Uzmanību, uzmanību, uzmanību! ( foķenes )

Vakar saņēmu vēstuli no kāda LNT žurnālista: „tev vnk ir jāuzraksta texxxts par oditas kreinbergas nekā personīga sižetu.” Pēc nepilnas diennakts gaidīšanas arī manā sliktās valsts internetā izdevās tikt pie kārotā sižeta, kaut gan jaatzīst, ka reakcija tviterī vien bija texxxta vērta, bet tomēr šo tematu atstāšu Latvijas Radio raidījumam „Tviterapskats”.

Kaut arī sižets sākas ar Oditu Krenbergu, kas sēž Saeimas biblenē, un turpinās ar Hitleru, kas kāpj ārā no ļotenes, netiek salīdzināti šie 2 cilvēki, bet gan fīrers Hitlers ar vienkārši interesantu puisi Jāni Lindermani. Vai mēs vispār zinām, kas viņš ir? Es zinu. „Linde” vāciski ir „liepa”. Tātad Lindermanis ir Liepdžeks. Neliekas kaut kā jocīgi, ka jāizmaina precīzi 2 burti, lai sanāktu Liepnieks?
Krenberga pazūd no sižeta līdz pat tā beigām, bet viņas vietā par moderatoriem starp Lindermani un Hitleru kļūst vesela rinda profesoru no Latvijas Universitātes, augstskolas „Turība” un 45.vidusskolas. Gunārs Kusiņš no Saeimas juridiskā biroja atklāj pikantu faktu par vāciešiem – viņi uzskata, ka ikviens klibojot, kā pierādījumu tam minot faktu, ka Vācijā bija 4 refenrendumi. Tas nozīmē, ka pirmais bija par to, vai klibošana pastāv, otrais – par to, vai kāds klibo, trešais - par to, vai visi klibo, ceturtais – par neklibošanas aizliegumu. Stāstu par demokrātisku mehānismu izmantošanu nedemokrātisku mērķu sasniegšanai, protams, pavada draudīga mūzika.


Te skatītājam tiek atgādināts, ka sižets ir par Hitlera un Lindermaņa atšķirīgajām un kopīgajām īpašībām:
Hitlers bija pilsonis, Lindermanis – nē;
Hitleram bija vairākums parlamentā, Lindermanim tikai būs;
Abiem ir vāja izglītība (ja kas, vienreiz tviterī lasīju, ka Hitlers kaut kādā savā izlaidumā esot pālī ar diplomu sev noslaucījis dibenu);

Tad televizora ekrānā parādās Lindermanis ar vienu bārdainu džeku un vienkāršu meiteni, kas aptiekā, bankā vai tamlīdzīgā iestādē paņem vienu numuriņu uz visiem un kaut ko gaida un sagaida klipu, kurā Kravcovs zvana lielu baznīcas zvanu, bet kāda blonda meitene, kas pēc feisa atgādina popdziedātāju Džesiku Simpsoni, repo. Mazliet pieveru acis, jo, tā kā es nebiju paņēmusi numuriņu, tad nedomāju, ka man ir tiesības skatīties šo klipu, bet pat ar pievērtām acīm spēju secināt, ka Kravcovs šeit ir domāts metaforisks Parīzes dievmātes katedrāles zvaniķis, par kuru visi ņirdz, bet beigās tomēr, izdomās, ka normāls džeks.

Kaut sižeta sākumā minets, ka mūsdienu Latvijas situāciju un trīsdesmito gadu Vācijas situāciju salīdzināt nevar, tas tomēr tiek darīts – kopīgais ir tas, ka ekonomika dirsā, uzticība valdošajai kliķei dirsā, abas jūtas pazemotas (Vācija jau otro gadu desmitu besās par neveiksmi karā, bet Latvija jau kuro gadu papiš Eirovīzijā). Pie kopīgajām iezīmēm tiek minēts optimisms – visi domā, ka Hitlers tikai tāds bļāvējs, kurs neko neizdarīs, tāpēc pieliks pie siles, lai nomierinās. Domaju, ka piekritīsit, ka visai interesanta izpratne par optimismu.


Svētdienas vakarā normāls cilvēks grib atpūsties, bet šoreiz nesanāks – skatītājs tiek šokēts ar informāciju, ka visi tie apstākļi ta vēl tā, ja vien valsts prezidents Vācijā trīsdemsitajos būtu bijis jaunāks un demokrātiskāks un būtu klausījies vairak džeza (tātad būtu bijis sorosīds). Bet prezidentam viss bija zajebala, un viņš tikai gribēja tikt vaļā no pienākuma pieņemt lēmumus. Tā kā šis ir salīdzinošs sižets un salīdzinošs texxxts, tad salīdzināšu Hindenburgu un mūsu kolēģi Aneti Konsti: abiem bija grūtības pieņemt lēmumus – kad ar AK gājām pamatskolā, mans pienākums bija skolas bufetē izvēlēties, ko viņa grib. Atšķirīgais ir tas, ka AK bija nepilngadīga, bet Hindenburgam bija astoņsimt gadu. Hindenburgs bija vecs, pārguris vīrs, un viņam bija veselas divas kopīgas iezīmes ar to nelaimīgo dirižabli – abi bija Hindenburgi, abi pārdega.

Uz šo sižetu saasināti reaģēja gan sorosīdi, gan nacionālisti, jo Hitleru un Lindermani nemaz nevarot salīdzināt. Manuprāt, salīdzināt var jebko: 1 ar 1000, Valdi Zatleru ar Agnesi Kleinu, iMacu ar Sony kasešu maģi, pirkstu ar autobusu. Es čista nesaprotu, nah viņi (gan sorosīdi, gan nacionālisti) par šo salīdzinājumu trako, galu galā jau pašā sākumā tiek paziņots, ka ir vairāk atšķirīgā nekā kopīgā. Ja vajadzētu, arī es ar Hitleru varētu būt 2 ūdens lāses, ja vien tiktu salīdzināti pareizie parametri (tie pārsvarā būtu tādi parametri kā „hromosomu skaits šūnu kodolā” vai „ribu skaits”). Cits jautājums, vai šim salīdzinājumam un sižetam vispār ir kāda jēga. Tas ir retorisks jautājums.

Nepietiek ar to, ka visi šokā, parādījušās arī sazvērestības teorijas par to, ka sižets ir bijis tik stulbs, ka tā noteikti ir citu mediju provokācija. Kādai politikai un medijiem pietuvinātai personai prasīju, kā tas ir. Tas ir tā:
Ancim Krauzem no LTV zajebala tas „Nekā Facto”, tāpēc viņš izdomā debilu sižetu, kuru vajadzētu parādīt „Nekā Facto”, lai visi domātu, ka TV3 gan ir lohi. Tikai tagad jāizdomā, kā piedabūt TV3 kaut ko tādu vispār parādīt. Ancis Krauze nav vakar dzimis un jau nobružājies nežēlīgajā žurnālistikas pasaulē. Viņš zvana Oditai Krenbergai: „Klau, Odit, noticis briesmīgs noziegums. Lindermanis tak ir mazais Hitlers. Besī, ka Kolāts un Kots neļauj par to taisīt sižetu, viņi neļauj glābt Latviju. Ja es būtu tik neatkarīga televīzijā kā Tu, uztasītu veselu dokumentālo filmu.” Lai izklausītos ticamāk, Krauze, savu runu papildina ar dažiem lamuvārdiem, tas rada iespaidu, ka cilvēks tic tam, ko runā. Tā kā Odita šo telefona zvanu saņēmusi kopā ar malku širaziņa „Vīna studijā”, viņai divreiz nav jāsaka, viņa pudeli atstāj pustukšu (tātad 1 malks – puspudele) un aizskrien uz televīziju, uztaisa sižetu un Krauzem nosūta īsziņu: „Paldies par ideju!”
No sākuma sazvērestības teorijām atmetu ar roku, bet tad atgriezos pie šī texxxta sākuma – to uzrakstīt man ieteica LNT žurnālists. Viss skaidrs! Krauzes vietā ieliekam Māri Grigali, Ko(lā)ta vietā – Ēķi. Kāpēc tas viss? Jo LNT un TV3 tagad ir viens vesels, bet tak skaidrs, ka LNT džeki grib, lai krutākajā raidlaikā tiktu rādīts „Degpunktā”, nevis „Ugunsgrēks”. Un pēc šitā sižeta LNTTV3 priekšnieks Koziols paņem telefonu: „Odit, tas sižets bija fail. Tu esi atlaista. Un savāc savu Timmermani ar visu viesnīcu arī!”

Es nudien ceru, ka šī ir pēdējā reize, kad kādam no mums tas ir jādara, bet par spīti likteņa ironijai un citām fucking nolemtām sakritībām textiem šis gads ir jāsāk ar sērām. Šonakt traģiski un negaidīti vēl līdz galam nenoskaidrotos apstākļos Tallinā ir gājis bojā mūsu draugs, skolasbiedrs un kolēģis Rihards Johansons. Tas nav stulbs joks, tā ir nelaimīga sagadīšanās, kas sasaucas ar iepriekš rakstīto. Bez moralizējošiem komentāriem, nevajadzīgiem retvītiem un visas pārējās liekās drazas, pieminot viņu mēs aizdegam svecīti; kolektīva, draudzības un cilvēcības vārdā. Dusi mierā, draudziņ.

Texti nav bezierunu ņirdzēji, jo skatīsimies taču patiesībai acīs – pašmērķīga ironija ir bišķiņ yesterday. Kā jau reiz kāds autoru kolektīvs pareizi nosprieda: ar prikoliem ir tieši tāpat kā ar naudu – jo vairāk tērē, jo mazāk ir. Gluži tāpat kā Somālijā nav nevienas pašas vēstniecības, arī Texti nepārstāv pilnīgi nevienas intereses, kā tikai savējās. Būtībā Texti ir mediju somāļi. Šī atkāpe bija nepieciešama tāpēc, lai nevienam prātā neienāktu muļķīgas iedomas par politkorektumu tālāk rakstītajā. Tālāk rakstīto vadīs tikai un vienīgi cilvēcība, kas, kā izrādās, mēdz piemist arī debīlai satīrai un satīriskiem debīliķiem.

Jaungada rītā plašsaziņas līdzekļus un sociālos portālus pāršalca vēsts par ceļu satiksmes negadījumu Krāslavas rajonā, kurā bojā gāja septiņi jaunieši, no kuriem vecākais dzimis 1992. gadā, bet jaunākie – 1995. gadā. Traģēdijas rezonanse sašķēla sabiedrību divās daļās, kuras neatbilda ierastajam dalījumam – vienā mani draugi, bet otrā lohi. Šoreiz arī draugi īsti nevienojas savā starpā, un kur nu vēl lohi. Proti, pie viennozīmības trūkuma vainojams tas, ka avārija, iespējams, bija tikai likumsakarīgs iznākums pārgalvībai un muļķībai. Vieglo automašīnu “Mazda”, kas nobraukusi no ceļa, iebraucot upē, vadījis jaunietis bez CSDD pilnvarotas apliecības; automobīlī piecu cilvēku vietā atradušies septiņi, no kuriem viens arī bagāžniekā; mašīnai bijušas vasaras riepas, kuras nodilušas tik tālu, ka visticamāk tehnisko apskati neizietu arī ar tām braukt paredzētajā sezonā. Iespējams, ka par izvēlēto braukšanas ātrumu un promiļu līmeni asinīs arī varētu vēl jauniešus strostēt un strostēt, bet iznākumu šobrīd jau tas tāpat vairs nekādi nemaina.

Kā naglai uz galvas trāpīja Martas Krivades izteikums tviterī, ka zināma daļa, šķiet, aizmirsusi to, ko nozīmē jaunība. Viņi taču bija dzimuši sasodītajos deviņdesmitajos, un pat mums, kam paveicies tomēr piedzimt vēl astoņdesmitajos, ir bijušas un pat vēl joprojām varētu būt situācijas, kurā kondīcija un apstākļi ar saprāta balsi iet, nevis roku rokā, bet gan parāda tai saprāta balsij stalti izslietu vidējo pirkstu. Ne aiz bravūras, bet gan aiz atklātības varu droši spriest, ka kādā alternatīvā realitātē vēl arī 2012. gadā ir absolūti iespējama situācija, kurā viss Textu kolektīvs ar, teiksim, Textu gada lasītāju pie spēkrata stūres būtu ar mieru sēsties piecvietīgā automobīlī, lai dotos uz kaimiņu ciema balli. Vēl trakāk – Textu kolektīvā pat noteikti atrastos, nevis viens, bet gan veseli divi, kuri būtu ar mieru gulties bagāžniekā un vēl tajā mēģinātu attaisīt sakratītu šampanieša pudeli, jo reibumā mums nereti par pavadoni kalpo vadmotīvs “ka tik kāds prikols”. Protams, par šādu bezatbildības līmeni var raukt pieres, bet šāds bezatbildības līmenis lielā mērā arī veido visu to atmiņu kapitālu, kas sākas ar vārdiem “Kā mēs toreiz…” Jebkurš lēmums un rīcība gandrīz nekad nav tikai stulbs vai tikai kruts. Teju visi lēmumi un rīcības ir Šrēdingera kaķēni – reizē kruti un stulbi, mainoties tikai to savstarpējai proporcijai, ja uz doto lielumu jāraugās no atšķirīgiem leņķiem. Pat Zatlers ir normāls ārsts, nevis tikai klauns Rīgas cirkā.

Protams, visam pa vidu vēl kāds pamanīsies vainot valsts pārvaldi un bezkondicionālo Latgales nolemtību, kurā šņabja iegāde vinnē vienos vārtos maksājumus autoskolai. To noteikti kāds jau ir uzrakstījis pirms manis, taču, ja vēl nav, tad es uzrakstu to tagad – kategorisms mēdz būt pirmā neveiksminieka pazīme. Šobrīd spriest par to, ka bojā gājušie bērni (jā, bērni – deviņdesmit piektais gads, bļeģ) dzīvoja tāpat kā nomira ir ne tikai ciniski, bet arī idiotiski, jo 16 gadu vecumā reti kurš no mums jau ir salaulājies ar nākotni, bet dzimto māju lokācija ne vienmēr predeterminē neapšaubāmus tālākās dzīves rāmjus. Pubertāte vispār ir viens no smagākajiem personības izveides posmiem cilvēka dzīvē – daudz pilnasinīgāks par visām turpmākājām krīzēm, bet arī to jau reti kurš vairs atceras. Tāpat kā attiecību lietiņās viss no malas izskatās kā uz delnas, kamēr iekšienē viss ir vienā neatšķetināmā jūklī, tā arī tiesāt jauniešus par impulsīvu rīcību ir apmēram tas pats, kas pārbolīt acis un dzērāja sievai jautāt: “A nahuj tu viņu vnk nepamet, dooh?” Ja vecums neatbrīvo no atbildības pret saprātu, tad nu ir kaut kas, kas nudien neatbrīvo nevienu un nevienā vecumā – vienkārša nepaveikšanās. Ja kāds no Textu kolektīva, iereibis ejot pār Akmens tiltu, nejauši iekristu Daugavā un noslīktu, vai tiešām būtu daudzi, kas nepielūdzami aukstasinīgās balsīs paziņotu: “Dzert vajag mazāk.” Un kas vēl svarīgāk – vai tiešām kādam liktos, ka radinieki un draugi nav pelnījuši vispār necik līdzjūtības? Iespējams, ka ir pat pelnījuši dubultā – arī par to, ka mīļais aizgājējs nav jutis par savu dzīvību un sāpēm, ko tā izdzišana atstāj tuvajiem, diez ko lielu atbildību.

Nu, dzīvē tā notiek, un nomirst visi – ko tur daudz, it kā. Tomēr mēs neesam ne psihopāti, ne sociopāti, ne arī mizantropi, un uz kaut kādu empātiju taču esam spējīgi. Notikušais būtu traģēdija arī tad, ja bojāgājuši būtu septiņi nepilngadīgi narkomāni stacijas laukumā no heroīna pārdozes. Jauna nāve pati par sevi ir traģēdija kaut tā iemesla dēļ vien, ka tā atņem jebkādu iespēju jaunajam cilvēkam no kļūdām mācīties un labot savu dzīvi. Ir brīži, kad bailes izklausīties banālam, ir banālas. Un ir brīži, kad nihilistiskajam noskaņojumam kolektīva apziņā derētu vienkārši aizvērt muti, nevis kultivēt savu bērnišķīgi spītīgo cinismu, no kura nevienam nekad tāpat nav palicis labāk, bet tikai uz īsu mirkli izdevies apmānīt sevi ar ilūziju par to, ka paši gan esam skaisti un kruti, un mūžam jauni, dzimuši kulturālās ģimenēs un attiecīgi audzināti, un mums jau raudiens dzīvē nenāks it nekad.

Textu kolektīva vārdā izsaku līdzjūtību piederīgajiem; viņi dus mierā.

Gada pēdējā dienā neklātos rakstīt texxxtu par ss.lv iepazīšanas sadaļu, un katrs nopietns medijs tagadiņ uzskata par svarīgu apkopot gada notikumus un personības. Gada laikā esam izauguši no divām delīrija novārdzinātām vecenēm līdz sešiem nopietniem autoriem, kuru vienīgā problēma dzīvē ir tukša glāze. Kādi notikumi pavadījuši mūsu ekspansiju, un bez kā mēs nebūtu varējuši dzīvot? Atbildi uz šo jautajumu kopīgi meklē ģeogrāfijas nacisti un Endzelīna mazbērniņi Elīna Kolāte un Rihards Johansons.

Kā jau iepriekš kādā rakstā minēja AK, Textu kolektīvam ir raksturīgi par notikumiem runāt vai nu tad, kad neviens par tiem vēl nezina (par Krājbanku totāli zinājām jau pirms tam, vienkārši SM nesanāca laika), vai arī tad, kad katrs pateicis savu kritisko un vērā ņemamo viedokli Tviterī, personīgajā blogā un žurnālā IR. Lai arī sākumā domāju, ka par to nerakstīšu, šodien sapratu, ka nav neviena iemesla, kāpēc neapskatīt nedēļas nogalē noritējušo Instrumentu koncertu jeb, pārfrāzējot kādas žurnālistes un aktīvas Latvijas pilsones teikto – vakaru, kad latvieši pacēlās virs viduvējībām.

Pirmkārt, uzreiz jāsaka, ka koncertu vēroju no iespējams visdraņķīgākajām vietām visā Arēnā Rīga – no 108 sektora. Tiem, kas nepārzina arēnas sektoru izkārtojumu, tas ir pašā aizmugurē un nedaudz sāņus. Es gan uzskatu, ka mākslinieku enerģētikai vajadzētu nonākt arī līdz otrā balkona garderobei, tomēr pieņemšu, ka zināmas kvalitātes labāk uztveramas, atrodoties tuvāk skatuvei.

Otrkārt, mans viedoklis nebūs nekas oriģināls, jo kaut ko līdzīgu ir jau pateikuši daudzi, proti, pasākumā kaut kas pietrūka. Salīdzinājumam man prātā nāk Prāta Vētras koncerts, ko skatījos paģiraina, neizskatīga, AC DC krekliņā, vienā ložā ar slavenu Latvijas bagātnieku bērniem – tātad, visi pamatnosacījumi šausmīgam piedzīvojumam. Kaut arī ir pagājuši tie gadi, kad pālī ieraugot Renāru Kauperu, sāku raudāt no laimes (šāds precedents vienu reizi ir patiesi noticis, pirms nepilniem 10 gadiem), tomēr jāatzīst, ka šis vieglais pops spēj pavilkt latviešu tautu tā, ka uz mirkli visiem šķiet – ir sākušies dziesmu svētki. Kaut arī vēlies notēlot, ka esi pietiekami indie, lai nezinātu visus Prāta Vētras dziesmas vārdus, tomēr koncertā, kamēr neviens neskatās, droši vien pat Grēviņš dzied līdzi „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”. Vārdu sakot, tas ir tas fīlings, noskaņa, sajūta, ko kolektīvs kopīgi pārdzīvo kāda mākslinieka koncertā pat tad, ja mājās tapešu vietā nav izlīmēti šī mākslinieka plakāti. Un pat tad, ja pats koncerts nemaz nav tik meistarīgi organizēts.

Spriežot pēc rezonanses Tviterī, lielai daļai šāda noskaņa Instrumentu koncertā patiešām ir radusies, lai gan publikā tas novērojams nebija. Tāpat kā žurnālā IR par Liepājas koncertu jau rakstīja kroga īpašnieks, politiķis un labais bandīts Fonteins, arī Rīgā jau pēc pirmās dziesmas daļa apmeklētāju izgāja no zāles, visticamāk, lai sameklētu kaut ko iedzert vai iešņaukt. Jāatzīst, ka lielāko vakara daļu par to domāju arī es (par to pirmo), jo vīna pudele, ko izdzēru pirms šī notikuma, jau bija pārvērtusies galvassāpēs. Koncerta laikā publika pārsvarā stāvēja stālstabiņos un pēc katras dziesmas skaļi nobļāvās „Ūuuu!”. Tas „Ūuu” bija diezgan iespaidīgs, bet tā tomēr arī bija pilna arēna. Pastiprinātu aktivitāti publika izrādīja dziesmas Life Jacket laikā un tad, kad ieskanējās pirmie klavieru akordi dziesmai Esmu gatavs apēst tevi. Pie Zemeslodēm bija novērojama zināma sakustēšanās, tomēr publika laikam vīlās, ka neskan dziesmas griežam-vēnas-pa-vertikāli versija, bet gan tāda kā aranžija. Ko mēs no tā varam secināt? Lielākā daļa Instrumentu fanu zina tikai 3 dziesmas?

Koncertu var nosacīti iedalīt divās daļās – lēnajā un ātrajā. Lēnajā daļā vispār neko nevarēja saprast. Es neesmu skaņu vecis, tomēr šķita, ka kaut kas ar to padarīšanu nav kārtībā. Nevarēja īsti pat saklausīt, ko Šipīts dzied savā patiešām skaistajā (bez ironijas) peģika balsī. Videoinstalācijas, protams, bija bezbožna stilīgas, un es biju priecīga, ka varu tās vērot no sēdus pozīcijas. Manuprāt, visiem stāvvietu biļešu īpašniekiem vajadzēja izdalīt mazus krēsliņus, uz kuriem apsēsties un paskatīties instalācijas. Mūzika šeit palika otrajā plānā.

Otrajā daļā ar lielu joni tika norauts ķitelis, kas atdalīja expandas no pavadošajiem muzikantiem, un sākās ātrās dziesmas. Te jau varēja saprast vairāk, bet joprojām negribējās celties kājās. Nē, viena lieta tomēr bija nesaprotama un, manuprāt, arī diezgan stulba. Tas ka expandas divas reizes kaitināja publiku ar savu „Koncerts ir beidzies, paldies, ka atnācāt” un pēc divām minūtēm atkal nāca ārā ar jaunām dziesmām un nez no kurienes pēkšņi piemērotām videoinstalācijām tieši šiem gabaliem. Es vēl saprotu, ka tā var izdarīt kaut kāds Filips Kirkorovs krievu tautas priekšā, bet viņš tomēr mūzikā ir savus 60 gadus un ir bijis precējies ar Allu Pugačovu. Turklāt, daļa publikas patiešām pēc pirmās reizes arī izgāja ārā. Un tas bija koncerta vidū.

Noslēgumā gribu pateikt, ka šis, protams, bija kvalitatīvs koncerts. Viss pa kruto, krutas drēbes, krutas frizūras, kruti džeki, kruta mūzika. Riktīgi krutas videoinstalācijas. Bet kaut kā nedolbīja, lai gan ikdienā Instrumenti mani diezgan tašķī (tas nozīmē, ka man viņi patīk un gandrīz esmu fans). Varbūt pārāk kruti. A varbūt es esmu tā viduvējība. Nezinu.

Prezentāciju apmeklēju kopā ar kolēģi DJB un viņas vīru, bet textu rakstīšu viena pati, jo vienojāmies, ka viņa bez vīra analizēs pašu grāmatu. Ceru, ka tas uz ilgiem šajā portālā būs arī viss par Kiviču, jo ņirgt par viņu sen jau nav nekāds smalkais stils. Ja nu vienīgi mums uz redakciju nepiesūtīs ielūgumus uz nākamajām kāzām, kas drīz vien solās patiešām notikt, jo gredzens Andra meitenei jau pirkstā. Sākumā par prezentāciju, un pēc tam nedaudz arī par pašu autoru.

Ieradāmies ar pieklājīgu piecpadsmit minūšu nokavēšanos, izskatoties, kā parasti - pēc antonīma vārdam "glamūrs". Labi, man bija žakete un Dacei tauriņš, ko viņa pārsēja vismaz reizes astoņas, bet tas neatsvēra neizraustītās uzacis un tīņu (t.i. - nekādus) make up. Pie ieejas mūs uzreiz sagaidīja viens no grāmatas menedžeriem, saucot: "Re kur texti!", pēc tam viņam pievienojās vēl kāds kungs, kurš atvainojās, ka aizmirsis mums atsūtīt ielūgumus, teica, ka ir vēsturnieks un tāpēc atceras mani no 2005. gada. Kamēr noskaidrojām, vai iekšā varēs par velti dabūt dzērienus, pasākumā iebrāzās arī Olga Rajecka, un vakars varēja sākties.

Dabūjām savas pirmās baltvīna glāzes ar kaut kādiem loterijas numuriņiem, no kuriem beigās tāpat nebija nekādas jēgas, jo es savu aizmirsu kopā ar glāzi. Žēl, jo tikko iedomājos, ka tad, kad mans numurs (tas bija 1! apbrīnojama numeroloģija - Andra Kiviča 1. grāmata, pirmais izlozes numurs, un tas bija tieši 1!) tiešām uzvarēja, es varēju zaglīgi no somas vilkt ārā tukšo glāzi, lai pārliecinātos, ka uzvara tiešām ir mana. Ēdieni bija diezgan švaki - pāris paplātes ar vīnogām, meloni un "tiem cepumiem", ar kuriem domāju latviešu cepumus, kas mēdz stāvēt uz gada visādos birojos un virtuvēs ar vēstījumu "ja nu atnāk kāds ciemiņš, lai ir, ko piedāvāt", bet skaidrs jau, ka tas vairāk ir klātesošs dekors kafijas vai tējas baudīšanai. Es tomēr dažus apēdu, jo ar DJB bijām izlēmušas būt pasākuma svara vērotājas (tātad mūs neviens nevēroja, un varējām ēst), lai vakara gaitā konstatētu, ka grupas Aparāts idejiskais līderis Mr. Sensors ir palicis krietnu sprīdi tievāks, bet jaunā un simpātiskā seksa blogere Krista Šeped - ievērojami resnāka. Nesapratu, kāpēc pasākuma laikā neskanēja Andra Kiviča un viņa draugu daiļrade, bet bija jāklausās kluba "Kefīrs" iemīļotie ritmi, jo cilvēki taču tur bija atnākuši Andra Kiviča, nevis paša kluba dēļ (lai gan par to domas dalās, jo kāds izteikts Tērvetes alus cienītājs vienā no sociālajiem tīkliem bija norādījis, ka tur sanākuši visi tie, kuri parasti neiztur face control).

Neskatoties uz netipisko vidi un švakajām uzkodām, sajūta bija līdzīga kā kāda paziņas mājas ballītē, jo klubu arvien no jauna piepildīja Rīgas alternatīvajā klubu dzīvē redzēti un zināmi personāži. Tas diemžēl tikai apstiprināja aizdomas, ka lielākā daļa cilvēku turp ir devušies paņirgt, nevis patiesas intereses vadīti, vai vienkārši gribot sveikt mūziķi un nu jau arī rakstnieku ar jauno panākumu. Igors Linga, Olga, Aigars Grāvers un Runčis - vienīgās slavenības, kuras, šķiet, tiešām varēja tur atrasties tāpēc, ka ciena mākslinieka daiļradi, neskatoties uz, maigi izsakoties, pretrunīgajiem presē apzelētajiem izgājieniem. Neticu, ka, piemēram, Mofo līderis Arnis Račinskis ar savu mūžam smīnīgo sejas izteiksmi kopā ar sarkasma ekvilibristu Mr. Sensoru tur atradās to pašu iemeslu dēļ.

Pasākuma svinīgo jeb "paldies" daļu es sazin' kādēļ atceros diezgan miglaini. Varbūt tas tāpēc, ka DJB mani apdullināja, iespļaujot sejā pamatīgu malku baltvīna, un es izmisu par to, ka biju pazaudējusi savu numuriņu, kas man dotu iespēju pirmajai saņemt jauno grāmatu. Sākumā runāja Zvaigznes ABC vadītāja Kilbloka, kas pasniedza Andra Kiviča jaunajai sievai simbolisku dāvanu - pavārgrāmatu blondīnēm. Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs tāds žests, bet varbūt bija svarīgi tiem ballītes viesiem, kuri nelasa dzelteno presi, jau laicīgi parādīt, kura ir jaunā draudzene, lai pēc tam nerastos nekādi nevajadzīgi pārpratumi (nu tur klasiski "Es dzirdēju, ka Kivičam atkal kaut kāda jauna mazgadīga brūte" - "Jā, tā esmu es."). Viss turpinājās ar vēl neskaitāmiem "paldies", uz skatuves uzkāpa visas manis jau pieminētās slavenības, un beigās ar pompu no milzu grāmatas tika norauts melns priekškars, atklājot visiem klātesošajiem lielāko intrigu - grāmatas dizainu un nosaukumu. Arī te man, protams, nācās vilties, jo grāmata bija balta, mīkstajos vākos un ar paša autora bildi virsū, bet nosaukums tikpat episks - "Mana privātā dzīve". Nesaprotu, vai apzināti izvēlēts nosaukums, kas tik ļoti saistās ar visiem zināmo žurnālu, un vai nākamās grāmatas tādā gadījumā sauks "Kas man jauns?" un "Mana vakara ziņas". Ažiotāža ap visu to grāmatas lietu tika radīta milzīga un, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, - intriga sevi neattaisnoja. Tas ir līdzīgi kā Toma Grēviņa "Secret Special Guest", kas 80% gadījumu izrādās grupa "Instrumenti".

Pēc tam sekoja pagara pauze, kuras laikā grauzām tos cepumus, dzērām nu jau nopirkto vīnu, un izmantojām iespēju nobildēties ar pašu Andri Kiviču. DJB gan nemitīgi čīkstēja, ka grib prom, viņas vīrs atteicās mūs bildēt, jo baidījās nebūt pietiekami stilīgs vai aptuveni tāda iemesla pēc, tādēļ beigu beigās mūs nofotografēja Briseles verdzene Agnese Krivade.

Attēlā - Anete, Andris un Dace

Likumsakarīgi bija arī neliels koncerts, no kura DJB man ļāva noklausīties tikai vienu dziesmu ("Tu tuvojies sev"), pēc tam iemetot sava vīra mašīnā un izsēdinot Teātra bārā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Kā jau solīju, turpināšu par pašu autoru.

Andris Kivičs ir viens no tiem cilvēkiem, par kuru Latvijā tiešām ņirdz ikviens, kuram nav slinkums. Vēl tādi noteikti varētu būt Kombuļu Inese, kura tiešām nesaprot, ka par viņu ņirdz, un Anete Sončika, kura nesaprot, kāpēc par viņu ņirdz. Paliek atklāts jautājums, vai Andris Kivičs to saprot un kādā mērā, ja pat viņa bērna māte un bijusī draudzene ieraksta twitterī lūgumu, lai taču kāds pasaka Andrim Kivičam, ka visi viņa koncertos žmiedz acis, un par grāmatu ņirdz (kas ir nekorekti, jo visi taču zinām teicienu "par bijušajiem, vai nu labu, vai nu neko). Tikmēr mūziķis un izbijušais politiķis UFO nekautrējas radio paziņot, ka jaunā grāmata būtu vienkārši tā arī jānosauc - "Sūds".

Skaidrs, ka Andris trīs galvenās rakstura īpašības varētu būt: karstgalvīgs, naivs un patiess. Andris Šķēle šovasar man vienā lekcijā stāstīja, ka ātra reakcija (karstgalvība) lielākoties neesot inteliģences pazīme, ko pierādīja kāds pētījums par īpašībām, kādām jāpiemīt kareivim, un tur bija arī atzīme "intelekts ne augstāks kā...". Jo visādi gudri štukotāji sāktu apsvērt, vai vispār vajag karot, kā to labāk darīt, bet reāli labam kareivim būtu tikai jāiet un jāšauj pēc pavēles. Tas pats zināmā mērā attiecoties uz biznesmeņiem un politiķiem - pārāk gudra galva traucē ātri pieņemt lēmumus. Andris K. savus lēmumus doties karā ar Juri Milleru, zvanīt uz to ļauno bērnu slimnīcu un pačurāt blakus golfa laukumam ir pieņēmis neapdomājot. Taču meitenēm šādi karstgalvji tīri labi patīk, vienīgā problēma, ka Andris visas šīs meitenes uzreiz grib precēt.

Naivs un patiess, kā arī "vienkārši normāls džeks, ar kuru forši parunāt" arī Andris nenoliedzami ir, bet - vai tiešām viņš, kurš tomēr apbružājies nežēlīgajā šobiznesā, nesaprot, ka par viņu ņirdz? Lai arī kā būtu, vismaz varam apbrīnot to, ar kādu mērķtiecību viņš nav atkāpies no sava tēla, ne mirkli neļaujot nojaust, ka viņš gribētu kaut kā attaisnoties un sevi pierādīt visiem tiem, kas regulāri nekautrējas smīkņāt, uzjautrināties vai saukt viņu par slimu. Tāpat kā ir jāpatur prātā, ka, neskatoties uz visām tām nomelnošanas kampaņām, joprojām ir cilvēki, kam viņš patiešām patīk (par to varat pārliecināties, piemēram, apskatot komentārus viņa draugiem.lv galerijās). Tāpēc šis texts ir tāds, kurš neņirdz. Jo patiesībā smalki ņirgt par šādiem personāžiem ir grūtāk, nekā tas varētu likties, bet visā šajā ironijas pārsātinātajā laikmetā gribas, lai tomēr pastāv tāds džeks - ar kuru forši parunāt un kurš var kārtīgi iedot pa muti.

Uzreiz sākšu ar atvainošanos, ka šis nebūs nekāds ar rupeklībām piesātināts ņirdzamgabals, kā jūs varētu būt gaidījuši, jo "Texti" taču tomēr lielā mērā pilda vietējā interneta prikolu padauzu funkcijas, un lielā mērā vietējā interneta humora izjūta tomēr sākas un beidzas pie vārda 'peža', ja vien tas trāpīgi ievietots gramatiski saistītā vārdu savienojumā Andra Kiviča nelaimīgajai grāmatai veltītā metaforā, piemēram. Šoreiz tas izpaliks. Kad tikko uzzināju par Krājbankas krahu no IrLV tvitera konta, mana pirmā vēlēšanās bija izlasīt kādā portāliņā visu pa punktiem, kas tieši tagad notiks Latvijā. Ātri vien tam sekoja vilšanās, jo atcerējos, ka Godmanis, paldies dievam, vairs nav premjers, un neviens cits šajā valstī rīcību ar tādu fatalitāti kā tango netaktē. Ziņu portālus nopludināja informācijas jūra, kurā orientēties bez politekonomijas kompasa īsti nebija iespējams. Cerēju kaut vai uz kādu feļetonu, kurā vispārīgs izklāsts ļautu vismaz nojaust, ja ne saprast, no kurienes uz kurieni tie vēji pūš, bet viss, ko es dabūju, bija 8.c klases skolnieka Nila Saksa pieteikums reģionālajam daiļdarbu konkursam par tēmu "Man ir ambivalenta attieksme pret lietām un reti kurš patīk", ko tomēr lasīt bija krietni patīkamāk par tvitera ziņu lentu, nopludinātu ar kaujinieciskiem "Paulam – špikotājam, urodam – pa purnu, urrā, urrā, urrā!" uzvaras saucieniem. Vēlos tikai piekodināt, ka tagad nebūšu tāds pats ambiciozs žurnālists kā Ancis Krauze, kurš ekonomikai pieiet ar tādu pieticību, kā Imants Kalniņš pieiet Korāna tulkošanai, un turpmākā tekstā centīšos maksimāli vienkāršotā manierē pastāstīt, kas notika, lai kaut neliela skaidrība iezagtos arī delīrija mocītajos lasītaju prātos.

Pirms divām nedēļām Lietuvas Banku valde apturēja bankas "Snoras" darbību, jo kādas pārbaudes laikā tika konstatēts, ka tajā trūkst visādu vērtspapīru vairāk nekā miljarda litu vērtībā, kuri uzrādīti ārvalstu jurisdikcijā (tas pēdējais vārds nozīmē 'tiesības tiesāt'). Ārvalstu pārstāvji vienkārši paziņo, ka šādu vērtspapīru nav. Tas savukārt nozīmē, ka bankas vērtība strauji pietuvojusies, ja ne nullei, tad vismaz uz to pusi. Ārkārtas sapulcē džeki ātri vien saprot, ka šī bodīte ir jānacionalizē. Tas nenozīmē, ka no darba atlaiž visus krievus – nē nu, savā ziņā jau nozīmē, jo bankas kontrolpakete tagad vairs nepieder krievu uzņēmējam Vladimiram Antonovam (turpmāk textā - zaglis), bet gan Lietuvas valstij. Pēcāk Lietuvas centrālās bankas valde aptvēra, ka "Snoras" tomēr ir maksātnespējīga un vērsās tiesā ar prasību šo kantori atzīt par bankrotējušu, jo iztrūkums galu beigās kopā sastādīja 3.4 miljardus litu, kas nodokļu maksātājiem Lietuvā it kā nebūšot pa kabatai.

Protams, ne jau aiz līdzjūtības mūs satrauc leišu nedienas – tās mūs satrauc galvenokārt tāpēc, ka šai nolemtajai leišu bankai pieder vairāk nekā 60% "Krājbankas" akciju. It kā mums visiem vēl svaigā atmiņā tas "Parex" pisaks, taču Finanšu un kapitāla tirgus komisijas jeb FKTK vadītāja Irēna Krūmane (turmpāk textā nebūs, jo ir jau uzrakstījusi atlūgumu) sacīja, ka tomēr to nevar salīdzināt, jo nauda no "Krājbankas" nav noplūdusi, bet gan tikai apķīlāta, tāpēc banka tai netiek klāt. Pašlaik "Krājbankā" konstatēts 100 miljonu latu iztrūkums, šī nauda ir ārvalstu banku kontos, bet nav pieejama. Naudas iztrūkums "Krājbankā" esot konstatēts tieši pēc šīs apķīlāšanas, kas notikusi nelikumīgi. Turklāt FKTK nezina, kad šī pretlikumīgā apķīlāšana notikusi – pirms "Snoras" pisaka vai pēc. Jebkurā gadījumā – nu jau bijušais Krājenes valdes priekšsēdētājs Ivars Priedītis jau sen kā laimīgi konvojēts uz Olaines cietuma slimnīcu, bet pārējiem aizdomās turamajiem valdes locekļiem Zalānam un Pelcbergam ir aizliegts izbraukt no valsts un tuvoties pārējiem Latvijas Krājbankas valdes locekļiem, zaglim to skaitā, kamēr noris izmeklēšanas process par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu.

Tātad kāda velna pēc tur apķīlāta tā nauda, kurai nevar tikt klāt? Krājenes līdzekļi apķīlāti pēc zagļa iniciatīvas par labu citām viņa kredītsaistībām (SAAB autiņš uz līzinga, sms kredīts un tml), vārdusakot, sedzis visādus ar "Krājbanku" nesaistītus tēriņus. Apķīlāšanas dokumentu, kurš it kā esot tikai vienā eksemplārā, parakstījis pats zaglis un vēl Priedītis. Tātad pārējie valdes locekļi moška nemaz nebija lietas kursā par notiekošo, moška bija – "to mēs nezinām" (c) Mīļā Māra. Tam visam pa vidu Lielbritānijā paspēj aizturēt arī pašu zagli un Baranausku (leišu Priedītis, ja pareizi saprotu). Viņi gan visai drīz pret drošības naudu atbrīvoti, vienīgi Baranauskim tagad katru dienu arī jāreģistrējas Kentas poliču iecirknī. Nākamai tiesas sēdei šiem abiem būtu jābūt 16. decembrī. Abi noraidījuši iespēju tikmēr brīvprātīgi aizšaut līdz Lietuvai un sadarboties ar tiesībsargājošām instancēm, jo it kā jau varētu, bet zaglim besī, ka tad būtu jābrauc rokudzelžos un tā demonstratīvi, nevis klusi kā pie cilvēkiem. Vispār var just, ka zaglis pamatīgi vergo Rietumeiropas ideāliem. Pats gan tā kā no mentiem neslēpjas – kopā ar Baranausku abi paši pieteikušies Londonas mentenē, bet arī savu vainu līdz galam neatzīst un nesaprot, kāda velna pēc Lietuvai bija "Snoras" jāpārnacionalizē. Es, piemēram, nezinu, bet ļoti ceru, ka tie, kas šajā situācijā bija un ir rīcībspējīgi gan Latvijā, gan Lietuvā no baņķieru lietiņām rubī daudz, daudz vairāk par mani. Tikmēr Latvijas Valsts policija uzlikusi arestu zagļa 14 luksusa automašīnām un mājai Jūrmalā, laikam lai vismaz kaut kā atgūtu zināmu daļu no bankas zaudējumiem. Kopējā mašīnu vērtība (ar kurām zaglis nebraukā, jo ir jobans miljardieris, kas var to atļauties) vien ir aptuveni viens miljons eiro. Kāpēc zaglis pumpējis to naudu laukā no "Krājbankas"? Nu, vajadzēja visticamāk. Kādiem mērķiem gan – tur es kā Textu pārstāvis tomēr nebūšu galvenais arbitrs un nelemšu citu vietā. Mani pašu personīgi tiešām ir piebesījusi mūždien klātesošā apziņa, ka "tas viss nav tik vienkārši". Protams, vienmēr jau ir viegli vulgarizēt visu un novelt vainu uz cilvēka nenovēršamo mantrausību, uz to kāds bieds, redz, ir izrādījies kapitālisms kā tāds un kas tik vēl ne. Lai cik ļoti svarīga arī ir iesaistīšanās un tas viss, kas it kā liecinot par nevienaldzību, man tomēr tik bieži uzrodas vēlme sacīt: "Aizver, lūdzu, savu muti" gadījumos, kad tā mutes atvēršana kaut pēc labākās sirdsapziņas tomēr maitā kolektīvo apziņu. Kāds varens vīrs reiz teica apmēram tā – lielākais vairums ir tiešām idioti, un idiotam nav nekādas varas, toties vara ir vairumam. No tā man ir daudz vairāk bail, nekā no NVS kapitālu apkalpošanas.

It kā jau nekas baigi traks. Pārējās bankas pamazām pārņem savā pildīšanā visādas "Krājbankas" lietas, sola, ka arī noguldījumus atdos un visu pārējo vismaz līdz tiem 100 000 eiro, un tādi noguldītāji no visiem sastāda 99.8%. Par komponistu Paulu arī it kā varam neuztraukties – gan jau krievu oligarhi kaut paši no savām kabatām sametīs Maestro to summu un vēl Laimai Vaikulei kādu drinku uzsauks. Arī lidsabiedrību "airBaltic" valsts ir paņēmusi savā paspārnē, tā kā varam neuztraukties, ka nākamreiz, kad lidosim uz Amsterdamu, lidojuma vidū uz klāja parādīsies kredītu piedzinēji un liks samesties visiem pasažieriem tam, lai pilots neizslēdz motoru tikai tāpēc, ka aviokompānija ir bankrotējusi. Kas notiks ar zagli? Kas notiks ar pārējiem? Kas notiks ar mums pašiem? Redziet, Saskaņas Centrs taču uzvarēja – varbūt viss tiešām būs labi. Vienīgi – drošs paliek drošs – varbūt tiešām tomēr arī nākamreiz, kad jums zvana nepazīstams telefona numurs, atbildiet uz šo zvanu ar vārdiem "Mana mīļākā valoda ir latviešu valoda". Uzvarētājam balvā tiks Solvitas "Solčas" Āboltiņas firmas zīme - tonējošs šampūns "Latvian Red" krāsā.

Vispār bosene Elīna Kolāte jau nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts Tviterī man pavēlēja goņīt textu (iepriekš par šo pašu pasākumu rakstīja viņa - http://klab.lv/users/texti/13148.html), bet, tā kā viņa jau kopš vasaras saulgriežiem devusies trimdā uz Jurģa Liepnieka sapņu zemi Amsterdamu, arī textu kolektīvā sākušās haltūras. Tas slikti. Tomēr jāatzīst arī tas, ka man bija grūti rakstīt par šo Spēlmaņu nakti, ņemot vērā, ka interneta vidē ir tik daudz gavilējoši komentāri (Gari aprakstīt būtu to visu sabojāt. Bija labi un tā tik turpināt! © Pecisk , Ir.lv). Es neapgalvoju, ka bija galīgi draņķīgi, pagājšgad noteikti bija sliktāk, tomēr nevarētu arī teikt, ka Elīna Kolāte būtu pildījusi solījumu un piedalījusies šī pasākuma režijā. Arī Anete Konste nebija piedalījusies, lai gan Daiga Gaismiņa-Siliņa viņai to laipni piedāvāja. Pareizi vien ir, jo tās meitenes un zēni, kas brīvprātīgi piedalījās un palīdzēja, beigās palika nenominētā muļķa lomā - netika uzaicināti uz šo priekšnesumu vakaru un banketā arī neielaida.

Šogad Spēlmaņu Nakts norisinājās Krievu Drāmas teātrī. Tiem, kas nekad nav tur bijuši, asociācijai par lielās zāles izmēru varētu noderēt vidējas Rīgas skolas aktu zāle, tātad, apmēram 50 vietas. Jūs jau droši vien esat dzirdējuši, ka skolas izlaidumā drīkst aicināt tikai noteiktu skaitu radinieku, jo pat 2 cilvēki uz katru skolēnu kopā rada situāciju, ka, dziedot „Liliomu”, ģībst katra otrā ome un brēc zīdaiņi. Aptuveni tāpat bija arī šajos teātra svētkos – no katra Latvijas teātra atnākt varēja apmēram 10 cilvēki (direktors ar sievu, izrāžu vadītāja, viena producente,1 režisors un 4 aktieri) + nominanti (lielā mērā sakrīt ar tiem pašiem 10 cilvēkiem), sponsori, teātra un horeogrāfijas studenti, prominences (Ugunsgrēka aktieri), mediji (mango, tvnet, kas jauns un privātā dzīve), grūpijas, cilvēki, kuri tur nonākuši nejauši un ar teātri nav nekāda sakara, kā arī cilvēki, kas atnākuši uz banketu. Es ietilpu divās kategorijās – students, kas pie reizes labprāt arī paēstu un iedzertu banketā.

Tā kā vietas bija tieši tik pat, cik tajā skolas aktu zālē, un izdalīti ielūgumi bija stipri vairāk, nekā sēdvietas zālē un balkonā, protams, bija arī neveikli brīži. Arī es biju apsēdusies vietā, kur kādam ir ielūgums. Pēc tam, kad tiku izraidīta no vietas, kādu brīdi stāvēju kājās pie sienas un centos neievērot, ka visa inteliģentā publika ar modes blogeru plānotāju vakarsomiņā uz mani posī. Kāda šeptīga krievu dāma mani uzstājīgi mēģināja apsēdināt jebkurā brīvā vietā (citādi publika neizskatās labi), un ierādīja vietu blakus vīrietim, kas pēdējā laikā ir priekšā visur, kur es parādos.

Īsi par šo vīrieti. Viņš vienmēr staigā džinsu kostīmā, viņam ir gari iesirmi mati un bārda, viņš apmeklē visus pasākumus, kas saistīti ar teātri (pārsvarā visus tos pasākumus, kuros ir bankets), šķiet, ka vienmēr ir arī liegā pālī. Reiz Nacionālais teātris rīkoja preses konferenci par studentu izrādi, uz kuru ieradās trīs žurnālisti: viens no NRA, viens no LR1 un šis vīrietis, kas esot ienācis, „jo ārā ļoti līst”. Pēc presenes esot pārmetis, ka banketa piedāvājumā bijuši tikai cepumi un ūdens. Vai kāds no jums pazīst šo vīrieti?

No sava skatu punkta redzēju prezidenta ložu, kurā sēdēja Helēna Demakova un viņas bagātie un laimīgie draugi. Viņus neviens no vietām neizraidīja, laikam Andris Bērziņš nebija atnācis (paveicās). Jauno kultūras ministri arī nekur neredzēju, iespējams, viņa tobrīd bija kaut kur ļoti dziļi kultūrā.

Pasākumu vadīja Felzenbahers un tas džeks no Arteļa. Felzenbahers man patika, bet Varis visu laiku sajauca cilvēku uzvārdus un pārteicās (nebija pālī). Starpspēlēs bija daži priekšnesumi, piemēram, jaunie horeogrāfi rādīja grupveida seksu uz galda. Par tiem, kas uzvarēja, noteikti jau esat uzzinājuši, tāpēc par to nestāstīšu. Visam vairāk vai mazāk piekritu, ja neskaita to, ka uz skatuves pakaļ balvai ātrāk par aktieriem un režisoriem skrēja producenti, menedžeri, skatuvnieki, frizieri, šuvēji, skaņotāji, kā arī džeki, kas palīdzēja atvest dekorācijas. Toties Margarita Demjanoka uz balvas pasniegšanas ceremoniju bija ieradusies acīmredzami sakurījusies zaļīgo, tāpēc uz skatuves visu laiku ņirdza. Vislabāk no visiem uzstājās Astrīda Kairiša, kura vislielāko paldies teica skatītājiem. Inese Kučinska, piemēram, par skatītāju simpātiju balvu pateicās Džilim un kolēģiem. Otrs labākais bija Mārtiņš Meijers, kurš ar šo uzstāšanos, iespējams, ir ieguvis arī varmācīgo Ugunsgrēka skatītāju simpātijas, kas uz ielas satiktos sliktos seriāla tēlus ievelk vārtrūmē, piekauj un atņem telefonus. Trešā labākā bija vietu ierādītāja (tā pati šeptīgā slāvu dāma iepriekš), kurai Astrīdas Kairišas runas laikā sāka zvanīt telefons, un viņa, neatslēdzot Nokia Tune melodiju, centās ātri un klusi iztipināt no zāles (tobrīd atradās zāles vidū). Labi uzstājās arī trimdinieks Ādolfs Šapiro, ar kuru (nevis blakus, bet viņa fonā) es visu laiku mēģināju nofotogrāfēties banketā, bet viņš pārāk ātri kustējās. Lai gan pasākuma veidotāji vēlējās gūt plašu rezonansi medijos ar savu skarbo vēstuli valdošajai varai, kura novedusi Latvijas teātri līdz diezgan bomzīgai situācijai, šis gājiens neizdevās. Džeks, kas laida videoinstalācijas visu sačakarēja un nevietā palaida viģiku, tāpēc noskaņa bija zudusi.

Pēc pasākuma noritēja arī bankets, kurā beidzot bija vairāk šmigas, nekā ēdiena. Viss kā kārtīgā ballē, sākās arī dejas un gandrīz bija kautiņš – stāvot pie banketa galda, dzirdēju vienu aktieri sakām otram: “Paklau, varbūt šovakar beidzot pienācis brīdis iedot Rihardam Leperam pa purnu?” Es jau nojautu, ka šai ballītē ir pārāk viegli iespējams iešmaukt - starp prominentajiem viesiem bija no ielas ienākušas arī divas jaunietes, kas pa velti piešmakstināja sejas. Banketā redzēju arī smalki ieturēto pāri Valdi Zatleru ar Lilitas kundzi, kuri izskatījās pēc vaska tēliem, kas pārslīd pār runās murdošo zāli. Vakara zvaigznes tēlus uzturēja Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule (latviešu Breds Pits un Andželīna Džolija), kas uz pasākumu, diemžēl, bija ieradušies bez bērniem, tomēr ar lielu cieņu un godu. Viņiem nebija jāpārlūko zāli, vēloties atrast kādu sarunu biedru, skaistu cilvēku kompānijas pašas veidojās ap viņiem. Es pasākuma telpas, kopā ar savu vīru, pametu diezgan agri, bet zināmi avoti stāsta, ka šie vēl Krievu Drāmā pilnām mutēm ēduši un dzēruši līdz rītam, un pāri viņu vaigiem ritēja šampanietis, un tā viņi vēl šobaltdien tur dzīvo laimīgi.

Nākamgad uz Spēlmaņu nakti sūtīsim Aneti Konsti.

Vai nebūsiet ievērojuši, ka pēdējo mēnešu laikā dzeltenās zemūdenes krusttēvs Jurģis Liepnieks uzsācis propagandu, kuru gan publiski, gan tikai klusiņām savā sirdī atbalsta teju visi lielākie sabiedrības kalpi. Protams, vārdu savienojums „dzeltenā zemūdene” nav nekādi saistīts ar „dzelteno presi”, jo tās krustvecāki jau ir Santa Anča un Juris Millers, tāpēc Jurģa brīvā laika mājas lapas „Puaro.lv” smalko aprindu sadaļu pie dzīvības tur tikai ziņas par „O’kartes akadēmiju”. Jurģis vēlas pilnībā mainīt sabiedrības apziņu un jēdzienam „dzeltens” piešķirt pavisam citu nozīmi. Proti, visiem ir jāapzinās, ka šajā gadījumā mēs nerunājam par to, vai Zatlers Saeimas kambaros salaiž ar Kukuli, bet par marihuānu, zaļo, zālīti, kanabiss, anašu, kaņepi, zaļo prieka dūmu, gandžu (ko Tilde katru reizi apzinīgi labo uz „kandža”), un varbūt nedaudz arī par citām narkotikām. Tas saistīts arī ar Bītlu dziesmu „Yellow Submarine”, kuru Makartnijs un Lenons, visticamāk, sarakstīja vienā gandžas tripā. Līdzīgā tripā Jurģis izveidoja arī savu mājas lapu ( - Nil, iedomājies prikolu - uztaisam mājas lapu "sekss, narkotikas un politika!" - Labais, davai!). Kaut arī Jurģis saka, ka pats šobrīd nelieto alkoholu (iemesli nav zināmi), nesmēķē un nelieto narkotikas, tomēr mums labi zināms, ka 2010.gada Jāņos Jurģis „sapīpējās vienkārši līks”. Kā arī viņš kādu nedēļu bijis Holandē, kur „visu to laiku pīpējuši, cik vien varējuši." Tātad, visticamāk, polittehnologam patiktu kaut vai tikai apziņa, ka kādas saspringtas darba dienas vakarā varētu rimčikā nopirkt vienu kāsi, ko uzkurīt dīvānā, skatoties „100.pantu”, un ieņirgt par raidījuma vadītāja pačku.

Attēlā - Jurģis Liepnieks

Pēdējais cilvēks, kura viedokli par gandžas legalizēšanu Jurģis ielicis savā mājas lapā, ir žurnālists Pauls Timrots, ko pat nepieredzējuši autovadītāji atpazīst kā auto ziņu raidījuma „Zebra” vadītāju. Tomēr var noprast, ka Pauls zāļuku īpaši nepīpē un pat nezin, kas ir „dzeltenā zemūdene” – „Man nav ne jausmas, kas tā par zemūdeni, nojaušu, ka kaut kas saistība ar Puaro.lv, bet novēlēt varu vienu - dzīvojiet brīvi!” Jāpiebilst, ka Pauls šobrīd Dailes teātrī iestudē savu izrādi. Ceru, ka tur spēlēs arī Latvijas filozofs un analītiķis, kā arī aktieris Haralds Burkovskis.

Pirms tam runājis ir atjaunotās Latvijas lielākais rupeklis - žurnālists Kārlis Streips. Kārlis ir daudz pārliecinātāks savos uzskatos, un būtu tīri priecīgs, ja to legalizētu, tomēr jautājumā, vai pats mēdz apsisties, neatzīstas. „Pats par savu marihuānas lietošanu vai nelietošanu es neko neteikšu, jo tas tomēr ir ārkārtīgi privātas dabas jautājums." Maukas. Nezinu, kas tur tik ļoti privāts, manuprāt, publiski pateikt, ka tu esi gejs un tusē „Purvā”, ir daudz privātāk.

Izteicies ir arī žurnālists (vai jau neesat ievērojuši tendenci, ka uzrunāti tiek tikai žurnālisti?) Juris Kaža, kurš ne tikai studiju gados kurījis gandžu, bet arī šad tad lieto alkoholu: „Alu vai viskiju, vakarā, piemēram, lasot grāmatas, vai darot kaut ko citu iPadā.” (Ceru, ka drīz iepazīsimies – alu nedzeru, bet man ir Ipad, nereāli krutākā fīča!!!)

Puaro.lv ir arī raksts, kurā uzskaitītas Latvijā zināmās personas, kas kādreiz uztinuši pa džointiņam. Labi, Jaunalksnei grūti gājis ar uztīšanu, bet sazvanījās ar bračku un kāša problēmu atrisināja. Kā tad diez viņai citādi būtu radusies atklāsme Jūrmalgeitas sakarā:

Volbrugs: Paga, viena lieta ir, ja, tev vēl divdesmit, desmit plus desmit
Ančāns: Jā
Volbrugs: Tas arī ir svarīgi. Un tur vēl daudz kas..
Ančāns: Es tagad pie stūres, piebraucu un tagad es..
Volbrugs: Jā, jā, okei. Tiecies ar viņu, viss būs kārtībā.
Ančāns: Es piebraucu, es pēc 5 minūtēm esmu pie...
Volbrugs: Labi, ok, ok.

Ja kādam radies jautājums, vai arī Textu redaktores mēdz papriecāties ar zaļīgo, atbildēsim tāpat kā visi pārējie slavenie un politkorektie: „Tikai Amsterdamā.”

Sveiki, lasītāji. Vai atceraties to reizi, kad bijāt iemaldījušies Valsts elektrotehniskās fabrikas teritorijā uz kādu kārtējo vintāžistu pasākumu, mazliet pāršāvāt pār strīpu ar tiem vīniņiem, tamdēļ devāties svaigā gaisā atvilkt elpu un ievilkt dūmu, jūs izklaidīgi pļāpājāt ar grafiskajiem dizaineriem, pa kādam reklāmistam, līdz jūsu bezmērķīgais skatiens atdūrās pret nostāk stāvošu meiteni ar no zemes atrautu pēdiņu kristāla kurpītē, laiski pozējam fotogrāfam starp priedītēm? Jā, protams, mēs atceramies! Tieši tāpēc vairums no jums nav sevišķi jāiepazīstina ar Rīgas pirmās fešionistas Agneses Kleinas (turpmāk tekstā Agnesīgā) blogu. Vēlamies uzsvērt, ka šajā textā galvenais uzsvars ir tieši uz Agnesīgās blogu, nevis viņas piemīlīgo rožu un spilgto personību. Ar kādām tiesībām mēs drīkstētu te tā spriedelēt par modi? Ar tādām, ka mēs – RJ un SM – vienmēr esam bijuši nekronētie fešen policisti, tikai mums pat prātā neienāca pirmajiem uztaisīt blogu.

Mēs attiecīgajam blogam sekojam līdzi jau krietnu laiku – tik krietnu, ka tiešām neatceramies, cik sen to sākām darīt. Esam arī redzējuši Agnesīgās uznācienu Dienas viesistabā ar citiem gana krutiem blogeriem (lasi – Arni Medni), kur cita starpā Agnesīgā kautri atzina, ka viņas iedvesma rodas bloga popularitātē starptautiskos ūdeņos, tostarp Apvienotajos Arābos. Tas dzinis Agnesīgo rakstīt arīdzan angliski, un tas dzinis mūs darīt tāpat. Liels prieks vienmēr ir bijis blogā atrast ne tikai visādus modes trikus un apavu novitātes, bet arī pašas Agnesīgās fotogrāfijas, kuras diemžēl pēdējā laikā tur parādās arvien retāk.

Par ko tad īsti ir šī interneta vietne? Kādas žurnālistes mēģinājumi draudzēties ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Kā izpaužas šie mēģinājumi un centieni? Caur nepārskatāmi daudz fotogrāfijām, moderniem draugiem un pavisam diskrētu ironijas devu īsos, bilingvālos sacerējumos par laikmetīgo mākslu mūsu pašu ārienē. Emuāra apjoms ir teju bezgalīgs, tāpēc konspektēt visu blogu būtu neprāts, un mēs tagad izcelsim tikai dažus savus favorītus no Agnesīgās lielapjoma digitālā portfolijo.

Pirmais, kam pievērsās textu vērā acs, bija rubrika Mani stilīgie draugi. Šobrīd ir iznākuši 25 ieraksti šajā sērijā, un mēs iztirzāsim pēdējo no tiem – tātad divdesmit piekto (links). Agnesīgās stilīgie draugi par tādiem piesakās e-pastā, un tas nu nebūt nav šķērslis dziļai draudzībai un tai sekojošai publicitātei šajā blogā. Lai arī ar Līgu (26) – šī ieraksta draudzeni – Agnesīgā nav tikusies nekad, tas nebija traucēklis Agnesīgajai caur Līgu (Note Bene: kuru viņa nekad nav satikusi!) satikties atkal ar džeza deju. Kā var satikt kaut ko caur kaut ko, ko tu nekad neesi saticis? Anyone? Agnesīgā uzdod Līgai caur e-pastu jautājumus, uz kuriem Līga caur e-pastu godprātīgi atbild. Agnesīgā atzīst, ka Līga starp rindiņām pasaka, ka viņa ir brīva (viņas atbildēs pat starp rindiņām jūtama milzīga brīvības sajūta). Novēlam šai draudzībai garu un modernu mūžu.

Lasīt modes blogu nav viegli – mēs, piemēram, tikko pārskrollējām pāri teju septiņdesmit vidējas izšķirtspējas fotogrāfijām ar meiteņu galvas dekoriem kūku formā, līdz beidzot nonācām pie viena no pieticīgākajiem un sirsnīgākajiem ierakstiem (links), kas īpaši tuvu norezonēja mūsu aizjūru sirdīm. Agnesīgā: Man jāatzīstas grēkā – veidojot ierakstus bloga sadaļā Made in Latvia, vienmēr esmu piepūtusies lepna kā pāvs, jo latviešu radošos sasniegumus un inovācijas vienmēr mazulietiņ uztveru kā savus personīgos. Zinu, viena maza egoistiska fešionista, tas es esmu. Vienlaikus ceru, ka tādas sajūtas piedzīvojat arī jūs. Tālāk seko lakonisks uzskaitījums ar inčīgiem pričendāļiem, kas saražoti Latvijā un no kuriem nekautrētos pat Kerija Bredšova. Mēs nevaram saprast, vai Agnesīgajai kāds par to visu reklāmu maksā? Un, ja tā, tad kas aiz tā stāv? Kas parasti stāv? :-P

Tā kā emuārā tik daudz bilžu, mēs nedrīkst tās ignorēt arī savā recenzijā, tāpēc piedāvājām jums novērtēt, mūsuprāt, Agnesīgās spilgtākos brīžus Rīgas Dārzos un parkos:









Noslēgumā kā kolēģi vēlamies teikt, ka bez Agnesīgās bloga Rīgas modes druva būtu pelēka kā smēķētāja sejas āda. Un to nu mēs negribam. Novēlam daudz iedvesmas un darba spara mūsu fešionistai arī turpmāk!

-----------------------------------------------------------------------------
-----------------------------------------------------------------------------

Hello, readers. Do you remember the time when you were lost in the National Electrotechnical factory site on a regular vintāžistu measure a little over pāršāvāt stripe with vīniņiem, therefore devāties fresh air relax and pull the smoke, you are distracted pļāpājāt with graphic designers, by any advertisers to your aimless eyes rested on the girl standing away from the ground to separate it quotes a crystal shoe, gazing posture photographer between the pine? Yes, of course, we remember! That's why most of you are not very familiar with the first Riga fešionistas Agnes Klein (hereinafter Whimsical) blog. We wish to emphasize that in this text the focus is directly on the Whimsical blog, rather than her lovely roses and bright personality. By what right here so we are allowed to hold forth about fashion? With those that we - RJ and SM - have always been the uncrowned fešen policemen, just never occurred to us first make a blog.

We follow up on the blog for some considerable time - so well in that really do not remember how long ago it started to do. We have also seen Whimsical uznācienu day room with other mothers enough bloggers (read - Arnis Mednis), where, among other things Whimsical shy admitted that her inspiration from blog popularity in international waters, including the United Arab. This drive Whimsical also write in English, and drive us to do the same. Pleasure has always been the blog to find not only all kinds of fashion tricks and novelty footwear, but also in Whimsical photos, which, unfortunately, in recent times there appear more and more uncommon.

What exactly is this website? What journalist attempts to make friends with fashion, while trying to overtake. How do these attempts and efforts? Through a lot of non-transparent photographs, modern service and very discreet irony in short, bilingual writings on contemporary art in our own appearance. Blog volume is almost endless, so take notes of all the blog would be madness, and we are now Top This just a few of their favorites Whimsical volume digital portfolijo.

The first, which turned textu the eye, was a channel in My stylish friends. It is now come out 25 entries in the series, and we address here the last of them - that the twenty-fifth (link). Whimsical stylish friends of those applying for an e-mail, and it either is not an obstacle for deep friendship and subsequent publicity on this blog. Although the League (26) - this entry girlfriend - Whimsical is not never met, it was not a nuisance through Whimsical League (Note Bene: she has never met!) To meet again with jazz dance. How can I run something through something you've never met? Anyone? Whimsical Instructs League via e-mail questions for League via e-mail fairly responsible. Whimsical acknowledges that the League between the lines tells us that she was free (her answers, even between the lines felt a huge sense of freedom). We wish the friendship and the spirit of modern life.

Read fashion blogs is not easy - we like just pārskrollējām over nearly seventy medium-resolution photographs of the girls head decoration cake, until finally we arrived at one of the most modest and sincere records (link), which is particularly close to our overseas norezonēja hearts. Whimsical: I have to confess sin - creating blog entries in Made in Latvia, piepūtusies am always proud as a peacock, the Latvian creative achievements and innovations always mazulietiņ perceive as their personal. I know a little selfish fešionista, as I am. At the same time hope that such feelings are you experiencing. The following is a concise list of inčīgiem pričendāļiem produced in Latvian and from which even nekautrētos Carey Bredšova. We can not understand or Whimsical one of the ad cost? And if so, what's behind it? What are costs? :P

Since the blog so many pictures, we should not ignore them in its review, so we offer you an estimate, we believe Whimsical brightest moments of Riga gardens and parks:

[scroll up and you'll see!]

Finally, as a colleague would like to say that without Whimsical blog Riga fashion cornfield would be gray as a smoker's face. And we do not want it either. We wish you much inspiration and work our Flywheel fešionistai in the future!

Ta ka piektdien piedzeros, bet sestdien uz pagjiram ciemos atnaca divas “sodien nevajag dzert” viina pudeles, tad tikai likumsakarigi, ka svetdien izlasitaa intervija ar latvieshu tautas varoni Valdi Zatleru radija sajusmu un nigrumu vienlaikuskuss. Valdis Zatlers vispar ir loti interesanta persona Latvijas politiskaja dzive – ikviens zina kadu, kam dakteris Valdis arstejis kajas, piemeram, manam bralim vins laboja salauzto pirkstu pec tam, kad vecaka maasa vinju bija ietriekusi bortaa, te peksni vins kluvis par prezidentu un ieguvis iesauku Zaglers, tad vienaa naktii kluvis par Che, bet sobrid neviens pat isti nezina, ko sacit. Taa kaa nezinu nevienu cilveku, kas lidzinatos Zatleram, tad vinja darbibas salidzinashu ar uudeni - tas ir kaa tad, kad izzhust tada milziga upe kaa Rio Grande – tas reali ir noticis 2001. gada, patiesham, bet tas ir kaut kas tik loti WTF, ka to vispar nav iespejams saprast.
Skiet, Marcis Bendiks bija tas chalis, kas apgalvoja, ka intervija Latvijas Radio Stokenbergu “eksponejusi kaa pilnigu idiotu”. Vienigais, kapec nevaru teikt, ka Gunta Bojara intervija eksponejusi Zatleru kaa pilnigu idiotu, ir patiesiba – es neesmu Marcis Bendiks (starpcitu, Apollo.Lv komentaros atrodama informacija par to, ka Bendiks esot Skjeeles krancis). Es neesmu Marcis Bendiks un atzishos, ka man pagaja samera ilgs laiks, lidz sapratu, ka "Dienas" Guntis Bojars nav tas pats, kas bijushais Riigas meers Gundars Bojaars.

Diemzel internetaa bija pieejama tikai dalja no intervijas, un manaa piemajas kioska aviizes “Sestdiena” nav, tapec negaidiju ne mirkli un versos pie kada a/s “Diena” valdes locekla un paludzu atsutit pilnu intervijas tekstu. Paldies vinjam par to. Pilns intervijas teksts Times New Roman 12 fonta aiznjem 7 A4 lapas, tatad kaa normaals skolas referats par Bleezu Paskaalu.


Intervijas sakuma Zatlers atskatas uz savu lielako varonjdarbu – Melnaa Brunjinieka athujaariishanu ar nazi jeb Riikojumu Nr.2., kas rosinaajaa balsot par Saeimas atlaishanu. Tas ir bijis vienkarshi super, jo pec tam radits specigs politiskais speks, “kurš vēlēšanās ieguva 22 mandātus, kas ir ļoti daudz, tas ir plus 22, ja mēs rēķinām”. Loti labi, ka Zatlers norada, ka ir domajis tieshi plus 22, nevis miinus 22. Un beigas valdiba nav neviena oligarha un tulin pat ari bus nosledzies Riikojuma nr.2 cikls. Bijushais presidents un toposhais Laachpleesis atklaaj, ka shis riikojums “tomēr ir pierādījis, ka viena liela daļa no Saeimas spēj domāt savādāk, uzvesties savādāk un arī rīkoties savādāk.” Isti nesaprotu, kura Saeimas dalja taa ir un kas taas par savadibam butu. Vienigais, ko speju iedomaties – oligarhu partijas, kas nav iekljuvushas Saeimaa (tatad – rikojushas savadi gan).

Lacplesim jau ari nebija viegli tikt no Burtnieka pils uz Aizkraukli un beigas vel uztaisit savu alus skjirni, tapat tik viegli neiet Zatleram – vinjam visi no skauma saka: “O, Tu kruts, Tevi par Saeimas virsaiti, Zatler for president, shalalalala!” A kas beigaas? Beigaas neviens neko nezina, nenobalso un tad vel telo, ka neka nezina. Shmaras! Un ieprieksh Lachplesis runajis par politisko kulturu, kuru stimulejis Riikojums Nr.2. Hmm, varbut tas ir tapat kaa ar ekstazii un erekciju – nevis stimulee, bet simulee.

Izdarishu nelielu atkapi, lai pazinjotu, ka tikko tvnet.lv izlasiju, ka vecais drazejs Berluskoni ieklauts cilveku tirgotaju sarakstaa. Super!

Zatlera meerkjis jau izsenis ir atcelt sleegtos balsojumus Saeimaa. Domaaju, ka pie viena vajadzetu ari veeleeshanaas balsot aizklati un anoniimi. Tiri tapec, lai nebutu ta traka plaisa starp valdosho klikji un “Jums tur - lejaa” (© N. Lochmele oligarhu kapusveetkos 2011).

Iepsejams, dazi ir ieverojusi, ka otrais vardins Zatlera partijas nosaukumaa ir “reformu”, kas nozime, ka tagad viss bus citadi, un vislabak butu bijis, ja Saeima tiktu ari Slesera reformu partija, jo, domaju, ka katrs piekritis, ka labak divas Zannas d`Arkas neka viena. Slesera reformas parsvara ir saistitas ar interpunkciju (t.i. – turpmak komati teikumos jaaizstaj ar vaardu “lidosta”), tad Zatleram ir veselas tris dazadas reformas: izglitibas finanseshanas modelja mainja (ir ok), tautas velets presidents (wtf) un kaut kas ar nodokliem. Viss notiek, jo “sheit nekas nav uzkaries”. Tomer ceru, ka tautas velets prezis nenotiks nekad, jo, ja taads mums butu, tas buutu Raimonds Pauls vai arii Alla Pugachova, ja veleshanas notiktu 8.martaa. Lai nu kaa, reklaama Zatlers esot apgalvojis, ka labprat klutu par tautas veletu prezidentu, bet tad atkal izradas, ka nemaz negrasas kandidet. Es gan nesaprotu, ko tas Bojars var piesieties – prezha veleshanas tak pec simts gadiem, Rio Grande pa to laiku var paspet izzhut un atkal pieplust slapja. Bet vai Bojaru pish, ko es domaju? Nedomju vis, tapec vins tomer tincina Zatleru: “jaa vai nee?” Nakamos 2 teikumus, kas ir Zatlera atbilde, lasiet seviskji rupigi, pirms tam mazliet ieraujot kaut ko no kaklinja: “Es varu pateikt arī kategorisku nē, tāpēc ka jūs visu mērāt pēc savas mērauklas. Jūs mērāt to, ka cilvēki nevar apstāties, ja reiz viņi grib būt kāda augsta amatpersona, tad viņiem gribas vēl un vēl un mūžīgi mūžos.” Domaju, ka tikapat jedzigi uz barmenja jautajumu “ko ieliet?” buutu atbildet ar apmeram: “Shmiga manu dzivi dara skaistu, seviskji, kad ta ir ielieta glaazee, gribas veel un veel, un muuzhigi muuzhos.” Protams, ja ko tadu pateiktu kaadaa reali indie vietaa, barmenis uzsauktu dzerienu, bet Purchika baaraa shitaa gan varetu vienkarshi norauties pa tauri. Bojaars ir tikpat glups kaa es un nesaprot, kaa tad iisti bus – jaa vai nee. Taapeec prasa atkal – praidam jaa vai praidam nee? Zatleram zajebala: “Nu, nekaitiniet mani!”

Talak atgriezhamies pie intervijas sakuma – ZRP dabuja 22 mandatus, bet kas viegli nak, tas viegli iet, tapec 6 mandatus uzreiz arii papisa, jo Olsteinam (kaut kur dzirdets dzeks, nebija agrak kada citaa partijaa?) un Brigaderes Maijai Zatlers bija noriebies un vinji pasauca lidzi vel 4 tanksitus un aizgaja prom. Te nu jautajums – vai seshiem (2+4=6 – red.piez.) maziem bundziniekiem Zatlers riebies no laika gala vai sariebaas tieshi pec veleshanam ar savu pirmsmenstruaalaa sindroma mociitaas jaunas meitas laushanos? So jautajumu Bojars uzdod Zatleram un te beidzot preciza, saprotama atbilde: “Uz šo jautājumu neatbildēšu.” Turklat, Zatleraprat, uz so jautajumu ari neatbildes pats Olshteins, jo vins partija esot iestajies emociju vadits, nu, tjipa no sakuma “OMG! OMG!”, pec tam – “WTF! WTF!”. Zatlers pie viena prognozee, ka visticamak, arii citi partijas biedri nonaks “WTF! WTF!” faazee un tiis makskjeres. Tatad tie, kas cereja kljut par Zannaam d`Arkaam te vairs nevar palikt, jo taa vietaa, lai hujaariitu nost galvas ljaunajiem, kopiigi jaadodas uz mezhu cirst malka naaves saartam. Ko Aristotelis par to teiktu? Droshi vien atkal kaut kadu sviestu.

Talak dzeki paruna par to, vai vajadzetu ierosinat tadu prikolu, ka visiem shitiem deputatiem, kas beg no partijam, vajadzetu nolikt mandatu uz kresla un taisna celja chapot uz ss.lv mekleet darbu. Ko Zatlers par to domaa? “Tas ir rūpīgi jāizdomā. Bet es domāju, galvenais šeit ir, ka vēlētājs jutās pievilts.” Labi, ka vins pats nekada veida pievilis savus veletajus, malacis, varonis, stalts kaa briedis, gudra kaa skudra, Andrejs Upiits lec kaa krupiits.

Protams, kaartiigaa viiru sarunaa pie treshaa vinaara japarunaa arii par to, kas tad iisti bija ar to Saskanjas Centru – jaa un nee, par un pret. Bojars jautaa: “Zatler, ka gadiijaas, ka teici, ka Saskanjas Centrun no valdibas vares izshaut tikai tanki, bet beigas tomer pardomaji?” Te Zatlers aizrada, ka taa ir tikai zurnalista interpretacija. Zatlera interpretacija ir tada pati kaa vinja kundze: “Tiesha un skaidra.” Tieshaa un skaidraa interpretacija ir saistita ar specialu “sabiedribas saliedeshanas programmu”. Cik noprotu, tas nozime, tas nozime aicinat valdiba krievus, tad pasutit nah, tad uzaicinat nacionalistus, tad apvainoties un nerunat, tad atkal runat.

Intervijas beigas Bojars intereseejas, vai gadijuma Zatlers sho piecu meneshu laikaa gadijuma nav mainiijis viedokli par kaut ko. Te dzeki netiek skaidriba par to, kurs kuru intervee:

G.B.: Šajos piecos mēnešos jūs viedokli nevienā jautājumā neesat mainījis?
V.Z.:Vai jūs varat minēt kurā?
G.B.:Es jautāju.
V.Z.:Es jautāju, vai jūs esat pamanījis kurā?
G.B.:Es jums uzdodu šo jautājumu. Tā ir jūsu pozīcija, jūs sakiet – jā vai nē.

Beigaas, protams, Zatlers pasaka, ka vins nu nav tas lupatlasis, kas maina savu viedokli, visa zaale reaali reec.

Bet sitiet kaut nost, man tochna liekas, ka ar to Zatleru kaut kas nav tiirs. Vainu vins ir pilings idiots vai ari reals gjenijs un visus normali chakaree. Kaapeec idiots? Taapec, ka 4 gadus ar vinju stradajushi visadi tur viedie runas meistari un padomnieki, bet vins vel aizvien spej runat tik nesakarigi. Tik nesakarigi, ka tas tiesham rada aizdomas par to, ka tik traki tachu nevar buut –vins izliekas Bathedu, kas Nacionalaja Teatri noskatijies “Vadoni”, bet isteniba gan jau draudzejas ar sevis it ka nistajiem oligarhiem un mulkjojas, lai tik noverstu uzmanibu no vinjiem. Kapec bija jaatlaizh Saeima? Tapec, ka oligarhi juta realus suudus, jo KNAB tur kratiijas vinjiem apkart. Ta vinji satikaas kaadaa viesniicaa:

A1: ko daraam?
A2: mosh lai Zatlers atlaizh Saeimu, mees tjipa buusim nost no skatuves, Zatlers veel bljaurees, ka padzinis oligarhus, visi reali taa arii domaas, neviens pat vairs neatceresies, ka mees izskataamies, jo Zatlers veel pateelos mulkji, visi tik runaas par vinju, par vinju.
A1: laba ideja. Un ko Tu domaa, A3?
A3: lidosta.

Mūsu redakcijai ļoti patīk uz svarīgiem notikumiem reaģēt vai nu pirms tie vispār ir notikuši, vai arī tad, kad visi par tiem ir jau gandrīz aizmirsuši. Tāda ir neatkarīgo mediju priekšrocība - reaģēt, kad patīk, un rakstus iesniegt, kad patīk. Diemžēl ir lietas, kas mūs tomēr tur kaut kādos rāmjos (lasi - ne tikai dzert, bet arī rakstīt): bosene, kas spēj bārties pat virtuāli, un, protams, mūsu dārgie lasītāji, kuri par tādiem atzīstas esam visneiedomājamākajās vietās un dienas stundās. Šī ir īpaša nakts - ne tikai ar to, ka jāpārgriež pulkstentiņš, bet arī ar to, ka šonedēļ (ir jau sestdienas nakts!) ne reizi neesmu piedzērusies. Tāpēc atzīšos, ka esmu nīgra un piekasīga, nevis rāma, rāma kā panorāma. Tas bija ievads.

Kādā agrā 21. oktobra pēcpusdienā portālā draugiem.lv saņēmu, lūk, šādu vēstuli: "klau, visi baigi cepas par interviju ar iespejamo kulturas ministri gremdi vai gremzi vai kaut ka taa. nesaprotu, ko var dirst - vinja tachu ir fondaa "viegli", tur visi baigie teatri gajeji un bibliotekas sedetaji. vislabak patik normunda naumanja reakcija uz sho interviju. varbut gribi uzrakstiti texxxtu?" Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš kaut ko tādu ir spējīgs uzrakstīt, bet es, protams, nekavējoties piekritu. Žaneta Jaunzeme-Grende (turpmāk tekstā - ZRP) nu pilnīgi oficiāli ir kļuvusi par Latvijas Republikas kultūras ministri, tāpēc šis būs tas gadījums, kad uz notikumiem atskatīsimies ar pieklājīgu nokavēšanos.

15 minūšu garā intervijā Latvijas Radio sākas ar satraucošu iepazīstināšanu - atnākusi Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja. Man vienīgajai likās, ka kameras ir tikai cietumā un ledusskapī? Izrādās, nē! Līdz šim vispār biju pārliecināta, ka ZRP ir muzikālās apvienības "Fonds viegli" bekvokāliste un tamburīniste, taču izrādās, ka tas tikai tāds blakus projektiņš. "Fonds viegli" jau latviešiem ir tāds īpašs stāsts - tas ir kaut kas tik labs un sirsnīgs, bet reizē iemantojis pamatīgu opozīciju starp Latvijas inteliģences pārstāvjiem. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka ZRP ļoti patīk pa reizei izrausties no savas kameras, lai beidzot nodotos muzicēšanai. Uz skatuves viņa tika pamanīta, un nu kļuvusi par latviešu tautas kultūras galveno saturētāju. Protams, tas viss nācis strauji un negaidīti, tāpēc ZRP mulsi atzīstas, ka viņu pašu tas tiešām pārsteidz.

"Nebiju domājusi, nebiju plānojusi," tā ZRP komentē savas sajūtas pirms lēmuma pieņemšanas kandidēt par kultūras ministri, taču visādi "cienījami kultūras darboņi" viņai bez mitas zvanījās, sūtīja īsziņas, rakstīja skypā, pie durvīm, vēstulēs, komentēja galerijās - DARI TO. Tā nu ZRP nolika savas vieglās dienas un tamburīnu, lai dotos iekšā šajā sev nemaz ne tik svešajā svērā - pēdējos 7 gadus mūziķe bijusi "dziļi iekšā" kultūrā, un it sevišķi te runa ir par pēdējiem diviem gadiem kopā ar apvienību "Fonds viegli". Šajos gados līdz ar Imanta Ziedoņa topošā muzeja maketu Murjāņos izstrādāts arī digitāls disks, kā mācīties epifānijas, Ziedoni, Raini, Aspaziju un vēl šo to. Varbūt esmu piekasīga, taču "mācīties" epifānijas kā reiz būtu pats pēdējais, ko darīt. Epifānijas vajag vienkārši lasīt, ja nu nav spiedīga vēlme iemācīties tās visas no galvas.

Līdz ar epifāniju mācību disku iesākas garš stāstījums par to, ka "es esmu bijusi" un "es esmu strādājusi", kas izklausās pēc attaisnošanās "tikai te nepadomājiet, ka man nav nekāda sakara ar kultūru". Aizsteidzoties laikam pa priekšu, varu informēt, ka šāds stāstījums vēlreiz atkārtosies intervijas beigu daļā. Viena no tām lietām, kur ZRP bijusi "dziļi iekšā", ir jaunā bibliotēka, kuras sakarā ZRP sajūsmināti izsaucas, ka beidzot vajag sākt domāt par tās saturu. Ko? Mums visu šo gadu laikā vēl nav izdomāts, ko tajā lielajā biblenē vispār likt iekšā? Tikpat sajūsmināti tiek pasniegts Francijas Nacionālās bibliotēkas piemērs, pie kuras cilvēki stāvot garā rindā. Ko? Mums būs tik milzīga biblene, lai mēs pie tās stāvētu rindā? Tad ZRP iepazīstina klausītāju ar vīziju par bibleni, par kuru cilvēki teiks: "Es brīvdienās iešu uz bibliotēku, jo tur ir pasākumi, modernas tehnoloģijas, koncerti...". Līdz ar to man ir skaidrs, ka bibliotēkas saturā grāmatu nebūs vispār. Labākajā gadījumā daži digitāli diski par to, kā mācīties gramāmatas.

Protams, mūsu jaunā ministre ievēro tradicionālās valodas pieklājības normas, sakot "kad" vārda "ka" vietā un to, ka "runa iet", bet to es vēl varu pārdzīvot, nevajag taču no cilvēkiem gaidīt neiespējamo. Taču tas, ka vārds "identitāte" 15 minūšu garās sarunas laikā tiek piesaukts vismaz reizes piecas, mani gan nedaudz kaitina (Normundu Naumani turpretim kaitina vārds "varbūtās"). Man liekas, ka latvieši izslimo pamatīgu identitātes krīzi, tāpēc vismaz pagaidām uz to noteikti neko nevajadzētu balstīt, jo tas vienkārši apgāzīsies kā piedzēries cilvēks bārā. Padomājiet paši - liela daļa ir gatavi paziņot, ka viņiem te "viss besī" un jābrauc vien prom, bet lidmašīnā ar asarām acīs kolektīvi uzdziedāt "Pūt, vējiņi". Kur te identitāte? Tikko iedomājos, ka ir divas lietas, par kurām man čista nepatīk runāt - aizbraucēji un integrācija.

Labi, atgriezīšos pie ZRP - aizmirsu pateikt, ka viņa ir "Visu Latvijai/TB/LNNK" partijas biedre, kas parlamentā nekandidēja. Tagad mūziķe 7 mēnešus atpūtās (tiesa, ne jau tikai sauļojās un gulēja pludmalē, jo bez tā, ka bija dziedātāja, arī "nodibināja dažas kompānijas"), un ir gatava kalpot latviešu tautai un kultūrai jeb piesaistīt abu minēto savienībai "visādus sponsorus un mecenātismus". Bez Imanta Ziedoņa ZRP sarunā, cik atceros, piesauc tikai vienu personu, ko nosauc par "Nacionālā orķestra diriģentu direktoru, kas nav latvietis, bet ir ārzemnieks", kas, šķiet, alias varētu būt Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Karels Marks Šišons. Tā kā esmu piekasīga, gribētu izcelt vienu no kultūras ministres noslēdzošajiem teikumiem "vārdā "sadarbībā" ir viss atslēgas vārds", un novēlu jums, lasītāji, to iegaumēt uz visiem laikiem. Ikreiz, kad jūtat, ka slīdat nost no izraudzītā dzīves ceļa, klusi atkārtojiet pie sevis - vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds utt.

Sarunas beigās ministre gan atklāj, ka daudz labprātāk nodarbotos ar biznesu, bet - kā ir, tā lai būtu. Tāds žēls nobeigums, ka kādam jānoliek savas vieglās dienas, lai kalpotu tautai, bet, kā norāda pati ministre, "Cilvēks domā, Dievs dara", tāpēc man atliek tikai novēlēt: "Mazā, Dievs Tevi mīl."

Es esmu pats lielākais no visiem lielajiem textu kavētājiem, tādēļ atgriežos ar inovatīvu textu subžanru – interviju. Septembrī man sanāca padzīvoties Tallinā, un es kāri tvēru iespēju iepazīties ar Tallinas vietējiem hipsteriem, tādēļ pat gāju uz hipsteru teātra izrādi, kurā gandrīz aizmigu, jo aktieri dziedāja igauniski un bija saģērbušies lāčādās. Mana kolēģe Dace saskata teatrālu tuvību textu meiteņu pulkā, tad nu es pretim varu likt fishy tuvību ar redaktori Kolāti zivju un jūru sakarā – mēs abi tās mīlam gan upē, gan zupā. Kad es atgriezos Aberdīnā, kārtējais texta rakstīšanas bremzējošais faktors bija mana iesaistīšanās universitātes zivju departamentā, tomēr tagad esmu normāli apradis un centīšos būt laikus radošs.

Bet nu par lietu – Igaunijas Cosmopolitan galveno redaktori Anu Lilli, kuru esu šoreiz nointervējis, satiku spa viesnīcā Kuresārē, kur mūs abus izmasēja. Anu Lille ir meitene, kura ar private jet lido uz Roņu salu, viņas mīļākā aktrise ir Natālija Portmena (to mēs piedodam), un vispār viņa ir kruta beibe. Tādējādi man ilgi nebija jāvilcinās, lai izlemtu viņu grābt aiz rokas un nointervēt. Anu, protams, ir igauniete, bet es – neizbēgami latvietis, tādēļ nolēmu iet kompromisa ceļu un interviju vest lietuviešu valodā. Tomēr, tā kā manas māsas ir Valsts valodas aģentūras darbinieces, intervija tikusi pārtulkota latviešu valodā – esmu gan centies saglabāt sematisko esenci un izteiksmes spilgtumu.

 

RJ: Čau, Anu. Man ir liels prieks ar tevi iepazīties! Vai tev ir liels prieks iepazīties ar mani?

AL: Protams, man ir milzīgs prieks ar tevi iepazīties, muļķi!

RJ: Mēs Latvijā dziļi sirsniņā apskaužam visus igauņus, jo viņi ir tik nenormāli attīstījušies un ņem lietas lēni. Kāds ir jūsu noslēpums?

AL: Mēs ļoti smagi strādājam un esam gatavi spiest un spiest arvien stiprāk, kamēr sasniedzam savu mērķi. Par ņemšanu lēni – neesu droša, vai tā ir pārāk kruta mūsu īpašība... Mēs esam pārāk lēni, lai riskētu un būtu radoši.

RJ: Tu esi Igaunijas Cosmopolitan galvenā redaktore, tātad Tu esi ļoti veiksmīga. Es esmu bloga līdzautors un ne tik veiksmīgs. Vai tev ir kāds padoms?

AL: Vnk turpini darīt to, ko tu dari, izvērtē savus konkurentus (EK, SM, AK, SK, DJB – aut.), rodi iedvesmu draugos, ceļo un turpini tusēt pa netu! Tā ir visa atslēga.

RJ: Cosmopolitan ir žurnāls, kam rūp igauņu jaunieši un viņu šķīstība. Kādi jautājumi ir viskarstākie? Proti, kuri temati Tavā žurnālī ir vissvairīgākie lasītājiem?

AL: Sekss un attiecības. Vari noliegt un vari arī nenoliegt, bet tu lasi rakstus par seksu, jo šie jautājumi skar visus, jo visi nodarbojas ar TO. Pat tavi vecāki!

RJ: Parunāsim par piezemētākām lietām tagad, piemēram, par Eirovīziju. Es nenormāli mīlu jūsu Getter Jaani, un es pat viņu vienreiz redzēju Tavā Cosmo numurā šovasar, kad Valgā gaidīju solāriju. Mēs Eirovīzijā galīgi sūkājam, un tas galvenokārt ir tādēļ, ka Latvijā ir tikai viens dziedātājs – Lauris Reinix. Vai tev viņš patīk? Moš esi dzirdējusi kādu no viņa dziesmām?

AL: Es zinu viņu kā mākslinieku, jo viņš piedalījās projektā ar mūsu vietējo drostaliņu Maarja-Liis Ilus un Luisa Värk pirms kāda laiciņa. Personīgi man viņa mūzika tā ne pārāk (besī – aut.), bet es varu oficiāli atzīt, ka esmu nenormāli samīlējusies Renārā Kauperā. (Smaida.) Tas viss sākās ar My Star, un es esmu milzīga Brainstorm fane līdz šobaltdienai. Viņu mūzika ir tik patiesa un sirsnīga, un īsta, un Renārs vnk šarmē mani ar savu balsi un klātbūtni.

RJ: Tā kā mūsu blogs nav nekāds inteliģentu projekts, man ir pienākums pajautāt Tev par dzeršanu. Tev patīk dzert?

AL: Jā, patīk. (Sarkst.) Mīlu labu vīnu un kokteiļus.

RJ: Vai tu tagad dzer? Es dzeru.

AL: Es arī dzeru, bet kafiju. Esmu riktīgi atkarīgā.

RJ: Vai jums Igaunijā ir oligarhi? Lielākā tiesa igauņu, kurus esmu saticis, ir vai nu miljonāri, vai slaveni, un tas mani dara aizdomīgu.

AL: Noteikti daži ir, bet ne pārāk daudz un neviens manā bāriņā. Reālajā dzīvē lielākā daļa cilvēku NAV slaveni vai miljonāri...

RJ: Parunāsim taga par attiecībām. Kā lai zina, kuru tu mīli? Piemēram, iedomājies, ka ir tāda meiča, teiksim, vārdā Betina, kura flirtē ar diezgan krutu čali, vārdā Leon, kurš mīl viņu ļoti, ļoti, bet tajā pašā laikā šai meičai ir viņas veiksmīgais bijušais līgavainis, teiksim, vārdā Denis, viņas tēva favorīts. Tad pēkšņi nabaga Betina zaudē atmiņu un nu vairs nezina, kuru tad īsti mīl. Kā lai viņa to noskaidro?

AL: Viņai vajadzētu ar abiem satikties (bet ne jau nu abiem kopā) vienam fiksajam [randiņam] un paskatīties, kurš viņas sirdij liek lēkāt ātrāk jau no pirmā acu uzmetiena.

RJ: Kas ir tā lieta, kuru tu pirms tam pilnīgi neapjauti, bet par to uzzināji, lasot savu žurnālu? Vai tu pēc tam juties apgaismota?

AL: Es iemācos kaut ko jaunu katru mēnesi, mana pēdējā „apgaismība“ ir sakarā ar ēdienu. Es uzzināju, ka griķu putrā ir vairāk tauku nekā rīsos!!! Es uzaugu, domādama, ka griķu putra ir vislabākais ēdiens un uztur tevi formā. Un šis tātad izskaidro, kādēļ aziāti ir tik tievi...

RJ:  Tātad... Tavuprāt, kas ir labāka alternatīva – nodarboties ar seksu ar kkādu tur šmaru vai labāk gultiņā palasīt par laaaaaabu seksu iekš Cosmo lappusēm?

AL: Īsta lieta vienmēr ir labāk, bet es tiešām negribētu kniebties ar dajebkuru... Labāk tad nekniebties vispār.

RJ: Ko Tu domā par šiem slavenajiem latviešu džekiem? Tīri tā no vizuālā, protams. Varbūt tev viņiem ir kāds padoms? Varbūt pat Tu vari kādu no viņiem atpazīt?

AL: Baidos, ka neesmu ar viņiem familiāra... Džekam pirmajā bilžā ir diezgan stilīgas brilles un jauks smaids, tādēļ es viņam ieteiktu sekot savam personīgajam stilam un stājai. Otrais varētu nogriezt tās ūsas (Breds Pits varbūt ir matains, bet ne jau visi to spēj izkopt) un valkāt kaut ko košāku, tas arī izgaismotu viņa aprises.

RJ: OK, tas laikam tad arī viss. Man bija liels prieks ar tevi parunāties & tagad tev ir ielūgums braukt ciemā uz Aberdīnu, uz kurieni visi dziļi sirdī grib braukt, un apēst ar mani kādu scotch pie.

AL: Paldies, man arī bija prieks ar tevi parunāties. Es noteikti mēģināšu izmantot ielūgumu un apēst kādu scotch pie (un iedzert kādu glāzi scotch arīdzan) ar tevi. Bučaz!

RJ: Bučaz!

Vispirms gribu atvainoties visiem par nepopulāru tēmu. Zinu, ka Textu lasītāji vislabāk sagaida aprakstus par televīzijas raidījumiem, politiku vai dzelteno presi. Tomēr ņemot vērā Textu sievišķo autoru diezgan ciešo saikni ar teātri, šoreiz vēlos uzrakstīt par Valda Lūriņa iestudēto izrādi „Tikai tā” Latvijas Nacionālajā teātrī.

„Katrs no mums ir gājis kādā teātra pulciņā,” reiz krogā teica Elīna Kolāte, un izrādās, ka šis apgalvojums lielā mērā ir patiess. Zinu, ka Sandra Mētra reiz saņēma balvu kā Pumpuru vidusskolas labākā aktrise. Elīna Kolāte spēlēja jaunieši teātrī „Vinnijs”, kas bija konkurenti manis pārstāvētajam „Zīļukam”. Savukārt Anete Konste, kaut arī Ārijas Stūrmanes teātra pulciņā pavadījusi vien 3 nedēļas, visus savus augstskolas kursa darbus un bakalaura darbu rakstījusi tieši par teātri. Tātad, teātris mums visām ir sirdij tuvs. Neesmu pārliecināta par Textu redakcijas jaunskungiem, bet neuzdrošinos domāt, ka varētu būt citādāk. Mums patīk dzert, rakstīt tekstus un teātris.

Pirms izrādes 'Tikai tā' noskatīšanās biju dzirdējusi nostāstus, ka tā esot kas līdzīgs Žurkai Kornēlijai. Ļoti labi saprotot, kas ir Žurka Kornēlija un uz ko tā pretendē, devos ar diezgan skaidrām ekspektācijām. Tomēr izrādījās, ka izrāde "Tikai tā" bija iecerēts kas daudz augstāks un cēlāks - tajā bija centieni savienot smieklīgo ar traģisko un romantisko ar smeldzīgo, tai bija jābūt izrādei, kas mums liktu smieties, bet pēc mirkļa jau raudāt. Tomēr tā tas gluži nenotika.

Vispirms ļaujiet paskaidrot: manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jānodarbojas ar lietām, kas vislabāk padodas, un tas pats būtu jāievēro arī režisoriem – jāiestudē tāda žanra izrādes, kas padodas. Viens var iestudēt stulbu „Žurku Kornēliju” vai mums visiem tuvas un mīļas „Skroderdienas Silmačos” alkoholisma noskaņās, vai arī bērnu izrādes, bet labāk lai nedomā ķerties pie traģiskiem motīviem. Citiem padodas drāmas, bet viņiem parasti nepatīk "Ugunsgrēks". Ir arī tādi, kam padodas kas vairāk, bet tie visbiežāk nestrādā nacionālos teātros, neiet pakaļ trīszvaigžņu ordeņiem, un šo teātru aktieri ir pārāk dievišķi, lai sarunātos ar divām Textu redaktorēm kunga prātā (apvainojos). Vēl ir daži, kuriem padodas iestudēt aktieru brīvdabas koncertus. Nu, ziniet, kā kādreiz Ogres vai Baldones estrādē, kur sabrauc aktieri, Raimonds Pauls ar Dzeguzīti, skatuve ir rotāta ar meijām un visa latviešu tauta iedzer alu, piekož desu un uzdejo. Gribētu uzreiz piebilst, ka Valdis Lūriņš it kā nešķiet piederošs pēdējam tipam, zinot viņa iepriekšējos darbus. Varbūt cilvēki mainās?

Attēlos - Raimonds Pauls un "Dzeguzīte"

Gribu atzīt, ka aktieri dziedāja un dejoja patiešām labi. Skatījos uz to dejošanu pat ar nelielu skaudību, jo pašai dejošana padodas tikai pēc trešās-ceturtās aperatīva glāzes. Dita Lūriņa pat bija uzlikta uz puantēm un grieza piruetes. Jāpiebilst, ka izrādes kontekstā gan tas necik neiederējās, tomēr vismaz kādam prieks - Lūriņa taču bērnībā bērnībā gribējusi kļūt par balerīnu. Šķita, ka vienīgais režisora (kas ir aktrises tētis) motīvs iekļaut šo tēlu izrādē, arī bija piepildīt savas meitas bērnības sapni, kas, protams, ir ļoti mīļi, bet varbūt to tomēr vajadzētu darīt ģimenes priekšnesumu vakaros, nevis publiskā izrādē. Pirmkārt, kāds pastalniekiem latviešiem sakars ar puantēm? Otrkārt, ja balerīnai būtu jāpauž traģika (kā tas reizēm tiek apspēlēts kinofilmās), tad varbūt vajag izvēlēties īstu balerīnu, nevis Ditu Lūriņu. Gribu uzsvērt, ka šīs aktrises darba ieguldījums lomā ir patiešām liels, bet visas meitenes par balerīnām neizaug.

Izrāde kopumā bija par latviešiem smieklos un bēdās, caur populārām dziesmām un dažādu laikmetu motīviem. No Krišjāņa Barona līdz masveida aizbraukšanai uz Īriju. Īsa latviešu vēsture. Doma nav slikta, bet izpildījums radīja mulsuma brīžus, sākot jau ar banālo scenogrāfiju - Rīgas Centrālstaciju kā krustceles. Neredzēju tur krustceles, drīzāk apvainojos uz Lūriņu, ka viņš latviešu uzskata par bezpajumtniekiem, kas dzīvo stacijā. Mulsumu radīja arī neveiklās pārejas no komiskā uz traģisko, tad uz romantisko, un atkal atpakaļ. Piemēram, pārejot no naiviem latvju bāleliņiem, kas lec pa pļavu kopā ar Krišjāni Baronu, uz Aleksandra Čaka pilsētas smeldzi, uz skatuves tiek uzlaists invalīds Aināra Ančevska atveidojumā. Pirmajā brīdī pat nedaudz salecos no domas, ka Valdim Lūriņam (kurš neizskatās pēc ciniķa) šāds elements liekas smieklīgs, un tikai pēc mirkļa sapratu, ka izrāde patiesībā pārgājusi skumju noskaņā. Brīžiem traģiskais pat sajuka ar komisko. Piemēram, ainā, kurā Valdis Lūriņš atkal grib atdzīvināt sava mūža, iespējams, nozīmīgāko iestudējumu „Lāčplēsis”. Iedomājieties, tumša skatuve, uz kuras balti sarkanā izgaismota latvju tauta dzied par ilgām pēc brīvības. Un te pēkšņi atskan šāviens, latvju tauta nokrīt gar zemi, un uz skatuves parādās Ainārs Mielavs, pfu, es gribēju teikt, uz skatuves parādās Juris Hiršs, kas ļoti veiksmīgi parodē Aināru Mielavu ar dziesmu „Piekūns skrien debesīs.” Kad biju jau sākusi skaļi un sirsnīgi smieties (jo tiešām labs joks), sapratu, ka tomēr turpinās traģika un tas patiesībā bija domāts ļoti nopietni. Labi, ka vismaz nesmējos es viena.

Runājot par „Lāčplēša” motīviem, gribu mīļi lūgt Nacionālo teātri pārstāt visās vēsturiskajās izrādēs censties atdzīvināt šo noskaņu. Jā, savā laikā tas patiešām bija ļoti nozīmīgs darbs un reti kuram latvietim tas nenozīmētu neko. Visi, kas mani pazīst, labi zina, ka esmu no tiem, kas raud pie "Saule.Pērkons.Daugava" kopā ar Aneti Konsti. Tomēr šī biežās atkārtošanās tendence rada jautājumu, vai mēs, latvieši, esam kaut kāda gauduļu kompānija, ka uz latvietības jūtām var uzspiest tikai piesaucot atmodas patosu ar „Lāčplēši” priekšgalā? Tas neattiecas tikai uz šo izrādi, bet arī, piemēram, uz "Vadoni", kas pēc muzikālās formas diez ko daudz neatšķīrās (bet kašķis starp Saksu un Dimiteru bija labs). Šie centieni jau ir noveduši līdz tam, ka šo izdzirdot šo motīvu, nesaskrien vis acīs asaras, bet gan rodas vēlme sadedzināt Zigmāra Liepiņa sintezatoru.

Tagad par to, kas, manuprāt, bija labi. Es pasmaidīju vietā, kur kariķētas suitu sievas apdzied Mārtiņu Eglienu par punduri ar mazu rīkli. Smaidīju par Amerikas latviešiem, kas, kamēr mēs lejam asinis, dejo tautiskus dančus, bauda dzīvi un dzied, ka ilgojas pēc mājām (uzreiz iedomājos par "Čikāgas piecīšiem", kas bija viens no diviem muzikālajiem pavadījumiem, ar kuriem bērnībā mamma mani varēja nomierināt. Otrs bija Lambada). Smieklīgs bija arī Uldis Norenbergs Dainu tēva atveidojumā. Elīnai Kolātei noteikti patiktu Egliena un Grasberga tandēma (kas kopumā izrādē šķita drīzāk neveikli improvizācijas teātra aktieri) joki par dzimumlocekļiem. Dažas epizodes bija ļoti mīļas, piemēram, romantizēti padomju laiki. Es jau teicu, ka aktieri labi dejoja un dziedāja? Vārdu sakot, joki, kas neprasa domāšanas spējas (bet labāk ietu iekšā kopā ar popkornu un kolu) nav nekas slikts, patiešām, bet es neesmu pārliecināta, ka tos var tik brutāli apvienot ar traģiku.

Noslēgumā gribu pateikt, ka uz šo izrādi ir jāiet visiem cilvēkiem, kuriem patīk „Ugunsgrēks”. Un neņemiet galvā to Gruzdovu, kas vīpsnā par „Ugunsgrēku” – jūs taču piekritīsiet, ka tajā visā ir kaut kas, ko tomēr kārojas paskatīties? Līdzīgi ar šo izrādi – kaut kas tur ir, pat ja tas nav autora apzināts.

P.S. Elīna Kolāte man pirms īsa brīža vaicāja, vai Lūriņš ir tas džeks, kas "Ugunsgrēkā" tēloja dzērāju. Tā bija?

Labvakar. Salīdzinoši nesen uzzināju, ka ir daudz jaunu skandāliņu saistībā ar Latvijas Televīziju - uz ziņu dienesta ģenerālprokurora amatu kandidē vietējais Muamars Kadafi Dzintris Kolāts (es viņus jaucu pēc izskata, pēc rakstura - nekad), gaisā virmo baumas par raidījuma "Maija Migla, Panorāma" likvidāciju, un tagad vēl arī ik katrs modernais jaunietis Rīgā ar lielu interesi seko līdzi televīzijas šovam "Dejo ar premjerministru". Ņemiet vērā, ka mani var arestēt par to, ka šovakar tiešsaistē internetā noskatījos attiecīgā šova pārraidi, jo es kā jau austrumeiropiete neesmu samaksājusi BBC nodevu, kas ļautu man šādas darbības veikt likumīgi, tāpēc uzskatiet, ka riskēju to visu trimdas tautiešu vārdā, lai arī viņiem neietu secen telenovitātes dzimtenē.

Uzreiz jāsāk ar atvainošanos, jo saskaņā ar darba likuma pantu par aizliegumu jebkad jebko šeit rakstīt skaidrā, ja vien nav ārsta zīmes, es devos uz tuvējo veikaliņu pēc lēta spāņu sarkanvīna, ko degustēt kopā ar jauno šovu. Gribēju atrast dziru ar vislabākajiem tanīniem, ko arī izdarīju, taču tāpēc arī laikam nokavēju raidījuma sākumu, jo pieslēdzos tam mirklī, kad tika raidīta reklāmas pauze, pēc kuras Baiba Strautmane bez jebkādiem labdien, jūs, paldies uzreiz sāk kaut ko ļečīt tādā manierē, it kā mēs būtu vecas draudzenes un es vispār saprastu, par ko viņa runā. Nezinu, varbūt tas arī bija raidījuma sākums un viņai kā jau lielai TV dīvai vienkārši normāli sakāpis galvā.

Raidījums (man) sākas ar to, ka Baiba uzdod jautājumu, vai augsta ranga ministrs drīkst braukt pālī. Viņa vēršas konkrēti pie kāda jaunieša vārdā Rūdolfs un prasa, vai viņš, ja būtu pie stūres pālī vai zem marihuānas noķerts ministru prezidents, maksātu mentam brangu sodu, lai tikai nepaliktu bez tiesībām sēdēt automašīnā. Rūdolfs saka, ka nekad mūžā, ka tūliņ pat uz vietas vēl arestētu arī to mentu, kurš centies paņemt kukuli, un vispār runā kā dzīves nepists piektklasnieks. Baiba lūdz Ivaru Godmani šo komentēt. Ivars atzīstas, ka ir braucis pālī, un uzsver, ka runa jau ir par to, kādā pālī brauc, nevis vai vispār. Tā jau laikam ir - es nezinu. Pēdējoreiz braucu ļoti sen, pēdējoreiz braucu pālī - vēl sanāk. Es neko neatceros no tiem ceļu satiksmes cietsirdīgajiem noteikumiem.

Tagad Baiba ņem priekšā jaunieti vārdā Kārlis un prasa tā: "Iedomājies, ka tu esi premjers, kaut kādā Āfrikas čuhņā Latvijas pilsonis ir paņemts ciet par pedofīliju un saskaņā ar tās valsts likumdošanu viņam draud galvas nociršana ar neasu lāpstu. Vai tu kā premjers centīsies panākt viņa izdošanu Latvijai?" Kārlis sāk kaut ko bubināt par morāli amoralitātē un te pēkšņi negaidīti paziņo, ka glābtu uz Latviju, ja nebūtu vainīgs, bet neglābtu - ja būtu. Tā ir ļoti kruta attieksme - es arī parasti uzreiz zinu, kurš ir un kurš nav vainīgs, man vajag tikai konkrētajai lietai uzmest minūti garu acu skatu. Šeit iejaucas sociālpsihologs (nē, nopietni? par to kādam maksā naudu?) Ivars Austers un saka, ka cilvēka dzīvība stāv pāri starpvalstu attiecībām. Man šķiet, ka visādi politiskie Kristoferi Kolumbi viņam nepiekristu, bet tas tā.

Vispār man jums jāpastāsta, kā tai spēlē izskatās. Tur ir astoņi jaunieši, no kuriem jūs pazīstat jau divus, kas cīnās par to premjerministra titulu. Ir žūrija un vismaz šoreiz to sastāda jau pieminētais Ivars G., jau pieminētais sociālstomatologs Austera kungs, kā arī Nellija Ločmele un mūsu mīļais cibiņš Ilmārs. Tad vēl ir daudzi skatītāji un vakara vadītāja Baiba "tā miss info ar blondajiem matiem, kas nav ne Jaunalksne, ne Peneze" Strautmane. Atkāpi noslēdzu ar vīna malku un turpinu sižetu.

Baiba izsauc četrus jauniešus - Edmundu, Daini, Katrīnu un Rūdolfu - un jautā, vai viņiem simpatizē doma par tautas vēlētu prezidentu. Paldies dievam, neviens no viņiem nav tāds deģītis, lai atbildētu apstiprinoši. Šis gan ir argumentācijas prasmju pārbaudījums, tāpēc katrs jaunietis izlozē lapiņu ar viedokli, kurš tam jāpārstāv, neraugoties uz patieso personisko nostāju. Vispār šis paņēmiens nav nekas īsti jauns - pērn mani un textnieku RJ vienā mācību priekšmetā tieši pēc tādas pašas metodes eksaminēja. Mums abiem bija jābūt tajā pusē, kas apgalvo, ka globālā sasilšana ir psc mi vsje umrjom, kaut patiesībā tā nedomājam. Abi dabūjām labus rezultātus. Ā, bet tas jūs droši vien nemaz neinteresē, tāpēc atgriežos pie šova, kurā jaunieši debašu pārbaudē, manuneciloprāt, uzrādīja visai vājus rezultātus. Likās, ka viņi drīzāk spiež uz to, ka jāimitē intonācijas svarīgums, nevis faktuālās detaļas. Žūrija gan bija optimistiskāka un atrada, kur piesieties, lai paslavētu. Ilmārs, lai arī pats nav konkursants, tomēr nenoturējās un izcēlās ar asprātību, sakot, ka "runāšana veicina domāšanu". Jā, protams.

Otro četrinieku - Mārtiņu, Antoņinu, Edgaru un Kārli - pēc tāda paša paņēmiena testē, liekot diskutēt par to, vai nepilsoņiem ļaut balsot pašvaldību vēlēšanās. Arī neko pratīgu neviens nepasaka, viss jau ir kaut kur dzirdēts. Skatītāju rindās sēž arī vecais flēdermausis Indulis Emsis. Viņš dalās nostalģiskās atmiņās par savu premjerēšanos, taču viņu pārtrauc žūrijas komisārs Godmanis ar atziņu, ka "nedrīkst psihot". Premjers nedrīkst psihot nekad. Tas gan ir labi, ka uz mani tas neattiecas, un es drīkstu psihot pat tad, kad viss ir kārtībā.

Atkal pārejam pie individuālajiem jautājumiem. Pirmais tiek Rūdolfam - 2008. gada novembris, Parex krahs, valsts nopērk kontrolpaketi, normāli? Rūdolfs saka, ka pareizi arī dara, jo pareizas atbildes nav. Nellija tomēr iebilst, ka varēja jau arī palikt malā, ja WikiLeaks nemuld. Godmanis saka, ka Wikileaks muld un par to viņš sarakstīs grāmatu. Godmanis arī saka, ka, ja nebūtu toreiz nopirkts, visas bankas trīcētu kā apšu lapas, bet es atceros, ka vasarā lasīju IRā, ka Bondars bija teicis, ka ņems to Parexu, ja dos. Man šķiet, ka kāds muld, bet es nezinu, kas. Jāatzīst, ka esmu tomēr pietiekami iesilusi, lai man būtu salīdzinoši vienalga jau. Jautājums Edmundam - 2007. gada 3. novembrī visi kliedz "Atlaist 9. Saiemu!", Kalvītis demisionē pats - nahujam? Edmunds plāta rokas, Šlāpins iesaka iet politiķu kursos. Katrīnas kārta - A. Bērziņš interešu konflikts, atpūties uz jahtas, KNAB nevar pārbaudīt, jo Bērziņš pats KNAB. Katrīna domā, ka jāierobežo visu, kas met ēnu. Nellijai Ločmelei tas patīk. Nav tā, ka es nesaprotu, ko viņas runā, bet es acīmredzami vairs negribu to saprast. Tagad Dainim - Emsis un 300 ES normatīvie akti, Latvija deg zilās liesmās, rezultātā slēgti daudzi mazie uzņēmumi. Dainis kā igaunis risinātu laicīgi, nevis haltūrētu. Nellija piebalso, ka Emsis pats arī vainīgs. Edgar - E. Repše pēc 100 dienām atzīst, ka ir traks marsietis. Edgars tajā neredz neko sliktu. Šlāpins saka, ka Repše nemāk pasmieties par sevi (jo droši vien neiet tajos kursos). Šlāpins pats gan ņirdz. Austers ne īpaši. Jautājums Kārlim - referendums "Ļaut nepilsoņiem vai nē", premjers Krasts neko. Kārlis: Darīja pareizi! Pārējie nodur acis, klusē. Mārtiņam jautājums - V. Dombrovskis drīkst vai nedrīkst sievu ņemt darbā? Mārtiņš saka, ka drīkst. Nellija: "Nē, nedrīkst", bet pati tomēr uzreiz atzīst, ka nedaudz pārspīlē. Baiba piemetina: "Ko piedod Dombrovskim, to nepiedod Šleseram." Nu, tas ir super. Antoņina - A. Šķēle 1997. gada 17. jūnijā citē "Skroderdienas Silmačos", KĀPĒC? Antoņina: "Jo nak Jaņi?" Ja, jo nak Jaņi un pats Skele tikmer bezpartejisks urods, kuram nekas nav svets. Ilmars Slapins piebilst, ka videjam latvietim jau patik kritizet tas partijas, tapec videjam latvietim 1997. gada patik Andris Skele.

Un beidzot sākas balsošana, kurā diemžēl izlido Edgars un Dainis jeb matemātiķis un ķīmiķis. Skatieties nākamnedēļ, ja gribat uzzināt, kas beigās vinnēs. Tā televīzija ir mani totāli nokausējusi, un es dodos pie miera. Vispār jau labs raidījums, tikai nevajag labāk iedzert, ja pēcāk vēl jāraksta vai jābrauc pie stūres.

Man tāpat kā skolotājiem un pasniedzējiem patīk izdarīt nelielas atkāpes, bet uzskatu, ka vislabāk ir, ja ar atkāpi jau tiek sākts, jo - "katra rindkopa jāsāk ar atkāpi jaunā rindā. arī pirmā," (c) latviešu valodas skolotājas. Vēlos atvainoties visiem lasītājiem, ka esam piedzīvojuši lielāko radošo kritumu atjaunoto texxxtu vēsturē, kas daļēji saistīts ar mūsu bosenes EK problēmām personīgajā dzīvē. Taču šodien dzima ideja, kuras īstenošanās gadījumā mūs sagaida lielāka izaugsme nekā tautsaimniecībai Ulmaņlaikos.

Pēdējoreiz šeit viesojos karstā vasarā pēc DJB kāzām, kad ar SM savas visai pamatīgās paģiras mērķtiecīgi uzveicām ar pēcsvētku sarkanvīnu un domājām par politiku. Tagad ir atnācis viegls zelta rudentiņš, kas rīt mums sola penelopi krusu, es malkoju eko ābolu vīnu un esmu ietinusi kājas vintāžas pledā. Tieši tāpēc gribu Jums piedāvāt ieskatu, domājams, ilglaicīgākajā raidījumā LTV vēsturē, ko sauc par "Panorāmu". Uzskatu, ka vispār tas ir tik nenovērtēts retro, ka varētu būt katra hipstera obligāta ikvakara pasaka pirms došanās uz Pērli. Domāju, ka to pierāda arī fakts, ka šim raidījumam viena no Latvijas slavenākajām grupām ir veltījusi vienu no savām labākajām dziesmām: http://www.youtube.com/watch?v=oZwva97F6HQ

"Rāma, rāma, panorāma, to skatās katrs kungs un katra dāma," tā kādreiz arī bija, kad ēteru nebija piesārņojuši visi tie Top 10, Bez Tabu, Nekā personīga un vēl lērums visādu jauniešu. Manā bērnībā ziņas lasīja patīkamās dāmas Arta Andersone un Ināra Makārova, ik pa brīdim kadrā parādījās atraktīvais Jānis Dimants ar lauku ziņām un amizantais Andrejs Volmārs ar kultūras ziņām. Te atkal jāizdara neliela atkāpe, palaidnīgi nesākot to jaunā rindā, paziņojot, ka šovasar ar EK un vienu mūzikas žurnālistu satikām Andreju Volmāru Pļavnieku šašliku bārā. Andrejs tikko bija notiesājis soļanku ar 50 gramiem šņabja, jo atzina, ka ciešot no hroniskām paģirām, kā jau vairums, kam ir sēdošs darbs, un gādīgi ieteica arī mums šādā veidā uzlabot veselību. Mēs gan kā jau jaunieši pludmales šortos un puķainos kreklos paņēmām pa aliņam un, jautri smejot, ar saviem i-phone safočējām Andreja atstātos traukus. Tomēr sajutām, kā caur mums iztek šis aizgājušais laiks un smeldze par pagātni, kad Panorāma bija tas, ko skatās katrs kungs un katra dāma.

Liela daļa manu aptaujāto uzskata, ka Panorāmas informācijas pasniegšanas veids ir korekts, taču pārāk sauss. Patiesībā taču liekas, ka tāds vienkārši ir nacionālo ziņu modelis, vismaz man liekas, ka BBC un citos tajos top 10 pasaules ziņu kanālos arī nav nekāds atraktīvs Māris Grigalis pie ruļļiem. Labi, nestiepšu vairs gumiju, kā saka, un pievērsīšos tam, ko man pastāstīja vadītājs Arnis Krauze. Pēc tradicionālās dziesmiņas Arnis ar miglainiem dzērāju teļļukiem fonā piesaka šīs dienas totālākos jaunumus (žēl, ka neaprakstu to laimīgo dienu, kad jaunumos bija ķirbja smaguma rekords un Ventspils jaunā valūta), kas, protams, saistīti ar koalīciju, kā arī Igaunijas prezidentu Ģirtu Valdi Ilvesu un šoferīšu biedu - jaunajiem fotoradariem.

Tad nu Madara Līcīte dodas iztaujāt deputātus par šodien beidzot izveidoto koalīciju. Sprūdžu viņa likusi montētājam pārtraukt pusvārdā, rudā lapsa Solvita paziņo kaut ko aptuveni tikpat nenozīmīgu tikai divreiz garāku, līdz visus punktus uz "i" saliek šovmenis Kārlis Seržants, sakot: "Mēs atbalstīsim lietas, kas nāks valstij par labu." Nepārprotiet, Kārlis ir palicis opozīcijā, jo pārstāv ZZS, tāpat kā tur palicis tas slāvu Ingmārs Līdaka Klementjevs no SC. Ievēroju, ka Madarai ir ļoti universāls mikrofons, kuru, paliecot 45 grādu leņķī pa labi, iespējams lietot kā LTV1 franšīzes LTV7 mikrofonu. Apakšā kadram līdzīgi kā intensīvais čatiņš paralēli O-kartes akadēmijai skrien ziņas par dienas aktuālajiem notikumiem, kur, kā esmu novērojusi, pilnīgi vienmēr var atrast kaut ko vismaz nedaudz ņirdzīgu (šoreiz - "Lielbritānijā sodīts džerājšoferis no Latvijas" un "Par mēģinājumu nozagt trolejbusa vadus aiztur trīs vīriešus").

Vēlāk skatītājam īsumā parāda baumas kādi personāži varētu ieņemt ministru un citus svarīgākos amatus, kaut kas nokliedzas, ka Zatlers ir vājākais posms, un vadības grožus savās rokās pārņem diktore Aija Kinca, kas brauc Siguldas vagoniņā, lai paraudzītos, kā tas ir - nolēkt ar gumiju. Lai gan Aija papriecājas par koku galotnēs iekarināto atraktīvo lāci, kas tur pārcietis jau divas ziemas, un iepazīstina tos skatītājus, kam pašiem izbraukāt uz Siguldu nav sanācis, ar tur atrodamajām zelta lapām, izrādās, ka arī viņu patiesībā interesē politika. Siguldā līderi bijuši "Vienotība", uzreiz pēc tam "ZRP", tā kā tur dzīvo īsteni latviešu zemnieki, kā piemēram, pieticīgais Alfons Šlišāns, kas nosaka vien: "Kas ir - ir, pietiek ar to pašu." Tāda, lūk, oligarhi Jums mantra jāieraksta plānotājā uz katru nākamo dienu! Vagoniņa vadītāja atklāj, ka Dombrovskim vienkārši tic, spieķu pārdevēja saka, ka Zatlers ir svārstīgs, vienvārdsakot - kaut kas līdzīgs Dimanta braucienam uz laukiem, tikai bez traktoriem un labības.

Nākamais sižets ir Miroslava Koda saruna ar Igaunijas prezidentu Ģirtu Valdi Ilvesu, kas tieši iepriekšējā dienā atšķirībā no Valda Zatlera pārvēlēts uz otro prezidentūras termiņu. Skaidrs, ka viņiem ar Valēriju Karginu ir viens un tas pats stilists, tikai Ģ. V. Ilvesa tauriņš ir pilnīgi šķībs - saprotams, jo pie latviešiem skrējis uzreiz pēc savas pēcvēlēšanu ballītes un visticamāk nav vispār paspējis pārģērbties. Jāatzīst, ka Miroslavs paliek arvien smukāks, un spēj arī noskaidrot, ka Igaunijai dekoratīva sadarbība liekas bezjēdzīga, un viņi vēlas, lai Latvija skatās Eiropas virzienā (to sakot, Ģ.V. Ilvesam no kabatas izbirst vairākas eirocentu monētas, un viņš gardi nosmej tauriņā: "Oi, izkrita mūsu nauda"). Beigās Ģ. V. Ilvess drūmi atzīst, ka prezidenti nevar tā vienkārši aizbraukt uz Rūjienu apēst kādu saldējumu, tāpēc Miroslavs viņam apsola atdot vienu no savējiem pēc intervijas.

Vēl uzzinām, ka Ukrainas oranžās revolūcijas līdere Jūlija Timošenko ir notiesāta uz 7 gadiem cietumā, Grieķijā atkal kaut kādi prettaupīšanas nemieri, noskaidrojies, ka lietuvieši ir lielākie Baltijas pesimisti (skaidrs, jo viņiem arī lielākais reālās algas samazinājums), bet igauņiem ir lielākais kredītu slogs. Pēc tam tiek parādīta kāda amizantā ziņa par sievieti, kas dzemdējusi mazuli tieši pēc maratona, un šis bijis jau viņas otrais maratons, gaidot bebiku. Beigās arī uzzinām par tiem fotoradariem, un, lai gan mana lielākā bēda ir par to, vai huligāni tādus neizspārdīs viens un divi kā tādas bērnu šūpolītes, citi vairāk bēdājas par to, ka tas ir tikai naudas kāšanas mehānisms. Par to sašutis izsakās džeks, kas atgādina kaut ko starp Kasparu Zaviļeiski un Sandi Prūsi, un daži uz ielas noķerti šoferīši. Viss, ar to arī kārtējais retro vakars ir noslēdzies un tad, ja ir laiks, noteikti iesaku noskatīties arī raidījuma pielikumus "sporta ziņas" un "laika ziņas". Sporta ziņās vienmēr beigās ir ļoti asprātīgs dienas moments, bet diemžēl to piesaka Uģis Joksts, nevis visu sporta ziņu lasītāju etalons - Māris Rīmenis.

Es Jums saku uzredzēšanos, un tiekamies nākamvakar. Manu kleitu sponsorēja veikals BaltMan, ābolu vīnu uzdāvināja Sarmīte Kolāte, bet vintāžas pleds patiesībā nemaz neeksistēja.

Labdien.
Pirmkart, atvainojos par to, ka sis ieraksts nebus piepildits ar garumzimem un citiem prikoliem, kas raksturigi latviesu alfabetam. Otrkart, ar texxxtu galvenas redakotres tiesibam ludzu piedosanu par aizvadito tuksho menesi. Vai tas atkartosies? To mes nezinam © Mara Zalite
Vakar man bija planota ekskursija uz alus bruzi, bet, ta ka to nevareju atrast, nolemu rast ekvivalentu vakara piepildijumu un noskatijos raidijumu “Degpunkta”. Un ir tikai likumsakarigi, ka pec ilgas kluseshanas texxxtos atgriezos tiesi ar so. Kapec likumsakarigi? Pirmkart, texxxtu atputas mirklis galvenokart saistits ar manu iekulshanos visai kriminalaas darbibas, logiski, ka no ta visa mani ara var izlikt tikai tads krimikjis kaa “Degpunkta”, kas vienmer sakas ar to, ka “astondesmit septitaja gada dzimusi kolaate nezinaaja, kaa labaak pavadiit vakaru”. Otrkart, pirms daziem menesiem kolegje DJ sanjema aizradijumu no kadas lasitajas par to, ka nav jau labi rakstit par Aleksandru Kurusovu kaut kadu huinju, jo - kaa tad pati DJ justos, ja kads kaut ko publiski uzdirstu kadam vinjai tuvam cilvekam? Lai Juus saostu kontekstu, informeshu, ka ar jauno “Degpunkta” vaditaju Tali Eipuru esam bijushi uz paris randinjiem, tapec otro reizi texxxtu vesture megjinasu darit ko nebijusu – dirst par saviem draugiem (pirmais bija andris skjele). sobrid klausos pet shop boys dziesmu “it`s a sin”.
Isi pirms raidijuma vaditaja mainjas satikos ar Eipuru un vins, labi zinadams, ka varetu klut par texxxtu subjektu, megjinaja man dot majienus, ka nu saksies kaut kas, par ko man njirgt. No nelielaas informacijas devas, kas man tika sniegta, secinaju, ka turpmak Eipurs (blagj, tiesham mulsinoshi rakstit par dzeku, kuram vairakkart esmu teikusi, ka vins ir reali smuks) vadis raidijumu par attiecibam un par to, kaa tas atri risinat (tatad – par naavi), un visticamak raidijuma nosaukums buus “es vinju mileju, bet vins nomira”. Talu no patiesibas jau nebiju.
Tie, kas kadreiz skatijusies televizoru, zina, ka agrak “Degpunkta” vadija kaut kads cits vecis. Kapec nepieciesama raidijuma vaditaja mainja? Kads krasatulja sacija, ka tas varetu but tapec, ka andrejs eekjis ir izdomaajis, ka grib, lai aiz cienjas pret noziedziniekiem vaditajs stavetu kajas, bet ieprieksejie to nav bijusi spejigi izdarit. Bet, pavei, Talis Eipurs nedzer (si ir pedeja reize, kad texxxtos tiek lietots vards “nedzert” kaut kada locijumaa), tapec andrejs eekjis nekaveejas ne mirkli un Eipuru ar savu zvanu parsteidza burkanu vagaa.
Vardu “Eipuram” un “stav” atrashanas vienaa teikumaa jebkados locijumos sakonteji bija tikai pienjemums, tapec devos uz LNT video sadalju, kur noskatijos 27.oktobra raidijumu, lai redzetu, vai tik tiesam vins neapgazas. Iesledzot telljuku, man shoks – reklamas Eipuram ir rozaa krekls, bet no telljuka ekraana manii noraugas zverinats advokats Talis Eipurs uzvalka, var redzet, ka vinjam kaads licis skuuties, bet nav tik traki ka citaam LNT sejaam, kas, kaa izskatas, skujas divreiz diena (es ka dermatologje saku, ka tas nav labi).
Raidijuma sakuma Eipurs skatitaju informe par to, ka si ir raidijuma tiesraide. Tas nozime, ka raidijuma varonji droshi var tvitot par to, ka sobrid cietuma ed putru, un tadejadi parsteiguma moments skatitajiem netiek izjaukts. Talis atceras kadu no ieprieksejiem raidijumiem, kur kaut kads dzeks milotajai sievietei iepisis ar kaju pa galvu, un izradas, ka tas esot izglabis sievietes bernu nakotni. Hmm, es vienreiz pret betona griidu paarsitu galvu. Vai tas kaut ko ir izglaabis? Nee! Daziem shaja dzive ir nenormali noveicies! Talak viss stasts ar baltiem burtiem tiek iegravets uz sarta fona, tadejadi radot asociacijas ar zobiem, kas rotaajas saartaa mutee.
Eipurs jau nav tads, kurs pats stastis stastu, kas atgadina muti, tapec stafeti parnjem vinja draudzene Inese Supe. “Kapec uzreiz draudzene?” varbut prasisit. Ka tad veel izskaidrot sito???




Talak Talis stasta par kadu nodegushu maju, kuras iemitniekiem televizora skatitaji saziedojushi teju seshas shtukas un linoleju. Domaju, ka shaja mirkli visiem jabeidz dirst par to, ka telljuks ir velta laika skjieshana. Stasts nav parak interesants, bet pierada, ka “Degpunkta” nodarbojas ari ar socialo problemu risinashanu, ka pashi postule kaut kada reklaamaa.
Ir pilnigi skaidrs, ka Eipuram par shito shovu loti daudz maksa, jo vins vispar ir vienigais, kas taja televizija staav. Kaut kur jau tas pikjis, ko vinjam dot, ir janopelna, tapec pec tam, kad Talis pazinjo, ka raidijuma kulminacija – intervija ar traka slepkavas fateriti – vel tikai prieksa, saakas reklaama, kuraa Harlads Burkovskis informe, ka vaveres kraj riekstus. Vel skatitajs tiek iepazistinats ar kaut kadu urbi, kas tiks gala ar visam skruvem, kam nolauztas galvinjas. Tiesham loti noderigs priekshmets. Septinju minushu laika tiek sapelnita nauda, ko pikjot Talim un atgriezamies raidijuma.
Ta vieta, lai mes redzetu solito interviju ar slepkavas faateri, mums atkal ir jaskatas uz Eipuru, kursh megjina izrunat vardu “dezoksiribonukleinskabe”, kam seko kaut kadas laboratorijas zhurkas stasts par to, ka vinji te visi ar DNS stradaa ka seriala. Atceros, ka vienreiz “Ugunsgreka” Andris Berzins izrava matu no savas meitas galvas, lai varetu noskaidrot, vai ta tiesham ir vinja meita. Kaut tagad zinu, kur vins isti to matu nesa, tik un ta nepacietigi gaidu solito interviju ar slepkavas faachuku.
Velak izradas, ka sizhets par DNS ir bijusi liega pareja no reklamas uz interviju ar Juziku (slepkavas teta vards) – ja reklama ir “re, cik kruta, perciet!” un slepkaviba ir “omg, asinis, kliedzieni”, tad DNS sizets bija tads “ik kruta mes stradajam, visu varam uzzinat, analizejot asinis vai spermu, bet, pavei, Jelagava nevajadzeja ne asinis, ne spermu – slepkava pats atzinies!”. “Degpunkta” izsaka viedoki par to, ka slepkava bijis neuzmanigs, bet so viedokli veletos apstridet – ja kads ir godpratigi atzinies, tas nozime, ka vins ir godigs un uznjemas atbildibu par savu ricibu.
Sizets sakas ar manu miljako televizijas sizetu motivu – zurnalists nak tuvak kamerai lidz mirklim, kad var saprast, ka tas ir zurnalists, nevis kaut kads vietejais jelgavas plencis. Skrienot laikam pa prieksu, pateiksu, ka ar to pashu sizets beidzas, tadejadi simbolizejot, ka tada parunashana jau neko nemaina.
Juziks raksturo savu delu : “Iedzer, iedzer, katrs jau iedzer!” Nevaru vainot Juziku par shadu spriedumu, jo vins nav saticis trisgadnieku Eipuru, kurs nedzer. Juziks turpina : “Palamaties? Skaidrs – visi makam palamaties.” Ka var noprast, vins atbild uz jautajumu par to, vai ir bijis iespejams nojaust, ka dels varetu shita izdarities pa divi devinji. Bet intervet faachu – tas jau nav tas, kas jadara, ja grib uzzinat daudz maz objektivu viedokli, jo katrs normals teetis tachu savu bernu miles muuzhigi muuzhos. Tapec, protams, informacija jaievac veikala, kur pardevejas zina stastit, ka Sergejs (slepkava) esot bijis stipri jocigs - nav gajis skola, bet pedeja laika pat stradajis un dienas, kad sanjemis invaliditates pensiju, esot iepircies «ta stingraak». Zurnalists, kurs nav ne Inese Supe, ne Talis Eipurs uzreiz, protams, prasa, vai stingraa iepirkshanaas grozaa atrodas arii shnjabis. Izradas, ka nekads traks shnjabdeguns vinjs neesot bijis, ko gan nevaretu teikt par vinja upuri Svetu, kas gan esot milejusi ieraut, bet taja pasha laika upuri loti mileja vinjas kaiminjiene, jo galvenais, lai “goda cilveks ar dievu draugos”. Nu, tas ir tas «pasaki, kas ir tavs draugs/suns un es pateiksu, kas esi tu pats» stafs.
Drosi vien sadas intervijas rezultatam butu jabut atbildei uz jautajumu par to, ka rodas tie slepkavas, kas upuri sacert gabalos, lai pecak kads makskernieks uz aakja atrastu nevis liidaku, bet gan sievietes galvu. Es shadu atbildi neguvu, bet nenozeloju pusstundu, ko veltiju raidijumam, jo, pirmkart, redzeju, kaa Eipurs izskatas televizoraa (visi, pilnigi visi televizora izskatas slitkak neka dzivee), otrkart, raidijumaa kaut kada mirkli uzpeldeeja arii Ivo Grisnins Grislis, kurs savulaik ar savu dziesmu megjinaja startet Eirovizijas Latvijas atlase. Vinjam bija prikoljna jaka un smiekliga dziesma, bet, ta ka vins nedanuja pilnigi neko, aiz bedam toreiz piedzeros.
Ta esam nonakusi lidz raidijuma beigam, kad Eipurs ir terpies havajieshu kreklaa un vinjam apkarty danco septinjas kailas jaunavas, tadejadi simbolizejot, ka haters gonna hate, bet beigas «viss buus labi» ©saskanjas centrs . Ja viss buus labi, tad logjiski, ka vieta prikols par veceni, kas jau vairakus gadus bijusi parliecinata par to, ka latvija viena no 2 oficialajam valsts valodam ir krievu. Kaazas jau biezi vien ir tads pagrieziena punkts dzive, un tads tas bijis ari shai sievietei, jo tikai tad, kad vinja saka shkandalu par to, ka kaazas nenorit krieviski, vinja uzznaajusi, ka vairakus gadus dzivojusi ar maanju un pestelju pasaule. Cik likumsakarigi saaku, tik likumsakarigi beigsu (kaut vakar tas Eipurs ekspresintervija noradija, ka neprotu beigt) un no kaazu prikola paarieshu uz veel vienu lieku apsveikumu texxxtu autorei DJ ar appreceshanos.