Inovācijas vienmēr ir bijušas Texxxtu prioritāte, tamdēļ šoreiz nākam klajā ar savu pirmo recenziju, kura 1) ir par portālu, 2) radīta, sadarbojoties diviem texxxtiniekiem - šajā gadījumā AK un SM. Lai arī puaro.lv darbojas vien kaut kādu nedēļu, tas jau paspējis sacelt pieklājīgu ažiotāžu. Kāpēc tā - jautāsiet? To mēs nezinām (c) Māra Zālīte, taču ir skaidrs, ka nevaram klusēt šajā priekšvēlēšanu laikā, kurā izšķirsies tas, kā mēs turpmāk dzīvosim.

Nesen AK gribēja noskaidrot dažu politisko aktualitāšu background (latv. val. - fons), tāpēc vērsās pēc atbildēm pie Tautas partijas Jaunatnes organizācijas troņprinceses Sarmītes Ilvas Lonijas Kolātes (turmpāk tekstā - Silk). Šī teica: "Nu kā? Tas taču katram pašam jāsaprot." Tā arī darījām, un ar iztēles palīdzību nonācām pie šoka un migrēnas - tas ir ārprāts, kas notiek politikā. Būs vien jāpiekrīt grupas Inokentijs Mārpls solistam Raimondam Dambim Lagimovam, kurš tirgo nozīmītes pa latu gabalā ar atziņu "Valdība ir stulbeņi". Nu labi, īstenībā jau nav. Nenoliedzam, ka Šlesers ir gudrāks par mums, SM un AK kopā ņemtām. Bet par to nedaudz vēlāk.

Visi šobrīd pišas par to, ka puaro.lv ir izcilā latviešu prozaiķa, dzejnieka, publicista un karatista Jurģa Liepnieka priekšvēlēšanu kampaņas triks. Lai to pamanīt nebūtu tik viegli, Jurģis portāliņu atšķaidījis ar nedaudz marihuānu, t.i., savām interesēm (Kamī, Dalī un pizdī) un lētiem feļetoniem, ar kuriem uzsist portāla apmeklējuma statistiku (Dzeltenā zemūdene). Mēs, piemēram, aizrautīgi lasām par to, kā Jurģim bija apnicis dzīvot (raksts pārpublicēts no žurnāla "Klubs" vai "Art Deco", neatceramies) - eksistenciāli smagu un atklātu gabalu par dzīvi un vēlmi no tās beidzot atdusēties atmatā. Nevilšus skatiens pārdomās pārslīd pār košu baneri, kas aicina izlasīt interviju ar Inesi Saulīti, kura šķietami atdusēties atmatā nevēlēsies nekad. Sajūtas līdzīgas, kā iedzerot kafiju kopā ar vīnu - ambivalentas. Inese pretēji Jurģim šķiet vēl nav saskārusies ar izsmeltās dzīves sajūtu - viņu sajūsmina pat veca dāņa sperma rīklē. Aizstāvot Inesi gan jāsaka, ka intervija izskatās tik dzeltena, ka pat portāls mango.lv tam blakus izbalējis gauži balts. Kur tur politika - jautāsiet? Ļoti vienkārši - Jurģis, krifelis tāds, taču fīrē to "Saskaņas centru". Tomēr negribas īsti viņu vainot, jo kurš gan no mums negrib ticēt vārdiem, ka "Viss būs labi." Мы ганси чиста хотим!

Diskutējot par politiskām peripetijām, nonācām pie secinājuma, ka nesaprotam, kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt savas partijas, t.i. Tautas partijas līderi. Līdzīgu analoģiju varam meklēt Vakareiropā un pielīdzināt Andri Šķēli, turpmāk textā - Andžons, bijušajam Lielbritānijas parlamenta princim Tony Blair. Ķipa, sākumā par Tony arī visi fano, mīl, dāvina dāvanas, bet pēkšņi nemīl. Kurā brīdī tauta pārstāja mīlēt Andžonu - jautāsiet? Sacīsiet: "Varbūt Jūrmalgeita?" Auksts. Vekselis? Mēs drebam, cik auksts, un uzvelkam džemperus! Pavisam vienkārši. Tas ir tāpat, kā, ieraugot džeku, kurš patiešām izskatās pēc pediņa, mēs izjūtam vēlmi sevi nokaunināt par tik stereotipisku spriedumu, ka noliedzam acīmredzamo. Arī Andžona gadījumā sākumā nevēlējāmies ticēt tik triviālam atrisinājumam, bet tā ir - Ēlerte. Sākumā ķipaš laikraksts "Diena" (atgādinām, ka tobrīd "Ir" vēl nav piedzīvojis savu dzimšanu) baigi haipo Tautas Partiju, a pēc tam pēkšņi heito! Kāpēc? Ēlerte. Mēs, sievietes, pazīstam labi viena otru. Atraidījums stipri sāp. Pavisam nopietni - mums patiešām ir konstruktīva cerība ticēt tam, ka Ēlermausis kantēja Andžonu. Andžonam tā ne visai, tāpēc šis bija as cold wind blows (angļu val. - tik auksts, kā auksts vējš pūš). Ēlerte apcirtās un nogrieza savu artavu mīlestībai pret Tautas Partiju. Ko tante Bauskā - jautāsiet? Vērā ņemamākais rīta laikraksts valstī heito Tautas partiju, kāpēc tantei Bauskā tam neticēt? Ticēt diemžēl var ne tikai Dievam.

A kāds tam sakars ar Zatleru - jautāsiet? Nothing special, Mendelson - tāpat kā Andžonam ar Ēlermausi nekāds sakars tur nav, bet tas nebūt nenozīmē, ka tur neslēpjas kaut kas cits. Kas tur slēpjas? Hmm. Mēs padomājām un izdomājām. Zatlers atlaiž Saiemu, kurā dominē Vienotība, kas ir neizdevīgi dažiem lielkalibra uzņēmumiem, taču, paužot savu lielo mīlestību pret Vienotību, tomēr dibina jaunu partiju, tādejādi atņemot tai balsis no tantēm Bauskā. Kas ir Zatlera jaunās partijas sastāvā? Daži naiviķi (tur Tukišs, Ķīlis, nebrīnītos arī ja Kūļi) UN Zatlera padomnieki, kurus tam piešķīra nu jau atlaistā Saiema. Mēs būtu idiotes, ja par idiotiem uzskatītu zākātos oligarhus un ticētu, ka viņi šobrīd raud un domā: "Vai, vai, vai, kā mēs tā ieberzāmies, cerams, ka par mums balsos". Nu, nopietni! Šlesers NAV TĀDS DIŽDAUNIS, lai viņš patiešām ticētu, ka par viņa jaunizveidoto Šlesera Reformu partiju (pamanījāt vārdu spēli?) kāds pie pilnas mentālās veselības arī balsos. Labi, varbūt jūs to vēl nesapratāt, tāpēc runāsim taisnu tiesu - mēs tiešām ticam, ka Zatlera Reformu partija ir Šlesera projekts, ar kuras palīdzību izveidot ar politiku tiešā veidā nesaistītiem plāniem izdevīgāku Saiemu, kurā Solčas rudās lapsas pačku nomainītu Sprūdža bakuģīmis. Atvainojamies par emocionalitāti, jo vakar bijām Vienotības kāzās, un šodien paģiras mūs ir uzvilkušas. Sprūdž, ja tu šo lasi, tiešām neņem ļaunā - tas nav personīgs uzbrauciens. Varbūt Viesturam Livigstonam būs bēdīgi to dzirdēt, bet mēs, AK un SM, nekautrējamies publiski ticēt tam, ka Šlesers un Šķēle ir ļoti gudri - tik gudri, ka ir jau pāris verstes soļu mums priekšā.

Jautāsiet, kāds šim texxxtam ir sakars ar puaro.lv? Tas ir tieši tik pat konceptuāli izplūdis un nekonsekvents, cik minētais portāls. Mēs mīlam šo valsti!

Draugi,

14.jūlijā es viltoju skolēnu apliecību, un kopš tās dienas man ir tikai brīvdienas. Vēl es tagad priecājos par sievu, un ikdienu pastaigājos pa ielu, bet vakaros dzeru šņabi krievu. „Kling-klang!” Tā maisiņš skan. Bet kaimiņš - mans mīļais aktieris uz terases grillē steikus, un, kad es ieslēdzu telefonu, redzu, kā viņš ar draugiem uzstājas Supernetto reklāmās un neatbild uz maniem zvaniem. Un tagad seko teksts:

Trīs dažādas reklāmas, kurās nav sekss, bet lādzīgs padoms tur ir gan. Supernetto, tas ne tikai tiem, kas mīl iedzert, bet arī tiem, kas skaidrā prātā vienmēr visur maisās pa vidu. Šajās reklāmā tādus tipāžu var atpazīst ne tikai pēc sejas, bet arī pēc iepirkumu maisiņiem, kuri no tukšuma ir tā uzpūtušies, ka  pakratot čaukst pēc kreppapīra un zeķubiksēm.
 
Pirmajā klipā puisis ar meiteni pilnīgā akmenī apbrīno Maskavas ielas rajonu, rokās viņiem karte ar ezeriem, kaklā Zenīts, kabatās šala, bet izskats kā no filmas „Fear and Loathing in Las Vegas”. Tad pēkšņi piesteidzas klāt kāds vīrs - viss vienā šallē un žaketē (iespējams LKA topošais akadēmiķis) un izjauc pārīša jauko ceļojumu pagriežot karti. Ballīte vējā un debesis skaidras. Žēl.
 
Otrajā klipā ir vecmāmiņa un bārs. Viņa izliekas, ka parkā pilda krustvārdu mīklas, bet uz galda stāv karsta kafija ar jumtiņu, uz ceļiem sedziņa un atmiņas par mūža mīlestību. Tad kadrā parādās puisis, kuram šeit nav jābūt, vecmāmiņa atskatās un iedomājas par saviem bērnu bērniem, tie jau lieli, bet puisis iegrimis mīklās lasa: „Horizontāli. 3.jautājums. Rakstnieka Fjodora Dostojevska otrais vārds?” Un viņa atbilde ir nepareiza.

Trešais reklāmas variants notiek vasarā. Četros no rīta lielveikali slēgti, bet sēņotājs Jurijs zem bērna prāta izaicina likteni, dziedot sievasmātes mīļāko dziesmu. Tā ir viņa cerība atkal iepatikties līgavai, kura ar mīļāko jau trešo dienu ir Kiprā Jurijam nezinot. Viņa superdraugs - vīrs uzvalkā kā halucinācija izšauj lietussargu, un, turot maisiņu ar spilveniem, atkāpjas. Tad no ceļamkrāna līst ūdens, un Jurijs izglābies turpina dziedāt.

Bet tagad par svarīgo. Šīs reklāmas trīs ir veltītās māmiņām vientuļajām, sapņiem, grupai "Auļi", vīriem, kas nav klauni, visām janajām drēbēm un vasaras olimpiskajām spēlēm. Kā arī dziesmai:„Daudz. Miljoniem, miljardiem krīt. Zvaigznes, bet tavējā spīd. Un manējā ar...”

Salvis

Šodien vienā no sociālajiem portāliem saņēmu niknu vēstuli no priekšnieces par to, ka mans parāds izaudzis jau līdz aptuveni 70 pudelēm (sakarā ar pilnīgu textu iesniegšanas termiņu ignorēšanu). Taču, izvirzot visas šīs apsūdzības, viņa beigu beigās arī gādīgi apvaicājās, vai es negribētu rakstīt par diskusiju, ko sastrādājuši tie divi jefiņi no mūsu klases. Es, protams, izteicu lūgumu sodu kaut nedaudz samazināt manas nāvējošās slimības dēļ, ko saķēru vienā no oligarhu pasākumiem, kā arī nolēmu noskaidrot sīkāk par tiem jefiņiem: "Tu domā Kristovski un Zalteru?" Sapratu, ka gaidīt apstiprinošu atbildi man vairs vienkārši nav laika (lasi - naudas), tāpēc iegāju portālā klase.lv, lai atrastu diskusiju. Biju gan šausmās, kad konstatēju, ka tā ir veselu stundu gara, taču - aiz cieņas pret Jums - esmu to izturējusi. Ņemot vērā manis jau minēto slimību, kas neizbēgami ietekmē arī domāšanas procesus, kā arī ilgo bezalgas atvaļinājumu, lūdzu Jūs būt iejūtīgiem lasīšanas procesā.

Diskusiju vada avīzes "Diena" darbinieks Atis Rozentāls, kuru es, godīgi sakot, vaigā redzu pirmoreiz, tāpēc nedaudz pakomentēšu viņa izskatu - man tas ļoti sasaistījās ar iepriekšējo mana texta tematu Hariju Poteru. Pāris grāmatās pavīdēja tāds tēls kā Zeltiņš Sirdsāķis (lūk - http://ej.uz/rrie), tā kā es nezinu, vai "dendijs" būtu pareizais apzīmējums, taču tas nepārprotami ir pārdomāts vizuālais tēls. Aplūkojot pārējos divus diskusijas dalībniekus, kļūst skaidrs, ka vienota dreskoda (ģērbšanās kodekss - angļu val.) nav bijis, jo Ģirtam Valdim K. ir vēsi atpogātas augšējās krekla pogas, Valdim Z. pieklājīga kaklasaite, bet Atim R. - tauriņš, ko kā smart casual stila elements papildina divi (attiecīgi zilas un sarkanas krāsas) zīmuļi žaketes kabatā. Šie trīs džeki tad nu mēģinās rast atbildi uz jautājumu, ar ko Zatlera Reformu partija (ZRP) atšķiras no Vienotības (V). Lai lasīšana būtu amizantāka, Ģirtu Valdi Kristovski dēvēšu vienkārši par Kriksi (starpcitu, ierakstot šo uzvārdu googlē, kā otrais meklētākais parādās "Kristovska sieva"), bet pārējos saukšu vienkārši kā pagadās.

Viss sākas ar pārmetumiem ZRP par to, ka nav skaidrs, kas viņiem tur ziedojis tās, piemēram, no 1988. gadā dzimušajiem diezgan iespaidīgās naudas summas. Valdis Z. sāk skaidrot, ka ir ētikas komisija un ir KNAB, un viss tiks pārbaudīts u.t.t., taču tad min kādu asprātīgu vārdu savienojumu "ļaunprātīgi ziedojumi". Kā gan tas var būt? Tas varētu būt tāpat kā "ļaunprātīgā dzeramnauda", piemēram, lai gan pēc Valda Z. piebildes, ka kāds noziedojis vienu santīmu ar rupju maksājuma mērķi, saprotu, ka ļaunprātīgi - tās ir ļoti mazas summas. Man reiz draudzene, kura strādāja Čilli picā, teica, ka sākusi raudāt, kad viņai pēc grūtas darba dienas kāds atstājis dzeramnaudā vienu santīmu. Tad nu skaidrs - viens santīms, tas ir ļaunprātīgi. Otra lieta, uz ko Valdis Z. norāda, - viņu pat vairāk interesējot "mazas summas". Kāpēc? Kuram gan vairāk interesē mazas summas, ja eksistē arī lielas summas?

Nākamais jautājums atkal ir Valdim Z. par to, vai Kirovs Lipmans tiešām būšot ZRP izvirzītais Finanšu ministra amata kandidāts (tas tiešām nav joks). Žēl, ka Valdis Z. šīs baumas noliedza, jo Kirovs, manuprāt, ļoti labi izskatītos blakus ZRP izvirzītajam Ministru prezidenta amata kandidātam Edmundam Sprūdžam (lūk - http://ej.uz/9dfu). Tieši par pēdējo aptuveni 11. diskusijas minūtē starp abiem viesiem izceļas neliels kašķis, jo Kriksis norāda, ka Sprūdžam ir "diezgan liels haosiņš". Ņemot vērā, ka fočenēs viņš izskatās pēc tāda, kas šovasar svinējis vidusskolas izlaidumu, tas nav liels pārsteigums - puberitātes lēnais finišs, pirmās pastāvīgās draudzenes, personības veidošanās - tas ir viens paliels haosiņš, saku to pēc pieredzes.

Pēc tam Kriksis ar Valdi Z. sāk savstarpēju kariņu par to, kurš uzmanīgāk lasījis 4000 zīmju (aptuveni 28 twitter ieraksti) partiju programmas. Valdis Z. pārmet Kriksim, ka V programma ir pārāk deklaratīva, bet viņam, lūk, ir skaidra un racionāla, turklāt - 3+4=7 gadu tālā nākotnē. Man liekas, ka deklaratīvās programmas ar visiem tiem "attīstīt, paaugstināt" u.t.t., bet bez konkrētiem risinājumiem, jau izsenis ir bijusi lieta, par ko cepties (ļoti neatbalstu šo vārdu savienojumu). Tad nu cepuri nost Valdim Z., kas izdomāja - "a davai uztaisām riktīgi racionālo programmu!" - un tagad ir tik lepns par to, kā par liecību ar daudz "no desmit desmit" (kā dzied Musiqqq) tajā. Vienīgā atšķirība - liecībā ir novērtēti jau padarītie darbi, taču programmā - tikai iecerētie. Tikmēr Kriksis, protams, mēģina vilk striķi pagātnes virzienā, sakot - paskat, kāds Latvijai ir veiksmes stāsts, un mēs esam veci profesionāļi ar rētainām sejām, kas to ir panākuši, bet kuru gan tas interesē.

Taču sacensība zināšanās par partiju programmu saturu ir pāraugusi jau nopietnā savstarpējā intelekta pārbaudījumā, jo Valdis Z. pēkšņi jautā: "Vai zināt, kā ir mainījies iedzīvotāju ienākumu nodoklis?" un te nu Kriksis atkal nokļūdās, nosaucot nepareizu ciparu. Jāsecina, ka no kļūdām nav mācījies, par ko varat pārliecināties, ierakstot youtube "Lato Lapsa vs Kristovskis". Politikai tuvu stāvoši cilvēki mani informēja, ka Kriksis esot tik pašpārliecināts, ka uzskatot - viņam tādi sīkumi nav jāzina. Es līdzīgi uzskatīju vidusskolā, kad mācījos vēsturi, jo man likās - svarīgāk, ka jūti konkrētā laika posma notikumus, iekārtas, zini personības, nevis atceries precīzus gadaskaitļus (t.i. - stulbus ciparus). Neskatoties uz dumpīgo pārliecību, tomēr dažus skaitļus iemācījos, piemēram, zinu, kad notika Saules kauja vai Kauguru nemieri, taču par laimi man un nelaimi Kriksim - šie skaitļi atšķirībā no iedzīvotāju ienākuma nodokļa jau daudzus gadus ir nemainīgi.

Neliela atkāpe - vadītājs Atis Rozentāls vairākkārt izskatās iegrimis kādā interesantā "Voque" rakstā vai arī brīdī, kad tomēr ir pacēlis acis, sastingst dažādās interesantās pozās. Man ļoti patīk Atis Rozentāls. Kur viņš bija agrāk?

Te pēkšņi Valdis Z. nāk klajā ar ļoti filozofisku paziņojumu "Mums ir tā laime dzīvot laikā." Man liekas, ka kategoriju "laiks" ir mēģinājuši pakļaut dažādām teorijām aptuveni tik daudz filozofu un literātu, cik Latvijā ierēdņu (86 000 vai 250 000). Kriksis šajā brīdī nesamulst, viņš arī ir šo to lasījis, tāpēc saka kaut ko par to, ka jau grieķu filozofi ir uzsvēruši, ka valsti jāvada pieredzējušiem džekiem nevis tādiem, kam piens vēl uz lūpām (ļoti neatbalstu šo vārdu savienojumu). Pie šīs tēmas abi viesi atgriežas ik pa brīdim, un, lai gan ir skaidrs, ka runa ir par partijas biedru vidējo vecumu, rodas iespaids, ka Valdis Z. ir aptuveni 20 gadu jaunāks par Kriksi.

Pēkšņi Kriksis ņem un salīdzina ZRP ar komandu VEF, es nezinu, ko par to teiktu Edgars Jaunups, bet laba basketbola komanda Latvijai ir vajadzīga tikpat ļoti kā "alternatīvs un jauns piedāvājums politikā", tā kā te nekādu pretrunu nav. Kristovskis gan turpina savu salīdzinājumu, pats sevi ieceļot NBA komandu līmenī, bet tie tāpat kā skaitļi vairs ir tikai sīkumi. Šajā brīdī Kriksis jau ir izdzēris visu ūdeni, jo iepriekšējā dienā kā jau kultūras mīlētājs piedalījies kādā Nacionālā teātra jandāliņā, kamēr pārējie vēl tikai virpina savas pustukšās (gandrīz pilnās?) glāzes. Izskatās, ka Kriksis ir tik samulsis par tukšo glāzi, ka aizmirsis - Latvijā Tieslietu ministrija atbild gan par cietumiem, gan tiesām. Kad Valdis Z. norāda - diemžēl, Kriksi, tas Latvijā tā arī ir, Kriksim nenoraustās ne vaibsts un viņš niķīgi nodomā: "Nu tad lai arī ir!"

Beigās Atis vēl pajautā, kādus amatus abi ieņems valdībā, uz ko Valdis Z. atbild, ka to redzēs pēc vēlēšanām, bet Kriksis, nolēmis vairs nekļūdīties saucot lietas īstajos vārdos, saka: "Es palikšu TAJĀ AMATĀ, kurā esmu." Vai es ieguvu atbildi uz diskusijas sākumā izvirzīto jautājumu par abu partiju atšķirībām? Lielos vilcienos - izvēle starp deklaratīvu programmu ar pieredzējušiem profesionāļiem, kas izveduši valsti no krīzes, vai racionālu programmu ar konkrētiem mērķiem, ko pildīs džeki, kam nav nekādas pieredzes (lasi - rētu). Iesaku noskatīties visiem, kam ir lieka stunda laika.

Šķiet, ka texxxti ir uzkāpuši uz korķa, no kura netiek nost, jo tas ir lipīgs, jo visi pēc kārtas kavē savus darbu nodošanas termiņus. Labā ziņa ir tā, ka par sodu kārtīgi pievilksimies, bet sliktā ziņa ir tā, ka esmu saņēmusies pārtraukt slinkuma uzvaras gājienu. No sākuma pēc kāda lasītāja ieteikuma gribēju rakstīt par, IMDBprāt, sliktāko filmu par supervaroņiem - zīdaiņiem, bet tā bija tik bezsakarīga, ka nebija, ko teikt. Tad dienu pavadīju Amsterdamas praidā un gejbārā, bet tas bija tik koši, bet bezsižetiski, ka arī nav, ko teikt. Tad sapriecājos par pajoļa Dimitera domu atteikties no pilsonības, bet tā biju sapriecājusies, ka neko nevarēju pateikt. Tā ar slavenās žurnālistes Zanes Penezes palīdzību nonācu pie Latvijas Radio raidījuma „Sirdslietu aģentūra”.
Dažs varbūt domās, ka rakstīt par radio nav gluži ētiski, jo tad spļauju akā, no kuras pati esmu dzērusi. Jā, atzīstu, ka Latvijas Radio esmu dzērusi ne vienu reizi vien, bet, pirmkārt, man pohuj, otrkārt, iespļaušana akā nemaz nav nekas šausmīgi traks. Tas ir līdzīgi kā savu puņķu nogaršošana. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka to nekad nav darījis!
„Sirdslietu aģentūra” nebūt nav sliktākais Latvijas Radio raidījums (par šausmīgāko no līdz šim dzirdētā nosauktu to Lias Guļevskas raidījumu, kur viņa sarunājās ar Normundu Rutuli, bet abi izlikās, ka Rutulis ir Emīls Dārziņš. Retards!). „Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, kuru agrāk Dzintars Tilaks vadīja ar kādu sievieti un nemitīgi lielījās ar to, ka ar raidījuma palīdzību iepazinušies tik un tik ļubovņiki un piedzimuši tik un tik sīkie. Šoreiz studijā nav sievietes, bet ir ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis, lai runātu par to, vai ir iespējama tikai draudzība starp mātītēm un tēviņiem. Netieši raidījuma veidotāji jau sākumā grib norādīt savu viedokli, jo sākuma džinglam, kuru remiksējusi 100.debija, seko Bon Džovi dziesma par „Friends will be friends” tematu.
Abi kungi jau uzreiz pasaka, ka temats ir delikāts, bet tomēr aicina klausītājus sūtīt stāstus ar savu pieredzi uz e-pastu sirdslietas@radio.org.lv. Jau pašā sākumā raidījums mani pārsteidz – Arnolds pasaka, ka sekss patiesībā ir visu laiku ar jebkuru. Skaidrs, ka viņš ir spējīgs džeks. Šī teorija man patīk. Iedomājos, ka man ir sekss ar Djego Forlānu (kruts futbolists no Urugvajas).
Labais stils ir citēt kādu gudru cilvēku, tāpēc Arnolds citē „sengrieķu filozofus”, kas sacījuši, ka tikai starp vīriešiem varot būt draudzība. Te gan viņš piebilst, ka pasaulē pastāv visas krāsas. Tā noteikti ir kāda dziļa doma, ko es nesapratu. Tāpēc vienkārši piedāvāju iepazīties ar dažādām krāsām:



„Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, bet ne par nāvi, tas nav raidījums par „Es viņu mīlēju, bet viņš nomira”, tas ir raidījums par „Es viņu mīlēju”, kur katrreiz cilvēki zvana un sūta vēstules. Te arī pirmais zvans ar pieredzes stāstu: Kāda kundze atklāj par sevi ļoti intīmus faktus – viņai jāskrien uz autobusu un dators esot nobeidzies (uzmanīgāk, kundzīt, Jūs sākat aizskart nāves tematiku). Viņa stāsta, ka viņai džeku draugi bez kaut kādiem šuri-muri „paskaties manu balto zirgu” bijuši dahuja. Dzintars Tilaks pēc visa sievietes teiktā saprot, ka iepriekšējās dienas viņa aizvadījusi kunga prātā, tāpēc loģisks sestdienas rīta jautājums: „Un kā ir šobrīd?”

Pēc zvana programmas vadītājs un ģimenes konsultants atzīst, ka ir pienākuši laiki, kad arī sievietes var izvēlēties vīrieti, ne tikai sēdēt disenē uz beņķa. Pēdējoreiz disenē uz beņķa sēdēju piektajā klasē. Tas bija diezgan veiksmīgi, jo mani uz deju uzaicināja izsitējs no vienpadsmitās vai divpadsmitās. Nu, baigais prikols, baigis prikols, bet, ja kādam rajonā pateikšu, ka vienreiz dejoju ar Modri, visiem uzreiz baigā cieņa pret mani (jo citādi baidās dabūt pa tauri).

Otrā zvanītāja ir Olita, kas stāsta, ka viņai ir džekdraugs 30 gadu, diezgan garlaicīgs stāsts, bet viņa vismaz atstāj savu telefona numuru, sadalot to četros divciparu skaitļos.
Tālāk džeki spriež, ka vīrieši draudzībā parasti mēģina iepludināt kaut ko citu. Cik saprotu, runa ir par spermu. Tad ir runa par kādu Andru Sloku, kas saka, ka vislabākie draugi ir geji. Patiesībā man pajāt, ko šī Sloka teikusi par džekiem, svarīgs ir viņas uzvārds, jo laikam vēl aizvien Pļavniekos uz kādas mājas sienas var izlasīt dzejoli „Ēriks Sloka pimpi loka”. Domāju, ka tas (locīt pimpi) ir daudz iespaidīgāk nekā domāt, ka geji ir baigie draugi.
Trešais zvanītājs ir kāds džeks, kas grib pārdot kravas busiņu. Tā kā šis ir attiecību un jūtu raidījums, tad nospriežu, ka busiņa ir krava ir pilna ar ģetkām.
Ceturtā zvanītāja stāsta, ka viss ir nepareizi – ja džeks ir smuks, agri vai vēlu to dabūs gultā, bet draugs var būt tikai tāds džeks, kurš ir nesmuks. Šķiet, man šis tas dzīvē jāpārdomā, jo mani draugi īstenībā ir baigie smukulīši. Varbūt tas nozīmē, ka agri vai vēlu dabūšu viņus gultā. Varbūt, bet tad tas būs tik vēlu, ka es jau būšu nolikusi karoti.
Arī džeki piekrīt, ka ir jādraudzējas ar nesmukām meitenēm, jo draugs ir „tēlnieks vai režisors, kas palīdz izkopt sieviešķību”. Tas esot vairāk par „Eu, kāda beibe!”
Nākamais zvans ir garlaicīgs, bet to kompensē nolasīta vēstule, kur kāda vecene atklāj, ka vienreiz pālī nopisusies ar ģimenes draugu, kamēr viņas vīrs, kas bijis vēl lielākā štīmī, gulējis citā istabā. Domāju, ka to var saukt par nelabvēlīgu ģimeni. Dzintars Tilaks šokā un tik maurē: „Kā tas var būt? Kā tas var būt?”

Tālak kāds zvans no sievietes, kas labāk saprot vīriešus un nav devusi pišuku savam drugānam vienu dienu pirms viņa kāzām. Stāsts pilns spriedzes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa no uztraukumu beigās aizmirst pati savu telefona numuru.
Tālāk džeki mētājas ar smalkiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – zēni no sākuma draudzējas un izliekas par labajiem, bet īstenībā viņiem ir „draudzības Trojas zirgs”, un, kad klāt tiek pievienoti „trakie aģenti” alkohols un tumsa, džeki „kāpj uz bruņmašīnas” – brīnišķīgs pišuka apzīmējums.
„Sirdslietu aģentūra” nav nekāds lētais raidījums, tāpēc te neviens necitē Paulu Koleju, bet gan kādu žurnāla „Cosmopolitan” rakstu. Citātam seko ļoti kolorītas dāmas zvans – viņa elš, runā ar amerikāņu akcentu un atzīst, ka viņai ļoti patīk flirtēt, un rodas iespaids, ka viņa sarunas laikā masturbē. Šai sievietei ir ļoti konkrēti mērķi – viņai vajag atrast čali šim pašam vakaram, ar kuru uzdejot Mazajā ģildē. Pie reizes atzīst, ka viņa pieder džekam, ja viņš labi dejo. Viņa noteikti pieder Reinim Sējānam.

Tā raidījums pietuvojas noslēgumam, kur vismaz džeki ir vienojušies, kur beidzas „tikai draudzība”. Tas ir tad, kad sākas pišuki un saulrieta skatīšanās. Te vēlos piebilst, ka jūnijā divatā ar texxxtu autoru Rihardu Johansonu skatījos saulrietu, klāt piedzerot šampanieti pa četrdesmit četriem latiem, un viņš man uz pleciem uzsedza segu, kad atzinos, ka ir auksti. Šķiet, mūsu „tikai draudzība” ir beigusies...Bet kas vispār ir „tikai draudzība”? Kālab, par to runājot, tiek klāt likts vārds „tikai”, ja reiz draudzība ir kaut kas nozīmīgs un visbiežāk ilglaicīgāks par visiem tiem šuri-muri? Nesākšu runāt par tādu šur tur sastopamu fenomenu kā „sekss pa draugam”, bet kā ar atbildi uz raidījuma sākumā uzdoto jautājumu par to, vai ir iespējama druadzība starp vīrieti un sievieti? Tas ir tāpat kā puslitrs šņabja – viens var izdzert, viens nevar, taču arī veselīgs varētājs nedzer ar domu: „Bļa, kā es varu iedzert! Super! Skatieties – tas ir iespējams!” Un nevarētāji nemēģina pārliecināt varētāju, ka tas taču nav iespējams. Galvenais ir vienkārši mīlēt tos savus džekus.

Pēc aptuveni gadu ilga akadēmiskā atvaļinājuma, kura laikā es nedevos uz Indiju, bet gan turpināju lietot šmigu, esmu gatava atgriezties texxxtu kolektīvā (par to arī jāpateicas vecajiem un jaunajiem kolēģiem, kuri ir gatavi mani ņemt atpakaļ). Vēsture gan rāda, ka lielākoties visas atgriešanās determinē izgāšanos, piemēram, Viesturs Dūle no diezgan ņirdzīga komiķa ir kļuvis par diezgan ņirdzīgu cilvēku. Jāatzīst, ka ezotēriskā dziedāšana (jā, tas patiešām nebija 'Savādi gan' prikols), kam viņš pievērsās uzreiz pēc garīgās pilnveidošanās Indijā, bija jēdzīgāka par oligarhu dedzināšanu Daugavas krastā, lai gan dziedātāja karjerai viņam pietrūka tāda nianse kā muzikālā dzirde.

Cenšoties aptvert savu risku izgāzties, uzgūlēju, kādas atgriešanās ir bijušas lemtas neveiksmei:

Atgriešanās 1

Atgriešanās 2

Atgriešanās 3

Piekritīsiet, ka tas ir liels pamats bažām.

Lai atgrieztos texxxtu kolektīvā, man tika uzticēts ļoti grūts uzdevums – vērtēt Aleksandras Kurusovas TV spēli, ko katru vakaru pēc „Jaunā Viļņa” pārraida LNT, un KENO TV izlozi, kas manī izraisa tikpat sentimentālas jūtas kā Jānis Jarāns pidžamā.

KENO loteriju, kā daudzi mani vienaudži, esmu redzējusi vairākas reizes divdesmit trīs gadu garumā (varētu pat teikt – esmu ar to uzaugusi, esmu KENO loterijas paaudze), bet Kurusovas TV spēle man bija jaunums. Nezinu, kāpēc manī tādas ekspektācijas, bet es patiešām gaidīju, ka Kurusova uzstāsies pirātu tērpā. Turklāt, kad jautāju kolēģei Anetei, vai viņa būs pirātu tērpā, Anete atbildēja, ka viņa mainot tēlus. Vēl jo labāk! Liela bija mana vilšanās, kad 26. jūlija vakarā, manā TV ekrānā slavenā dejotāja un Laura Reinika vienas nakts skūpsts bija tērpusies ikdienišķā kleitā un bez apsēja ap aci.

Šovs iesākas kā sena tikšanās ar draugiem, jo, izrādās, tas nenotiek pirmo vakaru. „Esiet gatavi? Protams, ka esiet gatavi!!!”, Aleksandra starojošām acīm sveicina visus TV skatītājus, kas jau atkal vienos naktī sēž pie televizora un cer iegūt nahaļavu daudz naudas. Runājot par raidījuma laika izvēli, man rodas jautājums par to, kas ir tā mērķauditorija. Domāju, ka tie varētu būt „Jaunā Viļņa” skatītāji, kuri tikko ir redzējuši, cik laimīgi cilvēki ir tie, kuriem nav kur likt naudu – viņi var kāpt uz skatuves, pataisīt sevi par idiotiem, nokļūt televizorā un par to iegūt vēl daudz vairāk naudas. Tikai nesakiet, ka kādam no jums ir principi par naudas estētiku – domāju, ka Allai Pugačovai, ēdot kalmāru Maksima Galkina pilī (un tā nav nekāda metafora), ir pilnīgi vienalga, ko par viņu domā Tvitera lietotājs (tātad, jauno mediju speciālists) no Baltijas ar augstu morāli. Mēs visi to labprāt vēlētos, tikai baidāmies izskatīties stulbi. Vienīgi Liene Candy nebaidās, tur tāpat vairs nav ko slēpt.

Aleksandras loterijas noteikumi ir ļoti vienkārši – jānosūta viena tukša īsziņa uz 8668, un jāgaida jautājums. Īsziņa neko nemaksā, tāpēc man un kolēģei Anetei, cēla mērķa vārdā, nebija grūti to nosūtīt. Pēc neilga mirkļa atnāca atpakaļ sms ar jautājumu: „Kur atrodas Kina? 1 Azija vai 2 Eiropa? Ziniet?” Ja kāds zina, tad viņam jābūt arī 96 santīmiem, kas ir turpmāko sms cena.

Pēc paziņojuma, ka šai raidījumā naudu ieguvuši jau vairāk nekā 10 cilvēki (kas ir prātam neaptverams skaitlis), Aleksandra ar katru mirkli paliek arvien satrauktāka, pēkšņi parādās kaut kāds laika atpakaļskaitītājs, sāk darboties stroboskops (neiesaku skatīties cilvēkiem, kas lieto stimulantus) un mūsu maigā, brūnā Saša sāk pavēlošā tonī aicināt visus sūtīt tukšas īsziņas, citādi visam ir beigas. Pēc tam, kad kulminācijas mirklis ir pāri, Saša zvana uzvarētājam, kas ieguvis 50 latus un paralēli bļauj: "Redzat, skatitaji, vis notek!" Uzvarētāja bija meitene vārdā Aija. Saša viņai uzdeva pāris debilus jautājumus: „Jus piedalījāties konkursā? Aizsūtījāt īsziņu? Atbildējāt uz jautājumu? Pareizi?” (Wtf? Pareizi?) Pēc īsas sarunas par to, ko Aija varētu nopirkt par saviem 50 latiem, Aleksandra pasaka ko patiesi atvieglojošu: „Lai piedalītos konkursā, jums mani nav jāredz vai jādzird!” Nožēla vien par to, ka man ir spilgta iztēle un šodien, kad saņēmu jaunu sms ar jautājumu: „ATSUTIET ATBILDI TAGAD! Kas ir lielaks? 1 Okeans 2 Jura?”, es skaidri dzirdēju Aleksandras Kurusovas balsi un gaisā sajutu solārija smaržu. Un man ir diezgan lielas aizdomas, ka no šī lāsta es vairs nekad netikšu no tā vaļā, jo vakarpusē Kurusova man atsūtīja vēl vienu sms: "Atbildi - kas ir atraks? 1 trusis vai 2 gliemezis?"

Jāatzīst, ar KENO ir līdzīgi kā ar baneru aklumu internetā - noteikti esmu to redzējusi/dzirdējusi pavisam nesen (ikdienā regulāri skatos televizoru), bet tas šķiet kaut kas tik pierasts un organisks kā ledusskapja dūkoņa. Kad texxxtu uzdevumā atkal apzināti noskatījos KENO izlozi, sapratu, ka mums visiem ir jāatgriežas pie vienkāršā. KENO loterijas pārraidē nav nervozu slāvu meiteņu vai apdullinošu gaismiņu - ieskanās mierīgi Ķīnas mūzikas motīvi, aizkadra balss sasveicinās ar skatītājiem un viens pēc otra tiek nosaukti laimīgie skaitļi (iedomājieties, 20 gadus, trīs reizes dienā, bez atvaļinājuma). Arī spēles dizains veidots minimālisma gaumē un nav mainījies pēdējos 23 gadus, atvičaju tāpat kā Sandra par to transvestītu "Jaunā Viļņa" koncertā. Un tas taču ir skaisti, ka ir lietas, kas nemainās - "Kāruma" sieriņi vairs negaršo kā bērnībā, Pīts Dohertijs vairs nav tievs, vienīgi KENO loterija palikusi nemainīga. Te tev nu bja, Raini - pastāvēs, kas parvērtīsies. Domāju, varam secināt, ka vienīgais, uz ko šajā šaubu laikmetā mēs vēl patiesi varam paļauties, ir KENO loterija.

Jau desmito gadu pēc kārtas par valsts valodu uz Jomas ielas Majoros kļūst krievu valoda gandrīz nedēļas garumā pašā vasaras pilnbriedā. Vai man tas patīk? Jā, man, piemēram, tas patīk. Man arī ļoti patīk jaunais vilnis (new wave) (новая волна), tāpēc vēlos dalīties savā sajūsmā par vērienīgākā festivāla Latvijā atklāšanas koncertu (in your posituvusface!). Uzreiz piebildīšu, ka šogad nolēmu uz pašu šovu nebraukt, bet skatīties to pa televizoru savu kolēģu, alkohola un čipsu kompānijā, jo man vairs nav tas tīņu stress, kad jālien tuvāk pie skatuves - tā vietā jau kādu laiku iestājies trīsdesmitgadnieku čils, kas dod priekšroku rēnā raslabonā vāļāties uz dīvāna un kurīt, kad vien ienāk prātā, nevis katru reizi bakstīt ceļgalus padomju savienības ziedam un atkārtot "извините, извините".

Sākšu nedaudz ar vēstures atskatu. Tātad pirms desmit gadiem satikās trīs draugi - Igors, Alla un Raimonds. Alla savā nokurītajā džeza balsī sacīja: "Eu, džeki, uztaisam kaut kādu ballīti, nu tā čista savējiem?" Raimons sacīja: "Davaj, man kak raz ir viena bomzīga estrādīte padomā, pie pašas jūras, baigi labā vietā." Alla: "Kaut kur Sočos, domā?" Raimonds viltīgā smīniņā pēc dziļdomīgas pauzes beidzot atbildēja: "Nē... V Jurmaļe." Igors izvilka naudas maku. Un tā arī beigās bija.

Desmitā jubilejas koncerta pārraide televīzijā sākās ar pārbāztu Jomas ielu, pa kuru lēkā klauni un korpulentas kundzes gados ar baloniem rokās. Vakara vadītāji, kopā seši gab., ir krāsaini, spilgti, muzikāli. Visiem vārdus neatceros, bet tur bija Ksjuša (dzeltenā prikidā), kaut kāds Rogrigess, Ļera (zebru kleitā ar dārgakmeņiem) un vēl kaut kādi divi džeki un viena beibe. Gājienā ir arī jaunieši ar vienādiem t-krekliņiem, uz kuriem uzrakstīts new wave, un tas man nedaudz atgādina dziesmu svētku gājienus, kuros pati skolas laikos piedalījos un gāju tieši tāpat pa to pašu Jomeni. Vienīgi mums tur toreiz nebija nekas tik politkorekti, visi bija baltie, šoreiz arī pamanu dažus nigerus ar tatuhām. Izskatās, ka beidzot visi ir atnākuši un ballīte var sākties. Tā kā tas ir desmitais vilnis, visa pirmā diena paiet vieglā sentimenta plīvurā. Pirmā uz skatuves kāpj pati Alla lillā paltrakā. Diemžēl televīzija laiku pa laikam nespēj nodrošināt titrus latviešu valodā, bet es par to daudz nebēdējāju. Elīna Kolāte, varu derēt, tajos mirkļos būtu sajukusi prātā. Kolēģīte Dace, ar kuru kopā arī skatāmies, zina man stāstīt visādas PR peripetijas. Bendiks viņai esot teicis, ka visa krievu estrāde ir totāli fake (falšs - angļu val). Dace nedaudz pieklusina balsi un pasaka man arī to, ka Jaunā Vilnī būtībā visas lietas bīdās caur Allas pežu, jo viņai ir vara. Tā kā šī ir tomēr neoficiāla informācija, vēlos piekodināt, ka tādas tās runas klīst, bet es, protams, nezinu, kā ir patiesībā. Pēc brīža Pugačovai pievienojas arī Pauls un Krutojs. Visi runā tās klasiskās runas, ķipa tik grūti noticēt, ka jau desmit gadi, psc, tas liekas kā vakar utt.

Kā nākamais uz skatuves uznāk, šķiet, Krievijas vēstnieks Latvijā, kurš nolasa apsveikumu no Krievijas federācijas Dmitrija Medvedeva vēstules formā. Šeit visiem jāsaprot, ka joki mazi. Vispār te arī gribu piebilst, kāpēc Jaunais Vilnis nereti iziet uz fonogramu - krievi ir perfekcionisti dvēselē, kuri čista nealkst nekādus ballītes krešerus, piemēram, piemāvušos Filipu Kirkorovu, kurš negaidīti miķītī nobļautos: "Nost ar saiemu!" Nav jau tā, ka viņi nemāk dziedāt vai baidās dziedāt - viņi māk. Tikai lažām pārāk liela cena, jo īpaši zinot, ka uz to visu noraugās kaut kur arī leģitīmā prezidenta acs. Pirmie ar dziesmu ballīti atklāj visi pagājušo gadu konkursanti no Latvijas - Džei Stjiver, Aišer, labā maizītē tikušais Intars Busulis, grupa Per un grupa Lady Sweet. Grupa Cosmos nav atbraukuši. Viņi dzied to dziesmu, kurai nezinu nosaukumu, bet kurā ir tāds teksts "naktīs, šaurās vecrīgas ielās" tikai pa krieviski. Vienā brīdī iznāk Stībelis un tam pohuj, tas sāk dziedāt latviski. Tad iznāk grupa Per un tiem vēl vairāk pohuj - tie mauc angliski (all the way to džurmala, goddam!)

Tagad uzreiz sākas kaut kāds sviests, kur visi, kas uzstājas, izlozē kārtas numuru konkursantiem. Busulis izvelk armēņu džekam pirmo numuru. Rāda skatus no beksteidža, kur armēņu džeks reālā starā, sūta gaisa skūpstus un mahājas ar rokām. Tā tas notiks katru reizi, kad kādam būs izlozēts kārtas numurs. Kolēģe Anete saka, ka labprāt redzētu, kā kāds ir iegruzīts par savu numuru un novēršas no kameras, taču tā diemžēl ne reizi nenotiek, visi par saviem izlozētajiem numuriem ir patiešām sajūsmā. Nākamais uzstājas Dima Bilans, kurš, ja neko nejaucu, uzvarēja pirmajā vilnī. Pēc viņa uzstājas grupa Banderas, bet es jūtu, kā manī jau nedaudz sāk iezagties apnikums, tāpēc aizejam uzsmēķēt. Kad atgriežamies no pīppauzes, uz skatuves jau kāpis Leonids Agutins jeb "pajols ar giču", kā veikts manos vakarnakts pierakstos. Diemžēl atmiņas pēc šiem atslēgvārdiem neraisās, tāpēc īsti komentēt to nevaru. Pēc viņa uzstājas kāds Lazarevs, kuru esmu iedalījusi Bilanveidīgo šnitē, pēc viņa - Žasmin, kura esot glīti kustējusies. Atkal paņemam nelielu pauzīti.

Atgriežoties mūs sagaida Eirovīzijas leģenda Dana International ar savu one hit wonder, kura uzstājas kopā ar vai nu krievu Igo vai kustīgu Niku Matvejevu - nevar saprast. Dace netic, ka Dana International ir transvestīts, jo "viņai tāda apspīlēta kleitiņa", bet es otvečaju, ka ir. Pēc viņas prožektoru gaisma apspīd PSRS leģendas Josifa parūku, kurš zina stāstīt, ka savu dziesmu, ko tūliņ izpildīs, ir veltījis Melnajai jūrai. Labi, ka viņš to pateica, jo pēc dziesmas lirika "Черное море, я тебя люблю" to nebūtu sapratusi. Var redzēt, ka Alla no skatītāju rindām ņem līdzi, bet kaut kāds jauns džeks, kas viņai sēž blakus, vārdus nezina un līdzi neņem. Josifam ir jāizvelas kārtas numurs Lienei Candy. Ļoti patīk viņa prikols par to, vai tai Lienei materiāli arī nevajadzētu palīdzēt. Vakara vadītāja Ksjuša vai Ļera atbild, ka gan jau Ļenčāgs neatteiks. Lienei Candy tiek izlozēts 12. kārtas numurs, Liene ir tik lielā sajūsmā, ka gandrīz nosūcas ar sev blakus sēdošo džeku.

Nākamais priekšnesums ir visai gotisks, jo uz skatuves kāpj grupa Sjerebra. Nu, nevis kāpj, bet tiek uznestas kā līķi, kuri pie normāla dabstepa atdzīvojas. Dace saka, ka cik gan ir tādu krievu grupu, kurā ir trīs seksīgas solistes. Esmu godīga un atbildu, ka zinu tikai vienu - Sjerebra. Pēc viņām uzstājas Njuša - 2008. gada viļņa uzvarētāja, bet ap šo brīdi jau man vairāk interesē visītis ar kolu, nevis televizorā redzamais, tāpēc atkal ejam pīpot.

Kad atgriežamies pie TV ekrāna, tur priekšā ir rokeris Oļegs, kurš lec galopā un mētā pussalto. Pavīd skatītāju rindas, tajā uz īsu mirkli pamanām Imantu Kalniņu, kurš ar Oļega dziesmai ņem līdzi. Šķiet, redzam arī Solvitas Āboltiņas rudās lapsas pačku, tāpēc nevaram saprast, nahuj tur nav Mūrniece. Tai tak patīk tusēt, viņa tusē ar to savu štuceri Abum Eri (tumšais). Bet ka nav, ta nav, neko darīt. Rokeri nomaina Džamalo. Izskatās, ka Džamalo nedzied uz fonīša, bet saprotam, ko tas viņai ir maksājis - par sodu bijis jāietērpjas kleitā, kura ir Krievijas karoga krāsās. Pēc šī jau man patiešām viss ir apnicis, tāpēc gribu tikai vairs sagaidīt hedlainerus, kas vienu gadu bija Roxette, tāpēc šogad arī jābūt kaut kam spēcīgam. Grigorijam ar saulenēm, kurš gaudo, Valērijam Ļeontjevam un Brego, kurš ietērpies Bostonas Celtics krekliņā, vairs uzmanību īsti nepievēršu. Pamostos mirklī, kad savu uzruna saka Aksenoks. Par mēriem runājot, zinu pastāstīt savām kolēģēm, kuras nav no Jūrmalas, ka Jūrmalas mēra amats ir identisks tumšo zintņu pasniedzēja vietai Roulingas sāgā - Jūrmalas mēra loģiskais karjeras iznākums ir cietums. Tā ir.

Beidzot esmu sagaidījusi Sīlu, kurš uzreiz ķeras vērsim pie ragiem un vaicā: "Te pārsvarā ir krievi, ja?" Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pasaka "kak ģela" vai kaut ko tikpat pat absurdu. Pie Sīla visi ceļas kājās, kratās, vienīgi Krutojam ir diezgan pofig. Esmu jau laimīga, ka tūliņ viss būs galā, taču nekā - vēl padziedāt grib Pugačovas ex Filips Kirkorovs, pēc viņa arī Raimona Paula ārlaulības meita Kristīna Orbakaite. Vēl kaut kāda Sofia Rotaru, kura esot liela ukraiņu tautas māksliniece, taču diemžēl ne viņas vārds, ne viņas roža man neko daudz neizsaka. Igors Krutojs beidzot ir iesilis un kāpj blakus Sofijai piespēlēt akordeonu. Visa kulminācija ir pašās beigās, kad visādi slavenie nodzied pa rindiņai no Zemfiras dziesmas "Hoches" un ar to arī debesis pārplēš salūts. Pirmā diena ir beigusies, šovakar sākas pats konkurss, kurš ilgs vēl četras vai piecas dienas. Veiksmi Lienei Šomasei vai Bronušai ar savu iznācienu un kaut neviens nepamanītu, ka viņai ir celolīts.

Man bērnībā tika mācīts, ka, ja grib būt pa draugam ar visiem, nevajag baigi runāt par politiku un reliģiju. Pēdējos divus texxxtus esmu veltījusi aktuālo politisko tematu analīzei. Loģiski būtu tagad runāt par referendumu, kur jāizvēlas starp „praidam jā” un „praidam nē”, bet, kopš uzzināju, ka biļeteni, uz kuriem vienīgā izdarītā atzīme ir pimpja zīmējums, neesot derīgi, šādus pasākumus ignorēju, tāpēc šoreiz par reliģiju. Par reliģiju un, lai izietu ārā no sava komforta zonas – arī par kultūru.

Ilgi domāju, kam lai kaut ko uzdirš, līdz uzticīgā Texxxtu lasītāja Alīne Apine pievērsa manu uzmanību "kristiešu draudzes" repa festivālam , kurš noticis šajā vasarā sazin kur. Visi, kas skatījušies kaut drusku festivāla, palikuši bez vārdiem, tāpēc man kā neremdināmai muldoņai ir uzdevums kaut ko pateikt.
Festivālā piedalās 16 reperu, 4 žūrijas locekļi un vadītājs Mārcis, kurš arī dod atzīmes. Žūrijā ir deju meistare, kura ikvienu uzteic par centību, bet novēl izmantot repa stilam atbilstošākas kustības. Otra sieviete vērtē, vai ir savs vēstījums un vai teksts ir gana evanģēlisks. Stiliste Aija iedala reperu stilu šaurajā (špiļkas) un platajā (botas), kā arī teju ikvienam aizrāda, ka vajadzēja kaklā uzkārt blingu, jo tas piedien gan šaurajam, gan platajam reperu stilam. Viktors, kurš runā krieviski, vērtē melodiju (kuras parasti nav) un ritmu (tātad Cypress Hill dziesmu „Rock Superstar”, kas ir pamatā apmēram pusei reperu dziesmu). Turklāt operatora amatā iecelts kāds čalis ar izteiktu pēdu fetišu.
Bet nu par katru reperi pēc kārtas.
Kad uz skatuves uznāk reperis Marija (vadītājs spītīgi nelieto vārdu "repere"), vadītājs Mārcis norāda, ka tad, kad ir gatava, jāpiemiedz Edgaram ar aci, lai šis sāk spēlēt muzonu. Piemiegt ar aci? Tas tak kā aicināt uz pišuku! Bet Marijai tas nav prātā: „Es teikšu jēzu, slavēšu, kamēr vien elpošu.” Žūrijasprāt, Marijai „viss kustējās”, tomēr pietrūka zelta.
Repera Leldes priekšnesums sākas ar zilu gaismu, kas simbolizē mūžību. Nobīstos, ka šī dziesma tik arī varētu ilgt. Netipiski slimam kristietim, šeit jūtama medicīniska pieeja:„Sirdī ir tādas lietas, kas tur mani pie dzīvības.” Leldei pašai sava dziesma ļoti patīk, un var just, ka tās laikā viņa tuvojas orgasmam. Līdzīgi kā dzerot barā - balss kļūst skaļāka un saļāka.
Es nezinu, vai kāds kādreiz ir sapratis, kā izskatās dievs, bet grupa „reperis Andris”, kas sastāv no Andra, kas repo, un viņa dēla Mārtiņa, kas vienkārši fonā tirinās, atklāj, ka dievam ir spārni: „Viņš mani glābj zem saviem spārniem.”
Reperis Elīna Čera nesaņem norādi, ka jāmiedz ar aci dīdžejam Edgaram, kad gribas sākt, bet uz mutes ar` nav kritusi: „Yo, dīdžej, uzliec bītu!” (atļaušos atgādināt, ka „yo” ir vārda „yobnutijs” saīsinājums) Te mēs uzzinām ko vairāk par dievu – izrādās, arī viņam ir darbs. Cits ir pārdevājs, cits ir dakteris, cits ir miesnieks, tiek nosaukts arī precīzs dieva amats – „kungu kungs, ķēniņu ķēniņš”. Tātad raujas pa diviem darbiem. Savu dziesmu viņa beidz ar kaut ko, kas izklausās pēc „visi geji, labi, čau!”, par ko izpelnās komentāru no žūrijas galvenās dzejnieces: „Jaunietisks teksts.” Nevar nepiekrist. Šova vadītājs vēl nav sapratis, kas te tikko notika, tāpēc drošības labad pavaicā: „Tu arī mēģināji dziedāt?”
Indra O ar grupu vēsā mierā sāk tresīt bez muzona par tēmu „divpadsmit”, jo dienā stundas divpadsmit, naktī stundas divpadmit. WTF? Grupai vajadzētu salikt prātus kopā un saprast, ka parasti dienas ir garākas par naktīm. Dziesmas otrajā pusē saprotu, kāpēc tāds bezpriģels, kāpec var dropēt tādā mierā. Izrādās, ka: „Tevi no grāvja izvilks.”
„Tēt, es Tevi mīlu,” paziņo reperis Gundars pirms savas pesņas. Gundars ir pirmais, kas nedzied par dievu, bet gan par šmigu: „Pēc tevis mēs slāpstam.” Tas sajūsmina žūrijas krievu Viktoru un viņš pasaka pirmos 3 vārdus latviski:”Astoņi, hot, normaļna.”
Reperis Dacīte, nē, nav mūsu bijusī kolēģe Dace Jaunupe, bet arī ļoti pragmatiski vērtē lietas un saprot, ka komforts ir apmēram vienādā svarīgumā ar bez maz vai šmigu: „Kungs, tu mani glābi – jaunas botas kājās āvi.”
Kā gadījies kā ne, nākamā reperis ir pasākuma vadītāja Mārča sieva. Meitene vēl nav sākusi repot, kad jau redzam viņas jumtu aizlidojam, un visticamāk tas jāj un jāj, un nepastājas – zemes virsū nav tam mājas. Nosaukums Reperis Kanna liek domāt, ka nu meitene lies ūdeni, bet šis ir kas vairāk, šis Jums mūžmūžos jāatceras: „Tu neesi radīts par sieru!” WTF!
Reperis Evita teic:”Ja Tu paliksi pie dieva, Tu sagrausi sienu” Tomēr pārdomātais brīdinājums meiteni neglābj no mana bargā sprieduma – tas ir tik sķībi un neritmiski kā senos laikos izdarījās Maķedonija Eirovīzijā.
Ja pēc visa redzētā paziņo, ka vakara odziņa tikai būs, tad neviens man nevar pārmest - tomēr neizturu un pirms tam ierauju 50 gramu stiprā alkohola. Un esmu nolēmusi ieraut pa vienam pirms katras uzstāšanās. Un uzvelku trenuškas. Odziņa Kristaps, šķiet, sapratis, ko dara texxxtu lasītājs ik vakariņu, tāpēc viņš ir saprotošs: „Ik rītu ir cīņa ar sevi.” Kristaps man patīk, jo gadījumam, ja pats sev apnīk, ir uzkāris austiņas, lai varētu paklausīties jaunāko MGMT gabalu. Žūrijas čalis Viktors komentē: „Vsjo bila pa reperiskij.”
Pirmais cilvēks ar saulenēm uz acīm ir reperis Dagnija,kas esot izrauta „ārā no mēsliem”. Vai saistība starp saulesbrillēm un mēsliem? Hmm. Žūrija arī sākusi dropēt, jo labas atzīmes dzimst kā dzemdību namā, kaut arī meiteni novēl sakarīgāku tekstu.
Nākamā ir reperis Sandra, kas atzīst, ka apģērbusies tikai šorīt, un, izrādās, nemaz nav mūsu texxxtu kolēģe Sandra Mētra. „Šī būs mana pirmā jums pasniegtā bībeles stunda, kura nāk man no sirds kā īsta junda,” Sandra lasa no pults kā tāda klarnetiste. „Kā mazs bērns grib pupiņu, tā es vēlos savu grupiņu”,”Nedz arī bultu, kas sauc uz cita gultu” un citi teikumi attaisno to, ka pat publika, kas līdz šim ir sēdējusi un plaukšķinājusi, beidzot ir sākusi rēkt.
Tālāk tiek pieteikts reperis Liene „ar profesionālām iemaņām”. Paņemu dubulto šotu. Viņa arī sāk dubulti – liek dziesmu sākt vēlreiz. Krieviski. Tātad pirmais priekšnesums, ko saprot Viktors no žūrijas. Te nu var redzēt, ka nu daļa zāles ir iemigusi.
Reperis Toms (tā sauca vienu no apustuļiem) vēsta:”Tikai lūdz un tapsi brīvs.” Varbūt Solveigai no Ugunsgrēka vajadzētu palūgt, lai viņu izlaiž no cietuma? Uzreiz viss būtu interesantāk. Reperis Toms arī man palīdz izvēlēties, kuru pantiņu skaitīt Ziemassvētkos pie eglītes:
Neesi auns-
pieņem jēzu un kļūsti jauns!
vai tev nemaz nav kauns?
Vai tu tiešām gribi būt auns?”
Pēcāk Toms rosina doties „taisni tur, mēs visi zinām, kur.” Nezinu, ko domājis viņš, bet man taisni priekšā ir Žubrowkas pudele.
Vēl spēle nav galā. Tālāk skatāmies reperi Agnetu, kas jau vienreiz uzstājusies grupas „Indra O” sastāvā. Jauki, ka viņa pati māk ironizēt par sevi: „Aiziet,aiziet, mēs sākam, ķipa baigi repu mākam!” Agneta tā dod, ka kaut kādā mirklī manam kompim sačakarējas skaņa. Te beidzot deju meistare ir mierā, jo Agneta kustējusies ne tikai repa, bet arī ritma stilā un, kaut viņai bijusi „ļoti vārga balss”, meitene dabū 5 desmitniekus, tātad – kļūst par uzvarētāju. Kā izrādas vēlāk, viņa to nemaz neesot pamanījusi. WTF? Ko viņa lieto?
Kaut arī pēdējā dalībniece tiek pieteikta kā reperis Indra no profesionāļiem, pati viņa apgalvo, ir lauva no Jūdas cilts. Tātad kāds no viņiem melo.
Nu visi 16 ir nodziedājuši, tātad esam nokļuvši pie apbalvošanas.

8.vieta - Reperis Sandra. Dāvanā saņem citronu.
7.vieta - Gundars, Dace,Ttoms. Arī dabū citronu, jo tie it kā baigie vitamīni, bet katram idiotam tak skaidrs, ka kāpostā (šoreiz domāts dārzenis) ir vairāk vitamīnu nekā citronos.
6. vieta- Lelde
5.vieta - Evita, Dagnija.
4.vieta - Andris, Liene. Pēkšņi atčoknos, ka ar „Uzvarētājiem vitamīni” moš ir domāts amfiks.
3.vieta - Marija, Elīna, Indra O, Indra K. Trešās vietas ieguvējas dabū to, ko pasākumavadītājs sauc par lielo piķi – 5 latus. Viņš arī atzīst, ka: „Trešā vieta – pati labākā vieta.” Nahuj turpināt apbalvošanu?
2.vieta - Kristaps un Kanna. Viņi balvā dabū ne tikai piķi, bet arī chupa chups blingus. Tā kā dāvanu pasniedz stiliste, viņa nākamreiz nevarēs piepisties par šiem aksesuāriem.
1.vietu, kā jau mēs visi sen zinām, dabū Agneta. Vaicāta, ko viņa darīs ar uzvarētājas 15 latiem, viņa atbild, ka laika pirks riktīgi lielu šokolādi.

Tā nu beigās sanāk, ka esmu noskatījusies vairāk nekā 2 stundas ar šo drausmīgo viģiku. Un šoreiz tas tiešām ir kas drausmīgs, nevis Eirovīzija, Mūzikas ierakstu gada balva vai Dziedi ar zvaigzni. Bet nevar noliegt, ka „Kristus draudze” ir spiedusi mani piesaukt dieva vārdu:”OH MY GOD!!!” Kad pēc festivāla noskatīšanos pavēros debesīs, ieraudzīju NLO, kas lidoja gar Mēnesi.
Beigās Jums, protams, jāaprēķina, cik esmu izdzērusi.

Es uz televizoru skatos aptuveni 5 reizes gadā. 3 reizes neizbēgami tas notiek tad, kad es aizeju ciemos pie kāda, kuram tas televizors, kaut vai izslēgts, stāv istabā, savukārt pārējās 2 reizes dala Eirovīzija un kāds neparedzēts, globāls, politisks apvērsums, nu, teiksim, Markusa Rivusa jaunais videoklips vai Televeikala skatlogs pa LTV7. Lai gan mans lauciņš parasti ir ārzemju afēras un kultūra, EK uzstāj uz „iziešanu no komforta zonas” (WTF) un kultūras vietā man piespēlē kultūrismu. Proti, runa ir par kartējo TV3 šedevru raidījumu „Gandrīz ideālas vakariņas”, precīzāk, tieši to raidījumu, kurā problēmas taisa Raivis Vidzis. Domāju, ka nevienu nepārsteigs mans novērojums, ka šīs vakariņas nebija ideālas.

Tā kā es nudien daudz uz televizoru neskatos, piedodiet, ja sajūsmināšos par to, kas lielākajai tautas daļai liekas normāli un ierasti, un ja mulsīšu par to, par ko lielākā tautas daļa sen jau vairs nemulst. Raidījuma „Gandrīz ideālas vakariņas” sākumā redzam tā logo, kas izveidots 3D tehnikā. Tas tātad liecina, ka televīzija kopš iepriekšējās reizes ir manāmi progresējusi un sūkstēšanās par naudas trūkumu ir diršana. Kolīdz 3D logo pazūd, mēs dzirdam nu laikam jau aktieri Artūru Skrastiņu, un es neizbēgami pasmaidu, jo mans organisms nesaprot un domā, ka sācies Sekss un lielpilsēta. Tomēr nē – drīz vien Kerijas vietā mēs redzam Raivi Vidzi, un sapņi pagaist.

Raivim, kurš taisīs gandrīz ideālās vakariņas, pretim ir 3 slaveni cilvēki: dziedātājs Jay Stever, žurnāliste Alla Petropavlovska-Kamčatska un mana draudzene Lolita Neimane (LOL). Tā kā LOL Neimane ir tiešām viens no cilvēkiem, ko es cienu, bet Raivis ir viens no cilvēkiem, kam nez vai prātā ir timiāna ostīšana, ķēros pie lielas vīna glāzes, jo sajutu satraukumu kāpjam no kāju apvidus un ķerties pie čipsu pakas būtu zaimošana.
Raidījums sākas ar kaut kādiem random komentāriem no minēto 3 slaveno cilvēku puses, un tam paralēli notiek Raivja iepirkšanās pirms problēmu taisīšanas. Tam visam pa vidu melodramatiskus komentārus pauž Skrastiņš. Viņu pārāk necepī tas, ka viņš runā pa virsu Raivim vai pat Lolitai, un šis paņēmiens, teiksim, attīsta spēju darīt (klausīties) vairākas lietas vienlaikus.

Pirmais ēdiens, kas Raivim padomā, ir aukstā zupiņ. Tomēr tā nav vienkārša aukstā zupiņ, jo Raivis novērojis, ka labi ir, ja klāt pieliek sinepes „Sovetskoje”. Tam virsū seko Skrastiņa čala un neizbēgami Petropavlovskas-Kamčatskas komentārs: „Sinepes – interesanti.” Nu nezinu, kas tur interesants, jo sinepes taču ir ļoti pierasta lieta katra norm eiropieša diētā. Labi, es neesmu sinepju fans, bet arī par interesantām tās nenosaukšu. Sinepes is so boring. Vot, Jaunais vilnis – tas ir interesanti!

Vēl Raivis nolēmis šķelt klāt daudz doktordesas, kam seko LOL komentārs: „Nē.” Pirmais racionālais komentārs so far.

Par pamatēdienu Raivis nolēmis gatavot kaut ko, kas saucas „Doļetalas”. Ļoti drosmīgi cilvēkam, kurš balansē uz robežas ar iespēju nonākt ķurķī, ja Valsts valodas aģentūra skatās TV3. Petrop.-Kamč. zina teikt, ka tā būs vista, savukārt LOL teic, ka tas būs putniņš, „kurš ielidos ugunī”. Labi, šeit arī šamējā aiziet auzās, bet norakstīsim to uz lampu drudzi vai apjausmu, ka šis putniņš, kurš ielido ugunī, būs arī viņai pašai jānotiesā.

Saldajā Raivis ieplānojis „Bērnības kājas”, un 3 slavenībām tas fucktiski asociējas tikai ar saldējuma kokteili, kas tad arī tiešām ir Raivja plānā. Izskan arīdzan mannā putra (waat?) un Eskimo saldējums, kurš ir uz vienas kājas, un varbūt vēl kaut kas, bet to, visticamāk, neizdevās saklausīt, jo pa virsu sāka runāt teicējs – Artūrs Skrastiņš.

Pēc visām šīm apspriedēm beidzot arī klāt ēstgatavošana un ēšana, kas notiek Raivja lauku mājās „Rimi”. Tur viņam ir zirdziņi, sieva, telts, kur uzņemt smalkos viesus, vējš un Artūrs Skrastiņš. Raivis mazliet ierēc par to, ka LOL nāksies ēst viņa majonēžu marinādes un citas neķītrības, bet tā vietā, lai kā normāls cilvēks to beigtu darīt, viņš tik spriež to majonēzi laukā un šmekā uz vistiņas.

Tad pienāk brīdis, kad taksī ierodas viena no trim zvaigznēm Jay Stever. Viņš izskatās pēc mazliet vecākas Zeka Efrona versijas, par spīti tam, ka Jay Stever vairāk rīmējas ar Justin Bieber. Tomēr es nešaubos, ka Raivis nezina ne vienu, ne otru, tādēļ ātri uzsēdina Jay uz zirga, jo Jay uz zirga nez vai bieži jājis. Jay uz zirga uzkāpj, jāj un izskatās apmierināts.

Pēc tam seko dažādi Skrastiņa komentāri un ierodas abas dāmas, proti, Kamčatska un LOL. Arī viņas Raivis uzsēdina uz zirga, bet dāmu reakcija ir duāla: Petropavlovska ir sajūsmā, bet Lolita, viegli mulsdama, atzīst, ka „tas ir interesantākais, kas ar mani jebkad ir noticis”. Visi skatītāji šajā brīdī ierēcas, zinot, ka pats interesantākais, kas ar viņu jebkad noticis, būs Vidža bērnības kāja un doļetalas. Svarīgi arī atzīmēt, ka Petropavlovsku Vidzis dzen jāt, sacīdams, ka „Jānis ar Lolitu jau jāja, jāj taga tu”.

Jāšanai viscaur raidījumā ir ļoti liela nozīme, un šķiet, ka 3 viesi par to ir lielā sajūsmā. Proti, Petr.-Kamč. pat saka, ka „sievietēm ļoti piestāv jāt”. Nešaubos ne mirkli.

Vēl visi tiek ievesti zirgu novietnē (nez kā to sauc), kur tā vietā, lai apbrīnotu kumeļus, tiek sākta diskusija par zirgu dibeniem ar piebildi, ka arī „veču dibeni ir dažādi”. OK.

Tad Vidzis ceļ galdā savu auksto zupu, kuru interesantu padara sinepes „Sovetskoje”. Pirms tam vēl viņi dabon iekapāt šņabīti – Lolita atzīst, ka ir jau tādā šmigā, ka ir gatava ēst, tādēļ Vidzis lej šamējai iekšā. Lolita pēc pirmajiem trim zupas malkiem gan ir skeptiska un saka: „M... m... khm... nu labi...” Vēlāk viņa protas un teic: „Zupa pēc zirgiem – vot, super, LOL.”

Pēc zupas Vidzis savus viesus dzen likt likmes uz zirgiem, bet balvā uzvarētājam sola izjāties. Visiem acis iemirdzas, bet pa īstam izjāties tomēr dabon tikai Petrop.-Kamč., par ko viņa ir neslēptā starā.

Pēc tam tiek celta galdā vista, un nav grūti pamanīt to, ka, kamēr pārējie žvadz, Lolita ļoti maz runā. Šajā sakarā nolēmu ar LOL satikties un pajautāt viņai visu klātienē. Mēs abi satikāmies kafejnīcā un ieturējām rīsus – 50 g viņai, 50 g man. Mūsu saruna bija aptuveni šāda:

RJ: LOL, tev nācās ēst vistu majonēzē, tev gar vaigiem lija tauki.. Kāds ir tavs noslēpums?
LOL: Spļāvu salvetē.
RJ: LOL.

Saldēdienā tika sagatavots saldējums ar plūmju sulu. Par to domas dalījās: Jay teica, ka viņam ir šķubulis un ka viņš tādā laikā būtu gribējis ko siltu, savukārt Kamčatska teica, ka saldais esot bijis „silts un emocionāls”. Šeit es totāli vairs neko nesapratu.

Šajā brīdī visa jautrība beidzas un Vidzim tiek ieliktas tādas atzīmes kā man latviešu valodas ieskaitēs: tātad 10.

Diemžēl man būs jāpārtrauc kolēģes EK triumfējošais ieskrējiens politisko tēmu analīzē, lai beidzot iepriecinātu mūsu jaunākos lasītājus ar kādu gabalu viņiem. Tā kā ar otru kolēģīti SM neaizbraucām uz Positivus festivālu, jo turp taču tagad dodas visi, atsaucāmies dziedātājas Ellas aicinājumam kādā no sociālajiem portāliem: "Hipsters are out of town! Juhū!!!!Let's celebrate the life!" un devāmies noskatīties pēdējo burvju sāgas filmu "Harijs Poters un Nāves dāvesti." Lai jums nerastos šaubas par manu objektivitāti un visaptverošajām zināšanām, informēšu, ka esmu izlasījusi visas grāmatas un redzējusi visas filmas ar drosmīgo jauno zēnu Hariju Poteru galvenajā lomā. Tas gan netraucēja ar SM tieši pirms filmas sākuma, baudot vakariņās sāļo (es) un saldo (SM, protams) popkornu ar 0,8 aliņu (es) un Nestea ledustēju (SM, protams), nospriest, ka mums nav pilnīgi nekādas nojausmas, ar ko beidzās iepriekšējā filma.

Lai nedaudz izbaudītu tās sajūtas, ko izjuta angļu bērni, nakšņojot pie kinoteātra diennakti pirms pirmizrādes, lai spētu pirmie noskatīties savas līdzšinējās dzīves svarīgāko filmu, uz tikšanos ierados gandrīz pusstundu agrāk, lai vienkārši pagaidītu. Stockmann galvenā ieeja ir ļoti laba vieta, lai gaidītu, ja jums kādreiz gadās, ka jāgaida, ejiet gaidīt tur, jo tur ir iespējams iegūt līdzvērtīgi aizraujošas sajūtas, kā, braucot pa trubu Līvu akvaparkā. Satiekas dažādas kompānijas, kuru priecīgo apmainīšanos ar skūpstiem pēkšņi iztraucē kāds vecs jūras vilks ar gariem sirmiem matiem un koka pīpi mutē, kurš pārvietojas tā it kā tikko būtu noskatījies vienu no slavenākajiem grupas The Verve klipiem. Garām uzkost uz Čilli picu dodas divi džeki, no kuriem viens sniedz otram, iespējams, vienu no svarīgākajiem padomiem, kāds ir: "No dzīves neaizbēgsi. Bet no pagātnes gan var aizbēgt", un mana pamatīgā laika rezerve ir aiztecējusi.

Izvēlējāmies skatīties parasto nevis 3D versiju, jo mums ir nostaļģija pret vecajiem laikiem, kad dzīvi vēl nesarežģīja pārāk daudz dimensiju, kā arī vienas brilles mums jau bija. otrā daļa iesākas ar pirmās daļas beigās mirušā elfa Dobija apbedīšanu, pēc kuras seko saruna ar goblinu (nē, tas nav Gredzenu pavēlnieks), kurā notiek vienošanās par to, ka tad, ja goblins (kur viņi izrauj tik dīvainus aktierus?) ievedīs viņus savā krutajā bankā, kur Voldemorta sabiedrotās Beaktrises velvē (tā kā seifā), ļoti iespējams, slēpjas vēl viens holkrusts, viņi tam atdos Grifindora (tā sauc vienu no torņiem burvju mācībiestādē Cūkkārpā) zobenu. Horkrusts var būt jebkas (priekšmets vai dzīva būtne), kurā var ielikt daļu savas dvēselītes, noslēpt to, un tādā veidā padarīt fizisko ķermeni neievainojamu. Voldemortam bija kaut kādi septiņi horkrusti, daļu Harijs Poters ar saviem čomiem atrada jau pirmajā daļā, tagad ir atlikuši vēl daži, kas jāiznīcina, iedurot tajos ar pūķa zobu.

Tā nu visi dodas uz banku, Harija Potera draudzene Hermione ir pārvērtusi sevi par to Belaktrisi, kam pieder tas seifs, un arī Rons ir krietni nomaskējies. Neskatoties uz dažādiem nepatīkamiem starpgadījumiem, viņi dabū zelta kausu ar tur ieslēpto horkrustu, un ar ļauno apsargu pūķi pamet banku, jo goblins izrādās slikts cilvēks un ņirdzot nosaka: "Es jūs apsolīju te ievest, bet neapsolīju izvest, hehehehehehe!" Diemžēl galvenie varoņi nedrīkst ieslīgt triumfējošā priekā, jo jāskrien meklēt atlikušie horkrusti, no kuriem viens slēpjas Cūkkārpā, bet tur Harijs ir ienaidnieks Nr. 1, jo pār skolu sākuši valdīt tumšie spēki ar profesoru Strupu priekšgalā. Pagājušajā daļā Strups atklājās kā ļaunais Voldemorta čoms, jo nogalināja galveno burvi ar garajiem sirmajiem matiem - Dumidoru. Skolā jaunieši, protams, tomēr iekļūst, Harijs tiek sagaidīts ar ovācijām no tiem džekiem, kas arī ir gatavi cīnīties ar Voldemortu. Taču pēkšņi visu ausīs ielaužas neciešamā Voldemorta balss, kas dod stundu laika, lai viņam atdotu Poteru, citādi sāksies asiņaina cīņa. Labais tomēr uzvar, profesori uzbur visādas aizsardzības burvestības, tiek izsaukti lieli metāla karavīri, par kuriem nav skaidrs, vai tās ir dzīvas būtnes, un profesore Maksūra uzplēš joku, ka jau sen gribējusi izteikt šo - lielo skolas aizsardzības burvestību. Visa zāle ņirdz. Vienā brīdī pūļa priekšgalā parādās arī nēģeris, kam ausīs zelta auskari un mugurā kaut kāds indiešu talārs. SM ņirdz.

Harijs, kā paredzams, skolā atrod arī nākamo horkrustu, tikmēr Rons ar Hermioni veiksmīgi iznīcina iepriekšējo, ko atrada bankā, un laimīgi nosūcas. Zālē aplausi! Voldemorts klūst arvien vājāks, pēdējais horkrusts, ja neskaita viņu pašu, slēpjas čūskā Nagīni, to Haris zina, jo spēj (lai gan samērā nekontrolēti) pieslēgties Voldemorta domām. Tagad laikam jāpastāsta, kas ir tie Nāves dāvesti, kas minēti pēdējās daļas nosaukumā - klīst baumas, ka tādi ir trīs (plūškoka zizlis, apmetnis, ar kuru kļūst neredzams, un akmens, kas var atsaukt no mūžības mirušos), un tad, ja tos visus dabū, iegūst neierobežotu varu, kļūstot par lielāko pasaules oligarhu. Voldemorts izrauj Strupam plūškoka zizli, nogalina viņu, jo uzskata, ka zizlis pieder tam, kas nonāvējis iepriekšējo īpašnieku. Mirstošo Sturpu atrod Harijs, kura trauciņā viņš ieraud asaru, lai Harijs varētu aiziet uz domnīcu (tāda istaba, kur, ielejot asaru, var lūrēt atmiņas) un ieraudzīt, ko atceras Strups. Domnīcā atklājas, ka Strups patiesībā ir bijis labais, jo Dumidoram tāpat bijis drīz jāmirst un, nogalinot viņu, Strups tikai iegūtu Voldemorta uzticību, bet Strups vienmēr sargājis Hariju, jo riktīgi mīlējis viņa mammu. Te SM ienāk prātā, ka Strups ir Harija tēvs, bet tā nu gan nav, vienkārši viņa mīlestība pret sievieti transformējusies mīlestībā uz viņas miesu un asinīm - dēlu, kuram ir mātes acis. Diemžēl Harijs uzzina arī to, ka jāmirst ir viņam, jo viņš pats ir tā kā horkrusts, kuru Voldemors negribot uztaisījis tad, kad gribējis viņu nogalināt kā zīdaini, bet tas neizdevās.

Starpcitu, es nezinu, vai atstāstīt saturu bija laba doma, taču, ja jau reiz esmu iesākusi, tad to godam novedīšu līdz galam, jo pret dzīvi ir jāizturas ar cieņu. Tā nu Haris dodas uz Aizliegto mežu, lai ļautu Voldemortam sevi nogalināt, jo viņš ir drosmīgs un pašaizliedzīgs. Tikmēr Hermione ar Ronu un vēl vienu džeku piežmiedz čūsku, un Voldemorts kļūst nonāvējams. Pēc Voldemorta uzbrukuma Haris iekļūst baltā domu pasaulē, kur papļāpā ar Dumidoru. Viena no ļaunajām - Malfoja kundze - samelo Voldemortam, ka Haris ir miris, viņi paņem šķietamo līķi un dodas uz Cūkkārpu atlikušajiem labajiem, kas nav aizgājuši bojā, paziņot, ka tagad viss ir beidzies, un viņiem jāpievienojas ļaunumam vai jāmirst. Tikmēr Haris izlec no nesēja rokām un saka: "April, april", viņi kādu laiciņu cīnās, bet beigās visvarenais plūškoka zizlis ielido Harija rokās, jo uzskata viņu par savu īsto īpašnieku, Voldemorts mirst, cīņa ir beigusies.

Nākamajā kadrā visi trīs draugi pastaigājas pa kaut kādu aizu, un Haris pēkšņi izvelk plūškoka zizli, saplēš to un aizlidina pāri bortam. Harijs ir uzveicis oligarhu sevī, viņš negrib būt visvarens un valdīt pār kādu, jo visi ir vienlīdzīgi un neviens nav vienlīdzīgāks par citiem. Beigās visi sadodas rokās erotiskā tvērienā (tā piezīmēja SM) un skatās uz priekšu, nākotnē. Ja neņem vērā nēģeri, šī bija SM mīļākā epizode, tāpēc nevaru atļauties to nepieminēt. Pēc tam vēl tiek parādīts, ka pēc 19 gadiem Rons ir apprecējis Hermioni, bet Harijs Rona māsu Džinniju, tā kā viņi visi kļuvuši par radiem, un laimīgi ved savus sīkos bērnus uz Cūkkārpu. Lai gan filma bija tumša un sāpju pilna, es vienmēr zināju, ka labais uzvarēs (jo biju lasījusi grāmatu), tāpēc beigās pievienojos priecīgajiem aplausiem un dodos ārā ļoti positivus. Kāda meitene neticīgi jautā savam džekam, vai tā tiešām bijusi pēdējā filma, jo ir dzīvē tādas lietas, kuru beigām mēs nevaram noticēt pat tad, ja tās apliecina tuvākais cilvēks.

Ir dažas lietas, kuras, skatoties filmu, grūti pieņemt - ja burvji spēj paveikt brīnumainas lietas, viņu iespējām praktiski nav robežu, kāpēc viņi citreiz nodarbojas ar visādām muļķībām - piemēram, pārvelk slapjās drēbes, nevis ar vienu žižļa kustību tās izžāvē. Vai arī bēgt no ļaundariem skriešus, ja viņu pasaulē pastāv teleportācija. Vai kāpēc Voldemorts sev neuzbur normālu rožu, bet staigā kā tāds kroplis bez deguna. Arī filma atstāja dažas neskaidrības - piemēram, par to, kāpēc Harijam beigās nebija jāmirst? Vai arī, kāpēc tā Malfoja kundze tad, kad meloja par to, ka Harijs ir dzīvs, viņa ausī čukstēja "Drako?" (tā sauc viņas dēlu). Vai arī, kāpēc Harija Potera muterei un Strupam bija vienādi aizstāvji (tie ir dzīvnieki, kas izlec no zižļa, lai cīnītos ar ļaunajiem, parasti katram ir citāds dzīvnieks)? Varbūt, ka tad, ja labi atceras visu grāmatās minēto informāciju, jautājumi nerodas, vai arī jautāt šajā gadījumā vispār nevajag, vienkārši pieņemt visu, kā ir.

Vēl viena liela neskaidrība ir par to, kāpēc viņiem ir tik nestilīgas drēbes. Nerunājot par to, ka tur nav neviena hipstera, Harijs vispār staigā kaut kādā neizteiksmīgā brūnā velveta jakā un valkā tādas pašas brilles kā 10 gadu vecumā. Vienīgais kaut cik stilīgais džeks laikam bija tas SM iemīļotais nēģeris, par kuru tad, kad jautāju, vai tad, ja viņu tāpat kā Harija Potera atveidotāju Danielu Redklifu varētu redzēt kailu kādā Anglijas izrādē, viņa brauktu skatīties, atbildēja pozitīvi. Tā kā Harija pirmā meitene bija aziāte, bet pēc tam parādījās arī citu rasu pārstāvji, skaidrs, ka viņi gribējuši būt pēc iespējas demokrātiskāki, taču, kāpēc tad tur neparādās arī visādas minoritātes - geji vai narkomāni, piemēram? Būtu forši, ja Ronam parādītos spēcīga narkotiku atkarība, un viņš ar zizli laistu savās vēnās kādu nervu sistēmu pamatīgi iespaidojošu staru. Vai arī Harijs Poters no visa tā horkrustu meklēšanas stresa saķertu veģetatīvo distoniju, kas nebūtu atrisināma ar vienu zižļa mājienu.

Nobeiguma vietā iesaku noskatīties pilnīgi visiem, jo tad, ja kaut kas ir pēdējais, cilvēkā dabiski rodas vēlme to piedzīvot, un es negribu, lai jūs ierobežotu dabas šūpulī ielikto.

Ja man tagad būtu jāpilda skolas atmiņu klade, pie jautājuma par mīļāko mākslas žanru es neminētu nedz komēdiju, nedz farsu, nedz sardīnismu, bet gan drāmu, tāpēc biju ļoti iepriecināta šorīt, kad noklausījos Latvijas Radio žurnālistes un Lato Lapsas uzticamās kolēģes Kristīnes Jančevskas (turpmāks texxxtā – KJ) interviju ar tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu (turpmāk texxxtā – AŠ2), kas, pēc Mārča Bendika (turpmāk texxxtā neparādīsies) domām, esot eksponējusi AŠ2 kā pilnīgu idiotu. Biju tieši tik iepriecināta, lai izmantotu jebkura texxxtu autora tiesības kaut ko uzrakstīt arī tad, kad nav pienācis krimināllikumā noteiktas termiņš, jo galu galā dzelzs jākaļ, kamēr es esmu karsta.

Oligarhu bērēs, kurās, cik man zināms, neviena oligarha līķa nebija, „Savādi gan” radošā komanda ļaudis ne tikai pamācīja internetbankas lietošanā, bet arī aicināja visus balsot par kaut kādu ofšoru likumu, kas ļaus atklāt „patiesā labuma guvējus”. Pirms runājam par likumu, svarīgi būtu noskaidrot, kas īsti ir patiesais labums. Manuprāt, tas varētu būt kaut kas līdzīgs laimei, mieram, mīlestībai – tātad vērtībām, ko nevar saskaitīt vai izmērīt. Bet, tā kā texxxti nav nekāds Riharda Kūļa blogs, filozofiju par šo tematu neturpināšu. Viens bija skaidrs – šis likums ļaus visu padarīt godīgāku, un pēc tā ieviešanas grāvjos nemētāsies ubagi, bagātajiem šmurguļiem viss tiks atņemts un sadalīts nabadzīgajiem un krietnajiem. Kā tieši tas notiks? Šis jautājums mocīja arī žurnālisti KJ, tāpēc viņa uz radiointerviju bija aicinājusi AŠ2.

Latvijas Radio mājaslapā pieejamamais intervijas ieraksts visticamāk ir ar norautu sākumu, jo ne tur „sveiki”, ne „privet”. Kad kaut kam nav sākuma, der atcerēties, ka: „Labs vīns jādzer arī tad, ja kāds jau pāris šļukas ir ierāvis.” (Vecs itāliešu teiciens) Šajā gadījumā vīns ir ļoti labs, kaut tikai šodien radīts. Turpinām dzert, turpinām klausīties.

KJ gluži kā es negrib filozofēt par to, kas īsti ir „patiesais labums” (turpmāk texxxtā – PiS) , bet grib uzzināt, kas īsti ir ēnu ekonomika. Kā nu ne? Pats AŠ2 esot norādījis, ka jaunais godīguma likums palīdzēšot ar to cīnīties. Tiem, kas nezina, paskaidrošu, ka „tās ir visvisāda veida shēmas, kas palīdz izvairīties no nodokļu maksāšanas”. Mana mīļākā shēma ir nestrādāt – tas ļoti palīdz. AŠ2 paskaidro, ka ir ķēdes un zirnekļi, un, ja zina PiS guvējus, tad visi maksā nodokļus. Kaut KJ balsī iezogas šaubas par šī paņēmiena iedarbīgumu, tomēr AŠ2 ir pārliecināts par to, ka viss ies kā pa sviestu.

Tad izrādās, ka, lai uztaisītu kontu komercbankā, ir jādeklarē ne tikai savas firmas vārds un kaut kāds tur numers, bet arī PiS guvējs, kā arī to, ka aiz ofšoriem stāv Latvijas valsts rezidenti. Arī aiz manis stāv daži Latvijas valsts rezidenti, un tā ir diezgan patīkama sajūta, tāpēc, es, vēlīgs un labs cilvēks būdams, tikai priecājos par ofšoriem ar aizmuguri. Gan man, gan KJ loģisks šķiet jautājums, huj nepietiek ar tiem banku datiem par PiS guvējiem – tos var dabūt tikai tad, kad uzsāk krimināllietu par manām mīļākajām kultūrplāksnēm – terorismu, narktotikām, cilvēku tirdzniecību. Te es saprotu, ka jaunais godīguma likums nozīmē to, ka, pat neejot uz banku, bet prosta reģistrējot uzņēmumu, uzņēmumu reģistrā arī ir jānorāda PiS guvējs, un to varēs dabūt zināt arī tad, ja krimināllieta būs ierosināta par nodokļu nemaksāšanu, nevis tikai par heroīna tusofkām un ieleņu mainīšanu pret trotilu.

Uz jautājumu par to, cik, AŠ2prāt, būs to uzņēmumu, kas sniegs datus par PiS, AŠ2 atbild: „Nu, es ceru, ka visi, ka sniegs vispār datus.” Tā kā desmitais bauslis manā bībelē ir „Ka tik kaut ko sadirst”, tad es jau nu toč zinu, ka daudzi melos, norādīs, ka PiS guvējs īstenībā ir Knaps Makdaks, un miers. KJ arī nav nekāda naivulīte, tāpēc prasa, kā tad varēs zināt, vai uzņēmums brutāli nedirš. AŠ2 šodien tāds apcerīgs garastāvoklis: „Agri vai vēlu jebkura patiesība nāk gaismā.” Daļēji varu piekrist – ja patiesību zina vairāk nekā viens cilvēks, tad par to pilnīgi noteikti uzzinās vēl kāds. Ja patiesību zina tikai viens, tad ir liela iespēja to noslēpt un beigās paņemt sev līdzi kapā. Viens ir tas, ka beigās tāpat „visē būsē labjē” ((c) deputāts Vladimirs Buzajevs), bet otrs – Latvija sadarbojas ar citām valstīm nodokļu un godīguma jomā. Atkal – wtf! – kāpēc tad tagad nevar paprasīt kaut kādam Kipras džekam, kas ir PiS guvējs kaut kādā Kipras firmā, kurai kājas aug Latvijā.

Atbildi nesapratu.

Bet prikolīgi tas, ka likums paredz varinatu, ka, ja ir pārāk sarežģīti noskaidrot, kas ir PiS guvējs, tad tak pohuj – var arī neskaidrot. AŠ2 gan piebilst, ka tiklīdz uzzinās, ka cilvēks ir melojis (par to, ka ir sarežģīti noskaidrot?), būs lielas ziepes. Bet kā tad mēs iegūsim šādu informāciju, ja viņš tiešām nevienam neko neteiks? Atbilde atgādina Kitiju no Ugunsgrēka, kas savai draudzenei, kas gribēja uzzināt, kā tieši viņai tik ātri izdevies savaņģot Leonu, paziņoja, ka viņai ir „savas metodes”. Arī AŠ2 tādas esot.

Izskatās, ka man un KJ ir apmēram viens attapības līmenis, jo, nedz es, nedz viņa nav sapratusi, kā tieši varēs uzzināt, kam īsti pieder kaut kāda Virdžīnu salu firma, kura drusciņ tā kā ir arī Latvijas firma. AŠ2 nopūšas, jo vienreiz to jau esot skaidrojis, bet mēģina vēlreiz. Šoreiz ministrs min konkrētu piemēru – AŠ2 patīk matemātikas uzdevumi, tāpēc viņš klausītāju informē, ka AirBaltic puse no 48% (attapīgākie izrēķinās, ka tas ir 24%) ir ārzonā reģistrēts uzņēmums. Viss pārējais – zonā. Ja šāds uzņēmums tiktu reģistrēts tagad, būtu jautājums – a kam tie 24%? No tā izriet, ka tiem uzņēmumiem, kas reģistrēti jau sen (piemēram, zagļu bandas Valmieras piens), nekas nevienam nav jāstāsta. Turklāt, reģistrējot uzņēmumu, ir brīnišķīgā iespēja pateikt: „sorry, nezinu, kas ir PiS guvējs.” AŠ2 nav uz mutes kritis – tad, kad notiks pārskaitījumi tiem 24%, ko it kā neviens nezina, tad tik būs! KJ točna ir kā es, jo arī grib noskaidrot, kas būs, jo nešķiet, ka šī būs tā reize, kad krodziņā baļļuks būs. Viņa taujā: „Nu un?” Šajā mirklī apmēram sāku nojaust, cik liels intervijas gabals ir norauts, – tā kā AŠ2 apgalvo, ka jau 5 reizes to ir izstāstījis, bet esmu dzirdējusi tikai 2, sanāk, ka veseli 3 skaidrojumi ir norauti (5-2=3).

Šis ir mans mīļākais intervijas moments, jo var just, ka tuvojas tas mirklis, kad AŠ2 apvainosies kā tāda pirmsmenstruālā sindroma mocīta jauna meita. Skaidrs, ka KJ jau drusku zajebala, ka ministrs nevar normālos vārdos izskaidrot, par ko jaunais godīguma likums. Var jau būt, ka KJ ir sapratusi, ko AŠ2 vēlējies pateikt, jo, cik zinu, viņa visu ko zina par naudu, bet ne es, nedz mītiskais tēls „tante Bauskā” nesaprot ne sūda.

Tā kā ir tāds vecs ticējums, ka, ja kaut ko mēģina, mēģina, mēģina, bet nesanāk, tad ir uz mirkli jāpievēršas kam citam. KJ vaicā, kad mēs uzzināsim, kas ir AirBaltic īstie īpašnieki. Es pie viena gribētu arī zināt, kurš taisa to lasi, jo jāteic, ka sabiedriskā tranporta paikas grupā tas ir starp līderiem. AŠ2 nenosauc konkrētu laiku, bet gan nosacījumu:

-tad, kad būs kriminālprocess.
-kāpēc lai būtu kriminālprocess?
-es nezinu.

Es, pārliecināta sardīniste būdama, tomēr nevaru saprast vienu lietu – ja es nodibinu uzņēmumu un man ir kaut kādi biedri, es viņu identitātes varu noskaidrot tikai tad, kad viņi kādam ir ielaiduši lodi pierē vai kaut ko nopizģījuši?

Intervijas desmitajā minūtē, pēc skaņām spriežot, AŠ2 pieceļas kājās, kas parasti nozīmē cieņas izrādīšanu, bet ne šoreiz. „Tas ir bezjēdzīgi,” postulē AŠ2, kad KJ un jebkurš normāls cilvēks vēl aizvien neko nav sapratis. Beigās izrādās, ka KJ ir tā, kas plāno kriminālprocesu, un manai bojevika sirsniņai, protams, gribētos, lai viņa plānotu arī kādu kriminālnoziegumu vai vismaz mazu, huligānisku škandāliņu. Žurnāliste tomēr pirms sava kriminālprocesa uzsākšanas vēl grib panākt, lai klausītājs saprot, kā godīguma likums palīdzēs apkarot ēnu ekonomiku un začem tur AirBaltic. „Nu, kāds tur sakars?” vaicā AŠ2, un tas, šķiet kļūst par labāko jautājumu visas intervijas gaitā, jo attiecināms uz pilnīgi visu, ko viņš pats ir sacījis. Cik var noprast, beigās viņš saprot, ka tieslietu ministra amats tomēr nav viņam piemērots, un nolemj šķūrēt pētnieciskās žurnālistikas virzienā: „Man pietiek!” Lapsa, Rulle, Margēviča (pietiek.com turētājvaļi) – piesargieties!

Es ārkārtīgi gribētu būt bijusi šīs intervijas skaņu režisore, skaņu operatore vai kā nu sauc to čali, kas šēz aiz stikla, spaida pogas un spēlē Counterstrike 3. Nezinu, kurš bija tas laimīgais cilvēks, bet novēlu it visiem atrast tādu darbu, kurā būtu šādi mirkļi, kad gribas sacīt: „Jā, to esmu gribējis visu mūžu!”

Šoreiz ar texxxta tematu svaidījos kā seksīgs voljebalists ar bumbu – no sākuma ķēros pie intervijas ar Inesi Misāni, kuru beigās manā vietā aprakstījis SK, tad gribēju analizēt latviešu kultūras turētājvali „Karaliskais anekdošu turnīrs”, tad vairākkārt texxxti tika aicināti izteikt savas domas par „Gandrīz ideālajām vakariņām”, bet šis gods tiks piešķirts autoram RJ. Beigās pēc publikas (Alekša Zoldnera) pieprasījuma tomēr pievērsīšos vecā oligarha Andra Šķēles uzrunai zagļu bandas piecpadsmitajā kongresā. Piebildīšu, ka piecpadsmit gados sāku dzert, un, cik man zināms, arī Tautas Partija (turpmāk texxxtā – RIP) esot normāli piešvilpusies pēckongresa tusofkā. Un, ja kas, man šobrīd kājās šorti partijas krāsā. Kas kājās Šķēlem? To zināt nevaram, jo video (http://www.tp.lv/viedoklis/runas/4270-andra-les-15kongresa-runa) vērotājam redzams vien spēcīga vīrieša torss.

Šķēles uzruna sākas ar plaukšķināšanu, fotoaparātu zibspuldzēm un informāciju par to, kur šobrīd visi klātesošie atrodas. Tas ir ļoti labi, jo parasti tie kongresi notiek kaut kādās vājprātīgās brīvdienās, kad dažs labs vēl īsti nevar saprast, vai vēl ir pie bāra letes, vai jau runātāja tribīnē. Pie viena vēlos arī brīdināt, ka šis nebūs nekāds ņirdzamgabals, jo, ja rēkšu par kaut ko tik svētu kā RIP bojāeju, mana māsa - pārliecināta šķēliste - mani noaglinās.
Uzzinām, ka visgodīgāk ir būt partijā, un Šķēles kungs atskatās uz labajiem laikiem, kad „nebijām saistīti ar asinsradniecības saitēm, ne ar zvērestiem baznīcā”. To viņš pasaka skumji, kas liek domāt, ka viņš sapratis, ka ar to Kikī reāli ielidojis. Šķēle vaicā, kas tad ir tā saistviela, kas mūs visus satur kopā. Kas ir tā saistviela? Valmieras piens, protams!

Prieks, ka RIP nav kaut kādi sava maucēji, kas neklausās citos, ko Šķēle uzskatāmi pierāda, demonstrējot, ka šo to iemācījies no Ivara Godmaņa (Queen bundzinieks – red. piez.) un sāk uzskaitīt trīs lietas. Pirmā, otrā, trešā, nezinu, kura īsti, bet viena mani šokē – izrādās, daudziem RIP biedriem partija ir otrā ģimene. Kaut arī šī bija RIP miršanas tusofka un ko tad tur vairs, uzskatu, ka atklāti tomēr nevajag sacīt, ka lielajiem ģimenes vērtību un seksīgo daudzbērnu aizstāvjiem ir vairākas ģimenes. Un tas nekas, ka reiz Vadims Felzenbahers Ugunsgrēkā Ļoņam teicis: „Kas tad tos bērnus taisīs, ja ne mēs? Vienalga, vai savai sievai, vai kādai citai!”

Runas astotajā minūtē izrādās, ka viss iepriekš teiktais ir bijis bulšits, jo Andris Šķēle īstenībā grib runāt par kaut kādiem zīmogiem. Sākotnēji šķiet, ka šitais man vispār neģeld, jo vienīgie zīmogi, kas man ir bijuši, ir tie, kas rodas, kad uz dzēsenēm spoguļrakstā ar pildspalvu saraksta muļķīgos vārdus (bērnībā ģimenē izlēmām, ka tie, ko citi sauc par lamuvārdiem, ir jādēvē par muļķīgajiem vārdiem). RIP ir nokļuvuši tādā situācijā, ka, škiet, ka ar viņu mutēm runā kāds apokalpitisks nezvērs, pajāt, par kādu tēmu viņi runā. Un tas man liekas forši, jo tad sanāk, ka apokaliptiskas nezvērs ir ļoti erudīts cilvēks, ja jebkuru tematu var piesiet viņam. Sāku pat domāt, ka apokaliptiskais nezvērs varētu būt es. Tālāk var saprast, ka RIP tiek apbižoti un viņus visu laika sūta dirirst, nenotiek diskusijas, bet tas, ko citviet dēvē par naida runu. Tā nu gan ir tāla vieta, jo es pirmoreiz dzirdu tādu nosaukumu.

Tālāk izrādās, ka Šķēle plaģiatē manu draugu Kārli Dagili, kurš īsi pēc tam, kad Zatlers runāja televizorā, ietvītoja, ka politika ir kā šahs. Un kas tad te? Dagiļa tvīts bez atsauces, bez RT, bez nekā! Hmm, vai Andra Šķēles īstā vieta nav Eirovīzijā? Viņš pats uz to sniedz atbildi - labēji konservatīva politika nav izdevīga popkultūras politikai. Tātad visi vārti vaļā – RIP beigts, Eirovīzija var sākties! Nekādu interešu sadursmju!

Ne reizi vien Šķēle runas laikā piemin Rietumus kā ideālu. Kā nu ne – izrādās, Latvijā ir ne viens vien cilvēks, kurš ēdot „no rietumnieku galdu atbirām”. Un es Jums pasaceišu – lai normāls, veselīgs cilvēks būtu paēdis no galda atbirām (pieļauju, ka šoreiz ar to domātas ēdienu atliekas, nevis skaidas) , tam jābūt tiešām bagātīgi klātam. No otras puses – es tiešām nevēlētos līdzināties kultūrai, kuras pārstāvji uzskata, ka savus viesus ir pieklājīgi uzcienāt ar pārpalikumiem. Bet ok, ja jau ir tik slikti kā RIP virsaitis vēlāk norāda („šobrīd ir tukši galdi salauzti krēsli”), tad varbūt arī ieknābāt drupačas nav nemaz tik slikti (btw – kā ar dzērieniem?). Vēlāk runā tiek minēts, ka galdā tiks celta arī etiķa un žults šalts.

Tviterī, šķiet, Nellija Ločmele, kas oligarhu bērēs sadalīju sabiedrību daļās „mēs augšā” un „jūs lejā”, bija sašutusi par to, ka Šķēle atļāvies salīdzināt RIP biedra karti ar dzelteno Dāvida zvaigzni, kas viņlaik bija žīdu (tātad – slikto) atpazīšanas zīme. Man nav RIP biedra kartes, tāpēc nevaru spriest par šo līdzību, bet mājās mētājas visādas RIP un PLL šmotkas, kuras tik tiešām izraisa naidu apkārtējos cilvēkos. Reiz, piemēram, ar AK un citiem pediņiem devāmies sēņot, un es, mātes instinktu vadīta, paņēmu līdzi vairākas lietusjakas. Kad tiešām sāka līņāt, AK nopriecājās par šādu veiksmi un manā lauku mežā uzvilka PLL lietusjaku, lai nesalītu, nesaslimtu un nenormirtu. Vēlāk no bildes no šī jautrā pasākuma salikām portālā draugiem.lv, kur AK izpelnījās vairākus naidīgus komentārus savas jakas dēļ. WTF? Neesat slimi? TĀ IR JAKA! APĢĒRBA GABALS!

Runas divdesmitajā minūtē Šķēle jau visiem sāk patikt, jo uzskaita RIP pieļautās kļūdas, kā arī atzīst, ka līdzīgi bijis Čevera „Saimniekam”, bet neko – tagad viņš it kā esot avpizģennais biznesmenis ādas mētelī, un, kā izrādījies, nemaz nav izveidojis savu nēģēru apdiršanas partiju. Divdesmit otrajā minūtē Šķēle sadirš, ka runas sākumā uzdevis jautājumu, kādēļ visi šeit sapulcējušies. Te nu gan viņš fleitē, jo jautājums, ko viņš uzdeva, bija par to, kāda saistviela viņus tur kopā.

Vēlāk tiek atklāts intīms stāstiņš par to, ka īstenībā džekiem bija trīs izvēles – piedalīties nākamajās vēlēšanās, nepiedalīties vēlēšanas, bet turpināt partijas darbību un likvidēt partiju. Metot kapeiku, izlēmuši, ka jālikvidē, un Andris Šķēle aicina RIP biedrus pievienoties šim lēmumam. Tas man liek aizdomāties, kāds abloms būtu, ja viņš šitā ar pompu paziņotu, ka ir time to finish, bet kongress nobalsotu par to, ka nav gan.

Īsi sakot, jābeidz tāpēc, ka RIP vārds ir kļuvis tik slikts, ka to, pirmkārt, vairs nerakstīs uz kapakmeņiem, otrkārt, viss, ko viņi – labēji konservatīvais spēks – grib piedāvāt, tiek noliegts. Līdz ar to labēji konservatīvajām idejām (labāk bagāts nekā gejs) nav iespēju tikt realizētām. Tāpēc jānes tas upuris, un jālikvidē pašiem sevi, lai atbrīvotu ceļu citiem gaišajiem spēkiem.

Trīsdemsit pirmajā minūtē kādam iezvanās telefons. FAIL.

Lemberga avīze zināja stāstīt, ka Šķēle runājis ar asarām acīs, un tas bija iemesls, kēpēc gribēju redzēt runu līdz beigām, taču kamera atradās pietiekoši tālu, lai asaras redzēt nevarētu, vien varētu sadzirdēt, ka RIP galvenā čaļa balss sāk trīcēt. Bļaģ, tā nu gan ir pretīga sajūta, ka jārunā ļaužu priekšā, bet sāk vilkt uz piņņu.

Beigās partija tiek likvidēta ar daudzām balsīm par. Runa 3 reizes tika pārtraukta ar plaudēšanu.
„Nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts.” (Krīvs no Aspazijas „Vaidelotes” īsi pēc tam, kad Mirdza, kas bija iemīlējusies Laimonā, kura izredzētā bija Asja, izdara pašnāvību, iecērtot lielo dūci sev krūtīs)
„Andris Šķēle – gara mēle.” (Tautas paruna)

Arī es skaidrā nevaru atšķirt Inesi Misāni no Agneses Zeltiņas, tāpēc vienmēr metu monētas un zaudēju derībās. Šoreiz dalīšos analītiskā atstāstā par to kā Inesei Misānei klājies intervijā žurnālam „Ieva”.  

Inese vienmēr visu nokavē un arī uz interviju viņa ierodas trīs reizes vēlāk. Pirmajā reizē Inese vienkārši nepaspēja atbraukt. Otrajā reizē Inese ar tanti dodas uz mammas kapiem, bet, pienākot pie brāļa kapa, tantei sareiba galva, viņa nokrita un pārsita to uz pieminekļa. Savukārt trešajā reizē Inesei kāds iztīrīja maku, un tā kā tas bija tukšs, viņa, braucot ar stopiem, nokavē pusotru stundu.

Intervijas sākumā Inese slavē savu draugu Maiklu Džonsonu un norāda, ka viņš ir mazliet jaunāks par viņu – piecpadsmit gadus, taču ļoti uzticīgs un labs. Inese neslēpj, ka viņa ir cilvēks, kurš ļoti augstu vērtē ārējo izskatu, un Maikls ir tāds, turklāt labi smaržo, un viņa ģimenei pieder vecā nauda – mantojums. Inese lepojas, ka draugs stāsta viņai par īpašībām, kuras viņai nav. Tas viņai liek justies labākai, un tagad viņa gandrīz nemaz vairs nelieto alkoholu. Izdzer labi ja divas vīna glāzes nedēļā.

Runājot par nepatīkamām lietām, Inese atzīst, ka viņu satrauc tas, ka cilvēki Latvijā viņu uztver par muļķi, viņa ir pārliecināta, ka tāda nemaz nevar būt un kā argumentu min faktu, ka aizbraukusi prom no Latvijas vēl padomju laikā un nezinādama angļu valodu izsitusies. Kā viņai tas izdevies, Inese gan nepaskaidro, taču tiek doti mājieni, ka, ja reiz esi laipna un vienmēr smaidi, cilvēki sāk domāt, ka tevi var apcelt.

Turpmākajā intervijā Inese dalās traģiskā atskatā par to kā miruši viņas ģimenes locekļi. Piecpadsmit gadus atpakaļ miris tēvs, nedaudz vēlāk brālis iekļuvis avārijā un fiksējis, ka muzicējot aizmirst, kas jāspēlē tālāk. Jūtoties nelaimīgs viņš izdara pašnāvību, bet māte divās dienās pilnībā nosirmo un salūzt.

Tieši mātes nāve sāpinājusi visvairāk. Inesei nosirmojuši desmit mati, un viņa raudājusi tā, ka divās stundās izraudājusi pilnīgi visas asaras no acīm. Pēc tam veselu gadu viņā vairs nevarēja paraudāt. Visi Ineses tuvinieki tagad ir miruši un iespējams tieši tāpēc viņa baidās dzemdēt bērnu, arī draugs Maikls ir noraizējies par to, ka pastāv iespēja dzemdību laikā nomirt.

Runājot par vīriešiem, Inese ir pārliecināta, ka patīk viņiem dēļ savas maigās enerģijas un arī dēļ tā, ka speciāli tos neizaicina un nevilina. Protams, Inesei ir svarīgi, lai vīrietis būtu interesants, un pēc viņas domām tieši interesantie vīrieši ir sabiedrībā zināmi cilvēki. Vēl Inese uzskata, ka vīrietis, kuram ģimenē ir vecā nauda, ir daudz labāk audzināts par to vīrieti, kuram ir jaunā. Svarīgi arī, lai viņš ciena vecākus un labi izturas pret dzīvniekiem.    

Visu intervijas laiku  blakus stāv liela un oranža soma, kurā viss ir. Tur ir gan melnas ballīšu kleitas, gan briljanti. Šīs dārglietas Inese necieš nēsāt visu dienu, tomēr brīžos, kad labi jāizskatās, viņa tās izņem no somas un uzliek. Intervijas nobeigumā viņa atzīst, ka baidās no slimībām un vientulīgas nāves, taču no krunkām viņai nav bail, jo tās viņai vienkārši nav.

1979. gadā dzimušais Lauris R. nezināja, kā labāk pavadīt 22. jūnija vakaru, tamdēļ devās ar personīgo automabīli uz kādu Igaunijas čuhņu vārdā Vira, kuras kultūras namā atskaņot izgājušās vasaras superhītu "Ma jooksen". Uz maģistrālās šosejas netālu no Apes dziedātājs nolēmis ņemt dalību akcijā "Latvijas mobilais reportieris", tamdēļ sācis filmēt kādu ceļu satiksmes dalībnieku, kurš kunga prātā vadījis savu velosipēdu. Vai Reinikam piemīt spēcīga pilsoniskā apziņa, vai arī viņš tīkojis vieglu slavu "Degpunkta" minūtēs - spriediet paši, taču Laura safilmētais viģiks ir nonācis arī Texxxtu redzeslokā.

"Degpunkts" - teju līdzās "UgunsGrēkam" - ir mums iemīļots raidījums, jo reprezentē gan spriedzi, gan arī lielisku satīru paralēli tai. Reportāža sākas ar analoģiju meklēšanu Reinika repertuārā, kurš pats savulaik "Es jau skrienu" dziesmas videoklipā ir iemaucies ar riteni grāvī, taču toreiz iemesls esot bijis vienkārši steiga, nevis normāls štīmis. Kādi iemesli bija šim vīram uz velosipēda vibrēt normālā ķitē - to mēs nezinām. Lauris, lai arī sekmīgi apdzinis trakuli, tomēr nolēmis atgriezties, lai brīdinātu pārējos satiksmes dalībniekus par velosipēdista kondīciju, tāpēc braucis tam aizmugurē un midžinājis migalkas pretim braucošajiem. Saceišu godīgi, ka rīcība visnotaļ cēla. Visromantiskākais šajā mazajā piedzīvojumā šķiet apstāklis, ka ceļa posmā, kurā riteņbraucējs līgojies pa šoseju, apkārt nav bijušas nevienas pašas mājas un neviena paša priekšstata, kur saķemmētais varonis būtu gribējis ar savu spēkaratu doties. Inese Supe aizkadrā nospriež, ka varbūt trakais dzērājs arī devies uz Reinika konci. Šis variants tomēr nešķiet pārāk iespējams, jo viņam bijis pilnīgi pohuj, ka aiz tā brauc un taurē Lauris Reiniks - necēlis ne ausu. Nu, es droši vien tomēr ausi paceltu un kaut ko par to ietvītotu, pat ja mans galamērķis nebūtu bijis Viras kultūras nams.

Lauris piebilst, ka laukos jau parasti dominē tāds freestyle (brīvais stils - angļu val.) spēkaratu vadīšanā, un viņš pats ar savu auto vai kaut vai ar velosipēdu daudz drošāk jūtoties Reigā. Protams, Reiniks kādā brīdī aptvēris, ka normāli kavē, tāpēc izsaucis menčukus un pats aizgoņījis uz to savu koncertu. Menti šajos Jāņos vispār bijuši normāli darba zirgi - pārbaudījūši kaut kādas 40 štukas ar šoferiem, vai tie gadījumā nebrauc pālī. Absolūti līderi disciplīnā "braukšana pālī" izrādījušies velosipēdu šoferīši. Braukt kunga dūšā izmaksā no 30 līdz 120 latiem, ja sanāk uzrauties, un tas arī ir vienīgais sods, ko piemēro reibušiem riteņbraucējiem - naudas sods. Tikmēr automašīnu vadītāji var noraut gan tiesību atņemšanu, gan naudas sodu, gan arī kaut kādu administratīvo arestu. Nu nezinu - neteiktu, ka tas ir baigi negodīgi, jo tomēr mašīna kā mehānisks spēka pastiprinātājs ir krietni jaudīgāks par divriteni. Man personīgi, protams, nebūtu nekādu iebildumu, ja velosipēdus pie reizes tomēr arī atņemtu tiem pieķertajiem, bet ko nu tur liegties - man nebūtu nekādu iebildumu arī, ja velosipēdus atņemtu arī visām tām durām, kas brauc ar groziņiem un taisnām mugurām. Miera labad gan uzreiz piebildīšu, ka šis mans naids ir tik pasīvs, ka būtībā tas gandrīz atrodas komā, un es to vispār pieminēju tikai tāpēc, ka Ceļu mentu šefene veidoja kontekstu.

Kāds Jānis no Latgales (minu, ka viņa uzvārds bija Strods) šais Jāņos, šķiet, maksās visbargāko sodu, jo savu vārdeni bija pamanījies atzīmēt vairākas dienas, kā rezultātā policisti Jāņa izelpā konstatēja gandrīz piecas promiles alkohola. Es nopietni neaptveru, kas un kā ir jādzer, lai norautu teju piecas promiles. Piecas promiles! Un nevis kaut kur ar tām piecām promilēm izelpā atrubīties, bet vēl braši kāpt virsū uz sava ričāga un torčīt kaut kur apkārt. Man liekas, ka es šim Jānim vēlētos paspiest roku.

Sižeta noslēgumā Lauris piedāvā savu risinājumu situācijai, ja sanāk attapties pālī. Viens variants ir paņemt taksi, otrs ir palūgt, lai kāds tevi aizved, trešais variants ir vienkārši nebraukt, bet palikt (pagaidām mans mīļākais ieteikums no piedāvātajiem), bet ceturtais ir kaut kas ļoti indie - vienkārši dzert mājās un neiet no tām laukā. Policija savukārt apstiprina, ka Lauris ir rīkojies ļoti pareizi un aicina visus sekot viņa piemēram - ja uz ceļa redzi kādu pālī, zvani uz 112. Tad pie tā arī paliksim un to arī jums novēlu - pilsonisko apziņu un mobilo pa rokai!

tikko atgriezos no botāniskā dārza, kurā aplūkoju neskaitāmus augus, kuru latīniskajā nosaukumā bija ietverts vārds "phallus", tādēļ likumsakarīga šķiet mana izvēle šodien texxxtu veltīt džekiem. man nav vienaldzīga latvijas kultūra, tāpēc būtu negodīgi izturēties vienaldzīgi pret jāņa jarāna un daiņa porganta divdesmit piecu gadu sadarbības jubileju. viņi devušies koncerttūrē pa latviju kopā ar maikla džeksona deju grupu, un patiess prieks, ka arī sabiedriskais radio raida svētīgus signālus un raidījumu "dzīves ritmi mūzikā" daiga mazvērsīte uzdāvina asprātīgajiem džekiem, kuru dēļ daudziem vēl aizvien šķiet, ka pārģērbties par veceni ir ahujenna kruti.

raidījuma sākumā par fona mūziku izvēlēta "āvu, āvu baltas kājas" vijoļu reworkā, un raidījuma vadītāja sola ne tikai to, ka raidījums būs humora pilns, bet arī to, ka skaidrītes un mildiņas (jāņa jarāna un daiņa porganta atveidotēs lezbes) latvijas apceļošanas šovs būs sevišķi košs, jo līdzi dosies arī uldis marhilēvičs. super! klavieres, bungas - atskan kaut kāds pompozs bezpriģels, kurā porgants tēlo operdziedātāju, bet jarāns - rokeri kažu. dziesmas tekstā tiek atklāts, ka zilo ezeru zeme visskaistākā ir ziedu plaukumā, bet ar sila purenēm ir pievemtas pļavas. ģitāras solo, un beidzot brīnišķīgais, manis tik iemīļotais paņēmiens ar runāšanu mūzikas pavadībā ir klāt. nav viegli, tāpēc nolemju pirmoreiz dzīvē texxxtu rakstīt dzerot.

"lai man piedod jānis jarāns, bet galvenais dziedātājs duetā "imanta - babīte" ir tieši dainis porgants," klausītāju informē raidījuma vadītāja, tādejādi mēs uzzinām, kurš tur ir galvenais redaktors, bet kurš - bļodlaiža. uzzinām arī, ka kādreiz dainis porgants esot bijis pat nopietni ņemams vokālists, bet kas bijis, tas putins. tālāk stāsts par to, ka laikā, kad dainis braukājis pa rosola galdiem (wtf?), repertuārā jaunajam talantam bijušas veselas 8 dziesmas. tas ir vienkārši super, jo, cik man gadījies būt kādā koncertā, neviens vairāk par trijām, četrām nespēlē. vēl vairāk – izrādās, ka porgantam ne tikai bijušas 8 dziesmas, bet arī tā laime, gods un pālis uzstāties kopā ar latviešu kultūras žannu d`arku un dsirdsapziņu svetlanu bless jeb žurku kornēliju.

bam, bam, bam, atskan dziesma "žēēēnīīīj!". porgants bļaurē, ka ženijas „lielās, divas pilnās acis pauž par mīlestību”. no, really? pilnas acis parasti pauž šo to par izdzertajiem šķidrumiem. piedziedājumā gan tiek uzdots jautājums „kur esi mana ženij?”, bet kā tad var zināt, ka viņai ir pilnas acis, ja viņa ir pazudusi kā tāds bertolds fliks, kurš, pēc man pieejamās informācijas spriežot, esot iekritis akā. stils tiek ieturēts - arī šajā dziesmā ir moments ar runāšanu, kamēr fonā skan basi un akardeoni.

dziesma beidzas, sākas asarains stāstiņš par to, ka atšķirībā no porganta, kurš izsenis bijis ļoti talantīgs, jarāns ir varējis tikai piedziedāt lieliem māksliniekiem, bet arī ar izslēgtu miķīti un aizsietu muti, un piedzirdītu publiku, "bet dueta "imanta babīte" karjerā jarāna balss trūkums nav bijis traucēklis." vairāk tādu duetu! tālāk stāsts par abu džeku televīzijas projektu „zaķusalas ritmi”, kurā viņi esot bijuši komponisti, kas izmanto citu dziemsu melodijas. vairāk tādu komponistu!
te pēkņi intīms stāstiņš par to, ka jarāns dabūjis pamatīgi pasvīst 1986.gadā par saviem jokiem. atzīšos, ka man patīk uzzināt ko vairāk par jarāna ķermeņa šķidrumu izdalīšanās tendencēm. Ne pārāk patīk. ja pieņemam, ka svīšana šoreiz mana mīļā miera labad ir bijusi nevis sviedru izdalīšanās, bet gan uztruakums (tā citreiz saka), tad mani pārņem divejādas sajūtas – no vienas puses labi, ka viņš kādreiz par to uztraucies, no otras puses – sūdīgi, ka tagad neviens ķermeņa šķidrums netiek tērēts, lai jokus padarītus labākus par mana izļurkātā zābaka prikoliem. varēja tak kaut uzmīzt! un te atkal atskan kāda dziesma, kurā atkal galvenā tēma ir "kur gan tu esi". godīgi sakot, dziesmu varonēm, kas izvairās no tikšanās ar izpildītāju, pārmest nevar. nav runāšanas ar mūziku fonā! nozīmīgs pagrieziena punkts dueta karjerā.

pēc dziesmas uzzinām, ka porganta 12 gadu ilgajā nacionālā aktiera karjerā viņam esot bijušas tikai 2 normālas lomas. viss ok, tikai netiek paskaidrots, kā tieši viņš bijis spējīgs nospēlēt kaut vienu no divām normālajām lomām. turpinās stāsts par zaķusalas ģēnijiem - ir tik tālu, ka abus tā nosauc! kas būs nākamais? tautas sirdsapziņa? bet ok – vienmēr jāatceras, ka uz jautājumu „kas būs” vienmēr atbilde ir „krodziņā baļļuks būs”. pirms atskan daiņa porganta dziedātā „vecās likteņdzirnas”, tiek atgādināts, ka viņš dziedājis kopā ar noru bumbieri, viktoru janukoviču, kā arī žoržu siksnu, kurš reiz koru karos taču izģērbās līdz apenēm. žēl, ka ne vairāk...

iepriekšējās dziesmas laikā biju nodomājusi, ka klāt ir pagreiziena punkts daiņa karjerā un viņš sapratis, cik stulbi ir runāt mūzikas pavadībā, bet tepat arī otrs pagrieziena punkts un esam turpat atpakaļ - porgants atkal dzīvesgudri runā, fonā skanot taurēm un vijolēm un bekvokālistu "la la la la la". piebildīšu, ka kaiser chiefs bija līdzīga dziesma "na na na na na".

tālāk aziet bazars par to, ka aktiera dziedāšana ir daudz izjustāka un krutāka nekā akadēmiski mācīta mūziķa dziedāšana. Neko nezinu, bet, tā kā manas visu laiku mīļākās latviešu grupas un arī šī brīža mīļākās latviešu grupas zēni ir ar mūzikas akadēmijas diplomiem kabatā, tad mazliet jāsaskumst par to, ka kaut kādu nezināšanu ir iespējams cildināt. paldies dieviņam, jarāns esot pats atzinis, nekad neviens nav dziedājis tik idiotiski kā viņi duetā "imanta- babīte". džekiem ir ambīcijas.

latvietim jau vienmēr svarīgi uzzināt, aiz kura stūra un aiz kura pajoļa slēpjas oligarhs, tāpēc arī atklājam, ka mildiņas un skaidrītes mecenāts bija raimonds gerkens, kurš bija pirmais, kas izdomāja, ka jātirgo cilvēkiem sūdīgas preces. nesen redzēju viņu uz ielas ar tikko nopirktu gleznu, ja kas. bet līdz ar gerkena finanšu krīzi latvijas televīzija no censoņiem esot atkratījusies jeb vienkārši kissed all nahuj (google translator tulkojums teikumam „patrieca visus nahuj”).

šai ļoti svarīgajai informācijai seko bailīga dziesma par hotentotiem, kurā beidzot varam dzirdēt, ka jarāns tiešām nemāk dziedāt un liek pacelt rokas pret debesīm un kliegt: "kāpēc bija jāpamet meidziņš? kāpēc?" raidījuma vadītāja atzīst, ka tik šausminoši kā imanta babīte to nevarētu iedziedāt neviens. jūtu, ka esam uz viena viļņa.

raidījuma pusē atklājas, ka jarānam un porgantam skauž harija spanovska un jāņa paukštello panākumi. var viņus saprast, jo harijs spanovskis un jānis paukštello ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās latvijas kultūra, izglītība, sabiedrība, sekss. bet uz imanatas babītes mugurām balstās tikai latvijas točku rūpalas stabilitāte. Raidījums varbūt ir pusē, bet texxxts ir galā, jo tālāk daiga mazvērsīte stāsta par kaut kādiem random pajoļiem, bet vienīgie trīs džeki, ko vēlos sveikt sadarbības 25 gadu jubilejā, ir dainis porgants un jānis jarāns. Turklāt ir pēdējais laiks pāriet no aliņiem uz vināru, turklāt mans texxxtu kolēģis RJ, ar ko šobrīd sarunājāmies par mīlestību un nāvi ("es viņu mīlēju, be viņš nomirs" stafs), ir aizrādījis, ka mani burti sāk streipuļot.

reiz es ar spirta rīkli AK piepisos krakovā, kur beigās attapāmies ar kādu polijas mareku, ar kuru runājām par to pašu - par mīlestību un nāvi. prasījām, cik ilgi viņš ir kopā ar draudzeni. viņš atbildēja ka divus gadus. sekundi pēc tam piemetināja: "so it`s time to finish." kaut to būtu dzirdējis porgants un jarāns!

Otro nedēļu pēc kārtas iesāku ar kavējumu, kas diemžēl nozīmē to, ka manā textu liecībā šovasar pie uzvedības tiks ievilks trekns "NA". Taču pārējiem kolēģiem tas nes lielu prieku un līksmību, jo atkal būs iemesls iztukšot kādu alkohola pudeli, ko mūsu galvenā redaktore man šajā reizē uzticējusi kopā ar Salvi. Tikmēr textu lasītāji joprojām ir aktīvi - Alīna Apine-Apinīte ieteica pievērsties pēdējo mēnešu preses apzelētajiem notikumiem ap Agneses Zeltiņas meitu Mariju, kura uzsākusi attiecības ar krietni vecāku vīrieti, pametusi mācības vidusskolā un, iespējams, pat ir stāvoklī. Tie visi bijuši pietiekami iemesli žurnāla Lilit lielās intervijas godam, ko mēģināšu Jums, dārgie, analītiski atstāstīt.

Vispār vārds "Marija" kaut kā pieprasa tam drošā tuvumā vēl vienu vārdu - ,piemēram, Olgai ir meita Marija Romija, manā skolā reiz mācījās Marija Jēkabs, vēl ir Svētā Marija un ļoti sen arī seriāls "Vienkārši Marija". Acīmredzot vārds noteicis meitenes likteni (par to, kā vārdi ietekmē cilvēka personību un dzīvesceļu meitene pati runā arī intervijā), jo Marija ir ļoti pretrunīga personība jeb kā man reiz teica kāda homeopāte - ar ambivalentu attieksmi pret dzīvi. Intervijas nosaukums ir "Zeltiņas nekad neiet pareizo ceļu", taču visas sarunas gaitā Marija cenšas mani pārliecināt par to, cik ir pareiza, tīra un gaiša, un tieši tāda, ietērpusies koši baltā kleitā, noraugās arī no fotogrāfijas. Es domāju, ka šāds virsraksts pieprasītu bildi ar iztecējušu skropstu tušu, ogli rokā un atklāsmēm par to, kā 6. klasē pametusi skolu, lai ar rokgrupu dotos iekarot pasaules skatuves. Vai vismaz viņa atklātu ko līdzīgu kā nesen SM, kas eksāmenā uz jautājumu par to, kurš dzīvnieks pārvietojas ar reaktīvu ātrumu, atbildējusi "balodis". Bet varbūt mans priekšstats ir tāds mainstream dumpinieciskums, un šodien neiet pareizo ceļu nozīmē tieši pretējo.

Intervijas gaitā Marija ne tikai vairākkārtīgi nonāk pretrunās ar pateikto, bet arī bez apstājas uzsver, ka ir mīļa, gudra, laba meitene, kura jau savos astoņpadsmit ir sapratusi to, par ko lielākā daļa Lilit lasītāju vispār nekad nebija aizdomājušies. Uzskatu, ka lielā mērā viņas smadzenes izskalojis "apgaismotais meistars" Ošo, kuru meitene vismaz divkārt piesauc sarunas gaitā. Būtu man vispasaules vara, es vispār aizliegtu lasīt sevi izzinošās literatūras cilvēkiem, kuri tāpat kā Marija vēl nekad nav bijuši krogā. Labāk būtu aprobežojusies ar Krēslas grāmatām, kas paveica labu darbu, uzlabojot meitenes angļu valodu un tādā veidā padarot viņu konkurētspējīgāku drastiskajā 21. gadsimta darba tirgū. Ja kā izzinošo literatūru viņa gribētu paņemt manu grāmatu, es tajā ierakstītu pamācību nebārstīt komplimentus pašai par sevi, bet runāt tā, lai citiem tādus nepārprotami nākas izteikt - kaut vai naidā un skaudībā izkliegt kā lāstu pret debesīm.

Marija tik ļoti ir aizrāvusies ar mītu par savu pieaugšanu un "veco dvēseli", kādu daudziem Ošo lasītājiem noteikti tīk sev piedēvēt, ka vēlas, lai pilngadības apliecību dala jau no sešpadsmit gadu vecuma. Krogiem tie būtu svētki, taču Marijai - kārtējā pretruna, jo vēlāk intervijā viņa apgalvo, ka ar saviem vienaudžiem, sevišķi jau džekiem, kas tikai mētā bumbu pa grozu, viņai nav nekā kopīga, jo tie ir sīki lohi. Tad tādu džeku pāris gadu jaunākajiem (ja pieņem, ka ar saviem vienaudžiem viņa domā 18 gadīgos)brāļiem viņa grib piešķirt atļauju legāli pirkt šņabi, pamest valsti un balsot vēlēšanās?

Meitene saka, ka atrasties klubā būtu zem viņas goda, un agrāk viņa vispār klausījusies tikai klasisko mūziku. Savā pamācību grāmatā Marijai es ierakstītu arī to, ka dažkārt atrasties klubā ir tikpat noderīgi kā uzlikt kārtējo Čaikovska skaņdarbu, jo, kā liecina mani personīgie pētījumi, lielākā daļa dzērāju pieaug ātrāk. Un tas taču tieši ir Marijas mērķis - pieaugt, apaudzēt savu veco dvēseli ar vēl vismaz duci gadskārtām, lai tā krunkaina godam var iesoļot kaut kādā veco dvēseļu pansionātā (joks).

Jūs visus droši vien nomoka jautājumus, kādēļ Marija pameta vidusskolu, lai nokļūtu vakarskolā. Berzējat pirkstu kauliņus neziņā, vai iemesls tiešām ir grūtniecība? Nē! Izrādās, Marija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kuru pārciešot, sapratusi, ka izglītības sistēma ir degradējusies. Jo - skolā ar vieglāku mācību procesu un mazākām prasībām viņa tikai iegūtu. Ak, būtu es atkal Marijas vecumā, es skolu pamestu pavisam! Tagad, kā apgalvo Marija, pat daudzi lieto medikamentus, lai izturētu mācību slodzi, tās taču ir gatavās šausmas, un negaidīti uzpeld iemesls, kāpēc mums tik daudz narkomānu - pie tām skolēnus pieradina mācību slodze. Galu galā meitene apgalvo, ka mācīties viņai tomēr patīk, tikai ne zem medikamentiem, ne fizikas un ķīmijas (piedod, SM), un ne ziemā, labāk vasarā, kad saulīte pa logu maigi apspīd tikko ar tinti ievilkto komatu darba burtnīcā "Palīdzi, māsiņ."

Pirmo džeku Marija noskūpstījusi astoņpadsmit gados (tik, cik viņai ir tagad) - iespējams, tas arī ir tas viņas tagadējais draugs, to mēs varam tikai nojaust. Tomēr meitene paspējusi nonākt pie atziņas, ka "Tas ir jāpieņem, ka vīrieši nāk un iet", lai jau nākamajā jautājumā atkal vedinātu mani, lasītāju, tieši uz pretējām domām, sakot: "Sieviete var atrast piepildījumu ar vienu vīrieti mūža garumā." Atkal neko nesaprotu! Marija arī saka, ka nekad nebūs karjeriste, jo grib vismaz trīs bērnus, bet tad atkal: "Es zinu, ka pati varu nopelnīt lielu naudu. Un nopelnīšu." Vai tad, mēģinot tikt pie lielas naudas, var apiet karjerismu? Var jau būt, ka var, jo otrādi taču mēdz būt - es, piemēram, esmu karjeriste bez graša kabatā.

Nu, ko, domāju, ka te es varētu arī beigt. Meitenei jau visā visumā nav ne vainas, droši lasiet interviju un atrodiet tur vielu savām pārdomām. Mans slēdziens - alkohols piešķir astoņpadsmitgadīga bērna apziņai par visu dzīves patiesību zināšanu nelielu vai pamatīgu (atkarībā no izdzertā daudzuma) devu ironijas. Tāda veida ambivalents skatījums cilvēka personībai, manuprāt, ir tikai labvēlīgs. Lai Jums veicas svētkos!

Textu valdes sēde, 2011. gada jūnijs. (c) Toms Bricis
No kreisās: SM, SK, EK, RJ, AK.

Tagad, kad esu atgriezies Latvijā, kur zāle zaļāka un šmiga lētāka, man beidzot ir iespēja uzrakstīt texxxtu par kādu iekšlietu struktūru. Jāatzīst gan, šis texts top zināmā spriedzē: EK patlaban ar aliņu rokās dodas uz randiņu ar manu brāli, savukārt manā dārzā ļaudis sāk posties ballītei. Vēl, protams, jums derētu zināt, ka es beidzot esmu nokavējis savu nosprausto termiņu katra mēneša 20. datumu. Tā kā arī Konste ir nogrēkojusies, būs branga iedzeršana. 

ar skolu man ir īpašas attiecības, jo kā viesturs dūle - latviešu benijs hils - arī es uzskatu, ka tā ir jāmet musorā. tāpat ir ar garām un uzspēlētām uzrunām tautai - arī to vieta ir nešķirotu atkritumu konteinerā. tāpēc tikai loģisks bija mans lēmums doties uz rīgas 2.ģimnāzijas devītklasnieku izlaidumu - tātad apliecības par pamatizglītību saņēma cilvēki, kas gulēja jaundzimušo nodaļā tad, kad es jau trakoju pa traumām, un laiku pa laikam varēja klausīties runas par to, ka tikai pirms deviņiem gadiem jūs visi vērāt skolas durvis nobijušies, bet apņēmības pilni.

kā jau pienākas, zāle bija izrotāta ar bērziem un cilvēkiem, kas dalījās 2 daļās - tie, kuri tik gaida, kad beidzot varēs iedot puķes un tīt makšķeres, un tie, kas riktē, kur kurš sēdēs. kaut arī dažāda kalibra skolas strādnieki vairākkārt atgādināja, ka nākamgad šī būs valsts ģimnāzija, tomēr bija skaidrs, ka šī nav smalkā gala skola, jo neredzēju nevienu slavenību. kopš laika, kad pati gāju devītajā klasē, ir šis tas mainījies - zālē neredzēju sk8terus, kas vismaz agrāk bija klasiski pamatskolas izlaidumu viesi, tik klasiski, ka ierasties drauga izlaidumā bez skrituļdēļa bija kā atnākt uz savām kāzām peldkostīmā.
atskanēja melalkoholiskais valsis, un zālē nāca meitenes ar kleitām dziļiem izgriezumiem un džeki kaut kādos milzīgos uzvalkos. mani allažiņ mākusi ziņkārība par to, kāda viela ir puiku galvā, kad viņi izvēlas +30 grādos vilkt tos kamzoļus, aubes un ņieburus. 2.ģimnāzijā acīmredzami ir visai liberāla attieksme pret narkotikām, par to liecināja kaut kādu gara virsotņu pieminēšana, kā arī pasākuma vadītāju anetes un mārtiņa prikidi, kas bija tādā krāsā, kā nosaukts normunda rutuļa pēdējais albums - rozā. direktors bija aizskrējis uz bārbiju izstādes atklāšanu, tāpēc pirmo "un tikai pirms deviņiem gadiem..." uzrunu teica kaut kāda vietniece, kas atkal nevarēja nomierināties un šajos brīnišķīgajos svētkos ielēja darvas pili, paziņojot, ka jau nākamnedēļ būšot iestājeksāmeni, kuros var izkrist tikai pēdējās šmaras. es jau domāju, ka darbs, darbs, darbs, bet tādas patiesas vērtības kā laime, ģimene, sekss un šmiga tiek aizmirstas, bet beigās viss bija labi, jo runātāja jau piektdienas vakarā vēlēja "atvērt durvis svētdienai". diezgan normāli, ja ņem vērā, ka viņa runā ar nepilngadīgiem cilvēkiem, neaizmirstot pieminēt tādu svarīgu informāciju kā "alkas ir ceļazīmes". piebildīšu gan, ka ceļazīmes ir kaut kas cits, bet alkas, protams, ir vēl kaut kas cits, un jebkuram lingvistikas teroristam ir skaidrs, ka alkas ir kaut kādā veicā saistīta ar alkoholu.

beidzot arī direktors, kurš izskatās pēc salaveča, ir pārradies no bārbiju izstādes, un var sākties pamatizglītības apliecību izsniegšana. visām devītās ā klases meitenēm, kas saņem apliecības, no aizmugures pielavās kaut kāds random pajolis un dod puķes un, šķiet, uzaicina uz pišuku. lielākā daļa ne tikai dabū apliecību, bet arī uzslavu par labiem panākumiem dažnedažādās dzīves jomās - par labām atzīmēm, taču visvairāk skolēnu tika slavēti par piedalīšanos kaut kādā slowfood vegānu svaigēdēju projektā, kas radīja aizdomas par to, ka tūliņ visiem vajadzēs pārēsties riktīgi slow spinātus, bet slikti no tā mums nepaliktu, jo tie, kas nebija iesaistīti slowfood kustībā, bija piedalījušies pirmās palīdzības olimiskajās spēlēs, tā kā sanāk, ka aktu zālē atlikt kātus bija neiespējami - pilns ar glābējiem kā medikopters. stulbi, ka tie sīkie tiek tikai uzteikti, bet neviens netiek nopelts, piemēram, par to, ka eksursijā uz brīvo vilni būtu mētājies ar siļķēm. nevar nepiekrist direktoram, kad viņš saka, ka šis gads ir labs ķēriens, un par to man prieks, jo vienreiz pie viena no šitiem sīkajiem biju aizbraukusi ciemos uz vannu, un piekritīsit, ka braukt ciemos pie lohiem tak būtu stulbi.
starp apliecību dalīšanu direktors, protams, atceras laiku, kad šitie visi bija mazi ķipari, kā arī uzstāj, ka mēs visi esam dzintara meklētāji. pirmoreiz dzirdu, ka kāds vispārizglītojošas skolas direktors tik strikti un precīzi norādītu uz nākotnes profesiju, ko izvēlēties.
tad a klases audzinātāja aprēķina, ka kopā ar savu klasi aizvadījusi 1500 stundu, un arī paziņo, ka "sapņu pupas melnbaltais zieds ir vairāk varēt". šo marazmu varam norakstīt uz manis jau pieminēto pielaidīgo attieksmi pret psihotropajām vielām skolā, bet kam jānotiek, lai skaļi cilvēku priekšā pateiktu, ka var tad, ja grib? wtf, interesanti, kā tad skolēni var tik ilgus gadus pamācīties skolā? neviens taču neko tādu negrib! tā par skaisto runu klase audzinātājai uzdāvina dāvanu karti gredzenu veikalā. cik saprotu, visiem ir zajebala, ka viņa nav precējusies, un te ir vismaz piķis kaut kādam gredzenam.

tālāk pasākuma vadītāji un 2.ģimnāzijas lsd reklāmas sejas mārtiņš un anete izspēlē dialogu ar bērnības šūpļadziesmu, un ir pienācis laiks nodziedāt kādu andra sējānu miega dziesmiņu, jo gaisotne ir kļuvusi ļoti saspringta, es pat teiktu, ka nokaitēta.

līdz ar b klases apbalvošanu sākas liela jautrība, jo audzinātāja ir sagatavojusi bernarda šova atziņu vai vēlējumu katram savam bērņukam. viens no labākajiem teikumiem bija "tver mirkli, tver sevi!", kas, cik saprotu, ir par noturēšanos kājās spēcīga alkohola reibumā. ar šmigu saistīti bija arī citi izteikumi, piemēram, "ja vien tu nekodīsi, kodolu nedabūsi", te gan es nesaprotu, kas ir tas kodols, atceros, ka vienreiz mielojos ar karstvīnu, un trauku dibenā pēc izdzeršanas atradu atslēgu. varbūt apmēram kaut kas tāds ir tas kodols? ja nebūtu kodusi, nebūtu atradusi atslēgu. novēlējusi visiem "zem ziedoša koka pacelt acis augšup", audzinātāja ir gatava saņemt sev balvu no klases. te kādam zēnam klāt pieskrien klāt klasesbiedra muterīte, iespiež rokā lapiņu, uz kuras rakstīts, ka skolotājai tiks dāvināts divritenis. kā atklājas vēlāk, viņa tieši tajā dienā pālī braukusi un veco velosipēdu salauzusi.
apliecību izsniegšanas laikā saprotu, ka b klase ir tādi lēti atkritēji, jo neviens nav piedalījies pirmās palīdzības sacīkstēs, un arī slowfood kultūra viņiem sveša, kas likumsakarīgi rada pārāk jautru gaisotni, tāpēc samērā jauka meitenīte nomočī kārtīgu "love hurts" tipa traģēdiju ar klavierēm. visi paliek nopietni, jūtīgākās meitenes atstāj zāli, lai varētu sākt dalīt pamatizglītības apliecības c klasei. te atkal tiek pielūgta slowfood kustība, un man jau tas ir tik zajebala, ka dažas stundas vēlāk izvēlos vakariņas ieturēt hesburgerī. c klase ir homoseksuālākā klase skolā, jo, ja iepriekšējām meitenēm puķes deva un klāt koļījās džeks, tad tagad jau šo uzdevumu veic kaut kāda vecene. tad klase apsveic skolotāju un dara to tik klusi, ka simbolizē valodas un cilvēces izmiršanu. nevar īsti saskatīt, bet izskatās, ka audzinātājai tiek uzdāvināta pase par to, ka šie bērni, kad vēl bija sīki "trausās klēpī katru brīdi". piekritīsit, ka slodzīte tīri tā neko. tur varēja ne tikai pasi, bet arī dzimšanas apliecību uzdāvināt. un, ja visu laiku klēpī būtu divdesmit cik tur bērnu, būtu jāsniedz kāra roka arī pēc invalīda apliecības.

visas klases ir tikušas pie apliecībām un visas skolotājas - pie dāvanām. it kā viss mierīgi, bet atklājas, ka ceremonijas vadītājs mārtiņš ir pazaudējis savu partneri aneti. zāle sačukstas, bīstas un lūkojas apkārt meklējošiem skatieniem. izrādās tomēr, ka viss kārtībā, anete tikai mazliet aizkavējusies. te jūtīgākās meitenes, kas vēl nav pametušas zāli tver pēc zeva softis salvetēm, jo mārtiņš atzīstas, ka nezina, ko darītu bez anetes. bet to zina kaut kāda meitene gariem matiem, kas nodzied jautru dziesmiņu sev pašam "ja tevis nebūtu". cik atceros, tā bija dziesma par mīlestību un nāvi. nu, apmēram "es viņu mīlēju, bet viņš nomira".

pirms izlaiduma vecāki ir nopirkuši bērniem puķes, kuras izlaiduma beigās bērni atdod vecākiem, fonā skanot grupai "kafē". sākās liels juceklis, tāpēc es, saglabājot mieru un augstprātību, iztenterēju ārā, kur iepazinos ar kādu pensionāri, kas prasīja, vai tad es šodien pabeidzu devīto. diemžēl es devīto pabeidzu tik sen, ka biju jau aizmirsusi, cik kruti ir pabeigt devīto - no drošiem, bet neoficiāliem avotiem zināms, ka b klases izlaiduma pirtī esot izsists virtuves logs, izdemolēta apkārtne un vēmuši 10 no 20 cilvēkiem. līdz ar to tāpat kā jebkurā ballītē pienāk jūtūbes skatīšanās mirklis, ir pienācis likumsakarīgs gals šim tekstam, tāpēc no sirds novēlu devīto klasi pabeigt ikvienam, kurš to vēl nav izdarījis. viesturam dūlem, pirmkārt.

Protams, uzvarētāji var balsot par sevi, un man par lielu prieku ceturtdien par Prezidentu tika ievēlēts Andris Bērziņš. Viņš man ir labs bērnības draugs, kopā esam ēduši saldējumu un spēlējuši šahu, tāpēc varu apgalvot, ka viņš ir ne tikai vecākais, bet arī gudrākais Prezidents Latvijā. Inženieris, ekonomists, baņķieris, politiķis, miljonārs un Prezidents vienā personā. Nīče teiktu, ka „viņš ir pārcilvēks!” bet es, ka veiksmīgs cilvēks.

Ceturtdien, uzreiz pēc vēlēšanām, viņš sniedza pirmo spožo interviju Latvijas Radio 1, un jau pašā sākumā Andra runas māksla patīkami pārsteidza ar nosvērto prakticismu. Tā ir reta parādība, kurā cilvēks dažādas norises un notikumus spēj izkārtot savās personīgajās interesēs.

Uz visiem jautājumiem Andris Bērziņš atbildēja lēni, apdomīgi un tieši, neizmantojot liekus zemtekstus, savās runas pauzēs viņš pārliecinoši dzēra, bet uz āķīgiem jautājumiem atbildēja izmantojot atklātu repliku: „Protams.” Noskaidrojas, ka viņš pats ir pieteicies kļūt par Prezidentu un apzinās, ka ir vēlu sācis, maz runājis un slēpti spriedies, tomēr visiem cilvēkiem, kas ir gribējuši iepazīties, viņš ir devis iespēju.

Runājot par oligarhiem, kas kārto savas lietas, Bērziņš ļoti skaidri norāda, ka „ir vesela sistēma, kas ir apmaksāta un ar to darbojās, un šīs sistēmas uzdevums ir acīmredzot tās lietas izvērtēt, cik atbilst tai mūsu sistēmai un, cik ne”. Bērziņš arī neizslēdz iespēju, ka kāds viņu nākotnē varētu izmantot, jo par tādām lietām neviens nevar būt drošs, tomēr viņam ir pieredze. Manuprāt, diezgan loģiska argumentācija.  
 
Lai arī Andris Bērziņš apzinās, ka četru gadu laikā mainīt cilvēku negatīvo priekšstatu par sevi izdosies tikai nedaudz, viņš ir arī pārliecināts, ka vienā paaudzē tas tāpat nav izdarāms - vajadzīgas vismaz divas paaudzes, bet tā kā priekšā ir tikai četri gadi, nav pamats uztraukumam.  

Apspriežot Saeimas atlaišanas rosināšanu, Bērziņš līdzīgi kā lielākā daļa Saeimas deputātu uzskata, ka tas ir bijis pārsteidzīgs Zatlera rīkojums un, ka šo lēmumu visticamāk viņš varētu arī likvidēt pēc 8.jūlija, kad sāksies viņa pilnvaras, jo pretējā gadījumā varētu sekot valdības problēmas un jaunas krīzes. Šeit jāsaprot, ka tas būtu ļoti pareizs lēmums, kaut vai tāpēc, ka noraidot Saeimas atlaišanas rosināšanu, netiks veltīgi izšķiesti 2miljoni latu jaunu vēlēšanu rīkošanai, kā arī tiks saglabāta tā nauda, kuru pretējā gadījumā partijām vajadzētu izmantot jaunām politiskām kampaņām, vēl deputāti nezaudēs darbu, un nevajadzēs maksāt kompensācijas.  

Interesanti, ka, lai arī Andris Bērziņš visu mūžu ir godīgi strādājis un godīgi pelnījis naudu, tomēr raidījuma vadītājam neskaidra šķiet situācija, kurā Bērziņam ir tik liela pensija. Arī pats Bērziņš ir nelielā neizpratnē, jo strādājis un darbojies saskaņā ar Latvijas likumiem, tomēr pārmetumus par savu pensiju pēdējā laikā saņēmis tik bieži, ka viņu tie sākuši šķebināt.  

Intervijas nobeigumā Andris Bērziņš atzīst, ka pēdējās divas nedēļas viņa dzīvē ir bijusi smags pārdomu laiks un, ka pilnīgu atbildi par to, vai viņa solis kļūt par Prezidentu ir bijis loģisks, viņš nespējis vēl rast, tomēr reāli analizējot situāciju un ņemot vērā faktu, ka labāka kandidāta šajās Prezidenta vēlēšanās nebija, ir skaidrs, ka viņa lēmums kļūt par Prezidentu ir bijis pareizs.