kad ar aneti konsti sapratām, ka aizvadītajā nedēļas nogalē mūs gaida divi augstākās raudzes kultūras pasākumi – latvijas eirovīzijas atlase un oskaru balvas pasniegšana - , mums galvā uzsprāga bomba, tāpēc nolēmām katra rakstīt par to, ko vispār nerubījām. anete izteica savas domas par
eirovīziju, bet es septiņas stundas pavadīju kinoteātrī, lai šodien varētu atskaitīties par redzēto. šis raksts nebūs pārpildīts ar viedokli par filmām, jo vienīgā no visām kaut kam nominētajām filmām, ko biju redzējusi, bija „127 stundas”, kura tika rādīta tieši pirms pašas oskaru dalīšanas. filmā viens džeks iekrita spraugā un pēc piecām dienām ar maziņu nazīti nogrieza sev roku. ticamības momenta nebija, jo piecu dienu laikā viņam necik nebija paaugusies bārda. šoreiz ceremoniju vadīja nevis andris freidenfelds, bet gan tas pats džeks ar nogriezto roku, tomēr viņam bija arī viena freda īpatnība – vadītājam bija abas rokas.

oskaru ballīte, protams, sākās ar to, ka visi pastaigājās pa sarkano paklāju smukās un nesmukās kleitās. vissmukākā bija tā aktrise, kas bija tēlojusi bobu dilanu, viņai vārds sākas vai nu ar K, vai nu ar L. aktierus un pārējās nozīmīgās personas sagaidīja un uzrunāja kaut kāds vecis, kā arī viena sieviete, kas spēcīgi atgādināja vismaz deviņdesmitajos tik populāro NBA komandas chicago „bulls” basketbolistu skotiju pipinu.

gan jau daudz neko nerubīju, jo satiktie kinomīļi man „labvakar” vietā varēja teikt „wtf?!”, bet es nevarēju saprast, huj bija vajadzīga tā istabiņa, kurā paralēli balvu pasniegšanai 2 džeki un 2 mindžas sprieda par to, kas būs, un pēc tam, kad jau bija bijis, - par to, kā bija. vienai vecenei ap kaklu bija apsiets taurenis, kurš ļoti atgādināja zviedru seksa mācībfilmā
"sex pa karten" zīmētās taureņu vagīnas, turklāt tāpat kā minētajā filmā, arī šeit kādā mirklī taurenis aizlidoja. tur bija arī vecene, kas it kā bija modes eksperte, taču es vēlētos izteikt hipotēzi, ka viņa bija visvisnesmukāk ģērbtais cilvēks tajā brīdī visā pasaulē. nesapratu, kāpēc tādas izstabiņas rādīšana bija nepieciešama, jo tas tikai atšķaidīja pasākumu.

visus, protams, interesēja labākā aktrise, labākais aktieris, labākais režisors, labākā filma un drusciņ arī otrā plāna aktieris un aktrise, kurus paziņojot, fonā skanēja intara busuļa dziesma "gonki", bet līdz tam bija jāapēd puds sāls par godu labākajam operatora palīga bračkam, labākajam skaņas montētāja pavāram un tml. visiem par balvām bija liels pārsteigums, tik liels, ka izskatījās sūdīgi notēlots. cum on, džeki, neticu, ka, topot nominēti, neesat iztēlojušies situāciju, ka varētu nogrābt to balvu. nav jau kā ieraudzīt smuku vecni un nodomāt, ka nekad nedabūsi.

par smukāko dziesmu kļuva vienīgā, kas nebija „my heart will go on” atrauga, tā bija no multenes „toy story”, par ko prieks, jo es multenes vispār uzskatu par dahuja pārākām, tāpēc vienīgā nominācija, kas manī raisīja vēlmi kaut ko noskatīties, bija tieši labākā muļķika nominācija. visforšākais balvu pasniedzējs bija viens vecis, kas laikam bija tāds holivudas dzīvais ēvalds valters. viņam par visu bija pajāt un viņam arī bija spieķis, ar ko staigāt.

visvairāk balvu dabūja „toy story”, „facebook story”, „inception” un „king`s speech”, es biju domājusi, ka „čornij ļebedj” arī visu ko sagrābsies, bet dabūja balvu tikai par natālijas portmanes sarkanajām, psihajām acīm. no tā fragmenta, ko rādīja visur, kur „čornij ļebedj” bija nominēti, varēja noprast, ka filmas saundtrekā izmantots pētera čaikovska „gulbju balets”, kurš, manuprāt, kaut kādu trentu fucking reznoru, kurš dabūja balvu, saliek vienos vārtos. čaikovskis, protams, ir miris un pēc balvas nebūtu atnācis, bet varēja iedot kaut kādai mazmeita vai kaut kam tādam. bet, cik noprotu, oskari ir tādas kā mtv balvas, kur bieži viena ar kvalitāti sakars ir visai attāls, bet tik un tā prieks, protams, saņemt.

otrā svarīgākā nominācijas aiz labākās multenes bija „original score”, kuru nākamgad novēlu saņemt bīvisam un bathedam, jo viņi jau sen grib noskorot. apmēram tad, kad tā tika paziņota, zālē jau vairāki piedzērušies cilvēki sāka maurot un, iespējams, tāpēc tika aizvākts šmigas tirdziņš.

publika jau bija uzbudināta līdz baltkvēlei, tāpēc īsi pirms septiņiem rītā beidzot bija jāpaziņo tās četras nominācijas, kas visus interesē. par labāko aktieri vajadzēja kļūt džefam bridžesam, jo viņš bija notēlojis normālu pāli, bet sandra bullock oskaru iedeva filam kolinam fārtam, bet to jau visi sen esot zinājuši, par labāko režisoru kļuva stīvens spīlbergs, kas arī nevienam nebija liels pārsteigums, bet labākās filmas godu ieguva „karaļa runa”. tad gan uz skatuves sakāpa visi, kas ceremonijas laikā bija tur gribējuši nokļūt, kaut kāds vecis arī pateicās savam džekam benam. es savukārt gribētu pateikt lielu paldies filmas „127 stundas” galvenajai varonei kārlim biķerniekam par to, ka viņš sagādāja man talonus uz šo neaizmirstamo pasākumu, kuru visticamāk tomēr citus gadus vairs neskatīšos. dahuja garlaicīgāk par eirovīziju. varbūt arī tāpēc, ka skatījos skaidrā.

Vakar textu redakcijas žurnālistes kopā ar kādu visai pazīstamu un iereibušu neatkarīgo mūzikas žurnālistu, suni, kaķi un Latvijas balzāmu sapulcējās pie kopīga televizora, lai noskaidrotu, kurš pārstāvēs Latviju šī gada Eirovīzijā. Diemžēl, kā jau tas notiek tādās kopīgās pasākumu skatīšanās reizēs, visi kaut ko kliedz un bļaustās, tāpēc gandrīz neiespējami sadzirdēt pasākumu vadītāju asprātīgās replikas vai, piemēram, sponsoru runas. Tādēļ mans iespaids būs vairāk vizuālas dabas, jo, pirmkārt, maz dzirdēju, otrkārt, maz kaut ko saprotu no mūzikas, kas arī par iemeslu tam, kāpēc man tika dots uzdevums komentēt šo pasākumu, - sevi taču ir jālauž, jāiet laukā no savas komforta zonas.

Atgriežoties pie pasākuma vadītājiem, - sākumā biju vieglā šokā, jo domāju, ka to vadīs divi džeki (gay) - Uģis Joksts un Valters Frīdenbergs -, pie tam ļoti dīvainos tērpos. Piemēram, Valtera ar kaut kādām zelta saules zvaigznēm rotātais tērps man atgādināja kādu tēlu no 88. gada rokoperas "Lāčplēsis". Vēlāk gan uz skatuves parādījās vadītāju mīlas trijstūra (par to vēlāk) iztrūkstošais posms Jolanta Strikaite, kas kopā ar Liepājas teātra aktieriem un uzlecošo teātra zvaigzni Gati Maliku priekšgalā ievadīja pasākumu ar dziesmu, kuru es neatceros. Neatceros, jo biju ļoti sakoncentrējusies, lai skatītos, kā pa deju grīdu ar fraku pa zemi vārtās jau minētais Gatis Maliks. Elīna toties atcerējās, ka dziesma bijusi kaut kas "esmu Odrija Hepberna, tikai džezīgaka" stilā, un katrā ziņā bija patīkamāka balss tembrā nekā skaņas, kas radās, Jolantai pārtraucot dziedāt un sākot runāt. Manās vakardienas piezīmēs norādīts tā: "Jolantas balss diemžēl nav bezpersoniska", kas uzjundī atmiņas par kaut ko spalgu un čaukstošu kā maisiņi autobusā.

Tad kamera novērsās gan no Gata, gan no tās frakas, gan no Jolantas un viņas jakas, lai parādītu, ka publikā sēž Fredis un zirgs. Ja textu redakcija ir beidzot sapratusi, ka Andris Kivičs patiešām ir normāls džeks, tad otrā atklāsme, pie kā šī pati redakcija ir nonākusi šā gada sākumā, - beidzot ir jānovērtē Fredis, jo viņa asprātībai nestāv ne tuvu klāt neviens no Latvijas pasākumu vadītāja top piecinieka (man liekas, ka vairāk par piecinieku arī nemaz nav).

Nākamā mana piezīme ir - "Stībelim labas brilles". Cik zinu, neesmu vienīgā, kuru viegli tracina saulesbriļļu valkāšana telpās vai tām pilnīgi neatbilstošos laika apstākļos laukā, ja vien šī briļļu esamība netiek kaut kā citādi attaisnota. Jāņa Stībeļa priekšnesums, protams, bija pozitīvs un saulains, tāpēc varbūt tās spilgti sarkanās brilles viņam un citu krāsu brilles pārējiem grupas dalībniekiem gribēja radīt tādu kā vasaras un tropu atmosfēru ziemas nomāktajiem latviešiem, tā kā to es viņam piedodu. Jāņa dziesmas "Let it be me" (Mans būs mans) priekšnesumā izcēlās basists, kurš bija korpulents vīrs gados, kādus Eirovīzija ar savu jaunības un seksīguma kultu parasti tiecas izskaust no atrašanās uz skatuves, tāpēc tā bija uzskatāma par lielu uzdrīkstēšanos. Savukārt, bekvokāliste bija mulate, tātad rasu dažādība - viens integrējošs priekšnesums, kurš savu kulmināciju sasniedza tad, kad Jānis izvilka puķu pušķi.

Pirms katras dziesmas par to izteicās "cilvēki no tautas" - 7. klases skolnieki, jaunā aktrise, 2 bērnu māmiņa, zobu higiēniste un arī tādas profesijas kā "consultants" pārstāvis. Kā labāko no viņiem gribētos izcelt ekskavatora operatoru jeb vadītāju, kurš daudz runāja par modi (piemēram, viņam diez ko nepatika, ka Triānas parks atlasē bija pielīmējuši spoguli solistei pie ķermeņa).

Nākamā mana piezīme ir par O-kartes akadēmijas uzvarētāju Eviju Sloku, kura kopā ar saviem bekvokālistiem kā šova elementu vicināja nepieslēgtas ģitāras, kas lika aizdomāties par to, ka tas taču ir izsmelts gājiens un galīgi vairs nav stilīgi, bet vēlākie notikumi apliecināja, ka pie tā centies pieturēties teju ikviens Eirovīzijas dalībnieks. Evijas priekšnesums savu kulmināciju sasniedza pašās dziesmas beigās, visiem uz skatuves esošajiem mūziķiem reizē palecoties. Man līdzās esošie mūzikas eksperti komentēja to kā: "Muzikāli patukšs, nav šova."

Tad bija Elīna Krastiņa, kas bija sevi pieteikusi kā riktīgi foršu dejotāju, bet skatītājam bez šādām zināšanām tas bija vārgi nojaušams. Kaut kādas asociācijas ar deju raisīja vienīgi pie bungām sēdošais Aivars Lintiņš, kas piedalījies šovā "Dejo ar zvaizgni". Tad sekoja Ivo Grīsniņš-Grīslis, kurš diemžēl bija novilcis savu grāfa fraku, kurā viņš izpelnījās komentāru no 7. klases puikas: "Tas aizkustinās daudz jaunas meitenes." Nezinu, kāpēc manās piezīmēs pie Ivo norādīts "Neizdomātā doma", nesaprotu, vai tas ir mans komentārs par priekšnesumu vai arī dziesmas nosaukums. Katrā ziņā šis bija textu redaktores EK mīļākais priekšnesums, jo, viņasprāt, tas bija aizraujošs. Piebildīšu, ka savu patiku viņa arī apliecināja ar atļautajiem desmit telefonbalsojumiem un vēl drošības pēc kādām trijām triecienSMS. Diemžēl rezultātus neietekmēja skatītāji vien, bet bija arī speciāla žūrija, kura bija atlasīta tāda, lai vismaz audiāli atgādinātu Latvijas stilīgāko grupu Instrumenti. Proti, tur bija gan Šipkēvics, gan Sējāns - tikai bez maskām.

Vēl manās piezīmēs izcelta pasākumu vadītāju greizsirdības scēna, jo Uģis Joksts bija it kā apvainojies, ka viņam jāiet pie mūziķiem, kamēr balodīši Strikaite un Frīdenbergs paliks divvientulībā uz skatuves. Tad vienā mirklī, kad Valters nerādīja Jolantai rezultātus, viņa, princese, uzreiz prasīja, lai Uģis viņai tos parāda, un tad atkal viņš aizvainotā balsī negribēja rādīt, jo nevēlējās būt tas, pie kura vēršas tikai tad, ja Valters kaut ko nedod. Vismaz man tas viss neradīja nekādas aizdomas par to, ka kaut kas būtu inscenēts, tāpēc es vienā mirklī nobijos, ka vadītāji riktīgi sastrīdēsies, un mēs tos rezultātus nekad neredzēsim, un Elīna būs par velti balsojusi.

Vēl parādīja aizkulises, kur starp visādiem pasākuma nodrošinātājiem sēdēja arī visvecākā juriste Latvijā. Es vēl nekad nebiju redzējusi nevienu visvecāko kādas konkrētas profesijas pārstāvi, bet jāatzīst, ka visvecākā juriste pie mums, Latvijā, tiešām izskatās drīzāk pēc jaunas meitenes.

Triānas parks gan diemžēl solistes slimības dēļ finālā nepiedalījās, bet kāds no komentētājiem izteicās, ka viņu priekšnesums esot ziemeļnieciski spilgts (tātad tāds pats kā dziedātājs Andris Kivičs).
Mana nākamā piezīme ir par grupu "The Sectrez", kur bija trīs meitenes platformenēs, par kādām es sapņoju, kad vēl nebiju izaugusi līdz 1, 82 m un ar mammu klīdu pa veikala "Bērnu pasaule" trešo stāvu pēc tam, kad biju apskatījusies kustīgos Ziemassvētku vecīšus skatlogā. Kleitas bija tādas, par kurām brīnītos pat Elizabete no "Ugunsgrēka", lai jau pēc dažām sekundēm tās mestos uzlabot ar dažādiem šuvēju paņēmieniem, tāpēc pirmoreiz biju patīkami iepriecināta, kad meitenes sāka izģērbties, bet tur apakšā bija kaut kas vēl nesmukāks, un viena vispār aizmirsa kopā ar pārējām to kleitas augšdaļu novilkt. Ak, vecā galva, no rīta laikam biezpienu nebija ēdusi!

Grupas "Pieneņu vīns" soliste ar spēcīgo balsi izskatījās pēc pavecākas Zanes Dombrovskas, visi bija diezgan modīgi saģērbušies, un kopā ar Lauri Reiniku bija mani favorīti. Forši, ka abi divi tika labāko trijniekā, tas liecina, ka es domāju tāpat kā tauta.

Pēc grupas Musiq uzstāšanās pēkšņi parādīja publiku, kas vicināja kaut kādu krāsainu un spīdīgu atribūtiku, uz skatuves spīdējā milzīgs uzraksts "ANGEL", un Strikaite pirms dziesmas pieteikšanas bija uzlikusi masku, it kā tēlojot enģeli, kas nomaskējies (par to arī Musiq dziesma). Tas viss man likās negodīgi, jo it kā izcēla šo grupu starp pārējām un noteikti kaut kā varēja ietekmēt nenobriedušu prātu balsojumu.

Vēl bija tāda Oksana Ļepska, kurai bija piecpadsmit gadu, un tikko iedomājos, ka vismaz agrāk Eirovīzijā varēja piedalīties tikai no 16, pirms diviem gadiem nedaudz izretinot grupas P.E.R. rindas. Katrā ziņā Oksana bija diezgan blāva, un dziesmas atraktīvākais elements bija izteiksmīga kreisās rokas kustināšana, kā arī, protams, neiztrūkstoši vējā plīvojošie mati.

Laurim Reinikam vienīgajam bija iestudēta normāla, sinhrona deja, par ko vēl no visiem priekšnesumu izpildītājiem bija parūpējušies tikai bērnu Eirovīzijas dalībnieki. Tie visi pārējie laikam nebija skatījušies "Mūzikas ierakstu Gada balvu", kur džeks no SMSCredit dalījās savā atziņā, ka deja nav iedomājama bez mūzikas, un mūzika ir daudz labāka kopā ar deju.

Vienā brīdī rādīja visus iepriekšējo gadu Eirovīzjas dalībniekus no Latvijas, un mēs visi vienbalsīgi nospriedām, ka 2004. gadā bijām visspēcīgākie, neskatoties uz to, ka Eiropā varbūt netikām attiecīgi novērtēti.

Mans pēdējais ieraksts piezīmēs ir: "Milleram super bikses". Ar to arī savu sakāmo beigšu, jo bikses bija tik superīgas, ka nespēšu tās aprakstīt. Varbūt brīnījāties, kādēļ tik maz pievērsos uzvarētājiem Musiq un sudraba medaļas ieguvējam Laurim Reinikam, bet domāju, ka par šiem pietiekami daudz informācijas varat sasmelties vadošo Latvijas ziņu portālu komentāros.

Kamēr kolēģija fokusējas uz aktuāliem notikumiem, mans ārštata uzdevums šomēnes ir atkāpties uz fundamentālākiem jautājumiem, lai mazinātu gaisā virmojošo saspringumu un harmonizētu jūsu karmas. Tātad runāsim par seksu, un šovakar, lūdzu, sauciet mani par Dacīti.

Progresīvā Skandināvija mums piedāvā izglītojošu multiplikācijas filmu ar nosaukumu "Sex på kartan", kuru visi interesenti var noskatīties šeit – links. Diemžēl zviedriski es zinu tikai vienu vārdu – pengar*, bet šajā filmā tas ne reizi neizskanēja, tāpēc savus novērojumus balstīšu vienīgi uz to, ko saprast ļauts ir bez vārdiem.

Filmiņa sākas ar kādu pusaugu zēnu, kurš savā skolas burtnīcā zīmē taurenīšu vagīnas, kas nomāc tā sirdi, jo kontinents ar nosaukumu „sex”, kā var noprast, šim mazgadīgajam Kolumbam vēl neatklāts. Kā gadījies, kā ne, tieši nākamā nodarbība ir veselības mācība. Enerģisks pasniedzējs atvilcis līdzi skeletu, prežus un seksa karti, jo, kā jau mēs iepriekš noskaidrojām, būtu tomēr muļķīgi braukt uz kādu kontinentu pirmoreiz bez ielūkošānās kartē. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un vienā brīdī jau visi klasesbiedri priecīgi smej un cits par citu skaļāk sauc iespējamās seksa pozas un iemeslus, lai nodročītu. Šajā uz padsmitnieku mērķauditoriju tēmētajā filmiņā neviens nav aizmirsis arī homoseksuāļus, anālo seksu, invalīdus un melnādainos. Kad es vēl mācījos pamatskolā, mums uzskates materiālos nebija seksa pozas gejiem. Manā klasē gan arī nemācījās nēģeri, jāatzīst. Visbeidzot arī, nodarbības iedvesmoti, divi klasesbiedri nolemj nopisties. Šajā filmā varbūt runāja par bērniem, bet tad es to nesapratu – katrā ziņā, vagīnu uz tāfeles zīmēja tikai tāpēc, lai parādītu, kur ir klitors, bet dzemdei pārāk lielu uzmanību nepievērsa. Bezmaksas prežus gan izdalīja, daži mantrausīgākie pat sagrābās veselu sauju. Cik varēja noprast, prezervatīvus gan vairāk deva visādu zarazu kontekstā, nevis grūtniecības bieda pēc. Atgādinu, ka zviedriski es nesaprotu vispār.

Kontrastam noskatījos arī puritānisko latviešu kases grāvēju "Kā bērniņš nāk pasaulē" – links. Jau pirmajās minūtēs, tikko atskanot Plēpja balsij, sapratu, šajā multenē drīzāk kāds piedzersies, nevis tērzēs par seksualitātes komplicēto dabu. Sekss, protams, tiek ilustrēts zem segas laulības gultā pēc kāzu ceremonijas, prezervatīvi un slimības neeksistē, tāpat kā melnādainie un orālie piedzīvojumi ne. Orgasms tiek mīlīgi saukts par „vispatīkamāko sajūtu”, bet seksa morāle slēpjas tajā, ka sievietēm, gluži tāpat kā kucēm, kazām, govīm un cūkām, piedzimst mazulis.

Patiesība droši vien slēpjas kaut kur visam pa vidu. Lai arī nenoliedzu, ka izglītojoši materiāli ir nepieciešami, es tomēr domāju, ka sekss visiem ir izziņas process pacietīga autodidakta līmenī, kur akadēmiķu saplaisājušai elkoņu ādai vienkārši nav vietas. Es, piemēram, neatceros, kā pati pirmoreiz uzzināju par zemjostas pasaules esamību, man patiešām šķiet, ka es jau piedzimu, to zinot. Vismaz trešā klasē, kad viena klasesbiedrene lepni stāstīja, ka viņai vakar mamma izstāstījusi, kas un kāpēc ir mēnešreizes, es lielā pārsteigumā viņai uzdevumu retorisko jautājumu: „Kas tu daune esi?”

Protams, vienmēr ir interesanti uzzināt ko jaunu, un gudrs cilvēks vienmēr tur acis vaļā arī uz lietām, kas varētu šķist liekas. Šīs filmiņas iesaku skatīties pašiem, nevis spiest tās skatīties saviem pirmspubertātes radiniekiem, jo es gribu ticēt, ka bērns pats pratīs atrast atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem vai arī pats jums uzdos šos jautājumus, kad tam būs nepieciešamas atbildes. Ja tā izklausās, tad gribu uzreiz noliegt aizdomas, ka neiesaku ar bērniem runāt par tādām lietām, kas ietver sevī zarazas, melnādainos un pišukus ar klasesbiedriem, vienkārši vēlos pasvītrot to, ka šāda tipa informācija nav jāuzspiež un katram ir tiesības ar to nonākt saskarē pēc savas iniciatīvas, nevis pēc pamatskolām izstrādātās mācību gada programmas. Piemēram, šādas veselības mācības varētu būt kā C daļas priekšmets, kuru katram ir brīva izvēle arī neapmeklēt, ja, piemēram, mācību viela kontradiktē garīgo ievirzi vai tamlīdzīgi.

Rezumējot visu, kam es galu galā iesaku šīs multiplikācijas filmas noskatīties? Visiem, kas ar seksu nav uz es. Tātad ne Tomam Grēviņam.



*Nauda (zviedru val.)

šogad uz gada mūzikas ierakstu balvas pasniegšanas ceremoniju nebija nopērkamas biļetes, bija tikai ielūgumi vissvarīgākajām personām latvijas mūzikas scēnā, un, tici vai nē ((c) kaža), šo pasākumu apmeklēja arī texxxtu redaktores anete konste un elīna kolāte. šķiet, no visiem klātesošajiem es visvairāk izskatījos pēc žurnālistes, jo visu cītīgi pierakstīju burtnīcā. 

Čau, šeit Salvis, šoreiz pievērsīšos traģiskam notikumam, kuru man pašam bija nepatīkami lasīt un iedomāties, tāpēc jau iepriekš par to brīdinu arī jūs.

Aizvakar kinoteātrī „Forum Cinemas“ pēc seansa „Melnais Gulbis“ tika nošauts cilvēks. Traģisks notikums ar neticamu motīvu, kurā „vīrieši sākuši konfliktēt par pārāk skaļu popkorna ēšanu“. Šobrīd nekas sīkāks par popkornu nav zināms, bet par vīriešiem ir informācija, ka upuris bijis bankas "Citadele" Aktīvu un pasīvu pārvaldes nodaļas vadītājs, bet slepkava ir LU Juridiskās fakultātes doktorants, kurš mācību procesā pievērsies šaujamieroču aprites jomas pētīšanai.

Tieši par popkornu internetā sākušās visplašākās diskusijas. Kurš popkornu ir ēdis un kurš nav ēdis? Kurš bijis skaļāks un kurš popkorns ir labāks? Un vai vispār kinoteātrī ir jāēd popkorns? Sieviete zem pseidonīma Delta saka, ka popkorna dēļ uz kino iet reti. „Man arī traucē tā ēšana. Kad nu diikti gribas kādu filmu redzēt, tad saņemos aiziet un pati arī pilnām mutēm ēdu, lai izturētu apkārtējos.“ Kāds cits metas aizstāvēt popkornu, norādot, ka bez popkorna kinoteātri nīkuļos, un filmas neviens vairs neskatīsies.   

Lai arī publiski pieejamā informācija par konfliktu ar popkornu ir visai mīklaina, tomēr ir publicēts kāds attāli sēdoša aculiecinieka atstāsts, kurā „vīrietis ar pistoli pats esot sazvanījis «ātros» un teicis, ka vajadzīga palīdzība, jo ir sašauts cilvēks,“ līdz ar to rodas zināmas šaubas par to, vai šāvējs vispār gribējis šaut uz vīrieti? Varbūt, ka uzbrukums tika vērsts pret popkornu. Arī daudzie interneta komentāri liecina, ka cilvēkiem nepatīk popkorns, it sevišķi, ja tas tiek ēsts. Popkorna diskusijas lēnām nonāk līdz tam, ka kinoteātrī būtu jārīko speciāli seansi, kuros varētu neēst popkornu. Šeit savās pārdomās dalās žurnālists Juris Kaža, kurš norāda, ka „popkornu var ēst kulturāli, turzu pēc tam izmest tvertnē pie izejas. Protams, ja ir pieprasījums, var rīkot no popkorna brīvus seansus, tāpat kā māmiņu seansus, Zdienas un citu.“ 

Iespējams, ka runas par popkornu sākušās tikai dēļ nepilnīgas informācijas sniegšanas no mediju puses. Šeit būtu jāsaprot, ka, publicējot visu informāciju uzreiz, mēdiji riskē ar to, ka ziņas var būt pārāk apjomīgas, un lasītājs tās vienkārši nevarēs izlasīt un uztvert, turklāt pastāv iespēja, ka nākamajā dienā jaunas ziņas var arī nebūt. Tāpēc žurnālisti bieži vien rīkojās viltīgi un ziņas dala vairākās daļās, dažus notikumus attēlojot neskaidri un pārceļot skaidrojumus uz vēlāku laiku, un dažus notikumus īpaši akcentējot. Šajā konkrētajā gadījumā tas ir popkorns. Šī metode ļauj veidot vienmērīgāku ziņu plūsmu un vēlāk veidot atsevišķas intervijas, savukārt lasītājam ir iespēja pašam interpretēt neskaidros notikumus un paļauties uz savu un ekspertu intuīciju.

Lai kā arī būtu, tomēr portāls kriminal.lv vakar atļāvās pārsteigt ar daudz detalizētāku konflikta gaitas izklāstu, krietni apsteidzot citus interneta medijus. Šeit tiek ziņots, ka popkornu ēda slepkava, kurš sagaidījis seansa beigas un izdarījis trīs šāvienus blakus sēdošā vīrieša krūtīs, savukārt nošautais vīrietis pirms tam aizrādījis ne tikai skaļo popkorna ēšanu, bet arī uzvedību. Līdz ar to visas sākotnējās apsūdzība pret popkornu ir bijušas aplama interpretācija, un tieši aizrādīšana ir galvenais nogalināšanas iemesls. 

Lai arī ieteikumus un diskusijas par to kā būtu jārīkojas, lai traģisko situāciju turpmāk neatkārtotu, mediji ir atlikuši uz vēlāku laiku, ir skaidrs, ka aizrādīšana var būt liktenīga ne tikai kinoteātrī, bet jebkurā sabiedriskā vietā, taču droši vien būs tādi cilvēki, kas uz „Forum Cinemas” negribēs iet. Tāpēc kinoteātrim jau tagad būtu jāsāk domāt par drošības pasākumiem par kuriem publiski paziņot. Likt apmeklētājiem iet sūdzēties par pārkāpumiem kinoteātra administrācijai, manuprāt, ir tik pat neefektīvs un riskants solis, kā veikt tiešu aizrādījumu. Varētu, protams, kinoteātrī ierīkot speciālus palīdzības numurus uz kuriem būtu iespējams sūtīt sms ar sūdzībām par skaļākajiem rindas apmeklētājiem, taču tas visdrīzāk novestu pie neskaitāmiem pārpratumiem, tāpēc manas prognozes ir tādas, ka kinoteātris varētu simulēt pastiprinātu uzraudzību pār apmeklētājiem, sevišķi laikos, kad apmeklētāju skaits ir vislielākais. Metāla detektori diez vai tiks ierīkoti, jo daudz lētāk ir vienkārši veikt apmeklētāju pārmeklēšanu un, ja to nolems veikt, nav zināms, vai apmeklētāji varēs samierināties, un konflikts nenotiks jau pie kinoteātra durvīm.

Pēc pagājušā ieraksta man kāds komentētājs silti ieteica rakstīt par to, kas man patīk. To arī šoreiz esmu nolēmusi darīt, bet uzreiz jāatzīst, ka tas ir daudzkārt grūtāk, jo, būsim pazīstami, tekstiem patīk drusku paironizēt. Bet ironizēt par tādām tīrām patikas jūtām (tuvāk lasi Imanuela Kanta "Spriestspējas kritikā") ir krietni sarežģītāk.

Šodien apmeklēju izrādi "Deli deja" Mūzikas muzejā Pārdaugavā (režisore Ilze Olingere, aktieri no Jaunā Rīgas teātra). Ilgu laiku man likās, ka iešu uz izrādi "Dali deja", un tā kā Dali ir texxxtu viens no iecienītākajiem māksliniekiem, nolēmu, ka man obligāti būtu par šo apmeklējumu jāatskaitās šeit. Diemžēl Deli ir tikai Indijas galvaspilsēta, un tam nav nekāda sakara ar Dali.

Uz biļetes bija rakstīts, ka izrāde būs par nāvi un mīlestību septiņos rīmeikos. Abas šīs tēmas man ir tikpat tuvas kā ikvienam saprātīgam cilvēkam, jo bez mīlestības dzīvei nav jēgas, bet pat dzīve ar jēgu beidzas ar nāvi. Ar zināmu nāvi gan jau vairākus gadus saskaros ne tikai dziļu pārdomu brīžos vai, piemēram, vakara ziņās, bet arī ikdienā, jo mans draugs man iemācīja ik pa brīdim notēlot savu bojā aiziešanu, lai ļautu izbaudīt saldo sajūtu, kas izplūst caur visu ķermeni, kad kāds nomiršanu ierauga un pēc tam attiecīgi pārdzīvo. Šis pārdzīvojums gan tāpat kā nāve ir tēlots, tāpēc ir vairāk līdzīgs mākslīgajam saldinātājam, nekā cukuram, bet, kamēr nevar nomirt pa īstam, der arī tāds. Šajā sakarā ieteiktu visiem 18. februārī doties uz "Spici", kur varēs redzēt tos īstos mirušu cilvēku ķermeņus, kas aplipuši ar laikam jau īstu, bet tomēr pēc izskata svaigu gaļu.

Izrādē bija pieci aktieri, no kuriem kaut reizi nenomira tikai viens - Sandra Zvīgule - , kas tēloja medmāsu un bija tērpusies čībās ar miroņgalvām un izrādes beigās atbrīvojās no jaciņas, lai atsegtu nevis kailas krūtis, bet krekliņu, kuram uz muguras rakstīts: "kad nomirst, ir ļoti grūti piecelties" (citāts tāpat kā visi turpmākie ir neprecīzs). Uzraksti uz biļetes nemeloja, un izrādē tiešām bija septiņi rīmeiki, kurā katrreiz kāds bija nomiris, un pārējie, kuru attiecības arī katrreiz bija nedaudz citādu apstākļu izkropļotas, sastapās ar šīs nāves sekām.

Izrāde notika pa vidu skatītāju soliem. Mēs, protams, sēdējām pirmajā rindā, jo citādi uz izrādi vispār iet nav jēgas (c) Aleksis Zoldners. Izrādes skatuvisko noformējumu (scenogrāfiju) veidoja tikai daži krēsli, Venden ūdens aparāts un kafijas galdiņš. Vienreiz uz skatuves parādījās arī šmiga. Sākumā likās, ka izrādes darbība notiks kaut kādā vilcienā vai tramvajā, tomēr beigās tā izrādījās slimnīcas uzgaidāmā telpa.

Katra rīmeika beigās sekoja laikmetīgā deja ritmos, kas līdzīgi tiem, ko izdala mūsu sirds jeb mīlestības avots. Vispār jāatzīst, ka man laikmetīgā deja nepatīk. Nu, es to vienkārši nesaprotu, mana vizuālā uztvere ir ļoti neattīstīta, tāpēc man vislabāk no visa patīk literatūra, jo tur ir jāskatās tikai uz burtiem. Tomēr šajā izrādē laikmetīgā deja bija tik mazās devās (aptuveni tādās kā reklāma LTV pēc tam, kad esi saskāries ar reklāmām neatkarīgajās televīzijās), ka man patika.

Pati "Deli deja" ir radusies Indijā. Tā ir tik skaista deja, ka slavenā baleta kritiķe (Guna Zariņa), kas arī ir viena no izrādes varonēm, to nespēj aprakstīt. No visas netīrībās kādā Indijas tirgū, kur karājas dažādu sugu nokauti dzīvnieki un staigā ubagi ar kroplībām un kārpām uz sejas, dzimst skaista deja, kas izsaka visu dzīves esenci. Tas ir kā laimīgs veģetārietis dejotu ar jēlu gaļas gabaliņu mutē (viens no maniem mīļākajiem izrādes citātiem), ko lēni kožļātu, beigās pat norītu, lai, protams, vēlāk atviegloti izvemtu. Kritiķe arī apcer mūžīgās savas profesijas pretrunas, jo uzskata, ka ir nodzīvojusi skaistu, bet svešu dzīvi (lai gan labāk, protams, nodzīvot sliktu, bet savējo), jo visu mūžu analizējusi to, ko pati nemāk darīt. Kad viņai sākumā lūdz aprakstīt šo skaisto deju, viņa sāk ņirgt, jo kā gan var aprakstīt deju? Tas tiešām ir jocīgi, lai gan izrādes beigās šo darbiņu izdara Sandra Zvīgule. Ņirdz līdz brīdim, kad viņai aizrāda, ka to taču viņa dara visu savu dzīvīti.

Kaut kad vienā mirklī es novērsos no izrādes un sāku pētīt teātra apmeklētāju apavus, ko tik bieži nevar teātra apmeklējuma laikā darīt, jo neviens apavs neatrodas pretī skatītājam. Šoreiz visi apavi skatītāju rindās man pretī spilgti izgaismojās, un bija iespējams ieraudzīt vissīkāko netīrumu, ko pat vērīga acs var nepamanīt, kamēr zābaki noslēpušies zem darba galda vai ātri skrien garām uz ielas. Sev par nelaimi nācās konstatēt, ka mani apavi izskatījās visbēdīgāk, jo to mākslīgā āda vairākās vietās bija nelāgi atlupusi, tāpēc es novērsos, un atkal pievērsos izrādei. Lai gan pētīt var ne tikai apavus, bet arī citu apmeklētāju sejas, kā arī apskatīt tos, kas visskaļāk smejas. Tur gandrīz norisinās tāda kā paralēlā izrāde.

Izrādē bija maz darbības un daudz dialogu, kurus atsvaidzināja manis jau pieminētie laikmetīgās dejas paņēmieni. Kaut kad biju uz Gundegas Repšes lugu "Nacionālajā teātrī (kaut kas par velniem), un tur bija tik daudz dialogu, un tik maz darbības, ka kļuva jau garlaicīgi. Teātrī un kino vajag, redz, reāli atrisināt darbībā, tā nav nekāda proza, kur var spiest uz formu un ļaut sižetam kaut kā lēni kūļāties uz priekšu pašam saviem spēkiem. Jāatzīst, ka arī darbība var būt garlaicīga, jo pagājušajā nedēļā biju uz "Krāsainajām pasakām" Valmieras drāmas teātrī, kas točna vismaz man lika vairākas reizes iegrimt ar izrādi pilnīgi nesaistītās pārdomās (un pat ieskatīties telefonā, vai nav pienākusi kāda īsene. Zinu, ka Dace Rukšāne mani par to sabārtu (viņa reiz ietvītoja, ka tas ir briesmīgi), bet es jau sākumā konstatēju, ka viņas skatītāju rindās nav). Bet šajā izrādē dialogi neapgrūtināja, un vismaz man ļoti patika paņēmiens, kurā skatītājs uzzina atkal jaunus faktus par it kā tiem pašiem vēžiem, kuri nu točna ir citās kulītēs (ar to es domāju maisiņus). Kāda tante gan pameta izrādi, sakot: "Par visu bija - par nāvi, par gaļu... Tikai cik var vienu un to pašu?" Nāve un gaļa tiešām ir neiedomājami tuvas viena otrai, jo pēc katras nāves paliek pāri gaļa, bet katras gaļas cēlonis ir nāve.

Izrāde man mācīja, ka nav jālamājas, ko arī vairs nedarīšu pat tekstos, jo lamājas tikai iesācēji. Bet es gribu būt profesionāle, tāpēc man jānovērš jebkādas aizdomas no tā, ka es varētu būt iesācēja. Vēl jāpiemin, ka izrādē bija labs humors. Laba aktierspēle gan spēj arī kaut kādus sūdu jokus pārvērst labā humorā un otrādi. Jau minētajās "Krāsainajās pasakās" man humors nepatika, citi tur bija līdz asarām izsmējušies, tualetē rindā dāmas stāvēja kā pandas no skropstu tušas reklāmas, kuras to, ka ir pandas, uzzina pēdējās. Man laikam tas Viestura Meikšāna stils vispār nav diezko tuvs, un vispār es tagad izklausos tā it kā mana kultūras dzīve būtu tik pat bagāta kā Deivida Duhovnija seksuālā dzīve, bet reāli laikam tā arī ir. Man patīk kultūra! Šodien pat izdomāju, ka pirmajā vietā man ir literatūra, bet otrajā teātris. Pēdējā vietā ir glezniecība un fotogrāfija, jo man ir garīgi atpalikusi vizuālā uztvere.

Vēl atcerējos, ka Sandra Zvīgule vienā mirklī runāja par to, kā pēkšņi sapratusi, ka var nomirt un arī nomirs. Nu, it kā to jau visi zina tāpat, bet tomēr līdz kādam dzīves brīdim tu dzīvo tā it kā tas uz tevi neattiektos. Mani arī nesen piemeklēja šāda atklāsme, un domāju līdzīgi kā izrādes varone sakrāt naudu Indijai, lai kaut kā ar šīm sajūtām iemācītos tik galā nevis pastarpināti no grāmatām, bet pa tiešo no skolotāja.

Tad vēl izrādē teica, ka visu laiku ir jādejo, un ikviens ikdienā dejo savu sirdspukstu ritmā. Nesen izlasīju arī Murakami "Dejo Dejo Dejo", un tāpēc vispār domāju, ka dzīve mani aicina uz deju. Tāpēc tagad atbrīvošu savus pirkstus no taustiņiem, un ļaušos savam dzīves aicinājumam!

Čau, esmu Salvis Klombergs jeb Salvizzz, bet draugi mani sauc vienkārši par Salvi. Man patīk tusēt un baudīt dzīvi, un der zināt, ka mans saīsinājums šeit būs SK (nejaukt ar Sarmīti Kolāti).

 

Šajā rakstā izteikšos par dokumentālo filmu Homo@lv, kura ir iekļauta Berlīnes starptautiskā filmu festivāla oficiālajā programmā Panorama skatē! Vai jūs zināt, kas tas ir par festivālu un skati? Es jautāju saviem sētas draugiem, un viņi nezināja. Nolēmu šoreiz nezvanīt kino ekspertei Dairai Āboliņai, bet doties uz wikipedia, kur arī uzzināju, ka tas ir kino festivāls, kurā var vinnēt sudraba vai zelta lāčus dažādās nominācijās. Uzreiz gan jāsaka, ka Panorama skatē šādus lāčus latviešu filma vinnēt nevarēs, taču varēs iegūt skatītāju balvu, kas arī skaitās prestiža (festivālu ik gadu apmeklē apmēram 500tūkstoši cilvēku, un tas ir ļoti daudz).

 

Filmas režisors Kaspars Goba diena.lv apgalvo, ka „tā ir filma nevis par homoseksuāļiem, bet par Latvijas sabiedrību.” Piekritīšu režisoram, jo tā ir filma par Latvijas sabiedrību, tomēr teikšu, ka filma ir arī par homoseksuāļiem.

 

Atsaucoties uz režisora aicinājumu diskutēt vairāk par filmas saturu un atainojumu, sākšu ar satura analīzi. Filma ir bagāta ar kečīgiem citātiem, neiecietību un dzīves atziņām, kurās dalās spilgtas un sabiedrībā pazīstamas personības, un ir labi, ka filmā nav cenzēti rupjie vārdi, jo tas sniedz iespēju tos apgūt arī festivāla apmeklētājiem. Nav īsti skaidrs, kāpēc filmas sākumā tiek šķirotas apakšbikses, iespējams, ka tas tiek darīts tāpēc, lai notikumi sāktos jautrā gaisotnē, jo uzreiz pēc tam seko dinamisks sižeta pavērsiens, un no šķietami miermīlīgām melodijām filma pārtop nopietnā kara drāmā.

 

Par filmas atainojumu, gribu teikt tikai to, ka tas ir pārsteidzoši labs, līdz šim esmu pamanījis, ka dokumentālās filmās cilvēki izskatās krietni sliktāk nekā dzīvē, viņiem ir redzamas lielas poras, taukainas un piesarkušas sejas, un neķemmēti mati, taču šajā filmā visi cilvēki ārēji izskatās labi - ar patīkamiem sejas toņiem un var arī redzēt, ka filmā ir teicami atstrādāts gadalaiks.  

 

Neiztikt arī bez dažām divdomīgām situācijām, piemēram, vēja brālis Frīdis filmā uz ielas saka, ka „lai viņi stūķē savu daiktu tur tajās sūdu čupās, bet nevajag līst uz ielām ar šitām lietām,” un ir skaidrs, ka Frīdis ir pret gejiem, taču vienlaicīgi nav skaidrs, kāpēc viņš ir uz ielas un nedzer kopā ar Mārtiņu?

 

Runājot par filmas nobeigumu, ir žēl, ka filma īsti konstruktīvus un oriģinālus risinājumus tā arī nepiedāvā, beigas ir skumjas, un problēma tiek atrisināta, pametot valsti. Tipiska padošanās.  

 

Visbeidzot vēlos komentēt deputātes Ingūnas Rībenes sašutumu par to, ka filma ir par mazsvarīgu tēmu, un viņa to neskatīsies. Gribētu ieteikt viņai nākošreiz rūpīgāk izvēlēties argumentus un varbūt arī konsultēties ar kādu ekspertu. Arī man ir nācies noniecināt filmas, kuras neesmu redzējis, taču, ja tas tiek darīts publiski, vajadzētu norādīt nopietnākus iemeslus, varbūt pirms tam izlasīt kādu recenziju vai noskatīties youtubē filmas treileri, jo „mazsvarīga tēma” kā arguments jau vienreiz ir iegāzis Ati Slakteri, tāpēc daudz loģiskāks un pamatotāks arguments tam, lai neskatītos šo latviešu filmu, būtu tāds, ka šī filma nav nominēta Oskaram.

 

Un, ja sākam aizdomāties par to, kāpēc šī filma nav nominēta Oskaram, (kas nemaz nav tik neiespējami) ir skaidrs, ka tai kaut kas ir pietrūcis. Varbūt kāda slavena mūziķa nāve, vai kāds neticams atgadījums. Piemēram, ja filma vienkāršā veidā parādītu, kā šo gadu laikā ir izmainījusies kāda agresīva homofoba nostāja, kaut vai teiksim būtu tāds banāli inscenēts pavērsiens šī cilvēka dzīvē, kad gejs izglābj viņa dzīvību un uzdāvina vienu no savām nierēm, un tad šim homofobam ir geja niere un, kad viņš to uzzina, viņš kļūst tik ļoti satraukts, ka grib mirt, taču tajā pašā laikā viņam sāk veidoties kaut kāda veida iecietība, un tad arī pienāk brīdis, kad viņš nekautrējoties iet gājienā un nes varavīksnes karogu, ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis par geju, bet tāpēc, ka ir iemācījies pieņemt citus cilvēkus.

 

Jā, ja būtu tāds nobeigums, tad šo filmu varētu nominētu Oskaram, un beigās, kaut arī globālā mērogā nekas nebūtu mainījies, cilvēki pēc filmas noskatīšanās būtu tik aizkustināti, ka raudātu un varbūt arī izvērtētu savu aizspriedumu lietderīgumu.

 

texxxti saņēmuši savu pirmo dzimšanas dienas dāvanu - jaunu autoru. mūsu radošajai un spēcīgājai komandai beidzot pievienojas kāds stiprā dzimuma pārstāvis. pagaidām salvis klombergs pretendē uz ārštata autora vietu, bet redzēs, kā viss beigsies. tad, kad paņem pirmo glāzīti, arī neviens nedomā, ka pēc piecām stundām ripos pa kāpnēm.
bet Jūs, dārgie lasītāji, savu dāvanu mūsu dzimšanas dienā saņemšit šīs nedēļas laikā.

best retards-
texxxti

šodien texxxtiem pirmā dzimene. ko Jūs gribat, ja esam dzimuši vienā dienā ar mendeļejevu?

Šīs dienas avīzes "Diena" pielikumā "Sestdiena" (redzot šādu teikumu, Jums var sagādāt grūtības atbildēt uz grupas Bet bet mūžseno jautājumu: "Vai tu zini, kas ir "diena"?) lasīju rakstnieces Noras Ikstenas sleju ar nosaukumu "attiecības", kur viņa atstāstīja kādas filmas sižetu, caur to paužot savu viedokli. Savā textā rīkošos līdzīgi, jo mēģināšu runāt par vienu no pēdējā laika lielākajām kino aktualitātēm - "Melno gulbi" (Black Swan - reāli patīk, kā tas izklausas angliski).

Filmu kopumā redzēju pusotru reizi - pirmajā reizē aizmigu pie datora, otrajā - godprātīgi devos uz kino, kur tikai vienu reizīti izskrēju pačurāt. Abas reizes, protams, biju dāvājusi sev pāris malkus vīna, jo tā es kļūstu emocionālāka, un labāk uztveru uz ekrāna notiekošo. Tiesa, emocijas aizēno manu smadzeņu loģisko pusi, tādēļ citkārt problēmas sagādā izsekošana sižetam. Pēc aptuveni stundu ilgām debatēm un meklējumiem internetā par to, kas precīzi noticis oriģinālajā Čaikovska "Gulbju ezera" baletā, Kristīne secināja, ka viss ir labi, jo: "Tas ir parastais love storijs. Tikai iepinot gulbjus."

Jāatzīst, ka šorīt, ēdot pankūkas, izlasīju arī Normunda Naumaņa recenziju, kurai gandrīz pilnībā varēju piekrist. Kā gan citādi - pats Normunds ir apgalvojis, ka šīs recenzijas ir "utilitāras", un tilde man iztulko to kā "praktiski noderīgu". Man noderēja, jo citkārt ir grūti savas sajūtas par, piemēram, filmu ietērp tam piemērotos vārdos, un sanāk tikai tāds: "Nū, es nezinu. Nebija nemaz tik kruta.".

Neticu gan, ka kāds, izņemot Elīnu, kas sit sev pa galvu ar kino kvizā par pēdējo vietu iegūto koka karoti, šo filmu vēl nav redzējis vai vismaz virspusēji iepazinies ar tās sižetu. Un tomēr - Natālija Portmane ir ļoti precīza un uzcītīga dejotāja, bet viņas tiekšanās pēc perfekcijas visās kustībās neļauj meitenei līdz galam atvērties dejā. Viņai ir despotiska māte, nekādas privātās dzīves, seksuālas attiecības tikai pašai ar sevi un tamlīdzīgas neražas (kāds mans draugs šo visu apstākļu un īpašību izpausmi nosauca vienā vārdā - ņerkstekle). Otra meitene (viņas konkurente) ir brīva, maucīga, dejo no sirds, bet tā kā viņai citreiz patīk iedzert vai apēst kādu ripu, nav tik uzcītīga kustību precizitātes izkopšanā. Režisors ar perverso slavu, kuram vajadzīga meitene, kas spētu būt gan labā, gan ļaunā, lomai tomēr izvēlas Natāliju, jo tad, kad mēģina ar viņu nosūkties, meitene viņam iekož, un viņš saprot, ka viņā slēpjas arī "melnais gulbis". Domāju, ka šādu izvēli viņš izdarīja arī personīgo ambīciju vadīts, jo gribēja pierādīt, ka spēj atklāt kaut ko, kas slēpjas varbūt pavisam dziļi. Vēlāk režisors, čukstot, ka meitenē ir par maz tumsas "neķītri ķeras viņai kājstarpē", un Naumanis savā recenzijā apšauba šo kā pedagoģisku rīcību. Man gan tā liekas visai pedagoģiska rīcība, jo ir taču skaidrs, ka tad, ja neder vienkārši pavēle "atrodi tumsu sevī un parādi mums to!" ir jāizmeģina citi līdzekļi. Viņš to dara mākslas vārdā!

Tātad režisors ir prasīgs un pāris reižu ieķeras viņai kājstarpē, tā konkurente notēlo viņas draudzeni, bet patiesībā iemāna viņai narkotikas, lai Natālija netiktu uz izrādi, māte nav mīļa - nedomāju, ka tā būtu tik nenormāli "seksuāli un psiholoģiski traumatiska pieredze", ar kuru galīgi nevarētu tikt galā, kā to apgalvo Naumanis. Natālija lēnām sāk nojūgties, bet kaut kā viņu nav īpaši žēl. Agri vai vēlu viņas kāršu namiņš tāpat būtu sabrucis. Tāpēc jāskatās filma, ne mirkli neidentificējoties ar galveno varoni. Neredzēju, ka arī kāds cits būtu lējis asaras. Viens džeks vispār izgāja no filmas jau pēc minūtēm piecpadsmit.

Sajukšana izpaužas viņas arvien savā spēkā pieaugošajās iztēles ainās, kurās viņa pišas ar to savu konkurenti, redz, kā māte sēž istabā, kamēr viņa masturbē, plēš sev ādu no pirkstiem un lāpstiņas līdz asinēm, redz kā balerīna, kas aizgājusi pensijā savos 30 gados, dur sev sejā ar nazi (šīs ainas, jāatzīst, man pat likās komiskas. Bet varbūt tad jau es biju izdzērusi komiski daudz) un tamlīdzīgi. Beigās viņa redz kā nogalina savu konkurenti, kura tomēr uzrodas dzīva, un tad viņa iet skatīties, ko ir nogalinājusi, bet beigu beigās ir iedūrusi pati sev. Lūk, kāds pārsteigums! Izrādes fināla ainā viņas asiņu brūce uz vēdera ir īsta, un viņa nomirst uz skatuves ar vārdiem, ka vienmēr gribējusi būt perfekta.

Atkal nedaudz pacitēšu Naumani, sakot, ka filma labākajā gadījumā velk uz "komēdijisku farsu" un sižets galu galā atgādina bulvāru romānu. Stulbi, ka to mēģina iesmērēt kā "baigo mākslu", vienvārdsakot, kaut ko uz Kairiša daiļrades pusi, bet nekā tāda tur nav. Vismaz manus emocionāli atbrīvotos jutekļus tas neaizsniedza.

Pēc texta uzrakstīšanas gan jāsecina, ka "Gulbju ezera" sižetam, kuru tik apzinīgi centos atrast un izprast, te nebija nekāda lielā nozīme (pirms tam domāju - mož abu gubju apvienojums vienā personā pārvar pasakas robežas, kur visi tēli ir viennozīmīgi ļauni un labi vai tamlīdzīgas muļķības). Vismaz tas bija ieguldījums manā izglītībā.

Neiesaku noskatīties nevienam, jo visi tāpat jau ir redzējuši. Tā vietā tiem, kam patīk, ka viens aktieris izrādes laikā baltās drēbes nomaina pret melnām, lai uzsvērtu, kad ir labs un kad slikts, iesaku noskatīties "Lāčplēša" ierakstu no Burtniekiem.

šorīt piecēlos ar revolucionāru garastāvokli un tā vietā, lai to izlietotu dzeršanā un klaigāšanā, ar iepriekšējā texxxtu prikida ienaidnieku pavāru ivāru vienojāmies, ka ir pienācis laiks izmaiņām dzīvē, tapēc arī ir klāt texxxtu jaunais, superīgais prikids: lieli burti un kreisajā pusē gan pēdējo texxxtu saraksts, gan aclēgas vārdi, kas palīdzētu Jums atrast noderīgāko. jebkas, kas Jums patīk - orālais sekss, kants, televīzija - viss ir šeit. pārfrāzējot valsts prezidentu hosni mubaraku - paldies par pavāram ivāram to.

šonedēļ gribēju rakstīt par to, kā pirmdien čaks noriss dzinās pakaļ dimantu zagļiem, taču trešdiena manos plānos ieviesa korekcijas - šoreiz par interviju ar andri kiviču žurnālā "ieva". "andrī apvienojies viss, ko var vēlēties," kaut intervija iesākta tieši šādi, tas tomēr nav salkans sūds, bet gan stāsts par šmigu, vecenēm, bērnu, vecākiem un sportu.

to, ka šis prozas darbs kļūs par manu tuvāko nedēļu favorītu sapratu, tad, kad andris izrāva man vārdus no mutes: "īstenībā neesmu nekāds dzērājs, vienkārši daru to spilgti." andri, pārstāj raut no mutes! domāju, ka šis teikums daudziem ir atbilde uz jautājumu par to, kas mēs vispār esam un ko darām. un tiešām nesaprotu, kāpēc šis citāts vēl nav kļuvis par interneta grāvēju (to retvītoja tikai 6 no maniem sekotājiem), bet kasjauns.lv intervijas atstāstā minētais fakts, ka kivičs sadevis taurē sievai, jo vīriešiem arī ir jūtas, ceļo no rokas rokā kā tāds vecs cepums.

alkohols nav vienīgais pārtikas produkts, ko andris pieminējis intervijā. viņš stāsta, ka viņa piecgadīgais dēlēns vislabprātāk mielojas ar kokakolu un tic-tac dražejām. diezgan stilīgi, vecenes tā var nocopēt, arī pārgājienos viegli paņemt līdzi, šie pārtikas produkti dabūjami apmēram jebkurā valstī, bet domāju, ka andrim un viņa bērna māmiņai danai dombrovskai vajadzētu piedomāt pie bērniņa uztura, jo baidos, ka šādā veidā nav iespējams uzņemt vajadzīgos vitamīnus, minerālvielas un taukus. bet ne jau mans dārziņš! salīdzinājumam andris stāsta, ko pats ēdis bērnībā - kafejnīcā "sigulda" mielojies ar eklēriem un kakao. WTF?! visi, kas nav dzimuši deviņdemsitajos, zina, ka tā bija vieta, kur jāēd picas (parastā dienā - siera pica, svētku dienā - peperoni). simt procenti, citi bērni andri par to apsmējuši un mēģinājuši aiz kājām iestūķēt podā, tā andris sācis nodarboties ar sportu, lai ļaundariem varētu sadot taurē. un pareizi darījis.

kaut arī smalki cilvēki saka, ka viņus interesē tikai šostakoviča pēdējais remikss, tomēr visiem patīk arī uzzināt, kurš ar ko guļ, un šie cilvēki, uzzinājuši, ka kivičam ir jauna draudzene, steidz meitenes profilu aplūkot draugiem.lv. iespējams, interviju neizlasītu tik daudz cilvēku, ja liela daļa no tās nebūtu veltīta visām andra sievietēm pēc kārtas.

reiz andrim bija draudzene ilzīte, kura saslimusi ar smagu slimību. "kā meitene saslima, tā kivičs viņu pameta," rakstīja pidarass millers un par to norāvās pa purnu. īstenībā andris atbalstīja meiteni visu ārstēšanās laiku, un tikai pēc tam, kad meitenes veselība atkal bijusi vairāk vai mazāk kārtībā, viņi jutuši, ka kaut kas vairs nav un it`s time to finish. mirklī, kad intervētāja pavaicā, kāpēc cilvēki šķiras, rodas iespaids, ka viņai ir četri gadi, tātad mazāk nekā andra kiviča dēlam. pirmkārt, man šķiet, ka iemesli būšanai kopā būtu jāmeklē daudz rūpīgāk nekā atbilde uz jautājumu, kāpēc šķirties. kāpēc šķirties? tāpēc, bļin, ka zajebala no zajebis tālu nekrīt - zajebis, zajebis un te pēkšņi zajebala, dura! viss!

arī par viņa sievas un bērna mātes danas attiecībām dzeltenā prese melojusi: "kā meitene palikusi stāvoklī, tā kivičs prom!" īstenībā andris ar danu izšķīries apmēram gadu pēc dēla dzimšanas, ar savu bērnu pastaigājies sešas stundas dienā un cēlies naktī, lai viņu pabarotu, karoče, bijis lielisks tēvs, un vēl aizvien tāds turpina būt, turklāt attiecības ar bērna māti esot draudzīgas. un te es vairs neatceros, vai millers pa tauri dabūja tāpēc, ka sadirsis par ilzi, vai danu, vai vienkārši tāpēc, ka ir lohs.

pie pārtikas produktiem intervijas laikā andris atgriežas atkal: "skumdina, ka cilvēki neko nezina, bet jau izdarījuši spriedumu: kivičs pārnācis mājās, atvēris ledusskapi, konstatējis, ka nav kečupa, un sadevis sievai pa galvu..." kā jau minēju iepriekš, latvijas internettelpu kā tāda lēta mauka apskrējusi ziņa, ka kivičs sitis sievu elīnu (jā, šī ir jau pēc danas), jo arī vīriešiem ir jūtas. "ievā" kivičs skaidro sīkāk - elīna smagi ņirgājusies gan par danu, gan par abu bērnu, piemēram, pālī sagriezusi kiviča jaunākā bildi un nosaukusi viņu par izdzimteni. un es tiešām nesaprotu, kāpēc vīrietis nedrīkstētu par to meitenei iedot pa seju. es pat teiktu, ka drīkstētu ielauzt ribas un nekad vairs nesatikt. idiotisms ir īpašība, nevis dzimums. andris gan uztraucas, ka sievietes metīsies aizstāvēt elīnu. nē, andri, nē, es Tevi atbalstu un vienīgais iemesls, kāpēc nevarētu darīt tāpat kā Tu (ieklopēt veceni ar savām vīrieša rokām), ir fakts, ka neesmu vīrietis gluži obejktīvu apstākļu dēļ - hromosomas tur šuri muri, un es piedzimu kā vecene.
piedod, aivar! (c) solveiga no ugunsgrēka

ar elīnu viss, paldies dievam, cauri, tagad andra dzīvē ir jauna sieviete, kura gan intervijā diemžēl izlasīs, ka andris nevar sacīt, ka viņu no sirds mīlot, jo sirsniņu pamatīgi iedragājušas iepriekšējās attiecības: "esmu skrējis lietus pret kalnu asarām acīs, izkliegdams viņas vārdu." kas gan būtu domājis, ka billijas maiersas dziesmas "kiss the rain" liriskais "es" ir kivičs!! šobrīd viņš no sirds mīl tikai savu mammu un dēlu, pat ne tēvu, kurš viņu bērnībā vedis uz kafejnīcu "sigulda".

pirms intervijas izlasīšanas man šķita, ka man ar andri nav pilnīgi nekā kopīga, bet izrādījās, ka tā vis nav. arī es neesmu dzērāja, bet vienkārši daru to spilgti, un mūsu definīcija par to, kādam jābūt īstam vīrietim, lielā mērā saskan: "man patīk veči, kas no krūtīm spiež simtastoņdesmit kilogramu, bet reizē ir emocionāls un īstajā brīdī var arī sirsnīgi parunāt un izraudāties." tātad mūsu abu ideālais džeks ir rokijs balboa.

pirms dažām nedēļām meteoroloģijas dieviņš toms bricis tviterosfērā ievadīja ziņu par to, ka saņēmis marazmātisku krievu zinātnieku pētījumu, kurā it kā pierādīta hipotēze par to, ka plūdus izraisa zelta zivtiņa un cartoon network jebšu mobilo sakaru pārklājums un satelīttelevīzija. tā kā kārtējo reizi esmu sākusi no jauna lasīt vienu no sāvām mīļākajām grāmatām "pēdējais elfs" (s. de mari), tad šī ziņa man likās svarīga, jo plūdi ir romāna pirmā problēma, un šeit cilvēki ir izlēmuši, ka pie vainas ir elfi. taču elfs jorškrunkskvarkljolnerstrinks jeb jorškrunskvarkhercljolnerstri kalna galā atrada vulkāna krāteri, no kura visu laiku gaisā pacēlās biezi dūmi, no kuriem piedzima biezi lietus mākoņi, kas parūpējās par to, lai visu laiku tikai lītu, lītu, lītu. agrāk krāteri bija aizsedzis liels akmens, kuru pūķis bija nostūmis nost, jo gribēja siltumu savā alā, kā arī audzēt pupas. elfs, to atklājis, nolēma akmeni piestumt atkal klāt, lai dūmi nevarētu veidot lietus mākoņus. tas arī nostrādāja. arī nikolaja rekas izpētes centra zinātnieki domā, ka zina, kā mazināt plūdu intensitāti un atkārtošanās biežumu jau tūlīt.

kad palūdzu tomam bricim, lai ļauj arī man iepazīties ar pētījumu, viņš gribēja pārliecināties par to, vai negrasos šīs, viņaprāt, muļķības popularizēt. godīgi atzinu, ka, protams, tā sanāks popularizēšana - texxxti taču ir otrs ietekmīgākais medijs latvijā tūliņ aiz kasjauns.lv, kas šodien publicējis ziņu par to, ka freimanis esot nomiris no aids. uzzinājis, ka, izsniedzot man pētījumu, viņš sniegs artavu texxxtu attīstībā, viņš nekavējās ne mirkli, jo texxxtiem nekā neesot žēl. izteikšos valda zatlera vārdiem: "paldies par jums to!"

ar klimatu saistītās diskusijās visbiežāk parādās divi pretēji viedokļi: "pidarasi cilvēki brauc ar ļotenēm, silda mājās un ēd gaļu, tāpēc atmosfērā izdalās ogļskābā gāze, kas izraisa globālo sasilšanu" un "bļa, zaļie, jūs taču esat pidarasi - saules aktivitāte mēdz mainīties, tā tas ir un viss". taču te - kas jauns! zinātnieki no šveices veikuši eksperimentu - tuksnesī apvienoto ebreju emirātos izvietojuši 20 jonizētāju, kas gaisā uzlaiduši jonus, kas izveidojuši lietusmākoņus, tāpēc attiecīgajā vietā ahujenni lijis. ļoti priecājos par to, ka šveices zinātnieki + arābijas tuksnesis = krievu pētījums. pētījuma aprakstā minets (apzināti to rakstu ar īso e), ka ūdens tvaiks ir pozitīvi lādētas daļiņas, tām ir jāsatiekas ar negatīvi lādētām, tad paliek slapjas kā parasti, kad satiekas divi, kas savstarpēji pievelkas, un tad līst lietus. tāpēc riktīgi daudz līst vietās, kur ir daudz negatīvo daļiņu. huj zin, vai tas ir kaut kāds murgs, jo no tiem joniem neko nerubīju. vēl trakāk - tālāk tiek piedāvāts lielās lietusgāzes novadīt uz vietām, kur cilvēkam būtu pohuj (piemēram, okeāna vidū), kaut kur uztaisot elektromagnētisko lauku, kas pievilinās ūdens tvaikus un ļaus lietum nolīt tur, kur mums ienāk prātā. ja iepriekšējā teikumā runa bija par joniem, nākamajā - par elektromagnētisko lauku. ej un saproti, kāds tam visam sakars. kā galveno iemeslu savai taisnībai viņi min faktu, ka pēdējo 40 gadu laikā 4 reizes pieaudzis cilvēka radītais elektromagnētiskais lauks (mobiļņieki, teļļuki, visādi radari) četrreiz pieaudzis un 4 reizes pieaudzis plūdu biežums. baigi labi, bet kāpēc lai tas būtu saistīts? pēdējo 23 gadu laikā mans svars pieaudzis no apmēram 1 grama līdz vienai tonnai, tajā pašā laikā samazinājusies zaļās zonas platība rīgā. vai no tā izriet, ka zaļš skats laukā pa logu veicina tievēšanu?

taču mēs nevaram apstāties pie tā, ka es neko nerubīju.
tāpēc par "o, bļa, nekad plūdos nav gājuši bojā tik daudz cilvēku kā pērn!" gribu tikai sacīt, ka moška tik daudz nav miruši, jo tik daudz nav dzīvojuši. ja čārlija čaplina debijas albuma izdošanas laikā pakistānā būtu bijuši tādi plūdi kā pērn, daudzi to nemaz nepamanītu. lasot pētījumu, laiku pa laikam rodas sajūta, ka vēl aizvien dzīvoju kopā ar čārliju čaplinu un man nav ne jausmas par pasaules iedzīvotāju skaitu. pētniekuprāt, plūdos šrilankā cietis aptuveni viens miljards cilvēku. šrilanka ir ne tā lielākā pasaules sala apakšā indijai. tā nu gan ir draudzīga valsts, ja šajā nelielajā teritorijā spēj saspiest miljardu cilvēku. tas ir super, bet varbūt, ka teorētiski iespējams, ka tieši tad bijis šrilankas tūrisma uzplaukums, tur tiešām sabraukuši tik daudz purni un tad visi norāvušies no plūdiem. taču par teorētiski neiespējamo sākotnēji uzskatīju atzinumu, ka pakistānas plūdu dēļ evakuēti 20 miljardi cilvēku. "šobrīd uz zemes dzīvo nepilni 6,9 miljardi cilvēku."

es nu gan esmu lose - mana kolēģe loreta paskaidroja, ka pakistānieši ļoti mīl savas mājas - varbūt evakuēti tika, piemēram 20 miljoni, bet katrs no viņiem mājās atgriezās vēl tūkstoš reižu, lai no jauna tiktu evakuēti atkal. tāpēc pakistāna vienmēr būs liela, stipra un ietekmīga valsts.

tagad vairs tiešām nevaru turpināt rakstīt, jo pa tv6 jau sāk rādīt čaku norisu, kurš dosies pa pēdām dimantu zagļiem.
beigšu ar vēlējumiem:
1)sev pašai novēlu kļūt ne tikai laimīgākai, bet arī vērīgākai - izlasot rakstu, vismaz esmu uzzinājusi, ka pēdējā laikā arī baltijas valstis kļuvušas par modīgu un traku plūdu ālēšanās vietu. nākamreiz centīšos tos pamanīt.
2)Jums novēlu sekot pētījuma autoru lūgumam: "attach your comments (if you are a researcher) or reasoning (if you are a journalist or a philosopher)." atvainojos, ka jau sen nepateicu, ka šis texxxts domāts tikai zinātniekiem, filozofiem un žurnālistiem. shit happens.
hennessy

Pēdējā brīdi vēlmi rakstīt par laboradoriem, kas ir ļoti interesanti suņi, nomāca šobrīd medijos visai aktuālā ziņa par piekauto latviešu modeli Īrijā.
Man vienmēr paticis atklāt kāda notikuma būtību, sabīdot kopā pāris vai drusku vairāk sev zināmus faktus, kas visbiežāk līdz manām ausīm nonākuši gluži nejauši. Tādā veidā iespējams izjust triumfu, pavēstot sabīdīto patiesību „kādam”, un noraudzīties kā „kāds” sašutumā iepleš acis līdz sagatavojas uzdot būtisko jautājumu „kā tu to zini?”. Otra patīkamā nodarbe ir tādā pašā ceļā – no kādas noklausītas sarunas, izpētīta profila sociālajā vietnē, pāris novērotām rīcībām – spriest par nepazīstamu vai mazpazīstamu (dažkārt arī gluži pazīstamu) cilvēku rakstura īpašībām, kompleksiem, intelektu u.tml. Droši vien, ka tad, ja šīs savas „nodarbes” varētu lielākā mērā izmantot savā profesionālajā dzīvē, brīvo laiku biežāk pavadītu kaut kā racionālāk. Piemēram, dotos slēpot uz kalnu, rīkotu viesības Austrumu stilā vai audzētu garšaugus dzīvokļa saulainākajā pusē. Vai arī kļūtu par darbaholiķi, kas visādos izmeklētāju darbos ir gandrīz neizbēgama parādība, un man brīvā laika nebūtu vispār.
Atgriezīsimies pie Baibas. Mediji ziņo, ka noziegums pret viņu ir izdarīts „neprovocēti”. Nesaprotu, kā to var tik droši zināt, jo provocēt taču var visvisādos veidos. Varbūt viņa, piemēram, iečukstēja kādai no uzbrucējām ausī, ka pārgulējusi ar viņas džeku. Tā ir apzināta provocēšana uz konfliktu, un var izraisīt cilvēkā vēlmi rīkoties neadekvāti. Viens medijs norāda, ka uzbrucējas jau iepriekš raustījušas Baibu aiz matiem, un tam nav bijis pilnīgi nekāda iemesla. Man tomēr gribētos piekrist delfu komentētājai vārdā „anna”, kura apgalvo, ka „nekas jau tāpat vien nenotiek.” Nedomāju, ka abas uzbrucējas ieradās klubā ar mērķi izraudzīt upuri un raustīt to aiz matiem, bet pēc tam piekaut tumšā ieliņā.
Te pievērsīšos Baibas personībai, uzsverot, ka tas ir tikai mans pieņēmums (lai gan runā, ka Latvijas mazpilsētā Limbaži ar vārdu „tikla” viņa saistīta točno netiekot), – Baiba izskatās pēc meitenes, kas apzināti uzvedas provocējoši (ja vēl šis vārds būs jālieto, es sākšu lietot narkotikas), apzinās sevis radīto iespaidu, tīksminās par citu bezspēcību. /Piemērs – viņa sāk flirtēt ar kādas topošās uzbrucējas džeku, kurš, protams, līdz kaut kādai robežai tam ļaujas. Top. uzbrucējas sirdī iedzeļ greizsirdības bulta, no kuras var viņa mēģina atbrīvoties (gandrīz visos gadījumos neveiksmīgi) kaut kā norādot Baibai, ka tas ir viņas, proti, top. uzbrucējas džeks, vai arī izliekas bultu nemanām. Bet Baiba jau cer uz to, ka top. uzbrucēja mēģinās no bultas atbrīvoties, un nomirs no asins saindēšanās./ Pēdējās iekaviņās laikam drusku aizrāvos, mēģināšu no metaforiskās pasaules atgriezties realitātē. Ja Baiba tā tiešām uzvedas, tad viņai jārēķinās, ka reizēm var dabūt arī pa seju, ko viņai, kā modelei, vajadzētu sargāt tikpat centīgi kā Vestardam Šimkus savus pirkstus.
Notikuma sakarā tiek izvirzīta versija arī par rasistiskiem iemesliem. Tas liek mums, lasītājiem, noprast, ka uzbrucējas visdrīzāk bijušas melnādainās. Pat, ja tā, tas izklausās neticami, jo lielākā daļa Īrijas iedzīvotāju, cik man zināms, pārstāv tādu pašu rasi kā Baiba. Nezinu, man tas vienkārši nav saprotams, viss.
Dažādu portālu komentētāji turpretim norāda, ka šis ir kārtējais gadījums, kad „resnās īru cūkas” sit smukās latviešu meitenes. Par citiem gadījumiem dzirdējusi neesmu, bet var jau būt, ka viņas nodomāja: „Paskaties uz šito smuko lapsiņu! Atbrauksi te, zin’, un baigā princese. Lai brauc atpakaļ uz savu sūda ubagu valsti! Davai, parausti viņu aiz matiem!”, un domas ātri vien noveda līdz konkrētajam kautiņam.
Komentāros tiek pieļauta arī versija, ka tas noticis konkurences dēļ – Baibu piekāvušas citas modeles. Var jau būt, bet tad atkrīt rasistiskie iemesli, jo modeles taču tur izvēlas pēc visādiem tipāžiem, un tiem, kam reklāmai vai mēlei vajag melnādaino, noteikti nevajag latviešu blondīni. Bet domāju, ka citas modeles rīkotos ar lielāku viltu un apdomību, tāpēc to arī gribētu izslēgt.
Lielā daļa komentētāju bija šokā, ka Baiba divos naktī viena pati vispār gājusi pa ielu. Kur bijis pavadonis??? Tas ir šokējoši. Meitenes vienas pašas taču drīkst pārvietoties tikai gaišā dienas laikā, ziemā jau pēc plkst. 17:00 nepieciešams pavadonis, domāju, ka to taču visi zina kopš bērnības. Tiešām uzskatu, ka Baiba rīkojusies neapdomīgi.
Spriedums – Baiba ir provocējusi kautiņu, un būtu varējusi to novērst.
Ja Baibas strādāt par modeli vairs nebūs iespējams, varbūt viņa var veidot karjeru, pasniedzot jaunām meitenēm pašaizsardzību. Varēs stāstīt kā viena nejaušība pārvērta visu viņas dzīvi, un viss būtu citādi, ja viņa mācētu kauties. Turpretim klientes nāktu, jo pasniedzēja būtu bijusī modele – inčīgi.
Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk raksti par latviešu atgadījumiem Īrijā.

sākšu ar atvainošanos par texxxta kavējumu, kam, protams, ir pienācīgs attaisnojums - pārmērīga alkohola lietošana sestdienas naktī.
aivar, piedod! ((c) solveiga no "ugunsgrēka")

kā jau anete minējusi savā iepriekšējā texxxtā, lai mums būtu, ko sacīt par konkrēto tematu, tematam ir jārada spēcīgas jūtas - vai nu riebums un sāpes (kardināls pujats), vai liela laime (ugunsgrēks). tā kā ir pienācis laiks sevi sodīt par izklaidīga dzīvesveida piekopšanu, šoreiz par sāpēm - tātad izglītība. pirmoreiz to, ka izglītība mēdz būt neefektīva, sapratu apmēram 15 gadu vecumā, kad devos uz savu biedru mūzikas skolas izlaidumu. tas būtu bijis mans izlaidums, ja vien nebūtu to pametusi. līdz tam bija licies, ka mūzikas skola varētu būt radījusi kaut kādas prasības pret mūziku, bet ideāli sabruka, kad mūzikas skolas absolventes kopīgi vienojās par to, ka par izlaiduma neoficiālās daļas muzikālo noformējumu parūpēsoes european hit radio, kas varbūt tolaik bija vēl super fm.

šoreiz texxxts veltīts latvijas kultūras akadēmijai. nav jau tā, kas viss tur būtu sāpes un pārdzīvojums, piemēram, starpkultūru sakaru polijas programma, kuras studenti zina, kas ir adams mickevičš (mona liza) un viņu kursa vadītājs kšištofs pleca somā nēsā iespējas praktizēties polijā (monas lizas ballīte) un tamlīdzīgi, ir kruta (informācijas avots ir kāds no sks polijas stundentiem, kurš vēlējās palikt anonīms).
bet diemžēl šoreiz mans uzdevums bija izklāstīt pārdomas par kāda lka studiju kursa vienas lekcijas konspektu, kuru studentiem devis pats pasniedzējs, kurš visticamāk ir vīrietis, jo esmu dzirdējusi, ka viņš nodročī pie katra svešvārda, ko uzrakstījis. manam uzdevumam pakārtotais uzdevums bija uzminēt, kas tas par studiju kursu, kurā tiek mācīts kas tāds.

konspektam ķēros klāt vairākkārt, te iedzerot mazliet jaunā un revolucionārā sausā sidra (tiešām labs), te mazliet uzkurījot (so-so).
dotais konspekts attiecas uz trešo lekciju kursā, un tās nosaukums ir "zinātnes racionalitāte", bet nesapriecājieties, jo nekā racionāla turpmākajās desmit lappusēs es neatradu. lai Jūs saprastu, par ko tekstā ir runa, citēšu konspekta autoru: "Pārfrāzējot Vitgenšteinu var teikt, ka katra zinātniska teorija ir atšķirīga valodas spēle, bet zinātniskajām teorijām ir jābūt ar zināmu ģimenisku līdzību, kas ļauj mums tās uzskatīt tieši par zinātniskām valodas spēlēm." domāju, ka visi saprata, par ko ir runa - šis konspekts ir tikai spēle.

konspekta autors norāda, ka valoda ir "ne tikai mūsu domu, priekšstatu medijs", bet arī komunikācijas līdzeklis, bet, manuprāt, jebkuram jēdzīgam cilvēkam ir skaidrs, ka valoda, pirmkārt, ir komunikācijas līdzeklis, un, piemēram, es līdz šim nebiju iedomājusies par to, ka tā varētu būt arī mūsu domu, priekšstatu medijs. kas pie velna tas vispār ir? medijs ir texxxti.

pasniedzēja kungs arī veltījis vienu rindiņu tieši texxxtu lasītājiem: "Tas, kurš saprot kādu valodisko izpausmi, tas uzvedas ne tikai kognitīvi kā izzinošais subjekts, tas uzvedas arī kooperatīvi pret valodiskās izpausmes autoru, tas nonāk interakcijas attiecībās ar šo autoru." ļoti pateicos par Jūs mūžam kognitīvo un kooperatīvo uzvedību, kas palīdz veidot interakcijas attiecības interneta vidē. bez kognitīvas uzvedības tas nebūtu iespējams.

kad biju tikusi līdz šai vietai, izdomāju, ka studiju kurss varētu saukties apmēram "kādu valodu lietot, ja jārunā par zinātni, bet labāk būtu, ja auditorija neko nesaprastu?", bet nākamā rindkopa krasi mainīja manas domas, radās aizdomas, ka tas varētu būt studiju kurss "naivisma vēsture", jo kā bez maz vai definīcija tiek pasniegts tas, ka, lai mēs varētu būvēt kaut kādu kontaktu ar cilvēku, jāievēro vairāki likumi, piemēram, jārunā patiesība. wtf? tik daudz attiecību ir būvētas uz meliem, ka es neticu, ka ārpus kursa "naivisma vēsture" kāds varētu tam arī ticēt. komunikācija ir iespējama arī bez patiesības. mierīgi, draugi, mierīgi. un, lai noskalotu rūgtumu par to, ka visam varam ticēt tikai 50/50, noder sandras mētras ieteikums paņemt pa 50.

teorētiski augstākajās mācību iestādēs būtu jāsniedz zināšanas, kuras pēcāk izmantot dzīvē. bet es ticu, gan jau pasniedzējs dročīšanas starplaikos pats mājās lūdz dievu par to, lai studenti sadzīviskās sarunās nesāktu lietot šādus vārdus: komunikatīvā racionalitāte, zinātnes racionālā mitoloģija, kognitīvi instrumentālā racionalitāte, konsenss, temporāla komunikācijas kopa, komunikatīvs diskurss, kulturālā un ideoloģiskā determenētība, principiālā falsificējamība, diskursīvā metateorija, interteorētiskā diskursa principiālā iespējamība, metodoloģiskais monisms.

teikšu godīgi - ja kāds sarunā ar mani mēģinātu lietot šādus vārdus, viņš dabūtu pa muti, bet sāpe nav tikai iespējā, ka kāds kultūra akadēmijas kultūras teorijas un vadībzinības bakalaura studiju programmas students/absolvents to tiešām varētu iemācīties un pielietot dzīvē. sāpe slēpjas faktā, ka cilvēkiem vispār kaut kāds tāds marazms jāmācās, kaut arī, pēc studiju programmas nosuakuma spriežot, bērniem būtu jāmācās, kas bija mona liza un kā uztaisīt monas lizas ballīti. cilvēkiem, tostarp anetei konstei kaut kas tāds ir jāmācās. turklāt laikā, kad texxxti ir pieteikti ne tikai literatūras gada balvai (tas nav joks), bet arī sviesta cibas lielāko dzērāju statusam (tas nav joks, vienīgi tāds konkurss vēl nav izdomāts), kas nozīmē, ka vēl vairāk laika nekā iepriekš mums jāvelta lietām, ko mīlam.

Sākšu ar to, ka atkal biju pamatīgās grūtībās ar texta tēmas izvēli. Jau kaut kad iepriekš vienojāmies, ka galvenais kritērijs ir: "ir sāpe vai nav", jo radīt caur sāpēm pašam ir patīkamāk. Tad nu kaut kā nonācām līdz tam, ka rakstīšu par "Muzikālo banku", ko visi varēja vērot šosestdien LTV ekrānos 21:15, bet te man nekādas sāpes nav. Tā kā jāatzīstas, ka šo raidījumu skatījos ģeometriskā progresijā pieaugošā reibumā, šoreiz problēmas radīs tieši notikumu izklāsts, par ko parasti visiem skolā lika divnieku. Sajūtas arī diezgan līdzīgas kā rakstot domrakstu par grāmatu, kuru esi starpbrīža laikā tikai drudžaini izšķirstījis. Tomēr nepārprotami atceros vismaz trīs spilgtus notikumus:

1. vienam no P.E.R. dziedātājiem kaut kādu iemeslu dēļ mugurā bija kleita,

2. EK gandrīz veselu stundu nespēja piekrist manam apgalvojumam, ka Liene Bronuša (Candy) un Liene Šomase (Lenii) ir divi dažādi cilvēki nevis viena dziedātāja, kas nomainījusi uzvārdu savu laulību dēļ. beigās saderējām par to uz diviem latiem, bet tā kā EK naktī no sestdienas uz svētdienu pamatīgi atdauzīja sev galvu, viņa man pa kluso kabatā ielika veselus piecus latus, lai pati vēlāk ar taksistu norēķinātos ar savu radiodarbinieces apliecību,

3. Nikam Matvejevam un Arnim Mednim (nejaukt ar Artūru Medni ) vislabāk bija paticis Musiqq. tā kā es Musiqq vispār nevaru uztvert nopietni sevišķi pēc viņu izdziedātajām rindām, ka kaut kas, kam šodien dzimšanas diena, aicina uz glāzi piena. ja mani kāds savās svinībās cienātu ar pienu, es darītu tāpat kā sintija lenone būtu darījusi, iepazīstoties ar savu vīru, ja zinātu, pie kā šīs attiecības novedīs, - pagrieztos riņķī uz papēža un dotos prom. kāda sašutusi žurnāliste twitterī šo visu pēc raidījuma beigām komentēja ar "žēl, ka musiqq neuzvarēja, viņiem bija labs tonālā krēma tonis", kam es arī nevaru piekrist, jo apgaismojuma, kosmētikas izvēles vai grima speciālistes dēļ izskatījās, ka liela daļa dziedātāju Latvijā (to starpā jau minētie Musiqq) sasirguši ar slimību vārdā "ekzēma" (tautas valodā - pumpas).

Man pašai laikam vislabāk patika Fredis, jo nekā citādi nevaru izskaidrot to, kāpēc vakar EK atdoto parāda piecīti pēc visdārgākās veikala sulas un nocenotas vistu aknu pastētes iegādes iztērēju par diviem nedēļas laikrakstiem, kuru vāku rotāja tieši minētais Labvēlīgā Tipa dziedātājs. Laikam manas simpātijas Fredis paņēma jau tad, kad pa 204. mikriņā skanošo LR1 pateica, ka Arnis Mednis esot apgalvojis, ka nav nekā debilāka par Laura Reinika "Es skrienu", tāpēc tā droši vien arī uzvarēs. Cieņu izpelnījās nevis konkrētais viedoklis, bet gan nekautrēšanās ko tādu paziņot pa radio un principā kritiķu un tautas gaumes pilnīgs noliegums. Protams, nenoliegšu, ka manas simpātijas iespaidoja arī tuvas radinieces atsūtītā īsziņa "Es milu Fredi Ciekuru!!!".

Kā jau atzinos pirmajā rindkopā - man te nav nekādas sāpes. Citiem varbūt sāp, ka uzvarēja Nikolajs Puzikovs, jo viņš ir policists nevis dziedātājs, un skaidrs, ka bija jāuzvar Musiqq. Tās būtu visklasiskākās sāpes šī pasākuma sakarā. Visādiem mūzikas pazinējiem un cienītājiem, pie kuriem sevi nepieskaitu, sāp, ka tur bija tik sūdīgas dziesmas, un latviešu tauta vienkārši ir nojūgusies. Bet te taču nav nekā pārsteidzoša, un visiem taču ir iespēja klausīties sev tīkamos ierakstus, apmeklēt sev vēlamos koncertus, un beigu beigās vēl paņirgt par šādu sūdīgu pasākumu. Nekāda vaina, tā kā šonedēļ - bez sāpēm.

tiem, kuri cer uz kārtējo svētdienas vakara ņirdzamgabalu, apbēdināšu - šis texxxts būs nopietns un Jūsu vietā es nesmietos. tāpēc, ja ņirgšana ir Jūsu mērķis, veriet texxxtus ciet un piekāpiet nākamnedēļ.

sorosīdi, sorosīti, sorosieši - šādus nosaukumus esmu dzirdējusi tūkstoš reižu, bet tāpat kā nesaprotu, kas ir valsts defolts, līdz šim neesmu varējusi portretēt sorosīda, sorosīta un sorosieša ārējo un iekšējo "es". iespējams, ka šo trīs burvju vārdu nozīme atšķiras ar kaut kādām niansēm, taču skaidrs, ka tiem noteikti ir kaut kas kopīgs - džordžs soross (dzimis ģierģs švarcs 1930. gadā ungārijā (latkovskis b., 2009). sorosīdi, sorosīti, sorosieši ir cilvēki, kas tic sorosa idejām. tā kā viņi ir cilvēki, kas diezgan viegli ir aizvainojami, bet tāds nav mans mērķis, tad turpmāk lietoši visus trīs vārdus reizē. bet, tā kā neesmu aptaurēta, tad tos saīsināšu, un turpmāk burti sss texxxtā nozīmēs sorosīdus, sorosītus un sorosiešus.

kas tad īsti ir sss? interneta komentētājs drakons, ko, iespējams, ievērojuši cilvēki, kas ikdienā urķējas politika.lv portālā, saka, ka sss ir kā dienvidkorejā ražots krāsu televizors, kurš vienu un to pašu rāda visās pasaules malās neatkarīgi no tā, kādu vadu viņam sprauž pakaļā. cik zinu, kad, cilvēks iegādājas teļļuku, komplektā ir arī vads, kuru bāzt šim televizoram pakaļā, un pajāt, vai televizors tiek pārdots vācijā, jaunzēlandē vai krievijā. tad sanāk, ka sss pats ļoti labi zina, ko viņam spraudīs pakaļā un valstij, kurā tas dzīvo un strādā, nav noteikšanas par to, ko kuram bāzt pakaļā. tas pats drakons saka, ka sss ir cilvēki, kas ir noindēti ar sorosa atvērtās sabiedrības idejām - visi ir vienlīdzīgi, visi ir godīgi, tolerance pret jebko, kosmopolītisms, ģimene un nacionāla valsts nav vērtības (otrais pat ir nevēlami, pirmā vietā labprātāk izmanto vārdu "mājsaimniecība"), nacionālisti un nacisti ir viens un tas pats, cilvēks drīkst precēt kaķi, ja grib, indivīda personīgais labums stāv pāri visam, neatbalsta personības kultu un to, ka valstij varētu būt kruts vadonis, tāpēc ļoti priecājas par tādiem nekādiem cilvēkiem kā valdis dombrovskis un valdis zatlers. saņēmuši sorosa naudu - sorosa dālderus.
uzreiz jāteic, ka šo aprakstu esmu veidojusi, balstoties tikai uz to cilvēku viedokli, kas pēc septītās vīna glāzes sāk raudāt par to, ka soross un sss vispār eksistē. labi apzinos, ka neesmu iesniegusies dziļākajos sss idejiskajos apvāršnos, bet diemžēl sss visbiežāk esot tādi, kas ātri apvainojas un kādu no sss vārdiem uztver negatīvi (līdzīgi kā stulbs čigāns, kas grib, lai viņu sauc par romulu un remu). tāpēc man nav izdevies uzklausīt viņu pašu viedokli par sss idejām, bet ļoti labprāt to izdarītu. ne tikai diršoties te - texxxta komentāros -, bet arī pasēžot pie smalka vīna glāzes vīna studijā vai ozīrisā.

ar pēdējo pusteikumu esmu iebrauksui jaunā tematā - sss arējās pazīmes jeb "kā atpazītt sss?" vai vēl provokatīvākais "vai es pats gadījumā neesmu sss?".

1)pārtiku ļoti labprāt pērk dažādos ekotirdziņos, pie zemniekiem. par to raksta tviterī;
2)pērk ekokosmētiku, piemēram, biotēkā, bet īsti nezina, kāpēc tā varētu būt labāka par palmolive dušas želeju un fa dezodorantu;
3)piedalās diskusijās;
4)mīl gudri parunāt;
5)nav uzņēmējs;
6)dara nekam nederīgu darbiņu - žurnālistika, politoloģija, socioloģija, sabiedriskās attiecības;
7)staigā ar auduma maisiņiem;
8)lasa "rīgas laiku";
9)neprecējies;
10)nerunā par ģimeni;
11)aifons;
12)ģērbjas stilīgi, bet ne uzbāzīgi;
13)raimonda paula dzimeni drīzāk nīst, jo klausās diezgan gaumīgu mūziku. sss ar goo goo dolls dziesmu "iris" nenopirksi, bet ar arcade fire koncertu - mierīgi;
14)pārsvarā drēbes pērk ārzemēs vai latvijas dizaineru veikalos, pievērš uzmanību arī vintage veikaliņiem. bieži ir savs šuvējs vai adītājs;
15)patīk labdarība;
16)zemu vērtē latvijas izglītību, mācās ārzemēs;
17)mīl šo zemi, nevis valsti;
18)kurī zāli;
19)labprāt apmeklē "ozīrisu" un "vīna studiju";
20)visbiežāk lietotais alkohols - labs vīns;
21)ir snobisks.

saskaitot sev piemītošās no augstāk minētajām īpašībām, katrs pats var noteikt, vai viņš ir sss, vai nē. sākšu ar sevi:
1)ēdu gandrīz visu, bet pienu "lāse", vai rimčika liellopa gaļu tiešām uzskatu par kaut ko briesmīgu. dodu sev 0,5 punktus no 1 iespējamā.
2)ja ir nauda, labprātāk izvēlos biotēkas dezodorantu par 7 latiem, nevis fa dezodorantu pa divīti. bet arī zinu, kāpēc es tā daru. 0,5 punkti.
3)oficiālās tikai klausos, neoficiālās runāju. 0,5 punkti.
4)jā. dažkārt par lietām, kuras absolūti nepārzinu. 1 punkts.
5)1 punkts
6)šmigu pelnu ar žurnālistiku, tāpēc drīkstu dirst par to, ka tas ir nekam nederīgs darbiņš. pat plāns skaistajā nākotnē taisīt trubas neglābj mani no viena punkta ar utilitāru vērtību.
7)vai nu ar auduma maisiņu, vai ar somu. veikalos maisiņus neņemu. 1 punkts
8)nekad. punktu nav
9)1 punkts
10)runāju tikai par vecākiem, brāli un māsu, nevis par vīru un bērniem, jo to otro man nav. tātad 0,5 punkti.
11)nav. 0
12)domāju, ka tas ir par mani. 1 punkts.
13)ne tikai klausos normālu mūziku, bet arī vadu radioraidījumu un spēlēju dīdžejsetus. esmu sss sapnis. 1 punkts.
14)šo to esmu nopirkusi ārpus latvijas, bet tomēr, kad kaut kur braucu, labprātāk savu limitēto budžetu notriecu izpriecās, nevis lietās. šuvējas vairs nav, uz vintage veikaliem neeju, jo ir taču humpalas! pati adu sev un citiem (reklāma). 0,2 punkti
15)domāju, ka vairāk labuma sabiedrībai dotu sava uzņēmuma dibināšana un cilvēku nodarbināšana, nevis ziedošana. bet, tā kā, ja man ir nauda, labprāt ziedoju zupas virtuves tantiņai, kas pretī dod laimes popkornu, tad 0,2 punkti.
16)vērtēju ļoti zemu, ārzemēs esmu bijsui tikai kursos, bet braukšu arī uz univeristāti. gribu 1 punktu.
17)pilnīgi otrādi. besī, ka 8 mēnešus gadā jāvalkā zābaki un cimdi. šķēle tur neko nepadarīs. turklāt man valsts nav šķēle, bet gan manas vieta un cilvēki. 0 punkti.
18)1 punkts;
19)eju tikai uz i love you. 0 punkti
20)citreiz vīnu iedzeru, bet parasti pajāt, kāds tas ir. ka tik nav salds un dod galvā. 0 punkti.
21)reiz, braucos tv3 žurnālista jāņa eglīša mašīnā, man divreiz uz galvas uzkrita žurnāls "snobs". bet tas man netraucē septiņos no rīta triekt pēdējo jāgerīti kādā veikalā-kafejnīcā pie mazā galdiņa, kurš uzstellēts tikai tāpēc, lai legāli varētu tirgot nakts šmigu. 0,5 p

nu, lūk - mans sss kalkulators uzrāda, ka esmu ieguvusi 11,9 no 21 iespējamā sorosa punkta. tātad drīzāk esmu sss. tā kā no šī brīža pati esmu sorosīds, sorosīts vai sorosietis, tad pati varu izvēlēties, kā mani saukt. sauciet mani par sorosīdu. gaidu sorosa naudu. nu arī bez sirdsapziņas pārmetumiem varu atzīties, ka šonedēļ biju uz sorosa maizes ēšanas pasākumu "preses klubs", ko organizēja gunta sloga, kas pati sevi saucot par vecu sorosieti. un jā - tas, ka viena dzimuma pārstāvji precēsies savā starpā un nedzemdēs bērnus, pasaulei (kosmopolītisms) nāks tikai par labu, jo zeme vairs sen netiek galā ar tik daudz cilvēkiem.

lai sorosa kalkulatoram - mani inovācijai - būtu mazliet lielāka jēga par tikai mana sorosīdisma līmeņa noteikšanu, aicinu arī lasītājus aizpildīt šo aptauju:

Poll #17978 sorosa kalkulators
Open to: All, results viewable to: All

cik sorosa punktu ir Tev?

tā kā zinu, ka lielākā daļa texxxtu lasītāju ir sviesta cibā nereģistrēti lietotāji, lūdzu viņus savu skaitli nosaukt komentāros. tāpat priecāšos par sorosīda ārējo pazīmju papildināšanu, kas palīdzētu uzlabot sorosa kalkulatoru, kā arī sākt to ražošanu un tirdzniecību.

Beidzot esmu atgriezusies, lai strādātu. Nenoliedzami viena no šīs nedēļas karstākajām tēmām tūlīt aiz tā, kurš ir un kurš nav apsveicis Raimondu Paulu dzimšanas dienā, ir Ellas intervija žurnālā "Santa" un viss, kas sekoja pēc tam. Aiz cieņas pret vairākiem textu lasītājiem, kas vēlējās, lai apskatu tieši šo tēmu, un arī personīgo sirdssāpju dēļ, tas arī ir mans šodienas temats.

Sākšu ar to, ka manī jau vairākus gadus briest arvien lielāka nepatika pret džekiem, kas strādā vīriešu žurnālos, smīn, valkā puķainus kreklus un lakatus, saņem pieklājīgas algas un attiecīgi arī šiem tikko aprakstītajiem ārējiem kritērijiem uzvedas. Varbūt to jau pamanījāt manā attieksmē pret Kasparu Zaviļeiski, un noteikti, ka tur apakšā slēpjas kāds milzīgs iekšējs aizvainojums vai cita veida personīga rakstura problēmas, to nenoliedzu. Jūs iebildīsiet, ka Jurģis Liepnieks taču nestrādā vīriešu žurnālā, taču daži no minētajiem mainīgajiem var arī nebūt uztverami burtiski.

Otra lieta, kas mani tracina, ir tie visi, kas ņirdz par Kombuļu Inesi, Laura Reinika dziesmu "Es skrienu", Ata Slaktera "Nasing špešal" visu savu dzīvi, jo paši neko ņirdzīgu izdomāt nemaz nav spējīgi. Tā nepatika sākusies jau sen, atceros, ka raidījuma "Savādi gan" laikos bija populāri atkārtot: "Ejam pie Jāņa dzert tēju. Pie Jāņa viss ir forši" līdz bezsamaņai, sākot no šo rindu iepīšanas līgo dziesmās jāņu vakarā un beidzot ar to ritmisku skaitīšanu ziemassvētkos pie eglītes. Šī intervija apkopo abus minētos elementus: divi smīnīgie ar stilīgiem uzvalkiem ņirdz par ellu. Tāpēc tā ir mana personīgā sāpe.

EK teica, ka textos noteikti jāpiemin tas, ko viņai teicu pirms pāris dienām, ka tas būtu tāpat kā aiziet pie Kombuļu Ineses un jautāt: "A ko tu par filozofiju domā, hahahahahha?". Nenoliegšu, ka man jau pašai arī patīk par citiem paņirgt, bet dažkārt šī vēlme cieš manas lielās empātijas un godīguma dēļ.

Baigi aizrunājos, bet pateikt kaut ko jaunu par šo interviju ir diezgan grūti, un baidos, ka tā "nulle" komentāros atkal rakstīs, ka "nav interesanti", jo tas jau tāpat visiem skaidrs. Savukārt, palasot komentārus internetā pie apraksta par šo tēmu portālā mango, var, kā jau nojaušams, sastapties ar triju veidu viedokļiem: vieni apgalvo, ka viņiem ar jurģi liepnieku arī nebūtu, par ko runāt, otri apgalvo, ka ella ir "tukšs cilvēciņš", un liepniekam taisnība, bet trešie, protams, saka, ka viņiem neinteresē ne ella, ne liepnieks, kas nenoliedzami raisa vislielāko cieņu un ticību, ņemot vērā, ka šie "trešie" ir portāla mango apmeklētāji.

Lielo ažiotāžu ap notikumu sacēla ne tik daudz pati intervija kā Jurģa Liepnieka twitter ieraksts, ka nebija nekā daudz, par ko ar Ellu parunāt. Ellu uzreiz metās aizstāvēt Stendzenieks, ironiski nosaucot Jurģi par īstu džentelmeni, kas tālāk izvērtās par vārdu apmaiņu kādu 6 ierakstu garumā. Nenoliegšu, ka Stendzenieks man patīk labāk nekā Liepnieks, un tas nav tāpēc, ka EK māsa strādā TP labā, bet TP apvienojās ar LPP, kuras reklāmists ir Stendža. Pēc tam vēl vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki izteica nosodījumu Jurģim. Piemēram, slavenais rakstnieks Nils Sakss asprātīgi norādīja, ka pirms tevi kāds intervē, pārliecinies, ka tas ir žurnālists nevis prščiks. Nu vot, bet vēl Jurģa sakarā ir ņirdzīgs tas, ka viņa sieva un bērna māte tagad ir attiecībās ar Gain Fast solistu Kasparu Zlindi, kas arī līdz šim savās intervijās nav bijis nekāds spīdeklis, ar kuru kopā viņa laimīga cep sirsniņveida pankūciņas un lēkšo gar jūras krastu. Ar to tikai gribu norādīt, ka laulībā ar Jurģi, iespējams, var izkust smadzenes.

Intervijas gaitā Jurģis atklāj, ka izstudējis gandrīz visas Ellas intervijas pirms tam, un te nu viņi ar ellu bija pilnīgi nevienlīdzīgās pozīcijās, jo viņa vispār nav zinājusi tādu jurģi liepnieku. Domāju, ka lasītājs, iespējams, būtu vairāk ieguvis, ja Jurģis neko nebūtu lasījis pirms tam, un tādā veidā distancējies no visa, kas sabiedrībai līdz šim par ellu bijis zināms. Bet Ellai vajadzētu vairāk laika pavadīt ārpus sava kluba, jo viņas apgalvojums, ka "visi jau zina, kas ir mans draugs" izklausās smieklīgi pret to, ka viņa pati nezina, kas ir liepnieks. Es te runāju tādā pamācošā tonī, jo arī Jurģis tā nekautrējas darīt, norādot savai intervējamajai personai, kā viņai vajadzētu uzvesties intervijās un tamlīdzīgas lietas.

Vēl Jurģis atklāj, ka pats nav sevišķi gudrs vai vismaz attapīgs točna nē, jo, kad Ella saka, ka viņai ir veca dvēsele, prasa: "ko tas nozīmē?", bet tad, kad saka, ka apkārtējo enerģijas un domas ir jūtamas, jo tad, kad iznāk jauns albums vai notiek kāda cita publiska lieta, viņai viss krīt no rokām laukā, prasa: "kā tu to domā?". Kā arī nedomāju, ka viņš ar lielāko daļu no saviem jautājumiem ir virzījis sarunu tā, lai tā būtu mazāk "klamzīga" (viņa paša lietots termins). Citēju jautājumus: "Publiskums kaitēja tavām iepriekšējām attiecībām?", "Bet šādā režīmā mūzikai vieta paliek?", "Varbūt attiecību ilgumam nav nekāda sakara ar naudu?", kā arī brīžiem Jurģi pārņem personības dubultošanās, jo viņš saka: "Nezinājām, ka tas tā darbojas".

Līdz šim nepieminētais Juris Šleiers, šķiet, jūtas pietiekami drošs par sevi, lai uzdotu visu, kas ienāk prātā, sākot no Beigbedera pieminēšanas vispār ārpus sarunas konteksta līdz tā, kas ellai sevī vislabāk patīk dušā. Ejot no pieturas, domāju, ko asprātīgu varētu atbildēt uz šo jautājumu, jo reāli viss izklausās stulbi. Rupjā EK droši vien noteiktu: "Peža", un viss, tas arī laikam būtu visnormālāk.

Tomēr prieks, ka vairākas reizes visi trīs arī "Sirsnīgi smejas", neskatoties uz to, ka Ella vairākkārt pārmet intervētājiem kaujinieciskumu un jūtami nejūtas gluži savā ādā. Iesaku izlasīt ikvienam, kuram mājās jau ir Santa. Jo man, piemēram, nebija, bet, kad to nopirku, uzreiz nožāvos uz muguras. Kopš minētā brīža uzskatu, ka pirkt Santu ir bīstami.

Tas arī viss, man bija vēl, ko teikt, bet, kā jau ierasts, apnika rakstīt, un ticu, ka Jums jau sen apnicis lasīt, un līdz šai rindai ticis tikai retais. Skūpstu!

ar lielu prieku paziņojam, ka anete konste ir atkopusies no pagājušās nedēļas slimības (protams, lai pierādītu slimību, redakcijā tiks iesniegta ārsta izziņa), kas nozīmē, ka AK ir gatava rīt - savā jaunajā nodošanas termiņā - nodot savu texxxtu. bet, tā kā slimības un/vai citu likstu dēļ AK neizdevās noskatīties raidījumu par smilšu terapiju, par ko bija ieplānots spriedelēt šonedēļ, texxxtu redakcija ir gatava uzklausīt Jūsu ieteikumus par to, kas šoreiz varētu būt AK uzmanības objekts. tas varbūt gandrīz jebkas - filma, raksts, kāds pasākums, dziesma, notikumi sabiedrībā un tml. gaidām Jūsu ieteikumu pārpilnības ragu!

best retards-
texxxti

jau nedēļas sākumā oficiāli paziņoju, ka no manis varat gaidīt spriedelējumu par garāžroka kultūru šī gadsimta sākumā, bet dažkārt ir tā, ka par lietām, kuras liekas stulbas, patiesībā nav sakāmā. varu vien izteikties grupas kaiser chiefs vārdiem: "na na na na na." tā nomainīju savu tēmu uz star fm radio seriālu "ūdensrēgs", kas ir mūsu iemīļotā "ugunsgrēka" parodija. jau iepriekš būsit pamanījuši, ka man šķiet, ka baiba sipeniece ir daune, bet es pieļauju iespēju, ka kaut kādiem deģenerātiem viņas šovu vadīšanas maniere varētu iet pie sirds, taču nespēju iedomāties, kādam jābūt cilvēkam, lai viņam smieklīgi liktos "ūdensrēga" joki.
tā kā biju vīlusies kultūrā un izklaidē, pievērsos kam nopietnam - pētnieciskajai žurnālistikai un ticībai jeb "tv3 raidījuma "nekā personīga" intervijai ar veco āzi kardinālu pujatu", kurš laikam vairāk nav kardināls, tomēr tā viņu devēšu, jo, pirmkārt, nevēlos, lai Jūs viņu jauktu ar dzejnieku pujatu, turklāt jāatzīst, ka viņa uzskati ir visai kardināli, kas gan nav nekāds brīnums, jo viņš nav radies dzimumsakaru ceļā, bet gan, tāpat kā dalās baktērijas, vienkārši atdalījies no baznīcas.
intervētājs, kas, pēc balss spriežot, ir jānis krēvics, runā par šlesera dāvanām, aglonas virsaiša dārgo džipu un politikas ielaišanu baznīcā, turpretī kardināls pujats runā par to, ka nedrīkst novērsties no tā dieva, kas ir jēzus kristus fāterīts.

2010.gada aglonas svētki izvērtās par tādiem partiju apvienības "par labu latviju" (saukta arī par apaļmutniekiem) debesīs laišanas tusofku, un šķiet, ka krēvics ar to grib saistīt dāvanu, ko neilgi pirms svētkiem saņēmis kardināls no satiksmes ministra aināra šlesera. es zinu, ka šlesers vairs nav satiksmes ministrs, bet gribu palīdzēt lasītājam neapjukt, jo varu derēt, ka lielākā daļa texxxtu lasītāju domā, ka satiksmes ministrs ir šlesers. cilvēkus, kas tā domā, vainot, protams, nevar, jo tāds iespaids var rasties par it kā pieaugušu vīrieti, kurš komatu vietā lieto vārdu "lidosta". bet nu atpakaļ pie visnotaļ noderīgās dāvanas - šlesers pujatam uzdāvinājis gaisa kondicionieri, par ko iepriekšējā karstajā vasarā būtu sapņojis ne viens vien cilvēks, kas visu laiku staigā tikai kaut kādā garā paltrakā, nevis sērferu šortos. uz jautājumu, vai šlesers bieži kaut ko uzdāvina, pujats neatbild ne jā, ne nē, ne balts, ne melns, vien pamāca, ka, ja cilvēki nevērsīsies pie dieva, viņi iestigs muklājā. ļoti vērtīga informācija.
jānis krēvics gan jau bišku ir komunists, jo viņam nepatīk, ja cilvēkam pieder kāda dārga manta - viņš vēlas noskaidrot, vai arī kardināls pujats arī ir komunists, tāpēc vaicā, vai pujatam šķiet, labi, ka aglonas virsaitis brauc ar 100 000 naudu vērtu džipu. es, piemēram, uzskatu, ka, ja viņš grib, viņš var braukt arī ar miljonu vērtu dirižabli kimas vaildas formā. apgalvot, ka pujats ir komunists, nevaram, jo viņš nenosoda aglonieti par mašīnas izvēli. vēl vairāk - arī apsaukā pašu mašīnu par sabrauktu un sapelējušu. tajā mirklī parādās bilde ar tādu diezgan okei džipu, kam droši vien nav nekāda sakara ar viņu aprunāto auto, jo attēlā redzamais nav nedz sabraukts, nedz sapelējis. pujats atkal novirzās no tēmas, un stāsta, cik labi aglonietis organizējis aglonas svētkus - jau no jaungada reizi nedēļā braucis uz rīgu, lai izdarītu visu, lai svētkos iesaistītās 25 firmas varētu darboties pa divi deviņi un lai nevienam nepietrūktu "par labu latviju!" ūdens. atkal pienācis jaungads, kas nozīmē, ka aglonietim vai kādam citam atkal jābrauc katru nedēļu uz rīgu. atliek vien novēlēt braukt prātīgi.

"par labu latviju!" ūdens bija tikai viena no lietām, kas simbolizēja attiecīgā politiskā spēka nozīmi aglonas svētkos, arī kardināla pujāta sprediķī tika pieminēts, ka šlesers ir mūsu māte, bet šķēle - tēvs. krēvics prasa, kā tad tā - viss ir baigā pakaļā, vai tad pujats ar kādu kaut ko ir saskaņojis, šeit arī parādās pirmā atbilde uz kādu no jautājumiem - nē, nav saskaņojis, bet nevajag laimi meklēt budismā, jo latviešu tauta 800 gadu dzīvojusi kristīgā ticībā. tas, ka kaut kas ir noticis ļoti ilgi, gan nav nekāds arguments par labu pohujkam. latvija padomju savienībā bijusi 50 gadu, neatkarība ir drusku jaunāka par mani. šaubos, vai kāds iedomātos, ka tas būtu iemesls izrakt no kapa staļinu un ielikt dombrovska vietā. es lielāko daļu sava mūža esmu bijusi nevainīga, varbūt atjaunot nevainību? kardināls arī piemin, ka dievs visus, kas ir neticīgi, noslaucīs no ceļa kā mēslus. tas gan nav jauki, jo līdz šim man likās, ka dieviņš ir apmēram tāds kā tas vecais pidars no "sprīdīša " - viņš tikai mīļi aprunājās ar sprīdīti, ierādot viņam, kuras ir tās vērtības, kas jāciena (mājas, sirdsapziņa, sekss), taču nevienu mirkli neiteica, ka sprīdīti, suku, atspārdīs, ja viņš nepisīs lienīti, bet dzīsies pēc piķa. un ticēt dievam ir kā pist lienīti.
uz intervijas beigām kardināls sāk runāt tik neskaidri, ka es - jaunā un perspektīvā runas pasniedzēja - nevaru saprast, kā auditorija var saprast viņa sprediķus. zināms vien tas, ka kāds "fantjozors" ir nolēmis celt baznīcu, kurā nebūs jēzus fočenes. domāju, ka ļoti laba atbilde uz jautājumu par to, vai politika baznīcā nav ielaista par tālu.

interviju iesaku noskatīties ikvienam, kurš grib iemācīties neveikli izvairīties no jautājumiem, kā arī šļupstēt kā lohs, kurš tikko izdūris mēlē caurumu pīrsinga vajadzībām.