„Jēzus - tā ir atbilde uz visiem taviem jautājumiem!” saka kristieši, kamēr es sestdienas pēcpusdienas vienās paģirās nolemju sakārtot sevi kristīgajā festivālā „Baltic Youth Festival”. Šis lēmums bija tik pat zibenīgs, cik interneta paziņojums, ka visas desmittūkstoš sēdvietas jau kāds ir paspējis rezervēt. Nezinu, kurš tas bija, bet nolēmu iet par zaķi.

Festivāls notika Arēnā Rīga, kur jau pa gabalu pamanīju milzīgu kaudzi ar tukšiem autobusiem. Kā šrotā tie tur stāv un nevienam nav vajadzīgi. Tad ievēroju, ka pie ieejas ir kaut kādi daži cilvēki sarkanos T-kreklos. Dodos pie tuvākā vīra un ar satrauktu cietēja lomu sāku stāstīt kā šorīt aizgulējos un galīgi aizmirsu rezervēt biļetes. Vīrietis uz mani paskatās, un man uzreiz ir skaidrs, ka viņš nesaprot latviešu valodu, tāpēc saprotamies ar zīmēm.   

Ieeju Arēnā un pēkšņi man ir maksimāls WoW! Spilgts apgaismojums un krāsas tādas, it kā es būtu nokļuvis I-Phonā, meitenes sajūsmā spiedz, un LCD ekrāns (es tagad nepārspīlēju) ir divstāvu mājas augstumā. Visam pa virsu „Baltic Youth Festival” uzraksts, zem kura kā TV realitātes šovos norisinās sms čats. Katrs kaut ko var aizsūtīt, un tas pēc tam parādās ekrānā. Iedomājieties? Un visi raksta par to, kas viņiem rullē. Piemēram, „Jelgavas baptistu draudze rullē.” Vai arī: „Jēzus šodien rullē.” Daudz tur neliekuļojot aizsūtu: „Meitenes rullē!” Taču ziņa netiek publicēta.

Festivāls sākas ar luterāņu mācītāja runu par Dievu un Jēzu, pēc kuras seko kopēja lūgšana. „Lūgties jau tiem kristiešiem patīk,” teiktu Aleksis Zoldners, kamēr es noliecis galvu nožēloju grēkus. Tad sāk skanēt dažādi roka gabali. Pārsvarā tās ir ļoti garlaicīgas dziesmas ar ģitārām. Lai neaizmigtu lasu čatu, kur tiek pieminēts Jēzus un mūzika: „Rock Hard in the name of Jesus,” vai arī „Thank you for the Hard rock bass, Jesus.” Sapratis, kāpēc mana iepriekšējā īsziņa nav bijusi diez cik veiksmīga, uzrakstu labojumu: „Kur Jēzus, tur meitenes!” Taču arī šī īsziņa neiztur kritiku un netiek publicēta. Kas notiek? Beidzas muzikālie priekšnesumi, un uz skatuves ierodas vēl viens mācītājs, šoreiz no katoļu draudzes, un kāda blakus sēdoša māmiņa baksta priekšā sēdošo dēlu, sakot: „Skaties, dēliņ, skaties - Tavējais!” Puika par šādu rīcību nav diez ko priecīgs un var redzēt, ka viņš slepus sitis čatu ar draudzenēm.

Paralēli visam, festivāla vadītāji cenšas iekustināt publiku, liekot izpildīt dažādas interesantas lietas. Piemēram, taisīt noizu („make some noiz”), pacelt gaisā rokas, stāvēt krustā, izpildīt vecos labos vilnīšus un mudināt fočēties ar telefoniem, lai būtu bildes twitterī. Šķiet, ka kopējais pacilājums ir augsts, taču tad uz ekrāniem sāk demonstrēt audzinošu klipu par grupas „Korn” ģitārista Brajenu „Heda” nedienām. Brajens stāsta kā savos slavas gados cītīgi dzēris, šņaucis amfetamīnu un audzinājis meitu, taču ar dzīvi tā arī nav bijis diez ko apmierināts, tāpēc vienreiz viņš tā sašņaucies, ka sajutis Dievu. Tā bijusi tik ļoti spēcīga reize, ka nākošajā dienā viņš izmetis visas narkotikas un pievērsies kristietībai. Malacis!

Zāle aplaudē un ierodas trešais policists, kurš saka: „Varbūt tev ir depresija, varbūt tu domā par pašnāvību, varbūt tu graizi sevi, bet mēs gribam, lai tu zinātu, ka mēs tevi mīlam.” Seko garāks pārspriedums par to, ka neviens šeit nav viens un, ka visi grēki tiks piedoti, un uz brīdi man sāk šķists, ka cilvēki ir sanākušu, jo jūtas par kaut ko ļoti vainīgi. Sākas pasākuma liriskā daļa. Uz skatuves kāpj džeks ar milzīgu sintezatoru, viss satumst, cilvēki ceļas kājās un ar pievērtām acīm sāk viegli šūpoties dejā. Sms čats ir pazudis un tagad var lasīt dziesmu tekstus, un dziedāt līdzi. Pamanu, ka pūlī ir arī tādi galēji fanātiski cilvēki, kas no dziedāšanas ir pilnīgi apsitušies un sākuši raudāt.

Kur kristietis, tur ziedojumi. Arī šoreiz katram bija iespēja noziedot kādu naudiņu labdarībai. Līdzekļi tika vākti pret abortiem, pamatojums tam ir tāds, ka Latvijā katru gadu tiek veikti 10tūkstoši aborti un, ja tie netiktu veikti, tiktu veicināta dzimstība. Manuprāt, lieliska ideja. Noziedoju pusi no savas algas, jo, ja tā tiks atdota meitenei, kas grasās taisīt abortu un piedzims bērniņš, es zināšu, ka par vienu labu cilvēku pasaulē tagad būs vairāk.   

Nobeigumā uzfilmēju klipu ar foršām meitenēm, kuras dejoja. Kliedējot lasītāju šaubas, atzīšos, ka esmu rūdīts kristietis. Divas reizes absolvēju svētdienas skolu, vienreiz kristījos un daudzas reizes grēkoju. Manai sirdij vistuvākā ir vecās skolas  kristietība - ar ērģelēm, aukstu baznīcu, Mocarta rekviēmu, svecēm un nāves smaku. Tāpēc „Baltic Youth festival” man patika ar savu pompozo banalitāti, virtuālismu, spēju neieslīgt neskaidros eksperimentos un centieniem kristietību integrēt visā laicīgajā.

Texxxtu redakcijas vārdā atvainojos par to, ka manas prombūtnes laikā nav spodrināta Texxxtu spalva. Diemžēl nevaru solīt, ka tas vairs neatkārtosies, bet labā ziņa ir tā, ka šis rakstnieku un dzērāju kolektīvs par slinkošanu man ir parādā 67 glāzes širaza Vīna studijā. Galvenais iemesls mūsu klusēšanai ir bijis tas, ka nekas jau nav noticis – pat Liepnieka un Raginska mahačs nav noticis! Domāju, ka būtu tikai godīgi atzīties uzticīgajiem lasītājiem, ka mēnesi netiku lietojusi alkoholu, vakar sākās pavisam cits mēnesis, kā rezultātā šodien man sāp galva, tāpēc pirms rakstīšanas uz galda izlēju Ginesiņu. Darbs var sākties!

Samanta Tīna – Latvijas popmūzikas Solvita Āboltiņa - reiz piedalījās O-Kartes akadēmijā, tad izģērbās un atskārta, ka bez drēbēm viņa sev šķiet pievilcīgāka. Tā vis nedomāja brokeris Kaža, tāpēc Samantas vietā uz Eirovīziju palaida Anmary. Tā kā Samanta netika uzņemta fondā „Viegli”, jo Eva Ikstena un Imants Ziedonis meklējot „kaut ko mazliet citu”, tad viņa nolēma kļūt par tādu skarbo veceni, kas, apakšveļā rāpojot pa galdu (http://www.youtube.com/watch?v=fD-SBlUcRr8), liks vīriešiem iet uz orķestra „Rīga” koncertu Lielajā ģildē, kā arī dziedās dziesmas, laiku pa laikam novelkot kādu apģērba gabalu. Samantas jaunais klips dziesmai „Virves dejotājs” (http://tv.delfi.lv/video/k3NfA3Jd/)ir jauns pavērsiens mūžīgi mainīgās dziedātājas karjerā – šī klipa laikā viņa nenovelk nevienu pašu drēbi, par ko Juri Milleru Andris Kivičs ielidinās tuvākajā musorā. Pričom tur Millers? Grupas "Samanta Tīna" draugiem.lv profils vēsta, ka viens no tās dalībniekiem ir tieši šis interesantais zēns. Juris ir izsities, jo pat Niks Kārters neatļāvās Backstreet Boys dziesmas "Get Down" klipu sākt ar "Nick Carter presents" (Niks Kārters dāvanas - no angļu val.) Milleram, ja kas, vienreiz Eirovīzijas atlasē bija tik prikoļnas bikses, ka atceros to vēl tagad.

Lai arī pirmais iespaids ir maldīgs, Samanta Tīna, ļoti iespējams, ir Latvijas pieklājīgākā dziedātāja, jo dziesmu sāk ar sasveicināšanos: „Labrīt, labvakar!” Tādejādi viņa izrāda cieņu gan tiem, kas dziesmu klausās kopā ar rīta vingrošanu, gan tiem, kas tai dungo līdzi kopā ar vakara graķīti. „Labdien” ir izlaists – tas nozīmē, ka Samanta Tīna klausītāju aicina dienas laikā mellu muti strādāt, nevis tresīt pie „Virves dejotāja”. Dziedātājas prikids klipa laikā mainās – te viņa ir tērpusies koši sarkanā triko, te viņas ķermeni klāj zebras kostīms, kas bišķiņ atsit milleniuma sākumā visnotaļ populārās grupas „The Darkness” solistu, diemžēl Jura Millera Eirovīzijas biksiņas neparādās. Kadri ar zebras kostīmu ir melnbalti, bet sarkanā prikida kadri ir sarkani – tas simbolizē vai nu Čārlija Čaplina un visu krāsaino džeku cīņu, vai arī sašķeltu personību. Es tomēr ticu, ka ar sašķeltu personību tur nav nekāda sakara, jo to jau simbolizē Valdis „Nekaitiniet mani” Zatlers un Natālijas „Amfikgalvas” Portmanes psihās acis „Melnajā gulbī”. Cik var?


Latvieši ir ļoti draudzīga tauta, tāpēc ikvienam mūziķim klipā izpalīdz draugi: Anmary uz intervijām iet kopā ar druškām, kas viņu iedrošina braukt uz Eirovīziju, LieneCandy dzer ar nēģeriem un pat Jānis Šipkēvics, dziedot, cik „Pilnīgi viens” viņš ir, ir ļaužu ielenkts. Kriss Mārtins, kurš „Yellow” klipā viens pats čāpo pa pludmali, vo, viņš ir „Pilnīgi viens”! Šipīt, negruzies tak beztolkā! Katram Fominam ir savs Kleins! Ticu, ka Samanta prot ieliekties ceļos ne mazāk slikti kā Fomins, tāpēc arī viņai ir draugi – šoreiz tie ir košās krāsās ģērbti vīrieši ar gaisā saceltiem matiem. Gara acīm iztēlojos, kā pēc gadiem mani bērni skatīsies šo klipu un man prasīs: „Mam, kāpēc tie onkuļi ir piesieti?” Tad es viņiem paskaidrošu, ka Samcis ir netikai ļoti pieklājīga, bet arī prātīga čika, jo viņai drošība ir pirmajā vietā – tomēr ir svarīgi, lai džeki nejauši nenomaldītos un lai viņus nesakostu citi suņi. Tā viņa dara, jo šos onkuļus ļoti mīl -
apmēram trīsdesmit astotajā sekundē ir melnbalts kadrs, kura Tīna guļ starp diviem vīriešiem – viens ir augšā, otrs apakšā -, un tā dara, ja kādu mīl. Vēlāk, labi izgulējušies, mīlnieki kopā uzdejo. Pareizi ir – Agris Daņiļevičs jau kad teica, ka „Dzirnu” mēģī ar kaut kādiem ziliem riņķiem zem acīm var nerādīties, un es esmu dzirdējusi, ka Jānis Jarāns savulaik netika uzņemts „Zelta sietiņā”, jo bija pārāk miegains.

Vienā mirklī ekrānu rotā rūtiņas. Arī tā nav nejaušība - reiz Samanta Tīna saņēmusi svanu (gulbis pa angliski) no izglītības ministra Kārļa Šadurska: „Sam, ko man darīt? Visiem besī eksaktās zinātnes! Gribu atlaist visus literatūras skolotājus, moš kaut kas mainīsies.” Samanta atbildēja: ”Ei, Kārlis, eta ņi prikol, ruki proči naši škol! Es par to parūpēšos.” Tā klipā parādījās rūtiņas, kas skatītājam neviļus liek aizdomāties par to, cik īsti bija kosinuss četrdesmit grādu šņabim. Es, piemēram, skatoties klipu, ne tikai iemācījos kosinusus, sinusus, tangensus un kotangensus pieciem, divpadsmit un četrdesmit grādiem, bet arī, pavisam nemanot, apēdu sešas kalkulatora pogas, kā arī LU Fizmatos iesniedzu Raginska un Liepnieka doķus, tā beigās par uzvarētāju cīņā kļūs nevis tas, kurš otram izbērs zobus, bet gan tas, kurš spēs nosaukt lielāku pirmskaitli.

Videoklipa darbība norisinās autostāvvietā, tas nozīmē, ka mūziķei un izglītības darbiniecei Samantai Tīnai ir nopietna attieksme pret laiku – tā kā viņai jābrauc uz kādu prestižu Baltkrievijas festivālu, tad, protams, ir ērtāk un ātrāk nofilmēties stāvvietā, lai pēc tam uzreiz var lekt mašīnā un plēst uz „Pozitivus Lukašenko”. Juris Millers vīzu jau ir nokārtojis un izģērbties Samcis paspēs pa ceļam, viss ok. Tas točna, ka meitene nebaidās no kaut kādiem feiliem - arī dziesmas tekstā iepin uzmundrinājumu klausītājam: „Ja Tev, bail, nebaidies!” Iesaku nākamajās dziesmās iekļaut arī padomu ik februāri pie mīnus trīsdesmit salstošajai latviešu tautai: „Ja Tev salst, nesalsti!” Un, tā kā tuvojas Pjāņi, tad varu novēlēt: „Ja Tu brauc dzēris, tad nebrauc dzēris!”

Visu dziesmu Samanta stāsta par kādu mistisku virves dejotāju, bet, kā viņš neparādās, tā neparādās. Loģiski, es sāku uztraukties – ka tik viņš nav „aizgājis dirst uz nāves zemi” (© Uldis Rudaks)! Bet viss kārtībā – Samanta Tīna uz manām šaubām dziesmā atbild: „Virves dejotājs ir dzīvs!” Tas nozīmē, ka viņš vienkārši ir kautrīgs. Juri Miller, ja Tu šito lasi, tad moš nākamreiz pasauc tās Anmary draudzenes, viņas palīdzēs – Anmary jau arī no sākuma kā tāds virves dejotājs negribēja filmēties, bet beigās uzfilmējās pa divi deviņi. Un uzvelc vēl kādreiz tās Eirovīzijas bikses!

„Jūs tur - lejā,” tā oligarhu kapu tusofkā cilvēkus uzrunāja Nellija Ločmele, par to toreiz Samanta reāli ierēca, bet tagad šādu frāzi pati iekļāvusi savā dziesmā. Tā noteikti nav sašķeltas personības pazīme, tā ir smalka politikas kultūratsauce. Samanta Tīna ir Latvijas Sex Pistols. God save the queen!

Viss, ko es te rakstu, nav vienkārši hipstera murgi, tā tas tiešām ir – es paredzēju, ka pēc klipa uzfilmēšanas Tīna pa taisno brauks uz Baltkrieviju, un, pavei, pēc dziesmiņas viņa tik tiešām sapako džekus, iesēžas vāģī un aizspolē. Lai veicas!

Pēc texxxta uzrakstīšanas ieskatījos spogulī un ieraudzīju ko šokējošu – nesaprotu, pa kuru laiku, bet sev uz galvas esmu izskuvusi kvadrātsakni. Tās rūtiņas klipā reāli dolbī.

Pa ausu galam esmu dzirdējusi baumiņas, ka Domburs grasās veidot televīzijas šovu “Kas notiek ar Žanetas tamburīnu?”. Anete “Līkcepure” Konste ierosināja man arī pārdomāt atbildi uz šo jautājumu, kā arī savas pārdomas pierakstīt. Konste pati šo mīklu risināt nevar, jo viņa par šo aktuālo sāpi zinot pārāk daudz. Tik daudz, ka par to rakstīt būtu tikpat aplami, cik aplami būtu, ja Šķēle pēkšņi debitētu literatūrā ar romānu “Kā tikt pie vekseļa”. Es tikmēr nezinu teju nekā, jo lokācijas dēļ esmu tālu no karstākajām Rīgas peripetijām un to izpratnes. Tāpēc – soli pa solim. Vispirms atveru ir.lv un izlasu Aivara Ozoliņa domrakstu “Kauč kāds koučings un kulturēlā ministre”. Kā jau noprotams pēc nosaukuma, tajā viņš ironiski izķengā ministres verbālo ortogrāfiju. Respektīvi, pieņirdz viņas runas kļūdas, jo, lai arī tās daudziem no mums ir lāsts, ministrei tomēr tā nepiedienas. Vārdusakot, ministre lielā sanāksmē ar nīgrām vislatvijas rakstniecēm, bohēmā norūdītiem dzejniekiem un citiem kultūras un mākslas aktīvistiem uzstājusies ar kaut kādu pašiedvesmas terapijas kursu, kas vecajiem ciniķiem nebūt nav bijis pa prātam. Nevar viņus vainot, ko lai saka.

Atveru apollo.lv un ierakstu meklētājā “Žaneta”. Tur izlasu, ka pagājušo piektdien viņa nolēmusi no darba atbrīvot savus padomniekus Intu Dālderi un Sarmīti Ēlērti. Tas atkal visiem besī un viņai “Panorāmā” tiekot jautāts – kamdēļ visiem tu besī? Žaneta saka, ka cilvēki tā izturas baiļu dēļ, taču bailes ir pārmaiņu pavadone, un pārmaiņas – tas ir cool. Man joprojām nav izkristalizējies savs privātais viedoklis attiecībā pret naciķu ministri, jo it kā visi mediji atklāti viņu mēdī un nicina, bet man vienmēr ir drusku žēl abižotos, tāpēc arī nesteidzos ar secinājumiem. Ieeju delfi.lv. Tur izlasu, ka padomnieku oficiālie atlaišanas iemesli ir domstarpības VKKF finansēšanā, taču Ints un Sarmīte it kā Žanetu neienīst un vēl labu, un izsaka žēlumu, ka viņa, lai arī labiem nodomiem nākusi, tomēr pārpratusi to, kas te īsti jādara. Nozares speciālistu virsvadone Nora Ikstena tikmēr paziņo, ka jūtot lielas bažas par ministres profesionalitāti. Lasītāju komentāros izlasu, ka Jaunzeme-Grende ir prasta bāba un kaut kāda učene, un tāda arī palikšot. Ak, Delfu komentāri ir kā tāds vecs mīļākais, kuru var neredzēt gadiem, bet, atkal satiekot, tūlīt pat arī atcerēties, kāpēc tieši ir gadiem neredzēts. Vismaz uz kaut ko šai dzīvē var paļauties, piekritīsiet taču.

Tvnet.lv rakstīts, ka Žaneta demisionēt neplāno, jo neraugoties uz kultūras darbinieku, inteliģences pārstāvju un pat valsts prezidenta skarbajiem izteikumiem, tomēr jūtoties apgāzta ar atbalstu. Vēstules, e-pasti, īsziņas, zvani – trūkst vēl tikai faksa sūtījumu un peidžera pīkstieni. Tātad var noprast, ka savs fanu klubiņš viņai ir, bet man ir aizdomas, ka šis atbalstītāju loks ir kaut kādi anonīmie alkoholiķi, jo kā lai citādi skaidro to, ka interneti par viņiem klusē. Respektīvi, savā līdzšinējā apgaitā man vēl nav izdevies uziet nekam pozitīvam attiecībā pret Žanci, tātad šie cilvēki vēlas palikt anonimitātes ēnā. Nav variantu – vai nu traki dzērāji, vai arī kaut kādi bagātnieki, kas par tādiem tikuši likuma neatzītos veidos. Nu, vai arī radinieki.

Diemžēl pētnieciskā žurnālistika par Žanetas reālajiem draudiem kultūrai dziļdomīgi klusē. Saprotu, ka viņas stiprās puses nav artikulācija un argumentēšana, bet par kompetenci tomēr skaļi neņemos spriest. Viņai pārmet komunikācijas trūkumu (kas gan atkal ir ironiski, jo viņai taču nāk tās simts īsziņas un e-pasti dienā), stulbus izteikumus un neadekvāto mīlestību pret fondu “Viegli”, taču ziņu portāli par kaut kādām pieļautām konkrētām lažām neko daudz nesaka. Nu, tur notriekusi miljonu, kas bijis paredzēts bāreņu prozas izdošanai. Es neapgalvoju, ka tādu nav vai tādi nevarētu būt, bet gan tikai to, ka par tādiem nekur neizlasīju. Tāpēc arī spriežu, ka visiem besī galvenokārt viņas reprezentēšanas iemaņas - sevis, kultūras, ministru kā tādu. Tiesa, ja, teiksim, Dombrovskis tagad kādā Saiemas sēdē paziņotu: ”Man nav nauda”, gan jau arī viņam prese pārmestu ģenitīva trūkumu, tomēr ap to nebūtu tāds hajs, jo viņš ir paspējis pierādīt par sevi arī šo to labu, kamēr Žancis ir pierādījis tikai savu C līmeni latviešu valodas centralizētajā eksāmenā. Un diemžēl mēs, latvieši, esam galējību cilvēki, un viduvējības starp līderiem mums gluži tāpat kā Janai Del Key dziedāt latviski – riebj, tāpēc no visas šitās C klases par pilnu ņemam tikai hepatītu.

Es laiku pa laikam iedomājos par Demakovu un to, kā viņa mīlēja Ozīrisā lūpas drusku apslacīt ar liķierīti, nomest uz letes piečuku un nonšalanti notīt makšķeri, no piecdesmit gramiem glāzītē atstājot četrdesmit piecus. Nezinu, kā viņa sapratās ar Ikstenu un cik godprātīgi lobēja kultūras cilvēkus valdošajā varā, tomēr, lai nu kas, bet hipsteru big mama viņa čista bija. Un hipsteri ir, nevis kulturāls rasisms, bet gan kultūras lāčplēši. Dzirdēju, ka viņai veselība ir galīgā tūtā šobrīd, tāpēc tiešām novēlu atveseļoties, un tad, kad jutīsies labāk, piezvanīt Žanetai un noorganizēt kaut kādu draudzeņu vakaru tematikā “Kā ir būt Kultūras ministrei”. Žancim jau patīk visi šitie self-help’i, bet hipsteriem vienmēr patīk citiem rādīt savus The Rolling Stones singlu bī-saidus un mācīt lietas. Mums atliek cerēt tikai uz to, ka šis meiteņu vakars notiks pirms Žaneta būs paspējusi kaut ko pa īstam salaist dēlī, ja tas vēl nav izdarīts. Vai arī vienkārši pohuj tās vecenes, vienkārši ieceļam šai tumšo zintņu amatā ministru uzvalciņus pieredzējušo Šleseru, jo kurš gan cits lidosta. Es gan nezinu, vai viņš VKKF piķi neiešņauktu savās nāsīs kā tādu labu kokaīnu, bet gan jau arī netērētu laiku mākslas aliansēm bezjēdzīgās sarunās un rakstiniekiem, kas sacītu, ka viņiem ir izstrādāta konkrēta stratēģija, neatbildētu ar: “Stratēģija? Ha, man gan ir burvju nūjiņa! Un skaipā nikneims saiemas_gendalfs.”

Pagājušās nedēļas nogalē (6. maijā) kanālā PBK bija redzama pirmā bilingvālā raidījuma Спорная teritorija sērija. Pastāstīšu, kā tas viss sākās. Tā kā šoreiz esmu nevis zem, bet gan virs grādiem, lūdzu, būt iecietīgiem. Centīšos izvairīties no tā, lai šis texts būtu pārāk bilingvāls.

Jurģis kādā paģirainā svētdienas rītā pamodās pie Mamikina. Abi atcerējās, kā iepriekšējā dienā bija izmalkojuši vismaz sešas pudeles vīna, nedaudz laba konjka un arī kādu šluku ungāru šņabja, pēc kura rakstījuši uz baloniem gaišus vēlējumus un no balkona laiduši debesīs. Brīdi vēlāk Mamikins pielavījās pie sava portatīvā datora, lai nodarbotos ar to, kas tik poētiski paģirainā rītā ir visproduktīvāk, - skatītos visādus youtube video. Uzlicis šito - http://www.youtube.com/watch?v=IRP3LGSY3Pk -, Mamikins, sagāžot daļu pudeļu, kas joprojām rotāja galdu, iesaucās: "Эй, Юргис, мы также могли бы tak!" Jurģis līksmi skatījās un, būdams uz viena viļņa ar savu topošo kolēģi, atbildēja: "Nu, jā, jā, kāpēc nē?", bet pēc tam uzvilka savu karastista treniņtērpu, apsēja melno jostu ap galvu kā 2pac un norepoja "PBK - Zoļik 2, нам будеt Спорная teritorija, да!".

Atguvušies pēc radošās svētdienas, nākamajā nedēļā abi ieradās studijā. Jurģis bija pieteicis Mamikinam, lai paņem līdzi kaut ko tādu, ar ko varētu smuki to telpu izrotāt. Mamikinam jau nav divreiz jāsaka, viņš ieradās ar kasti, no kuras lepni sāka celt laukā caurspīdīgas jautājuma un izsaukuma zīmes, kā arī dažus dzijas kamoliņus, sakot: "Sakārsim pie griestiem šitos!" Jurģis tikmēr mērenā šokā atbildēja: "Kas tu, stulbs esi, mēs taču te neesam nekādā Ziemassvētku klasesvakarā, pirms kura jāizgriež no papīra sniegpārsliņas. Es gribēju kaut ko tādu askētisku, tādu, kas būtu tik spēcīgs kā mana dūre, bet reizē tik augstvērtīgs kā smalkākais mana pagraba vīns!" Mamikins, labi pazīstot savu untumaino draugu, bija nepiekāpīgs: "Davai, pie darba, nekā cita man nav, pēc stundas raidījums." Savu neapmierinātību Jurģis izrādīja, piekarot dažas no teikuma beigu pieturzīmēm tā, lai tās draudīgi šūpotos priekšā Mamikina sejai.

Neskatoties uz daudznozīmīgo sarkano zigzaga līniju pāri galdam (raidījumā sauktam arī par dzirnakmeni) starp abiem, raidījuma laikā strīdi starp Mamikinu un Jurģi krietni noplok, neķidās taču savas problēmas publiski. Visus, kas grib mēģināt raidījumu skatīties (tas ir pieejams ziņu kanālā youtube) un pietiekami labi nezina kādu no valodām, uzreiz brīdinu, ka tas ir baigais acu mežģis. No otras puses - labs treniņš, lai apgūtu kādu no svešvalodām. Ja ir tāda vēlēšanās.

Saruna tiek iesākta par Saeimas spīkeres, izslavētas hokeja fanes Solvitas Āboltiņas runu par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienai, kas norisinājās 4. maijā. Mamikins saka, ka Āboltiņa runas laikā bijusi ļoti nelaimīga, tāpēc viņš šo runu patiesi izbaudījis, jo, kā izrādās, arī krieva mīļākais ēdiens laikam ir otrs latvietis. Jurģis vairāk koncentrējies uz filozofijas fakultātē iekalto loģikas mācību, vērtējot, kā viens predikāts atsaucas uz citu. Viņš ar Solvitas intelektu nav apmierināts, jo spīkere tikai bārstījusi visādas frāžainības (nu, no sērijas - kad cilvēki ir mazi, piecu gadu atšķirība starp viņiem ir lielāka, nekā tad, kad viņi izaug lieli), kas normāli cilvēkam saprotams jau 6. klasē, un jau 9. klasē ir garlaicīgi. Tā nu abi kādu laiku turpina kopīgi ņirgt par Solvitu un to, cik viņa stulba. Tiesa, Mamikinam, kā jau pieredzējušākam žurnālistam būšana kadrā izdodas salīdzinoši daudz profesionālāk, nekā visu mūžu kā pelēkai ēnai slīdošajam un tikai raidījumā "Gandrīz ideālas vakariņas" uzplaukušajam sapumpumpurotajam zaram Jurģim. Lai tomēr kaut kā iegūtu vismaz daļu auditorijas savā pusē, Jurģis izspēlē joku, ko sagatavojis jau mājās, vērojot National Geographic - nosauc Solču par cūkdelfīnu. Tā kā kaut kāda valodas barjera starp abiem tomēr pastāv, Mamikins apvainojumu pārprot un saprot, ka dirsā ir, jo Jurģis apvainojis Saeimas spīkeri, nodēvējot viņu par... jūrascūciņu!

Lai vismaz atturētu Jurģi no tālākiem apvainojumiem, Mamikins ātri maina tēmu un sāk runāt kaut ko par ieiešanu eirozonā. Abi joprojām atgādina divu citu reperu priekšnesumu - http://www.youtube.com/watch?v=TGbrFmPBV0Y -(jāsāk skatīties apmēram no 2:30), kur it scenārijs ir uzrakstīts, un viss saskaņots, tomēr tāda patiesa sarunas saikne starp abiem nav jūtama. Varbūt labāk būtu izdevies, ja Jurģis un Mamikins pamestu studiju un līdzīgi Gustavo ar Kastu diskutētu krogā, pie bāra letes, cik esmu novērojusi, tur daudz biežāk pienāk tādi brīži, kad viedokļi sāk nesaskanēt un skatītājiem kļūst interesanti. Turklāt, skatoties uz Mamikinu, kam pāri sejai visu laiku šūpojas Jurģa piekārtās jautājuma zīmes, jūtos kā viens no tiem suņiem ar garajiem matiem uz pieres, kuram ir skats uz pasauli, bet tas varētu būt labāks. Nu jā, kas tad ar to eirozonu? Abi ir vienisprātis, ka sabiedrībai netiek pietiekami skaidrots, kāpēc tas būtu labi, bet vienkārši apriori pieņemts: "Stāsimies un viss!".

Tad nu abi izvelk ārā kaut kādu Drošības policijas ziņojumu, ka Daugavpils centrs ir bīstams Latvijai, jo caur to Krievija īsteno savas intereses Latvijā. Tad nu beidzot izceļas neliels strīdiņš, jo Mamikins, protams, norāda, ka ASV te īsteno daudz plašākas intereses - piemēram, sūta savu vēstnieci praidā, lai propogandētu kļūšanu par pediņiem un latviešu tauta izmirtu vēl straujāk nekā tas notiek pašlaik. Jurģim laikam tomēr mazliet besī, ka Mamikins uzreiz maina tēmu un sāk kaut ko braukt virsū par ASV, tāpēc saka: "Pietiek.com, atgriežamies pie jautājuma par krieviem!" Mamikinam tur nav daudz, ko teikt - arī Latvijas Universitātē ir tāds centrs, nevajag uzreiz piepisties Daugavpilij u.t.t. Beigta balle. Studijā ierodas viesis - Lato Lapsas kungs.

Jurģis sākumā ir nedaudz apjucis, jo savā gurmāna pārliecībā bija uzskatījis, ka raidījuma viešņa būs Kūkotavas Lapsa no seriāla "Lapsa virtuvē", bet - lai nu būtu arī Lato. Visi pieklājības pēc pārmij dažus vārdus par Lato grāmatu "Cita virtuve" (ņemot vērā šo nosaukumu, nav brīnums, ka Liepnieks kaut ko pāprata), kas tiks izdota arī krievu valodā, un turpina ņirgt par Drošības policiju. Lato gan izskatās tā it kā tieši pirms raidījuma būtu nomēģinājis Jurģa no Amsterdamas atvesto suvenīru, bet ko gan tur var pārmest - nenomēģināt būtu tikpat nepieklājīgi kā dzimšanas dienas dāvanu neizsaiņotu ielikt krāmu plauktā. Visi galu galā nolemj, ka Drošības policijas ziņojumus tāpat kā Solčas runas raksta 2. kursa studentiņi, kuri jēdz tikpat daudz kā jebkurš, kas izlasījis trīs avīzes, un raidījums ar to arī palēnām iet uz galu. Piebildīšu vien, ka interesanti, ka raidījuma viesis ir tik pieklājīgs, ka ar katru no vadītājiem runā viņa dzimtajā valodā. Taču beigās tik un tā visi pēkšņi sāk runāt krieviski, ar ko neapmierināts ir vienīgi Mamikins, kurš norāda, ka vismaz Jurģim jārunā dzimtajā valodā. Latvieši šajā ziņā laikam ir visai empātiski jau kopš bērnības - mamma teica, ka, tiklīdz manā bērnudārza grupiņā parādījušies trīs krievu bērni, visi esam palēnām sākuši pāriet uz sazināšanos krievu valodā. Beidzies tas viss ar to, ka esmu mammai sākusi jautāt, piemēram, "Kur ir mana jupka?".

Kā tad galu galā pietrūka? Konflikta! Izskatījās, ka abi kungi līdzīgi kā savā kopīgajā paģiru rītā vienkārši paņirdz par visu, un nekā vairāk. Tā kā tās sarkanās līnijas vietā uz galda varēja drīzāk uzvilkt sirsniņu vai kādu citu tikpat jauku simboliņu. Pārējo es nupat aizmirsu, atliek tik vien kā novēlēt Jurģim veiksmi 19. maija cīņas mačā pret texxxtu ilggadīgo lasītāju Edgaru Raginski!

Pagājušās nedēļas beigās Texxxti savu kolēģi Daci Jaunupi Bargo nosūtīja komandējumā uz Parīzi, lai viņa parupētos par to, lai par Francijas prezidentu mūžīgi mūžos paliktu Nikolā Sarkozī. Dace, Tu esi atlaista!
Pirmdienas rītā pamodos un no manis bija izrauts gabals – Nikolā Sarkozī pakāsis prezidenta vēlēšanās. Kāpēc vispār kādu latvieti lai pistu Francijā notiekošais? Redz, Wikipedia (nejaukt ar Asanža kantori Wikileaks) vēsta, ka Latvija ir kaut kādā franciski runājošo valstu apvienībā, un mums – frankofoniem – jāturas kopā!
Nikolā Sarkozī bija samērā prikolīgs prezidents – pirmkārt, viņš bija sīks, otrkārt, valkāja augstpapēžu kurpes, jo bija sīks, treškārt viņam bija trīs prikolīgi dēli (viens wannabe politiķis, viens wannabe dīdžejs, viens apmētā žurnālistus ar tomātiem un mācījās ar mani vienā kursā), ceturtkārt, viņa un Karlas Bruni meita Džūlija esot tikai sprīdi gara, piektkārt, Sarkozī mīļuprāt visus sūtījis dirst, ja vien bijusi tāda vajadzība. Šo informāciju ievācu šī gada pavasarī, kad piedalījos Nikolā Sarkozī nometnē, kurā runājām franciski, klausījāmies Sarkozī un Bruni dziesmas, kā arī katru rītu ēdām kruasānus un valkājām beretes.

Kaut arī daži mediji brēc, ka Sarkozī pārliecinoši kāsis (nejaukt ar „Sarkozī pārliecinošais kāsis”), nevēlos tam īsti piekrist, jo īstenais vēlēšanu uzvarētājs un tātad jaunais prezis savācis 51% balsu. Pārliecinoši? Tas, kā latvieši nobalsoja pret otru valsts valodu, lūk, tas bija pārliecinoši! Bet piecdesmit viens procents - tas ir tikpat pārliecinoši kā jebkura Valda Zatlera uzruna tautai.

Jau pirmajā rindkopā iespējams noprast, ka, kaut arī Sarkozī ir sīks lops, man viņš patīk. Bet kas īsti ir Fransuā Olands? Fransuā Olanda māte bijusi sociālā darbiniece, tēvs – otolaringologs. Abi vecāki bijuši visai patriotiski noskaņoti, jo citādi savam francūžu sīkaļam nebūtu devuši vārdu, kas tiešām liecina par to, ka viņš ir francūzis, nevis krievs, serbs vai latvietis. Taču neuzticību raisa viņa uzvārds – latviski tas izskatās vēl okei, bet, piemēram, franciski to raksta kā „Hollande”. Tas ir normāli? Es te vienīgā saredzu klaju okupāciju? Tā kā uztraucos, ka šis marazms novedīs pie tā, ka Francijā aizliegs kruasānus un tā vietā ievedīs tās stulbās Holandes maizes, kas ir tik mīkstas, ka vienā ausī var sabāzt piecas šķēles, sazinājos ar līderi informācijā - Latvijas Radio žurnālistu Tāli Eipuru. Tā kā viņš vienmēr zina pastāstīt, kurš ir gejs, tad vaicāju viņam par kruasānu nākotni. Viņš nekavējoties sazinājās ar korespondenti Francijā, kas sacīja: „Nothing is gonna be banned, I think...” Google Translate darbinieki to tulko kā: „Nekas nav gonna var tikt aizliegta, es domāju…” Domāju, ka mums jābūt uzmanīgiem.

Fransuā Olands ir sociālists, tāpēc turpmāk texxxtā saukšu viņu par Francijas Ušakov. Politiķis un basketbola fans Edgars Jaunups iet pat tālāk un nosauc Olandu par „meli vai komunistu”.
Francijas Ušakov politikā iesaistījies jau pirms simt gadiem un jau simt gadu pinas gar kājām visādiem prezidentu kandidātiem kā tāda vārpata, tātad viņš nav tā kā Zatlers, Bērziņš vai Vīķe – Freiberga, kas uzpeldējuši minūti pirms vēlēšanām, tātad viņš ir nevis vienkārši sociālists, bet gan vecs sociālists.

Vecs sociālists ir cilvēks, kas jaunībā uzvedies kā Robins Huds, bet tagad (Olands dzimis 1954.gadā) ļečī par to, ka bagātniekiem jāmaksā lielāki nodokļi. Šķiet, žurnālists, bet vairāk gan anarhists Didzis Melbiksis tviterī sajūsminājies par Francijas Ušakov ideju par 75% lieliem nodokļiem tiem ļaudīm, kuru ienākumi pārsniedz miljonu. Visādas progresīvā nodokļa idejas ir diskutējamas, bet 75% - tie ir slima suņa murgi, kas būtu liekami viena plauktā ar tādām idejām kā „bagātnieku bērniem aizliegt izglītību” vai „par katru nopelnīto miljonu nocirst pirkstu”.

Francijas Ušakov grib dabūt prom no Afganistānas francūžu karavīrus, izveidot 60 000 darbavietu skolotājiem (šito es neierubīju), samazināt kodolenerģijas īpatsvaru Francijā (par labu vējiem, saulēm un tml.), samazināt pensionēšanās vecumu no 62 gadiem uz 60, kā arī atļaut viendzimuma laulības. Par pēdējo man bija pārliecība, kad klausījos Olanda uzvaras runu Parīzes Doma laukumā – tajā viņš sacīja, ka jūtot praida emocijas. Kopš pērn apmeklēju praidu Amsterdamā, šķiet, arī es atpazīstu praida emocijas.

Sava svētku runā Francijas Ušakov protas, un Seram Nikolajam Pozikovam Sarkozī pasakās par sāncensību, kaut arī priekšvēlēšanu laikā abi lekušies kā tādi gaiļi un viens otru saukājuši par meļiem un idiotiem. Kas svarīgi – Sers Nikolajs Puzikovs Eltons Džons Sarkozī norādījis, ka Olanda ekonomiska programma ir tāds sviests, ka pēc viņa ievēlēšanas Francijas ekonomika pilnīga tūtā saies 2 dienu laikā. Šķiet, pienācis laiks…Turklāt Angelei Merkelei – Eiropas bagātākajai vecenei – patika Sarkozī, bet nepatīk Olands, tāpēc dabūt iknedēļas kabatsnaudu no tas knauzerienes būs grūti.

Olands sava triumfa runā norāda, ka ikviena francūža sapnis esot progress. Te nu viņš iebrauc pilnīgās auzās, jo to zina i liels, i mazs, ka katra francūža sapnis ir nenoraut aknu cirozi no pārmērīgas vīna lakšanas (latviski to sauc par malkošanu) un redzēt pliku Karlu Bruni.

Uzrunas laikā atklājas, ka Olandam ne prātā nenak pildīt savus solījumus, kurus es esmu aprakstījusi pāris rindkopas augstāk, jo te pēkšņi viņš paziņo, ka viņa galvenie mērķi būs Justice un tas, lai jaunatne varētu izdarīties pa divi deviņi. Es ieteiktu konsultēties ar Silvio Berluskoni par to, kā ar jaunatni izdarīties pa divi deviņi. Savukārt Justice mērķis mani tiešām uzrunā, jo vēl aizvien ar sāpēm sirdī atceros, kā pirms kādiem 4 gadiem kādā Beļģijas festivālā gribēju, bet neredzēju francūžu grupu Justice, jo tur savilkās tik daudz cilvēku ar baltiem krustiem, ka man tur nebija iespējas tikt. Francijas Ušakov saprot, ka šādas lietas paliek atmiņa tik ilgi kā pirmā mīlestība vai pēdējais orgasms, tāpēc nolēmis parūpēties par to, lai turpmāko gadu laikā ikvienam būtu iespēja redzēt Justice. Vēlreiz urrā!

Rokoties Olanda biogrāfijā, atklājas, ka viņš arī bijis kaut kādas pilsēteles mērs, tāpēc mans salīdzinājums ar Ušakov ir absolūti precīzs un pravietisks. Diemžel Rīgas mērs un sportists Nil Ušakov nevēlējās ar mani dalīties savā viedoklī par sava līdzinieka panākumiem Francijā, savukārt gan politikas pētniece Anete Konste, gan kultūras ministre ŽJG, uzzinot par šiem jaunumiem, saslimušas, tāpēc varu vien dalīties ar Rīgas Franču liceja absolventes un gleznotājas Agneses Loginas viedokli: „Man ļoti patīk tas, ka Sarkozī vairs nav pie varas, jo, lai arī viņa sieva ir glīta un ieraksta foršus albumiņus, kā arī pozē kaila, nu, Sarkozī ir īss lohs.”

Arī Texxxti pievienojas Krievijas caram Vladimiram Putinam un ir nosūtījuši savu apsveikumu jaunajam Francijas prezidentam, kā arī notu, kurā liek pa punktiem izskaidrot sava uzvārda saistību ar Nīderlandi. De vivre ne France!

Vakar, 4. maijā, kāds sabiedrība populārs sporta žurnālists savā privātajā tvitera profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka sievietes iedala trīs kategorijās – mammas, maukas un Texti. Domāju, ka mūsu vienīgais puisis redkolēģijā Filips par šo priecāsies tikpat ļoti, cik kolektīva meitenes, jo viņš tomēr iepērkas Āgenskalna geju humpalās un pilnmēness dienās lūdz citiem sevi saukt par Martu. Šī jaukā komplimenta dēļ nolēmām veltīt Textu Latvijas sporta aktualitātēm, taču, lai nesanāk tā kā Satori, kur Martai Krivadei visi bombī par nekompetenci dejas mākslā, jo viņa reiz kādā disenē Vilnim Vējam iedevusi kurvīti, uzreiz atzīšos savās attiecībās ar sportu:

1. No astoņu līdz divpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā nodarbojos ar mākslas vingrošanu (pratu gan špagatu, gan ritentiņu, gan atliekties tiltiņā no stāvus pozīcijas)
2. No divpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam trīsreiz nedēļā apmeklēju peldbaseinu (vislabāk peldu kraulā, vissliktāk - tauriņstilā)
3. No piecpadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumam divreiz nedēļā spēlēju volejbolu. Būtiskus panākumus neuzrādīju, taču pareizi pārservēt pāri tīklam joprojām māku arī līganā pālī.
4. Nekad mūžā neesmu spēlējusi hokeju, taču 14 gadu vecumā Jelgavas slidotavā uz ledus izmežģīju elkoni, jo mēģināju traucēt spēlēt hokeju klases zēniem, sperot ar slidu beztolkā pa šaibu.
5. 2006. gadā, kad PČ notika Rīgā, apmeklēju 4 spēles klātienē. Esmu klātienē redzējusi arī neskaitāmas (t.i. es tiešām nevaru saskaitīt pat aptuvenu skaitu) KHL spēles laika posmā no 2009. līdz 2010. gadam.
6. Vārdusakot, man nav vispār nekāda sakara ar hokeju, un par šo Textu man neviens nemaksā, tāpēc ar tālāk rakstīto varat darīt tieši to pašu, ko ar Bībeli – ņemt par pilnu vai arī neņemt.

Šodien Latvijas izlase stājās pretī Krievijas hokejistiem, ar šo spēli atklājot sev 2012. PČ hokejā, kas norisinās Zviedrijā un Somijā. Biju dzirdējusi baumas, ka spēlē piedalīsies arī Aleksandra Kerča dēls, un tas lika man nedaudz pietvīkt, jo tomēr redzēt izlasē spēlējošu Aleksandra Kerča dēlu ir tāpat, kā redzēt Ridža Forestera meitu, kas sasniegusi pilngadību un jau pišas. Spēli skatījos caur YouTube.com, kur to šogad oficiāli translē ar komentāriem angļu valodā un bez reklāmām. Tiesa, skatīties spēli bez Anatolija Kreipāna ir teju tas pats, kas dzert Mojito bez piparmētru lapiņām. Nepiefiksēju komentētāja vārdu, taču ātri vien tapa skaidrs, ka angļu valoda nebūt nav viņa dzimtā valoda. Tas man patika, jo diez vai pēc pirmā ieraidītā gola kāds augstprātīgs amerikānis būtu entuziastiski klaigājis: “Latvia, Russia – one to NOTHING”. Spēle sākās visnotaļ cerīgi, jo Miķelis Rēdlihs tiek pie pirmā noraidījuma spēlē. Kā jau uzsvēru, spēli skatos angļu valodā un redzu, ka Miķelis tiek noraidīts par “tripping”. Diemžēl ar angļu valodu es patiešām esmu, nevis uz tu, bet uz ļudi tam, tāpēc tveru pēc Google Translate. Angļu vārds ‘trip’ latviski nozīmē tipināt, tāpēc spriežu, ka Miķelis noraidīts par tipināšanu. Ļoti pareizi – tipina nevainīgas celkas, nevis īsti veči uz ledus. Kaut kādā 12ajā čemta spēles minūtē Latviju vadībā izved 22 gadus vecais Miks Indrašis. Visi priecājamies, arī tie trīs cilvēki, kas ieradušies spēli skatīt klātienē – katrā ziņā tribīnes izskatās pretīgi tukšas. Tieši pirms pirmā perioda beigām kāds lempis viņā galā izrauj kabeli un tiešraide aptrūkstas, tāpēc paniski meklējam alternatīvu. Atrodam to kādā šaubīgā zviedru lapā ar zviedriski runājošiem komentētajiem. Ak dievs, tā nu gan ir viena pretīga valoda, tāpēc liels jo tas prieks, kad jūtube tomēr atgriež translāciju.

Otrā perioda sākumā sāku just vieglas trīsas pavēderē, jo šķiet, ka esmu iemīlējusies tajā komentētājā ar hujovo angļu valodu. Krievijas izlase spēlē mazākumā, komentētājs paziņo, ka Latvijai “between the pipes” (starp trubām – latv. val.) joprojām Edgars Masaļskis, kurš dotā brīdī atvairījis 25 no 25 pretinieku metieniem. Diemžēl šī statistika ātri vien izmainās uz depresīvo pusi – kamēr Indrišis šoreiz noraidīts par tipināšanu, Iļja Ņikuļins realizē vairākumu, panākot neizšķirtu. Pēc nepilnām trim minūtēm arī Jevgēņijs Malkins atrod ceļu uz vārtiem un nu jau kāšam. Otrais periods beidzas ar sliktu pēcgaršu. Vispirms jau tāpēc, ka esmu saēdusies kaut kādu čili picu. Otrkārt tāpēc, ka, lai arī kā to negribētos atzīt, spēle kļūst arvien garlaicīgāka un grūtāk skatāma. Ticu gan, ka tā ir mana personīga problēma, jo nevaru to racionāli argumentēt, taču visus savus pierakstus esmu pieķēpājusi ar vārdiem ‘nekas nenotiek’ dažādos fontos.

Trešo periodu sākam vairākumā, taču tas jau pohuj, jo mums asinīs ir tas, ka nemākam uzvesties kā lielvalsts. Labāk jūtamies mazākumā un vēlams – arī okupēti savā teritorijā. Tad izdalās adrenalīns un kļūstam veikli un asprātīgi, taču ja kas misējas, neviens jau neko baigi nevar pārmest, jo mēs taču esam mazāk un vispār. Un diemžēl turpina misēties. Brīdī, kad jau kāšam ar 1:4, šķiet, ka cerību vairs nav un tāpēc atceramies vecos, labos laikos, kad Beļavskis pirms desmit gadiem spēlē pret Baltkrieviju tā samočīja, atspēlējāmies uz 6:3, prikiņiķe. Mazliet cerības dveš Daugaviņš nē, bet Cipulis, kad rezultāts top 2:4, taču ātri vien šīs liegās cerības sairst, jo Kuzņecovs iemočī pēdējos – t.i. piektos - Krievijas valstvienības vārtus, un spēle tā arī beidzas.

Vispār jau sena paruna vēsta, ka ir tā – vai nu Latvija vinnē Krieviju, vai arī tiesnesis, urods, krāpies. Par lielu izbrīnu šai spēlē tomēr tiesnesis bija apbrīnojami neuzkrītošs. Protams, arī man sirsniņā ir drusku cemme, jo kuram gan negribējās atkal visu to nācijas histēriju par uzvaru sporta mačā, taču pārāk arī neraudu, jo rīt jau tāpat šis zaudējums, gluži tāpat kā visi iepriekšējie, būs aizmirsies un varēsim visu savu uzmanību veltīt spēlei pret Vāciju. Ceru, ka indiānis (es gan pēc skata teiktu, ka tatarka) Teds Nolans ļaus mūsu puikām šovakar labi izgulēties un kārtīgi paēst, varbūt drusku kaut ko palasīt, lai rīt jau ar jaunu sparu dotos pretī uzvarām. Un ceru, ka Krievijas izlases treneris Vladimirs Putins savukārt savus zēnus aizvedīs līdz medaļām šogad, jo tomēr priecīgāk ir pakāst čempioniem, nevis puskoka lēcējiem. Vēlreiz urrā.

Renesanse, renesanse, renesanse!

Tapis pirmais Texxxtu radioraidījums!

Šeit links.

Šoreiz Elīna Kolāte ar Sandru Mētru mēģina pārspriest Sandras Veinbergas daiļrades kvalitāti, un programmu vada kāds Texxxtu draugs, kurš muļķīgā kārtā vēlas palikt anonīms, un cer, ka neviens neatpazīs viņa balsi, jo, ja savajadzēs izpist Veinbergu, tad nekas tur nevarēs sanākt, jo viņa teiks: „Vai nu es, vai nu Texxxti. Tu savu izvēli esi izdarījis, bomzi…”

Raidījums diemžēl ir bez kādas struktūras, un divi no raidījuma dalībniekiem ieraksta laikā aizmieg.

Ieraksts tapis 2012.gada aprīļa sākumā Amsterdamā netālu no izvarotāju kvartāla.

Čau, esmu Filips Derums, ilggadējs texxxtu fans, kurš, pieņemot Elīnas Kolātes piedāvājumu, ir nolēmis pievienoties texxxtu kolektīvam, lai dzertu un rakstītu.

„Ja šobrīd radītu Titāniku, tas neaizietu.” Tāda bija pirmā atziņa pēc trešā Šerija, kad ar Elīnu Kolāti sēdējam parkā, dzerot aiz 3D „Titānika” sliekšņa. Dzīres ievilkās līdz nākošajam rītam, tāpēc tagad rakstīšu par filmu.

Sākumā gandrīz sajaucām zāles uz aizgājām uz „Titāna dusmām”, bet tad tomēr atradām īsto zāli ar nosaukumu. Pats „Titāniks” sākās ar nelielu kavēšanos, jo pirms durvis vaļā vērt, filma ir jāattin uz sākumu, personālam jāapmazgā 3D brilles, un tuvredzīgajiem skatītājiem jāapmaina parastās brilles pret lēcām. Tāpat kā mēs arī citi ir atnākuši pārbaudīt, vai „Titāniks” tiešām ir tik pat kruts kā pirms piecpadsmit gadiem. Varbūt tas viss ir bijis blefs? Daži no skatītājiem, paļaujoties uz veiksmi un 3D pieredzi, ir ieradušies kopā ar bērniem.

Par 3D efektiem režisors Kamerūns iztērēja 18miljonu, liekot 300 datordizaineriem strādāt 60 nedēļu no vietas, kas ir vairāk nekā pati filmas uzņemšana kopā. Un jāsaka, ka 3D efekti filmai ir. Vislabāk tos var izjust vidējas distances kadros - istabās, kurās tagad ir sajūtams patīkams dziļums un klātesamība. Arī filmas attēls kļuvis skaidrākas un detalizēti spožāks, taču skatītāji, kuri cer ar Titāniku noķert galvu reibinošus karuseļa efektus, varētu būt vīlušies. Datordizaineri nav centušies būt uzbāzīgi un pārspīlēt lietas. 3D reti kad tiek izmantots tuvplānos un tālos masu skatos, un varbūt tieši tāpēc acis paspēj pierast pie 3D efektiem un pēc filmas pirmajām minūtēm vairs nav manāma liela atšķirība.

Kopš „Titānika” pirmizrādes ir mainījušies ne tikai skatītāji, bet arī paši aktieri. Keita Vinsleta kādā intervijā atzina, ka tagad ir kļuvusi tievāka, kamēr Leonardo Di Kaprio palicis smagāks un izvairīgāks. Savu attieksmi viņš pauda neapmeklējot „Titānika” 3D pirmizrādi. Gadiem ejot, atsevišķas filmas situācijas savā nopietnībā skatītājam varētu šķist komiskākas nekā agrāk. Piemēram, brīdis, kad filmas sākumā Keita skrien lekt pāri bortam, izskatās kuriozs tikai tagad. Pirmkārt, jau Keita izskatās piedzērusies un, otrkārt, viņa skrien tā it kā gribētu vemt. Arī situācija, kad Di Kaprio saslēgts roku dzelžos no Keitas izvarotāja kļūst par viņas glābēju, ir vienkārši fantastiska. Neviens neapšauba to, ka Leonardo ir izglābis Keitas dzīvību, un kāds vīrs ar brendija glāzi rokās atskaņās saka: „Well, the boy’s a hero then. Good for you, son. Well Done.” Par šo zālē cilvēki ņirdza.

Interesanti, ka valdība Ķīnā ir cenzējusi 3D Titānikā epizodi, kurā Keita Vinsleta tiek gleznota kaila. Šis aizliegums tiek pamatots ar satraukumu par to, ka šajā epizodē skatītāji 3D efekta pārņemti gribēs aiztikt Keitas krūtīs un traucēs pārējiem baudīt filmu. Kāds Ķīnas blogeris pat vīlies raksta, ka bija gaidījis šo brīdi 15 gadu, bet tagad nekā. Nezinu, kam vēl ķīnieši pieskaras 3D filmu laikā, taču nedaudz saskumu, ka šī ideja man neienāca prātā pašam. Katrā ziņā iesaku texxxtu lasītājiem izmantot izdevību un aiziet pamēģināt pieskarties tām Keitas krūtīm.

Bet, runājot par raudāšanu, nav šaubu, ka „Titāniks” ir filma, kurai pēc savas būtības būtu jāliek cilvēkiem raudāt. Ja pirms piecpadsmit gadiem filmas laikā man raudāt nācās tikai beigās, tad tagad jau aizkustinājums ar asarām bija krietni lielāks. Emocijas. Vienas vienīgas emocijas! Un nebija tā, ka es tur raudāju viens. Asaras lija arī citiem. Šeit droši vien varam runāt par to, ka katra sapnis ir iemīlēties no pirmā skatiena, pazaudēt galvu kāda dēļ, rīkoties spontāni, izglābt dzīvību un iekarot sirdi, vai varbūt arī divas sirdis.

Ja Elīna Kolāte asarām līdzi bija paņēmusi salvetes, tad mani glāba tumšās 3D brilles, kurām ir viens ļoti praktisks pielietojums - tās efektīvi apslēpj cilvēku saraudātās acis. Neskatoties uz to, ka filmas laikā es vairakkārt devos uz tualetēm, lai nomazgātu seju, gribu teikt, ka trīs stundas ar 3D Titāniku bija tā vērtas. Iespējams, ja filma tiktu radīta tagad, tā nepiedzīvotu tādu pašu triumfu, jo cilvēki vienkārši ir kļuvuši gudrāki un nepacietīgāki, tomēr episka traģēdija un pēkšņa mīlestība vienmēr ir bijusi aktuāla un aizkustinoša tēma. Nedaudz 3D un viss atkal notiek.

Nākošajā rītā pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka beigas nav bijušas īpaši skaidras, tāpēc uz datora tika lejupielādēta papildus versija, kurā noskaidrojās, ka filmas nobeigums kinoteātrī bijis izgriezts.

Pirms kāda laika Textu fotokonkursā uzvarēja mūsu uzticami lasītāji Toms Bricis un Valters Melderis (laikam). Abi zēni ir tik lieli Textu fani, ka ņem no mums piemēru it visā - arī mērķtiecīgi neatrodas vienā valstī, jo visas Textu redkolēģijas lokācija vienas valsts robežās ir utopija un slima suņa murgi. Tā rezultātā Textu saviesīgo banketu neapmeklēja Valters Melderis (laikam) un Sandra Mētra. Kas to apmeklēja? To apmekēja otrs uzvarētājs Toms Bricis, vecie purni Kolātes un Konstes paskatā, kā arī Textu jaunākais biedrs - Filips De Rums. Foto konkursa galvenā prīze bija uzvarētāju piemaukšanās kopā ar mums, radošās inteliģences pārstāvjiem, un šo balvu arī lepni pieņēma Toms Ci Bricis. Kā viņiem klājās saviesīgajā pasēdēšanā, to jūs varat aplūkot zemāk redzamajās Antona Korbina fotogrāfijās. Vēlreiz paldies visiem mūsu draugiem un atbalstītājiem, ceram arī zelta nākotnē vēl daudz un dikti piemauties kopā ar mūsu līdzjutējiem!

Pirms gadiem Anmary bija resna un valkāja tās stulbās pelēkās bikses, bet tagad rūpīgi zēni, ieraugot viņu, iedod man kilogramu kartupeļu, lai nosūtu tos dziedātājai. Vizuālās pārmaiņas nav vienīgās, kas skārušas dziedātāju – agrāk viņa dziedāja Talantu Fabrikā, bet tagad nokļuvusi uz Eirovīzijas skatuves, un i mazs, i liels cer, ka viņa nobērs tik labi kā Daniels Pavļuts Al Qaeda intervijā un Eirovīzija nostāsies blakus Aerodium un baravikām un kļūs par nācijas lepnumu.


Klips pēc latviešu labākajām tradīcijām sākas ar sarunu, kas tiek tulkota arī angļu valodā. Viģika sākumā Anmary nemaz negrib filmēties, tāpēc klips teju pajūk, bet viņas draudzenes saka, ka būs super, tāpēc Anmary nolemj pamēģināt. Kaut arī šaubas ir pirmā neveiksminieka pazīme (©Toms Grēviņš), šoreiz Anmary šaubas ir saprotamas, jo, izrādās, vienā dienā jāizdara tiešām daudz – ne katram tas būtu pa spēkam. Labi, ka blakus ir draudzenes, kas pa ceļam uz interviju dejo.
No sākuma viņa, cauri gaitenim, kuru rotā Prāta Vētras plakāts, dodas nofilmēties pie kāda tv3 žurnālista, kurā informē, ka ir dzimusi 1980.gadā. Tas ir labi, jo, kā zināms, vislabāk ir piedzimt astoņdesmitajos, un viņai tas ir izdevies. Tv3 žurnālists ir sajaucis un šoreiz uz interviju paņēmis līdzi nevis operatoru ar videokameru, bet gan fotogrāfu ar Canon fotoaparātu. Vareni – jau klipa sākumā ir pienācis mirklis, kad neviens neko nefilmē!

Tālāk Anmary, draudzeņu iedrošināta, vienkārši ietešas kaut kādā studijā, kur pie klavierēm sēž kāds, kurš nav ne Raimonds Pauls, ne Igors Krutojs, ne Vestards Šimkus. Mūsu Eirovīzijas princesītes ierašanās romantisko vīrieti nemulsina ne mirkli, un viņš sāk klimperēt „Beautiful song”, bet Anmary – dziedāt un tresīt. Tresīšanu piekopj arī Anmary draudzenes aiz stikla. Tā kā tiek attēlots it kā dziesmas ieraksts, mani pārņem kāds eksistenciālas dabas jautajums – vai ieraksta laikā vispār drīkst tresīt? Kad es pirms 15 gadiem rakstīju savu pirmo albumu, man kategoriski aizliedza tresīt, jo to varēšot dzirdēt. Saprotu, ka a)varbūt mani čakarēja b)ir pagājuši 15 gadi un izgudrots iMac. Lai uzzinātu, kā notiek mūzikas ieraksti mūsdienās, sazinājos ar vairākiem Latvijas mūziķiem, kuru viedokļi par tresīšanu nopietni atšķīrās – vieni teica, ka labāk netresīt, bet citi (Reinis Sējāns) atzina, ka ieraksta laikā ne tikai tresī, bet arī tašķās, un ļoti labi, ka mūsdienu tehnoloģijas ir pietiekoši attīstītas, lai to varētu dzirdēt.

Izdarīšu atkāpi, lai paziņotu, ka patiesība šo texxxtu sāku rakstīt pirms pusotras nedēļas, bet mirklī, kad saņēmu e-pastu no Latvijas glītākā džeka Reiņa Sējāna, paģību un atčoknījos tikai tagad. Novēlu atčoknīties arī citiem! Atkāpes beigas.

Kad dziesma ierakstīta, nav ko – jāskrien uz SWH interviju, kā arī pa ceļam džinsenes jānomaina pret kleitu. Šīs izmaiņas mani priecē. Anmary tā steidzas, ka pat nepagūst ielikt disku vāciņā, tāpēc bijušajam politiķim Kasparam Upacierim pasniedz pliku disku. Bet tas nekas – gan Ufo, gan Fredis izskatās diezgan apmierināti. Noprotu, ka vai nu Ufo, vai nu Fredis ir princis, jo Anmary nokļūst pilī, kur savas draudzenes, kas patiesībā viņu pirms 2 minūtēm izcēla saulītē, ir aizmirusi, jo te priekšā jau ir džeki. Nepateicība ir pasaules alga! Draudzenes atstātas novārtā! Draudzenes visticamāk ir pasūtītas dirst.

Ko parasti dara pilīs? Fotogrāfējas! Piemēram, kolēģe AK diezgan bieži fotogrāfējas Mālpils muižā. Pilīs ir jādokumentē viss, jo tieši notikumi pilīs ir pamats ikvienai vēstures grāmatai, tāpēc drošības pēc tiek fotogrāfēts arī tas, kā dziedātājai tiek izveidots meikaps. Kad sākas īstā fotosesija, lai izskatītos dzīvīgāk, Anmary dejo kopā ar džekiem, nevis vienkārši stāv. KUR VAR DABŪT TAS BILDES? Tad viņai zvana kaut kāds pajols, bet viņai nav laika runāt. Palasot dziesmas vārdus, atklājas, ka zvanītājs ir bijis sers Miks Džegers. Hmm, es viņas vietā būtu pacēlusi.

Nepaiet ne mirklis, kad arī lidostas kalpi sāk tresīt pie „Beautiful song” un Anmary ar fūgām (tāds viļņains matu sakārtojums) matos ierodas lidostā. Izvirzu hipotēzi, ka viņa grib doties uz Maiami, kur savulaik LieneCandy dzēra ar četriem melnādainiem vīriešiem, berzēja gar savu ķermeni pludmales smiltis, kā arī nedaudz iesauļojās. Kāds Latvijas mūzikas žurnālists ar 20 gadu pieredzi, skatoties klipa beigas, prasīja: „Ā, tagad viņa pārģērbusies par stjuarti?”
To, ka ir pienākušas klipa beigas, var uzreiz saprast, jo visi kopā uzdejo. Es esmu ļoti romantisks un jūtīgs cilvēks, tāpēc man vispār šķiet, ka lidostās ir vai nu jāraud un jāsūcas, vai nu jābūt pālī. Šķiet, iezvanījusies arī Anmary sirdsapziņa un viņa tomēr ceļojumā līdzi ņem arī savas draudzenes, kas pirms trim minūtēm viņu iedrošinājušas iet uz ierakstu studiju, radio un pili. Tātad viss beidzas laimīgi, uzvar draudzība.

Anmary videoklips nenoliedzami ir progress, jo, ja Laura Reinika „Aš begu” Lauris pārvietojas ar tādiem bomžu transporta līdzekļiem kā ritenis, bērs kumeļš un kājas, tad Anmary viģika beigās iesēžas Turkish Airlines lidmašīnā un gan jau piezvana Lembergam, Šķēlem un Šleseram, lai pārrunātu plānu, kā no trases novākt Danielu Pavļutu, kurš negaidīti kļuvis par Latvijas lepnumu, kaut arī tas ir skaidrs ikvienam, ka latviešu – dziedātāju tautas – lielākajam priekam ir jābūt Eirovīzijas princesītei.

Nav tālu līdz brīdim, kad uz krekliņiem tiks drukāts Rokija Balbo attēls ar parakstu „Liepnieks” vai „Raginskis”. Viss atkarīgs tikai no tā, vai 20.maija boksa duelī uzvarēs Jurģis Liepnieks vai Edgars Raginskis.

Tas sākās ar to, ka svētdien twitteri pāršalca Jurģa Liepnieka ziņas par to, ka viņam pēc boksa mača ir izsisti divi zobi. Par incidenta iemeslu minēts tas, ka mājās tika atstātas kapas (zobu sargi) un pretinieks izdarījis nepareizu sitienu. Uzreiz pēc šīs ziņas sekoja kritiski komentāri, no kuriem skarbākos vārdus veltīja Edgars Raginskis, nosaucot Jurģi par „hļupiku” un „idiotu”. Vārds pa vārdam, un abi vīri aizrunājās līdz boksa duelim un pēc diskusijām par to, kāds katram ir svars, vienojās, ka cīņa notiks 20.maijā. Jurģis Liepnieks šajā sakarā ir gatavs slēgt derības uz kasti šampanieša par to, ka Edgars Raginskis līdz 20.maijam paspēs nobīties un duelī nepiedalīsies.

Protams, ka texxxtus visa šī ažiotāža ļoti satrauca, jo Edgars Raginsksis aizvadītajā gadā ieguva texxxtu gada lasītāja titulu, savukārt boksēšanās un goda aizstāvēšanu ir dziļi saistīta ar vienu no texxxtu mīļākajām boksa paraugfilmām „Rocky”. Šeit saskatāma gan līdzība, gan atšķirība starp Edgaru Raginski un Rokiju Balbo. Abi pirms izšķirošajām cīņām apņēmīgi trenējušies. Ja Rokijs savās filmās trenējās pēdējā brīdī, foršas mūzikas pavadījumā, tad Raginskis nolēmis būt rūpīgāks un cīņai gatavosies divus mēnešus. Lai gūtu dziļāku priekšstatu par to, cik cieši šis konflikts ir saistīts ar Rokiju, un vai patiesībā pie vainas nav kāda meitene, ar Elīnas Kolātes atbalstu dabūju abu bokseru telefona numurus, iedzēru drosmei un vakarā katram piezvanīju.

Edgars Raginskis bija diezgan priecīgs par saņemto texxxtu zvanu un izklausījās skaidrāks par skaidru, iespējams, tāpēc no atbildēm uz jautājumiem viņš centās izvairīties kā slīpēts politiķis, norādot vien, ka tāpat kā Rokijs viņš nav labs runātājs un labāk būtu vienkārši atsaukties uz tiem pašiem twittera ierakstiem. Par citām savām līdzībām ar Rokiju Edgars neņēmās spriest, vien atzīmēja to, ka viņam nav tāds budžets treniņiem. Noskaidrojās arī tas, ka nekādas tēvzemes un meitenes viņam ar Liepnieku nav dalāmas, taču klīst baumas, ka Edgars ir tāds cilvēks, kurš var sakauties mākslas vārdā, tāpēc varbūt, ka visā iejaukts ir da Vinči.

Jurģis Liepnieks ilgi necēla telefonu un pēc nosūtītās sms viņš atrakstīja, ka ir aizņemts ar „TV3 gandrīz ideālajām vakariņām”. Visus jautājumus viņam var sūtīt uz personīgo e-pastu. Tā arī darīju. Šodien atbildes netika saņemtas, taču twitterī parādījās Jurģa paziņojums, ka pēc vakariņām ar Lindu Leen un Ilzi Jurkāni, viņi izdzēruši piecus šampaniešus, sarkanvīnu un mazliet konjaku. Diezgan normāla kombinācija, nolēmu, ka šodien traucēt Jurģi ar atkārtotiem zvaniem nebūs labi. Tāpēc aptauja lasītājiem:


Poll #18887 Boksa duelis
Open to: All, results viewable to: All

Kurš uzvarēs boksa duelī?

Texxxtu kolektīvs un sabiedrībā pazīstami cilvēki izsakās par to, kurš varētu uzvarēt:

Elīna Kolāte: „Man vienalga, kurš uzvar, galvenais, lai Raginskis dabū pa tauri.”
Sandra Mētra: „Tā kā abi kungi biežāk par zobenu izvēlas savas asās mēles, nevis smagās dūres, šo maču vērot būs ļoti interesanti. Izteikta favorīta man nav, un ceru, ka uzvarēs draudzība, tomēr, ņemot vērā masu attiecību, jāsaka, ka drīzāku uzvaru paredzamu Raginskim. Pat ja karatē vietā viņš ikdienā priekšroku dod muzejiem un kordebaleta dejotājām, 12 kilogramu pārsvars tomēr ir un paliek 12 kilogramu pārsvars.”
Anete Konste: Bez komentāriem.
Dace Jaunupe Bargā: „Kā jau izskanēja kaut kur interneta kulāros - mēs visi ceram, ka vismaz viens no šiem cilvēkiem dabūs pa muti! Abi šie cilvēki ir ļoti nozīmīgi texxxtu satura elementi, un mēs viņus ļoti mīlam, kaut vai tikai tāpēc, ka, ja nebūtu šādu cilvēku, texxxtu pastāvēšanai nebūtu jēgas un nozīmes. Sitieties, džeki!”
Salvis Klombergs: „Domāju, ka, ja Raginskis dienu pirms mača noskatīsies visas sešas Rokija daļas, viņš varētu uzvarēt, taču, ja Liepnieks 20.maijā būs dzēris, viņu piekaut būs grūti.”
Pauls Timrots: „Labi, ka Kolēģis (Raginskis) neiet šaušanas kursos - izaicinātu Jurģi uz dueli un nošautu!”
Uldis Rudaks: „Man liekas, ka Liepnieks, jo es nezinu to otru, bet es gribētu būt tas otrs.”


_______________________
Lai kā arī nebūtu, man gribas cerēt, ka viss notikums beigsies tāpat kā vairumā Rokija filmu, uzvarēs draudzība ar neizšķirtu, un neviens no bokseriem netiks nokautēts. Vēl gribu informēt lasītājus, ka šis ir mans pēdējais texxxts, tuvojas pavasaris un 9.klases eksāmeni, būšu aizņemts un daudz mācīšos. Tās, protams, izklausās pēc baigajām atrunām, taču man ir jāiestājas normālā vidusskolā. Turpiniet lasīt texxxtus, un visiem čau!

Nu čau, pīlādzīši. Bilžu konkurss gods godam noslēdzies. Pirms paziņojam rezultātus, vēlamies piebilst pāris lietu:

1. Šobrīd Textus šeit, Sviesta Cibā, piedraugojis 201 purns. Tviterī šajā mirklī mums ir 1135 sekotāji. Par savām simpātijām bilžu konkursā ir nobalsojuši TIKAI 34 cilvēki. Saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jums tagad ļečīt par izveidoto koalīciju nav brīv'.

2. Galvenā balva foto konkursa laureātam ir piemaukšanās kopā ar mums, taču skatītāju simpātijas balva ir šāda: nākamoreiz, kad iegājies apavus, saglabā čeku, ieskenē to un atsūti uz mūsu e-pastu. Mēs par to piešķirsim desmit latu (redakcija, tas nozīmē divītis no katra!). Tirgū pirkt nevar, vintāžveikaliņos arī ne. Gan tāpēc, ka vēlamies, lai dārgajiem lasītājiem ir kvalitatīvi apavi, gan arī tāpēc, lai čekā būtu redzams, ka iegādāti patiešām apavi, nevis, teiksim, alkohols vai kompaktdisks. Var būt arī čības.

Un tagad galvenais - UZVARĒTĀJI! Pēc šādiem aprēķiņiem MS Excel programmiņā:



SKATĪTĀJU SIMPĀTIJAS Top 5 ir sekojošs:

1. Nr #7, Austra jeb Brāļi Kokeri un jumpravas Jāņu nakti sagaidot.
2. Nr #16, Mārtiņš K. jeb Vislielākais paldies manai klases audzinātājai.
3. Nr #22, Lelde jeb GRĒ, UZLIEC, PLĪZ, ROLLING IN THE DEEP!
4. Nr #10, Toms B. jeb Labāk būtu ēdis.
5. Nr #13, Larisa_davai jeb Mani nemeklēja bārdains džeks, kurš visu laiku rēc?

Apsveicam Austru un gaidām kurpju čeku uz savu e-pastu.

Un tagad galvenais - TEXTU KONKURSA UZVARĒTĀJI! (Baigi labi, ka ar saviem lasītājiem nu galīgi neesam vienisprātis). Intrigai sāksim mūsu top 5 uzskaitīt atpakaļgaitā.

5. vieta - Nr #12 Viesturs jeb Nezaudēt ne piles.
4. vieta - Nr #13 Larisa_davai jeb Mani nemeklēja bārdains džeks, kurš visu laiku rēc?
3. vieta - Nr #5 Marta M. jeb Marta Migla.
2. vieta - Nr #22 Lelde jeb GRĒ, UZLIEC, PLĪZ, ROLLING IN THE DEEP!

Pirmo vietu ar absolūti vienādu punktu skaitu dala divas fotogrāfijas - Nr #10 un Nr #11, tāpēc godinām abas un ceram drīzumā ieraut kopā ar Tomu un Valteru! Gaidiet e-pastus.





Tas arī šoreiz viss. Paldies visiem, kas piedalījās, un, lūdzu, turpiniet dzert un rakstīt.

Lai arī Textu pamatmērķis ir izkonkurēt Letu, ziņas radot, nevis tās atgremojot, kā to labpatīk darīt vairumam ziņu portālu, mums drusku tomēr patīk arī veltīt savu artavu visādām masu psihozēm, masu neirozēm un masu veģetatīvajām distonijām. Vakar atkal vienu no tādām aizsāka akcija “KONY 2012” (attiecīgais viģiks), un tā kā pat pilngadīgais Džastins Bībers ir paudis savu atbalstu šim uztraukumu pilnajam skandāliņam, arī mēs par to nedrīkstam klusēt.

Tātad: ir tāds Ugandas ziemeļos dzimis kungs vārdā Josifs Konijs (turpmāk textā – nigeru Staļins), kurš, atsaucoties uz Vikipēdiju, ir gorillu grupas līderis un Kunga Pretestības armijas galva. 2005. gadā jau piedalījies Hāgā Starptautiskās krimināltiesas rīkotajā kara noziegumu konkursā “Tu esi pamanīts!”, taču no balvas veiksmīgi izvairījies. Tagad kaut kādu it kā entuziastu apvienība SIA “Neredzamie bērni” ir nolēmuši tomēr nigeru Staļinu 2012. gadā pie tās balvas nogādāt, tāpēc internetos izplata viģiku “Konijs – bērnu zaglis”. Lieta tāda, ka staļinu Nigers darot pāri maziem nēģerēniem, tos ekspluatējot savās armijās. Kamēr baltie vientiesīši spēlē kariņos ar plastmasas ieročiem, tikmēr nigeru Staļins bērniem dodot īstus šaujamos, aiztaupot viņu iztēles pūles. Jā, tas ir noziegums un skandāls, tāpēc ne tikai Bībers, bet arī Klūnijs, Džolija, Teilore Svifta un citi radošās inteliģences pārstāvji ziedo SIA “Neredzamjiem Bērniem” naudiņu, lai justos kā labāki cilvēki. Tā kā pēdējais laiks ir nācis ar daudz jaunām atziņām par radošās inteliģences veselo saprātu, jums būs man jāpiekrīt, ka tas tomēr vēl nav nekāds rādītājs, ja Andželīna par kaut ko “iestājas”. SIA “Neredzamie bērni” ir paziņojuši, ka vēlas darīt nigeru Staļinu populāru, nevis, lai to godinātu, bet gan lai pārējā pasaule arī būtu lietas kursā par notiekošo. Labi, ka ir šis paskaidrojums, es jau grasījos ebay`ā pasūtīt viņa plakātu, ko pielikt pie sienas, un godināt.

Protams, katram meinstrīmam seko kontrakultūra, tāpēc arī Latvijā kaut kāds random pajolis ar gūgles tulkotāja palīdzību ir pārtulkojis kādu tumblr ierakstu (links uz pajoli, links uz pirmavotu), nosaucot to par “īsu rīsērču”. Problēma tāda, ka “Neredzamo bērnu” cēlos mērķus drusku kontradiktē naudas lietas – it kā pērn organizācija no $8.9 miljoniem tikai $2.8 esot iztērējusi tiešiem mērķiem centrālajā Āfrikā, pārējo atstājot algām, transportam, ceļojumiem un filmu uzņemšanai. Viņi ir izlaiduši 11 filmas, visas par nigeru Staļinu (kaut kā ieciklējušies). Ja naudas lietas vēl tā, tad drusku jocīgi it kā šķiet, ka daļa viņu piķa aiziet arī Ugandas valdības armijai. Rekur, piemēram, fotka, kur “Neredzamo bērnu” līderi ar pišķikiem un Sudānas Tautas atbrīvošanas armiju:



SIA “Neredzamie bērni” aizstāv gan Ugandas valdības, gan Sudānas Tautas atbrīvošas armiju, lai gan arī uz šitiem krīt aizdomu ēnas par laupīšanām, izvarošanām, vardarbībām. Pats Konijs jau kopš 2006. gada gan Ugandā nav aktīvs. Nu, viens ir skaidrs – nigeru Staļins ir nelietis, jā, amerikāņi jau gadiem viņu neveiksmīgi cenšas nomušīt (to apgrūtina gan fakts, ka nigeru Staliņs nav nekāda Vitnija, kas par miesassargu izvēlējusies lempīgo Kevinu Konstneru, bet gan paņēmis baru izveicīgu bērneļu, un kurš gan grib galēt mazus bērnus, pat ja viņi paši būtu gatavi nomušīt jebko ras dva). Kāpēc SIA “Neredzamie bērni” ir uz viņu uzēdušies, man līdz galam nav skaidrs, bet, ja kādam ir, piezvaniet Oditai Krenbergai un uztaisiet, lūdzu, beidzot normālu sižetu.

Nu, Konijs ar savu Kunga Pretestības armiju ir patrakojis ne tikai Ugandā, bet arī Kongo Demokrātiskajā republikā, Centrālāfrikas republikā, Sudānā. Tiesa, viss šis ir jau aizsācies 1986. gadā, kad viņš iesācis laupīt un likt par sevi karot nu jau kopskaitā apmēram 66 štukām bērnu. Lai arī armija joprojām ir it kā aktīva, drusku grūti saprast, kāpēc tieši tagad (nu labi, jau kopš 2004. gada) SIA “Neredzamie bērni” ir uzēdušies uz to nigeru Staļinu. Teiksim, amerikāņi varētu uzēsties Ugandai naftas dēļ, kaut arī paši to it kā jau ir paspējuši noliegt un paziņojuši, ka cik tur tie miljardi barelu, ko uzgāja 5-6 gadus atpakaļ, viņus pārāk nepiš. Tiesa, kāds vairs nigeru Staļinam ar to sakars?

Nē, tomēr nebūs nekāda visu izskaidrojoša secinājuma. Es nezinu, kas tur notiek, un būtu ļoti laimīgs cilvēks, ja citi beigtu pietēlot, ka zina. Vispār ar novēlošanos ļoti, ļoti vēlos apsveikt savu vārda māšeli Sandru Veinbergu (links uz vājprātu) sieviešdienā! :* Tā kā nevaru nogādāt puķes, vienkārši uzrakstīšu, ko uzgāju, gūglējot “laba psihene Zviedrijā”:

http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_hospitals_in_Sweden

Nu čau. Bijām drusku aizplītējušies, bet tas vairs nav svarīgi, jo Mākslas akadēmijas izsludinātais fotokonkurss beidzot iestreipuļo finiša taisnē. Tālāk šai ierakstā būs redzamas iesūtītās konkursantu fotogrāfijas nejaušā secībā. Tā kā daži pajolīši bija iesūtījuši apmēram 200 gab., tad, lai būtu godīgi, izvēlējāmies no katra sūtītāja tikai vienu - mūsuprāt visskaistāko. Kas notiek tagad? Mēs turpinām plītēt vēl veselu nedēļu, paralēli skatoties uz šīm 22 bildēm, no kurām septiņu dienu laikā katrs redakcijas biedrs izvēlēs savu top5. Tad matemātikas troņprincis Dr. Jānis "Ščerbatihs" Zariņš tos mūsu topus tur čik čiriks, un noteiks laureātu, kuram tiks tas gods kopā ar mums un Žaklīnu Cinovsku iedzert rozā šampanieti "Sapņos un kokteiļos". To, protams, arī tepat vien pēc tās nedēļas paziņosim. Jūs tikmēr tepat, pie šī ieraksta, droši rakstiet savas simpātijas vārdu vai kārtas numuru, jo tikai no jūsu balsīm tiks izvēlēta skatītāju simpātija, kam gan jau arī tiks kāda prikolīga balva. Tātad, bildes:

( Mēs - visskaistākie! )

Man besī kino. Katrreiz, kad piedalos kino viktorīnās, balvā dabūju koka karoti, ko parasti piešķir tam, kurš nav spējis atšķirt Gredzenu pavēlnieku no Harija Potera.
Vakar tviterlentu pārpludināja kareivīgi „visiem sastrēgumstundā pa purnu”, kas kulminēja ar Delfi priekšnieka Ivo Leitāna tvītu par to, ka Texxxtiem par šo ir jāuzraksta. To retvītoja arī slavenā rakstniece un pavāre Andra Neiburga, kā arī Lauris Bokišs, kurš nav slavens, bet ir viekārši smuks (Lauri, ja Tu tomēr esi slavens kino jomā, neņem ļaunā, es to vienkārši nezinu).
Texxxtu pamatnodarbošanās ir savas komforta zonas pamešana. Domājat, mums baigi patīk skatīties visas tās jobnutās Pelnrušķītes? Nē, mēs vienkārši laužam savu raksturu, lai tas beigās izskatītos pēc dabstepa.
Kad pirmoreiz izdzirdēju par raidījumu „Sastrēgumstunda” (turpmāk – SS), protams, nodomāju, ka tā raidlaiks saskanēs ar laiku, kad ielās parasti ir sastrēgumi. Tātad deviņos no rīta vai piecos vakarā. Uzzināju, ka tā nav. „Moš tur runās par satiksmi?” domāju. Arī ne. Izrādās, tāds nosaukums dots, lai raidījuma vadītājs Gundars Rēders prožektoru gaismā varētu noskaitīt savu mīļāko dzejoli. Raidījums sākas drusciņ biedējoši – prožektori apspīd Rēderu, viņš skaita dzeju, un man sāk likties, ka raidījuma temats nebūs kino, bet gan kukluksklans.
Pirms sāku dirst par visiem, gribu uzteikt atbildīgo par raidījuma ieraksta ievietošanu internetā - mani novērojumi liecina, ka tas parasti ir pieejams jau kādu stundu pēc raidījuma beigām. Malači! Saprotami un uzticami.
Studijas centrā sēž īstie eksperti, bet malā salikti režisori, producenti, strādnieki un vienkārši random pajoļi. Ekspertu rindās redzam kultūras ministri Žaneti Jaunzemi – Grendi (turpmāk – ZRP), kinokritiķi Dairu Āboliņu (turpmāk – DĀĀĀ), vienu džeku no kinocentra, kurš turpmāk texxxtā neparādīsies, kā arī kinokritiķa un režisora Raivja Dzintara draugu Daini, kuram esot kaut kādam grupa, par kuru viņš runā visu raidījuma laiku.
Diskusijas aizsākums meklējams jau pieminētā kritiķa Raivja Dzintara novērojumos par to, ka filmā „Kolka cool” tiek grauztas saulespuķu sēklas. Es gan nezinu, kas tur slikts, jo saulespuķu sēklas ir veselīgs produkts (ja viena nav pārsālītas), un man šķiet, ka aizspriedumi pret šo pārtikas produktu vispār ir stulbums. Drīz viens atklājas, ka patiesībā diskusija dzimusi tukšumā, jo saulespuķu sēklas filmā neviens negrauž. To skatītājam paskaidro filmas režisors Juris Poškus. Diemžēl neko citu no viņa teiktā nesaprotu, un šajā raidījumā vispār atklājas kāda režisoru kopīgā iezīme – viņi visi runā ļoti neskaidri. Tikmēr Gundars Rēders vairās no iekāpšanas studijas vidū esošajā pelēkajā taisnstūrī.
Lūzuma punkts raidījumā – diskusijā iesaistās arī random pajoļi. Pilsonis Mārcis saka, ka nevienu filmu nav redzējis, bet viņam esot vērtējums. Viņš kļūdās – viņam patiesībā ir nevis vērtējums, bet jautājums par to, kāpēc nosaukumā „Kolka Cool” ir lietots vārds angļu valodā. Diemžēl, kad viņš pats savu nākamo teikumu iesāk ar „Camon”, visi sāk rēkt.
Te izrādās, ka raidījums ir par nacionālo pasūtījumu. Visi trako par to, kā tad tas būs, ka valsts iedos naudu un teiks, kas jātaisa. Bet, tā kā vairākkārt tiek skaidrots, ka esošais finansējums netiks mazināts, bet tik rasts vēl jauns tieši nacionālajam pasūtījumam, es nesaprotu, kas tieši tur tik traks. Kantorim (valstij) ir nauda, kantoris grib filmu, kurā Skyforger izpiš Filu Kolinsu un beigās Fils Kolins pasaka, ka tas bijis super, kantoris saka, ka dos miljonu tam, kurs šito var uztaisīt, atnāk džeki, kas to var izdarīt. Beigās kantorim ir filma, džekiem ir nauda. Tas ir kā uztaisīt Colgate zobupastas reklāmu.
Te Gundars Rēders prasa ZRP, kas būs nacionālajā pasūtījumā. Raidījuma veidotājiem nešķiet, ka atbilde ir kultūras ministres cienīga, tāpēc viņi mīļā miera labad mēģina apčakarēt skatītāju, titros norādot, ka runātāja ir nevis ZRP, bet gan Jevgēnija Stalidzāne. Stalidzānes kundze stāsta, ka filmām būs jābūt par Raini un latviešu rituāliem, visi sāk žāvāties un meklēt minibāriņu studijā. Leļļu filmu režisors Putniņš saka, ka var uztaisīt vienu filmu par Raini, bet tad rainisti apvainošoties. Drīz saprotu, ka viņš ir mans mīļākais viesis, jo ir mīļš, atzīst, ka Kannu festivāls ir štrunts, un rēc, kamēr runā citi.
Varu derēt, ka Putniņš turpina rēkt, kad atkal muti palaiž Raivja Dzintara grupas biedrs Dainis, no kura var noprast, ka tajā nacionālā pasūtījuma makā būs ahujenna daudz naudas, jo valsts gribēs vēsturiskās filmas, kas ir no dārgā gala. Otra prioritāte būs filmas par demogrāfijas uzlabošanu, kas laikam būs lētāks prieks, jo, manuprāt, porno ir lētāks par visādiem tankiem un pilīm, un visu pārējo, kas ir tajās vēsturiskajās filmās.

Reklāmas pauze ir jauka, jo uzzinu, ka Latvijas Televīzijai būs jauns seriāls.

Pēc reklāmas viss kļūst labāk – Gundars Rēders ir atbrīvojies un atļaujas iekāpt pelēkajā taisnstūrī, bet Kots ir sazvanījis raidījuma tehniskos džekus un saka, ka tas tomēr ir ok, ja ZRP tiek saukta par ZRP, nevis Jevgēniju Stalidzāni. (Dažreiz man šķiet, ka texxxti noklausās visas televīziju šefu telefonsarunas. Kā tad citādi mēs tik daudz zinātu?)
Savā pirmajā ministres intervijā Latvijas Radio ZRP visu laiku runāja par identitāti, kas, pēc kolēģes AK domām, latviešiem esot nestabila kā piedzēries cilvēks bārā. ZRP visticamāk grib to stiprināt, tāpēc turpina dziedāt dziesmu par identitāti, par to, ka nauda jāiegulda identitātē tā, lai identitāte konkurētu. KO? Ministre arī piemin, kur uzradīsies nauda, lai vēl finansētu kino. Tā būs tad, ja Eiropas būs veselīga, ja Latvijā visi sāks maksāt nodokļus un ja uzņēmējiem būs melnas mutes. Cik saprotu, tas saistīts melnādaino uzņēmēju ekspansiju Latvijā. Labs piemērs ir dejotājs Šons.

Nākamais runātājs ir filozofs Arnis, kurš prasa, vai vienīgā iespēja, kā raudzīties uz kino ir kā uz kultūras sastāvdaļu. Vai to nevar uztvert kā aizsardzības, veselības vai izglītības daļu. Viņam, piemēram, tas nodrošinātu jautrāku dzīvi. Piebildīšu, ka viņš izskatījās tā it kā pirms raidījuma būtu nodarbojies ar jautrāku dzīvi kādā netālu esošā krogā.
Lielākoties režisoru runas raidījumā es ignorēju, jo, kā minets sākumā, viņiem ir neskaidra dikcija, tāpēc man tiešām grūti saprast, ko viņi saka, bet, kad runā Putniņš, es ļoti saausos, jo viņš man tiešām ir iepaticies. Šoreiz viņš saka, ka te kāds ar desmit gramiem mēģina tikt līdz Liepājai. Tiešām muļķīgi. Es parasti paņemu vairāk.

Beidzot ierunājas arī DĀĀĀ, kura saka: „DĀĀĀ, Jūs tiešām domājat, ka naudas maiss uzlabotu filmu kvalitāti?” Nauda jau nav rādītājs, lielisks piemērs tam ir kolēģes AK uzņemtā īsfilmu sērija, kas tiks izrādīta, kad taisīsim Texxxtu kultūras festivālu. DĀĀĀ un manas pārdomas ir vietā, jo, ja nauda būtu galvenais, tad varētu atņemt naudu Šķēlem un iedot Streičam, lai tik taisa tās zajebis filmas. Kaut gan, ja es varētu izvēlēties, es Šķēles naudu dotu Putniņam, lai tam nabagam uz Liepāju nebūtu jābrauc ar desmit gramiem.
Te atkal ierunājas pilsonis Mārcis, kurš sevi nu jau sācis dēvēt par pragmatiķi. Viņš runā par Latvijas Televīzijas lomu, kas būtībā nav nekas īpašs, bet te viņš runā nevis par televizoru, bet gan par tālrādi, tādejādi viņš kompensē savu raidījuma sākumā pieļauto kļūdu (runā par latviešu valodu, sākot teikumu ar „Camon”) . Ja viņam būtu iespēja runāt vēlreiz, viņš vairs nerunātu, bet gan, kratīdams trejdeksni, nodziedātu „Div` pļaviņas es nopļāvu”.
Raidījuma sākumā skatītāji tiek aicināti balsot par to, vai viņiem patīk latviešu kino. Ir noslēdzies cikls un tiek paziņots, ka 71% nepatīk, šajā mirklī aiz ekspertu mugurām iedegas sarkanas liesmas.
Beigās tā arī nesaprotu, kāpēc visi tik ļoti trakojuši par šo raidījumu, bet, iespējams, ja raidījums būtu par zivju dzīvi Latvijā, tad es trakotu, bet neviens nesaprotu, par ko es trakoju. Normāls raidījums. Tikai nesaprotu, kā kultūras ministre var būt dāma, kas lieto izteicienu „Runa iet”.

Gadījumā, ja piepildīsies politiķu nesenā ideja katram paņemt pa brīvdienai tad, kad ir vēlme nosvinēt kādu sev nozīmīgu datumu, texxxtu redakcija varētu ņemt brīvu mūzikas Gada balvas datumu. Tā esmu nolēmusi tādēļ, ka tieši manas kolēģes EK texxxts par šo notikumu pagājušajā gadā šo kultūras un patstāvīgās domas portālu izcēla pagozēties mērenā slavas saulītē. Brīvdienu ņemt jubilejā, pirmkārt, būtu stulbi - man, piemēram, vienmēr dzimšanas diena iekrīt brīvdienā, tāpēc esmu pieņēmusi, ka visiem tā ir. Tāpat kā to, ka visi Latvijā dzīvo Rīgā. Otrkārt, jubileja tāpat nekad neizvēršas par īstu brīvdienu, jo jātaisa rosols un visu vakaru jāatbild viesiem, kur var dabūt dakšu, salveti, šķīvi, korķu viļķi, segu, spilvenu, tv pulti, uzdzeramo, dzīvokļa adresi un tā tālāk. Kas tā par brīvdienu? Tāpēc mēs, pašnodarbinātie Texxxti, brīvdienu sev piešķirsim kaut kad ap februāri, to esmu vienpersoniski izlēmusi. Taču tagad sīki un smalki pastāstīšu, kā man gāja pasākumā "Latvijas mūzikas ierakstu Gada Balva 2011" (AKKA/LAA). Lai gan nedaudz esmu pievīlusi priekšnieci, nododot šo darbu tik vēlu, viņa man ir piedevusi, atzīstot: "texxxtiem ir grūts darbs - jāizvēlas starp operativitāti un šmigu. abi ir vitāli svarīgi texxxtiem". Galu galā - karā visi ieroči labi. Kāpēc es to saku? A kāpēc gan ne! (un parādu mēli kā Paija Maijai filmā "Maija un Paija", kad Maija iekrita akā, kurā pēc tam nācās iekrist arī Paijai).

Svinības kā jau katru gadu tika organizētas operā (lai gan pēc tam Kaža nakts vidū darīja zināmu, ka pagājušā tomēr bijušas Nacionālajā teātrī, es viņam nenoticēju, jo tas būtu tāpat kā pateikt, ka pērn balvu nevadīja Fredis, bet gan Ufo). Man bija jāsēž pie pašiem griestiem, kur pārlidot pāri malai izskatījās vienkāršāk par vienkāršu, sevišķi baidījos tur stāvēt balvas par mūža ieguldījumu laikā pēc tam, kad starpbrīdī tiku iemalkojusi mazu kortelīti melnā balzāmiņa (baidījos arī saaukstēties). Tā kā nesekoju EK piemēram, vazājot visur līdzi noplukušu pierakstu kladi, nekādas piezīmes neveicu, bet programmiņu pazaudēju, tāpēc paļaušos vien uz savām ačgārnajām atmiņām. Ar nožēlu jāatzīst, ka tās varētu būt ne tikai ačgārnas, bet arī pabalējušas, jo jau piekto minūti pūlos atcerēties, ar ko tas viss sākās.

Laikam viss sākās ar Sound Poetry, kas smalkā balsī dzied par kalniem, kas visam pāri, un tad Freda uznācienu, kurš parunāja par to, cik ātri laiks skrien un noteikti pieminēja arī laika apstākļus un apstākļa vārdus. Pēkšņi sasnigušais sniegs daudziem starpbrīdī atviegloja sarunas uzsākšanas nomācošo neziņu, jo tagad varēja līksmi jebkuram uzsaukt: "Nu, ko, laižam uz Riekstu kalnu!" vai arī "Āprāts, kā samērcēju kurpes, kad tā ziema vienreiz beigsies, nevaru sagaidīt vasaru!". Tad uz skatuves parādījās spineri, bērni un publicisti Ralfs Eilands ar Eirovīzijas uzvalku un Ketija Dombrovska ar Zelta talantu frizūru, lai pasniegtu balvu labākajam bērnu albumam. Viņi līdzi bija paņēmuši ziepes, bet Fredis paralēli viņu runai nodarbojās ar bītboksu. Tas bija jautri. Jau otro gadu pēc kārtas es uzminēju, kas uzvarēs šajā nominācijā, tāpēc domāju, ka būtu nepieciešams izskatīt manu uzņemšanu bērnu eirovīzijas žūrijā. Uzvarēja tātad "Lāču tēta dziesmas", kam vārdus rakstījis dzejnieks, tulkotājs un publicists Kārlis Vērdiņš, kurš, šķiet, ir atklājis zelta dzīslu - tā kā ar dzeju, kā zināms, maizīti nenopelnīsi un ar tulkošanu sanāk tikai aliņam, jāsāk rakstīt dziesmu texxxti, lai gada beigās par autortiesību naudu var dzīvot zaļi līdz pat janvāra beigām. Pēc tam (un tas tāpat kā visi turpmākie kā jau minēju, iespējams, ir ļoti ačgārns "pēc tam") bija Valta Pūces dziesmiņa no cikla par velniem, kurā skatītājus kārtējo reizi pārsteidza Liene Candy, šoreiz nevis lēkājot pa virvēm kā Tarzāns, bet izskrienot no aizskatuves ar sarkaniem velna ragiem un visus kārtīgi nobaidot.

Aptuveni tajā brīdī es ieraudzīju šajā vakarā tā arī nepārspētu glamūra priekšnesumu - literatūras kritiķa un publicista Jura Millera žaketi vai arī fraku, kas burtiski mirdzēja, jo bija no vienas vietas izšūta ar briljantiem. Žēl, ka viņš nesaņēma nevienu balvu, lai šis krāšņums būtu pieejams arī vienkāršajam skatītājam aiz pelēkajiem televīzijas ekrāniem. Tad uz skatuves parādījās Linda Leen, kuras frizūra bija cienīga piedalīties Zelta talantos arī pati ar sevi, bez Lindas Leen. Viņa vienu dziesmu bija nošpikojusi no Madonnas, jo tā saucās "Frozen", bet otru, kur bija vārdi "I do, Me too" izpildīja kopā ar Goran Goru. Abu dziesmu vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Starpcitu, man tiešām ir asaras acīs par to pazaudēto programmiņu, jo nekādi vairs nespēju atcerēties, kas pieteica ko. Šķiet, sākumā vēl uzstājās grupas Melo M bijušo dalībnieku jaunais projekts Da Gamba, par kuru lielākā daļa pie griestiem sēdošo bija šausmās, un Iļģi, kuri savāca arī balvu par labāko tautas mūziku, ko viņiem pasniedza līvu apvienības priekšsēdētājs Ainars Virga. Ceturto balvu savā dzīvē nominācijā "labākais instrumentālais, džeza vai tautas mūzikas albums" saņēma Dabas koncertzāle, kurus apbalvoja Juris Poškus, sakot, ka gan džezā, gan tautā, gan arī basketbolā svarīgs ir komandas darbs.

Pēc tam uz skatuves ar kūpošu katlu uzbrauca nevis Milda no Ugunsgrēka, bet komiķe un publiciste Jana del Rey, kura, kā izrādījās nedaudz vēlāk, bija izcepusi balvu. Pēc neilga brīža arī Fredim tika atnesta balva vārdā "Black Freddy", un abi ar šīm balvām sāka spēlēt leļļu teātri, kura beigās abas balvas nosūcās. Tajā brīdī nopriecājos, ka Viesturs Dūle tomēr pievērsās mūziķa un politiķa karjerai, nevis turpināja likt latviešiem katru sestdienas vakaru ķiķināt raidījuma "Savādi gan" laikā. Es neatceros, ko viņa apbalvoja, bet pēc tam tika rādīts kaut kas tiešām spilgts, radošs un oriģināls, aldara un publicista Vitālija Gavrilova jaunais projekts "U-u-u". Tas lika nodrebēt ikvienam, jo tika pieteikts kā kaut kas tāds, kā dēļ Pērkons raudās kabatas lakatiņā, bet Nikolajs Puzikovs vispār ūdeni pienesīšot. Savu viedokli par projektu bija aicināti izteikt arī slavenākie Latvijas mūzikas apskatnieki un publicisti Uldis Rudaks un Peksis, kuri arī bija gatavi pienest Vitālijam ne tikai ūdeni, bet arī aliņu, ja vajadzīgs. Latvieši tomēr ir tik mīļi, jo starpbrīdī savstarpējās sarunās dzirdēju minējumus, vai tik tas neesot bijis kaut kāds joķelis par to Vitāliju un viņa projektu. Tāpēc neviens līdzīgi kā humora raidījuma "Imanta, Babītē nepietur" laikā nesaprata - smieties vai raudāt. Tātad nominācijā "labākais mūzikas video klips" savu pirmo balvu vakarā ieguva latviešu Adele, katras mājsaimnieces slepenais sapnis - grupa Instrumenti. Tika apbalvots arī labākais alternatīvās mūzikas albums, kuru, neskatoties uz Kultūras ministres nerimstošajiem aplausiem un tamburīna trokšņiem, nesaņēma fonds "Viegli", bet gan Gaujarts.

Pieminēšanas vērts ir arī ASV vēstniecības priekšnesums, kuru daudzi atzina par pašu sirsnīgāko šajā vakarā. Turklāt tā bija atsvēsinoša cieņas šalts pēc nesenā referenduma iekurinātās pirtiņas. ASV vēstniecības darbinieki uz skatuves uzskrēja dažādos latviešu grupu t-kreklos, un pēc tam vēstnieces vadībā stāstīja kā iemācījušies latviešu valodu dziedot. Ja to būtu redzējusi SM, viņa neapdomājot komentētu kā "Mīļš", jo kā nomierinoša masāža vēl pēc tās pirtiņas sekoja atklāsme, ka visi amerikāņi patiesi nav Holivudas aktieri. Vēl uz skatuves parādījās arī jubilārs Zigmārs Liepiņš, kura dziesmas vārdus Tačam par lielu sarūgtinājumu atkal bija izgudrojis Kaža V. Ierāmētu balvu viņa apaļajā jubilejā pasniedza Mic Rec komunikāciju daļas vadītāja un publiciste Elita Mīlgrāve. Ar to arī pirmā daļa izskanēja, un sākās starbrīdis, kuru pavadīt jautrā kompānijā devāmies uz Rīgas 1. rokkafejnīcu - klubu Depo. Pēc tam devāmies arī atpakaļ.

Atgriezāmies ar nokavēšanos, tāpēc diemžēl nedzirdējām grupas Musiqq neķītro priekšnesumu. Tad Fredis izdarīja to, par ko EK sajūsmā uz vaigiem izmestos sarkani pleķi - sāka zīmēt dažādu valstu kontūras. Ar savu priekšnesumu viņš lika mums, latviešu tautai, neskatīties pagātnē vai uz citu zemju augļiem un šampinjoniem, bet gan priecāties, ka Latvijas kontūra izskatās pēc taurentiņa un tāpēc ir otrā skaistākā pasaulē. Jāatzīst, ka arī man bērnībā bija liels trieciens, uzzinot, ka citu valstu kontūras ir tik lielas un neizteiksmīgas kā, es nezinu, putras katls. Uz skatuves dot balvu klasiskajam muzonam kāpa arī jau pieminētā Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, kura visiem par pārsteigumu deklamēja dzejoli par to, kad ir jādzied. Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš bija šī dzejoļa autors. Man par lielu prieku deju mūzikā visās nominācijās dominēja Liene Candy, kura arī likumsakarīgi saņēma balvu par vienu no manām mīļākajām deju mūzikas dziesmām - "Tev miera nav". Uz skatuves kāpa arī "Ugunsgrēka" aktieri, kuri vienīgie nebija aizņemti ar vakariņošanu kopā ar faniem, - Mirdza un Jagudins.

Sekoja Čilli picas deju grupas priekšnesums, kas bija tik iespaidīgs, ka uzņēmuma direktors gandrīz aizmirsa noskatīties nominētos video. Pēc tam uzstājās arī leģendārā igauņu grupa Ewert and Two Dragons, kas savu karjeru aizsākuši latviešu hipsteru mesē, bārā I love you, kuru priekšnesuma laikā KNAB trešo reizi šajā vakarā apturēja lielo tumbu darbību, kā rezultātā mums, pie griestiem sēdošajiem, mūzika un lirika bija knapi sadzirdama. Saklausīju tikai to, ka dziesmas vārdu autors nebija Kārlis Vērdiņš. Tad notika tā sazvanīšanās ar radio stacijām, lai noskaidrotu gada drillētāko hitu, vēl pāris balvas Instrumentiem un priekšnesums ar vienu no Latvijas mentiem, kurš savu uzstāšanos bija paspilgtinājis ar diviem samta krēsliem. Beigās nemainīgi uzstājās arī poliglots Lauris Reiniks, kurš katru pantu nodziedāja ar kādu dāmu vienā no Baltijas oficiālajām valodām, lai pēc tam visi vienotos kopīgā beigu piedziedājumā - angļu mēlē. Domāju, ka viņš tādā veidā oponēja Fredim, sakot, ka mums, latviešiem-lietuviešiem-igauņiem, ir jāskatās pāri skaisto kontūru robežām, kā arī jānodibina monarhija. Vismaz tā es šo priekšnesumu sapratu. Beigās vēl tikai mūža balva Austrai Pumpurei, kuras laikā es visu savu uzmanību veltīju tam, lai pret savu gribu kopā ar partneri nenokļūtu totālā parterī. Aizmirsu piebilst, ka uzstājās arī Olga, kurai arī tika pasniegti ziedi grozā, ko viņa komentēja ar "Paskat, cik skaisti izskatās - es un grozs!".

Pēc tam bija after party Rīgas 2. rokkafejnīcā, kur es jutos kā padomju muzeju naktī, jo knapi varēja pastaigāt, bet toties bija brīv' pastāvēt vismaz astoņās rindās. Taču nenožēloju, ka turp aizgāju, jo vismaz dzirdēju Arta Dvarionas anekdoti: "Mēs ejam pārgulēt. Ups, gulēt!". Man noteikti jāpiemin arī tas, ka pēc tam iepazinos ar džeku, kam nākamajā dienā bija jātaisa deguna plastiskā operācija, kā arī rakstnieku no ASV. Domāju, ka esmu laime pilnīga.

Ņemot vērā, ka šis texxxts otro reizi dzīvē ir izaudzis garāks par mani, plānoju uzsākt sarunas ar Texxxtu valdi par radošā atvaļinājuma piešķiršanu. Paldies par uzmanību.

Šovs „Pelnrušķīte” ir tāds kā turpinājums jau iepriekšējos gados demonstrētajām Latvijas Princesēm, kurās piedalījās slavenu basketbolistu sievas un grūtniecības blogeres. Nekas daudz nav mainījies – arī šajā raidījumā par vadītāju-princi izvēlēts kungs, par kura nostāju un orientāciju sabiedrībā nav nekādas skaidrības (šoreiz tas ir mūsu mīļais poliglots Lauris Reiniks), šovs norisinās kādā no Latvijas buržuju muižām, un tajā piedalās 12 drosmīgas meitenes, kuras vēlas sevi izaicināt un ikdienā nav nekā cita prātīgāka, ko darīt. Pirmo raidījuma sēriju gaidīju ar lielām gaidām, bet par nožēlu bija jāsecina, ka raidījuma montāža ir drausmīgi neveikla, līdz ar to tas viss šķita tik garlaicīgi, ka pat negribēju rakstīt tekstu. Tomēr bosene EK uz mani bija tik dusmīga par nokavēto Eirovīziju, ka lika man iegadāties 4 hetārus zemes un kara zirgu, un vienai pašai to zemi apart. Lai nedarītu viņu vēl dusmīgāku, nolēmu, ka jāsakož zobi un jāmēģina kaut kas uzrakstīt par šo visgarlaicīgāk veidoto šovu LNT vēsturē. Visticamāk šis ieraksts būs haltūra.

Pirmajā raidījumā, pēc tam, kad meitenēm bija pašai saviem spēkiem jāuznes kalnā savas līdzpaņemtās mantas, visām pienāca oficiāla vēstule ar aicinājumu saģērbties smokingos. Visas diezgan ātri atkoda šo cieto riekstu, un saģērbās svinīgos tērpos, kas nu katrai tai pūriņā bija līdzi. Cienījamā raidījuma žūrija – divas ekspertes pa modei un etiķetei, kurām neatceros vārdus, un vienkārši Uldis Sesks no Liepājas -, novērtēja kā meitenes saģērbušās, kā arī izbalsoja to, kurai ir vismazākās pelnrušķītes dotības. Mēģinot saprast, ko šova veidotāji domā ar pelnrušķītes īpašībām, atradu šova pieteikuma manifestu: Dalībniecēm šovā būs jāapliecina čaklums mājas un virtuves darbos, jāpierāda erudīcija, atbildot uz jautājumiem, un drosme, piedaloties fizisku aktivitāšu spēlē Skrundas mežā. Viņām būs jāpārsteidz eksperti ar savu talantu, jāpārzina etiķetes smalkumi un balles deju soļi. Pirmajā raidījumā netika uzdots neviens no šiem pārbaudījumiem. Tas liek domāt, ka izbalsojamo meiteni izvelējās vienkārši pēc izskata. Vadoties pēc vispasaules ideāliem, pelnrušķītei ir jāizskatās šādi:





Otrais raidījums bija nedaudz interesantāks, jo tajā meitenēm bija jādemonstrē savi talanti. Diemžēl, šova veidotāji izņēmuši laukā visus interesantākos mulsuma mirkļus, ļaujot mums novērtēt tikai īsus fragmentus no priekšnesumiem, kurus parējām meitenēm bija atļauts apdirst attiecīgajai dalībniecei aiz muguras. Lielākoties visas dalībnieces, gluži tāpat kā LNT Zelta talantos, dziedāja vai dejoja, tomēr atradās arī interesantāki talanti. Piemēram, viena meitene, sēdus pozā staipījās uz visām pusēm, līdzīgi kā Daniļēviča studijas “Dzirnas” audzēknes, runāja kaut ko Prieka Vēsts gaumē par mīlestību, vilka līnijas uz lielas baltas lapas, un pie reizes apzīmēja arī sevi. Kad pārējām meitenēm jautāja viņu domas, visas vienprātīgi atzina, ka šis ir patiešām interesants un vērtīgs talants. Vēl kāda meitene izpildīja šlāgerus, izliekoties, ka brauc ar velosipēdu. Arī šis visām šķita ļoti kruti. Par visnetalantīgāko atzina meiteni, kuras talants bija pasēdēt, padomāt,un dažkārt savas domas uzlikt uz papīra. Šī meitene ar lielu raudāšanu nekavējoties pameta šovu. Otrajā raidījumā tika izbalsota vēl kāda meitene, kura pietiekami ātri neiemācījās krāsoties. Tas arī viss. Haltūra! Uzskatu, ka "misseņu" konkursi, ko bērnībā organizēju savā pagalmā, bija daudz kvalitatīvāki. Būsim taču atklāti - šis šovs domāts tāpēc, lai to skatoties, mēs sajustos labāki un gudrāki cilvēki, nekā patiesībā esam. Kāpēc LNT un Niks Volmārs šo ilūzijas prieku mums mazina?!

Piedāvāju kā šova dalībnieces novērtēt drosmīgās texxxtu redakcijas meitenes:

SM profils:
Stalta auguma, asprātīga un koķeta meitene, kura veiksmīgi savieno zinātnieces karjeru ar darbu krogā. I. Baušķenieka pazudusī meita.
Īpašais talants: negulēt 48 h no vietas un gulēt 48 h no vietas
Īpašais pelnrušķītes talants: ātri un operatīvi novākt pudeles

AK profils:
Skaista un sportiska sieviete. Paralēli studijām, kurās apgūst to, kā izsist no sorosīdiem naudu, raksta internetā par dzīvnieku labklājību. U. Rudaka paziņa.
Īpašais talants: apspēlēt basketbolā 2,5 m garus aktiermākslas studentus
Īpašais pelnrušķītes talants: spēj pirmklasīgi iznest miskasti

DJB profils:
Zilacaina brunete ar desmit voltu smaidiņu. Dzīvē visu sasniegusi, pateicoties saviem bagātajiem radiem.
Īpašais talants: pazaudēt mobilos telefonus
Īpašais pelnrušķītes talants: radīt iespaidu, ka nekārtības nav

EK profils:
Neatkarīga, ambicioza meitene, kurai piemīt ļoti daudz talantu. Šobrīd cītīgi studē, lai nākotnē atklātu, kā no notekūdeņiem pagatavot kotelīti. T.Grēviņa bijusī draudzene.
Īpašais talants: publiski lamāties un par to iekļūt žurnālā IR
Īpašais pelnrušķīte talants: tīrīt mopša krokas

Sākšu ar pateicību visiem, kas piedalījās texxxtu organizētajā referendumā, balsojot PAR Guntaram Taču veltītu publikāciju. Raču turpināšu ar sēru vēsti, ka es diemžēl gluži kā "Ugunsgrēka" seriāla veidotāji, kas pretēji skatītāju vēlmēm uzspridzināja Martu un atņēma Leonam acu gaismu, arī netaisos dancot pēc dārgo lasītāju stabules. Pirmkārt, patiesībā rīkojos ikviena interesēs, jo pēc pēdējā texxxta, kas atgādināja visai pieklājīgu konjaka malkošanu darba dienas vakarā, es Jums šajā rītā vēlos piedāvāt liegu aliņu (festivālu "Erots"), nevis elektronisko cigareti, kas uzsprāgst mutē (Guntaru Taču). Otrkārt, festivālā "Erots" nepiedalījās neviens cits no redakcijas darbiniekiem, un, izvērtējot prioritātes, tomēr uzskatu to par nozīmīgāku notikumu Latvijas kultūras dzīvē, nekā žurnālā "Santa" publicēto interviju ar Guntaru Taču. Lai mazinātu visu balstiesīgo texxxtu lasītāju rūgtumu, ievadā ievietošu šīs, manuprāt, zīmīgās Guntara Taču dzejas rindas:

"Kaut kur parīzē no tilta nolec klauns
Un šī pasaule vairs nezin, kas ir kauns
Nav nekā jauna, ir tikai cita diena
Un mēs ceram šodien laimīgi būt".

Es, piemēram, domāju, ka tikai pasaulē, kas neprot godāt kaunu, var notikt, lūk, te jau manis vairākkārt pieminētais festivāls. Lai nejusto šo svelošo, uz papēžiem līksmi minošo sajūtu, pirms pasākuma svinīgās norises iegāju lielveikalā "Rimi", kur nopirku blašķīti lētā konjka. To iztukšoju jau pa ceļam uz Ķīpsalas izstāžu halli, kas vismaz man atgādina kaut ko līdzīgu kā Katrīnai Neiburgai Helsinku lielākais ūdens atrakciju parks "Serena": "Biju gatava tūliņ pat uz vietas izkūpēt, nevarēju iedomāties sevi peldkostīmā visam šitam pa vidu.." (citāts no viņas iespaidiem, avots - http://ej.uz/w6wy). Neskatoties uz to, ka biļetes maksāja 10 latus un uz augšu (manējā konkrēti maksāja 68 latus), viņiem pat nebija kauna pajautāt piecdesmit kapeikas par jakas nodošanu. Iesaku tad vismaz turpmāk ieviest opciju norēķināties ar karti, jo man nav paradums tādus nieka grašus vispār nēsāt līdzi. Ja veikalā kādreiz man tās kapeikas mēģina iesmērēt, es parasti ņemu un izmetu tās tuvākajā miskastē.

Ierados tieši brīdī, kad bija sācies pievilcīgās tukumnieces Samantas Tīnas priekšnesums ar nosaukumu "Samanta Sex Songs", kurā viņa, plandot pieaudzētajiem matiem un mirdzot ķermeņa spīdumam, izpildīja dažādus slavenus meldiņus. Dažkārt viņai pievienojās pa kādam vīriešu kārtas erotiskajam dejotājam. Es tikmēr devos pie bāra, kur - man par lielu brīnumu - nebija neviena cilvēka, un iegādājos kausu alus. Nolēmu lieki netērēt savu dārgo laiku, tāpēc sāku iepazīties ar festivāla piedāvājumu. Līdzīgi kā izstādē "Skola" vai "Būvmateriāli", teritorijā lielākoties bija izvietojušies dažādi stendiņi, kas piedāvāja savus produktus. Milzīgākais stends bija veikalam "Kupidons", no kura produktu klāsta aptuveni 85% sastādīja visdažādākā lieluma, krāsas, formas un materiāla mākslīgie dzimumlocekļi. Ja kāds nav nekad bijis veikalā, kur pārdod tamlīdzīgus priekšmetus, varu darīt zināmu, ka atšķirībā no apģērbu veikaliem tur nav pielaikošanas kabīņu, kur tikt skaidrībā, vai noskatītā prece der vai neder. Manuprāt, tas ir tikai kārtējais mehānisms kā izkrāpt no cilvēkiem naudu, jo tad, ja, mājās izmēģinot, saproti, ka es nopircis mēslu, nākas to vienkārši izmest miskastē - līdzīgi kā es pati rīkojos ar sīknaudu.

Par laimi vismaz varēja pamēģināt aparātu, kas sit ar elektrību, un dažādas masāžas eļļas. Veikala "Sexy Style" darbiniecei, kas braukāja pa manu roku ar to elektrošoku, pajautāju, vai viņai pašai nācies tādu lietot. Atbilde bija - "Tikai šādā veidā. Bet citiem ļoti patīk.". Tātad secinu, ka šī veikala darbinieces nav pietiekami izglītotas, jo nav pat apguvušas teoriju, lai spētu man šādā situācijā vismaz samelot. Aiz šausmām devos nopirkt vēl vienu aliņu. Starpcitu, ar veikalu "Sexy Style" es tovakar sastapos arī klātienē, un pārdevēja man nebija melojusi arī par to, ka tas no ārpuses izskatās pēc parasta drēbju veikaliņa. Tāds autfits veikalam laikam ir tāpēc, lai kliedētu cilvēku lielākās bailes - tikt redzētam, ieejot dzimumakta norisei paredzētu preču veikalā. Secināju, ka lielākā daļa preču paredzētas lietošanai sievietēm (ja pieturamies pie nostājas, ka apakšveļa, ne tikai termo, bet arī erotiska, ir, pirmkārt, domāta sievietēm), turpretim gandrīz visi priekšnesumi tur, uz vietas, - vīriešiem. Nu labi, naktī laikam tika plānoti arī čipendeili, bet viņus es nespēju sagaidīt, jo man vienkārši bija vēl daudz citu svarīgu darīšanu. Raču paspēju noskatīties kaut kādu apakšveļas demonstrēšanu, kur meitenes nāca pa divām laukā no vagoniņa un dejoja. Viena no viņām bija diezgan veca.

Pēc otrā aliņa ar manu līdzbiedri bijām pietiekami asprātīgas, lai iegādātos prezervatīvu ar uzrakstu "BIG BEN" un sērkociņus ar uzrakstiem "SERGEJS" un "KASPARS". Raču ticu, ka lielākie jokdari tikmēr fočējās ar visai apaļīgajām meitenēm (topless - Ls 8, pilnīgi plikas - Ls 15) vai vismaz XXL stenda gejiem (bezmaksas). Viena meitene pat vienkārši gulēja lielā gultā un rakstīja īsziņu, bet citas ar plikajām krūtīm vazājās ne tikai pa foto kabīni, bet arī festivāla teritoriju. Ak, jā, bija arī viena mūziķa Andra Kiviča fane, kas nelaimīga pastaigājās kāzu kleitā. Protams, lielākā daļa apmeklētāju bija atnākuši prikola pēc, bet es, godīgi sakot, nemaz īsti neredzu citu iemeslu, kādēļ turp būtu vērts doties, tāpēc viņus par to nevainoju. Nu, vēl var doties, lai izjustu erotisku noskaņojumu (bet vai tad kāds uz izstādi "Skola" iet, lai sajustos kā mācībās?), vai - kas ticamāk - nopirktu sev nepieciešamo. Neredzēju, ka cilvēki drūzmētos pie kasēm, varbūt kāds pārītis nopirka pa mašāžas eļļiņai, bet ar vibratoru pilnām somām tur, varu likt roku uz sirds, neviens nestaigāja. Raču bija entuziasti, kas tieši šeit bija nolēmuši iegūt jaunus tetovējumus (redzēju divus vīriešus, kuriem tika veikti gandrīz identiski tatoo ar ērgli), vai nodevās azartam, metot pa bundžām, cerot iegūt savā īpašumā milzu lāčus. Starp otrajiem biju arī es, kura vinnēja ļoti erotisku sarkanu sirdi.

Festivāla laikā satiku arī trīs pazīstamus cilvēkus, kurus tūdaļ bez sirdsapziņas pārmetumiem noštucīšu - restorāna "I love you" bārmeni (neteikšu kuru, lai aizdomas kristu uz visiem), salona lauvu Vitamīnu un bijušo klasesbiedru Arnoldu Semjonovu. Ar nožēlu jāatzīst, ka laikam bija taisnība kādai manai paziņai, kas apgalvoja, ka lielākais fešons sākoties naktī, bet vakarā esot tik vien kā tāds Riču Raču. Ja neskaita biļešu un garderobes cenas, man tur tiešām likās diezgan lēti un garlaicīgi, tāpēc turpmāko vakaru tomēr nolēmu pavadīt tur, kur vienmēr valda jautrība, t.i., krogā. Iespējams, ka mans kolēģis SK, būtu sniedzis Jums objektīvāku un noderīgāku informāciju, bet viņš diemžēl joprojām ir tajā vecumā, kad šādos pasākumos ieeja ir liegta. Pēc pirmā liegā aliņa vienmēr seko jautrs aņuks, ko arī es Jums šķiroties dāvāju:

Edgars Raginskis aiziet pie ārsta un saka: "Dakter, man dibenā kaut kas riktīgi niez!" Dakteris liek novilkt bikses, lai paskatītos, kas tad tur īsti ir. Pēkšņi dakteris kļūst izbrīnīts: "Bet, Edgar, jums tur ir rozīte", uz ko Edgars atbild: "Tā jums!"

Šīs dienas “100 g kultūras” epizode līdzīgi kā savulaik ziņa, ka Bejonsī ir bebika gaidās, pārpludināja tvitera ziņu lentu. Ir.lv naski reportēja notiekošā izklāstu savā blogā, kam esam ļoti pateicīgi, jo LTV1 nepiedāvā šīs pārraides translāciju interneta tiešraidē un arhīvu atjauno tikai tad, kad tas jau nevienu vairs neinteresē. Tviteris jau vienmēr pilns ar visādām blēņām, taču šoreiz īpaši sarosījušies bija arī divi Textiem visnotaļ svarīgi vīri – Normixn Naumxn un Aleksis “Lil’ Ēķis” Zoldners (kuri gan nav diemžēl paspējuši iesūtīt savas bildes mūsu foto konkursā…), tamdēļ, daudz nedomājot, nolēmām ieguldīt arī savu artavu vispārējā nācijas psihozē. Kā jau minēju, man nākas aprobežoties tikai ar “Ir” atstāstījumu, tāpēc, ja nu textā ieviesušās neprecizitātes, ziniet – Kotam pa purnu!

Lai arī raidījuma anotācijā ziņots, ka studijā JRT aktieri Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš un režisors Alvis Hermanis, minētajā atstāstījumā par abiem aktieriem nav ne vārda – tātad šoreiz prožektoru gaismā ir ticis Alvis (jo Dimiteru diemžēl neviens tā arī neuzaicināja). Protams, sarunas par “Revidents back again”, “Latviešu stāsti, uncut versions” un citām plānotām izrādēm aizēno trādirīdis par iespējamiem grozījumiem Satversmes 4. pantā. Alvis, izrādās, ir ļoti radikāls savos spriedumos par aktuālajām ziņām. Viņaprāt, referendums ir dieva dāvana, jo tas būs tests šis valsts nodevējiem. Arī nepiedalīšanās referendumā esot brīvprātīga parakstīšanās nodevēju sarakstā. Alvis tiešām ir drāmas karalis, to noliegt nevar. Viņš norāj arī Latvijas specdienestus, kas pieļāvuši, ka referenduma iniciators Vladimirs Lindermans spēj vispār tādu čerņu dabūt gatavu un vēl uzstāties ar to Briselē. Kas ir Latvijas specdienesti? Kaut kas tā kā OMON? Kā tieši specdienesti spēj stāties ceļā, vai tad šis referendums nav ierosināts, balstoties uz pilsoņu parakstu vākšanu un pietiekama procenta balsu savākšanu? Alvis pirmīt sacīja, ka šis referendums esot dieva dāvana, tāpēc ierosinu, ka par tā notikšanu varētu labāk vainot dievu. Protams, vienmēr jau būs kaut kādi pajoli-entuziasti, kas ar savām aģitācijām besīs veselo saprātu, bet tā jau arī ir demokrātija, kurā pastāv līdzās gan hipsteri, kas drēbes velk ne tā, kā vajag, un izsaka savus indie viedokļus, balstoties uz to, ka videnē pusgadu bastojuši politiku, gan arī tie labās skolas absolvējušie censoņas, kuriem diemžēl vienkārši ir atmiris prefrontālais kortekss, gan Kremļa mantinieki, gan pat Raivis Dzintars - un viņiem visiem būtu jādrīkst vākt parakstus par pohujko, kamēr vien viņi nesit citiem pa seju un citādi nekaitē. Un tāpēc atļaušos spriest, ka Alvja aizrādījums par specdienestu kļūdām nav valīds.

Alvis arī skarbus vārdus nežēlo CVK vadītājam Arnim Cimdaram par to, ka pēdējais vēl nav ieviesis iespēju balsot elektroniski. Viņš uzsver, ka nedrīkst balsot arī par nevieno esošo Saiemas deputātu, ja nākamo divu gadu laikā tas netikšot mainīts, jo “pēc notiekošā Krievijā un arābu valstīs ir redzams, ka internetā ir mobilākie un gudrākie cilvēki”. Jā, turklāt parasti arī šie viedie interneta cilvēki ir bez kājām un dzīvo dziļos laukos, kur var pārvietoties tikai ar zirgu. Turklāt ne tikai Alvis ļečī Cimdaram par šo vilcināšanos, piesaucot, ka “daudzviet pasaulē” tas baigi labi strādā. Vikipēdija saka, ka interneta balsošana līdz šim ir bijusi Apvienotajā Karalistē, Igaunijā, Šveicē, Kanādā, ASV un Francijā – tātad kopskaitā sešās valstīs. Pasaulē ir 196 valstis, ieskaitot Kosovu. Daudzviet pasaulē, bļe.

Vārdusakot, Alvis saka, ka sestdien uz referendumu ir jāiet obligāti, jo balsojuma procentuālajai attiecībai ārvalstīs tikšot pievērsta liela uzmanība. Pirmkārt jau – tikai balsojuma procentuālajai attiecībai tiks pievērsta uzmanība, jo iespēja, ka referendumā tiktu savākti 50% Latvijas balstiesīgo pilsoņu ‘par’ strauji tuvojas nullei, ja ne pat mīnus vienam. Referendumā vērā tiek ņemts tikai ‘par’ balsis, nevis ‘par’ un ‘pret’ balsu attiecība, jo, kā jau minēts iepriekš, simts procentus veido visi balstiesīgie, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav piedalījušies balsošanā. Ja to nu cilvēki daudz maz tā kā būtu iegaumējuši, tad par to, kam viņi to savu ‘mēs esam diženi, mēs esam vareni, mums ir sava Facebook lapa’ attieksmi grasās rādīt tomēr domas vēl dalās. It kā Rietumu pasaulei, jo galu galā tikko The Economist taču tomēr mums bija atvēlējuši visnotaļ pohujistisku rakstiņu kaut kādā piecsimtajā atvērumā. Man tomēr ir aizdomas, ka Rietumiem ir drīzāk vienalga par šo visu, nekā Kremlim. Varbūt tas lielais ‘pret’ procents varētu tikt uzlūkots arī kā kārtējā nabaga minoritātes apspiešana? Es, piemēram, nezinu, un es arī pārāk netīkoju izlikties, ka zinu, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc referendumā nepiedalīšos. Ja mans ‘pret’ spētu ietekmēt iznākumu, es piedalītos, daudz nedomājot, bet kamēr tā nav, tikmēr Alvja kareivīgie uzsaukumi man liekas vēl bezsakarīgāki par Lindermaņa darbībām, jo pēdejais vismaz no tā visa tīko izsist pasaulē kaut kādu savu taisnību, kamēr Alvis būtībā tikai kurina naidu un taurē ne par ko.

Alvis jau nav vienīgais gan, šeit - http://www.diena.lv/latvija/viedokli/latvijas-inteligence-si-ir-izvele-starp-godu-un-kaunu-13931330 - visādi it kā cienījami cilvēki un tomēr savā ziņā auni patosā aģitē bezjēdzību. Līdzīgi arī CELIES UN EJ kampaņai es vēlētos ieteikt APSĒDIES UN PADOMĀ, tomēr nedomājiet, ka tāpēc esmu pārdevusies IESLĒDZ LIVINGSTONA CD kompānijai. Viesturs Dūle – “agrāk ņirdzīgs komiķis, tagad vienkārši ņirdzīgs cilvēks” – ar savām baltajām lapām arī tomēr aicina uz kādu vēl lielāku bezsakarību. “Latvieši” ir tāda pirmsmenustreālā sindroma nomocīta skuķene, kas nespēj piedot savam štucerim, “krieviem”, ka tas vienreiz nokrāpies, tāpēc turpina tikai pārmest un vaimanāt, tādejādi provocējot savu štuceri uz izbesīšanos un vēlmi nahuj nokrāpt vēlreiz, ja reiz tā īd. Man šķiet, ka šajā gadījumā līdzētu vienīgi tas, ja šī skuķene sāktu iet boksā, jo tur jau pirmajā nodarbībā svara kategorijā zem 50 kilogramiem iemāca to, ka vissāpīgāk ir tad, ja ignorē. Patiesībā nemaz tik sāpīgi tas nav, taču skuķene to nezinātu un vairs nevaimanātu, tāpēc džeks arī atmaigtu un vēl uzdāvinātu sarkanas (un baltas) tulpītes.

Kādam nav Oditas Krenbergas tālruņa numurs šeit? Es vēlētos ieteikt uztaisīt sižetu, kurā salīdzina Hermani ar gumijas zābaku pāri. Nu, lai būtu godīgi, un, manuprāt, tas arī labi rezonētu sabiedrībā. Es gan arī negribu, lai Alvis tagad kļūst par tādu peramo zēnu, jo nav jau viss viņā tikai slikts. Tvnet komentāros kāds optimists bija ierakstījis šādus vārdus: “Gods godam Alvis nav resns.” Pavei, vismaz kaut kas! Vispār jau viss tas nacionalitāšu uzpūstais farss nav ne cik ņirdzīgs, tieši skumjš. Varbūt tāpēc labāk tagad beigšu ar kādu anekdoti, ko man izstāstīja EK: “Alvis Hermanis ieiet bārā, a tur jau visu Džilindžers izdzēris. Viss.”

„Nekad neieguldiet naudu lietās, kuras jābaro!” saka Mērfija likums. Bet režisors Spīlbergs stūrgalvīgs sēž mājās un skaitļo, kā varētu saviļņot skatītājus, nopelnīt miljonus un dabūt Oskaru? Filmā jābūt drosmīgiem jauniešiem, īstai draudzībai un kaut kam nebijušam. Teiksim zirgam! Hmm....nu tad varbūt jāņem tas Rainis. Spīlbergs prāto, bet tad atceras, ka „Zelta Zirgs” ir tikai tāda metafora, un mūsdienās jau cilvēki pieķeras tādām reālām lietām, kā, piemēram, karam. Tā arī rodas episkā filma ar nosaukumu „Kara Zirgs.”

Jāsaka, ka „Kara Zirgu” skatījos divas reizes, pirmo reizi ar vecākiem, bet otro reizi skolā ar klasi. Lai arī šī filma man patika mazāk nekā gaidīts, tomēr bija labi, ka tās laikā man vairāk nāca smiekli nekā asaras. Iesaku šo filmu  skatīties kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, jo tad piedzīvotās vilšanās būs daudz neaizmirstamākas. Bet tagad par filmas saturu.

Filmas stāsts sākas gaužām vienkārši. Kaut kur tālumā piedzimst izskatīgs zirgs, un visiem tas patīk. Turpat netālu laukos dzīvo kāda ģimene, kurai nav draugi, un par kuru visi smejas. Tur aug nepilngadīgs puisis ar vecu, klibu tēvu un norūpējusies māte, kas dažreiz rājas. Vēl ģimenei ir lauks, kuru vajadzētu apart, taču neviens to nekad nav darījis. Ģimenei nav zirgi un govis, bet ir viena zoss, no kuras viņi tad arī pārtiek. Kādu dienu tēvs piedzēries aiziet uz gadatirgu, un, līdzīgi kā Emīls savos nedarbos notrieca naudu cukurūdenī, viņš notriec naudu zirgā. Vecais vīrs nemaz nenojauš, ka nopircis labu sacīkšu zirgu ar kuru art lauku ir neprāts, jo ienesīgāka būtu izjāžu rīkošana. Sieva pa mājām dusmīgi baras, taču dēls ir tā sapriecājies par zirgu, ka nosauc to par Džouiju. Smagie lauku darbi ģimenei kļūst sekundāri. Puisis apjāj kaimiņu sētas, gozējas pļavās un dresē zirgu ar dažādiem trikiem, viņš māca zirgam kā ēst no spaiņa, kā atsaukties uz pūces skaņām un kā apdzīt braucošas mašīnas. Tā paiet mēnesis. Ģimenei jāmaksā īre, bet naudas nav. Tēvs - ļoti šokēts par situāciju, dusmu karstumā ņem bisi un gatavojas zirgam sašaut galvu, iespējams, lai pēc tam varētu pārdot zirga gaļu, bet dēls viņu atrunā sakot, ka „viss būs kārtībā, tēt.”

Es neesmu aris laukus, taču zinu, ka rakt sausu un sakaltušu zemi ir diezgan neiespējami. Arī „Kara Zirgs” to uzskatāmi parāda. Jaunais puisis iejūdzis Džouiju cenšas art cieto zemi, apkārt mētājoties dažāda lieluma akmeņiem, kuri, protams, traucē, taču netiek novākti. Ar akmeņiem nav aršana, ir pareizais apgalvojums. Tad no nekurienes sabrauc kaimiņi, un uz brīdi šķiet, ka viņi steigs palīdzēt, taču viņiem labpatīk sastāties ap lauku un uzjautrināties. Jā, lai arī filma norisinās laikā, kad strauji sāka attīstīties traktori, to šeit nevienam nav, ir tikai dārgas un nevajadzīgas mašīnas. Seko nākošais filmas brīnums, sāk līt lietus, un ļaudis kā kaķi skrien prom. Cietā zeme kļuvusi irdenāka, un, skanot pacilātai mūzikai, galvenajam varonim izdodas noart pirmo vagu. Mātei ar tēvu prieka asaras, un viņi steidz šo lietu svinēt. Šķiet, ka filma sasniegusi savu kulmināciju un var beigties, tomēr jau pēc brīža seko drūmākā aina, kurā puisis novārdzis guļ uz lauka. Kā tāds Ušakovs viņš nav pratis apstāties un pārpūlējis sevi visu nakti arot. Laukā tiek iestādīti rāceņi, kurus vēlāk iznīcina brutāla lietus gāze, un pasaulē sākas karš. Ģimene nesaprot, ka visu šo nelaimju pamatā varētu būt Džouijs, tomēr naudas trūkuma spiests tēvs pārdod zirgu britu armijas jātniekiem, dēls par šādu tēva rīcību ļoti pārdzīvo.

Karā Džouijam veicas labi, viņš pamanās satikt savu mīlestību – melno zirgu ar kuru tiek veiksmīgi nokarots gandrīz viss laiks. Visus apbur Džouija neparastais skaistums, un, nokļūstot bīstamās situācijās, zirgu vienmēr sagaida cūkas laime. Savukārt cilvēkiem, kuri kara laikā cenšas uzņemties rūpes par Džouiju neklājas viegli. Viņi vai nu mirst, vai piedzīvo lielus materiālos zaudējumus. Visi filmas varoņi šo faktu gan ietiepīgi cenšas ignorēt, taču ar laiku kļūst skaidrs, ka dzīvs cilvēks šeit tiek vērtēts daudz zemāk par zirgu. To pierāda kaut vai kuriozā situācija, kad uz brīdi tiek pārtraukts karš, lai glābtu Džouiju, kurš muļķīgas psihozes vadīts ir pamanījies sapīties dzeloņdrātīs.

Runājot par kara ainām, viena no komiskākajām ir britu jātnieku uzbrukšana vācu telšu pilsētiņai. Varonīgie briti negaidīti uzbrūk ar neasiem paukošanās zobeniem, apgāž galdus, skaļi auro un jauc teltis, kamēr vācieši šauj ar īstiem ieročiem un, iemūkot mežā, pielieto apslēptas ložmetēju rindas. Nav skaidrs, kādas loģikas vadīti vācieši ir glabājuši ložmetējus pagrieztus pret savām teltīm, tomēr šī loģika strādā, un briti tiek pilnībā apšauti. Kritušo aina gan tiek cenzētas ar viltīgu paņēmienu. Sākumā tiek parādīti zirgi ar jātniekiem, bet pēc tam zirgi bez jātniekiem. Pats Spīlbergs kādā intervijā atzina, ka cenzēšana viņam ir bijis liels izaicinājums. Asiņainās un vardarbīgās ainas viņš apzināti nav rādījis ar pārliecību, ka šādā veidā tiks rosināta skatītāju fantāzija un vēlme domāt. Manas domas, ka tas darīts tikai tāpēc, lai iepatiktos maziem bērniem un kaitinātu vecākus. Bet ko nu par to.

Pavirša attieksme pret visu ļoti labi raksturo filmas galveno būtību. Absurdās kara ainas un pārspīlētā mīlestība pret zirgu nebeidz pārsteigt. Un, lai arī filma skatītājiem piedāvāts it kā laimīgas beigas, kurās puisis (Džouija pirmais saimnieks) pārrodas mājās no kara kopā ar savu mīļoto zirgu, ir skaidrs, ka nekas labs viņus negaidīs, priekšā būs jaunas neveiksmes, nāves un naudas trūkumi, jo tas vienkārši ir „Kara Zirgs.”