ir pagājusi tieši viena nedēļa kopš mana texxxta nodošanas termiņa beigām, bet nebīstieties ne mirkli - soda šmiga jau ir izdzerta. ilgi mocījos ar savu iepriekšējo tematu - de facto sižetu, kurā valodas policists kursītis, kurš man reiz ir pasniedzis kafiju gultā, pieķer menteni, kas nerubī latviešu valodu un to, ka baltkrievija nav dzimums. šajā nedēļas nogalē notika masu mediju sporta spēles, un texxxti ir nopietns medijs, tāpēc vismaz es uzksatīju par svarīgu texxxtus pārstāvēt šajā svarīgajā tusofkā. ceļā uz spēlēm savam pudelesbrālim (tātad radiniekam) tomam bricim pastāstīju par grūto situāciju, kurā esmu nonākusi, un viņš paskatījās gps kartē un teica: "kas - Tu daune esi? raksti taču par spēlēm!" skola rokā, mednis cockā! jau iepriekš jāatvainojas, ka spēļu apskats būs saraustīts un izteikti objektīvs, jo aprakstīšu to, ko redzēju un atceros. vispirms par to, kas īsti ir medijs. kā kāds petuhs pālī sestdienas rītā paziņoja - tas ir tad, kad ir "režisors, redaktors un es". mediju sporta spēles ir tāda tusofka, kur jau 17.gadu satiekas latvijas krutākie mediji, un citreiz tur ir tā, ka džeki, kam elkoņi aug no ausīm, dod pa muti. man šķita, ka kaut kur pa pālim miegā arī dzirdēju, kā kāds gribēja kauties šogad, un vēroju arī to, kā 10 sekundes savā starpā kāvās divi latvijas radio žurnālisti. ik gadu sporta svētkos piedalās ap 40 000 žurnālistu, un viņu galvenais mērķis ir nomest svaru, tātad - dzert un sportot. no neoficiāliem, bet ļoti drošiem avotiem zināms, ka šīs nedēļas nogales laikā nomestas 3 tonnas, bet te jāatceras par masas nezūdamības likumu - ja kaut ko nomet, tas kaut kam uzkrīt. 

Šonedēļ Vakareiropas internetus pāršalkusi lielveikalu tīkla Maxima reklāma ar nosaukumu „Pavasara sveiciens”. Vai saceltā ažiotāža ir pamatota? Atļaušos atbildēt jūsu vietā – jā.

Reklāmas veidotāji nav mazie bērni un labi zina, uz kurām latvieša jūtām spiest. Arī manu aizjūras sirdi, protams, atkausē reklāmas sākumā redzamie tukšie lielveikala ratiņi. Realitāte laba tehno pavadībā sāk pārvērsties par gatavo Leiputriju – ratiņos parādās biezpiena sieriņš „Kārums”, tam seko konfektes „Prozit”. Izcili! Ticu, ka šādus sīvus saldumus spēj pienācīgi novērtēt tikai kārklu un meiju klapēta tauta, kurai, kā ļauj noprast tālāk reklāmā redzētais, arī Westbam psihedēlija nav sveša. Kā pirmie ar savu priekšnesmu uzstājas K. Ulmaņa gatves lielveikala kolektīvs. Ja kāds apšauba Laura Reinika dziesmu videoklipu mērķauditorijas reālu esamību, tad varu ieteikt savas šaubas nekavējoties anihilēt. Man pat ir aizdomas, ka dažas kustības savā ritmikas priekšnesumā šis kolektīvs ir nospiedis tieši no „Banjo Laura” videoklipa. Protams, ja vien reklāmā redzamie dejotāji ir autentiski Maximas darbinieki, nevis pērkami aktieri. Nevar saprast.

Kā nākamie uzstājas Jūrmalas gatves veikala femīnais kolektīvs. Kustības līdzīgas pirmajam priekšnesumam, arī mūzika tā pati – „mēs esam maxima”. Tā ir laba zīme, manuprāt. Saliedēt tik iespaidīga lieluma uzņēmumu nav joka lieta. Kā nākamie seko Rēzeknes un Valmieras kolektīvi, turpinot iepriekš ieturēto stilu. Atgriežamies Rīgā. Cik atceros no skolas gadiem, tad vienmēr katrā klasē atradās kāda skuķene, kurai aerobikas priekšnesumā par katru cenu vajadzēja izlekt un turēties pašā priekšā. Arī šeit, Maskavas ielas kolektīvā, ir viena tāda, kas spītīgi uzvilkusi kostīmu un rūdītu seju mahājas ar rokām tik centīgi, ka pārējos pat nepamanu. Liedēts kolektīvs ir laba lieta, bet kur mēs līderiem? Ļoti labi, pagaidām viss ir ļoti labi, ejam tālāk. Kurzemes Maximās vīri uz dejošanu nav tik kūtri kā galvaspilsētā. Par to, saceišu godīgi, prieks, jo tas savukārt liecina par koleģiālu vienlīdzību attiecīgajā uzņēmumā.

Mēs, lieli cilvēki, zinām, ka veikalu nepārstāv tikai pārdevējs, zem tā visa sūras pūles ir ieguldījuši arī pārtikas ražotāji, tāpēc liels jo tas prieks, ka arī viņu ikdiena neizskatās aizvadīta vienmuļā rutīnā, bet gan normāli atlaižot savos baltajos prikidos. Reklāmā redzam vēl arī Matīsa ielas, Augusta Deglava ielas, Jelgavas un man apnika uzskaitīt veikalu censoņus, kuri turpina uzsākto garu. Nobeigums, loģiski, ir pats labākais, jo atklājas arī noliktavas „Abra” mums ikdienā neredzamā ikdiena – tur džeki nevis nepaguruši stibī smagas kastes, bet arī draudzīgi patresī pie veikala himnas. Šeit arī skaidri redzams, ka Maxima ir kārtējais Šķēles kantoris, jo noliktavas džekiem mugurā ir Tautas Partijas uniforma. Zin kā, pārdevējas jau nevar tā – to visi redzēs, Vienotība metīs līkumu, bet kas tad džekiem noliktavā? Tur var vilkt to, kas sirsnai tuvāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nekad mūžā vairs negribu strādāt apkalpojošā sfērā – nevar vilkt to, ko dvēsele jūt, jo ir jāvelk tas, kas jāvelk. Bluķis ap māju.

Reklāma uzrunā – tas tā kā būtu. Tomēr grūti spriest tikai pēc viena īsa pavasara sveiciena, tāpēc vēlos iepriekšredzēto salīdzināt ar to, ko piedāvā konkurenti. Lēmu par labu lielveikala Rimi reklāmas klipiņam „Rimi rokenrols”. Ja Maxima piedāvāja ritmikas konkursu pilnā atrebūcijā, tad Rimi reklāma izskatās pēc gaumīgas karaokes. Kāpēc karaokes? Jo mēs taču lieliski zinām, ka Pits Andersons nemāk runāt latviski, visa viņa daiļrade ir angļu valodā, bet te pēkšņi – latviski! Ticu, ka viņš tikai plāta muti, bet, jāatzīst, dara to ļoti labi. Maximā savu kalbasņiku radīja paši darbinieki, bet te kaut kādi bezpriģela petuhi, kaut kādas random beibes, kas vicinās ar pētersīļu buntītēm. Mani tomēr māc aizdomas, ka, ja, piemēram, Textu kolektīvs nolemtu līdzīgā garā tik jautri iepirkties, Rimi apsardze ātri vien mūs paņemtu pie dziesmas, un nē, tā nebūtu „Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi” dziesma. Iedziļinoties dziesmas lirikā, nedaudz sabīstos – „Visi labumi jau ratos, eju es uz kasi, laipnā kasierīte piemet klāt vēl lasi.” WHAT DA FUUUCK? Man, protams, garšo lasis, bet tā taču ir ellīgi dārga zivtiņa, un, ja jau pati neesmu to ielikusi ratos, diez vai es to varu atļauties, bet ātri vien dziesmas lirika atrisina pati sevi – „Tas nav veikals, tā ir dzīve.”

Reklāma. Kas īsti ir reklāma? Tezaurs man saka priekšā, ka reklāma ir interesantā, saistošā formā sniegta informācija ar mērķi piesaistīt (kam) uzmanību, izraisīt interesi (par ko), padarīt (ko) populāru un tml.; teksts, attēls, kinofilma, radioraidījums, televīzijas raidījums un tml., kas satur šādu informāciju. Par formas interesantumu, šķiet, nevēlos pārmest nevienai no iepriekšminētajām lielveikalu ķēdēm.

Skatoties abas reklāmas, nevilšus nāca prātā analoģija ar mūsdienu mūziku. Maxima ir kā Westbam, bet Rimi – krāsaina kā Mika. Es dziļi sirsnā tomēr esmu vientiesīgs provinciālis, tāpēc visticamāk lemtu par labu Rimi, kaut arī riskētu ar to, ka pārdevēja manam iepirkumam piemetīs klāt vēl pāris dārgus gardumiņus. Westbam savukārt ir kārtīgs vintage, tāpēc tie, kas iet uz Pērli, ietu arī uz Maximu.

"Lūdzu, piedod," teica seriāla Ugunsgrēks varone Solveiga savam nu jau bijušajam vīram Aivaram, kura to nekautrējās atkārtot publiski ne vienu reizi vien. Diemžēl viņu attiecības tas neglāba. Taču nu telekanāls LNT ir nozadzis TV3 aizsākto ideju un uzsācis raidījumu sadarbībā ar Ievas pārvērtībām "Lūdzu, piedod". Raidījumā var piedalīties jebkura vecuma dalībnieks, kuram ir interese lūgt publisku piedošanu. Tādu šoreiz lūgšu arī es, jo esmu nokavējusi sava teksta nodošanas termiņu par aptuveni vienu diennakti, bet par to teksta beigās. Tā kā EK mani nokristīja par šī medija sirsnīgāko veceni, nolēmām, ka tieši es spēšu vislabāk izprast "Lūdzu, piedod" nianses. Piebildīšu, ka EK novēroja arī to, ka es lielā aizkustinājumā skatos raidījumu trīs stundas - tātad tas ir pieklājīgas pilnmetrāžas filmas garumā. 

Šīs nedēļas laikā esmu saņēmusi vairākus aicinājumus gan no privātām, gan juridiskām personām savu Eirovīzijas vērtējumu publicēt texxxtos, un, godīgi sakot, es nemaz nesaprotu, kā Jums šāds lūgums varēja ienākt prātā, jo texxxtu un Eirovīzijas savienība ir tikpat pašsaprotama kā baltvīns ar zivi.

Vispirms izsaku nožēlu par to, ka finālā neiekļuva Kipra, kuras dziedātāji normāli dziedāja, līdz beztolkā uzradās kaut kāda vecene, kas mahājās ar lampu. Kaut arī sākotnēji šis starpgadījums (necieņa pret Kipru) lika man būt bēdīgai, pēc ievaddziesmas, kuras laikā viena ģetka ar kājām uzlīda uz kontrabasa, es atguvu prieku, jo uzsprāga kaut kādi fanariki un balsojums varēja sākties. Par ko balsot? Lūdzu:

Somiju pārstāvēja garlaicīgs, blonds deviņdesmitā gada krasatuļa Paradīzes Oskars (wtf?), kurš mēģina spiest uz sirdsapziņu, dziedot par planētas glābšanu. No Bosnijas un Hercogovinas bija atbraucis salīdzinoši vecs vecis, kurš nejauši sacerējis valsts pirmo himnu un tā kļuvis par slavenu Balkānu dziedātāju ar vārdu tādu pašu kā dinozauriņam no Flinstoniem, tātad Dino. No sākuma šķiet, ka tūliņ aizies lēkāšana un muguru rīvēšana, bet pēc minūtes visi ir iemiguši. Nevaru atcerēties, no kā 1:1 nospieduši dāņu Green Day, bet Kažam patīk – tie ir viņa favorīti, to viņš diemžēl pierāda arī, balsojuma skaitīšanas laikā sākot dungot viņu dziesmu. Dāņu džeks atceras, ka koncertzāle ierīkota stadionā, tāpēc arī kārtīgi izskraidās. Lietuvas daiļradi demonstrē meitene, kas ir jaunāka par mani, bet uzvedas tā, it kā viņai būtu simts gadu. Izlaisti mati, divarpus oktāvu balāde, dūmi no svārkapakšas, vējā plīvojoši mati un pats svarīgākais – lēnā labās rokas kustināšana. Bet kas tad te? Pēkšņi viņa sāk vicināties mēmo valodā, Valters un Kaža nodročī, jo visu laiku to vien grib kā atsaukt atmiņā savu triumfiālo izgājienu toreiz. Ungārijai - kaut kāds slims disko ar šausmīgi garu Selīnu Dionu, kas uz diseni atnākusi operas kleitā un uzvilkusi kaut kādu milzīgu gredzenu, lai visi pamana, ka ir precējusies, bet tajā pašā laikā dzied, ka „i must be free” („man jābūt brīvam”).

Vot, Īrijas priekšnesums gan bija zajebis, un jau pirms konkursa piesaku viņu uzvaru. Tie ir divi pediņi, kas dzied par lūpeni un neveiksmīgi mēģina sinhroni kustēties, fonā rādot labākajās krafwerk tradīcijās ieturētas projekcijas, un labākās kraftwerk tradīcijas ieturēt diseldorfā ir ļoti labi, jo tieši no šīs pilsētas nāk, manuprāt, nozīmīgākā grupa populārās mūzikas vēsturē. Viņi pierāda, ka obligāti nav jādzied par mīlestību, lai visi applaudētu, izrādās, var dziedāt arī par modi. Nav brīnums, ka uz sekundi nojūk tiešraide. Ļoti labi. Kaut arī zviedru džekam ir visādi četrstūri un stroboskopi, tomēr šķiet, ka viņa dziesmā paredzētais „i will be popular” nepiepildīsies. Nezinu, man, piemēram, šķiet slimi dziedāt „Es būšu populārs, es būšu populārs”. WTF?! Valters un Kaža atkal atceras to, kā viņi piedalījušies Eirovīzijā – dziedājuši tikpat šķībi kā Ēriks no Zviedrijas. Igaunijas kārta - komentētājuprāt, ir vērts uzmanību pievērst pašai meitenei. Lai notiek - meitene rozā kleitā dzied, kamēr kaut kādi mīkstie slēpjas aiz kartona mājām un viņu iekāro, bet beigās tomēr uzdāvina viņai puķes. Normāli. Tā jau džeki reti dara.

Grieķijas čaļi grib būt skarbi, bet ir vienkārši riebīgi un garlaicīgi, visa zāle pieceļas un iziet uzpīpēt, kamēr džeki dejo kaut kādu grieķu baletu. Kaža saka: „ceru, ka Jums nebija tik garlaicīgi kā man.” Diemžēl bija. Beigās daudzi eiropieši, kas bijuši uz balkona kurīt Grieķijas laikā, sajūtas vainīgi Zeva priekšā un sabalso daudz par Grieķiju, lai izvairītos no dievu dusmām. Krievs uzstājas ar dziesmu „get you” („izpist tevi”). Par viņu mēģinājumiem dejot sinhroni pat iesmejas mana mamma, kas līdz šim ir klusējusi. Priekšnesums savu kulmināciju sasniedz brīdī, kad dziedātājs uzkāpj uz podesta, bet trīs dejotāji skrien viņam apkārt, beigās visi nostājas ar mugurām pret skatītājiem, un uz viņu mugurām tiek veidots uzraksts „ALEX”, tātad dziedātāju sauc tāpat kā kādu piedzērušos ikonistu, kurš reiz man un kolēģei SM uz ielas piedāvāja to pašu, ko piedāvā šis ALEX savā dziesmā. Franciju pārstāvēja Andrea Botičelli Napoleona frakā. Uzstāšanos beidz, izkašņājot savu ausi. Itālija sen nav piedalījusies Eirovīzijā, un Rafaels pie flīģeļa uzdzied jautru dziesmiņu, iespējams, par to, ka Berlsukoni viņu mēģināja izdrāzt, bet nekas tam vecajam ākstam nav sanācis. Bet varbūt tomēr arī sanāca, jo pēdējo noti Rafaels nomauc tik spalgi un gari, ka tur kaut kāda sāpīte tur ir bijusi.

Te nu esam pie pirmās reklāmas pauzes - ekrānā parādās reklāma, kurā lēkā šokolāde. Wtf? Kāpēc šokolādei jālēkā? Guntis Skrastiņš pareklamē Ventspili, un es pievēršos Karalienes Elizabetes tvītiem, kas liecina par to, ka viņa visu laiku kapā džiniņu un nodirš katru dalībnieku.

Ar 13.kārtas numuru uzstājas Šveice – valsts, kur vismazāk dzer. Komentētāji atkal atceras „savu gadu”. Tiek nodziedāta dziesmiņa no šokolādes „Milka” reklāmas. Angliju pārstāv apvienojusies slavenā angļu grupa „Blue” ar dziesmu „i can” („es var”). Saģērbušies kaut kādās biezās frakās. Domāju,ka zilajiem džekiem vajadzēja atcerēties, kā savulaik izgāja DJ bobo, kurš mēģināja atgriezties uz lielās skatuves ar Eirovīziju (tiem, kas nezina – ne labāk kā mūsu repojošajam Vudijam Alenam šogad). Karalienei Elizabetei sakāms tikai viens: „Well, this is awkward.”

Piesakot Moldovu, Valters un Kaža atkal atceras savu uzstāšanos. Moldova man iepatikās jau pusfinālā. Viņiem ir garas cepures, mājās Gogol Bordello diskogrāfija un dziesma „so lucky” („tik laimīgs”), pa skatuvo torčī feja ar vienriteni, un man nav iemesla domāt, ka viņi dziesmā melotu. Vāciju pārstāv tā pati ģetka, kas pērn. Viņai piepalīdz folijā ģērbti tārpi no Daft Punk dziesmas „Around the world” klipa. Rumānija uzstājas ar Raimonda Paula dziesmu par lapām dzeltenām un lapām tumši sārtām, bet neko nepārmetu, jo šajā valstī atroda Donavas delta, kas ir vienkārši avpizģenā vieta. Ja kas, es zinu, kā rumāniski ir „es esmu miskaste”. Tas būtu „sunt cos de gunoi. ” Iespējams, dziedātājam to arī vajadzētu iemācīties.

Austrieti es atceros no pusfināla, kur vienu balādi dziedāja meitene garā kleitā. Esat dzirdējuši tādu teicienu „langweilig is toll” („garlaicīgi ir forši”)? Nē? Ļoti pareizi, jo tāda teiciena nemaz nav,to derētu ņemt vērā arī brīnišķīgās balss īpašniecei, kas laiku pa laikam tomēr pamanās ierēkties, lai būtu vairāk angsty. Eju uzkurīt.
Azerbaidžāna nez kāpēc bukmeikeru kantoros skoro pa pirmajām vietām. Tiešām nesaprotu, kāpēc. Liriska dziesma, kuru dziedot, duets gandrīz nosūcas, piedejo meitenes īsos vaidelošu plīvuros, no griestiem sāk krista dzirsksteles, tādejādi simbolizējot mīlestības karstumu. Skaidri redzams, ka Azerbaidžānā iestājusies kaut kāda alkohola krīze. Pēc balsojuma jūtos kā toreiz, kad uzvarēja nesmukas īsmatainas lezbes no Serbijas ar uzvalkiem un bez sakarīgas dziesmas. WTF?

Slovēniju pārstāv bruņās ģērbusies Slovēnijas Agilera. Viņa palikusi slavena vietējā „supertalants” konkursā. Būtu prikoļna, ja uz Latvija uz Eirovīziju aizsūtītu savus „zelta talantus” ielu vingrotājus.
Te pēkšņi parāda aizskatuvi, kur ir Eirovīzijas DVD un pusizdzertas sīvā glāzes. Islande man uzreiz patīk, jo ievadklipā rāda zivtiņas. Ērmu zemi pārstāv paveci The Hives džinsās, no kuriem divi ir zilie, jo viens otru dziesmas laikā nobučo un tas otrs viņam neievelk pa olām. Tautai, kas vienkāršā akmens blāķi saskata raganu, kas apēd trolli, varu piedot pilnīgi nekādu priekšnesumu, jo tā jau liekas tikai man – īstenībā noteikti uz skatuves notiek kas tāds, ko var saprast tikai islandieši.
Spāņi uzstāšanos sāk ar ģitārspēles imitāciju. Kādi jautājumi te vēl var būt?

Ukrainai nav dziesmas, bet ir tikai tāfelīte, uz kuras ar smiltīm visu laiku kaut ko zīmē. Varbūt bija arī dziesma, bet, tā kā vairākas Selīnas Dionas jau ir bijušas, tad viss. Izrādās, ar to ir gana, lai tiktu kaut kādā pieciniekā.
Jau paguvu pieminēt man tik sāpīgo Serbijas uzvaru viņreiz, tāpēc par Serbijas „Vanish” reklāmas dziesmu pat baidos ko nodomāt. Gruzijai pie miķīša ir vecene un ģitāristi spēji krata pačku, lai iekarotu visu smagās mūzikas cienītāju sirdis, pie viena arī parepo, lai savāktu arī reperu balsis. Labs gājiens. Var redzēt, ka daudz dzer. Dziesmas laikā Kažam ir saplīsusi ūdens glāze.
Atskatoties uz visām divdesmit piecām dalībniecēm, Valters un Kaža atkal atceras savu gadu. Arī tad, kad tiek atkārtoti valstu klipiņu, komentētāji atceras savu gadu un to, kā uzvedās Baltkrievija un Kirkorovs.

Kad pēc pirmā pusfināla cilvēki trakoja par to, ka vajag atpakaļ pie komentēšanas Kārli Streipu, domāju – bļaģ, petuhi, ko var nīdēt? Tagad sāku viņus saprast. Es nezinu, vai Kārlis Streips ir tiešām vienīgais, kurš varētu komentēt Eirovīziju, droši vien nē, bet tiešām zinu, ka Valteram un Kažam to darīt nevajag, jo viņi punktu skaitīšanas laikā tik daudz vārās, ka paši nedzird, ko kurš ir dabūjis. Beigās man likās, ka es viņus varētu nosist. Mans brālis centās zēnus aizstāvēt, norādot, ka daži joki ir bijuši normāli.
-kurš bija normāls joks?
-es aizmirsu.
-es arī.

Jau kādu laiku gribu kļūt par TV šova vadītāju, taču neizturu atlases. Esmu gandrīz pilngadīgs, tomēr ar to ir par maz, un arī šovs „Mazo dziesmas Latvijai” mani izbrāķēja. Tāpēc vakar sadzēries bezalkoholisko sidru pa māju skatījos šova finālu.   

„Mazo dziesmas Latvijā” vienpadsmito reizi piedalījās deviņi bērni vecumā no 7-13gadiem. Ja tā padomā, tā ir ļoti plaša vecuma kategorija, un šādā laika posmā var sadarīt visu ko. Piemēram, aktrise Drū Berimora trīspadsmit gados jau bija tādā talantā, ka ārstējās rehabā, kamēr Rainis savos septiņos vēl nebija sācis rakstīt. Bet okei, dziedāšana ir dziedāšana, un kopumā jau atlasītie bērni izskatījās talantā cienīgi pretinieki.       

Pēc kopdziesmas un Zatlera runas sākās katra dalībnieka priekšnesums. Kā pirmā startēja šova vecākā dalībniece 13gadīgā Kristīne Cielava. Spriežot pēc īsā iepazīšanās ievada, varēja saprast, ka tuvinieki viņu diezgan lolo, ļauj atpūsties, nepildīt mājas darbus un cenšas meiteni visādi izlaist. Kristīne izpildīja latviešu tautasdziesmu, kas bija normāli, bet nekas sarežģīts un atmiņā paliekošs. Žūrijas cilvēks Mārtiņš Brauns gan paslavēja, norādot, ka Kristīne ir atradusi sevi un piebilda, ka viņai vajadzētu paurbt kamermūzikā. Tad žūrija salika deviņniekus.

10gadīgais Kristaps Solovjovs dziedāja „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”. Pats Kristaps ar vāro miesas būvi, bālo seju un smalko korista balsi iedzīvināja sevī īstu Cibiņa tēlu, un tas neatstāja vienaldzīgu arī žūriju. Olga Rajecka norādīja, ka puisis viņai īpaši patīk, bet Ance Krauze paziņoja, ka Kristaps jau ir aizsists un ielūgts uz viņas meitas dzimšanas dienu. Tam par godu seko trīs žūrijas desmitnieki.

Šova turpinājumā Alīne Ņikitina pārsteidz visus ar balonu mētāšanu, platām acīm, kustībām un dinamisku popdziesmu, taču, lai arī žūrija slavēja to, cik Alīne ir atraktīva un mainīga, vērtējumā parādās pirmie divi astoņnieki un viens deviņnieks.

Tālāk uz skatuves kāpj Gabors Goldmanis, kurš daudz neliekuļojot paziņo, ka pēc šova pārkāps visus šī brīža aizliegumus balsij un beidzot saēdīsies saldējumu, skatīsies hokeju un nopeldēsies. Tomēr izvēlētā dziesma savā vienkāršībā ir diezgan neforšs baznīcas korālis, kas nekādi neizceļ puiša talantu, un arī žūrija domā līdzīgi, saliekot trīs astoņniekus. Gabors par šādu vērtējumu nav sevišķi priecīgs, saskumst un domīgi novēršas.

Tie, kas lasījuši grāmatas zinās, ka Cibiņa pretstats ir Buņģis jeb Ralfs Līģeris. Viņš dalījās gaišā pārdzīvojumā par Tēva cepuri. Pati cepure gan vairāk izskatījās pēc brāļa cepures, bet dziesma diezgan labi parādīja puiša balsi, un Ralfs no žūrijas saņem vienu desmitnieku un divus deviņniekus.

Mana vakara favorīte bija Agate Albekeite, kas ir iesaukta arī par mazo raganiņu. Viņa bija vienīgā, kas atļāvās dziedāt angļu valodā, un tas viņai sanāca ļoti labi. Priekšnesumā viņa bija iekļāvusi visus vajadzīgos elementus, lai iepatiktos ar pirmo piegājienu - pozitīvisms, dejas, labs dziedājums, šovs ar tērpu maiņu un ķīmijas reakcijām nodrošināja desmitnieku un divus deviņniekus.   

Šova jaunākā dalībniece 7gadīgā Andrija Silva Kukuvasa dziedāja lēnu un mierīgu dziesmu, kas noritēja ksilofona un saksofona pavadījumā. Ksilofons nedaudz neiederējās, taču dziesma bija mīļa un vienkārši. Žūrija: 9;8;8.

Kad ieraudzīju Emīlu Manguli biju pārliecināts, ka viņš ir visvecākais, tomēr viņam ir tikai 11gadi. Viņš ir garš, spēlē basketbolu un ir nobļāvis balsi tā, ka dienās tā varētu aiziet pankrokā. Arī Ance Krauze pieļāva, ka puiša aizsmakums varētu būt no dzeršanas, taču beigās to tomēr nepateica. Jā, starpcitu, visu šova laiku es aktīvi vērtēju dalībnieku mātes un nolēmu, ka skaistākās mātes titulu saņem tieši Emīla māte, jo viņa tik ļoti priecājās par sava dēla sniegumu, ka jāpriecājas bija arī man. Žūrija arī nebija skopa un ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku.

Kārta pienāca šova pēdējai dalībniecei Valērijai Satibaldijevai, viņas panākumi ir rakstīti zvaigznēs, un uzvara gaidīta. Ļoti labs un patīkams dziedājums, kas spriežot pēc milzīgā balsu pārsvara (gandrīz piecreiz lielāks nekā citiem) patika lielākai daļai maksātspējīgo skatītāju. Žūrija ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku, un manis dēļ šovs varēja beigties.

Taču seko mokošs superfināls, kurā cīnās trīs labākie - Emīls, Valērija un Agate. To es nolēmu klausīties, taču vienā brīdī aizmigu. Pamodos, kad uzstājās Lauris Reiniks, kurš pēc „Banjo Lauras” fonogrammas  ļoti priecīgs paziņo, ka esam uzvarējuši hokejā. Šova vadītājam Mārim Grigalim, tas nešķita taktisks gājiens, jo hokejs tomēr ir kas pavisam cits, un tas var arī aizdzīt daļu no skatītājiem, tāpēc Māris nopietni teica, ka šeit nav nekāds hokejs. Jā, vēl interesanti, ka pirms katra priekšnesuma dalībnieki ar apsveikumiem un ziediem sveica māmiņas Mātes dienā, un, lai visi būtu kadrā, bērniem savu runu nācās teikt ar mugurām stāvot pret vecākiem. Tādējādi apsveikumi kļuva par tādiem kā dzejas lasījumiem, tik brīviem un nesamākslotiem.     

Pēc superfināla priekšnesumiem nekas nemainās, un uzvar Valērija. Viņa saņem braucienu uz Disnejlendu. Un vismaz ekrānā izskatās, ka visi ir laimīgi.

Priekā! 

      

Iespējams, pat uzticīgākie texxxtu lasītāji pēdējā laikā vairs nav spējuši izprast mūsu texxxtu nodošanas režīmu, tāpēc, kā teiktu epiktēts, esam veikuši morālo remontu un izveidojuši, masturbēt, efektīvu laika karti, kurā attēlots turpmākais mūsu darbības grafiks. Lai texxxtu ārštata autori (SM, RJ, SK), kam jāraksta reizi mēnesī, savus darbus nenodotu vienlaicīgi lielā blāķī, esam viņu termiņus izkaisījuši pa visu mēnesi. Turpmāk SK darbu nodos līdz mēneša 10. datumam, RJ - līdz 20., bet SM - līdz 30. (viss pareizi - džeki pa priekšu, vecene velkas nopakaļus) Tā kā gardu notikumu ir tik, cik to ir, bet mūsu ir daudz, turpmāk EK un AK rakstīs katru otro nedēļu, līdzšinējās katras nedēļas vietā. Lielākajiem mūsu faniem nevajadzētu bēdāt par to, ka kaut kā būs mazāk, jo pēdējā laikā tāpat slinkojam, iedzeram un svinam, tāpēc tāpat jau vien būs, tikai legāli. Šonedēļ rakstīja AK, nākamnedēļ - EK. Lielas vēlmes gadījumā katrs autors drīkst arī rakstīt tad, kad viņam nav šāda pienākuma, piemēram, EK var rakstīt arī AK nedēļā, bet tas neatbrīvo no pienākuma darbu nodot arī savā nedēļā, kas ir kā akmenī kalta. No tā visa izriet, ka varat gaidīt vidēji 1,7 texxxtus nedēļā. Zajebis, ne?

Best retards-
Texxxti

Visa tā Lienes Candy lieta manā dzīvē iesākās brīdī, kad man bija visiem spēkiem jāpārliecina Elīna, ka Liene Bronuša un Liene Šomase nav viens un tas pats. Neilgi pēc tam apmeklējām Gada balvu mūzikā, kur Liene Candy pirmoreiz parādījās ar savu jauno skatuves vārdu (Candy ir konfekte pa angliski). Tad es sapratu, ka nav nekādi joki ar viņu, jo Liene mācēja šūpoties virvēs augstu virs skatītāju galvām, dziedot vienu no maniem šī pavasara hitiem: "Tev šodien nav miera, Tev miera nav". Vēlāk izrādījās, ka viņa māk arī kārtīgi iesist ar 1000 kg spēku.

Tagad Liene pārstāvēs Latviju mūzikas konkursā "Jaunais vilnis", tāpēc viņa izdomāja, ka pirms tam vajadzētu aizbraukt uz ASV, paskatīties, kādi viļņi okeānos, un uzzināt par jaunumiem dejošanā konferencē par dejām. Tā Liene Candy nokļuva Miami, nejauši iepazinās ar pieciem melnādainiem džekiem, kas teica - ai, Liene, tu mums patīc, davai mēs tev klipu par velti uzfilmēsim. Lienei tas nebija divreiz jāsaka, viņa uzskrēja viesnīcā pēc peldkostīma, un bija gatava savam pirmajam ārzemju videoklipam. Pie tam šitie džeki bija filmējuši arī 50 Cent un tamlīdzīgu smagsvaru klipus, kas tikai apliecināja viņu profesionalitāti.

Tā pie mums, latviešiem, nonāca klips dziesmai "Party Aint Over" (Ballīte nav beigusies). Taču vakar tas tikpat pēkšņi kā parādījies, pazuda no mūzikas krātuves "youtube", saceldams pamatīgu ažiotāžu Latvijas sociālajos portālos. Visiem interesentiem, kas to vēl nebija paspējuši noskatīties, atverot attiecīgo linku, parādījās draudīgs uzraksts - ŠIS KLIPS IR PRIVĀTS. Man, to uzzinot, bija aptuveni tāda sajūta, kā 1996. gadā, kad, braucot ceļojumā ar busiņu, uz "Polijas/Vācijas" robežas pēkšņi konstatē, ka pase, kas stāvējusi krēsla aizmugures nodalījumā, tur vairs nestāv. Šoks, migrēna, sirdsklauves, un tikai viena doma prātā: "KUR PALIKA?" Labi, ka man ir savi gali, - zvanīju kādam portāla "Kas jauns?" darbiniekam, lai uzdotu šo pašu jautājumu: "KUR PALIKA?" Džeks teica, lai nomierinos, klipu vēl varot atrast www.vimeo.com (http://vimeo.com/23327870), tā kā viss ir beidzies laimīgi.

Izdarīšu nelielu atkāpi, lai paziņotu, ka vakar piedzēros kādā mazā krodziņā blakus aģentūrai Leta, kurā sēdēja vairākas japānietes un skatījās hokeja spēli.

Atkāpe ir galā, atkal varam pievērsties Lienes klipam, par kura sižetu un kvalitātēm esmu nolēmusi ar jums dalīties. Mana draudzene, liela glamūra piekritēja, teica, ka klipam nebūtu ne vainas, ja Liene būtu savākusi savus matus. Kā man mācīja iepriekš apskatītā TV šova "Ievas pārvērtības" divas Indras, blondiem matiem ir liels risks izskatīties lētiem, kas Lienei laikam šoreiz arī izdevies. Forši, klips par velti, mati - pa lēto, paliek daudz naudas, par ko party until daylight.

Uzraksts "Liene Candy" klipa sākumā nevar neradīt asociācijas ar rokeri Frīdi un viņa iemīļoto "Zelta karaoki", es nezinu, kāpēc, to man neprasiet (skat. atkāpi rindkopu iepriekš). Tad parādās uzraksts, kas vēsta, ka klipa darbība notiks South beach, un pēc tam no baseina iznirst melns krauklis (vienīgais gotikas elements šajā klipā). Seko iepazīšanās ar klipa galveno varoni Lieni Candy, kas parāda, ko viņa dara South beach pirms iet uz party - pludmalē lej sev virsū ūdeni, stāv uz viesnīcas balkoniņa un iepērkas tirgū. Viss, protams, noris, priecīgi dejojot, un sāk mākt aizdomas, vai tikai Liene jau nav paspējusi iedzert, jo pamanās arī uz ielas uzmākties svešiem vīriešiem. Man jau liekas, ka skaidrā iet un bakstīt svešus džekus, - tas nav normāli.

Ārā valda pamatīgs daylight, bet Liene sāk savu dziesmu ar vārdiem: "It's getting close to midnight". Skaidrs, ka Liene ir vai nu ļoti nepacietīga, vai arī sirgst ar nopietniem laika uztveres traucējumiem. Vismaz džeki uz ielas arī ir nedaudz iesiluši, un, lai gan manāms, ka kopā ar Lieni droši vien nav apmeklējuši deju konferenci, drusku ar Lieni arī uzdejo. Tā kā Liene bieži parādās peldkostīmā, visā krāšņumā redzami visi viņas tetovējumi, kas man visā visumā ir diezgan vienlaicīgi (gribēju rakstīt vienaldzīgi, bet lai nu paliek), tomēr nepatīk, ka tie no attāluma atgādina pumpas vai netīrumus. Vismaz Lienes vēders klipā izskatās pamatīgi nošmulējies, bet tā tas varētu arī būt, jo viņa taču nemitīgi gāž sev uz galvas to ūdeni, kura sastāvā noteikti ir arī kāda daļiņa pludmales smilšu.

Saturiski dziesmā velku paralēles ar textos jau aprakstīto Rebekas Blekas dziesmu "It's Friday" (Ir piektdiena), jo abas dzied tikai par to, ka viss mūžs ir baigā ballīte, un visu laiku ir jāiet tusēties, jo dzīve taču ir kā pludmale - pilna smilšu. Līdzīgi kā minētajā dziesmā Rebeka Bleka iepazīstināja ar nedēļas dienu secīgu sekošanu vienai pēc otras, Liene stāsta, kā ir ar pulksteni: "It's 1,2 pm (lalalā, kaut kādi tur vārdi), it's 3,4 pm (lalalā, atkal vārdi), it's 5,6pm" utt.

Beidzot Liene nokļūst kaut kādā tusiņā, un tas ir pārsteidzoši - kautrīgi sēž pie bāra, un gaida, kad tikko ienākušais melnādainais vīrietis viņu uzrunās, lai gan pirms tam taču redzējām, kā uz ielas nekautrējās bakstīt vienu džeku pēc otra. Abi, protams, iepazīstas, tad džeks paaicina pie saviem draugiem (te liekas, ka mēs redzam arī, kā izskatās džeki, kas filmēja klipu, jo pie galdiņa sēž vairāki melnādainie), visi dzer mojito un priecājas par jauko vakaru. Bārs gan izskatās tāds lēts (bet kā jau zinām, tā šajā klipā bijusi prioritāte) un garlaicīgs, taču, iespējams, kompānija tur tikai "iesildījās", lai pēc tam ietu uz kādu klubiņu, kur Liene varētu parādīt, ko apguvusi dejo konferencē.

Tālāk Liene ir paspējusi aizskriet pārģērbties, uzvilkusi krūšturi un galīgi saplīsušas bikses, laikam tāpēc, lai pēc filmēšanas var izsviest ārā, un abi ar jauno paziņu beidzot, kā škiet, ierodas klubiņā. Ar to arī klips beidzas, tāpēc to, kā gāja ballītē, mēs tā arī nekad neuzzināsim.

Iesaku noskatīties visiem, kamēr vēl ir tāda iespēja, citādi varbūt tad, kad pēkšņi to vēlāk sagribēsiet, klips arī citās vietnēs būs kļuvis privāts kā privātā dzīve. Tas arī viss, tāpēc, ja jautāsiet, vai šis teksts ir gatavs, atbildēšu kā kāda saimniece, kura tad, kad viņa beidza vārīt zupu, un kāds jautāja, vai tā jau gatava, teica: "Nezinu, bet man apnicis vārīt."

Sveicināti! Nenoliegšu, ka tīšuprāt pielaidu sev termiņa beigas pavisam tuvu (saskaņā ar savu ārštata darba līgumu, publikācijai ir jātop katra mēneša ietvaros), jo pastāv zināms prieks kacināt redkolēģiju un just, kā Ričuks jau dīrā lāci, kas vēl mežā, plānojot, kā nu tik miekšķēsies vīnā, kas iegādāts par manu sodanaudu. Piedod, varbūt citu mēnes!

Šī mēneša texta analīzei pakļaušu radiopārraides Astrobanga 15. aprīļa raidījumu „Dzīvais Cicerons”. Savulaik arī es pati piedalījos raidījuma tapšanā un vadīšanā, taču nu jau vairāk kā pusgadu visu atbildību uzņemas Elīna Kolāte, zināma arī kā viena no projekta „Texxxti” līdzdibinātājām. Lai kliedētu bažas par pilnvaru izmantošanu pašpopularizēšanas nolūkos, uzreiz sacīšu, ka raidījums „Texxxtu” kontekstā pats par sevi būtu dziļi pohuj, ja vien tā viesis attiecīgajā pārraidē nebūtu bijis Rīgas labākais orators Struncis. Vispārākās pakāpes lietojums vairumos gadījumu signalizē par pārgalvīgām emocijām, tāpēc ļaušu jums pašiem spriest par to, vai man ir taisnība, vai arī es vienkārši esmu iemīlējusies – šeit (.mp3) jūs varat lejuplādēt pārraidi, kuru tūdaļ iztirzāsim.

Raidījums notiek vienu stundu katru piektdienu Radio Naba viļņos laika posmā no septiņiem līdz astoņiem vakarā. Laiku pa laikam tajā piedalās viesi – kā jau tika minēts iepriekš, šī raidījuma viesis ir Struncis. Tā kā Struncis nav paņēmis līdzi nevienu mūzikas instrumentu, paldies dievam, akustiskie priekšnesumi izpaliks gluži tāpat kā izpaliks garlaicīgas sarunas par mūziku. Struncis un Kolāte dziesmu starplaikos vienkārši parunās. Kolāte izteica bažas par to, ka pirms raidījuma sākuma īsti nav sanācis padomāt par jautājumiem, un uztraukusies, vai nebūs tā, ka sarunas īsti nevedīsies un to vietā iezzagsies neveikls klusums. Tikko ko kā Struncis atvēris muti, visas Kolātes bažas tika neatgriezeniski izkliedētas.

Raidījums, kā ierasts, sākas ar kaut kādu ārprātīgu Kolātes čilveivu, tāpēc nenobīstieties no pirmajām piecām ieraksta minūtēm. Kolāte raidījuma sākumā noplātās ar savu kārtējo diseni un šķelmīgi piebilž, ka vēlāk pastāstīs kaut ko ļoti īpašu. Elīna iepazīstina klausītājus ar Strunci, kurš ir galants džentelmenis, jo uz studiju ieradies ar šampanieti, šokolādi un savām glāzēm, jo studija neesot nekāds rokfestivāls. Struncis ir arī optimists, jo domā, ka tādā ūķī kā radio Nabas studija varētu būt plastmasas glāzes, kuras diemžēl šampanietim ir par prastu, bet tur drīzāk varētu atrast Kolātes pilno rubli, nekā jebkāda veida taru. Nezinātājiem piebildīšu, ka Kolātes pilnais rublis ir tikpat kultūrvēsturisks un leģendām apvijies mīts, cik Svētais Grāls vai pūces uzziedējusī aste. Lai vai kā, glāzes ir, šampanietis vaļā un pārraide var sākties. Šopenhauers reiz sacīja, ka visi nozīmīgie cilvēki mūsu dzīvēs ienāk klusām un neuzkrītoši, nevis trompešu un timpānu pavadībā. Saskaņā ar Šopenhaueru, Struncis ir īstais džeks, jo sarunas sākumā spītīgi kautrējas no mikrofona un turas no tā pa gabalu. Uzskatīsim to par labu zīmi. Tiesa gan, šajā brīdī man arī rodas aizdomas, ka viņi nebūt studijā neatrodas divatā, bet gan trijatā – trešā persona ir lācis no grupas Them Lemons, kurš ir uzkāpis Kolātei uz ausīm. Tomēr tā kā raidījuma vadītāja partizāniski klusē par trešās personas esamību studijā, es ignorēšu savas aizdomas un izlikšos, ka viss ir tieši tā, kā pasniegts – Kolāte, Struncis, šampis stikla glāzēs, pat ja patiesībā glāzēs (tās tur ir, jo dzirdama sašķindināšanas skaņa) ir ieliets alus. Vienreiz tā arī bija – Ābols teica Struncim, lai aiziet pēc šampanieša, bet viņš atgriezās ar aliņu. Patiesībā ir ārkārtīgi grūti pieturēties pie vadlīnijas, jo viss taču ir tik safabricējams, ka man stingst asinis, bet labi, šis texts galu galā nav kārtējā skeptiķu propoganda, tāpēc ļaušu raidījuma ierakstam turpināt manipulēt ar mani un ticēšu visam, kas tajā tiks pasacīts.

Struncis vēlas runāt tikai par labām lietām, jo, kā jau iepriekš viņu nodeva plastmasas glāžu ilūzija, viņš ir optimistisks džeks. Drošs paliek nedrošs, viņš tomēr apvaicājas Kolātei, vai viņa raidījuma noslēgumā grasās raudāt, jo izsenis ir zināma teika par to, ka Struncis ir vienīgais cilvēks, kurš pēdējo 45 gadu laikā saraudinājis azbestu Kolāti. Un ne jau šā tā, bet esot skaidrā! Protams, ne jau Struncis bija skaidrā, bet gan Kolāte. Asaras gan šoreiz izpaliks, jo Kolāte jau raidījuma rītā esot papinkšķējusi. Abi petuhi arī klausītājiem izstāsta stāstu par pieclapiņu ceriņziediem, kurš toreiz saraudinājis skaidro Kolāti. Struncis labi orientējas vēlmju jomā, jo zina stāstīt, ka mūsdienās modē esot vēlmes uzrakstīt uz lapiņas un tad kaut kur norakt, nevis stāvēt pie ceriņkrūma un meklēt savu laimīti. Kolāte, kurai gan uz ausīm uz uzkāpis lācis, tomēr uz mutes nav kritusi – pretī Strunča ceriņu stāstam viņa liek stāstu, kurā piedalījos arī es, un šis stāsts norisinājās Garciema pludmalē kādā senā augustā krītošo zvaigžņu laikā. Katram labam stāstam jāietver sevī morāle – abu stāstu morāle gan šoreiz ir viena. Var ievēlēties gan to, lai kāds padod pudeli, var ievēlēties arī to, lai mammai nav vēzis. Stulbi, bet tā arī beigās bija. Vēlmju tematika slīdeni pāriet pie botānikas – vai kāds vispār ir redzējis tādu četrlapu āboliņu? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas Imants Ziedonis? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas zirgs? Jautājumi paliek atvērti, un Kolāte atskaņo savu kārtējo indie bezsakaru.

Sarunu turpina virzīt neatbildamie jautājumi – piemēram, vai mutācija ir kaut kas skaists? Loģiskais turpinājums noved pie Maikla Džeksona. Tas savukārt mūs ved pie jautājuma, vai gadījumā ģeniāli cilvēki tomēr nav bišķiņ stulbi. Simt punkti ir. Ģēniji sadzīvē ir pretīgi idioti. Piemēram, Edgars Liepiņš arī neesot bijis nekāds rožu ziediņš. Ja jau par Edgaru Liepiņu, tad, protams, seko sarunas par Bībeli. No Bībeles pie Korāna, no Korāna pie Hemingveja. Cilvēkiem vajadzētu uzmanīties no autoriem, kas nav ņēmuši labu galu. Tā kā Jēzus ir sarakstījis Bībeli, tāpēc arī ar to uzmanīgi. Vajag lasīt Balzaku, jo tas tāpat kā Struncis visu laiku dzēra un bija megaparādos, vārdusakot – lustīgs džeks, nevis tā makulatūriskā depresija.

Kolāte raidījuma sākumā paziņoja, ka tai esot kas baigi īpašs sakāms. Te nu arī ir. Viņa esot uzņemta kaut kādā Amsterdamas vidusskolā, tāpēc no rudens pārcels savu iedzīvi uz Nīderlandi, kas nozīmē nāvi Astrobangai. Kam ir sākums, tam ir gals – ko nu tur daudz. Notinkšķ šampanieša glāzes.

Tā kā raidījums, lai arī diezgan abstrakti, bet tomēr IR mūzikas raidījums, būtu ļauni noklusēt, ka Struncis ir komponists. Viņš komponē mūziku grupai Smeldze, bet tie mudaki viņa trīsakordu dziesmiņas samudrī līdz nepazīšanai. No šī varam secināt, ka mūziķi ir diezgan lieli muļķi, jo kāpēc samudrīt to, kas ir vienkāršs? Par vienkāršību runājot, Struncis sāk proklamēt to, kāpēc 60% no Latvijas vīriešiem ir ņergas. Ziedus uzdāvināt nejēdz meitenēm, suņi tādi! Šeit radioklausītājas sāk arvien vairāk iemīlēties Struncī, tāpēc Kolāte sarunu atkal pārtrauc ar kaut kādu dziesmu, lai nenotiktu nekas fatāls.

Šajā brīdī es saprotu, ka tomēr es neesmu Platons, bet Struncis gan ir Sokrāta impersonācija, tāpēc savu izklāstu negaidīti apraušu, lai jums būtu lielāks prieks, ja nolemsiet raidījuma ierakstu noklausīties paši. Kam es to iesaku? Visiem, un jūs dzirdēsiet atbildes uz jautājumiem arī par to, vai meitene mīl džeku tāpēc, ka viņam ir mocis, vai tāpēc, ka viņa viņu mīl, vai struncis čemodānā salocīts ir braucis uz Baku, vai cilvēks no iedomām var nomirt, vai dzīvnieki domā jēlības, vai tēviņi ir jāliek sarkanajā grāmatā un vai Galaheri ir dzīvnieki. Man tagad laiks atvadīties līdz nākamam mēnesim, jo tikko no karalienes saņēmu īsziņu ar sekojošu tekstu: OK, back to Palace. #ginoclock

Manu otro textu līdz šim apvijis tik daudz mahināciju, cik Kombuļu Inesi garīgo slimību: es mēļoju, ka tas būšot par Džastina Bībera filmu ar aforistisko nosaukumu „Nekad nesaki nekad 3D”, jo tā iekarojusi IMDb (ko es cienu) topa 1. vietu un tādējādi kļuvusi par labāko filmu pasaulē, tomēr tas būtu par marginālu man skatīties nelicencētu skrīneri, taču skolas mediatēkā, kad vaicāju pēc šī darba, par mani sāka ķiķināt un nupat pēc skolas mani sāk arī iekaustīt, tā ka šitas neizdosies, sorz.
Tā kā es esmu dabaszinātnieks ar plašu sirdi un šajā brīžam asinsaukstajā kolektīvā trūkst siltu emociju, EK man piespēlēja lielāko notikumu pagastā: karaliskās kāzas. Teikšu godīgi, būtu no šīs fantasmagorijas izvairījies, jo es vēl knapi spēju atgūties no pieskaršanās Rebekai Blekai pagāšnakt sapnī, tomēr man no EK ir hroniski bail. Rezultātā tagad, kad kāzas galā, esmu izraudājis acis tik sarkanas, ka izskatos kā Edvards, kurš tikko apēdis Bellu: it kā apmierināts, bet tajā pašā laikā salauzts un skumīgs par visu šmuci.
Sākšu ar to, ka, par spīti manai karaliskajai mūzikas gaumei, es absolūti nekā nejēdzu par karalisko ģimeni. Es zinu, ka ir tāda smieklīga tantīte, kuras mātei par godu ir nosaukta mūsu skolas biblene, un ka viņu nez kāpēc sauc sugasvārdā par karalieni ar lielo Q, lai gan valodniekiem par šito vajadzētu pakliegt. Tad vēl es zinu, ka bija tāda princese (ar mazo p) Daijena, kuru tautā nez kāpēc ļoti mīlēja un kuru mūsu ģeogrāfijas profesors uzlika pagāšnedēļ uz slaida kā „1 no 10 vismīlētākajiem britiem evā”. Tad vēl es zinu to rižo un to, kurš precas, un to, ka viņi visi dzīvo Bigbenā (to man pateica EK, lai es izklausos gudrāks).
Pašas kāzas es gandrīz nogulēju. Piecelties plkst. 9 tomēr bija pārāk challenging, tādēļ tā vietā es piecēlos plkst. 10.30, un brīdī, kad beidzot uzštellēju BBC tiešraidi no kkādas baznīcas, pirmais, ko izdzirdēju, bija: „It’s 10.53, and Kate is now waving” aka „Ir 10.53, un Keita tagad māj.” Nepārprotami, uzsvars šajā ir uz to, ka ir 10.53, tomēr esmu palaidis garām tā visa bekgraundu. Kaut kur pa vidu visai Keitas māšanai es redzēju arī Tantīti, kura izskatījās gauži mīlīgi – nezinu, vai viņa gribēja būt cālītis vai saulīte, vai olu pudiņš (http://30.media.tumblr.com/tumblr_lkesr6F67i1qdqty0o1_500.jpg). Pati Keita bija uzvilkusi kaut kādu baltu mežģīņotu aizkaru, piešuvusi galā palagu, kurš vienai nabaga sievietītei bija jānes, jo tas vilkās pa zemi un Keita bija atkal pārrēķinājusies, cik īsa patiesībā ir. Ja ap šo palagu apkārt saliktu beņķus, uz Keitas pusdienas varētu ieturēt visa karaliskā ģimene. Lai gan tas viss izstījās gauži neveikli, publika sajūsmā stenēja. Tad Kaķa, skanot mazām zēnu balstiņām, devās iekšā baznīcā un turpināja māt. Fonā skanošais apokaliptiskais korālis, pēc mana rumāņu dzīvokļabiedra mūziķa domām, esot Aberdīnas (!!!) komponista „Apokaliptiskais korālis stīgu orķestrim ar fūgu”, man savukārt tas izklausījās vnk pēc Viens pats mājās saundtreka.
BBC, kamēr Keita nevarēja vien beigt māt, sāka rādīt viesus. Visiem viesiem (es viņus neatpazinu) BBC veltīja aptuveni 2 sekundes, Tantītei – 5 sekundes, savukārt Eltonam Džonam – 6 sekundes. Tā kā tas viss vēlāk pārcēlās uz Bekhemgenas pili, kaut kad rādīja arī pašus Bekhemus. Tad laikam Keita beidzot stājās māt, un kāzas puslīdz sākās. Mani pieraksti ir diezgan haotiski, tādēļ es šim aprakstam pieiešu tikpat radoši, cik radoši Keita piegāja altārim. Proti, laikam jau tādēļ, ka kāds aizkadrā bija aizrādījis, ka tik daudz māt nu gan nevajag, laulene ieslīga otrā grāvī un gāja, ieurbusies sarkanajā paklājā. Par laimi, viņai blakus gāja tēvs, kurš zināja, kad abi ir nonākuši galā – pie prinča Viljama spārniem.
Es mēģināju novērot abu potenciālo laulāto kognitīvi biheiviorālos procesus, bet te noteikti daudzi man iebildīs, jo jau ir paspējuši heroizēt Kaķas un Viljama būtību un šķīstību. Proti, kamēr Viljams izskatījās pilnīgā čilā kā pēc maza nevainīga xanax kursa, Keita bija manāmi bremzēta. Alkohols? Zāle? Abi? Varbūt viņa vienkārši domā, ka karaliskajai ģimenei piedienas lēni mirkšķināt un kustēties slow motion? Nezinu, kas bija ar to meitēnu, bet viņa mirkšķināja daudz par daudz un daudz par lēnu.
Šīs neparastās mirkšķināšanas laikā baznīctēvi mainījās kā šotu seti piektdienas vakarā, un es pārāk daudz nespēju iedziļināties viņu pātaros – bija agrs rīts un tikai pirmā kafija. Patiesībā tas ir glužs jaunums rakstīt textu no rīta un ar gaišu galvu. Anyway, visiem baznīctēviem, kuri nu nespēja vien izrunāties, pa vidu dziedāja Apvienotās Karalistes Apvienotais multirasu koris. Tā kā šis multirasu koris dziedāja vairākkārt un visas reizes likās, ka vienu un to pašu skumjo latīņu liturģiju, karaliene tika pieķerta lasām žurnālu – kamera gan fixi pārmetās uz Eltonu Džonu, jo, nenoliegsim, ir gluži mulsi pieķert karalieni lasām žurnālu tādā brīdī. Tomēr lauleņi jau nebija labāki – vienā brīdī viņiem dabesīja stāvēt pie altāra un viņi aizgāja malā apsēsties, kur, lai arī turējās viens pie otra un nežāvājās, izskatījas tikpat garlaikoti kā es, sēžot rindā Swedbankā.
Pēc tam viņi tika salaulāti, un man ir kauns atzīt, ka es to palaidu garām, tādēļ es to neatzīšu. Es gan centos savu nepiedodamo kļūdu labot un noskatījos atkārtojumu. Atkārtojums bija saviļņojošs.
Pēc visām formālajām ķecerībām nāca lielais māšanas maratons 2, un es jau iztālēm redzēju Keitu, berzējam rokas nepacietībā pamāt. Un kā nu ne, visu ceļu no Vestminsteras uz Bekhemgenas pili varēja māt uz nebēdu. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka Viljams māj 2x ātrāk un 2x ilgāk nekā Kaķa, un tas pierāda tikai vienu: viņam ir stāžs. Pūlis bija milzīgs un frustrēts, un es pavisam droši spēju sevi un Elīnu iedomāties intensīvi kliedzam, kad garām brauc jaunlauleņi un māj.
Tad kaut kas pateica: „Let’s take some pics” un visas svarīgās figūras pazuda Tantītes guļamistabā. Tikmēr pils pagalmā (man tur ir bildes!!!!!) tauta sāka pulcēties uz laikam jau karu vai badu, bet es pulcējos uz vēl vienu kafiju. Beigās izrādījās, ka tauta pulcējas, lai sagaidītu, kad jaunais pāris parādīsies balkonā un pirmo reizi oficiāli nosūksies. Tas lika sarosīties arī man, jo esmu ieguvis tādu īpatnību sarosīties tad, kad citi sarosās. Tomēr visa šī gaidīšana un parādīšanās bija priekš kaķiem. Nē, nu tipa priekš publikas, priekš kaķiem ir vnk tāds izteiciens. Jebkurā gadījumā viņu fiziskā saskarsme bija baisāka nekā komunistiskajā literatūrā – secinu, ka Keita ir frigida. Un tas, ka blakus bija Tantīte, nav nekāds attisnojums, tā dāmīte ne to vien ir redzējusi.
Pēc tam BBC intervēja „vienkāršos ļaudis”, kuriem par visu notikušo bija sakāmi 4 dažādi vārdi: „lovely”, „amazing”, „marvellous” un „nice”. Vēl pēc tam man uzkārās internets.
Rūgts!

Jau vairākkārt ar kolēģi Aneti Konsti esam pārrunājušas nepieciešamību texxxtos aprakstīt TV3 un žurnāla „Ieva” kopīgi veidoto projektu „Ievas pārvērtības”, kur Alpu govju slaucējas tiek pārveidotas par Zalcburgas smalkāko aprindu eskortsučāriem.

Šoreiz Ievas pārvērtības ar kameru bez brīdinājuma piezvana pie kādas sievietes durvīm un saka, lai laiž iekšā, nemaz nepaskaidrojot, kas viņi vispār tādi ir. Tai sievietei vārds gan labais – Solveiga! Turklāt viņai ir meitiņa Marta, un atminos, ka „Ugunsgrēka” zāļu tantiņa, spridzinātāja Solveiga Martu arī uzskatīja par savu dočurku. Protams, pārvērtības skatos ar uztraukumu par to, ka tūliņ kaut kas varētu sprāgt.

Kaut arī Solveiga runājot never vaļā muti, viņa ir pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, bet dienā, kad viņu medī „Ievas pārvērtības”, ir ātrāk aizgājusi no darba, lai tusētu savā šaurajā dzīvoklītī, sapņotu par karjeras izaugsmi un vienu pēc otras mugurā vilktu kleitas, pat nenojaušot, ka drīz kaut kādas televīzijas raganas tās ielidinās musorā.
Tad seko asarains stāstiņš par Solveigas dzīvi. Dzimusi ar lopiņiem meža malā, tāpat kā Jēzus. Tiek rādītas bildes no dziesmusvētkiem, orientēšanās pulciņa un klases tusofkām, kur pilns ar Nika Kārtera frizūrām

Tā pienāk „Ievas pārvērtību” tipiski satraucošākais brīdis, kad modes dizaineres Indra un Indra kā parasti paziņo, ka viss, kas vilkts līdz šim, ir samērā liela huiņa. Solveigai jāuzvelk trīs komplekti. Pirmais ir komplekts, ar ko apmeklēt konventa sēdi, kas ir tusofka, kurā es neesmu bijusi, jo nemaz nezinu, kas tas ir. Otrais ir smart casual ar samērā stilīgiem svārkiem ar kaut kādu volānu un vēl dažiem vijeboniem, kas tiek kombinēts ar žaketi, „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”. Kur to dizaineres iesaka vilkt? Ejot uz musoru!
Solveiga atzīst, ka vislabāk viņai patīkot sarafāni un vestes, bet, tā kā viņai patīk lauzt sevi, sievietei no katras šīs apģērbu sugas ir tikai pa vienam eksemplāram, bet viņa gribētu džinsa vesti. DŽINSA VESTI? WTF! Kas būs nākamais – prozit končas, konduktors un grupa „hameleoni”?!
Trešais komplekts simbolizējot to, kas notiek jaunās pasniedzējas galvā:
puķaina blūze, svītrainas bikses, rūtaina veste.


Vienā mirklī sarkanais musors ir tik pilns, ka, ja vēl kaut ko uzliktu, vadzis plīstu, damakla zobens kristu, kauss būtu pilns, Dons Kihots pakāstu vējdzirnavām, iešņauktu kokaīnu un vaicātu: „arī Tu, Brut?” Šeit nav runa par gardo šampanieti, bet gan par tirliņu, kurš appisa Cēzaru. Nobijušās no iespējamajām musora pārpildīšanas sekām, modes dizaineres ierosināja lasīties no mājām un goņīt uz lielveikalu „Alfa”, kas nav sekojis savam vārdabrālim specvienībai „Alfa” un nosaukumu mainīt negrasās.

No sākuma Solveiga pa veikalu šiverē viena pati - ieiet šmotku bodē un paņem kaut kādu pretīgu sudraba kostīmu,kas rada līdzību ar vēl kādu „Ugunsgrēka” varoni – viltīgo juristu Aleksi, kurš beigās ielidoja ar mašīnu kokā un tāpēc savās pēdējās sērijās bija tērpies marlē, nevis švītīgā sudraba uzvalciņā. Paņem arī nesmuku sudraba sarafānu un iet meklēt krellīti. Te jāpiekrīt modes dizainerēm: „Ne visu var izglābt lakatiņš vai krellīte”. Kaut arī beigās viss ir normālā krāsā – sarkanā -, nevajag ņirgt un teikt, ka tas ir kruti un dāmīgi. Tad Solveiga atceras, ka jāpamēģina arī kaut kas viņas sievišķīgajai pusei, ne tikai konventa sēdei. Tātad skaidrs, ka konventa sēde ir kaut kas nesievišķīgs. Domāju, ka konveta sēde varētu būt tāds kā geocachings, tāda kā copēšana.

Te nu esam klāt pie klasiski trakulīgākās pārvērtību daļas - frizētava „Priom”. Pirms sāk strādāt, tiek rādīts frizieres klipiņš, kur viņa smaida, eleganti laistās ar šampūniem un mazgā apdročītus spoguļus. Friziere Jolanta nogriež Solveigas mīļos pufīgos matus, kurus es jau biju paspējusi iemīlēt, un tā vietā sastāda kaut kādu pērļu blondas, tievas, taisnas šņagas. Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas var būt, ka visi „Ievu pārvērtību” upuri, ieraugot sevi spogulī, ir nenormāli pārsteigti, jo esmu ievērojusi, ka attiecīgajā frizētavā spoguļi ir visās pusēs, tāpēc neskatīties spogulī ir neiespējami. Solveigai jaunā frizūra patīk...ne pārāk patīk, jo viņa saka, ka, nevis zajebis, bet gan „glauni” un „savādi”, „kaut kas cits”, un viņas sejas izteiksmē rakstīts svarīgais kods WTF, kas nozīmē, ka viņa visticamāk iebēra kādu indīti frizieres tējiņā un friziere nākamajā dienā darbā nav bijusi.

Sejas krāsotāja, stāsta ka viss, kas ir gaišs un spīdīgs, padara lielāku, apjomīgāku un izvelk uz āru. Tātad tāpēc ir radītas spīdīgas kristāla šmigas glāzes! Sapratu, ka vecenēm ar brillēm ir nenormāli jākrāsojas, jo viņu acis praktiski nav redzamas. Pilnībā piekrītu, bet tas vairāk attiecas uz smaga pāļa gadījumiem.

Nu klāt emocionālākā raidījuma daļa – jaunajā prikidā jāatradās ģimenei un draugiem. Vēl pirms satikšanās ar tuviniekiem jāuzvelk kaut kas prikoļns, jo ar žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām” jau uz balli neiesi, sevišķi, ja vīrs, kā vēlāk izrādīsies, gaida ierodamies ziedru grupas Roxette solisti.
Atbilstošu tērpu nav viegli atrast, bet modes dizaineres ir pastrādujšas.
Ieraugot sevi spogulī pirmajā jaunajā prikidā, Solveiga nospriež, ka tā nemaz nav viņa. Bet raidījuma vilcējspēks – Indra un Indra – par pazudušo Solveigu neliekas ne zinis un šovu turpina ar šo nesolveigu, kas, izrādās, esot kāda gudrā blondīne. Otrais kostīms, ko gudrā blondīne piemēra, ir tiešām pretīgs, man pavelk uz korķi – kaut kāda murskuļu blūze un melnas modernās bikses ar zemo šekumu, kam ap vidukli apvīta ķēžu josta. Bloaaah!! Un kurpes liek man tomēr pārdomāt ideju šo dienu pavadīt skaidrā. Kad salīdzina to ar viņas pirmo žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”, škiet, ka viņai šajā laikošanā ir prikolīgas paģiras un tūliņ gudrā blondīne pie galvas piestiķēs arī pulksteni ar plūmēm un briljantiem, kādu viņreiz gandrīz iegādajos Katovices tirgū nākamajā dienā pēc mielošanās ar manas mīļākās valsts simbolu šņabi „Žubrowka”.

Caur ērkšķiem uz rozēm tomēr tiek atrasta piemērota kleita vakara dzeršanai - zaļa ar žuburiem, ar sarkanām zeķenēm. Ģimene un draugi nemaz nepamanīja, ka atnācis cits cilvēks. Tiesa, viņas jaunākā māsa to nosauc par piedauzīgu (pati tajā mirklī ir ģērbusies zeltā kā tāds faraons). Tāpat māsas kritizē pārlieku lielo grima ietekmi, gudrās blondīnes vecumu un atzīst, ka šitādā izskatā varot iet ar māsām uz klubiņu, nekur citur. Uz sagaidīšanu atnākušas arī pārvērstās sievietes studentes, kuras, protams, saka, ka viss ir zajebis, un pie tā šoreiz es arī vēlētos palikt, jo kleita tiešām bija laba, un gan jau tajā Islandes hotelī viņiem iedod kādu šmigu par brīvu, tātad par kaut ko sūdzēties būtu grēks.

Solveigai, kas vismaz piedalījās raidījuma sākumā, pavisam drīz būšot trīsdesmit gadu jubileja. No sirds novēlu kārtīgi iztresīties, jo trīsdesmit gadu ir burvīgs vecums. Ne velti ir tas teiciens: „Kam trīsdesmit, tam čils.”

neprātīgu prieku manī ir radījusi vairāku cilvēku neizpratne par to, huj divdesmit dienu neesmu pievērsusies texxxtiem, kā arī nepārprotamas pavēles goņīt dziļas izpratnes cauraustu kāda ikdienišķa fenomena apskatu. šodien pievērsīšos savam mīļajam dailes teātrim, kas -kāda sagadīšanās!- atrodas tieši blakus pilsētas lielākajai slimnīcai. teātris mani no sirds iepriecina, paklausot diviem maniem lūgumiem - dalīt šmigu, lai priekšnesums būtu panesams, kā arī brīdināt par to, ka izrādē dzied. spēlmaņu naktī šmigu mutē lēja ar varu, bet to, ka izrādē "trīs sprīdīši un vilks" diemžēl dzied, zināja visi sētas kranči, un paģiku dzērāji jau pratās un nosauca to par teātra dienas koncertu. paldies lasītājam pēterim, kurš man ieteica pievērsties šim šedevram, kā arī manai māsai, kas uzdāvināja man biļetes uz izrādi, kas tiek saukta arī vienkārši par šlāpina izrādi, jo juris strenga tur staigā ar "vienotības" kreklu, un šlāpins, kā zināms, ir "vienotības" kalps.

pirms sākuma, protams, lēnām piegāju pie šmigas galdiņa pēc vīna glāzes. lēnām, jo klausīju kādai ar vaniļas smaržām piegāztai sievietei, kas savam bērnam sacīja, ka teātrī nevarot skriet, jo tas neesot stadions. nevar nepiekrist. kad biju mazliet ieķemmējusi, devos iekšā zālē, kur līdz potītēm bija izlietas dzintara smaržas "saldā dzīve". nav šaubu, ka izrādes tapšanā piedalījies latvijas inovāciju guru, silikona ielejas mērs artūrs mednis, jo bez vaniļas smaržām jutu arī nepārprotamu inovāciju dvingu - pirms izrādes varēja skatīties uz ekrānu ar tetri, kurā vienlaicīgi krīt lejā četras figūras. bija skaidrs - "trīs sprīdīši" būs gudra izrāde par lietām, kas nav iespējamas. un tetra figūriņas tika liktas tik stulbi, ka jau pirms šova zināju, ka es varu labāk.

"trīs sprīdīši" it kā esot par mazu tautu, kurā ir tikai trīs cilvēki, turklāt visi džeki. varētu domāt, ka šī tauta ne tikai runā kaut kā tautiski, bet arī pārstāv citu sugu - sugu, kas vairojas daloties, nevis normālā divu dzimumu pišuku ceļā. tomēr mazliet vēlāk izrādās, ka ir arī sprīdene lienīte, kas ir džeza dziedātāja un trim džekiem brīvajā laikā sakārto māju un pienes alutiņu, ko, kā vēsta latviešu tautas dziesma, ir darījis (uzbrūvējis) seskis. ko var gribēt no dzēriena, kuru taisa smirdīgs dzīvnieks? trīs sprīdīši ir lauris dzelzītis, gunča no "būt mīlētai" un juris strenga, par kura veiklo locīšanos no sirds nobrīnījos, jo pēdējo desmit gadu laikā biju redzējusi viņu tikai līķa vai wannabe līķa lomās. viņi ir "tipiskie latvieši" - skatās hokeju, dzer, ir slinki un grib naudu, bet bankas viņus appiš. un nav nekāds brīnums - viņi nepamana, ka naudasmaiss smurguls spēlē šahu tikai ar baltajiem kauliņiem (4 gab.).

tiem cilvēkiem jau patīk visādas dziesmas, tāpēc pie ceturtās visi sāk plaudēt līdzi, un uz skatuves parādās liela zivs, kas liek manai ihtiologa sirsniņai sadalīties pa šotiem. pirmajā cēlienā sprīdīši iegūst mandātu saeimā godīgās vēlēšanās, kas nozīmē, ka šajā tautā ir vēl daži cilvēki - citi deputātu kandidāti ar dažādām šlipsēm, kā arī vēlētāji, kas uz šiem petuhiem uzķērušies. tālab īsti nesaprotu, kas liek trim zēniem nākamajā cēlienā pist prom - saka, ka sūdi ar naudu, bet viņi taču strādā saeimā, kur, kā man no drošiem avotiem zināms, vienmēr ir šampanietis. pirmā cēliena beigās man blakus sēdošais "dzintara" reklāmas ķermenis savai druškai sacīja: "te ir jāraud, nevis jāsmejas." izrāde bija tik interesanta, ka mana mama tikai starpbrīdī pamanīja, ka viņai blakus sēž druška.

tā klāt bija starpbrīdis, atkal bija jāskatās ekrāns, kur šoreiz rādīja kaut kādu to apļu šuri muri, no kā var reāli apdolbīties, bet, tā kā šis nebija tas niknākais šuri muri, tad tomēr iemalkoju vēl mazliet vīna (bet pamēģiniet jūtūbē tos šuri muri, istaba tiešām sāks šķobīties). te man ir jāveic neliela atkāpe ne pa tēmu, bet šī ir tiešām ļoti svarīga informācija - teātrī redzēju kitiju no ugunsgrēka, bet izrādās, ka tajā pašā laikā viņa bijusi ugunsgrēkā. divi varianti - vai nu ne tikai ļeonam ir bratans, bet arī kitijai ir māsa, vai arī izrāde un starpbrīdis notika ierakstā, jo visi zina, ka ugunsgrēks tiek rādīts tiešraidē.

otrajā cēlienā sprīdīši devās uz visādām ārzemēm. uz angliju - lai nemaksātu par restorānu. uz holandi - lai dabūtu piķi. uz parīzi - lai izpistu priekamāju ģetkas. beigās tomēr viņi nolemj atgriezties, jo citur nevar dabūt rupjmaizi un citur paģiru sviedri nav tādi. cik zinu, tam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi, jo reti kurš brauc uz importa zemēm, lai nebūtu jāēd tā jobnutā rupjmaize un lai smaržotu labāk. brauc, jo nav naudas. te mana tetra hipotēze par to, ka izrādē būs nereālas lietas, ir piepildījusies.


"trīs sprīdīšos" man vissliktāk patika saša no ugunsgrēka, jo viņš jau tā ir ļoti nesmuks, bet vēl bija uzvilcis kaut kādu drausmu sarkanu samta kostīmu un dziedāja par narkotikām, un man, kā zināms, besī visādi amfiki un ekstazī, un kokaīni. kas patika vislabāk? solījums programmiņā, ka šajā farsā varēs izrēkt liesu. pohuj, ka beigās neiesmējos nevienu reizi. un arī žēl, ka nebiju tajā izrādē, kur mirklī, kad sāka dziedāt sirdsmīļā monika, texxxu dročītājs pēteris esot cēlies kājās un applaudējis. diemžēl viņš bija vienīgais.

vai iesaku kādam citam apmeklēt šo izrādi? atkarīgs no tā, vai šlāpina joki rīgas laika pakaļā Jums liekas smieklīgi un vai viņa dzeju Jūs skaitītu pie ziemassvētku eglītes. lai beidzot radītu jautru gaisotni, pastāstīšu anekdoti, kuru esmu radījusi kopā ar texxxtu kolēģi sandru mētru:

šlāpins iet pa parku. tur džilindžers ber auzu pārslas acīs. šlāpins: "idiot, ko tu dari?" džilindžeris: "zīlītes baroju. tev cīga nav?" šlāpins: "man īrijā palika."

Pagājušajā nedēļā, kā es to vakar sapratu, skatoties atkārtojumu, noslēdzās jaunā LNT raidījuma "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt" pirmais cikls. Jāatzīst, ka raidījumu skatījos pastarpināti citām lietām, tāpēc neatceros īsti, kā šis cikls tika nodefinēts - katrā ziņā kaut kas par to, kādi ir Latvijas izglītības trūkumi, un kādi būtu risinājumi. Nezinu, ar ko atšķirsies pārējie cikli, jo sapratu, ka visi raidījumi būs par izglītību.

Raidījumu vada kādreizējais kompānijas "Mēmais šovs" līderis Viesturs Dūle, kurš agrāk bija labi pazīstams kā diezgan veiksmīgs jokdaris, bet tad paralēli pirmajam latviešu izceļotāju vilnim uz Īriju un Angliju, devās līdz ar otro vilni garīgos meklējumos uz Indiju. Klīda baumas, ka Viesturam Indijā izaugusi milzīga bārda un pazudis mobilais telefons, līdz pēkšņi viņš atkal atgriezās dzimtenē nevis ar pārsteidzošu izskatu vai neparastiem paradumiem, bet gan ar jaunu vārdu - Livingstons, kurš vairs nebija āksts, bet gan dziedātājs. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka likās - Viesturs savu jauno profesiju uztver patiešām nopietni, un kaut kur starp sevis atrašanu ir pazaudējis pašu svarīgāko, kas vien cilvēkam palīdz izdzīvot šajā pasaulē - humora izjūtu. Tagad viņa jaunā pēc paša iniciatīvas veidotā radījuma vadītāja apluā ir kaut kas starp abiem - viņš atkal kaut ko vada, bet ar tādu nopietnību, kā iepriekš bija attiecies pats pret savu dziedāšanu.

Raidījuma nosaukuma pirmā daļa "Intelektuālā apokalipse", ieskatoties svešvārdu vārdnīcā, varētu tikt vienkāršota kā "Prāta/garīgā atklāsme", bet otro daļu "Būt vai nebūt" esmu dzirdējusi kaut kur gan saistībā ar Šekspīru, gan jaunu latviešo seriālu par mīlestību. Tas viss kopā ir tik sarežģīti, ka, pieņemu, visi to tāpat sauc par "to Viestura Dūles jauno raidījumu".

Tas Viestura Dūles jaunais raidījums ir orientēts uz problēmām pamatskolas un vidusskolas izglītībā. Varbūt lielai daļai no lasītājiem tas būs pārsteigums, bet diemžēl esmu beigusi kā vienu, tā otru, iegūstot samērā labus rezultātus, kas gan nedaudz pasliktinājās līdz ar pieaugošo vēlmi biežāk malkot grādīgos dzērienus. Arī manas atmiņas par skolu saskan ar lielāko daļu no, visticamāk, Jums un arī raidījumā klātesošajiem viesiem - stundas bija garlaicīgas, un lielākajai daļai no tām nebija īpašas jēgas, bet tāpat kā monogāmijas un demokrātijas gadījumā nekas labāks par skolu īsti nebija un nav izdomāts, jo nebija alternatīvas, ko iesākt tādā nejēdzīgā bērna un pusaudža vecumā. Vēl vairāk mani satrieca tas, ka bija gandrīz neiespējami nākt klajā ar savu iniciatīvu vai arī izteikt viedokli, jo nekad neko nedrīkstēja, vienmēr bija vislabāk, ja klusi un kārtīgi sēdēji pie galda un konspektēji grāmatu. Iestājoties augstskolā (jā, tas ir neticami), ieguvu tādu kultūršoku no tā, ka mani pēkšņi uzrunāja uz "Jūs", un neviens ne par ko nepiesējās, ka neko vairāk par sēdēšanu un lekciju konspektēšanu arī uzsākt nespēju. Atvainojos, ka novirzījos no tēmas, bet šajā sakarā šķita gandrīz neiespējami nedalīties ar šo savu sirdi plosošo stāstu.

Ņemot vērā pašas pieredzi, man būtiskas pārmaiņas izglītības sistēmā šķiet ļoti svarīgas, tāpēc diskusija par to pēc būtības ir ļoti pozitīvi vērtējama, tikai diemžēl raidījumam bija šis tas kopīgs ar sajūtām skolas solā - pie tā ir grūti nosēdēt, man bija garlaicīgi, un tāpēc jau teicu, ka paralēli darīju citas lietas, kas pirms gadiem 7 būtu bijusi skolotājas karikatūra ar grebeni un šmigas pudeli rokās, bet šoreiz bija saistītas ar reālu šmigas pudeli manā personīgajā rokā.

Tajā Viestura Dūles raidījumā, kā jau laikam tas tur parasti ir, bija vairāki viesi, no kuriem neviens nebija saistīts ar darbu izglītības sistēmā vai attiecīgās institūcijās. Viens no viņiem bija Gustavo, kurš bija piemērs tam, kā džeks ar ļoti sliktām atzīmēm spēj tomēr dzīvē daudz sasniegt, ja vien atrod lietu, kas viņam tiešām interesē un caur to arī motivāciju mācīties. Domāju, ka tas, ka cilvēka sasniegumi "pieaugušo dzīvē" nav tieši saistīti ar viņa panākumiem skolas vidē, jau tāpat ir visiem labi zināms, tikai skolas uzdevums visdrīzāk būtu šajā tālākajā dzīves ceļā ievirzīt un sniegt attiecīgas prasmes. Diemžēl lielākā daļa manu draugu vidusskolu beidza bez pilnīgi jebkādas nojausmas, ko tālāk dzīvē darīt. Bāc, es laikam visu laiku piesienos skolai, nevis raidījumam, bet tā kā raidījums bija par skolu, tad ir taču piedodams, ka, iedvesmojoties no tā, reflektēju vien tālāk. Un, kā redzams, lietoju arī attiecīgus svešvārdus.

Vēl raidījumā bija divas slavenības, no kurām viens - spēkavīrs Raimonds Bergmanis - sūdzējās par to, ka iestājās augstskolā viena priekšmeta dēļ, bet to viņam tik nejēdzīgi pasniedza, ka skola bija jāpamet, un beigās piemetināja, ka ir ikvienam ir vajadzīga drosme atvērt skolas durvis. Tam es piekrītu, bet viņam pašam taču drīzāk nepietika drosmes, lai tās durvis aizvērtu. Trešā slavenība bija reklāmas uzlecošā zvaigzne Gatis Mūrnieks, un es gan neatceros, kāds bija viņa sirdi plosošais stāsts attiecībās ar skolu, bet viņš uzsvēra, ka ir jāsabalansē eksaktie ar humanitārajiem priekšmetiem, lai nav tā, ka pret divām mūzikām stājas sešas matemātikas. Tam piekrita arī kaut kāds Somijas izglītības inovāciju vecis, ko Viesturs bija aizbraucis nointervēt. Tas arī nav slikti, lai gan es mūzikās vienmēr riktīgi baidījos, ka sauks priekšā dziedāt pa vienam gandrīz tikpat ļoti kā bioloģijās baidījos, ka sajaukšu, ko augs ieelpo un ko izelpo.

Vēl bija atnākuši divi skolēni, no kuriem mazākais džeks stāstīja, ka ir ir stulbi, ka skolotājs tikai monotoni stāsta savu vielu un neļauj skolēniem izteikties, un tikmēr viņi aizmieg. Lielākā meitene teica, ka viņai besī, ka skolotājs 7. stundā saka, ka arī viņš ir noguris, un līdz ar to jau sāk stundu ar tādu iegruzīšanu, un vēl viņai nepatīk, ka tik daudz jāmācās, tāpēc piekrita somu izglītības inovāciju džekam, ka vajadzētu vairāk fiziskas aktivitātes, tīri praktiskas nodarbības. Bija arī viena mamma, kuras bērnam bija problēmas skolā, un viņa stāstīja par to, kā tās risinājusi.

Paralēli sarunām cikla laikā tiek konstatētas problēmas un piefiksēti iespējamie risinājumi, ko tad pieraksta klāt nevis uz tāfeles ar krītu, bet uz moderna ekrāna programmā "Microsoft Word". Šoreiz tur tikai pievienota arī mīlestība, bet viņi laikam paši tāpat kā es kaut ko sajauca ar to seriālu "Būt mīlētai", jo to taču nevar iemācīt, tā nāk no dabas, un to jau sen Imants Ziedonis nodefinēja: "Mīlestība tā kā zibens nāk, Atnāk balta, uzliesmo un nosit."

Runājot par Imantiem, raidījums pēc reklāmu bloka katrreiz atsākas ar mūžīgu dziesmu no skolas izlaidumiem: "Dziesma, ar ko tu sācies". Būtu interesanti veikt pētījumu, kas šajos vārdos un/vai mūzikā ir tāds, ka to tik ļoti gribas nodziedāt izlaidumā.

Sniedzot tādu noslēdzošo vērtējumu par raidījumu, atkal piekritīšu kādai komentētājai vārdā dakslee virtuālajā vidē, kurai licies interesanti, bet neredz tam jēgu, jo "tiem, kam būtu jāņem tie vērā - to nedara!", kā arī kruze78, kas saka, ka raidījums ir virspusējs un gaužas par problēmām, bet nepiedāvā reālus risinājumus.

Speciāli skatīties neiesaku nevienam, bet drīzāk paturēt prātā prātulu, kas man no skolas laikiem palikusi atmiņā - zvans ir priekš skolotājiem! Vislabāk ar to sevi mierināt, piemēram, no rīta skanot modinātājpulkstenim.

"Tavs brālis? Tavs draugs? Tavs klasesbiedrs? Vai kaimiņš? rīt pusčetros cirkā notiks superpuiku fināls, tāpēc aicinu Tevi nākt līdzi un noskaidrot, kurš būs superpuika. biļetes ir,” tā mani vakar uzrunāja texxxtu jaunākais loceklis Salvis Klombergs, kuram, pēc šīs dienas ieraksta spriežot, nav vienalga, kurš kļūst par Superpuiku 2011. Iepriekš nebijām tikušies, tāpēc gribu sacīt, ka uzaicināt meiteni (šajā gadījumā – vecāku sievieti) pirmajā randiņā uz Superpuiku finālu ir ace. Salvi, dienās būs liels zēns.

Nemanot Superpuiku 2011.gada fināls ir kļuvis par svarīgāko notikumu texxxtu vēsturē, jo iepriekš neviens notikums nav izpelnījies abus – gan pirmsapskatu, gan pēcapskatu.

Iekļūt 10 Superpuiku sarakstā - tas tev nav Latvijas Universitātē iestāties! Atlasē startēja ap 100 zēnu, bet šodien Rīgas cirka arēnā, kuru vēl aizvien rotā Ziemassvētku zvaigznītes, vaigā redzējām labāko desmitnieku. Bet, pirms viņus ieraudzījām, bijām jau izvēlējušies favorītus, balstoties uz īsu izmeklēšanu portālā draugiem.lv. Man vislabāk patika Nils, kurš savā profilā citiem iesaka iedzert par viņu (Superpuikas titula pretendentiem ir aptuveni 11 gadu), skaidrs, ka dzeršana vairo pieklājību, jo viņš bija vienīgais, kas pēc kāda dueļuzdevuma savam pretiniekam paspieda roku.

Kad arēnā izgāja viszajebisākais (šo vārdu radījis Mārtiņš Kalniņš) desmitnieks, sapratu, ka man ir vēl viens favorīts – skinny džinsiņās tērpies garmatainais snovbordists Kārlis, tomēr nojautu, ka neviens no maniem mīluļiem neuzvarēs. Bet visi bija uzvarētāji, jo tie viņu atbalstītāji bija vienkārši ahujeķ – es čista nevarētu sadabūt sev 30 cilvēku, kas bez papildu samaksas skaidrā bļautu par mani un sakrāsotu plakātus „EK spirdzina”, „EK – mēs ar Tevi!”, „EK par prezidenti!”, „Atlaist Saeimu!”.

No sākuma dzīvojām ilūzijās, ka pasākumu vadīs Ufo, jo jāatzīst – viņš ir diezgan super. Bet arēnā iebrāzās kāds Atis veco lidotāju ķiverē un Ufo pielika pie vietas – pie goda žūrijas vietas. Pārējie žūrijas locekļi bija vecs superpuika, džeks, kurš Irānā nobraucis 3000 kilometru ar ričāgu, kā arī visādas tantes no Rīgas domes.

Pirmais zēnu uzdevums bija no dēļa izēvelēt ķeblīša detaļu, kas pēcāk jāieskrūvē pusgatavā ķeblī, lai padarītu to par gatavu. Novērojām, ka tika izmantotas samērā modernas ēveles un viens vecis uzvalkā visu laiku sēdēja pie viena zēna darbagalda un neļāva normāli vālēt. Zēnu pārbaudījuma laikā un pirms tam arēnas vidū bija zāģētājs, kurš no celma teju manā augumā izzāģēja krēslu. Skaidas leca kilometriem tālu, un visnotaļ asprātīgais DJ Krii zāģēšanu pavadīja nevis ar kaut kādu AC/DC, bet gan ar Čaikovska „Gulbju ezeru”. Čaikovskis gan ir kruts čalis – der gan pie Natālijas Portmanes masturbēšanas, gan pie bluķa zāģēšanas. Vislabāk ēvelēšanas uzdevumā, protams, veicās tiem, kas bezjūtīgi tikai drāza un drāza, bet diemžēl nesekmējās puisim, kurš savu dēli glāstīja kā kā tikko uzplaukušu ziedu (t.i. – kaut kādu ģetku), kas ir noderīga prasme, varbūt pat noderīgāka par ēvelēšanu, bet, ja viņš reizē, kad bija bezjūtīgi jādrāž, glāstīja, no visas sirds vēlu kaut ko nenočakarēt tad, kad jāglāsta tikko uzplaucis zieds.

Kamēr zēni ēvelēja un skrūvēja, tikmēr čalis ar zāģi tikai zāģēja, no sākuma daļēji ignorējot darba drošību – austiņu, kas glābtu no trokšņa, nebija, un kārtīgu aizsargbriļļu vietā bija kaut kādas saulenes. Bet laika gaitā viņš saprata, ka saulenes telpā ir stulbi, un noņēma arī tās. Kā es varu zināt, ka zāģētājam vajag normālas brilles un austiņas? Man pašas reiz bija huskvarnas zāģētāju komplekts! Un tas varbūt pofig, ka viņš pats acīs dabūs skaidas, jo skaidu jau savā acī neredz, bet pasākuma auditorijas lielākā daļa bija bērni, kas skatījās, ka tam čalim pohuj par drošību, vot, tad man arī. Tas pats attiecināms uz alpīnisma džekiem, kas, izkarot un novācot virves un ko tur visādām disciplīnām, pa kustīgām stalažām kāpelēja bez kādiem drošības prikidiem. Tikmēr pasākuma vadītājs Atis stāstīja, cik svarīgi, lai Superpuikas būtu piedrošināti līdz pēdējam, jo jebkas cits esot kategoriski aizliegts un dzīvībai bīstams. Es jau neko, bet mans krietni jaunākais pavadonis pēc pasākuma, piemēram, skrēja pāri ielām pie sarkanās gaismas, kā arī leca peļķēs bez peldvestes.

Pēc pirmā uzdevuma arēnā tika aicinātas divas mammas, kurām bija jāierauj un tad ar zāles pļāvēju jānopļauj 7 metri. Kā atklājās vēlāk – nebija jāierauj un nebija arī zāles, tātad visai bezjēdzīgas sacīkstes. Pluss, protams, ka dāmas ieguva balvas, kas bija mazas, bet vērtīgas. Tā kā nesadzirdēju, kas tieši tas bija, nospriedu, ka laulības gredzeni.

Otrajā uzdevumā zēniem pa stalažām, kas kustējās, bija jālien augšā, jāpaņem āboli, jo mēs visi esam gudri un apaļi kā āboli, tad jāraušas lejā un ar riteni jāizbrauc kaut kādas figūras, kas man mazliet atgādināja zirga trafaretu. Šeit zēni startēja pa pāriem – kurš vinnē, tas vinnē. Sevišķu cieņu manās acīs izpelnījās kāds zēns, kurš šļūcot lejā pa wirw (virve angliski), pagrieza seju pret mani, tajā es izlasīju, ka viņam patiesībā ir nešpetnas bailes no augstuma un viņš nevis šļūc, bet ģībst lejā, bet tik un tā viņš to paveica – uzkāpa uz kustīgajām stalažām, no kurām krītot, nenosistos, bet kāju salauztu gan. Kā zināms, kājā arī glabājas smadzenes, kas būtu ļoti nepieciešamas nākamajam uzdevumam (tagad sāku domāt, ka tas nākamais varbūt bija pirms šī).

Zēniem no māla, kas no sākuma izskatījās vienkārši pēc ķieģeļa, bija jātaisa figūras, kas nebija vienīgais kulinārais uzdevums. Elmārs Tannis no šova „Dejo nost!” zēniem lika taisīt arī tortes ar S burtu. Nesaprotu, kāpēc neviens neiedomājās uz tortes uzkaisīt ausu sēru un teikt, ka re kur ir. Jau pirms uzdevuma tika paziņots, ka garšīgums netiks ņemts vērā, visus interesē S burta noformējums. No manas vietas izskatījās, ka kāds zēns ir uzvilcis trīs S burtus, tādejādi veidojot vārdu „Sekss”. Taču šī uzdevuma kulminācija pienāca tad, kad Superpuika Emīls paziņoja: „Superpuika ir kā rieksts!”

Pusfinālā iekļuva četri džeki, kuriem bija jākāpj uz tām trakajām stalažām un teju jāstāv bezdelīgā, bet fināla duetam bija jākāpj turku pupā un tās galotnē jānostājas svecītē. Te pēkšņi atskanēja „We are the champions”, un man likās, ka tas zēns, kurš ir palicis otrais, šļūc zemē pa wirw, jo viņam palicis nelabi, kas būtu saprotami. Sadusmojos uz kaut kādu putniņu augšā, kas meta puikām virsū krāsainus papīriņus, jo, bļaģ, puikam slikti, moška vēl bombačkas uzlidinās? Bet, kad redzēju, ka nestuvju vietā atnes goda trīstrepi, sapratu, ka situācija ir pārāk neticama, lai būtu īsta. Izrādās pirmais džeks – Eduards Ancāns – tiešām bija sagrābis ābolu, kas nodrošina uzvaru, bet es to vienkārši nebiju pamanījusi. Tātad viņš bija kļuvis par Superpuiku jeb riekstu.

Karoče, visi džeki, kas piedalījās, bija baigie malači, man vienmēr patikuši čalīši, kas piedalās legomānijās, skolas konkursos un jēdz skolas disenē uzaicināt dejot meiteni pat tad, ja gan ārā, gan iekšā vēl ir gaišs. Cik vien atļaus ģeogrāfiskais novietojums, sekošu līdzi arī turpmākajiem Superpuiku konkursiem. Bet tagad, kamēr vēl banānu republikā Lielbritānijā gaišs un ir vakardiena, vēlreiz apsveicu Sandru Mētru Biksēs Vētru dzimšanas dienā. Novēlu nogrābt kādu superpuiku in Aberdeen. Bet tikai ne Rihardu Johansonu, jo texxxti pišas vai nu paši ar sevi, vai arī ar ko pagadās, bet viens ar otru – nekad.

Sveicināti, dārgie lasītāji!
Sandrai Mētrai šodien ir Dzimšanas diena, tāpēc sveicu, vēlot daudz laimes! Un lai arī turpmāk top ražīgi texxxti! :**

Šodien pusčetros cirkā sākas "Superpuika 2011" fināls. Ar Elīnu esam deleģēti sekot svarīgajam procesam un visu piefiksēt, taču pirms lielā pasākuma, aplūkošu Dienas viesistabā notikušo diskusiju: „Kas ir superpuikas vērtības?” Superpuikas tituls pastāv jau divdesmit gadus, un arī es savas agrīnās bērnības dienas aizvadīju šajā konkursā. Kamēr citi dziedāja „Cālī”, es cirka arēnā kāvu lauvas. Toreiz gan neuzvarēju, jo sakāvos ar tiesnesi un tiku diskvalificēts.

Ja pirms diskusijas noskatīšanās man kāds jautātu, kas ir superpuikas, es noteikti izvairītos atbildēt un teiktu, ka zinu tikai to, kas ir suņupuikas. Tāpēc labi, ka diskusijas sākumā četri vīri un vadītāja centās noskaidrot superpuikas definīciju. Izrādās, ka superpuika ir puika, kas ar aizrautību un iedvesmu dzīvo piepildītu un laimīgu dzīvi. Viņš iet mērķtiecīgu ceļu, lai sasniegtu mērķi un pārvarētu sevi. Vēl šis puika pēc savas būtības ir superpuika sev. Un tikai pēc tam mammai, tētim un citiem. Tā nedaudz egoistiski jau tas viss skan, tāpēc, ja man tā īsāk un kodolīgāk tagad būtu jāraksturo superpuika, gribētu teikt, ka tas ir tas pats pašpuika, tikai modernāks un labāks.

Viens no konkursa superpuika organizētājiem - bērnu zinātnes centra Tehnoannas pagrabi vadītājs Alvis Balodis pastāstīja, ka šajā konkursā bieži vien piesakās zēni, kas skolā ir pilnīgi muļķi (nesekmīgie), un dažkārt šie zēni arī veiksmīgi iztur visas atlases kārtas un nokļūst finālā. Tad rodas situācija, ka „atnāk skola” un aizliedz piedalīties. Kāpēc tā notiek, diskusijā netiek paskaidrots, taču man ir aizdomas, ka skola negrib, lai televizors un prese padarītu šo puiku pārāk populāru, un vēlāk citiem rādītu kā tādu paraugu. Pats Alvis gan vēlāk smaidot atzīstas, ka pats ir tipisks piemērs tam, ka bijis absolūti nesekmīgs klasē, bet vēlāk tomēr izsities. Bērnībā viņš staigājis pa izgāztuvēm un spridzinājis aerosolus, tad nebijusi nauda, bet bijuši sapņi un ideāli.

Atbildot uz diskusijas vadītājas jautājumu, vai Alvis pats jūtas kā superpuika? Viņš atbild izvairīgi un saka, ka nejūtas gan, norādot, ka skaistākais šajā visā ir ceļš uz mērķi. Šajā brīdī man nav skaidrs, kāpēc Alvis tā saka un par kādiem mērķiem viņš runā? Taču par laimi diskusijā iesaistās autosportists Andis Neikšāns, kurš papildina Alvja izteikumus ar svarīgu secinājumu: „Tiklīdz kā tu sasniedz mērķi un to apzinies, tā tu zaudē savu superpuikas statusu.” Un šeit visi piekrīt. Arī diskusijas vadītāja iesaistās šīs idejas pilnveidošanā, sakot, ka „superpuika ir nevis sasniegts mērķi, bet tā ir virzība.” Man gan gribas iebilst un norādīt, ka visus nesasniegtos mērķus visbiežāk esmu uzskatījis par izgāšanos. Un tas noteikti nav nekas superīgs. Taču, ja ņemu vērā kopējo diskusijas kontekstu, ar virzību un nesasniegtu mērķi droši vien ir saprotama superpuikas neapstāšanās pie viena padarīta darba. Īsāk sakot, svarīga ir nepārtraukta darbošanās.

Turpmākā diskusija novirzās uz superpuiku izaugsmes un laika pavadīšanas iespējām. Šeit studijas viesiem rodas neliels strīds, jo nav skaidrs, vai labāks piedāvājums ir valsts sektorā vai nevalstisko organizāciju sektorā. Abi sektori nav pietiekoši sakārtoti, tur domstarpību nav, taču Alvis ir pārliecināts, ka jebkura nevalstiska organizācija gribētu būt valsts sektorā, jo tad tai būtu finansējums, savukārt Pelēkais vilks vadītājs Nils Klints ir citās domās, viņš norāda, ka valsts birokrātija uzliek dažādus ierobežojums, un brīvprātīgie cilvēki bieži vien ir daudz motivētāki.

Tālākajā sarunā par superpuikām un sektoriem Nils sāk runāt par to, ka vīrieši izvairās iet strādāt valsts sektorā, un tāpēc superpuikas lielā mērā audzina sievietes, mājās tās ir mammas, skolās skolotājas, un arī valsts sektorā lielākā daļa no strādājošajiem cilvēkiem ir tieši sievietes, būtībā visa Latvija ir balstīta uz sieviešu pleciem, stāsta Nils un uzreiz norāda, ka tas nav nekas slikts, tikai tā ir disproporcija. Arī diskusijas vadītāja piekrītoši māj ar galvu un papildina apgalvojumu sakot, ka dzimuma disproporcija ir novērojama arī interešu izglītībā (pulciņos), kurā meitenēm atšķirībā no zēniem ir daudz lielākas iespējas. Par kādām iespējām viņa runā sīkāka informācija neseko, un man rodas nelielas aizdomas, ka varbūt viņa melo, taču tad diskusijā iesaistās Alvis, sakot, ka problēma, ir tā, ka esam pārāk aizrāvušies ar humanitārajiem priekšmetiem nevis tehniskajiem. Un man uzreiz ir skaidrs, ka tagad cilvēki ir lielāki muldētāji nekā darītāji.

Ik pa laikam vadītāja kādam no četriem vīriem liek pastāstīt par savu dzīves gājumu. Sākumā nav saprotams, kāpēc būtu jārunā par sava doktora disertāciju, jo tas taču nav saistīts ar superpuikas vērtībām, bet tad es sāku nojaust, ka vadītāja ir izdomājusi, ka katrs no šiem četriem vīriem, sev nezinot, reprezentēs tādu kā superpuiku, skaļi jau viņa to nesaka, taču līdz raidījuma beigām noskaidrojas, ka diezgan pieklājīgas lietas katrs no viņiem savā dzīvē ir sastrādājis.

Diskusijas nobeigumā trīs vārdos katram ir jāpasaka, kāda ir recepte, lai kļūtu par superpuiku, un tad nu sanāk, ka tā ir motivācija, raksturs, labs paraugs dzīvē, atrasts savs ceļš, nepārtraukta mācīšanās un savs mērķis. Es pats varu tikai piebilst, ka vēl ir forši būt foršam.

Kad kādā no ziņu portāliem uzzināju, ka latviešu tautu gaida jauns seriāls ar ļoti neparastu nosaukumu, labsajūtā notrīsēju un drīzi pēc tam sāku saņemt fanu aicinājumus publicēt texxxtos pārdomas par nopietnāko pretendentu uz „ugunsgrēka” konkurenta darbu. Internetā izlasīju visas pieejamās publikācijas par „būt mīlētai”, kā arī uzlauzu latvijas televīzijas datubāzi, un nepacietīgi gaidīju svētdienas vakaru. Nav brīnums, ka pirmizrādei izvēlēta tieši svētdiena, jo, ja kaut kādiem nīderlandiešiem un vāciešiem nedēļas septītā diena ir saules diena (attiecīgi zondāh vai zontāg), tad latviešiem jau izsenis tā bijusi svētā diena, kad atkarībā no laika pielūgts kristiešu dievs vai arī zirgu dievs ūsiņš.

Kad uzzināju, ka „būt mīlētai” raidlaiks daļēji pārklāsies ar 20:20-21:00, kas zināms kā nacionālais neaizskaramais laiks, jo tad jāskatās ugunsgrēks, manāmi sapīku, taču ātri vien bēdas liku zem akmeņa it kā būtu ierāvusi malku pasaules labākā ruma – man taču ir lattelecom interaktīvā televīzija, kas ļauj noskatīties ugunsgrēku un pēc tam pārraižu arhīvā meklēt atbildi uz jautājumu, vai būt mīlētai ir par daudz prasīts. Tāpat mūsdienu tehnoloģijas piedāvā ugunsgrēku noskatīties pēcāk tv3play.lv 3d formātā. Bet, ja viss būtu tik vienkārši, texxxti nepastāvētu un nerakstītu par tematiem, kas satrauc visus latviešus. Šoreiz vīlos lattelecom interaktīvajā televīzijā un vienkārši nevarēju noskatīties ceturtdienas un piektdienas „būt mīlētai”, tāpēc 4. un 5.sērijas notikumi, kas noteikti ir bijuši ļoti aizraujoši, diemžēl nevarēšu aprakstīt.

Seriāla pirmizrāde sastāvēja no pirmās sērijas, kas nemitīgi tika jaukta ar iesaistīto cilvēku komentāriem par filmēšanas gaitu, par tēlu šmotkām un par to, kāds tēls ir patiesībā. Piemēram, daktere Ieva skatītāju informē, ka viņa ir drosmīga sieviete, bet tomēr sieviete. Labi, ka tas uzreiz tiek atklāts, jo citādāk, protams, domātu, ka viņa ir vīrietis, jo drosmīgās sievietes parasti ir vīrieši. Aktieru un citu iesaistītu komentāru ir tik daudzm, ka tie traucē uztvert spraigo seriāla sižetu – ik pēc minūtes ir kāda cilvēka komentārs. Tāpēc, paldies dieviņam, dienu vēlāk sērija tiek parādīta vēlreiz bez tiem tizlajiem komentāriem.

Jau pašā pirmās sērijas sākumā parādās sarežģījums – remonstrādnieki nomet zemē dīvāna stūrīti. Jums arī bija šķitis, ka šis būs seriāls par dakteri, kurai ir parastās latviešu problēmas un gribas tik vien kā būt mīlētai, kas varbūt tomēr ir par daudz prasīts? Nē, seriāls ir par mēbeļu pārbīdīšanu. No sākuma varētu likties, ka divi remontstrādnieki pilda nenozīmīgas bara lomas, bet viņi parādās arī sākuma titros kopā ar Martu no ugunsgrēka, kas nozīmē, ka viņi pēc lēta un stipra vīna izslāpušajam skatītājam vēl rādīs lielas lietas. Bet nu atgriezīšos pie pirmās sērijas un dīvāna nešanas – tas iesprūst durvīs, un to vairs nav iespējams izkustināt, tāpēc nesēji vienkārši bezbēdīgi uzigrā kāmstri, kas rada jautājumu, vai scenārijā norādīts, kuram jāliek paper, kuram scissors, kuram - stoned. Otrajā sērijā viņiem ir jānes skapis, kurš ir tik smags, ka zēni plāno naktī noslēpties un pavērot, vai no skapja kāds neizkāpj, jo citādāk neprasti lielo masu nav iespējams izskaidrot. Un viņu redzētais ir kas satriecošs, jo vēlāk par to viņi vairs nerunā. Trešajā sērijā viņiem jāķeras pie vēl viena dīvāna nešanas. Varētu likties, ka šiem jau amats rokā, bet kur nu, tāpēc sāku domāt, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi – pirms divām sērijām zināja, kā jānes dīvāns, tagad - čuš! Viņi dīvānu neņem aiz abiem galiem, bet gan ķeras klāt vidum, tāpēc nekas nesanāk. Te piesteidzas klāt Mārtiņš Vilsons, kas paceļ vienu dīvāna galu, demonstrēdams, kā tās lietas jādara. Šajā mirklī zēni aiziet prom, jo ir ieradusies visnotaļ seksīgā Marta no ugunsgrēka, tāpēc Mārtiņš Vilsons paliek viens pats, turēdams dīvānu gaisā. Nolikt dīvānu – vai tas ir par daudz prasīts? Droši vien jā, jo arī turpmākās sarunas ar citiem seriāla tēliem viņš pavada, turot dīvānu. Un tā nav labākā situācija, kurā nonākt, jo pat tad, kad Mārtiņš Vilsons kaut kādai vecenei palūdz, lai viņam pakasa zem lāpstiņas, viņa sāk Vilsona muguru kasīt ar lauzni. WTF? Ticamības moments zūd, jo remonstrādnieki nežūpo.

Remonts notiek tāpēc, ka daktere Ieva savās mājās nolēmusi atvērt savu privāto dakterkantori, un uz nepārbīdītām mēbelēm, protams, pacientus neguldīs. Viņa ir sagrābusies kredītus mēbeļu bīdīšanai un, protams, kavē maksājumus. Tas arī ir oficiālais iemesls ļoti biežām Jaundāldera – bankas darbinieka – vizītēm pa Ievas. Kā redzam, Jaundālderim, kas izskatās pēc paveca Valtera Krauzes, piešķirts uzvārds pēc veco laiku modes – paskatās, kāds cilvēks un tad dod uzvārdu. Piemēram, Egils Sprīdītis bija sprīdi garš, Normunds Skauģis ir ļoti skaudīgs cilvēks, Elīna Kolāte visu laiku koļī, bet Odisejs Kostanda mīl kost. Kā noprotam pēc uzvārda, Jaundālderim ir pilli ķeši ar dālderiem, turklāt – ar tiem jaunākajiem. Pēc šīs pašas analoģijas vēlos iedot uzvārdu arī Ievai, jo piekritīsit, ka cienījamu pusmūža sievieti uzrunāt tikai vārdā nav pieklājīgi. Turpmāk tekstā dakteri Ieva saukšu par Šprici. Jaundālderis ierodas reizi dienā, lai aprunātos par nākotnes plāniem un uzdāvinātu Ievai „Prozit” končas, kas liek domāt, ka seriāls filmēts deviņdesmitajos. Kā vienu no situācijas risinājumiem viņš piedāvā iespēju, ka Marta no ugunsgrēka, kam viņš pērk dārgas rotaslietas, šeit varētu nākt strādāt. Šprice par to, protams, apvainojas, bet, manuprāt, tas nav tas sliktākais risinājums. Ja Šprice neko nedarīs, tad viņai māju par nemaksāšanu atņems un par to būtu žēl, jo arī Jaundālderis jau ievērojis, ka „liela māja, skaista māja”. Bet, lūk, Jaundāldera piedāvājums skaitās nepieklājīgs. Taču, kad Mārtiņš Vilsons atzīstas Špricei, ka varētu izjaukt māju pa ķieģelīšiem, neviens neceļ ne ausu, kaut arī tas būtu daudz sliktāk. Viņš mierīgi to māju varētu nahuj uzspridzināt un neviens gailis pakaļ nedziedātu, jo viņš, redz, nav bagāts, bet īstais ļaunums slēpjas buņģī Jaundālderī. Besī šitie nabagu kulti! Mēs taču labi zinām, ka bagātam būt ir krutāk nekā nabadzīgam.

Špricei nevedas ne biznesā, ne ģimenes dzīvē, jo viņa ne tikai nav pamanījusi, ka vecākajai meitai (17) jau pusgadu ir štuceris, bet arī laulības dzīve ir uz izjukšanas robežas. Svarīgi atzīmēt, ka dakterei ir divas paralēlās laulības dzīves – ar reālo vīru Gunti, kas ir arī jaunākās meitas (14) fāterīts, un ar mirušo vīru, kas ir vecākās meitas tēvs. Kā jau var noprast, mirušais vīrs ir miris, nav starp dzīvajiem, ir aizgājis bojā. Kādas tad ir viņu attiecības? Šprice dzīvo savu dzīvi un laiku pa laikam pie viņas atnāk mironis, kuru neviens cits neredz, un runā kaut kādu pravietiski sviestu. Vēl ļaunāk – kad Ieva runā ar dzīviem cilvēkiem, rēgs jaucas pa vidu. Zināt, cik pretīgi, kad Tu runā pa telefonu un kāds petuhs blakus kladzina, lai pasaka to un šito? Ar to mirušo vīru ir tieši tāpat. Stulbākais, ka viņu nevar nosist, jo viņš jau skaitās beigts.

Daudz normālāks tēls ir Artis Robežnieks – Ievas Šprices tagadējais vīrs, kurš grib iet prom. Viņš vēl nav redzēts, kad kaut kāda vecene, kas visu laiku trinās apkārt un runā pilnīgi sviestu bez kādas jēgas, paziņojusi, ka Robežnieks no rīta aizbraucis ar lielu somu un pie stūres sēdējusi zivs ar lielām acīm un cepuri kā Čapajevam. Tā kā man ir grūti iztēloties gan zivi ar cepurei, gan to, kā zivs ar savām spurām varētu novaldīt autostūri, tad pieņemu, ka tas ir bijis tāds prikolīgs salīdzinājums un pie stūres patiesībā sēdējusi kaut kāda Robežnieka zaika. Atceros, ka agrāk Artis Robežnieks skaitījās baigais smukulītis, bet tagad viņš atgādina ķirbi, tāpēc ieteiktu dakterei Ievai pārāk nebēdāt, ka Artis jeb Guntis grib iet no viņas prom. Kad Špricei jau zajebala, viņa dara, kā P.Koelju licis – sasienas rokās kopā ar meitām un ievēlas, lai dzīvai vīrs atgriežas. Ko viņam bija darīt? Protams, bija jāatgriežas, lai ne tikai Ievai atzītos, ka viņam ir bijušas citas sievietes, bet arī lai pierādītu, ka būs citas sievietes – ieraudzījis bagātā Jaundāldera ļubovņicu Martu, sāk gar to trīties kā kaķis gar badriāņiem un skaidrs, ka gribēs šo drostaliņu buņģim nocelt. Ieva, protams, ir bēdīga par to, ka dzīvai vīrs viņu krāpj, bet pati slepus satiekas ar savu beigto vīru. Tas nav vēl sliktāk? Nē, protams, daktere vēl pasēž pie galda un paraud, vērojot sevi spogulī.

Nākamajā dienā pēc pirmizrādes Lauris Reiniks bija sacījis, ka viņam patikusi Agneses Zeltiņas atveidotā bloņģinka, bet es nemaz īsti neatceros, ko vēl bez nagu lakošanas viņa dara, bet varēja noprast, ka viņa ir sorosīde.

Esmu redzējusi trīs sērijas un domāju, ka nākamajās sērijās Robežnieks mēģinās nokoļīt Martu no Ugunsgrēka, par ko apavainosies Jaundālderis, Šprice turpinās tikties ar savu mironi un pats galvenais – džeki pārbīdīs skapi, kurā sakrautas Latvijas Padomju enciklopēdijas. Bet nu – paskatīšos de facto, kurā stāsta par kaut kādu Krišjāni Peteni. Vai tas ir par daudz prasīts?

Lai būtu godīgi pret lasītāju, atzīšos, ka šis un turpmākie texxxti pāris mēnešu garumā no manas puses taps skaidrā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc kļūšu par aristokratičeskij inteļiģent, kurš uzskata, ka hennessy is for pussies. Es joprojām mīlu alkoholu un, lūdzu, dzeriet, kamēr vien drīkst.

Šī mēneša analīze tiks veltīts televīzijas programmas „Mājokļa jautājums” 23. marta raidījumam. Zināma rezonanse jau bija jūtama interneta koplietošanas telpās. Lielākoties tas bija klajš sašutums par to, kā tie petuhi uzdrīkstējušies Ziedoņa kabinetā ielikt plastikāta logus, tāpēc projekta „Texxxti” ietvaros centīšos reflektēt nedaudz pilnīgāku atskatu uz raidījumu, lai nezinātājam arī bez attiecīgās pārraides noskatīšanās būtu iespēja izvērst savu viedokli ārpus plastikāta logu rāmjiem.

Raidījums sākas ārkārtīgi prozaiskā manierē, kur stabulītei fonā skanot, tiek vilktas paralēles starp latviešu tautā dziļi cienītā un mīlētā dzejnieka, publicista, īsprozas autora, tulkotāja, scenārista un politiķa Imanta Ziedoņa rakstu darbiem un viņa interjera aizkustinoši pieticīgajiem priekšmetiem. Šis paņēmiens nebūt nav peļams, jo diez vai es un mani laikabiedri spētu tā paši saviem spēkiem uzreiz aizkaros saredzēt „Krāsainās pasakas” vai to, kā mālu podu omulīgie sāni, korelē ar dzejas krājumu „Kā svece deg.” Netiek aizmirsts arī brīdinājums par raidījuma laikā izvietotajiem produktiem, kas savukārt nedaudz rada kinofilmas „Trūmena šovs” atmosfēru, tāpēc turpmāk texxxtā nosaukumu „Mājokļa jautājums” aizvietošu ar vārdiem „Ziedoņa šovs”, kurā galvenajā lomā būs aktrise Ausma Kantāne-Ziedone (un arī politiķe un pasniedzēja, jo latvieši ir tieši tik daudzpusīga tauta, lai nespētu aprobežoties ar vienu nišu – varu derēt, ka Kārlis Markss pie pirmās iespējas no Šlesera nopirktu šo multimāksliniecisko pilsonību, ja vēl atrastos starp dzīvajiem).

„Ziedoņa šova” naratora Vitas Baļčunaites atņirgto zobiņu dēļ rodas aizdomas, ka šeit top ievietota Colgate produkcija, taču es maldos, un viss, kas šeit tiek ievietots, ir īss, vēsturisks apskats par mākslienieku pāra dzīvokli liegi patētiskā intonācijā – tas atrodas Zaļajā iela, tā iemītnieki šeit dzīvo jau kopš astoņdesmitajiem. Laika zobs ir skāris ne tikai dzīvokļa sienas, bet arī pašus māksliniekus, un Ziedonis saka, ka viņam ir auksti. Lai arī te visi metas plosīt Kantāni, kura vēlas kultūrvēsturi upurēt savu kaprīžu dēļ, man tomēr šķiet, ka vēlme pēc savas istabas, īpaši, ja tādas nekad pa īstam nav bijis, nav gluži no tām egoistiskākajām. Šajā brīdī es arī mazliet sāku dusmoties uz visiem tiem kultūras rabīniem, jo, lai arī Ziedonis noveco, es nesaprotu, kāda velna pēc viņš ir jāaprok pirms laika zem sentimenta izdekorētas pieticības. Viņi taču vēl ir dzīvi cilvēki, kas grib un var dzīvot paši savās mājās, nevis muzeja trīsdimensionālā maketā. Man šķiet, ka vecus cilvēkus gluži tāpat kā mājdzīvniekus gados ir kara nozieguma svarā pārvietot uz jaunām mājām, taču, ja vecajās mājās salst, es neredzu nekā pārāk slikta tajās ievietot siltinošos logus. Esat kādreiz padomājuši, ka, iztēlējoties labsajūtu, atmosfēra ir vienaldzīga pēc temperatūras? Neviens taču neasociē laimi ar salu vai pārlieku karstumu. Varbūt arī dizainu var apvienot ar nepieciešamībām, taču, manuprāt, funkcionālisms šajā konkrētajā gadījumā vintage dizainam ieliek vienos vārtos.

Es pārāk neizplūdīšu tehniskajās detaļās. Vārdusakot, dizainere Zane Skalberga turpina ar vārsmotu apceri par to, kā iebūvējam skapim neļaus sabojāt auru, un tālāk tiek rādīti visi tie „kvartjirnij vapros” best of’i, kuros zēni kombinezonos kaut ko stibī un urbj. Tam seko bezcerīgi gara reklāmas pauze, kuras laikā tomēr arī ir patīkams pārsteigums – lai nu ko, bet veikala 220 džeku laika zobs nemaz nav skāris, un viņš par veļasmašīnām runā tikpat aizrautīgi, cik pirms desmit gadiem.

Pēc reklāmas pauzes vēl kādu mirkli zēni kombinezonos ņipri torčī ar elektrības kabeļiem un slaveno plastikāta logu. Drīz vien seko sentimentāls atskats uz mākslinieku mīļākajām lietiņām. Ausmai ir lāču fetišs, tāpēc arī „Ziedoņa šova” dizainere pati uzšuj vienu lācīti, kas papildinās svaigi izremontēto istabu. Visam vēl pa vidu tiek haotiski citētas „Krāsainās pasakas”, kam fonā Ziedoņa kabinets raiti pārtop par Ausmas buduāru. Kā ķirsis uz putukrējuma, kā pārsteigums, kas izlec no tortes, sevi piesaka „Merlin” šefpavārs Aleksandrs Kardašs, turpmāk texxxtā - Saška. Saška gatavo Nīcas salātus un buļļa vaigus otrajā. Saška ir sorosīds, jo lepojas, ka gatavo latviešu bullīšus, kas baroti ar graudiem un „dabīgo zālīti”. Lietoju pēdiņas, jo tas ir tiešs citāts un neesmu droša, ka pilnībā saprotu, ko Saška ar to domā. Nobeigumā Saška neslēpj, ka desertā pasniegs burkānu kūku ar aveņu ievārījumu, kas tajā viņa brūzī skaitoties firmas ēdiens. Mielasts tiek rīkots par godu mākslinieku 45. kāzu gadadienai. Uz smalkā galda tiek servēts arī sarkanvīns, no kura neatsakas arī Ausma un Imants. Pie galda atkal uzvirmo sentiments, kurā pāris (tiesa gan, vairāk Ausma) dalās par kopīgi piedzīvoto. Lai arī interneta testā noskaidroju, ka man ir gandrīz autisms, es tomēr gribu domāt, ka starp rindiņām Ausmas balsī varēju just smagumu, kas jānes liela kunga sievai.

Pēkšņi parādās arī Kaupers, Goran Goras sieva un vēl kaut kādas dāmiņas, kas ierodas, nevis kā pieklājīgi cilvēki piezvanot pie ārdurvīm, bet gan vienkārši metoties iekšā, skaļi aurēdami un dziedādami. „Kaupers jau tiem latviešiem patīk” – tā savulaik teica modernais komjaunietis Aleksis Zoldners. Kaupers sasveicinas ar Imantu un it kā tā starp citu pastāsta par kaut kādu disku, ko varēs grāmatnīcās nopirkt šī gada pirmajā maijā.

Atkal reklāmas pauze. Reklāmas pauzes – es nepārspīlēju! - aizņem kādus 30% no visa šova raidlaika.

Visbeidzot ir pienācis kulminācijas brīdis, kurā mājas īstie saimnieki tiek ievesti izremontētajā istabā. Mani ļoti aizkustina, ka Imants vēlas izlingot laukā to dizaineres šūto lāci, jo viņš jau iepriekš lika noprast, ka viņam tie lāči zajebala. Te gan var arī saprast, ka Imantam piemīt vislabākais no visiem humora paveidiem – sausais humors. Tas ir tad, kad pats spēj nesmieties par saviem jokiem un tādejādi radīt īslaicīgas, sociāli neērtas situācijas. Ausma par savu istabu ir sajūsmā, bet Imants saka, ka viņam nav žēl, kā viņa vecais kabinets ir pārvērties. Kāpēc man viņiem neticēt?

Ja to nevarēja noprast texxxta lasīšanas laikā, es vēlos īpaši piekodināt, ka es patiesībā ļoti cienu gan Ziedoni, gan arī Kantāni. Ziedonis ir liels meistars, bet neviena liela meistara draudzenei būt nav viegli. Un, lai arī man šķiet, ka draudzenes un sievas visiem džekiem nāk par sliktu a priori, es neko sliktu nebūt nedomāju par Ausmu Kantāni kā viņa dzīvesbiedri. Raidījuma noslēgumā, starp citu, tiek arī pieminēts fakts, ka Murjāņos šobrīd jau top Ziedoņa memoriālais muzejs, tāpēc vēl jo vairāk nesaskatu nekā ļauna tajā, ka tagad mākslinieku pārim faktiskajās mājās būs bezvadu internets, mūzikas atskaņotājs un Ausmas Kantānes platā gulta, kurā kādreiz varēs iegulties blakus arī Ziedonis, kad sals.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka šova laikā redzēto Ziedoņa jaunības dienu fotogrāfiju dēļ, man viņa frizūras un sejas vaibsti šķiet mazlietiņ radniecīgi amerikāņu dižgaram Bobam Dilanam, taču, lai visu nebeigtu uz tik globalizētas marazma nots, es teikšu, ka Ziedonis atbild patiesību, kad viņam jautā par visiem tiem, kas šobrīd brīvprātīgi aizbrauc trimdā. Viņš saka, ka viņi visi atbrauks atpakaļ. Kā viena no trimdas tālēm arī es zinu, ka es atbraukšu atpakaļ uz mājām kādudien pavisam.

Iesaku skatīties tiem, kam drīzumā tiek plānots kāds remontiņš. Un vēl es labāk iesaku skatīties strādniekiem, nevis intelektuāļiem, jo tie pēdējie tikai lēks uz ecēšām būtībā ne par ko.

Sveiks, dārgais texxxtu lasītāj. Paplašinoties texxxtu radošajam apvārsnim, a.g. (tas nozīmē augstu godātā) Elīna Kolāte ir uzaicinājusi mani ieņemt vakanto ārštata korespondenta posteni, un, tā kā es šo piedāvājumu tiku saņēmis vienlaikus ar malku vīna, līgums tika noslēgts vienā zibsnī un nav pārstrīdams. Taisnības labad jāsaka, ka EK esmu saticis tikai dažas reizes un tās pašas man likās, ka viņa nav ar pilnu rubuli, tomēr esmu diezgan tolerants un nu jau abi esam saraduši. Savukārt a.g. Aneti Konsti esmu saticis tikai vienreiz – sapnī, un viņa atstāja ļoti labu iespaidu.
Labi, pietiks par citiem, ķeršos pie sevis. Mana sadarbība ar texxxtu redkolēģiju sākās bārā, jo mācos vienā izglītības iestādē ar savu nu jau kolēģi SM. Es mācos ģeogrāfiju ar medicīnisko novirzi, un tas nozīmē, ka es drīkstu profesionāli mētāties ar diagnozēm pa visu pasauli. To es ar vislabākajiem nodomiem reizi mēnesī darīšu arī šeit, texxxtos.
EK man ieteica pirms pirmā texta rakstīšanas mazliet ieķemmēt, tādēļ piedodiet, ja būšu aizmirsis atdalīt kādu absolūtā datīva konstrukciju. Tāpat piedodiet par kādām neprecizitātēm, šī galgalā ir mana debby. Tā kā man bija visai blīva vaļa pašam vēlēties, ko apcerēt, es, daudz nestostoties, izvēlējos apskatīt savu mīļāko dziesmu un reizē arī interneta sensāciju ar nosaukumu „Rebecca Black Friday” (domuzīmi liec, kur gribi). Redzēt video pirms texta lasīšanas ir vitāli (http://www.youtube.com/watch?v=CD2LRROpph0).
Rebeka Bleka, nav noslēpums, pašlaik ir slavenākā dziedātāja pasaulē, un tas ir diezgan atbildīgs uzdevums būt vienam no pirmajiem latviešiem, kas pieiet šai tēmai akadēmiski un to publicē kādā publicējumā. Lai gan es ikdienā mācos angļu valodā, ar atdzejošanu neesmu nodarbojies, tādēļ paralēli manis paša izpratnei Piektdienas liriku analīzē esmu izmantojis google translate viedokli. Jā, tieši viedokli, jo skolotāja man mācīja, ka dzeja ir daudzšķautņaina un dažādi traktējama.
Dziesmas Friday klips sākas ar to, ka Rebeka pieceļas septiņos no rīta ar matiem, kuros ielikti ilgviļņi, un pēc 10 sekundēm ir lejā ar matiem, taisniem kā dēlis. Šo pārvērtību laikā viņa klausītāju informē, ka „jābūt svaigai, jākāpj lejā, jādabū mana bļoda, manas pārslas”. Google gan to tulko kā „gotta būt svaigi, gotta iet lejā, gotta ir mana bļoda, gotta ir graudaugu”, bet es atļaušos nepiekrist. Viņai aiz muguras tresī, es pieļauju, viņas ģimene, bet tūlīt pēc tam bez liekām ceremonijām Rebeka ir devusies ārā, un tur savukārt viņai aiz muguras ir nevis ģimene, bet uzraksts “bus stop”. Taču Rebeka, drošs paliek drošs, vēl piebilst “gotta get down to the bus stop”, jo viņa zina, ka ne visi, kas klausās šo dziesmu, jau prot lasīt.
Šajā brīdī jūtūba skatītāja ilūzijas tad beidzot arī tiek pārtrauktas – nē, Rebeka nav nekāda tizla bērnudārzniece, kura klausās Jonas Brothers un uz skolu kratās autobusā. Viņa patiesībā ir kruta beibe, kuras čomāri brauc sarkanā ferari, un vispār sestās klases viela viņai neinteresē, jo taga galvenais ir padziedāt par to, kā piektdien visi piekodīsimies. Par to, ka runa ir par piekošanos, esmu pilnībā pārliecināts, jo pēc pamatīgas analīzes esmu nepārprotami secinājis, ka dziesmas lirikai ir vairāki līmeņi – un tieši tādēļ šo dziesmu dievina i mazi, i lieli.
Proti, visa metaforu birztala mīt epohālajā piedziedājumā, kurā Beka mums atklāj: „Ir piektdiena, piektdiena, jānogāžas piektdienā, visi gaida nedēļas nogali, nogali, jānogāžas piektdienā, visi gaida nedēļas nogali” (It's Friday, Friday, Gotta get down on Friday, Everybody's lookin' forward to the weekend, weekend x2). Tad viņa turpina: „Ballēties, ballēties (jē), ballēties, ballēties (jē), šņabītis, šņabītis, šņabītis, šņabītis” (attiecīgi Partyin', partyin' (Yeah), Partyin', partyin' (Yeah), Fun, fun, fun, fun). Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka vārds „fun” ir vārda „šņabis” substitūcija, un es jums pastāstīšu, kāpēc. Pirmām kārtām nav pārāk grūti iztēloties, ka Rebekai, lai kā viņa to negribētu, ir 13 gadu, un Sāra Peilina viņu iebāztu blakus Eimijai Vainhausai kādā rehab klīnikā, ja Beka izdomātu dziedāt par to, kā ar draugiem met pa lampu katru nedēļas nogali. Tajā pašā laikā mūsdienu jaunatne ir diezgan nagla un vēstures stundās par komunismu ir labi iemācījusies, kā izmantot metaforas, lai izteiktu savu domu, nedabūjot pa ausīm. Tas vēl jo vairāk pastiprinās turpmākajā lirikā: „Fun, fun, think about fun, You know what it is, I got this, you got this” jeb “Jautrība, jautrība, padomā par jautrību, tu zini, kas tas ir, man dalec, tev dalec”. Diemžēl man neizdevās noskaidrot, kādu tieši šņabi viņa ir domājusi.
Tālāk seko ārkārtīgi svarīgs mašīnas pagrieziens video kompozīcijā: Rebeka ar zilām acīm un seksu un lielpilsētu fonā sēž ferari aizmugurē kopā ar diviem zaķiem, no kuriem vienam ir breketes, un dzied: “Speru pa priekšu, sēžu pakaļā, mana draudzene no manis ir pa labi.” Tagad mēs saprotam, ka tas zaķis ar breketēm ir viņas draudzene, bet tā pa kreisi ir kaut kāda random tizlene. Tas ir ļoti nozīmīgs punkts, jo vidējais latvietis saprastu, ka draudzene ir tā pa kreisi, jo viņa ir garāka un ar pupiem.
Drīz pēc tam sākas video svarīgākā daļa – varbūt ne svarīgākā, bet tā, par kuru visi visvairāk sajūsminās. Proti, Rebeka klausītājam atklāj, ka vakar bija ceturtdiena, šodien ir melnā piektdiena, bet rīt būs sestdiena, kā arī “svētdiena nāk pēc tam”. Manuprāt, šī vieta ir ļoti nozīmīga, jo Mētra, piem., nekad nav spējusi atšķirt Vidzemi no Zemgales, man regulāri jūk jūnijs ar jūliju, pohuj, Rebeka vienkārši šeit nodarbojas ar psiholingvistisko programmēšanu – klasisks paņēmiens, kā piesaistīt sev papildu auditoriju. Un te nav ko noliegt – viņu ir apskatījušies 39 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni tikpat, cik Argentīnas (32. visvairāk apdzīvotā valsts pasaulē) populācija jeb katrs 200. pasaules iedzīvotājs. Protams, gan jau ka daži frīki (es) viņu lupī 100x dienā, bet es esmu žurnālists, nevis Neo, tādēļ nespēju runāt statistiski, zinu tikai to, ka Rebeka ir neapšaubāmi popa karaliene. Viņas vīrs ir Džastins, un viņas māte ir Lēdī Gāgā.
Ap trešo minūti vairākumam skatītāju liekas, ka kauss ir pilns, tomēr izrādās, ka Rebekas producentiem vēl ir potenciāls ielikt pusmelnādainu reperi mašīnā – viņam gan nav trīspadsmit, tādēļ arī neizbēgams smīns sejā, izrepojot “ir piektdiena, kamon, kamon, padraiskosimies un iedzersim!”. Pēc tam Rebeka stāv pie koka, bērnu ieskauta, un dzied par piektdienu, ekstāzi, šņabi, breketēm un jautrību.
Es būtībā varu tikai apskaust talantu, tajā pašā laikā Rebeka Bleka, manuprāt, savu talantu ir izsmēluse. Ja es 13 gados būtu māvis kā šamējā, arī es tagad sēdētu Ibicā un dzertu, nedomājot par pensiju trešo plānu. Tajā pašā laikā, protams, plāns uzrakstīt dziesmu par katru nedēļas dienu ir reālistiskāks nekā spārnotā Sufjana Stīvensa plāns uzrakstīt albumu par katru ASV štatu. Protams, lai dabūtu piķi, sava darva ir jārij - Rebekai tā ir dominance pār Bieber Fever ar savu Black Plague.
Neiesaku nevienam, jo visi tāpat ir redzējuši.

Televīzijas kanāls TV3 ir nācis klajā ar jaunu, svaigu, skandalozu raidījumu "Vīrietis uz paklāja". Par vadītājām izvēlētas mūžam atraktīvā Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja, mārketinga speciāliste Leonarda Ķestere un LNT kādreizējā dīva Elīna Doļģe. Viena no mulsinošākajām lietām šī raidījuma sakarā ir jau pats nosaukums - kāpēc vīrietis atrodas uz paklāja? Pievērsu uzmanību, ka paklāja nav pat raidījuma studijā, tāpēc galīgi nesaprotu, kāds tur ir kopsakars. Saprotu, ka raidījuma koncepcija ir provocēt vīrieti uz atklātu sarunu par sievietēm, likt viņam emocionāli atkailināties, lai skatītājām ļautu izprast, kas tad īsti darās pretējā dzimuma galvā. Bet paklāju nevaru saistīt ar neko atkailinošu, drīzāk jau piesedzošu - galu galā tā pamatfunkcija ir nosegt grīdu un vajadzības gadījumā ar to var piesegties arī, piemēram, vīrietis. Reiz kādās jautrās viesībās pati tiku ietīta paklājā, tāpēc zinu, par ko runāju.

Domāju, ka šāda raidījuma veiksme lielā mērā ir atkarīga no raidījuma vadītājām - lai gan, protams, jāpieturas pie scenārija un iepriekš sacerētajiem jautājumiem vāciņos, raidījuma groži savās rokās ieraksta laikā jātur personībai/personībām. Ņemot vērā manu personīgo pieredzi ar Leonardu Ķesteri lekciju laikā LKA un atklātās intervijas presē, varu minēt, ka viņu varētu uzdrīkstēties saukt par "personību", taču šķiet, ka vadītājas ampluā Leonarda tomēr vēl nav iejutusies un gluži to pašu var teikt par Elīnu Doļģi. Ja Māris Grigalis viņu Tautas balss laikā mēdza pavilkt uz zoba, un viņa bija mīlīgi sašutusi vai patīkami samulsusi, tad "Vīrietī uz paklāja" viņai būtu jābūt tai, kura liek mulst un sarkt, bet tā nav. Latvijā viens no spilgtākajiem piemēriem veiksmīga provokatīva raidījuma vadītāja izvēles gadījumā, manuprāt, ir Dāvids - pretrunīgi vērtēts, kas reitingiem tikai nāca par labu, un sarunu veidoja kaut kā dabiski un bez liekas pietātes pret raidījuma viesiem.

Vēl nesaprotu, kāpēc abām raidījuma vadītājām un citkārt arī viesiem (piemēram, Pēra gadījumā) vajadzīga tik milzīga deva kosmētikas. Nu jā, televīzijas formāts to, protams, pieprasa, bet nu tas tiešām izskatās ārkārtīgi nedabiski, man nepatīk. It kā jau ar to kosmētiku nepietiktu, vēl arī mugurā ir jāuztērpj kaut kādi spilgti murgi, lai vēl vairāk pasvītrotu šī raidījuma "skandalozitāti". Ja Baiba Sipeniece dažkārt velk tos lampu abražūrus, tad Leonardai Ķesterei un Elīnai Doļģei ir izvēlētas klaunu drēbes. Gadījumā, ja raidījuma viesis būs gejs, tad jāizskatās drusku pēc transvestītēm, vienai uzmaucot galvā sarkanu parūku, bet otrai tauriņu ap kaklu. Turpretim, ja raidījumā ir meksikāņu pavārs, tad jāuzvelk spilgti sarkanas kleitas, kas simbolizē vēršu cīņu sarkanos galdautus un asos čilli piparus. Ticu, ka tad, ja raidījumā būs kāds latviešu folkloras izpildītājs, tad viņām būs pastalas un tautu tērpi, bet tad, ja rokstārs - ādas bikses un aliņš rokās. Man liekas, ka tām asociācijām tērpos, ja tādas ir, jābūt nedaudz smalkākām, jo jebkuras burtiskas asociācijas izskatās triviāli.

Katrā raidījumā piedalās arī četras ekspertes, kuras ik pa brīdim komentē raidījumā notiekošo, ko radījuma viesis, cik var saprast, nedzird un neredz. Esmu pārliecināta, ka to eksperšu ir par daudz, jo viņām pēc katra sižeta gabaliņa dod aptuveni minūti, lai visām reizē izkliegtu savu viedokli. Ja es būtu eksperte, visdrīzāk sēdētu un klusētu, jo man, ja vien nesēžu ar draugiem pie bāra letes, nepatīk rauties pie vārda, lai beigās vēl pateiktu kaut ko tādu, kas jau tāpat visiem pa lielam skaidrs. Varbūt "Vīrietis uz paklāja" vienkārši ir pārāk īss (aptuveni divdesmit minūtes un četri centimetri), lai ļautu vadītājām atbrīvoties no spriedzes, bet ekspertēm pa kārtai izrunāties.

Atzīšos, ka esmu redzējusi visus raidījumus, jo man dažkārt patīk sērfot pa TV3 lapas "play" jeb ierakstu sadaļu, kā arī tāpēc, ka katru nedēļu domāju, ka attiecīgi jaunāko no raidījumiem analizēšu šeit, bet katru reizi to neizdarīju, jo biju aizņemta ar citām ļoti svarīgām lietām. Šoreiz nedaudz tuvāk pievērsīšos raidījumam ar Pēru, jo to ņēmu un noskatījos divas reizes vairāk par pārējiem. Pieteikumā norādīts, ka tiks sniegtas atbildes uz diviem jautājumiem - cik nosodoša pret homoseksuāļiem ir sabiedrība un ko par sievietēm domā vīrieši, kuri nevēlas ievilkt viņas gultā. Man jau liekas, ka arī heteroseksuāli vīrieši par sievietēm mēdz domāt arī citās, ne tikai gultā ievilkšanas kategorijās, bet varbūt esmu vienkārši naivs cilvēks.

Katrs raidījums iesākas ar intrigu, jo ekspertēm (šajā gadījumā tās ir Baiba Strautmane, Ieva Adams, Marta Kukarāne, Dace Dēnava) tiek nodota kaste, kurā atrodas raidījuma viešņas pašas izvēlētas sevi raksturojošas lietas, un sievietēm ir jāatmin, kam tās pieder. Pēra gadījumā tur ir Rušdi grāmata, puķains krekls, kuru ekspertes sākotnēji piedēvē transvestītam, bet vēlāk jau hipijam - divas subkultūras, kuras itin viegli sajaukt, frizieru lietas un žurnāls "Kas jauns", pēc kuru aplūkošanas ekspertes nekļūdīgi atmin, kas būs viesis.

Viss raidījums ir tik ļoti centrēts uz jautājumiem tikai par un ap gejiem, ka tas kļūst pagalam apnicīgi. Pati esence slēpjas jau atbildē uz vienu no pirmajiem jautājumiem - kāpēc Pērs nav palicis Amsterdamā, jo tur geji tiek atzīti un netiek "ielikti kādā īpašā kastītē" - Pēra dzīve nesastāv tikai no tā, ka viņš ir gejs. Te man atkal jāpiemin Dāvids, kurš Dienas pielikumā Izklaide katram iesaka noskatīties filmu "Vientuļais vīrs", lai saprastu, ka dzīve nesastāv no kaut kādām minoritātēm, un vissvarīgākais ir cilvēka jūtas un iekšējā pasaule. Man tuvs draugs, kurš gan dažkārt tiešām mēdz nebūt attapīgāko cilvēku topa augšgalā, noskatoties šo filmu, vispār nesaprata, ka galvenais varonis ir gejs. Tālākie jautājumi, piemēram, par to, vai tas, ka frizieris ir gejs, ir pluss, vispār nav apspriežami - tam kliegdamas piekrīt arī ekspertes. Tikpat labi varētu pajautāt taksometra šoferim, vai tas ir pluss, ka viņš ir heteroseksuāls. Varbūt varētu likties, ka man mājās pie sienas karājas varavīkšņu krāsu karogs, kuru vienreiz gadā uzvelku mastā praida laikā, bet tā geju tāpat kā narkotiku tēma ir tiktāl jau visur izvazāta, ka mani vienmēr sadusmo. "Vai tu gribi bērnus?" "Vai viens no Jums uzņemas sievietes, bet otrs vīrieša lomu?" "Vai tad, kad sastrīdaties, dodat viens otram pa purnu?" - Pērs sniedz atbildes uz šiem jautājumiem, beidzot "izklīdinot" visus sabiedrībā esošos miit(us). Smieklīgi, kad vienā reizē Elīna Doļģe riktīgi samulst, jo uz viņas jautājumu, kā ir, kad sievietes mēģina kādu džeku nokoļīt, bet viņš izrādās gejs, uzdod pretjautājumu, vai viņai tā ir bijis. Godīgi sakot - man tā tiešām nav bijis. Zinu, ka manai draudzenītei EK gan kaut kā tamlīdzīgi ir bijis.

Iesaku noskatīties visiem, kuriem patīk raidījumi ar produktu izvietošanu, un ir vēlme uzzināt, kas, Pēraprāt, ir īsts vīrietis (atrast var šeit - http://www.tv3play.lv/play/242257/?autostart=true).

Jā, texxxti ir pamanījuši, ka mūsu brīvdienas ir ieilgušas, un mūs no sirds iepriecina vairāku lasītāju gramstīšanās gar mūsu kailajām sirdsapziņām ar jautājumiem par to, kad tad beidzot būs. Šonedēļ viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, un pirmā no atvaļinājuma atgriežos es ar TV3 raidījumu par mūziku „Iepirkšanās rokenrols”.

Raidījumu uzsāku skatīties ar cerību, ka tas varētu būt kaut kas tik kruts kā deviņdesmito gadu „Legomānija”, ko vadīja Dainis Porgants, kurš nu kļuvis nopietnāks un tēlo nelaipnu taksistu latviešu seriālā „Prāts vai instrinkts, sekss vai lielpilsēta”. Brīnījos, kā tas nākas, ka raidījumu ar tik kārdinoši nosaukumu ne reizi nebiju redzējusi, bet anotācija man paskaidro, ka es vienkārši tad esmu bijusi aizmigusi: „Kamēr citi guļ, tikmēr 3 aktīvas ģimenes piedalās jautrā un atraktīvā spēlē.” Izrādās, ka raidījums tomēr nav par mūziku un tajā Dailes Zigis nestāstīs, ka iepirkšanās rokenrols radies no iepirkšanās blūza, un tas nebūs Ivara Godmaņa „Sakņu” ekvivalents televīzijā - konkursā galvenais ir skriet pa veikalu un kā abžoram kraut visu ratos. Sak, ko padomātu veikala apmeklētāji, ja redzētu, ka kāds nevis normāli iepērkas, bet lielā ātrumā skrien pa veikalu? Dies` nedod, vēl norauties no apsardzes pa kaklu! Bet tagad veikala apmeklētāji guļ un uz Rimi vēl nav atnākuši.

Pašā spēles sākuma ekrāns brīdina, ka raidījumā iekļauta produktu izvietošana. Tā kā spēle notiek veikalā, tad tikai jāpriecājas par Rimi darbiniekiem, kas visu ir izvietojuši - tas nu gan būtu gaužām bēdīgs veikals, kurā produkti nebūtu izvietoti.

Tā kā šis ir ģimenes raidījums, tad tajā piedalās 3 ģimenes:
1)Fučedži ģimene no Salaspils dzeltenos krekliņos. Viņi ir vienīgie, kas piemin, ka piedalās, jo grib dabūt 500 latu dāvanu karti, par kuru iegādāties deju grīdu;
2)Skadmaņu no Jelgavas baltos krekliņos;
3)Straumes no Rīgas zilos krekliņos. Straumju tētis kavējas, tāpēc nospriedu, ka ir uzkāpis uz korķa un tur, kā jau brīvdienas rītā pienākas, stāv godasardzē, tātad dara to, ko visi normāli cilvēki laikā, kad Rimi ir ciet – nenāk uz Rimi.
Lai raidījums izklausītos svēts, ģimenes saukšu par dzelteno, balto un zilo kori.

Galvenais uzdevums spēlē ir pašās beigās, kad noteiktā laikā jāsavāc pēc iespējas dārgāka paika, bet līdz tam dažādos sīkos uzdevumos ir iespēja nopelnīt papildu sekundes, kurās var savākties vairāk un dārgāku rijamo.

Pirmais sīkais pārbaudījums ir mužikiem – viņiem minūtes laikā jāsavāc piena produkti, kuru cenu summa veido skaitli, kas pēc iespējas tuvāks pieciem latiem. Diemžēl nav precizēts, vai krējumelis skaitās.
Uzdevuma zelta medaļas ieguvējam tiek pasniegts nevis sestdienas rīta graķītis, bet gan papildjautājums par to, kura ir populārākā (visvairāk pirktā un ēstā) zivs pasaulē. Atbilde esot siļķe. Tā kā man ļoti patīk viss par zivīm, tad mēģināju pārliecināties par to, bet apstiprinājumu diemžēl neguvu. Atradu vien pavedienus, kas liecina, ka visvairāk pasaulē ēd tilapiju. Bet tas pohuj, galvenais, lai visi zina, kura ir visstulbākā zivs pasaulē – tā ir pangasija.

Nākamais pārbaudījums bija mammām, bet tas bija boring as fuck.

Pēc tam sāku domāt, ka varbūt baltais koris sadirsa, kad sacīja, ka tētis ir aizkavējies, jo nākamajā – tētu – konkursā piedalījās lielākais mužiks no baltā kora un viss bija kruta. Tētiem, protams, bija jābūt gudriem, bet gudrība nebija nepieciešama vienā no nākamajiem pārbaudījumiem, kur bija jāatbild uz kādu smalku jautājumu, vienīgi bija jau dotas atbildes ar sajauktiem burtiem. Vai nav pohuj, kā turpinās jautājums, kas sācies ar „Kurš auglis...”, ja priekšā dota it kā baigi grūti atšifrējamais „lābos”? Bez ābola vēl tur sanāk „lobās”, bet, pirmkārt, tas nav auglis, otrkārt, neviens taču sestdienas rītā nelobās, tad taču lāpās!

Gan zilajā, gan baltajā korī tieši bērni ir bijuši tie, kas visvairāk gribējuši piedalīties „Iepirkšanās rokenrolā”. Parasti jau arī bērni ir tie, kas grib sunīšus, par kuriem pārstāj rūpēties pēc 2 nedēļām. Šis raidījums ir varen audzinošs. Gribējāt piedalīties? Nu, tad kaut ko dariet! Divām meitenēm jāskrien pēc vienas un tās pašas lelles, bet ercenam - pēc lego mašīnas. Uzvar tas, kurš to izdara visātrāk. Tas viss notiek vienlaicīgi. Bet tas taču ir sviests – viena meitene var atrast lelli, sākt skriet savu mazo cibiņa soli, otra meitene nav dura, var ieraudzīt, kur to atrada pirmā, paķert nākamo lelli un ar savu buņģa soli noskriet gudro, bet ne tik ātro meiteni. Domāju, ka šai spēles kārtai bija jānotiek tā, ka katrs skrien atsevišķi un tiek uzņemts laiks. Kamēr viens skrien, tikmēr citi turņī. Visi pretargumenti šādam risinājumam man pohuj.

Tā nu esam tikuši pie galvenā uzdevuma – pie maksimāli dārga rijamā grābšanas. Visvairāk laika ir dzeltenajam korim, otrajā vietā – zilais koris, visdrusciņāk drīkst skriet baltais koris. Skrējiens pierāda laika un naudas tiešo propocionalitāti – baltais koris savāc summu 277Ls, zilais – 541, bet par spēles uzvarētājiem kļūst dzeltenais koris, kas jau spēles sākumā pateica, ka grib uzvarēt un to 500 latu dāvanu karti nahuj savākt.

Atceraties to latviešu tautas pasaku, kur vecītim āliņģi iekrita koka cirvis, bet viņš gribēja dabūt ārā zelta, bet beigās nekā nedabūja? Ne tik strauji pār tiltu, dzeltenais kori! Lai tiktu pie dāvanu kartes, pusotrā minūtē jāveic vēl kāds pārbaudījums – ar mīklas palīdzību jātiek līdz nākamajai mīklai, tad līdz vēl nākamajai, līdz tā aizved līdz īstajai kartes atrašanās vietai. Atceros, ka reiz man šādi bija jāiet uz kaut kādu dzimšanas dienas pirti, kur man par pārsteigumu nedeva dāvanu kartes, bet tikai šņabi. Dzeltenais koris beigās savu naudu nedabūja, jo riktīgi nočakarēja pirmo mīklu. „Sarkans gailis zemē, sekste augšā” – viņiem likās, ka tas ir burkāns un veltīgi pie burkānu stenda meklēja nākamo norādi, ignorējot bietes, kas ir mans otrs mīļākais ēdiens tūliņ pat aiz karstas maizes. Nu, tā mantkārīgā dzeltenā ģimene beigās dabūja tikai klusu putekļu sūcēju. Tā kā var uzskatīt, ka viss beidzās laimīgi, un droši viens baltais un zilais koris, kas neteica, ka kaut ko grib, beigās dabūja gan sudraba, gan zelta cirvi.

Raidījumu iesaku nosaktīties ikvienam, kam patīk pirkt pēc iespējas dārgāku pārtiku, kā arī visiem Pita Andersona faniem. Nāc uz Rimi!