedātāja Lana Del Ray raksturoja savu karjeru. Tas skan gan pārliecinoši, gan dumji, tāpēc es kā cilvēks, kurš maz ko visā saprot uzreiz kļuvu par viņas fanu. Tikmēr ielu izkārtnes aktīvi ziņo par gaidāmo Lana Del Ray koncertu. Sadzirdējis, ka pirmajiem 300 apmeklētājiem būs 15latu dāvanu kartes, es steidzos pirkt biļetes. Taču paradīzes kases man pārsteidz nesagatavotu un paziņoja, ka tas viss nebūs koncerts, bet gan jauns H&M drēbju veikals. – Kā tā? - Jā, Jā! Līdzīgi kā pašmāju Ozols jaunības dienās dīloja drēbes reperiem, arī Lana Del Ray pievēršas apģērbam, un viņas izvēle – džemperis no H&M. 

Jūs domājat, ka visai tai „Neiznīcināmo 2” brandžai bija viegli paņirgt pašiem par sevi? Jau vecais perdelis Džordžs Harisons astoņdesmitajos dziedāja, ka „it`s gonna take money” un „it`s gonna take time”. Lai uztaisītu „Rembinatoru”, bija nepieciešami gadi un simt miljonu. Arī mums, lai paņirgtu par sevi – „Gandrīz ideālo randiņu” – , bija nepieciešama visa vasara un kaudze nodzertas naudas. Kāds sakars Texxxtiem ar šo raidījumu? Acīmredzams – mums ir viens džeks un trīs vecenes, agrāk bija vēl viena, kuru mēs (džeks) esam iebalsojuši dekrētā. Kuru no mums izvēlēsies Filips De Rums?

TV3 šovu „Gandrīz ideāls randiņš” atbalsta SMS CREDIT, kas ne tikai izsniedz kredītus ikvakara iedzeršanai, bet arī katru dalībnieki ir dāsni apdāvinājis ar savu sienaspulksteni, kas diemžēl dizaina ziņā krietni atpaliek no tā, ko es – interjera gardēdis - reiz gribēju iegādāties Katovices tirgū paģirās (pulkstenim uz sejas bija plūmes un briljanti).

Šajā nedēļā vienai vecenei bija četri džeki - visiem četriem sirmi zirgi, visiem caunu cepurīt`s, sportisks dzīvesveids un nopietns amats. Lietas notiek pēc striktā Artūra Skrastiņa jeb Riharda no Ugunsgrēka plāna – pirmajā vakarā vecene Līga uzņem viesus pie sevis. Pirms tas izsalkušais bars ierodas pie Līgas, viņiem jāmin, ko nozīmē ēdienu nosaukumi, un šajā raidījumā pieņemts tos samudrīt. Piemēram, ja es taisītu makaronus ar sieru, nosaukums varētu būt „Itāļa cirtas un govs bērniņš”. Vispār zinājāt, kā no rīta saprast, ka esat Itālijā? Gaužām vienkārši – pa grīdu izsvaidīti makaroni un blakus guļ kaut kāds pilnīgs zābaks.
Puiši Līgu satiek Siguldā un viens no viņiem norāda, ka viņa ir „Patīkams pārsteigums. Labā nozīmē”. Hmm, interesanti - man parasti patīkamie pārsteigumi besī. Neesam taču nekādi ņergas! Mums nepieciešamas grūtības, rētas, z-scars!
Par pirmā zvaigzni kļūst lisijs uzvārdā Bremze. Kungs ar skanīgo uzvārdu apsaukājas uz vakaru par to, ka vagoniņš, kurā viņi vadāti, neesot izrotāts kā kāzās. Pareizi ir – es parasti vispār kāpju ārā no autobusa, ja šoferis mani nebildina. Bremzem vakariņās paliek garlaicīgi, tāpēc viņš piesakās meitenei palīgā skarbajā virtuves dzīvē. Ģetka jau nodomā, ka šis būs viņas pavarda krāsnkuris, bet nē – pēc mirkļa viņa jau ir izlamāta gan par neasiem nažiem, gan par to, ka viņam neviens nav pienesis ēdienu. Otrā lamāšana notiek mirklī, kad viņš pats vēl stāv virtuvē ereģēta pimpja attālumā no šķīvja. Kādu mirkli beibe vēl nezina, kuru čali sūtīt mājās, tāpēc viņai tiek dots labs padoms - esot jāpadomā, ko pati grib. Līga padomā, ko mamma grib, padomā, ko Artūrs Skrastiņš un Kerija Bredšova grib, bet beigās izdomā, ko grib pati – viņa grib baltvīnu nomainīt pret kādu aizdomīgu tumšāku šķidrumu, un lisiju aizsūta mājās.

Rīts sākas drūmi.
Agrim ir jāceļas un jārūpējas par to, lai Līga pa dienu būtu izklaidējusies, bet vakarā - piedzērusies. Tā pārdevējs un zvēru pavēlnieks iepriekšējā vakara namamāti aizved pabraukāties ar ūdensmoci un kaut kādu pūsli, kurš piestiprināts „Kobras 13” laivai un, protams, apgāžas. Dienu vēlāk drostaliņa par godu šim notikumam piesēžas pie klavierēm un nospēlē „My heart will go on”, kas nozīmē, ka, kamēr kamera neredzēja, viņi zem ūdens nosūcās. Pēc tam man totāli iepatīkas Agris, jo paziņo, ka reiz esot pievēmis Ķīšezeru.
Vakars klāt un Agris – bijušais pavārs – vienā čilā izdzinis no dzīvokļa biedru, lai uzņemtu tos vēl 2 džekus un zeltenīti. Kamēr Līga vēl nav ieradusies, viņi vīrišķīgi sāk kapāt. Plītēšana jau vispār daudz ko atklāj par cilvēku, tāpēc es saprotu, ka Raivis – cits kavalieris – ir lohs. Viņš aizrāda, ka vīna glāzes neesot jāsaskandina, jo tā darot tikai latvieši, ne jau normāla sabiedrība. Vēlāk viņš ne tikai turpina šaudīt savas ačeles, bet arī lepni Artūram Skrastiņam izstāsta, ka visi esot sekojuši viņa piemēram ēst maizītes ar nakšu un dazi. Man rodas aizdomas, ka tieši par viņu Dambis ir sacerējis dziesmu „Revolucionārs”. Vēlāk Raivis arī atklāj pikantu faktu, ka viņam patīkot tē krekli ar divdomīgiem uzrakstiem. Kā piemēru viņš min uzrakstu „Come and play with my nuts”. Tas ir tieši divdomīgs – no sākuma iedomājos, ka viņš ir domājis to veco latviešu tautas spēli, kur atsevišķās kaudzītēs jāsaliek mandeles un lazdu rieksti, bet tad ar pretīgumu secinu, ka tas varētu būt arī saistīts ar grābstīšanos gar pautiem. Manas aizdomas par Dambja mūzu apstiprinās. Raivi, Tu esi reāls panks! Kamēr visi ēd, trešais kavalieris Gundars atklāj, ka vasarās labprāt nenēsā apenes, bet namatēvs otro reizi no dzīvokļa izmet savu kaimiņu, kurš ieradies paņemt šotu glāzes.


Tā kā visi iepriekšējā vakarā ir piedzērušies, rīts atkal sākas drūmi – šoreiz ir Gundara kārta vest Līgu kaut kur un pēc tam pagatavot paiku. Gundara mīļākie ēdieni ir pelmeņi un siermaizes, bet, kad tika nopirkts čaiņiks, kulinārās iespējas paplašinājušās – ēdienkarti papildinājuši roltoni. Gundaram esot tik sūdīgs dzīvoklis, ka viņš nolemj vakariņas gatavot bratana mājā, kur sienas aprakstītas ar Beranarda Šova aforismiem.
Gundars Līgu pa dienu aizved palidot vecā ļotenē, kurai nevar aizvērt durvis un vispār ir vieta turpat, kur Bobam Dilanam un visām tām herņām, ko atradīs uz Marsa – muzejā.
Iepriekšējā dienā Agris pastāstīja, ka esot pievēmis Ķīšezeru, un šī vakara saimnieks Gundars seko randiņu labākajām tradīcijām un arī parunā par vemšanu – izrādās, viņa ģimene esot korķējusi pēc puiša gatavotajām vakariņām.
Esat jūtūbē redzējuši to stulbo „Annoying Orange” multeni? Nu, tas Raivis ir tieši tāds Annoying Orange, kurš ar nepacietību grib noskaidrot, vai randiņš (lidošana) ir izgāzies. Gundars atklāj, ka neesot izgāzies – it kā esot lijis, bet tā romantiski lijis. Cik zinu, tur pie viena tika uzņemts arī „Kiss the rain” videoklips.
Vakariņās kā parasti svarīgākais jautājums ir cilvēku izvietojums, un visai ilgi tiek pārrunāts tas, vai bija labi, ka Agris apsēdās blakus Līgai, kas kā ciemakukuli atnesusi…ūdeni. Annoying Orange mēģina noskaidrot, kāpēc tieši citiem negaršo olīvas. „Kāpēc negaršo?” ir tikpat labs jautājums kā „Kur pazuda (kaut kas)?” vai „Ko klepo?”.
Pienācis mirklis vakara izklaides daļai, pirms kuras namatēvs Gundars paziņo, ka būs sūdīgi, un savu vārdu tur – viņš ar vienu pirkstu noklimperē kaut kādu Ziemassvētku dziesmiņu un pēc tam ar ģitāru notrinkšķina kaut ko līdzīgu Makarenai. Vakara beigās Raivis jeb Annoying Orange ir pietiekoši ierāvis, lai nāktu klajā ar paziņojumu, ka katrai apakšveļai ir sava vieta, un es viņam nevaru nepiekrist – arī tad, ja visas apenes ir netīras, tomēr nevajadzētu tās aizstāt ar ļifonu. Pālis – tā ir patiesība!

Rīts kā parasti sākas drūmi, un šoreiz dienas galvenais varonis ir Raivis ar savām šaudīgajām ačelēm. Savā reklāmas klipiņā viņš dejo tautenes pie Ugunsgrēka muižas. Raivim mājās ir siena ar viņa aktivitāšu bildēm – Raivis spēlē golfu, Raivis dejo, Raivis palecas gaisā ar draugiem, Raivis ar divdomīgu T-kreklu, Raivis taisa ēst un tml. Nezinu, tad jau labāk kā iepriekšējā vakara saimniekam Gundaram – viņam pie sienas ir Salvadora Pīzdalī glezna.
Raivis vispār esot ļoti prasīgs pret meitenēm, un viņam esot čekliste ar labas meitenes īpašībām. Es viņam ieteiktu tikties ar Kapsaru Dimiteru – tas viņam paskaidrotu, ka čekas laiki ir beigušies. Svarīgākais Raivja čeklistē ir tas, lai meitenei būtu sava odziņa un lai viņa būtu tikpat traka kā viņš pats. To, ka tas putraskatls ir reāls panks, noskaidrojām jau iepriekš.

Raivis deviņdesmitajos gados ir saskatījies to Estrellas čipsu reklāmu, kurā džeks māca kaut kādai nemākulīgai šmarai spēlēt biljardu. Tā kā obligāti jāiet ārā, jo „Gandrīz ideāla randiņa” vasara ir bijusi silta un saulaina, viņi dodas spēlēt golfu – arī tur viņš var aptīties apkārt Līgai, lai iemācītu pareizo sitienu. Pēc tam Līga novērtē randiņu ar 10 ballēm, kas nozīmē, ka randiņš ir bijis ideāls, nevis gandrīz ideāls, tāpēc es Raivi vispār diskvalificēju. Tas būtu tāpat kā pilnīgi veselam cilvēkam bez kādas invaliditātes piedalīties paralimpiskajās XXX spēlēs. Vienīgais Raivis, kas to drīkstētu, būtu Raivis Vidzis.
Kad puišelis ir atpakaļ mājā, viņš nemitīgi atkārto mantru „stress, salāti, stress, salāti”, kas viņam palīdz uztaisīt perfektu boli. Pirmais viesis Gundars gan iesaka, ka dzērienam vajadzētu pievienot Ibumetinu. Ideja nav peļama. Es Jums pasaceišu, kura ideja ir peļama, – citreiz man ir tā, ka dzērienam kāds pieber cirvi, no tā baigi sāp galva.
Kad īstais tingeltangelis sākas un bole jau ribās, jaunieši pārrunā savu nākotnes sapņus. Gundars, piemēram, grib nomirt, bet Annoying Orange Raivis vēlas atvērt restorānu, bet tādu šiku, nevis tādu kā visi pārējie Rīgas restorāni, kas tādas ieskrietuves vien ir. Šis spriedums gan nav balstīts uz pārāk rūpīgiem pētījumiem, jo pašā sākumā puisis sacījis, ka ārpus mājas neēdot.

Tā pienāk vakars un visas spēlēs svarīgākā daļa – meitenei jāizvēlas puisis, ko ņemt līdzi ceļojumā. Šoreiz viņai neviens nepamāca, ka vajadzētu darīt tā, kā pati grib, tāpēc izvēle ir sevišķi grūta. Tomēr Līga iziet no savas komforta zonas un paziņo, ka ceļojumā līdzi ņems Gundaru – to, kas ar vienu pirktu klimperēja Ziemassvētku dziesmas, to, kas vasarā staigā bez apenēm, to, kas ar vienām vakariņām esot piespiedis visu ģimeni izvemties. Viņa kolēģis Agris, kurš pievēma Ķīšezeru, ar iznākumu izskatās apmierināts, bet mūsu mīļais panks Raivis gan beidz vārīties kā putraskatls un pie sevis nošņāc: „Gundars – dirsasplēsis!”

Vakar pār Laviju nolija īsts popzvaigžņu lietutiņš, jo teju paralēli bija skatāmi divu pasaules šī brīža aktuālāko mūziķu koncerti - viens Mežparkā, bet otrs LTV7. Tā kā man no redakcijas tika dota pavēle komentēt otro, liku visu savu ekscentrismu pie malas un vienkārši paliku mājās uz dīvāna. Diemžēl pie ledusskapja aizkavējos rindā pēc alus, tāpēc sākumu nokavēju, taču tik un tā redzēju vairāk nekā pietiekami. Tātad tas, ko es redzēju un dzirdēju, bija Džastina Bībera bezmaksas koncerts Oslo, kas papildināts ar fragmentiem no intervijas un dažiem aizkulišu pexxxtiņiem.

Tā kā es bieži slinkoju ar jaunāko ziņu lasīšanu, man ir visai nabadzīgs pasaules ainas redzējums. Varētu pat teikt, ka esmu tāds aktualitāšu bomzis. Par Pussy Riot es arī uzzināju tikai pirms kādas nedēļas no, spriežot pēc skatītāju skaita, tādas pašas aktualitāšu bomzenes Bjorkas. Tomēr atmiņa man ir laba. Atceros, ka par Džastinu Bīberu es pirmoreiz dzirdēju, kad kāds cilvēks, ar kuru tobrīd atrados kopā, smīkņāja par viņa iznākušo biogrāfiju ar mazu puisēnu uz vāka. Domājām, kas gan būs tālāk? Pēc pāris gadiņiem balva par mūža ieguldījumu, bet uz 20 gadu jubileju - sera tituls? Ārprāts! Ak, Dievs! Bļin. Pēc šī gadījuma mūsu ceļi atkal šķīrās - es turpināju fanot par Līviem, bet Džastins - iekarot skolas burtnīcu un citu bērniem domāto aksesuāru vākus. Šķīrās līdz vakardienai.

Koncerta sākumā esot bijis kaut kas par to, ka policija nomīzusi no neprognozēti lielā fanu skaita, tāpēc pat kalusi plānus koncertu atcelt. Labi, ka šāds lēmums netika pieņemts, jo es kā psiholoģijas topmenedžere domāju, ka tas novestu pie daudz bēdīgāka iznākuma. Lielākā daļa meiteņu vienkārši histēriski raudāja tiklīdz Džastins Bībers parādījās uz skatuves. Izskatījās, ka viņas, sastopot savu elku aci pret aci, piedzīvo ko ļoti tuvu reliģiskai atklāsmei. Labi, es arī iepriekš biju redzējusi cilvēkus koncertos raudam, taču šo kolektīvo asaru daudzums man tik un tā bija pārsteigums. Domāju, ka patiesai fanošanai ilgtermiņā patiesībā ir maz sakara ar tās cēloni, vairāk - kā jau teju visam šajā pasaulē - ar galvu. To es saku no pieredzes, jo aptuveni 18 gadu vecuma prikola pēc sāku fanot par Ainaru Virgu, biju ņirdzīgs tīnis, vairījos no aktualitātēm. Un fanoju es vēl apzinīgāk un arī drosmīgāk nekā to varēju atļauties 6. un 7. klasē - gāju uz koncertiem, rakstīju īsziņas, izdomāju stāstus ar viņa dalību u.t.t. (nē, pārgulēt gan nepārgulēju, romantiskākais mirklis bija viņa atvestie 8 dažādu šķirņu aliņi uz pirti Grobiņā). Līdz vienā brīdī sapratu, ka tas ir kļuvis nopietni, sajūtas bija gandrīz identiskas iemīlēšanās simptomu kulminācijas stadijai. Tā kā es saprotu, ka fanot nav nekāds joks, tas ir pa nopietno.

Biju patīkami pārsteigta, ka Džastins vairs tik ļoti neizskatās pēc maza puisēna - man arī 6. klasē labāk patika jau nobriedušais Niks, nevis mazais Ārons Kārters. Dīvainā kārtā pat liekas, ka viņš kļūst tikai simpātiskāks, kas parasti nav raksturīgi bērniem, kuri tik agri kļuvuši par zvaigznēm. Vai arī nav raksturīgi cilvēkiem vispār - tie, kas ir smuki bērnībā, reti kad tādi ir briedumā un otrādi. Nu, piemēram, Makolijs Kalkins no maza piemīlīga puisēna izauga par diezgan atbaidošu džeku. Par Maiklu Džeksonu es vispār nerunāšu. Taču Džastinam - cepuri nost - ļoti pareizi veidota un neticami glīta seja ar piemērotu matu griezumu. Viņa dziesmas es droši vien ne reizi vien iepriekš kaut kur biju dzirdējusi radio, bet klausīšanās brīdī visdrīzāk neasociēju tās ar Džastina Bībera vārdu. R&B nav mans mīļākais mūzikas stiliņš, dodu priekšroku kaut kam grūvīgākam, bet tās dziesmas man likās okei. Nu, normālas dziesmas un normāla balss, nav ne vainas vienvārdsakot. Turklāt viņš ir arī ļoti plastisks un smuki dejo, kas nav mazsvarīgi ne šajā žanrā, ne vispār dzīvē kā tādā. Bet tās noteikti nav lietas, kas izskaidro viņa fenomenu - kaut kur pasaulē ik dienas portālā youtube savus video ieliek puišeļi, kuriem arī Dievs devis visu iepriekšminēto.

Daudz lielāks pārsteigums man bija šī intervija, kas tika rādīta paralēli koncertam. Reāli visai nabadzīgam džekam no Kanādas, kas negaidīti sastapies ar šāda mēroga popularitāti, vajadzēja sajukt prātā. Tas būtu tikai loģisks un jau daudzkārt pieredzēts iznākums - neadekvāti izgājieni, narkotikas, ballītes, naudas šķiešana, gadījuma sakari, es nezinu, kas nu tur vēl. Tikmēr Džastins liekas neticami sakarīgs - sak', kādā sakarā vispār 17 gadīgam džekam jautāt viedokli par abortiem, pastāsta, ka bērnībā esot bijis tāds lauķis, ka pusdienās reiz ēdis lāci, neslēpj, ka esot foršs bojfrends, kura labākais triks ir - vienmēr pamanīt, kad meitene bijusi pie friziera. Viņš atklāj, ka uzticas savai komandai un finanšu menedžerim, taču, protams, ik pa laikam veic auditus, lai pārbaudītu, vai visi, pildot savus darba pienākumus, ir uzdevuma augstumos. Neesot kašķīgs, nodarbojas ar labdarību, ir mīļš pret mammu, investē IT projektos, nepišas, ja nav mīlestības... Tas patiešām ir apbrīnojami. Turklāt trenējas boksā, tā kā vajadzības gadījumā var kādam arī mierīgu sirdi iedot pa muti. Sevišķi pārsteidzoša šī veselā saprāta pārbagātība liekas tad, ja pavisam nesen atceļā no rokfestivāla esi lasījis Kurta Kobeina biogrāfiju. Varbūt šajā bipolāro traucējumu un depresiju caurvītajā laikmetā beidzot modē ir nevis narkomāni, bet labie džeki, kuru lielākais trumpis ir veselais saprāts? Skaidrs, ka daudzējādā ziņā viņam arī vienkārši noveicās - ne viss radošais potenciāls, kas sasniedz youtube, tiek pamanīts. Ne visu karjeras sākas vienā laikā ar jaunas sociālās vietnes dzimšanu (šajā gadījumā - Twitter), protot to izmantot maksimāli veiksmīgi.

Izrādās, viņš paspējis arī kā ļaunais tēls nofilmēties CSI, ir labos draugos ar Ašeru un gan jau kaut ko sabīdīs arī ar citiem reperiem, turpinot savu radošo izaugsmi un kļūstot par īstu Džastinu Bīberleiku.

P.S. Ā, vēl es biju dzirdējusi, ka viņam patīk nošļukušas bikses. Man arī. Te var redzēt vienas no: http://justinbieberstory.com/wp-content/uploads/2012/05/Justin-Bieber-super-low-pants.jpg

Raivis Dzintars strikes again! (Raivis Dzintars streiko atkal – angļu val.) Vakar vienā no maniem mīļākajiem blogiem – www.visulatvijai.lv – tika publicēts video atskats uz kādu jauniešu nometni Grundzālē. It kā sākumā varētu padomāt, ka moška tā ir tā sorosīdu nometne mazajiem žurnālistiem, bet tā kā jau pirmajās video atskata sekundēs ieraugām guļbūvi, top skaidrs, ka Latvijā tikai vienam džekam pa īstam patīk koks un Jaunsudrabiņa estētika – Raivim Dzintarsam. Līdz ar to arī top skaidrs, ka šī nometne ir paredzēta Nacionālās apvienības jauniešiem, nevis kaut kādiem Zīgerista banāniem.

Video atskats ir ļoti māksliniecisks – fonā skanot kādai “Iļgu” dziesmai, jaunieši sastājušies kā sālsstabi bezizteiksmju sejām padod viens otram pa pagalei ar tādu nopietnību, it kā pagales vietā būtu kāda importa šmigas pudele. Katra pagalīte nonāk pie jau vecākiem vīriem kamuflāžas biksēs, kas tās krāmē čupā. Es nesaprotu, kur tolks, stāvot kaut kādā apmēram atklātā pļavā, vilkt tās kamuflāžas bikses. Tikpat labi es varētu uzvilkt kamuflāžas apenes, baltos palagos apgulties blakus Berluskoni un cerēt, ka viņš mani nepamanīs. Lai vai kā, tās pagales beidzot ir sakrautas un var sākt dedzināt. Viģiks turpina ieturēt savu stilu – nu jau ir pienākusi nakts un visi draudzīgi sasēduši apkārt ugunsgrēkam. Tas džeks, kuru nevar pamanīt, jo viņam ir kamuflāžas bikses, sāk ar grābekli grābt nost uguni, lai īstā jautrība drīz varētu sākties. Video aprakstā minēts, ka sešus metrus garais karsto ogļu ceļš ir psiholoģisks pārbaudījums. Tā arī ir – lai iegūtu psiholoģijas bakalaura diplomu, ir nevis jāuzraksta diplomdarbs, bet gan jāpieliek plauksta pie ieslēgta gludekļa. Kad augstākās izglītības diplomi iegūti, jaunieši spēlē aklās vistiņas, kāpj baseinā, uzspēlē volejbolu, velk virvi, lec pāri udžiņam, piepumpējas – nu karoče, dara tās visas latviešu lietiņas. Video atskata nobeigumā kaut kādi jaunieši ir cieši saguluši zemē, kamēr citi viņiem staigā pāri. Par šo uzdevumu diplomu nedod, tas vienkārši dresē tās maņas, kas atbild par kāpšanu pāri līķiem. Fināla kulminācijā tiek varonīgi saukts “Cīņai sveiks!” un tā arī sešas minūtes ir pagājušas kā nebijušas.

Lakoniskajā aprakstā varam izlasīt, ka noskaņa nometnē bijusi kā ģimenē – visi ir brāļi un māsas (izņemot krievi). Tiesa, nebūt nav tā, ka šie jaunieši tikai koncentrējušies uz materiālo pasauli un fizisko izturību pret šķēršļiem (krieviem). Viņi arī sarakstījuši uz lapām visus savus dzīves mērķus un pēcāk meditējuši, lai tie piepildītos. Svarīgi uzsvērt, ka meditācijas brīdī fonā skanējusi īpaša meditatīva mūzika. Šos spirituālos knifiņus varu ieteikt arī jums – ja gribat justies jautri, uzlieciet jautru mūziku; ja vēlaties būt bēdīgi, tad bēdājieties bēdīgas mūzikas pavadībā. Tas reāli palīdz!

Tviterī jau pazibējušas aizdomas, ka tā bradāšana pa karstām oglēm (nē, tā tiešām nav metafora) patiesībā bijusi tikai iesildīšanās Lady Gaga koncertam. Tam es neticu. Kaut gan varbūt tomēr arī ticu, jo Lady Gaga taču nav krieviete vispārībā, viņa ir amerikāniete un amerikāņiem besī krievi a priori. Jā, tā droši vien bija iesildīšanās.

Atklāti runājot, es patiesībā neesmu vispār necik naidīgi noskaņota pret Nacionālo apvienību. Tas ir tāpat kā ar, es nezinu, grupu Mona de Boring, piemēram. Man ļoti patīk, ka tāda mūzika eksistē, lai arī es to nekad pati mājās neklausīšos pirms miedziņa. Nu, man patīk tās radikālās padlas, ko es tur varu darīt? Turklāt radikāli jau tas ir tikai kaut kādā mūsu mērogā. Uz pasaules kartes latvieši taču vispār ir kaut kādi Tolkīna elfi, kas dzīvo savā pasaulītē, īsti negrib nevienu traucēt un negrib arī, lai pašus kāds traucē. Ne mums vajag kaut ko baigi iekarot, neko. Ka tikai būtu tas zemes pleķītis pie Raivja Dzintara jūras, kur uzcelt to guļbūvi, uzmaukt ķirbi uz skapja un meningītu ārstēt ar ceļmallapu, viss. Pat tā iešana pāri karstām oglēm – phe, hipiji kaut kādi. Ziniet, kādus pārbaudījumus ir jāiztur, lai kļūtu par SAS (britu armijas speciālo gaisa spēku) darbinieku? Protams, ka nezināt, bet tāpēc jau arī jūs lasāt Textus, jo es tūliņ pastāstīšu:

Kroč, ir tā. SAS izvēlas kaut kādus 200 potenciālos džekus, ko rekrutēt. Ne jau šādus tādus, protams, bet tikai no tiem, kas jau ir Apvienotās Karalistes armijā. Atlase notiek piecas nedēļas. Ierodoties norises vietā, pirmais uzdevums džekiem ir izturēt personīgo fitnesa testu (kaut ko paskriet, pietupties) un kaujas fitnesa testu (izkauties). Tad viņi maršē pāri kalnainiem laukiem, katru dienu palielienot noieto distanci. Kulminācijā viņiem ir jānoiet 64 kilometri ar pilno ekipējumu mugurā 20 stundu laikā. Tad, kad viņi ir nokāpuši pa tiem kalniem lejā, viņiem uzreiz ir jānoskrien četras jūdzes 30 minūtēs un jānopeld divas jūdzes 90 minūtēs. Pēc kalnu fāzes seko džungļu fāze, kas notiek Brunejā vai Malaizijā. Tur viņiem pamāca navigāciju un džungļu izdzīvošanas likumus un viņu gala pārbaudījums šajā fāzē ir nedēļu ilga bēgšana un izvairīšanās. Nedēļu ilga, nevis sešus metrus ilga. Tur viņi ir sadalīti patruļās un aprīkoti ar izdzīvošanas minimumu, saģērbti Otrā Pasaules kara uniformās (nopietni) un piekodināti doties uz galamērķi līdz ar pirmo gaismiņu. Pats pēdējais tests ir 36 stundu gara pratināšana, kurā, kā jau noprotat, ir jāprot pretoties un neko neizmuldēt. Tā kā visādi profesionāli otmorozoki dzīvo pasaulē, kāpēc pie mums lai nedzīvotu? Turklāt šī ir Lielbritānija. Kā teiktu grupas “Židrūns Riot” basists Ulvis: “Normāla valsts. Spēcīga.”

Nu labi, armija var patikt, var nepatikt, bet vienu es zinu – viens no galvenajiem pārbaudījumiem tam, lai uzņemtu Latvijas armijā, ir tāds, ka pārbauda, vai tev nav plakanā pēda. Varbūt tas patiesībā ir iemesls, kāpēc jāstaigā pa karstām oglēm? To mēs nezinām (c) Olga Dreķe. Vienīgais, par ko joprojām es nevaru drusku pārdzīvot, ir kultūra, protams. Es varu derēt, ka, ja mana mīļā Demakova, nevis Žaneta būtu no NA, tad tie jaunieši būtu drasējuši pa B52 šotiņiem, nevis kaut kādām Ziedoņa pagalēm. Nu, a starpība kāda? Gandrīz nekāda, tikai B52 gadījumā tās plakanās pēdas būtu izārstētas ar glamūru.

Ceturtajā Rokijā Silvestrs Stalone kāvās ar Dolfu Lundgrēnu un izskatījās, ka viņi viens uz otru ir diezgan apvainojušies. Kaut arī filmas uzņemšanas laukumā puikas mahājās pa īstam un tad abi gulēja slimnīcā, laiks dziedē visas brūces, un tagad Stalone un Lundgrēns ir sadraudzējušies, kompānijā paņēmuši Žanu Klodu Van Dammi, Arnoldu Švarcnegeru, Brūsu Vilisu, Čaku Norisu un vēl dažus, kurus pēc purna nezinu, un uztaisījuši izcilu bojeviku „Neiznīcināmie 2”.


EK un filmas varoņi. Foto autors: Tālis Lī Eipurs

Filma sākas ar to, ka tanks ar uzrakstu „Bad attitude” traucas cauri kaut kādai Dienvidaustrumāzijas čuhņai, tajā iekšā draudzīgi sēž Stalone ar Lundgrēnu un draugiem, un, kaut arī tanka un citu ieroču šaušana rada lielu troksni, viņi visai vēsi savā starpā arī sarunājas. Tas ir labi – viņi apzinās, ka citreiz sāpīgāks par pātagas cirtienu ir ass vārds. Tā viņi izglābj Arnoldu Švarcnegeru un kaut kādu ķīniešu naudas maisu, un beigās ne tikai visu uzspridzina, bet abus nosauktos kaut kādos Ķīnas pāķos izmet no ļotenes ar izpletni. Līdz filmas sākumtitriem – apmēram 500 līķu. Vo, šito es saprotu! Tā ir kaut kāda darbība, nevis visi šitie indie bezpriģeli, kur filmas sākumā galvenais varonis pusstundu steberē pa sniegu, fonā skanot postrokam.

Visa Stalones komanda ir sakarīgi džeki, jo māk kauties un un labprāt brīvbrīžos paklausās kantrī un iekapā aliņu, bet vecais zviedru drāzējs Dolfs Lundgrēns ir īpašs, jo viņš vislaik no blašķītes rauj šņabi un filmas sākumā –jā, nepārskatījos- raksta texxxtus. Stalone pēc uzvaras pār šķībacainajiem ir mazliet ierāvis un dodas izmest līkumu ar ļoteni, bet – kas ta tur? Nē, tas nav Nikolā Sarkozī, kas Stalonem piešķirtu Francijas pilsonību par to, ka tas muskuļkalns visu filmu aizvada ar bereti galvā. Ļotenē viņu sagaida Brūss Vilis Lācis un liek Stalonem dabūt kaut kādu herņu, kas atrodas seifā, kas atrodas lidmašīnā, kas nogāzusies kaut kādos Albānijas mežos. Tas vēl nav nekas – seifu vaļā var dabūt tikai kaut kāda beibe, un, kaut arī vecajam Silvestram besī vazāties apkārt ar vecenēm (nepārprotiet – viņš nav gejs, bet gan džentlmenis, kurš negrib, ka vecene, mēģinot čurāt sēdus no lidmašīnas, izkrīt un nositas), Brūss Vilis Lācis viņu pieņem darbā par tās džāres aukli. Tas visticamāk tomēr ir kaut kāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, jo vēlāk izrādās, ka beibe ir jau pieaugusi, braukā ar moci un māk kauties. Viņu pat varētu uzskatīt par Staloni ar pežu, ja vien viņa prastos un vienā laidā kurītu cigāru.

Ceļā uz Albānijas mežu Lundgrēns mēģina nokoļīt to beibi, bet nekas nesanāk, jo diemžēl viņa flirts aprobežojas ar pāris ieklepošanās reizēm. To lidmašīnu ar seifu viņi atrod vienā rāvienā, ķīniešu šmara no seifa dabū to, ko vajag, visi viens otram iedod pieci un priecīgi grasās doties uz savu iemīļoto barčiku, bet – tavu neražu – parādās ļaunais tēls Žans Klods Van Damme, kas, pavisam nemanot, nolaupījis vienu „Neiznīcināmo”. Tādiem grandiem vienā filmā ir par šauru, tāpēc viņi sastrīdas, Žans Klods Van Damme Stalonem atņem to herņu no seifa, nogalina viņa jaunāko kolēģi un tin makšķeres. Tad tā ķīniete atklāj kolēģiem, ka tas sūds no seifa ir bijusi karte, kurā precīzi attēlots, kur Krievijā paslēpts plutonijs, ar kuru gaisā var uzlaist visu pasauli. Jaunākā „Neiznīcināmā” līķis tiek ierakts akmeņos, Lundgrēns bēru procesijā turpina plītēt un, sekojot labākajām mahaču filmu tradīcijām, tiek nolemts atriebt drauga nāvi.

Tā viņi dodas uz Krieviju, kur, piekaujot kaut kādus milzeņus bārā, viņi uzzina, kur tieši jādodas, lai atrastu Van Dammi. Tā džeki ar visu ķīnieti apmetas kaut kādā mājā, kur kavē laiku ar spēli „kas būtu pēdējais, ko Tu gribētu apēst pirms nāves?”. Tā kā Lundgrēns nav stājis mest pa lampu, viņš atkal mēģina flirtēt ar komandas vienīgo beibi, pasakot, ka viņš ļoti gribētu ķīniešu paiku. No rīta uz paģirām viņš ieēd cepumus, tāpēc ir skaidrs, ka tik drīz vis nemirs. Ja viņš tik ļoti nekrāktu, es gribētu precēt Dolfu Lundgrēnu, kaut arī savulaik viņš stipri sasita Rokiju.
Tas jau nebūtu nekāds bojeviks, ja viņi no rīta izietu ārā no mājas, patresītu pie Ruki Verh grāvēja „18 mne uzhe”, izpeldētos Baikālā, nodzēstu Belijmor kanal papirosu un teiktu: „просто фантастика, Free Pussy Riot!”. Viņiem pretī traucas kaut kādi padlas ar šautenēm, un, tā kā Stalones banda ir radusi ieročus lādēt pēc brokastīm, viņi šaudoties iztērē visas lodes un, ieraugot tanku, saprot, ka dirsā ir. Taču pēkšņi – tadankt – tanks tiek saspridzināts ar vienu šāvienu no nez kurienes. Apjukums nav ilgs, jo no dūmiem iznāk Čaks Noriss. Zālē atskan applausi. Norisa kungs pirms aiziešanas vien informē savus draugus par to, ka viņam nesen iekodusi indīga čūska, bet pēc piecām sāpjpilnām dienām tā nomirusi.

Pa to laiku Van Damme atrodas raktuvēs, kurās salasījis vietējā ciema vīriešus, kuriem liek rakt plutoniju. Kamēr viņš ar šāvieniem soda nepaklausīgos, tikmēr „Neiznīcināmie” ir ieradušies tajā ciematā, kurā saģērbjas par bomžiem vai mācītājiem, lai pārsteigtu ļaunos, kas laiku pa laikam tur ierodas, lai uz koncentrācijas nometni aizvestu vēl vairāk strādnieku. Pārsteigums ir izdevies, un no pēdējā nošautā ļaundara viņi atvadās, sakot: „Rest in pieces!”

Pilnīgā pohujā „Neiznīcināmo” lidmašīna ietriecas raktuvēs, tieši mirklī, kad paredzēts nošaut visus strādniekus, jo viss plutonijs jau atrasts. Van Damme ar tiem rokaspuišiem, kas netiek nošauti, ņem kājas pār pleciem, bet raktuves tiek uzspridzinātas, un visi labie – gan strādnieki, gan Stalones banda – tiek ieslodzīti pazemē. Stalone uzkurī, par Sorosa naudu izglītotais ķīmijas maģistrs Lundgrēns mēģina uzspridzināt fosfora iezi, bet viss neveiksmīgi, un šķiet, ka dirsā ir. Te pēkšņi vienu no raktuvju sienām sagrauj bruņumašīna, pie kuras stūras sēž neviens cits kā Arnolds „I`m back” Švarcnegers, kuru filmas sākumā bija izglābis Stalone.
Vīriem viss ir skaidrs – jāteš uz lidostu, jo tieši tur Van Damme mēģinās nogrūst plutoniju. Kā viņi to zina? Nu, tajā ceturtajā Rokija filmā Lundgrēns bija krievs, tātad viņš zina, kā tās lietas notiek. Pa to laiku Van Damme ar saviem pieciem gruzavikiem jau ir iebraucis lidostā un nošāvis pusi lidostas darbinieku, otru pusi atstādams „Neiznīcināmajiem”, kas ieradušies uz filmas lielāko mahaču, kurā atkal pievienojas Čaks Noriss un svešus Laurus sagribējis plūkt arī Brūss Vilis Lācis, kurš pareizā brīdī piebrauc ar mašīnu pie vecā Arnolda un aicina sēsties mašīnā. Arnolds izrauj mašīnas durvis, apsveicinās ar draugu, informē viņu par to, ka mašīna ir sīkāka par viņa kāju, un abi sāk šaut. Cilvēku galvas sprāgst kā uzblīduši pumpuri pavasarī, un klasika ir nepārspējama – viena galva tiek sagriezta arī ar helikoptera propeleri.

Galvenais mahačs, protams, ir starp Staloni un Van Dammi, jo nedrīkstam aizmirst, ka „Neiznīcināmos” uz Krievzemi ir dzinusi atriebības kāre. Tā viņi tur šaudās, līdz Van Damme paziņo, ka viņam beigušās lodes, un liek noprast, ka Stalone būs mīkstais, ja viņu nošaus, nevis cīnīsies kā līdzvērtīgs. Bijušais Rokijs jau izsenis ir pavilcies uz šāda veida izaicinājumiem, tāpēc viņš saka: „Pohuj. Ja tā Tev patīk labāk, nogalināšu Tevi nahuj ar plikām rokām.” Tā arī beigās notiek – pēc tam, kad abu sejas ir normāli apdauzītas, Stalone apmet Van Dammem ap kaklu ķēdi un uzvelk viņu sava dunča – uz tā paša dunča, ar kuru tika nogalināts viņa bandas kolēģis un draugs. Līdz ar to līķu skaits filmā ir pārsniedzis planētas iedzīvotāju skaitu. Tad viņš uzspļauj Van Dammem, un pēc dažām minūtēm pie lidostas nomet asiņainu galvas lieluma maisu, ko Brūss Vilis Lācis komentē kā mazliet skarbu, bet pareizu rīcību.
Kaut arī Lundgrēns atkal var normāli plītēt, beigās ir klasiskā „Rembo” epiloga smeldze – Silvestrs Stalone, kurš vispār jau labprāt izpistu to veceni, saka viņai, ka viņu kopgaitas ir beigušās, jo citādi viņš nevarētu būt drošs par viņas dzīvību.

Filmu vērtēju ar 10 ballēm, jo nevienu mirkli nekļuva garlaicīgi, stunda un 43 minūtes pagāja kā viens aliņš, Dolfs Lundgrēns būtībā ir atsūtījis pieteikumu darbam Texxxtos, klišeju bija vairāk nekā vidusskolas izlaidumā un viņi paši ņirdza par sevi:
-Tā ir mūsu jaunā ļotene.
-Tā? Tai taču vieta muzejā.
-Mums jau arī.

Pirms izklāstīt šī vakara notikumus Londonas slavenākajā voljebala laukumā, mans pienākums ir pastāstīt, ko Texxxti jēdz no spēles. Visvairāk jēdz Sandra Mētra, jo viņa reiz iekļuva Latvijas sieviešu voljebala izlasē, bet diemžēl 12.klases beigu ieskaitē sportā, bremzējot pēc atspoles skrējiena, viņa salauza abas rokas. Ar to diemžēl karejera bija cauri. Es pati pludmales voljebalu uzskatu par pasaules skaistāko sporta veidu – tur nav iespējams gūt punktu neskaisti. Izņēmums ir punkta gūšana pretinieka kļūdas dēļ (pretinieks iemet tīklā, pretinieks pārmet pāri līnijai) – tas var būt tā nekā. Ko es? Nu es vienreiz skolas sporta stundā nejauši no visa spēka iespēru Anete Konstei pa vēderu (mācījāmies vienā klasē), bet viņai pat nenoraustījās uzacs. Filips De Rums? Nezinu, mēs tikai dzeram un rakstām Texxxtus.

Pirms kādām divām nedēļām pie manis ciemos bija ieradušies draugi no ārzemēm. Pēkšni attapāmies Murjāņu sporta skolas teritorijā un viens no maniem biedriem gribēja pievienoties jauniešiem, kas tajā mirklī trenējās pludmales voljebalā. Brīdināju, ka viņš varētu totāli izgāzties. Mans biedrs, protams, gribēja zināt, kāpēc es tā domāju. „Vecīt, Latvija ir pludmales voljebala lielvalsts,” es sacīju, nodzēsu cigāru, iepisu visīti, iešņaucu kokaīnu, un pavisam drīz manis teiktais absolūti materializējās dzīvē.

Latviešu puikas PļaviņšŠmēdiņš pusfinālā rambāja divreiz: vienreiz pakāsa brazīļiem, kuri spēlēja kā Ivans Drago filmā „Rokijs 4”, bet otrā spēle bija ar nīderlandiešiem Šuilu un Dumidoru. Un es Jums pasaceišu – tie nīderlandieši īsti riktīgi nav, jo vienreiz olimpiādē jau PļaviņšŠmēdiņš viņus salika. Ko tieši pēc tās spēles viņi nesaprata? Tikpat labi Japāna pēc Hirosimas un Nagasaki atombumbām varēja piezvanīt ASV: „A Jūs jau Tokiju nevarat novākt, ne?” Protams, ka varētu! Tomēr Dumidora un Šuila stūrgalvība nostrādāja – abi dueti satikās cīņā par olimpimpisko bronzas medaļu.

Nedaudz par abiem tandēmiem:
PļaviņšŠmēdiņs: Pļaviņš esot olimpiādes labākais aizsargs un spēlē pret brazīļiem viņš iemācījās bloķēt. Vismaz tā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes, kas pēc tiem dažiem blokiem bija apmēram tik pārsteigta, kāda būtu bijusi manējā, ja es basketbola laukumā nobloķētu Šakilu O`Nīlu un pēc tam vēl nostātos špagatā. Pļaviņa partneris Šmēdiņš ir tāds gruzīgs tips – lai arī viņš pareizajā mirklī izdara pareizos prikolus, viņš izskatās nemitīgi sagruzījies.

DumidorsŠuils: Šuils ir tik vecs, ka neviens to nevar nepamanīt. Sporta žurnālists Kārlis Dagilis mača laikā tvitera lietotājus informēja: „Tas onkulis oranžajā krekliņā taču ir ar sirmiem matiem!”. Mazliet vēlāk tvitera lietotājs (runā, ka sorosīds) @agnerts informēja darbaļaudis par to, ka vajadzētu sist pa to sirmo onkuli, jo viņam jau esot aizdusa. Es kādā mirklī pamanīju ko jauku – Šuils pasmaidīja (spēles sākumā), uz izrādījās, ka viņam tomēr ir zobi. Diemžēl šo prieku aptumšo fakts, ka pamanīju arī ko negodīgu – izrādās Šuils nav trenējies kopā ar Dumidoru, jo Šuils ir reāli bāls večuks. Un tāds nevar būt, ja pludmalē rambā voljebalu. Jautājums – kur un ar ko trenējies Šuils? Es pat teiktu, ka Šuils ir otrs bālākais olimpietis tūliņ pat aiz Saeimas deputāta Viktora Ščerbatiha. Vēl jāpiebilst, ka Nīderlandes duets ir vienīgais, kurš nevalkāja saulenes. Kāpēc? Jo Nīderlandē nekad nespīd saule.

Bet nu – pie spēles.
PļaviņaŠmēdiņā spēles stils kaut kādā klasiskā voljebala mācību grāmatā visticamāk būtu ievietots nodaļā „Disasters” („dizentērija” pa latviski), jo viņu spēles moto daudz neatšķiras no Texxxtu dzīves jēgas – „Ka tik kāds prikols!”. Viņi vienmēr taisa kaut kādas mērkaķu māņkustības un izliekas, ka neko nezina un mājasdarbu nav izpildījuši. Piemēram, pirmajā setā, kad PļaviņšŠmēdiņš gūst desmito punktu, komentētāji mūs informē par to, ka ar desmito punktu ir iepļaukāts Šuils. Domāju, ka voljabala mācību grāmatās šāds punktu gūšanas veids vispār nav pieminēts.

Apmēram šajā mirklī esmu jau vieglā infarktā, tāpēc atslodzei tiek parādīts kaut kāds Londonas skats no voljebala laukuma. Man šoks – sporta žurnālists un policists Tālis Eipurs kādā savā radio reportāžā apgalvoja, ka no laukuma varot redzēt pipeli, bet NEKĀ TĀDA TUR NEBIJA!!

Pie pirmā seta 14:12 izdzirdu, ka tribīnēs sākās „Latvija! Latvija!” mauras, kā arī pamanu, ka tie Nīderlandes līdzjutēji vispār nedzer. Kaut arī tas ir pirmais sets, ko PļaviņšŠmēdiņš pakāsīs, redzot ko tādu, bronzas medaļu ieguvēji ir skaidri.

Kad es spēlēju voljebalu, es regulāri servēju tīklā. Bet es tiešām nesaprotu, kā tas var vairāk nekā vienu reizi gadīties it kā profesionālam spēlētājam. Dumidors un Šuils tīklā iemet dahuja reižu. Varēja gan piemēru ņemt no manis un vienkārši iemest.

Pie divdesmitā punkta ir pirmā nīderlandiešu mačbumba, PļaviņšŠmēdiņš nenoņemas. Vārdu „noņemties” biju dzirdējusi no viena komentētāja mutes vairākkārt iepriekšējās spēlēs. Ilgu laiku nezināju, kas tas ir. Izrādās, ka viens no LTV komentētājiem Leons Timmermanis arī nezināja, ko ar to domā viņa kolēģis, bet komentētājs Jānis Celmiņš, kurš kādā spēlē no priekiem sevi nosauca par Jāni Šmēdiņu, tomēr zināja paskaidrot, ka noņemties ir gūt punktu pēc pretinieku serves. Tātad pretinieks servē, a PļaviņšŠmēdiņs - dankš – iegāž bumbu pretinieku smiltīs ar tādu ātrumu, ka bumbas kāzas fotogrāfēs fotoradars.

Otrā seta sākumā komentētāji PļaviņamŠmēdiņam iesaka vairs neservēt pa sirmgalvi Šuilu, bet gan izmēģināt Dumidoru. Tas gan ir muļķīgs ietiekums, jo viņš tomēr ir tas Harija Potera burvis.
Sets knapi sācies, bet Pļaviņš jau iet diskutēt ar tiesnesi. Domāju, ka tiensesim izlidos pāris zobi, bet komentētāji informē, ka šī saruna esot profilakses pēc. Pirmo setu PļaviņšŠmēdiņš pakāš, un arī otrais sākais drūmi, bet, kad nīderlandieši ir vadībā ar 8:3, es pāris reizes uzsaucu, ka vajag noņemties, un mēs attopamies pie 8:8 un nīderlandiešu bažīgajām rožām.
Otrā seta vidū ir mans mīļākais moments spēlē, kad Šmēdiņš ir nolēmis necelties un divas bumbas pēc kārtas vēsā mierā paņem, atrodoties guļus stāvoklī, nemaz netaisoties celties un kurījot cigāru. Neilgi pēc tam sirmgalvis Šuils Pļaviņam ar bumbu iehujārī pa muti, bet ar to nav gana, lai apturētu latviešus.
Pie rezultāta 15:13 komentētāji informē skatītāju, ka Jānis esot aizvēris ciet durvis nīderlandiešiem. Vo, to es saprotu – džeks voljebala laukumā atrod durvis. Ko tik tie latvieši neizdomā!
Pie 20:19 ir pirmā mačbumba, kuru Šmēdiņš veiksmīgi iepiš pretinieku smiltīs, kurās iekrīt arī divi Šuila zobi. Mopsis, kas ar mani skatās spēli, no priekiem sāk riet un mēģina apgāzt manu aliņu.

Trešo setu nīderlandieši sāk ar neiespējamo – atkal iepiš servi tīklā. Spēle atkal ir drausmi līdzīga, man ir bijuši jau 4 infarkti, bet cilvēki tribīnēs tikai vēsā mierā filmē sevi. Bet, kad PļaviņšŠmēdiņš ielūkojas tviterī un sāk ņemt vērā tur redzētos ieteikumus mest pa to sirmo ar aizdusu, viss iet uz augšu. Komentētāji neskaitāmas reizes uzsver, ka šī būs pēdējā Šuila olimpiskā spēle, un šķiet, ka tā ir beigusies jau trešā seta vidū, kad Dumidors savu kolēģi pilnībā sāk ignorēt un sāk spēlēt viens pats.
Pirmā izšķirošā seta mačbumba ir pie rezultāta 14:10, un holandieši tomēr spēj noņemties. Tas nozīmē, ka serves tiesības ir holandiešiem, ko Dumidors veiksmīgi izmanto, kārtējo reizi izdarot neiespējamo – iepišot bumbu tīklā. Tā ar 17. numuru izliktie PļaviņšŠmēdiņš jau otro reizi olimpiādes laikā aptin ap pirkstu ar 5.numuru izlikto Dumidoru un Šuili.

No priekiem uz voljebala laukuma saskrien karsējmeitenes, kas tāpat tūliņ ies prom, bet, kā informē komentētāji, bronzas medaļas, vot, tās neviens neatņems. Vēlreiz urrā pasaules skaistākā sporta veida prikolistiem!

Labdien, cienītie lasītāji!

Texxxtu redakcija (EK un AK) atkal ir centusies doties ārpus savas komforta zonas un šoreiz debitējusi vēl nebijušā ampluā - kino uzņemšanā. Viss sākās ar to, ka ielas vidū atradām neattaisītu šņabja pudeli viena litra tilpumā. Tā kā mūs interesē ne tikai alkohols, bet arī kultūra, nolēmām patīkamo savienot ar lietderīgo, kā rezultātā tapusi mūsu versija par seriālu "Ugunsgrēks". Filmēšanas laukumā cītīgi strādāja arī skolotājs, bārmenis un vienkārši labs cilvēks Lauris Bokišs, bet operatora un montāžas darbu lieliski paveica Kate Pāvula.

Te būs:

http://www.youtube.com/watch?v=F7ocB8-Ijcs&feature=youtu.be

„Tas ir liels un zaļš, kas tas ir?” es jautāju Anetei Konstei, un viņa atbild, ka tas ir arbūzs, taču es biju iedomājies Ilonas Balodes grāmatu „Rīga-Pekina”. Gandrīz pillā textu sastāvā esam ieradušies Kaņepes Kultūras centrā, kur piektdienas karstumā notiek grāmatas un soundtreka prezentācija. Vairāk nekā 7 mēnešus Ilona Balode un Rolands Ūdris pavadīja ekstremālā stopēšanas ceļojumā uz Pekinu. Laimīgi atgriezušies Latvijā Ilonā saraksta grāmatu, bet Rolands ieraksta dziesmas.

Ar mobilo telefonu cenšos iemūžināt prezentācijas gaisotni, kamēr Elīnu Kolāti aplenkuši sargā Amsterdamas draugi, blakus fotogrāfē fotogrāfi, pa trepēm rāpo mazi bērni, un pieaugušie izklaidējas ar alu. 

Jāsaka, prezentācijas mēdz būt tik pat līdzīgas, cik skolas izlaidumi. Tās pašas pateicības runas, ziedi un aplausi, tomēr atšķirība ir tā, ka vienmēr par brīvu tiek dots lēts vīns un dažreiz ir arī kaut kas garšīgs, tāpēc jau prezentācijas bieži apmeklē vieni un tie paši cilvēki. Šoreiz apmeklētājus pārsteidza stiprais gruzīnu degvīns „Čača”, un kāds žurnālistu pāris ļoti sašutis šķendējas par to, ka nav tas vīns kā cerēts. Lai kā arī būtu citiem, textiem čača ļoti gāja pie sirds.

Nav šaubu, ka abi grāmatas varoņi dzīvē ir lieli uzdzīvotāji, tāpēc grāmatai vajadzētu būt inčīgai arī bez visas lasīšanas. Rolands Ūdris savā runā gan ironiski atzīstas, ka nekādu lielo devumu viņš grāmatā nav devis, un disks, kuru viņš it kā ir ierakstījis, patiesībā ir Ilonas Balodes darbs. Izrādās, ka Ilona viņu tik ļoti iedvesmo, ka jau vairāk nekā trīs gadus viņa ir Rolanda mūza. Vēlāk, kad viņi kopā spēlē jaukas hipijdziesmas, es pēkšņi pamanu, ka abi taču totāli viens otrā ir samīlējušies. Par šo jaunatklājumu cenšos informēt pārējos, taču Elīna Kolāte smejoties skaidro, ka tas jau nu gan nav bijis nekāds noslēpums, ka viņi ir pāris. Tāpēc vēlreiz: „Rūgts!”

Nedaudz pavērojot visus apmeklētājus, pamanu kādu aizdomīgu vīru, kurš ik pa laikam no mugursomas izņem divlitrīgo alu un ielējis to plastikāta zupas trauciņā rāmi dzer, sēžot uz koka trepēm. Arī es iedzēru mazliet čaču un dodos iepazīties. Noskaidroju, ka vīru sauc Ilļa, viņš ir pa pusei dzejnieks, pa pusei rakstnieks un arī alkoholiķis, kurš šobrīd raksta grāmatu par integrēšanos latviešu sabiedrībā. Ilļa atzīst, ka šai prezentācijai jēgu viņš neredz, bet viņam patīk, ka cilvēki šeit ir labi. Vēlāk, kad sākas koncerts viņš ļoti aktīvi sāk dejot un izskatās ļoti laimīgs. To arī nofilmēju.

Pēc muzikālā priekšnesuma texti saņem grāmatas eksemplāru un dodas fočēties, un lūgt autogrāfus. Lai par ceļojumu rastos kaut neliels priekšstats neizlasot grāmatu, jautāju autorei, vai tur būs atspoguļotas arī dzeršanas ainas? Saņēmu apstiprinošu atbildi, ka dzeršanas epizodes grāmatā būs diezgan daudz. Uzzināju, ka tādā ziņā čača ir ļoti bīstama, sevišķi, ja tā tiek jaukta kopā ar alu. Tā ar čaču pēc daudziem aliņiem Gruzijā nācās saķerties Ilonai, viņa sasita bāra galdu, sastrīdējās ar bārmeni un vēlāk slēpās krūmos no policijas. Par laimi viss beidzas labi, ja grūtos brīžos proti bučoties. Udrītis savukārt dalījās Budapeštas pieredzē, kur sadzēries viskiju viņš uzmeta lūpu, sastrīdējās un nolēma ceļot tālāk viens. Vēlāk pamodies atskurbtuvē viņš saprata, ka strīdi ir veselīgi tikai tad, kad beidzas laimīgi, tāpēc gāja atvainoties un labot situāciju.

(foto ar Rolandu Ūdri un Ilonu Balodi, autore - Sarmīte Kolāte)

(foto ar Ilļu, autore - Sarmīte Kolāte)

Sestdienas rīts textiem sākās ar neticamām paģirām. Elīnu un Aneti mocīja bezspēks, bet man bija piemetušās izcilas galvassāpes. Varbūt pie vainas bija lielais karstums vai kaut kādas mēness fāzes, taču lielas aizdomas krīt uz to, ka savu roku tur pielika daudzās čačas glāzes, kuras iepriekšējā vakarā bija diezgan draudzīgas. Jāsaka, ka grāmata ļoti labi kliedē paģiras, ceļojums ir detalizēti aprakstīts, ļauj izjust patīkamu klātesamību, un valoda nav sarežģīta.      

Aizvadītā nedēļā Latvijas tviterlentai bijusi ļoti grūta – ja sākumā nebija nekā cita kā vienīgi tvīti par to, ka kāds meklē brīvu vietu māšīnā, nesapuvušu telti vai labus prežus, tad nedēļas nogalē visi tvītoja par to, ka neviens neko netvīto. Pie vainas bija festivāls Positivus, kuru, protams, apmeklēja arī Texxxtu redakcijas pārstāves Anete Konste un Elīna Kolāte. Lai viss būtu godīgi, absolūti objektīvi pirmajā dienā piedzīvoto aprakstīs EK, bet AK uz sevi ņems otro dienu.

1.diena. Autore – EK.

Pēdējoreiz Positivus festivālā biju pirms diviem gadiem un neredzēju nevienu grupu. Neiešana uz grupām bija mērķtiesīgs solis, nevis kaut kāda pāļa izlaidība vai vienkārša Žanetas Jaunzemes – Grendes neprašanās, jo kopš 2007.gada, kad vasaras laikā pabiju 8 festivālos un redzēju ap 20000 grupām, mani vairs tie četrdesmit minūšu koncerti īsti neņem. Kopš tās vasaras festivāls man ir vieta, kur satikt visādus pazīstamos viepļus, dzert, zālītē čillot un laiku pa laikam nodzēst cigāru pret kaut kādām šmarām, kas mani aicina doties uz grupām. Bet Texxxtu trešais svarīgākais uzdevums aiz dzeršanas un rakstīšanas ir komforta zonas pamešana un sevis laušana, tāpēc šogad pat redzēju dažas grupeles, kas, protams, beidzās ar vilšanos, jo tā vien šķiet, ka tagad mūzikā „neizteiksmīgi” ir jaunais „kruti” un nav pat jāpiedzeras, lai neatšķirtu, kāda grupa vispār spēlē. Tā kā, ja Jums ir maz naudiņas, ko noplītēt, Poziķivuks ir Jūsu īsta vieta, jo, minimāli dzerot, var iegūt maksimāla pāļa efektu.

Redzēju Lucy Rose – ja, piemēram, Alisei Jostei ir garlaicīgs muzārs un izklausās, ka viņa vienkārši intensīvi mēģina nolikt karoti, tad vismaz balss gan viņai ir kaut kāda ir. Lucy Rose nav ne viena, ne otra. Kas viņai ir – pāris plaģiāti, tas arī viss. Tad redzēju Housse De Racket, kas arī bija absolūti neizteiksmīgi, tik neizteiksmīgi, ka es pat nevaru pateikt, kādu mūziku viņi spēlē, turklāt viņu solists izskatījās pēc tā Arctic Monkeys pintiķa Aleksa Tērnera. Vondelpark bija nospieduši dažas dziesmas no Hot Chip, un labi vien ir, ka ap to laiku man sāka palikt auksti un biju nodarbināta ar šīs problēmas risināšanu.

Vel redzēju Instrumentus, kas laikam man patika vislabāk – var jau riebties tās peģiku balsis un mūzikas stils kā tāds, bet tur vismaz ir skaidrs, kāda vispār ir tā mūzika, ko viņi spēlē, un vismaz Raivim Dzintaram prieks, ka konkursā „Poziķivuka 1.dienas cālis” triumfē latvieši.
Tad kaut kāds pajols mani aizvilka uz Martin Confused, pie kura visi sēdēja zemītē. Tā kā mūziķis bija pielējis mūli, tad viņš man iepatikās. Ar to pajoli, ar ko atnācām, nolēmām iet dejot priekšā, jo šķita, ka drīz vien tas liks celties kājās arī citiem. Tā arī notika. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad satiku kādu džeku, kurš bija nolēmis, ka obligāti vismaz desmit reižu jāapgriež mani gaisā otrādi. Tā rezultātā man pazuda kurpe un ielūza divas ribas, bet neko – vismaz apēdu puskilogramu smilšu, un Martin Confused apsolīja man privāti nospēlēt „Last Christmas”. Mārtiņ, es totāli Tevi turu pie vārda!

Vēl gribēju iet uz King Charles, bet, tā kā uzzināju, ka viņš ir jaunāks par mani, paliku savā vietā, jo es jau kaut kādiem malaļetkām pakaļ neskraidīšu. Vislabāk no visām skatuvēm man patika pidaru skatuve, kur bija tādas izklaides kā bikram joga un pēc desmitiem vakarā - „reading books”.

Muzikāli festivāls man bija kā Patriks Volfs agrā jaunībā – muzikāli patukšs, bet bija arī krutas lietas.
Piemēram, ļoti iepriecināja tas, ka Nikolaja Puzikova kolēģi pat pārmeklēja manus makā esošos Kenijas šiliņus, jo man mugurā bija jaciņa, kas man piešķīra staigājoša LSD veikaliņa izskatu. Kad apsardze ar nožēlu konstatēja, ka man diemžēl nekādu narkotiku nav, devos iekšā. Festivālā bija labi padomāts par to, lai bērniem arī būtu jautri – piemēram, viņi varēja rāpties alpīnisma sienā, uz kuras bija uzraksts „Sasniedz virsotnes ar Tullamore!”. Daži arī sasniedza.

Es agrā sestdienas rītā festivālu pametu uz neatgriešanos, jo gribēju mīzt, bet tualetes bija ciet. Sestdienas dienā kāda drauga mamma mūs informēja par to, ka Turkebaba ēdaji esot kārtīgi korķējuši. Arī es, protams, biju ēdusi attiecīgo kebabu, bet, tā kā zinu dažus labus dezinfekcijas līdzekļus, tad man viss bija kārtībā. Bet vispār kāda starpība – apvemties no kebaba vai no Keane?

2.diena. Autore – AK.

Šis bija mans sestais Positivus festivāliņš Salacgrīvā, tāpēc varu visu konspektēt ar veterānes skatienu un spēcīgiem salīdzinājumiem. Otrās dienas rīts sākās ar pamatīgu vilšanos, jo nedzirdēju modinātāju, ko biju uzlikusi uz 6:30 AM, lai varētu ieņemt labākās vietas Knīķu un Knaupu koncertā. Pamostoties jutos čābīgi ne tikai aizgulēšanās pēc, bet arī fiziskās pašsajūtas dēļ. Nedaudz mocīja nelabums, kuru pēcāk veiksmīgi izārstēju ar septiņiem Tuborg aliņiem. Diemžēl ne tikai aliņi, bet pat šņabītis nespēja glābt no garlaicības Demjēna Reisa koncertā. Garlaicīgākais koncerts manā mūžā! Tik garlaicīgs, ka pētīt dubļus un saskatīt tajos refleksijas par Annas Fomas dzeju ir krietni aizraujošāk. To dzeju es pirmīt biju izlasījusi Satori avīzē.

Lietus un dubļi? Man pajāt, es pa dzīvi pozitīvi - esmu festivāliste. Kad veselība bija uzlabojusies, gardu muti notiesāju divas porcijas tupeņu ar gaileņu mērci. Tad es redzēju King Charles. Ļoti, ļoti seksīgs. Paga, varbūt viņš arī bija pirmajā dienā. Laimīgie un skaistie (es un Kings) jau laiku neskaita.

Pie točām bija tik garas rindas kā Kaspars Kambala. Man, festivālistei, jau vēl tā, bet žēl tomēr bija noskatīties uz meiteņu baru ar sakrustotajām kājām. Džekiem labi, jo pisuāri bija uz katra stūra. Iedomājos, ka žēl, ka Filips Derums nav ar mums – tas būtu varējis mīzt uz velna paraušanu, bet liktenis bija lēmis tikai Textu meitenēm apmeklēt šīs vasaras lielāko Baltijas festivālu. Filips tikmēr Rīgā skatījās romantiskas komēdijas un gruzījās sirdī kopā ar mums. Par točām runājot – grupas „Inokentijs Mārpls” solists man solīja uzdāvināt apenes. Neatceros vairs, kāpēc, taču pārāk par to nebrīnos, jo viena no manām mīļākajām Dambja dziesmām ir tā, kur dzied tā: „Mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar! Apenītes, nozīmītes, trīsmit sanči gabalā!”

Man patika ar Mācītājs On Acid, jo bunģieris bungoja ar vālītēm pa kedām. Tas bija labs šovs. Ja būtu uzstājušies Čikāgas Piecīši vai vismaz Pērkons, noteikti būtu gājusi arī uz tiem, jo man labāk patīk latvieši, nevis Manic Street Preachers. Kas būs nākamgad – U2, atvainojiet? Bet nu neko, vismaz Wild Beasts bija normāli, kaut arī krievi. Viņu koncerta laikā iepazinos ar kādu simpātisku puisi, bet par to kušš, jo man vispār jau ir draugs.

Kopumā man festivāla noslēdzošā diena tomēr ļoti patika. Bija jauki satikt daudz pazīstamos, kārtīgi izdejoties, nopelst, piedzerties. Kaut tā būtu biežāk.

Epilogs. Autore - EK.

Jau minēju, ka festivālu uzskatu par muzikāli patukšu, bet diez vai par to var vainot festivāla organizatorus, jo viņi it kā dara labu lietu – aicina tās grupas, kas ir aktuālas šobrīd, nevis kaut kādus vecus perdeļus. Un ko lai dara, ja tās aktualitātes ir kaut kādas vārgas atraugas?

Kopumā tomēr Poziķivuku vērtēju ar plus zīmi, jo daudzi cilvēki piedzērās, un texxxtu aplēses ir tādas, ka noriestoja apmēram 10% festivāla apmeklētāju. Piemēram, mans brālis brīvdienu notikumus komentēja ļoti īsi un kodolīgi: „3r29r33r2ei32032r-03r2m3r2jr32jr32jrnjswqwdweoifweewf.” Kāds cits zēns esot uzskatījis, ka Manic Street Preachers solists patiesībā esot pārģērbies Toms Grēviņš, toties Uldis Rudaks sava dīdžejseta laikā esot skraidījis pa skatuvi, lecis publikā, bļāvis pa virsu dziesmām un uz skatuves arī gulējis. Savukārt AK texxxta daļu īstenībā uzrakstīja SM pēc AK stāstījuma, jo būsim taču godīgi – to, kā ir būt Pozitivusā, var mierīgi izdomāt deduktīvās metodes ceļā. AK skaipā informējusi priekšnieci EK: „Es toešām knapi rakstu šp.” Un tāpēc jau Texxxtu kolektīvs ir tik spēcīgs – ikviens ir gatavs izpalīdzēt otram liela pāļa brīdī, jo mēs vienkārši esam labi draugi. Turklāt arī FD cienāja EK ar Žubrowku un asistēja analizēt pirmos muzikālos iespaidus, tātad šī Texta tapšanā ir piedalījies pilnīgi viss kolektīvs. Kopā mēs varam! Peža.

Labdien. Vakar zināma daļa latviešu tautas kolektīvi jūsmoja par kādu ziņu portāla Delfi izklaidējošās sadaļas rakstu par kolorīto Inesi Saulīti. Iesākumā par šo informāciju domāju darīt to pašu, ko parasti – ignorēt, tomēr šodien saņēmu vēstuli, kas rosināja šo boikotu vienreiz izbeigt. Nebūt nav tā, ka Textu kolektīvs par spilgto dāmu nekad nebūtu dzirdējis, tomēr līdzšinēji Ineses personība nekad nav bijusi Textu kompetencē un, patiesību sakot, nav arī joprojām, jo, ja pieņemam, ka fērbijs ir tas pats, kas pilns rublis (patiesībā – kaut vai dažas kapeikas), tad mēs neapsmejam tos klasesbiedrus, kuriem diemžēl fērbija nav. Vai arī apsmejam, bet tikai pie apakšnosacījuma, ka vairums sabiedrības nemaz nav pamanījuši, ka tas nav nekāds fērbijs, bet tamagočī (piemēram, Sandrai Veinbergai ir tamagočī). Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc par Inesi līdz šim neesam likušies ne zinis – jo pat Liepnieks neaicina Inesi uz karatē, zinādams, ka viņai tā fērbija točno nav.

Tā kā mūsu misija ir debīla satīra, mums katrā ziņā jāpārspēj debīlā sabiedrība. Respektīvi, ja debīlā sabiedrība visu laiku izrēc liesu par Ineses vijeboniem, jo pašiem tomēr ir kaut kāds fērbijs (kaut vai lēts un stulbs, bet tomēr), tad mums ir kaut kā jāpieņirdz viņu bomzīgie Mājas Anttilas fērbiji. Tas arī ir galvenais iemesls, kamdēļ es pēdējās četrdesmit minūtes caurskatīju Vikipēdijas šķirkli par garīgo traucējumu reģistru, cerot atrast Ineses diagnozi. Atzīšos, ka nedarīju to tik godprātīgi, cik būtu nepieciešams, jo esmu slinka cūka, turklāt man arī nav Latvijas psihiatru asociācijas sertifikāts, tādejādi es ceru, ka manu slēdzienu verificēs kāds profesionālis. Protams, ir ārkārtīgi iedomīgi spriest par kāda psihiskās veselības stāvokli, balstoties tikai uz to, ka jums drusku atšķiras pasaules redzējumi – es to zinu, tomēr pie tā, lūdzu, nevainojiet mani pašu, bet gan laiku, kurā dzīvojam, jo tas paredz, ka veselais saprāts (common sense pa angliski) ir kaut kas tāds, kas ir common (kopīgs pa latviski), un Džārviss Kokers varbūt ir, bet Inese Saulīte nudien nav common people (gemeine Volk pa vāciski).

Tātad man ir aizdomas, ka Inese sirgst ar NPD (nejaukt ar PND), jo viņas personībai, vismaz tai, kas atspoguļota presē, piemīt vairums no simptomiem. Ne velti uzsvēru, ka spriežu par personību, kas tiek atspoguļota presē, jo personiski, paldies dievam, Inesi nepazīstu. Tas, ka lielākoties šo publikāciju autori tāpat ir kaut kādi vakarēji petuhi, kuriem šķiet, ka atklāta ironija ir jaunais forši (kurš gadsimts, velns parāvis? ), tā kā būtu skaidrs, tāpēc domāju, ka šie žurnālisti sirgt ar depresiju, jo depresijas galvenais simptoms ir tāds, ka neesi prikolīgs. Textiem, ja kas, arī dažreiz ir depresija, bet kuram tad nav?

Nu karoče, lai jums pašiem nebūtu jālasa tas debīlais Delfu raksts, tad es īsumā – Ineses ex-bojfrends, vecs dāņu šņaga vārdā Bends (ļoti neglīts) plāno svinēt kaut kādā sīkā Latvijas šņagā savu dzimšanas dienu, tāpēc prasa Inesei, lai kaut ko padzied. Inese saaicina kaut kādus savus drugānus, izreklamē savu gigu, bet tad - pašā pēdējā brīdī, kad fani jau deldē asfaltu pie arēnas ieejas - pasaka Inesei, lai aizver muti, viņam piedeguši šašliki, viss sabojāts, negribas nekādu dzimeni, pis pa trasi, durvis ciet. Un tad tie ar depresiju sirgstošie žurnālisti, protams, protokolē visas Ineses delūzionētās pārdomas šajā sakarā. Viss. Un cilvēkiem patīk, cilvēki ņīīīīrdz.

Es tiešām ļoti gribētu, lai tagad te iekomentē kāds tās traķenu dakteru direktors, un pasaka, ka man taisnība, vai vismaz kaut kas tuvu tam. Vai kaut vai lai tikai pasaka: “Jā, Sandra, malace, stulbums nudien ir garīgs traucējums, un tam ir sava vieta starptautiskajā slimību un tml klasifikātorā. ” Kāpēc es tā gribētu? Pašsaprotami taču – tas nozīmētu, ka man būtu visas tiesības izsisties dzeltenajā presē par kādu ne diez ko talantīgu sabiedrības figūru – asmātiķi un pamuļķi (jo pat ja Inesei ir klīniska kaite, par nelaimi viņai viņa tomēr drusku arī ir pamuļķe, tomēr kurš katrs pamuļķis nezaigo acīs kā tāda Polārzvaigzne), un es varētu rakstīt ironiskus stāstiņus katru reizi, kad attiecīgais būtu atkal publiski kaut ko tizli un nevietā paklepojis, varbūt pat varētu nofotogrāfēt krēpas.

Lai šim rakstiņam būtu arī kāda literāra vērtība ar morāli, izstāstīšu jums epilogā kādu stāstu no senām dienām par kādu savu paziņu. Tas bija laikos, kad tik tikko popularitātes bonbongas bija sācis sūkāt vokālais ansamblis “Kombuļi”. Tas paziņa tolaik strādāja kaut kādā besīgā darbā ar kaut kādām sačākstējušām grāmatvedēm kopā, kas ož pēc naftalīna un Padomju Savienības. Kādā darba dienā šis paziņa devās pusdienot uz kaut kādu dienesta ēdnīcu, kur savus cīsiņus mīklā hujārīja arī tās kolēģes. Kādā momentā ar drupačām lūpu kaktiņos viņas sāk kaut ko zviegt par to, kādā stulbā t-kreklā ar skariņām ir dziedājusi tā Kombuļu Inese un ka tā vispār taču esot kaut kāda baigā govs. Mans paziņa tikmēr ar vienpadsmitgadīga, vardarbīgi izvarota zēna skatienu pētījis savas kolēģes un neizpratnē domājis: “Bet jūs taču pašas arī esat govis!” Tā kā esiet uzmanīgi ar to Inesi. Varbūt kāds mazs un nepamanāms zēns par jums nodomā to pašu brīdī, kad stūķējat purnā čipsus un pētat Mango publicētos Ineses kailfoto.

Sestdien Texxxtu redakcijai obligti bija jāplītē, bet nebija naudas, tāpēc nolēmām vērsties pie lasītājiem ar lūgumu saziedot naudu mūsu dzeršanai. Lai viss būtu korekti, tagad iesniegsim atskaiti par to, ko un cik dzērām. Elīna Kolāte atklāja, ka viņai mājās ir 40 gramu pudelīte ar melno balzamu, kā arī 50 gramu pudelīte ar grieķu dievu dzērienu uzo. Viņas makā arī atradās 2,50Ls skaidrā naudā.
Anetes Konstes makā nebija nekā. Mūsu lasītāju aktivitāte tiešām lika mums raudāt laimes asaras - uz Anetes Konstes kontu tika pārskaitīti 11 lati un 68 santīmi. Viena ziedotāja vēlējās palikt anonīma (tas ir īsts mecenātisms), bet, tā kā otra neko par to neteica, uzskatām,ka jānorāda, ka piecīti kā darba algu mums samaksāja Līga Felta. Tika nolemts no sākuma izdzert kaut ko, kas iegādāts veikalā, kā arī mazās balzama un uzo pudelītes.

Satikāmies galerijas Centrs Rimi veikalā, jo savulaik Pits Andersons mūs aicinājis nākt uz Rimi. Izstāvējām 20 minūšu rindu, lai tā jobnutā kurva kasiere paziņotu, ka mums alkoholu nepārdos, jo mums nav pases vai autovadītāja apliecības. Tas nekas, ka katra spējām uzrādīt 5 dažādus dokumentus, kuros figurēja viens un tas pats dzimšanas datums. Labi, Kolātei mugurā bija stulbs džemperis ar vilciņu, tāpēc varēja nodomāt, ka viņai ir 12 gadu, bet Konstei bija veca rokeru jaka. Tas viss, iespējams, nebūtu nekas traks, ja vien pulkstenis nebūtu bez četrām minūtēm desmit vakarā. Kas vispār notiek pasaulē?
Kad abas autores saprata, ka ar to Rimi mauķeli nav vērts runāt, abas ieskrēja turpat esošajā Vīna studijā. Vīna studijas pārdevēja redakcijas pārstāves informēja par to, ka veikals tiek slēgts. "Tagad ir slēgts vai būs pēc vienas minūtes?" vaicāja Kolāte. "Četras minūtes," atbildēja pārdevēja. Ar to mums pietika. "Lētāko vīnu!" Anete Konste saņēma galvenās redaktores pavēli. Lētākais vīns pa 3,59Ls tika atrasts nekavējoties. "Septiņi lati kaut kas tur," sacīja pārdevēja. Mēs bijām šokā, jo tikko bija vēl trīs. Pārdevēja nopīkstināja vīnu vēlreiz, un tas maksāja jau 3,19. Ja būtu vairāk laika, tad liktu pīkstināt vēl, lai vēl samazinātu cenu, bet laika nebija.

Devāmies uz krastmalu, kur izdzērām vīnu, kā arī līdzpaņemto balzamu un uzo. Tad devāmies uz krogu "Aptieka", jo tur var norēķināties ar karti - mums skaidrā naudā tagad kopā bija 7,50, bet kartē - aptuveni 3,80. Krogā "Aptieka" satikām sev pazīstamu puisi Andri Miezi - tas iedeva mums 20 santīmu, puspudeli baltvīna, vienu cigareti un kādu padsmit saņķikus iemeta renstelē. Drīz pēc tam abas autores atrada divus pusizdzertus aliņus, ko ātri vien padarīja par izdzertiem. Tad ieraudzījām, ka pie kroga zemē stāv aptuveni 10 izdzertu glāžu, un mums radās plāns - ienesīsim glāzes iekšā bārā, un par šo darbu bāra personāls noteikti mūs bagātīgi atalgos. Tas nenotika, tāpēc 2 aliņus iegādājāmies par naudu.
Tālāk devāmies uz bāru "Cocoloco", kur divi puiši bija nolēmuši mums uzsaukt pa dzērienam. Džeks, kurš Latvijas tvitervidē uzstājas ar vārdu @vitamiins un sorosīds Jānis Strods gandrīz sakāvās, lai noskaidrotu, kuram būs tiesības izmaksāt pirmajam. @vitamiins uzsauca mums litrīgu bočku ar kaut kādu kokteili, bet Jānis Strods katrai uzdāvināja pa aliņam. Visticamāk pārējo naudu nodzērām tur, un vismaz nevaram atcerēties, ka būtu izmaksājis vēl kāds. Ja gadījumā kāds ir izmaksājis, bet mēs neatceramies, lūdzam dalīties ar naidīgiem komentāriem.
Nākamajā dienā Anete Konste pamodās ap pieciem pēcpusdienā, bet Elīna Kolāte jau ap četriem bija Čili picā, kur topošā Francijas prezidente Agnese Logina viņai izmaksāja čili zupu, bet mazliet vēlāk tv3 žurnālists Kaspars Beķeris Kolātei nopirka gāzētu minerālūdeni.

Paldies visiem, kas mūs atbalstīja. Kopā mēs varam!

„I`ve got 2 tickets to Iron Maiden, baby, Come with me Friday, don`t say maybe,” gandrīz šādi mani uzrunāja mans draugs Kārlis, vienīgi Iron Maiden vietā bija smalks pavāru foodporn rauts Burtnieku muižā – vietā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu -, bet piektdienas vietā bija svētdiena. Nepārprotiet – mēs neesam teenage dirtbag un mēs arī nepišamies. Kāpēc tad viņš mani aicināja līdzi? „Mums ir savs dīls,” apjukušajiem ļaudīm skaidroja Kārlis.

Pie Lāčplēša midzeņa mūs sagaidīja ne tikai džeks, kurš ierādīja, kur mums iet, bet arī divi pļēguri, kas ar visu savu plastmaseni nozuda krūmos, kad ieraudzīja mūsu smalkos stāvus. Mums tika izstāstīta teika par to, ka līdz 19.gadsimtam, kad izdomāja brilles, cilvēki slikti redzēja, bet, kad radās brilles, izrādījās, ka dažiem rožas ir reāli pretīgas. Tāpēc gan jau arī tā dzimstība tagad ir dirsā – neviens negrib pist pretīgu purnu.

Šajā tusofkā ēdienus taisīja Mārtiņš Sirmais (ir televizorā), Valters Zirdziņš (strādā pilī) un Kārlis Celms (izskatās pēc samuraja, no visiem man patika vislabāk).

Mūsu galdiņam blakus sēdēja 2 apgleznotas kolonnas: uz vienas bija uzraksts „SMIRD”, uz otras bija uzzīmēts kāškrusts, sātana zvaigzne un zaķis.

Tusofka reāli sākās tad, kad klāt piezvārojās viesmīlis, kurš piedāvāja izvēlēties vīnu. Pēc viņa paskaidrojuma tā arī neko nesapratu, jo viņš nepieminēja pašu svarīgāko – alkohola procentus. „Neviens nav pati pilnība,” nodomāju un palūdzu, lai man nes visu pēc kārtas un lai nekādā gadījumā neiedomājas atkārtot vienu un to pašu dzērienu – no vienveidības man vienkārši paliek slikti.

Tālāk rauta dalībnieki tika informēti par to, ka ēdīsim 18 ēdienu un visas izejvielas vestas no tuvāko 50 km apkaimes. Jāpiebilst, ka beigās mūsu galdiņš nosprieda, ka viss ir vests no tuvākajiem 50 metriem, bet vislabākie ēdieni vienkārši salasīti zem galda.

Mūsu galdiņš nenoliedzami bija jautrākais, jo, kad tika atnests pirmais ēdiens, mēs bijām saplēsuši jau 2 traukus.  18 ēdienu uzskatījumu varēs apskatīt texxxtam pievienotajai vērtējumu tabulai, tāpēc tagad atsāstīšu vien spilgtākos iespaidus.

Kad pie mūsu galdiņa ieradās pavārs, lai pastāstītu par stobrkaula rašanās vēsturi, gribēju zināt, kā tieši pagatavota kaut kāda rozā herņa, ar kuru tas apslacīts. Izrādās, tas ir vecs ēdiens, jo vienu dienu dzērvenes ar citām lezbēm jānotur marlē, lai tur kaut kas iztek. Viena diena? Tātad nav svaigs ēdiens, ja vien tā marle nav turēta ledusskapī. Bet kurš tad tur marli ledusskapī?! Marle jātur uz pušumiem, asinīm! Ēdot zaļu biezpienu ar mandarīnu miziņām, mani biedri nosprieda, ka te iezogas vēdiskā tradīcija. Pilnībā piekrītu – redziet, vēdiskā tradīcija jau ir tāda sevis pārvarēšana, un man totāli bija sevi jāpārvar, lai iztukšotu nākamo ēdienu – spainīti ar sviestu pupiņu ūdeni. Kaut arī citi gurmāni sacīja, ka tas esot bijis kaut kas atsvaidzinošs, mans vakara partneris, kurš līdz šim savas atzīmes bija klaigājis skaļi, šoreiz neko neteica, bet tikai zem galda parādīja divus pirkstus (tas nozīmē atzīmi 2). Sorry, gurmāni, es šitajā neiebraucu, tāpēc sviesta pupiņu ūdeni papildināju ar vīna ūdeni. Protams, var uzskatīt, ka tas kaut kādā ziņā bija atvēsinoši – sviesta pupiņu sviests atgādināja sviedrus, un svīšana jau pazemina ķermeņa temperatūru.

Apmēram šobrīd sākām plānot, ko darīsim pārtraukumā, kas solīts pēc devītā ēdiena. Tā kā noskaidrojām, ka veikals ir 200 metru attālumā, nolēmām doties pēc plastmasenes un pievienoties dzērājiem, ko satikām, čāpojot uz terasi. Bet ne tik strauji – līdz brīvlaikam sastapāmies ar dažiem ahujenna krutiem pārsteigumiem. Piemēram, tās gailenes, kas bija saspraustas uz smilgas, ikvienam kroplim liktu justies skaisti, un par kazas sieru ar zirņu ģimeni nezinu – vai nu es jau biju pietiekoši iešāvusi, lai kaut ko sajauktu, vai nu kāda izslavēta gurmāne un kazas siera ienaidniece to tiešām gardu muti aprija. Šķiet, vissmukākais prikids bija vārītai olai  - tā tika pasniegta sūnās, kas kūpēja, jo bija sasaldētas, un man jau tās sūniņas patīk, jo tur citreiz var atrast sēnes. Es jau dzīros to vērtēt ar 9 ballēm, bet tad iekodos olā un izrādījās, ka tā rozā herņa uz olas dzeltenuma ir mežrozīšu sīrups. Ja uz to sviesta pupu ūdeni jau no sākuma skatījos skeptiski, tad uz šo raudzījos ar cerībām, tāpēc nespēju novaldīties un pēc pagaršošanas citiem biedriem paprasīt, kas tas par sūdu uz tās olas. Patiesības labad piebildīšu, ka citiem šis ēdiens atsauca atmiņā mežrozīšu tēju, ziemassvētkus, piedzeršanos un citas jaukas lietas, bet man vienkārši nepatīk tie saldi prikoli. Andris Kivičs jau kad sacīja: „Neko darīt – viņa jūt to tā.”

Loģiskā kārtā pienāca starpbrīdis, bet, tā kā izrādījās, ka tas būs tikai 10 minūšu garš, tikai aizgājām līdz dīķim, kurš bija tik aizaudzis, ka devu tam jaunu vārdu („hujņa” ar uzsvaru uz otro zilbi). Starpbrīdī ar Kārli sapratām, ka mēs te esam vienīgie, kas nav pāris, kā arī atklājām, ka te var uz pāris stundām izīrēt bērnus, lai atbraukušie pāri  izskatītos vēl laimīgāki.

Starpbrīža beigas.

Nākamais cēliens sākās ar jēlu zandartu uz akmens, zibens, asmens, pēc kura rijām cūkas ausi, kas, kā pastāstīja pavārs, esot gatavota 42 stundas – tātad arī vecs ēdiens. Šajā mirklī Latvijas glītākais žurnālists Kārlis Dagilis paziņoja, ka redīss ir latviešu ingvers, jo viņš jau kārtējo reizi bija izjutis vēdisko elementu. Ēdienkartē bija norādīts, ka nākamā paika būs vista, tāpēc gaidījām tā saucamo rawfood – dzīvu vistu un veseri, ar ko to nosist. Pirms vistas gan sagaidījām stāstu par to, ka agrāk karaļiem ir bijuši tādi džeki, kas vakariņu laikā ar dēļiem sit pa karaļa vēderu, lai viņš var apkorķēties un rīt tālāk. Kad sagaidījām vistu, kas, izrādās jau bija beigta, mans vakara partneris sacīja: „Perfekti rieksti!” Kaut arī esmu mazāka, vairāk iedzērusi un bez tiesībām, nospriedu, ka labāk būs, ka mājupceļā pie stūres sēdēšu es. Kamēr pārrunājām mājupceļu, pēkšņi izdzirdējām zāģēšanas troksni. „Moš Lāčplēsis atnācis atpakaļ no baznīcas, ” nodomāju. Izrādās, ne - pēc mirkļa uzradās jēra gabaliņi ar jēlu viduci, kas uzlikti uz sazāģētiem bērziem un apslacīti ar kaut ko brūnu. Tas bija ļoti labi. Un pavārs Ēriks Dreibants, kurš bija pielikts pie mūsu jautrīšu galda, dabūja dubulto porciju. Svolačs. Nu, ne jau dubulto jēru, bet dubulto bērzu. Tik un tā svolačs. Tā kā jau biju apradusi ar to, ka esam smalkā pasākumā, sāku skandalēt par to, ka mana dakšiņa ir pārāk viegla – pasūtīju svina galda piederumus un jaunus zobus.

Te pēkšņi atčoknījāmies, ka esam kaut kādās kāzās, jo fonā kāds klimperēja „Love me tender, bļa”. Rūgts!

Un te kārta vakara lielākajam „zajebis”. Mežacūkas ribiņu saldējums. Izklausās pēc kārtējā Mārtiņa Sirmā „ēdam piepes” murga, un jebkurš karbonādes franču gaumē cienītājs viņam jau sen būtu iemetis pa mūli, bet nopietni – nekas tur nešķebināja. Nebija nekādas mežacūkas un saldējuma disonanses, bija sajūta, ka pirmo saldējumu izdomājis Nif-Nifs, jo, kaut arī viņš izskatījās pēc īstas cūkas, varu derēt, ka viņš tak dzīvoja mežā. Un tāpēc jau viņš uzcēla tik sūdīgu māju – bija jāraksta detalizēta vēstule Mārtiņam Sirmajam par to, kā taisīt cūkas saldējumu.

Pēc tam jau pavāri iebrauca īstajos saldajos, un žēl, ka tie saldumi mani tiešām necepī (nopietni – dienu iepriekš biju ēdusi torti, piekožot  klāt kartupeli). Kad mans vakara partneris paziņoja, ka visi ēdieni sāk izskatīties kā pasakā, piecēlos, iemetu ar veseri pa turpat skraidelējošo vistu, iepisu visīti un teicu: „Viss, točna es pie stūres sēdēšu!”

Visu vakariņu laiku gan es, gan Kārlis vērtēja ēdienus, un šajā MS Excell tabulā apkopotas atzīmes un beidzot uzskatīts tas, ko mēs vispār ēdām.

Kaut arī redzam, ka mana vidējā atzīme ir zemāka nekā otra vērtētāja atzīme, tomēr sacīšu, ka pavāru rauts man ļoti patika, es vienkārši domāju, ka 7 tiešām ir labi, un es ļoti ceru vēl kādreiz nonākt līdzīga kalibra prominenču tusofkā, jo tas zandarts un mežacūkas saldējums man vēl aizvien sapņos rādās.

Pirms simts gadiem kādā sutīgā vasarā gulēju plafkās skaudrajās Rīgas jūras līča smiltiņās un lasīju žurnālu “Cosmopolitian”. Tur bija padoms, kā atveldzēties karstā laikā – palasot Nīči. Tā kā tas bija nudien pirms simts gadiem, es pieņemu, ka jūs visi jau sen esat Nīči palasījuši, tāpēc mēģināšu jums līdzēt ar ko modernāku un tomēr visnotaļ atvēsinošu – ar ļoti paviršu ieskatu Higsa bozona tumšajā dvēselē. Lai arī šobrīd modē esot interesēties (tā vismaz es izlasīju Satori komentāros) un arī mākslas un sociālo zinātņu studenti savos leksikonos līdzās Sontāgai ir iekļāvuši arī Šrēdingera uzvārdu, es tomēr atļaušos drusku jūs sākumā pagarlaikot ar pamatskolnieka cienīgu atbildi uz sakrālo jautājumu: “Elementārdaļiņu fizika – kas īsti ir elementārdaļiņu fizika?”

Elementārdaļiņu fizika ir fizikas nozare, kas pētī to daļiņu eksistenci un mijiedarību, kas ir komponentes (sastāvdaļas) matērijai un starojumam un nav sadalāmas nekā sīkāk. (labojiet, ja kļūdos ar terminiem – ar “starojumu” es domāju to, ko angļu valodā dēvē par “radiation”). Visas zināmās daļiņas ir apvienotas Standartmodeļa teorijā (tātad lielā mērā daļiņu fizika pētī tieši Standartmodeli), tomēr Standartmodelis ar pašreizējo izpratni netiek klasificēta kā fundamentāla teorija, bet drīzāk provizoriska. Standartmodelis šobrīd ir nepilnīgs, jo tajā nav iekļauta tumšās matērijas fizika (matērija, kas neizstaro nekādu elektromagnētisko starojumu un to nevar novērot tieši ar optiskām vai radio metodēm), kā arī tajā nav pilnīga gravitācijas teorija, tāpēc Standartmodelis nav savienojums ar Einšteina vispārīgo relativitātes teoriju. Ir konstruktīva cerība, ka pastāv arī tādas daļiņas, ko Standartmodelis, kā jau minēju, neapraksta – piemēram, gravitons (gravitācijas spēka nesējdaļiņa) vai arī parasto daļiņu supersimetriskie partneri. Tomēr par spīti šīm nepilnībām, Standartmodelis veiksmīgi izskaidro plaša spektra eksperimentālus rezultātus, tāpēc arī Rainis un viņam līdzīgie Standartmodeli ir godinājuši par “theory of almost everything”.

Tātad Standartmodelī ir 12 fermionu (matērijas daļiņu) veidi un 12 bozonu (radiācijas jeb starojuma daļiņu) veidi, kā arī to visu antidaļiņas un šis mītiskais Higsa bozons. 12 fermionu daļiņas tiek klasificētas trīs ģimenītēs, par kurās jūs droši vien pa ausu galam kaut kur noteikti esat dzirdējuši: pirmo ģimenīti veido elektrons (tētis), elektronu neintrīno (mamma), augšējais kvarks (dēliņš) un apakšējais kvarks (meitiņa); otrā ģimenīte sastāv no miona, miona neitrīno, šarmantā kvarka un dīvainā kvarka; trešā ģimenīte – tau daļiņa, tau neitrīno, virsotnes kvarks un pamatnes kvarks. Tātad varam saskaitīt, ka kopā šeit ir seši kvarki (atceramies, ka atomus veido elektroni, protoni un neitroni, kamēr protonus un neitronus veido kvarki, taču nav novērots, ka kvarkus varētu sadalīt vēl kā sīkāk), pārējās sešas leptoni - trīs neitrīno (šīs noslēpumainās daļiņas piedalās tikai gravitācijas un vājajā mijiedarbībā, tādēļ ārkārtīgi reti iedarbojas uz parasto matēriju.) un pa vienam elektronam, mionam un tau daļiņai, kam katram lādiņš ir -1. Līdzās šīm ģimenītēm pastāv arī 12 fundamentālās fermioniskās antidaļiņas. Piemēram, pozitrons atbilst neitronam, jo tā elektriskais lādiņš ir +1. Arī katram kvarkam ir savs antikvarks, katram neitrīno savs antineitrīno un arī pārējiem leptoniem katram pa savai pozitīvajai antidaļiņai. Katra daļiņa, satiekot savu antidaļiņu, uzsprāgst. Tātad, kad jūs satiksiet savu īsto mīlestību, jūs laimē iegavilēsiet un uzreiz nomirsiet. Starp citu, arī kvarkiem piemīt daļveida elektriskais lādiņš - +2/3 vai -1/3 un attiecīgi antikvarkiem −2/3 vai +1/3. Kvarki un antikvarki nekad nav novēroti atsevišķi. Kvarks var būt savienojies ar antikvarku, veidojot mezonu (elementārdaļiņu, kas spēj piedalīties stiprajā mijiedarbībā, respektīvi tie ir hadroni ar veselu spinu – spins ir iekšējās kustības daudzuma moments, neiedziļinoties teiksim tā – tā ir pašas daļiņas neatņemama īpašība, kas nav saistīts ar nekādām iekšējām rotējošām masām. Tas ir tāpat kā Sintijas Jenertes smaids ir Sintijas neatņemama īpašība, bet Olga Rajecka – EksMigliniece spēj salt ziemeļvējā pat +30 grādu karstumā). Kvarkam ir noteikta "krāsa", savukārt antikvarkam atbilstošā "antikrāsa". Līdz ar to tās atceļ viena otru, un mezons ir melns — bez krāsas. Trīs kvarki kopā var veidot barionu — ja viens kvarks ir "sarkans", otrs — "zils", bet trešais — "zaļš" (krāsas nav īstas, tās ir pieņemtas). Kopā šīs trīs krāsas veido baltu. Trīs antikvarki var veidot "antibarionu", ja kvarku krāsas ir "antisarkana", "antizila" un "antizaļa" (antibarions ir "antibalts").

No 12 bozoniskajām fundamentālajām daļiņām astoņas ir gluoni. Gluoni ir stiprā kodolspēka nesējdaļiņas, un tiem piemīt gan "krāsa", gan "antikrāsa". Gluoniem nav masas, un tos nevar novērot ar daļiņu detektoriem. Tāpat kā vienkārši kvarki tie rada hadronu plūsmu. No četriem pārējiem bozoniem trīs ir vājā kodolspēka nesējdaļiņas, bet ceturtais — fotons, kas ir elektromagnētiskā spēka nesējdaļiņa.

Vispār dzīvē mums vājais kodolspēks un elektromagnētiskais spēks (šie divi kopā vēl ar gravitāciju un stipro mijiedarbību veido četrus fundamentālos spēkus dabā) liekas divas tik atšķirīgas operas kā Traviata un Aīda, tomēr augstas enerģijas apstākļos vājais kodolspēks un elektromagnētiskais spēks kļūst par vienotu elektrovājo spēku. Un šeit arī stāstā beidzot ierodas hipsteris Bozons Higss. Elektrovājajā telpā Higsa bozons spontānās simetrijas laušanas procesā izvēlas virzienu, kas vienai elektrovājai daļiņai – elektromagnētiskajam fotonam - liek palikt bez masas, bet citām trim kļūt ļoti smagām (vājajiem bozoniem).

Karoče, šobrīd elementārdaļiņu fizika ir nozare, kurā būt, jo pēdējā laikā ir notikuši daudzi jauni būtiski atklājumi. Nu paši saprotat – agrāk arī domāja, ka atoms ir nesadalāms tāpēc to nosauca par galu galā nosauca par atomu (nesadalāms – latīņu val.), tomēr nu jau jebkurš piektklasnieks zina ka pat visas šīs elementārdaļiņas, ko minēju, ļoti iespējams ir veidotas no kvantu cilpām jeb superstīgām (no kā arī izriet stīgu teorija). Respektīvi, ja nudien pastāv šīs cilpas, kas būtu miljardiem reižu mazākas nekā fundamentālās daļiņas, tad varētu būt, ka beidzot būtu iespējams izskaidrot čista visu, bet nedīrāsim lāci, kamēr tas vēl mežā, atpakaļ beidzot pie Higsa bozona.

Mans draugs, angļu fiziķis Pīters Higss 1964. gadā postulēja skalāru lauku, kas aizpilda Visumu, nav atdalāms no telpas un nesakrīt ar gravitācijas lauku. Šī gada 4. jūlijā Eiropas kodolpētījumu organizācija paziņoja, ka esam zirgā, jo pamanījuši kaut ko līdzīgu Higsa jau kad piesauktajam bozonam. Lielā hadronu kolaidera darbības rezultātā iegūtie eksperimentālie dati nepārprotami norāda uz šīs daļiņas eksistenci, tomēr neviens nesteidzas vēl nogriezt, kamēr nav piecreiz nomērīts. Nu, saskaņā ar Standartmodeli, kurā mēģināju jums neveikli ļaut ieskatīties pirmīt (un es nekoķetēju – tas bija neveikli, jo es ciešu no kāda disordera, ko labprāt patentētu – no vēlmes saprast, nevis zināt lietas, tas man lielā mērā traucē iegūt augstāko izglītību, ja kas, un traucē arī skaidrot kaut ko, bet tas atkal varbūt vienkārši ir norakstāms uz slinkumu un pedagoģisku gēnu trūkumu, un, ja kas vēlreiz, es tiešām reti par kaut ko jūtu viennozīmīgu sapratni), tātad sākšu vēlreiz – saskaņā ar standartmodeli, kurā ļāvu jums pirmīt neveikli ielūkoties, Higsa piesaukstā un viņa vārdā nosauktā daļiņa ir bozons, tāda tipa daļiņa, kas ļauj vairākām identiskām daļiņām eksistēt vienā un tajā pašā vietā ar vienādu kvantu stāvokli. Turklāt, modelis postulē arī to, ka šai daļiņai nav nedz būtisks spins, ne elektriskais lādiņš, un arī ne krāsas. Tā ir ļoti nestabila, sabrūk gandrīz uzreiz pēc izveidošanās. Katrā ziņā ar vienu textu ir krietni par īsu, lai visu sīki un smalki paskaidrotu, bet kopsavilkums šai sausajai teorijai varētu būt tāds – jā, tas viss ir kruti un cerīgi, tomēr nav arī pamata lēkt uz nekādām ecēšām. Katrā ziņā šīs daļiņas eksistence nekādā veidā nekorelē ar Dieva esamību vai neesamību, un cik es nopratu – tas tomēr ir vienīgais, kas jūs interesē. Vienīgais, par ko varam būt diezgan droši, ir tas, ka diezgan droši varam zināt, par ko šogad aizies Nobela prēmija fizikā. Un visticamāk arī, ka kādam autoru kolektīvam (bet ne Textiem).

Ko mums tas dzīvē tad viss dod? Jo būsim godīgi – no tās visas šķelmīgās teorijas nav nekādas jēgas, kamēr tā nedod ko praktisku. Es nezinu. Higsa bozona esamība apstiprinās Higsa mehānisma (tas skalārais lauks n shit) esamību, kas vispār jau arī it kā apstiprināts bez visa bozona – vadošās teorijas stūrakmeņa. Tomēr zinātnieki to uzskata par pietiekami svarīgu lietu, ko pierādīt vai nepierādīt – LHC galu galā ir radīts tieši šim mērķim. Tāpēc tagad vienkārši spriedīšu, ka lielākā jēga no Higsa bozona būs tāda, ka tas atļaus mums, cilvēcei, rakt dziļāk. Šajā brīdī droši vien Mārcis Auziņš novelk savu kurpi un iemet man ar to pa galvu, tāpēc es aizeju bojā un šo ierakstu beidzot beidzu.

Paga, nē, tikko kā sapratu, ka šajā rakstā tikpat kā nav neviena joka, tāpēc pirms bojāejas ātri vēl ierakstīšu kādu dzejoli. "Dzeja tev baigais joks?" jautāsiet. Jā, dzeja man tāds pats joks kā Samantas Tīnas CV. Rakstīšu angliski, ja nu gadījumā šo lasa arī vecais mauka Kārlis Streips, kurš vienīgais Latvijā ir akreditēts labot centralizētos angļu valodas eksāmenus.

The Higss boson is desirable,
The Large Hadron Collider is huge.
I suck as a physicist
And as a poet, too.

Uzreiz brīdinu, ka, kā jau tas nojaušams virsrakstā, šis būs raksts par biznesu, tāpēc cilvēkiem ar uzvilktiem nerviem labāk tālāk nelasīt.

Vakar uz savu personīgo tālruni saņēmu kāda pieauguša vīrieša zvanu, kurš apgalvoja, ka esam iepazinušies kaķu izstādē Kongresu namā. Šādu tikšanos gan neatminējos, bet - tā kā bieži dzeru - tas nav nekas neparasts. Noslēpumainais vīrietis piedāvāja satikties, lai parunātu par sadarbību saistībā ar kādu man zināmu interneta portālu. Ja kāds to ir palaidis garām, tad inovatīva, starpnozaru un publicistiska sadarbība ir mūsdienu laikmeta galvenais dzinējspēks, tāpēc nedomājot piekritu. Šķita, ka runa būs par "Literatūras Gada balvas 2010" neoficiālo gada debijas nominantu - virtuālo lubeni "Texxxti".

Šorīt uzlakoju skropstas, uzvilku zīmola "Humana" izplatīto žaketi, apēdu Kellog's ar brendiju un devos ceļā uz norunāto tikšanās vietu Blaumaņa ielā 38/40. Pēc biroja virsraksta nojautu, ka tajā Baldones mūzikas grandi Goran Gora un Tumors mēģina cilvēkiem par naudu iesmērēt dūņas. Zinu, ka tieši tikpat tālredzīgi kādreiz rīkojās francūži, nokožot pamatīgu gabalu kruasāna un ar izteiktu angļu valodas akcentu paziņojot: "How stupid do we think the Americans are? Why, we could sell them water!"* Droši vien Goran Gora rīkojās tāpat un ieradās Tumora mēģī jautrā noskaņojumā, piedāvājot: "Hei, mazie hipiji, man ir ideja - tirgojam cilvēkiem dūņas (lasīt - dubļus)! Kā - no kurienes? No Baldones!". Tā arī radās tas birojs, nospriedu es un devos iekšā.

Noslēpumainais vīrietis atklāja, ka viņš labi neatceroties sejas, tā kā secināju, ka par mūsu pirmo tikšanos neko nezinām mēs abi. Tomēr viņš konsekventi neatkāpās no saviem iepriekšējās dienas vārdiem un uzstāja, ka mums jāveido sadarbība. Sapratu, ka sadarbība būtu tāda - es nopelnu daudz naudas, pārdodot dūņas, un ieguldu šo finansiālo kapitālu Texxxtu mārketingā vai citos attīstību stimulējošos komponentos. Tad vīrietis, lai veicinātu mūsu starpnozaru sadraudzību, rīkojās pēc visiem psiholoģijas zinātnes priekšrakstiem un dalījās ar mani kādā noslēpumā. Viņš apgalvoja, ka, mazgājoties ar jebkuru dušas želeju, viņš pēc dušas mēdzot kasīties. Tāpēc sācis mazgāties ar dūņām un tik silti, cik silta mēdz būt tikai dušas strūkla aukstā ziemas rītā, iesaka man darīt tāpat. To pateicis, viņš ķērās pie svarīgākā un sāka zīmēt shēmu, kā es varētu tikt pie naudas, par kuru uzcelt Uzvaras laukumā Texxxtu biroju un katru vakaru rezervēt jebkurā bārā visu leti.

Shēmā tika norādīts, ka sākumā man jākļūst par biznesa partneri, pēc trim mēnešiem varu būt jau bronzas direktors, bet vēlāk pakāpeniski iegūt arī sudraba un zelta titulus pirms sava amata nosaukuma. Lielākais izaicinājums, ar ko tiek galā tikai čaklākie un mērķtiecīgākie, ir kļūt par Melno dimantu. Palēnām vīrieša lapa bija pilna ar rimbuļiem, kur viens izrietēja no cita līdz uz papīra sāka pietrūka vietas un bija jāsāk ķēpāt arī galds, tāpēc es iesaucos "Stop!". Man nekad nav īpaši patikuši saķēpāti galdi, jo cienu tikai tīrus toņus un formas. Teicu, ka mani diemžēl neinteresē bizness, ar kuru nodarbojoties, ir jāķēpā galdi, tāpēc domāju, ka redzu sevi citā sfērā. "Kādā?" noslēpumainais vīrietis pārsteigi jautāja. "Dzert un rakstīt texxxtus," es atbildēju, uzliekot kājas uz galda un vērojot dūņas aiz viņa muguras.

Noslēpumainais vīrietis nebija uz mutes kritis, tāpēc vaicāja: "Un tad, ja jūs atlaidīs, par ko tad dzersiet?" Noteicu, ka tā jau nu būs mana problēma, un viņš labāk lai vairāk domā par savām dūņām nekā manām. Jau cēlos, lai ietu prom, bet noslēpumainais vīrietis tomēr pasteidzās, lai pasniegtu man viltus simts latu banknoti, uz kuras bija rakstīts "Šis kupons nav Latvijas Republikas naudas zīme". Tomēr kupons, kas nebija Latvijas Republikas naudas zīme, solīja 14% atlaidi jebkurām Baldones dūņām, kā arī aicināja (citēju): "Nāc un atklāj priekš sevis senlatviešu mūžīgās jaunības un veselības noslēpumu!".

Ņemot vērā, ka bizness man tomēr neizdevās, taču esmu ieinteresēta jebkura veida sadarbībā, izsludinu akciju - asprātīgākā komentāra autors saņems šo atlaižu kuponu kopā ar pudeli labi izturēta Bauskas (par godu manam mīļākajam dzejniekam un reperim) aliņu. Paldies par uzmanību.

Vairāk: http://bdk.1w.lv/

* Comment pouvons-nous stupides que les Américains sont? Pourquoi, nous pourrions leur vendre de l'eau

Pavisam nesen neproporcionāls (delfi.lv) popularitātes vilnis pāršalca jaunās latviešu grupas "Get it" (получить его - no angļu val.) dziesmas "Vasara" videoklipam, ļaujot lērumam aktīvo interneta lietotāju kārtīgi iesmiet (delfi.lv). Mierā nevarēja nosēdēt arī lieliskais (delfi.lv) mūzikas apskatnieks un publicists Uldis Rudaks, kurš, izmantojot savu twittera kontu, uzbrucis jau lērumam latviešu mūziķu (Samantai Tīnai, Andrim Kivičam u.c.). Šoreiz viņš pozitīvi iesmēja par grupas līdera Jāņa Lēruma uzvārdu, sakot: "Un ja vēl mūzikas autoru sauc Jānis LĒRUMS, tas, man liekas, psihei ir vēl kaitīgāk, nekā ja bērnībā saukā par Mudaku un Duraku".

Jānim, kam ar šo aizvainojošo frāzi Uldis bija atļāvies sabojāt visu Līgo priekšvakaru, likās tikai loģiski konsultēties ar savu juristu un sākt gatavot iesniegumu tiesai. Turklāt Lērums uzskata, ka šāds izteikums ir pretrunā ar kritikas būtību. Es, savukārt, domāju, ka šādā gadījumā Jānim drīzāk būtu jāvēršas pret portālu delfi.lv, kuri šo teikumu pārpublicēja, nesaskaņojot ar autoru. Twittera konts nav avīze Diena vai radio SWH, kur darbiniekiem, izsakot jebkādu viedokli, jācenšas būt maksimāli objektīviem un nevienu neaizvainot. Turpretī tieši tādi portāli kā delfi.lv tiecas iespaidot lasītāju viedokli pat veidojot ziņas, piekarinot lērumam slavenību klāt visdažādākos apzīmējumus - lieliskais, seksīgā u.tml. Jāsecina, ka notikums ir pietiekami liels, lai es kā oficiālā pludmales dziesmu apskatniece varētu pievērsties konstruktīvai un - pats galvenais - objektīvai klipa analīzei.

Klipa sākumā džeks (visdrīzāk - Jānis Lērums) ar savu veceni brauc BMW markas automašīnā, mati plīvo vējā un abi ik pa brīdim aiz sajūsmas noelšas "ōooōooō". Te pēkšņi vecene pamana kaut kādas savas druškas peldkostīmos, kas dodas pretējā virzienā, taču ātri tiek pierunātas kāpt iekšā bumerā. Pēc brīža vecene atkal izliecas pa logu un šoreiz norāda uz kaut kādu džeku, kuram arī esot jākāpj viņu mašīnā. Džeks savā vaļīgajā uzvalciņā izskatās kā iznācis uzpīpēt no 12. klases izlaiduma, bet arī tiek sagūstīts un ievilkts jau minētajā BMW markas automašīnā, kurai ar migliņu aizklāts nunūrs. Mašīnā gandrīz plikās čiksas nevar noturēties neapskatījušas viņa presīti un kāri atrauj vaļā lielāko daļu podziņu.

Tad lērums jauniešu ir nonākuši pludmalē, kur galvenā vecene aicina kratīt gurnus un ļauties priekam, un viss bariņš sāk dejot vienotā ritmā, kas nez' kāpēc laikam ikvienam kaut kādā mērā joprojām asociējas ar dziedātāju Lauri Reiniku. Vēlāk uzzinām, ka "vasara, saule, karstums un jūra - tā ir īstā dzīve mūsu!" (tas arī dziesmas piedziedājums), visi iet pamēģināt, kā lērums ielāgoto dejas soļu izskatītos jūras ūdenī, un pēc tam uzspēlē volejbalu. Atkal kaut kas ir sakāms (rečitatīvā!) otram džekam, kuru meitenes jau pārģērbušas seksīgos šortos un lieliskā kreklā: "Ledusskapja durvis atveras, aliņš tur auksts, o jā, tā dzīve ņem, ņem, ņem un plaukst. Smiltis, ūdens un beibe pie sāniem, jābūt karstiem, draiskiem vasaras stāstiem", līdz viņa domu lidojumu atkal pārtrauc vecene, kura priecājas, ka skolā beidzot brīvlaiks un varēs mīlēties. Diemžēl tāpat kā to BMW nunūru, neredzam arī kādus aliņus viņi tur dzer, lai gan iepakojuma krāsa un forma rada netiešas norādes, ka tas varētu būt Cēsu. Neskatoties uz to, ka savos vārdos un vēlmēs jaunieši ir ļoti atklāti, var redzēt, ka viņu dzīvēs ir arī pa kādam noslēpumam - kā jau mums visiem.

Te atkal ierunājas rečitējošais puisis, kurš kaut ko tur uzbrauc solārijam: "Hei, solārij, aizmirsti par mani, vismaz līdz rudenim/ziemai!" un atkal ierauj aliņu. Pēc tam laikam kļuvis tumšs, vairs nevar iedegt, tāpēc visi devušies uz pludmales bāriņu, kur daļa ar ķiverēm galvās nododas breika deju soļiem un kārtējo reizi ierauj uz savu un vasaras veselību. Pats Jānis klipā gan nesaka neko - tikai cilā meitenes un vada bumeru - , tāpēc man jāsecina, ka grupas līdere tomēr ir vecene, kurai arī piederēja gala vārds par to, kurš drīkst kāpt bumerā. Kopumā izskatās, ka šī kolektīva pamatnodarbošanās un arī dzīves filozofija - "dzert un rakstīt tekstus" - īpaši neatšķiras no mūsējās, tāpēc nešaubos, ka texxxti noteikti būtu gatavi arī kādam kopīgam projektam. Pie tam jau rīt no ilgstoša bezalgas atvaļinājuma atgriežas mūsu galvenā redaktore, kura esot godam izpildījusi brauciena galveno mērķi - zeltaina un vienmērīga iedeguma iegūšanu.

Bet vispār jau forši, ka šajā xanaxu un veģetatīvās distonijas laikmetā atrodas arī bariņš jauniešu, kuri neviltoti priecājas viens par otru, dzīvi un tik cikliski neizbēgamu parādību kā vasaras atnākšana. Nobeigumā novēlu grupai Get it iemantot lērumu popularitātes un naudas, lai varētu regulāri bumeram pieliet pilnu bāku ar benzīnu, bet bagāžnieka ielikt - vismaz kasti alus. Taču pašam Jānim pārdomāt, kurš viņa ģimenei nodarījis vairāk negoda - lieliskais apskatnieks Uldis Rudaks vai paša publiskā atzīšanās visu vasaru dzert? Iesaku noklausīties visiem, kam nav, ko šovasar padungot pie mašīnas stūres, kā arī tiem, kuri grib šajā drūmajā dzīvē kādu devu pozitīva lādiņa.