Lai arī texti pirmsākumi rodami no satīras kā vienas no līdzjūtības pazīmēm pret oriģinālo antiblogu teksti, to būtība ir neglābjami izgājusi no jebkādiem pieņēmumu rāmjiem, iegūstot patvaļīgu eksistences formu, kas didaktiskā metodē apcer visu absurdo ap sevi, tomēr iztiekot bez konceptuālām shēmām un uz prikolu padauzu pretendējošiem verdiktiem. Ja kāds ir atšķirīgās domās, tad, lūdzu, ejiet nahuj, jo šeit nudien neviens nemēģina sasmīdināt klaunus, savukārt, ja tiktāl man ticat, tad ķerieties elkonī un dosimies tālāk.

Pateicīgs satraukums pārņēma mani brīdī, kad pastāvīgā rezidente Elīna Kolāte lūdza mani šeit aprakstīt kādas nebūtiskas otrdienas maltīti japāņu restorānā "Samurajs", kas atrodas Vecrīgas sirdī, pārdesmit soļu attālumā no Melngalvju nama. Satraukums, jo sen nekas nav ticis uzrakstīts bez tālejošas domas un aprēķina, nevis tāpēc, ka esmu sajūsmā par saviem ikdienas piedzīvojumiem. Jau gadiem, jāteic, suši kultūra daudz spēcīgāk manās asociācijās saistās ar krievu, nevis japāņu nāciju, un "Samurajs" nebūt nelika maniem priekšstatiem vilties. Lai nu kuram, bet man nudien nekas nav iebilstams pret krieviem, tieši tāpēc turpmākā textā es nevēlos pīt iekšā ne etnicitātes, ne nacionalitātes, ne pilsonības, tādejādi kontradiktējot slāviem raksturīgo viesmīlību, kura bija dziļi apslēpta zem apkalpojošā personāla ziedu vītnēm izrakstītajiem kimano. Teikšu godīgi, ka mani reti nomāc tāda tipa lietas, taču manus pusdienu biedrus rūgti smīdināja gan novēloti un nepilnīgi atnestais pasūtījums, gan kāda mopša apgrauztais sojas mērces trauciņš, gan arī dotā brīdī nefunkcionējošs maksājumu karšu aparāts. Katram mākonim, protams, ir maliņa – "Samuraja" maliņa ir 90 santīmi par Miso Shiro zupu, kuru, manis pēc, varētu pasniegt kaut vai ar ielocītu alumīnija karotīti, nevis tāpēc, ka es būtu nevīžīga, bet gan tāpēc, ka lietoju zobupastu, nevis ar sodu, bet ar amfetamīnu, tādejādi sevī uzturot konstantu riebumu par spīti nepieciešamībai pret ēdienu. Ēšana man vienmēr šķitusi nedaudz piedauzīga, jo īpaši, ja tā ir pārdomātāka – jo izvirtušāka, tāpēc, iespējams, neapzināti priecājos par "Samuraja" prastumu, kas nedefilē ar zosu aknu pastēti vienā rokā un pussaldu baltvīnu – otrā. Varbūt arī ir absurds nihilistiski anorektiskam cilvēkam reportēt došanos pusdienās, taču ne mazāk absurdi ir katru trešo ēdināšanas iestādi nosaukt par restorānu. Man nav paveicies ar intonāciju – nereti sanāk it kā uzbrukt lietām, kas patiesībā sirdī dziļi vienaldzīgas, tomēr laiku pa laikam mani pārņem bezdievīgi kaislīga vēlme aiziet uz "Vīna Studiju" pavaicāt, kurš no baltajiem čīliešiem vislabāk ies kopā ar manām Bond cigaretēm, ja runājam pārspīlējumos. Nav tā, ka es nicinu tikai upper eastside eko virtuvi un dārgo galu, aizstāvot makaronus ar Spilvas tomātu mērci, tomēr tie pēdējie ne uz ko nepretendē. Protams, ne jau vienmēr estētfašisti uz kaut ko pretendē, taču, polarizējot šķitumus sev visapkārt, ir vieglāk iegūt priekšstatu kopumā, lai kas arī šis kopums būtu un lai ko arī tas nozīmētu. Tikpat labi mēs būtu varējuši doties uz turku kebabnīcu vai, dievs zina, kur vēl ne – tās pusdienas nebūtu zaudējušas ne grama no savas vērtības, bet – šeit es apraudos, jo man ir spēcīgs athods no Rīgas – cilvēki ir laimīgi tad, kad var uztraukties par to, kas patiesībā nemaz neuztrauc. Ejiet visi uz "Samuraju", niciniet "Samuraju" un minimizētā logā priecājieties par tiem, kas apstākļu sakritību rezultātā ir atnākuši jums līdzi un sēž jums blakām. Sakot, ka nekam nav nozīme un ka vārdi neko nenozīmē, es neko jaunu nepateikšu un neprivatizēšu domu, kas visiem reiz ienākusi prātā, tomēr, ja jau vārdi neko nenozīmē, tad bļeģ nahuj nahuj mēs tik reti pasakām kaut ko labu, es viņu skaitā.

svētki nežēlo nevienu, arī mūs ne, tāpēc gan anete konste, gan elīna kolāte savus pagājušajā nedēļā rakstāmos tekstus esam vienkārši uzsūtījuši debesīs, un Jūs tos neredzēsit. un AK arī šonedēļ nepievērsīs uzmanību mūsu lasītājiem, par ko pretī redakcijas vadībai izsniegs ārsta zīmi. bet nebēdājiet ne nieka! EK savu darbu, kas šoreiz būs veltīts garāžroka klutūrai, nodos laicīgi, bet aneti aizstās trimdas latviete, bijusī texxxtu štata darbiniece sandra mētra, kas izteiks savu viedokli par restorāna "samurajs" apmeklējumu. Jūs tikmēr aicinām rīkoties tāpat, kā pirms dažām nedēļām darīja mūsu lasītājs aleksis zoldners - viņš ieteica analizēt interviju ar jāni ādamsonu, ko arī realizējām. ļoti priecājāmies par ieteikumu analizēt arī interviju ar jāni skuteli, taču diemžēl texxxti netika pie avīzes "izklaide" eksemplāra, kurā bija atrodama attiecīgā intervija, tāpēc arī nekā.

pirmoreiz texxxtu pastāvēšanas vēsturē elīna kolāte - disciplinētākā autore - nokavējusi savu darba nodošanas termiņu, bet neuztraucieties ne mirkli, jo šis nebūs daces jaunupes gadījums, un savu vainu jau esmu izpirkusi - iegādājusies 1 vienību texxxtu piedošanas valūtas jeb 0,7l pudeli ar poļu šņabi "žubrowka", kuru visticamāk redakcija izkapās pie kāda pļavnieku paģika.

iepriekšēja nedēļā texxxtu lasītājs aleksis zoldneris, iedvesmojoties no "mana raksta par serbu, kurš nositis haizivi", ieteica man "interviju ar kādu citu haizivi - jāni ādamsonu, kurš apgalvojot, ka viņa lodēm ir gars ceļš."
garš ir ne tikai ādamsona ložu ceļš, bet arī pati intervija, tāpēc Jums neticami paveicies, ka esmu es, kas īsi var pastāstīt par baibas rulles un agneses margēvičas (abas ir tādas neko vecenes, ja kas) sarunu ar jāni. intervija bija tieši tik gara, ka ķēros tai klāt vairākkārt, līdz uzzināju, vai bez ložu ceļa ādamsonam ir vēl kaut kas garš.
no sākuma aprakstīšu ādamsonu viņa paša vārdiem: "automāts zobos vai kaut kur citur."

jānis ādamsons atkal atgriezies politikā, jo: "sākot no 1996. gada, man vienmēr ir bijis jāpierāda, ka neesmu ēzelis vai kamielis. Un līdz ar to man nākas atgriezties politikā."
savulaik ādamsons nosaucis šķēli par pediņu, tādejādi ārī iemācot man, ka es visus tāpat vien varu saukt par pidarasiem. acīmredzot šķēle ādamsonu nosaucis par ēzeli vai kamieli, tāpēc ādamsonam bijis jaatgriežas politikā. bet ir tāds ticējums, ka, ja slikti satiek ar vienu oligarhu, gan jau labi satiks ar citu. žurnālistuprāt, jāņa draugs ir lemberks, jo tas moška saņēmis lemberka naudu. par kādu konkrētu lemberka naudas dalīšanas tusofku ādamsons stasta, ka zāle bijusi tik liela, ka nav redzējis nevienu citu cilvēku. wtf - manuprāt, zāles lielums pozitīvi korelē ar redzēto cilvēku skaitu.
man, protams, ādamsons vislabāk palicis atmiņā ar pedofīlijas skandālu un paziņojumu par to, ka ar šo novirzi ir saistīts sončiks, birkavs un šķēle. intervijā gan viņš mēģina skaidrot, ka meklēt peģikus nemaz nav bijusi viņa ideja. wtf? kapēc tā? ja jau dod pedofīlijas apkarotāja laurus tieši rokā, tad tos vajag ņemt, nevis samest zupā. var noprast, ka pēc tam, kad viņš nosaucis tos "iesaistītos" (esmu no vairākiem cilvēkiem dzirdējusi, ka harijs spanovskis arī ir iesaistīts), ir izveidots arī gala ziņojums, kurā nosaukti to cilvēku vārdi, kas ir bijuši ne tikai iesaistīti (piemēram, bijuši tv ekrānā dzimumnozieguma laikā), bet reāli pisuši bērnus. ja godīgi, neko tādu neatceros. tas, protams, nenozīmē, ka tā nav bijis, bet kur tad škandāls?! tiek minēts, ka notiesātas 14 personas, a huj nevar nosaukt personu vārdus, ja jau tās ir notiesātas?

pirms neilga laika kāds džeks nolēma mani atsvabināt no kāda pratā jukuša pielūdzēja, piezvanot viņam un uzsākot sarunu ar "kas - Tu pidarass esi?". viņš saņēma pretjautājumu: "kāds Jūs pats pidarass esat?" apmēram tikpat veiklus pretjautājumus abām žurnālistēm teju visu intervijas laiku uzdod ādamsons, kā arī vairākkārt izsaka nožēlu par to, ka ne lemberks, ne krasavickis (dahuja labāk par krasovicki), ne kargins naudu šmigai un maukām nav devis. kaut arī skopais lemberks kaķīšu dzirnaviņu saimniekam ādamsonam naudu nav devis, jāņa labvēlību šis sīkstulis nav zaudējis - ādamsons stāsta, ka ļaunie spēki grib iznīcināt lemberku, bet tiem tas neizdodas, jo lemberka sirds ir kā dimanta oliņa. pēc jāņa ādamsona vārdiem, esot izgāzušies jau vairāki procesi pret lemberku. žurnālistes viņam aizrāda, ka esot gan bijis tikai viens process, uz ko ādamsons atbild ar apmēram "pohuj, kā ta` es to varēju zināt?". te ir divi varianti - vai nu ādamsons ir idiots, kurš nesaprot, ko runā, vai arī ģēnijs, kurš jau gara acīm redz vairākus tiesas procesus pret lemberku nākotnē.

šķiet, abas intervijas autores nav sekojušas līdzi kaspara dimitera izteikumiem, jo nezina, ka čekas laiki ir beigušies, un turpina pratināt par to, vai bijušie čekas virsnieki (kas moška ir arī ādamsons) drīkst darboties ap latvijas drošības jautājumiem. atbilde uz šo jautajumu visticamāk jameklē čipsu pakā vai intervijas komentāros, kur vairākkārt izteikta hipotēze par to, ka ādamsons mīlot iedzert. domāju, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc no atbildes pilnīgi neko nevar saprast.

var noprast, ka jānis urbanovičs - ādamsona partijas biedrs - strādā kaut kādu normālu darbu nacionalajā drošības komisijā jeb vdk. ādamsonaprāt, tas ir labs treniņš, kas palīdzētu kļūt un uz mūžiem palikt pa premjeru: "Ja tu nekad neesi saskāries ar šīm te lietām, lai tu varētu paplašināt savu redzesloku, neapšaubāmi tas nāk par labu – iegūt cita veida pieredzi un cita veida izaicinājumus." ja gadījumā urbanoviča kungs vai jebkurš, kurš nākotnē gribētu ienemt premjera amatu, izlasa šo texxxtu, laipni aicinu uzrakstīt, piemēram, recenziju par kādu televīzijas pārraidi šeit - texxxtos -, jo "ja tu nekad neesi saskāries ar šīm te lietām, lai tu varētu paplašināt savu redzesloku, neapšaubāmi tas nāk par labu – iegūt cita veida pieredzi un cita veida izaicinājumus." un mēs - texxxti - tāpat kā lemberks, krasafčiks un kargins naudu nemaksājam.

ādamsonam ir ne viena vien ideja par to, kā visu pārkārtot un optimizet tā, lai viss būtu lētāk un efektīvāk. piemēram, esot jāveido spēka ministrija, kas apvienotu aizsardzības un iekšlietu minstriju. mans ieteikums būtu veidot kaušanās ministriju, kas apvienotu abas minētās minstrijas, bauskas pašvaldību, kā arī kaut kādu action filmu taisīšanas kantori. diemžēl ādamsonam uz ministra amatu necerēt, jo tas tiks piešķirts rokijam balboa, kaut arī jānis ādamsons, kā jau minēju iepriekš, pats sevi raksturo ar šādiem vārdiem: "automāts zobos vai kaut kur citur."
izlasot interviju, guvu atbildi uz sevis pašas uzdoto jautajumu par to, vai janim ādamsonam ir garš arī kaut kas cits bez ložu ceļa. manuprāt, nav, jo ja būtu, tad tas noteikti tiktu pieminēts.

iesakot man izlasīt so interviju, aleksis pieminēja, ka būtu vērts padomāt par gadījumu, kad amatpersonas izkārtojušas to, ka ādamsons šmigā izraisījis avāriju. kas tur ko domāt? kas tur tāds aizdomīgs? dzīvē visādi gadās - piemēram, martai no ugunsgrēka ļaunais un skaudīgais ainārs ančevskis piebēra dzērienam narkotikas un nokārtoja viņas nonākšanu cietumā, kur viņa ne tikai zaudēja savu nedzimušo bērniņu, bet arī iepazinās ar solveigu, kas vēlāk uzspridzināja martas kāzas ar visu martu.

nobeigumā vēlos jau atkal citēt intervijas galveno varoni: "Pagaidiet, tad jau redzēsiet!"
to arī novēlu jaunajā gadā.

Šoreiz texxxts aizkavējās, jo pirmssvētku dunā bijām aizmirsušas izdomāt, par ko man to rakstīt. Sākšu ar nelielu ievadu par to, kādi Jūs esat ieguvēji, lasot texxxtus - nav pagaidām tāda medija Latvijā, kas piedāvātu Jums jaunākas ziņas un modi par mums. Skatos, šonedēļ mega portālā tvnet bijušais FHM galvenais redaktors Kaspars Zaviļeiskis (turpmāk - KZ) analizējis vienu no "Ugunsgrēka" sērijām. Vai pirms textiem bijāt kādā no medijiem redzējuši vispār kāda seriāla sērijas analīzi? Kino šobrīd iespējams noskatīties filmu "The Hearbreaker" par džeku, kuru noalgo izjaukt neveiksmīgas attiecības. Vai nesaskatāt paralēles ar "Biedrību pret iemīlēšanos"? Mana oma šonedēļ nokrita uz eskalatora, braucot taisīt manikīru. Vai tam ir kāds sakars ar rakstu par Rimi eskalatoru? Atkal jārunā Māras un Imanta vārdiem - "To mēs nezinām" - , bet ir skaidrs, ka tas viss nevar būt vienkārši nejaušība vai sagadīšanās.

Šīs nedēļas texts būs gandrīz zinātniski pētnieciskā darba līmenī, jo tā tapšanai esmu izmantojusi divus pirmāros avotus ("Ugunsgrēka" sezonas noslēguma sēriju un "Ugunsgrēka" aizkadru filmiņu) un divus sekundāros -(Kaspara Zaviļeiska jau pieminēto rakstu tvnetā, ko Jūs paši tur atradīsiet, ja vien patiesi vēlēsieties, un vācu filozofa Imanuela Kanta "Spriestspējas kritiku").

Tā kā šonedēļ pirmais manu uzmanību piesaistīja KZ raksts "SaUgunsgrēkošana rīta agrumā", sākšu ar to. Kā jau manījāt, nosaukums nav sevišķi izdevies. Nerunājot par to, ka oriģinālajā rakstā ieviesusies gramatikas kļūda, uzrakstot vārdu "izvēle" ar garo "ī". KZ līdzīgi textos pieņemtajai manierei savas analīzes pamatā ietver arī satura izklāstu, kas dažiem (es pamanīju vienu, bet tas, ja ir viens, vienmēr liecina, ka ir vēl viens) komentētājiem nebija iepaticies, jo viņiem skolā par satura izklāstu bija likts divnieks. Domāju, ka vispār ir grūti komentēt kādu epizodi grāmatā vai filmā, neminot, kas tā ir par epizodi. Nerunājot par to, ka jārēķinās ar to lasītāju daļu, kas konkrēto apceres tematu nav redzējuši vai lasījuši, tāpēc uzskatu, ka KZ izmantotais paņēmiens ir vienīgais iespējamais.

Redzams, ka KZ ir ļoti vēlējies būt asprātīgs, iztulkojot seriāla nosaukumu angliski un turpmāk rakstā tā arī to saucot - FireSin. Normāla asprātība, nav ne vainas, un labi saskan ar KZ lēno, pašpārliecināto gaitu un grēcīgo smīnu sejā. Tāpat viņa tēls pieprasa, pats KZ arī tam klausa, un raksts tiek pasniegts ar vieglu ironiju, bet tomēr necenšoties nevienu aizvainot, un liekot noprast, ka sekot līdzi Ugunsgrēkam ir diezgan ņirdzīgi un savā ziņā pat stilīgi. KZ šo savu attieksmi pozicionē jau raksta sākumā, atzīstot, ka seriāls viņu "paķēra!". Tas ir ļoti labi, tā kā esmu atklāta seriāla fane, tikai priecājos par jauniem līdzbiedriem un aģitatoriem.

Tāpat jau sākumā KZ pavēsta, ka viņš seriālu skatās pirmo reizi, un viņa iespaidi ir tīri subjektīvi, tāpēc domāju, ka autors turpmākajā rakstā varēja iztikt bez visiem "acīmredzot", "izskatās" u.tml. Vēl KZ izklausās diezgan uzjautrināts par to, ka lielākā daļa seriāla personāžu ir "bagātnieki". Bet kā gan citādi - seriāla darbība norisinās glaunā viesnīcā, kurā uz dzīvi var atļauties apmesties tikai bagātnieki. Būtu taču visnotaļ jocīgi, ka glaunā viesnīcā dzīvotu, piemēram, bomži. Pārējo pieminēt nav vērts, uzskatu, ka KZ ir diezgan garlaicīgs cilvēks, kurš dēļ savas nemitīgās dročīšanas par to, cik pats sev liekas kruts, ir ticis strādāt vienā no saviem sapņu darbiem - tvnet. Izejot no šī tēla, arī tapis mana mīļotā seriāla apraksts.

Turpināšu ar seriāla aizkadriem, ko TV3 demonstrēja ceturtdien plkst. 20:25, un tos ievadīšu ar nelielu Kanta citātu: "Tīrais prāts kā prakstiska spēja, t.i., kā spēja noteikt mūsu kauzalitātes brīvo lietojumu ar idejām (tīrajiem prāta jēdzieniem), ne tikai satur morālajā likumā regulatīvu principu mūsu darbībām, bet ar to reizē sniedz arī subjektīvi konstitutīvu principu kāda objekta jēdzienā, ko var domāt tikai prāts un kas atbilstoši šim likumam ar mūsu darbībā pasaulē jāpadara īstens." Ja izlasījāt citātu, domāju, ka nojaušat, par ko runāšu.

Aizkadri kopumā bija diezgan garlaicīgi, tika parādīta seriāla aktieru ikdiena - kā kurš mostas, ko dara pēc tam, kad iet filmēties Ugunsgrēkā. Ikdiena bija diezgan garlaicīga, jo neviens nepiecēlās piedzēries vai neaizgulējās. Man jocīgi likās, ka nevienā no aktieru dzīvēm neparādījās dzīvesbiedrs. Bija bērni, kaķi, hanteles, putra, bet nebija "otrās pusītes", "mīļotā cilvēka", "laulātā drauga" un tā varētu turpināt vēl un vēl, jo latviešu valodā atrodams tik daudz vārdu, lai to apzīmētu. Tas man lika noprast, ka Ugunsgrēka aktiera dzīve nav savienojama ar attiecībām. Vienīgi Jakovs Rafalsons apgalvoja, ka sieva viņam atstājusi ēdienu, bet tas izskatījās kaut kas tik drausmīgs, ka nevaru iedomāties, kāds ir cilvēks, kurš kaut ko tādu atstājis citam uz plīts. Domāju, ka tas ir izdomāts cilvēks. Otra lieta, kas likās jocīga, bija, ka visi aktieri no rīta cēlās, ēda veselīgas brokastis, skrēja laukā tīrīt mašīnu, cilāja hanteles, mācījās lomas tekstus. Izrādās, visi aktieri ir priekšzīmīgi cilvēki. Vienīgi Mārtiņš Freimanis tika uzrādīts kā "guļava", jo gāja ēst brokastis tad, kad Ilze Vazdika ēda vakariņas, bet domāju, ka iespaidīgāka būtu Mārtiņa pamošanās nevis blakus Pepei, bet dienišķajai balzāma pudelei. Intrigu saglabāja aktieris Andris Bērziņš, jo parādījās tikai kā tēls savas meitas dzīvē, sēžot kafejnīcā "Restorācija". Starpcitu, manuprāt, labs nosakums. Līdzīgi kā Ulda Rudaka grāmatai "Rokupācija." Andris uzreiz kliedza, ka dzerot tēju nevis šmigu, bet Ugunsgrēka skatītājiem taču tas ir vienalga, jo seriāla sēriju nav iespējams "noraut" kā tādu sūda Dailes teātra izrādi.

Visbeidzot - noslēguma sērija. Savu milzīgo sajūsmu par Leona redzi jau paudu, retvītojot "LEONS REDZ!!!!". Leons tiešām redz, bet bija ļoti bēdīgs, ka viņu uz slimnīcu nepavadīja Marta 2, bet gan krustmāte Ilze Vazdika. Runājot par šo mīlestību, šodien izdomāju, kā atšķiras simpātijas no īstām jūtām. Proti, simpātijām iztrūkst ilgu. Tu esi priecīgs šo cilvēku satiekot, tevi glaimo viņa uzmanība utt, bet, mājās pārnākot, tu līdz asarām neilgojies pēc viņa klātbūtnes. Īstās jūtās ilgas ir diezgan postošs elements, ir nepieciešama reāla konkrētā cilvēka klātbūtne. Tā kā Marta 2 ļoti gaidīja Leonu no slimnīcas, domāju, ka viņai ir īstas jūtas pret viņu, kuras nedrīkst atklāt, lai nesāpinātu Leonu. Nesāpinātu, jo Martai 2, kā noskaidrojies, sekojot seriālam, ir postošs vēzis (viņai krita ārā mati, kas gan notiek no apstarošanas, ko marta 2 nedara, bet seriālos vienmēr tādas neprecizitātes ir vajadzīgas), no kura viņu nespēj glābt pat Leona mīla.

Vēl pēdējā sērija tika veidota kā ļoti pozitīva, jo atklājās, ka Zanei Daudziņai jeb Helēnai būs bērns nevis iestājies klimakss, tāpēc visi seriāla "bagātnieki"-radinieki nesa viņai milzīgas mīkstās mantas, sacenšoties spēlē "kuram milzīgāka manta, tas vairāk mīl".

Uldis Dumpis jeb Aivars bija apvainojies uz savu sievu Solveigu, jo tā nebija viņam izstāstījusi, ka līdz nāvei nocirta savu vīru gluži kā eglīti Ziemassvētkos. Viņas "piedod, Aivar" man atkal atsauca atmiņā Elīnas etīdes ar manu kaķi, kas tika veidotas, iespaidojoties no seriāla, tāpēc baigi priecājos.

Jāpiebilst, ka esmu izlasījusi arī tvnetā publicēto interviju ar Leonu un Zentu, kā arī redzējusi Martini reklāmu, kurā Leons vairs nav akls, bet kā lohs atnāk uz veceņu ballīti bez Martini. Bet man vienkārši apnika rakstīt, kā arī konstatēju, ka man reāli patīk divdabja teicieni un divdabji. Nezinu, kā bez tiem prastu izteikties. Bet tas jau ir cits stāsts.

Iesaku izlasīt/noskatīties visiem. Bez izņēmuma.

kāpēc serbiem tik bieži tiek dots vārds dragans? protams, tāpēc, ka viņi dragā vienā laidā. kā pierādījumu lieku priekšā tvnet.lv un gandrīz visos citos latviešu ziņu portālos publicēto ziņu par to, ka "serbs nejauši nogalina haizivi".
pirms dažām nedēļām tūristu prātus izbiedēja ziņa, ka ēģiptes kūrortā šarmelšeihā neīsā laikā viena un tā pati haizivs sakodusi vairākus cilvēkus, vienam nokodusi roku, citam kāju, vēl citam - dzīvību. kā tieši viņi noteikuši, ka visu paveikusi viena un tā pati zivtiņa, nav īsti skaidrs. taču saprotams, ka ēģiptē, kurā ienākumi no tūrisma ir aptuveni miljards procentu no valsts budžeta, tā ir visai nepatīkama situācija.
pirms ejam tālāk, gribu pastāstīt, ka haizivis ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem. ne velti tad, kad iepazinos ar vienu no saviem labākajiem draugiem, uzreiz paziņoju, ka viņš ir salauzis man sirdi, jo bija uzvlicis jaku ar haizivs zobiem. mīts par to, ka haizivis to vien grib kā apēst cilvēkus, ir vēl mītiskāks mīts nekā tas, ka visi džeki grib tikai pisties, par to liecina divas galvenās mīta pazīmes. pirmkārt, mītam ir autors - stīvens spīlbergs (skatīt filmas "žokļi", "žokļi 2" un "avatars"). otrkārt, patiesībā haizivju uzbrukumi cilvēkiem ir ļoti reti. kā piemēru varu sniegt floridas dabas muzeja informāciju "par haizivju uzbrukumiem laikā no 1990. līdz 2008. gadam". protams, ir arī citi informācijas avoti, kas piedāvā citus skaitļus, taču nekur neatradīsit vairāk vai mazāk ticamus datus par to, ka haizivju upuru skaits būtu kaut kādā veidā ņemams vērā. katru gadu krītoši kokosrieksti nogalina ap 150 cilvēku, bet tas nenozīmē, ka cilvēki baigi no tiem baidītos, jo stīvens spīlbergs nav uztaisījis atbilstošu filmu. manuprāt, te ir darbiņš jaunajiem režisoriem.
turklāt šarmelšeiha, kas atrodas sarkanās jūras krastā, nu galīgi nav topu augšgalā pat to nereto haizvju uzbrukumu skaita ziņā, tāpēc varbūt jāpadomā, kāpēc pēkšņi īsā laikā ir notikuši vairāki izbrukumi. piemēram, sazvērstības teorija žurnālā "sestdiena" vēsta, ka ēģiptes nedraugi netālu no tās krastiem izmetuši kravu ar vecu gaļu, kas tagad pievilina haizivis.
bet nu atpakaļ pie serba. kā jau katrs prikols, arī šis sācies ar "paturi aliņu!". tieši to piedzēries dragans palūdzis savam draugam milovananm, un devies uz tramplīnu, lai ielektu ūdenī šarmelšeihas pludmalē. ārā bijis jau tumšs, tāpēc milovans centies noteikt dragana piezemēšanās brīdi pēc dzirdes, tātad pēc plunkšķa, bet plunkšķi nav sagaidījis. tā kā skaidrs, ka, lai cik cilvēks piedzēries arī būtu, viņš nevar palikt gaisā, bija noticis kas jocīgs. tad dragans izpeldējis krastā un draugam pastāstījis, ka jēzum ir bijusi taisnība un ūdens patiesībā ir ciets, nevis šķidrs, bet atšķirībā no jēzus dragans nav vienkārši pastaigājies pa ūdens virsmu, bet uzlecis uz tās un samežģījis potīti.
nākamajā rītā krastā izskalota tieši tā haizivs, kas uzbrukusi visiem šarmelšeihas nelaimīgajiem tūristiem, izrādās, to ar savu lecienu bija nositis serbs, kurš bija uzkritis zivij tieši uz galvas. visticamāk to, ka tā ir tieši tā haizivs, ihtiologi atklājuši, atgriežot vēderu un tajā atrodot ne tikai nepārstrādājušos krieva roku, ukrainietes kāju un kaut kā tur dzīvību, bet arī veselu sniegabltīti, kuru beidzot varējis apprecēt princis, kuram ļaunās pamātes slinkās un vīzdegunīgās meitas ir noriebušās, jo ne viņas tīra māju, ne māk pisties. serbs nosaukts par šarkelšeihu (haizvju šeihu) un aizvests uz slimnīcu, kur atkačāts, jo tomēr bijis mazliet par daudz uzņemis uz krūts un izvemt visu šmigu nav bijis iespējams. toties, ja viņš gribēs vēl palikt kūrortā, tad par izmaksām nebūs jāsatraucas, jo viss iet uz ēģiptes rēķina.
kādā no tvnet.lv raksta komentāriem pausts viedoklis par to, ka žīdi un arābi ir tādi, kuriem patīk sadirst, un man nav iemesla nepiekrist, jo pēdējā wikileaks informācija liecina par to, ka 11.bauslis bībelē ir bijis "ka tik kaut ko sadirst", bet jēzus to izņēmis no grāmatas.
rakstu es neiesaku lasīt nevienam, tā vietā labāk paskatieties kādu skaistu filmu par haizivīm un par viņu migrāciju. vai arī par to, kā zvejnieki nozvejo haizivis, nogriež spuru, kas tālajos austrumos ir ahujennā delikatese, bet pārējo ķermeni atmet atpakaļ, kas nozīmē, ka zivtiņa nomirst tādā nāvē, kādā es visvairāk pasaulē negribētu nomirt - tātad noslīkst.

Tā kā pēdējā laikā texxxtu redakcija to vien dara kā lasa Raini jeb Jāni Pliekšānu, esam sapratušas, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies, turpinām dinamisku attīstību - pirmkārt, var uzskatīt, ka mūsu bāriņā ieripojusi žubrowkas pudele kā sods jeb apbalvojums par Anetes Konstes neiekļaušanos termiņā. Daces Jaunupes žubrowka pie mums ripo jau mēnešiem ilgi, bet rezultāta kā nav, tā nav. Otrkārt, esam nolēmušās diferencēt mūsu texxxtu nodošanas termiņus. Līdz šim nedēļas texxxts mums abām bija jānodod līdz svētdienas naktij, un, tā kā visbiežāk tos arī nodevām tuvu pēdējam mirklim, tad lasītājs saņēmu uzreiz divus rakstus, bet darba nedēļas laikā nebija nekā, kas veldzētu mūsu auditorijas rūpjpilnos prātus. Tālab turpmāk Elīna Kolāte savus darbus beigs līdz svētdienai, bet Anete Konste - līdz trešdienai. Viss ir godīgi, jo abām katrreiz būs nedēļas laika sagatavot savu darbiņu. Treškārt, esam ievērojušas un ļoti priecājamies arī par sviestenē nereģistrētu cilvēku komentāriem, kas nozīmē, ka texxxti ir izpletušies kā mongoļu impērija. Komentāri sniedzas no delfu līmenim līdz saturīgiem priekšlikumiem par to, kā uzlabot texxxtu sadzīvi un darbu. Arī turpmāk redakcija būs priecīga saņemt Jūsu lamas, kā arī ieteikumus, kas palīdzētu mums neapjukt tik plašajā tematu izvēlē.

Best retards-
texxxtu redakcija

Pagājušās nedēļas beigās pēc nelielas konsultācijas ar EK konstatēju, ka textu autores, kas sevi pozicionējušas kā būtnes, kas kaut kad nākotnē varētu alkoholam teikt "jā" pie altāra mācītāja priekšā, realitātē tā arī nekad nav iztukšojušas nevienu pudeli no textu bāriņa. Situāciju mainīt bija manos spēkos, tāpēc par spīti mokošajai iedvesmai, kas brāzās man virsū vairs ne kā Imanta Ziedoņa "vieglais vējiņš", bet gan jau kā Jāņa Poruka "caurvējš", apzināti nokavēju raksta publicēšanas termiņu. Rezultātā pirmdien sagaidīsim SM ar pudeli Žubrovkas, ko kopīgi iztukšosim, sēžot mikrorajonu poģezdos.

Vakar, savukārt, lasīju par slaveno aktieri Andri Bērziņu, kurš piedzēries un nav bijis spējīgs nospēlēt otro cēlienu izrādē "Marija Stjuarte". Fakts pats par sevi man likās interesants, bet ne nozīmīgs, līdz uzdūros teātra kritiķes Silvijas Radzobes didaktiskajā tonī ieturētajam viedoklim, ka konkrētais aktieris ir neizturams un neko tādu viņa savu 45 gadu ilgajā karjerā nav pieredzējusi. Kāds asprātis komentārā bija kritiķei uzdevis visai retorisku jautājumu, vai tikai pašai kāda recenzija nav "pasprukusi" vīna žvingulī.

Ņemot vērā šo manis vakar piedzīvoto situāciju, uzskatīju par vajadzīgu paskaidrot, ka es visas savas recenzijas rakstu pamatīgā vīna žvingulī. Konkretizējot - izdzeru vienu vīna malku pēc katra uzrakstītā burta. Ar laiku esmu iemanījusies rakstīšanai izmantot abas savas rokas, un paralēli netraucēti malkot dievu dzērienu. Informēju, ka iepriekšējā teikuma uzrakstīšanai bija nepieciešami aptuveni 73 malki.

Beidzot esmu nonākusi līdz pašam galvenajam - savai asinsanalīzei - , kuru šonedēļ nodošu par decembra numura žurnālā Lilit ievietoto rakstu "Mēs esam pērtiķi. Un tas visu izskaidro" (autors - Dmitrijs Ličkovskis, 100.-105.lpp.). Īsumā - autors ir mēģinājis caur sev pieņemamu cilvēka izcelšanās teoriju pamatot sieviešu un vīriešu loģikas un prāta darības atšķirības. Viņaprāt, to izraisījusi bioloģiska neizbēgamība, kuras galvenais cēlonis ir sieviešu gurni.

Raksts ir ievietots sadaļā "vīriešu stūrītis", un tā arī nesaprotu, vai tas ir domāts vīriešiem, kuru rokās nejauši nonācis žurnāls, vai arī beidzot žurnāla lappusēs ļauts izteikties arī vīriešu dzimuma pārstāvim. Drīzāk jau otrais, jo sava raksta ievadā autors (turpmāk - A) nepārprotami uzrunā sievietes, brīdinot, ka tālāk jālasa tikai tām, kuras ir draugos ar veselo saprātu. Man, saprotams, ar veselo saprātu ir sena ģimenes draudzība, tāpēc droši devos tālāk pa šo izziņas ceļu.

Sākumā A piesauc uz divām kājām staigājošo australapiteka veceni Lūsiju, kas ir visu sieviešu radiniece, un pierādījums abu dzimumu sākotnējai vienlīdzībai (gandrīz uzrakstīju - vienaldzībai - , kas arī nebūtu tālu no patiesības). Tiesa, aptuveni tajā pašā vietā, kur Lūsijas mirstīgās atliekas, ir uzieti arī tikpat seni kauli, kas atbilst pašreizējo Austrumāfrikas iedzīvotāju kauliem (tātad - cilvēkiem), bet no šādas pretrunīgas informācijas A ir acīmredzami izvairījies, jo no vēstures ņēmis tikai tos faktus, kas kalpo viņa teorijas pierādīšanai. Lūsija bijusi kruta, jo pati visu savā dzīvē izlēmusi un nav bijusi atkarīga no vīrieša ne fiziski, ne emocionāli (cik nu nabaga Lūsija vispār bija spējīga būt emocionāla).

Taču tad izzuda meži, agrāk tik mīļais un pazīstamais klimats sāka pārvērsties līdz nepazīšanai, bet Lūsijas mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazbērni, saskaroties ar sarežģītākas pakāpes situācijām, palika baigie gudrīši, un to galvas auga arvien lielākas un lielākas... (tas varētu būt brīnišķīgs sākums kādai Grimmu pasakai). Likumsakarīgi, ka, lai milzu galvas varētu dabūt iekšā pasaulē, mātēm bija nepieciešami lielāki gurni, kas divkājainai būtnei ķermenī jau tā ir tik nepatīkami sagriezušies, ka ierobežo dzimumatveres izmērus. A vispār uzskata, ka daba ir no sirds izsmējusies par tiem, kam tagad jāstaigā uz divām kājām (putniem, ķenguriem un mums), jo tas nav ne ērti, ne smuki. Lai nu kā - putni dēj olas, ķenguru bērni sasniedz tikai dažus centimetrus, bet nabaga sievietēm jāiet slimnīcā un jāmokas neciešamās sāpēs. A uzskata, ka sievietēm laupītā iespēja dēt olas ir patiešām liels zaudējums, jo būtu tik ērti olu no rīta izmest atkritumos kopā ar olas vaininieku - tukšo šampanieti. Man gan liekas, ka cilvēktiesības darbotos arī zem čaumalas, un mest olu atkritumos būtu tikpat neētiski kā taisīt abortu, kā arī perēt nebūtu tik vienkārši, kā tas ir vistām. Kaut vai tādēļ vien, ka cilvēks būtu vienīgais perējošais zīdītājs.

Lūsijas pēctecēm tātad palika mazāki pleci un izauga lielāki gurni, atņemot tām fizisko konkurētspēju ar vīriešiem. Pamazām sievietes vairāk stāvēja uz vietas un nodevās citiem darba uzdevumiem, ieslēdzot sevi "šaurās ikdienas kategorijās", kamēr vīrietis skrēja pa mežu, auroja un par dzīvi domāja "ar vērienu". Tā kā par cilvēku evolucionēšanu sievietes ir maksājušas vienas pašas. Manuprāt, tagad vīrieši viņām mēģina parādu atdot, izmaksājot krogos kokteiļus un dārgus sierus. A sievieti nodēvē par "staigājošu kompromisu", jo teorētiski gurniem, lai dzemdības tiktu pavisam atvieglotas, vajadzētu sasniegt veselu pusotru metru. Kāpēc tik daudz - nesaprotu. Varbūt manas tālākās iebildes būs banālas un triviālas, bet, cik zinu, cilvēka prāta spējas nav proporcionāli saistītas ar smadzeņu izmēru, un nesaprotu arī, cik mazas tad bija tās Lūsijas un viņas pēcteču galvas, ja tās auga un auga, un izauga tādas milzenes, kā tagad ir mums!

Tālākais jau visiem skaidrs - vīrieši sajuta sieviešu atkarību no viņiem, tāpēc sievietēm vajadzēja izdomāt savus ieročus, lai tiktu pie pārtikas sev un pēcnācējiem, tāpēc viņas radīja programmu "sekss apmaiņā pret pārtiku." Lasot tālāko, tā vien šķiet, ka nabaga A joprojām visas sievietes iedala tikai divās kategorijās - tādās, kuras seksu izniedz savam vīrietim kā balvu, un tādās, kurām tā ir profesija. Vienīgais iemesls, kādēļ sievietēm būtu vajadzīgi mīļākie, ir ģenētiskajā atmiņā iekodētā informācija iegūt pēc iespējas vairāk "pārtikas" avotus.

Galu galā sieviete ir paveikusi neiespējamo un iemantojusi spēju pisties visu laiku, izaudzējusi krūtis, nopirkusi skropstu tušu un izdarījusi vēl milzum daudz evolūcijai svarīgu lietu. Galu galā, lasot šo visu, man liekas, ka vieglāk būtu bijis izdomāt, kā pašām tikt pie pārtikas. Vai tas būtu atrisinājies dabiskā ceļā, jo bez pārtikas mātītes nespētu radīt pēcnācējus vīriešiem, un visi aizietu bojā.

Man diemžēl ir aptrūcies vīns, pietiks tikai vēl dažiem teikumiem, neskatoties uz to, ka rakstā palika vēl daži recenzijā neapskatīti aspekti un pāris nepieminētas nodaļas. Tās es atstāšu mājasdarbam, jo šim vārdam kopš skolas laikiem ir tik labvēlīga pieskaņa, ka izsauc jebkurā tūlītēju smaidu.

Kad ar šito visu informāciju pagājušajā piektdienā dalījos ar DJ, viņa secināja, ka "es tik interesanti stāstu!", tāpēc iesaku izlasīt visiem, kas kādreiz pēc lielas devas alkoholisko dzērienu vēlas tikt novērtēti. Pēc izlasīšanas informāciju var lietot arī vairākkārt.

jau otro nedēļu pēc kārtas viens no tematiem, par kuru es varētu rakstīt, bija aplikāciju raidījums radio101, bet jau otro nedēļu pēc kārtas tas nav noticis, tāpēc esmu spiesta izvēlēties citu tematu. kādā no iepriekšējām nedēļām anete konste savā seriāla "ugunsgrēks" recenzijā norāda, ka tas ir visforšākais latviešu seriāls, taču domāju, ka žaklīna cinovska ir sagādājusi vēl vienu pretendentu uz šo cienījamo nosaukumu. "prātā vai instinktā" aktrises spēlē "seksos un lielpilsētās": draudzenes ap 30-40 gadiem izmēģina dažādus vīriešus un to pārrunā, satiekoties kafejnīcā pie kokteiļa glāzes vai iepērkoties veikalā "degas". lai seriālu nevarētu uzskatīt par "seksa un lielpilsētas" kopiju, šeit ir nevis 4, bet gan 5 galvenās varones, kas gan tā ir tikai tīri tehniski, jo divas varones - zane un terēze - ir tik līdzīgas, ka neprotu viņas atšķirt, tāpēc turpmākajā tekstā saukšu viņas par zani vai terēzi, bet īsti nezināšu, par ko runāju.

šī brīža interesantākā un vienīgā sižeta līnija ir saistīta ar vienu seriāla varoni - ernesta gulbja mamma, kas strādā klīnikā par medmāsu un tāpēc valkā tādu jocīgu lakatiņu, iepazinusies ar kādu krievu un iemīlējusies. krievs viņai uzdāvinājis dzīvokli, kur viņi tagad dzīvo kopā ar savu bērnu (ne jau ernestu gulbi, bet savu seriāla meitu, ernests gulbis seriālā neparādās, jo tas ir tikai seriāls). taču izrādās, ka krievam ir nešķirta laulība ar sievu, kuru viņš sen nemīl, bet krieva sieva savu krievu tomēr negrib laist prom. kamēr krievs ir aizbraucis darīšanās uz maskavu, tikmēr krieva sieva it kā nejauši iepazīstas ar ernesta gulbja mammu, pārdurot viņas mašīnai riepas, tad it kā nejauši ejot garām un laipni piedāvājot aizvest līdz mājām, tādējādi viņa uzzina, kur ernesta gulbja mamma dzīvo, un varbūt vēlāk, sekojot labākajām latviešu seriālu tradīcijām, varēs to māju uzspridzināt. viņas apmainās ar telefona numuriem, un krieva sieva visu laiku zvana ernesta gulbja mammai, lai uzaicinātu uz pusdienām, kurās droši vien grib savu sāncensi novākt, taču nākamās sērijas ieskatā viņa runā ar savu krievu, kas nozīmē, ka tomēr no nāves tvēriena ir izbēgusi. paldies dieviņam, jo vairāk nekā interesanta seriālā nav.

santa didžus pēdējā sērijā gāja pie sava brāļa, kurš tikko apprecējusies, un, santasprāt, sieva viņas brāli krāpj. pati viņa domā, ka pieķerusi brāļa sievu mirklī, kad viņa pirkusi vīriešu apenes, bet izrādās, ka tā nav un vismaz šajā sērijā ir kārtībā. vienīgais prikols bija tas, ka viņa uz sporta zāli bija devusies augstpapēžu kurpēs un džeku priekšā virināja kājas, nepārprotami uzburot ainiņas par pišukiem, bet pēc tam attiecīgie džeki nekur neparādījās, tāpēc šie priomi sporta zālē man nebija saprotami. tāpat man nebija saprotama daiņa porganta parādīšanās - viņš bija taksists, kurš brauciena vidū ernesta gulbja mammu izmeta no takša. ar to arī viņa iznāciens beidzās. ceru, ka vismaz nākamajā sērijā kaut kā attīstīsies zanes vai terēzes attiecības ar ceļu policistu, kurš vienreiz bija apturējis zani vai terēzi un, kamēr ar viņu runājis, totāli jaunkundzi savaldzinājis, tāpēc zane vai terēze kopš tā laika speciāli pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus un brauc gar vietu, kur viņu apturējis cēlais inspektors ozols. apbrīnojama apņēmība un iekāre! tajā pašā sērijā zane vai terēze gatavojas uzsākt biznesu sadarbībā ar kādu izslavētu babņiku, bet negrib viņam zvanīt, jo viņš taču ir izslavēts babņiks, tātad riebīgs un iedomīgs. bet, kad viņi pirmoreiz satiekas, viņa saprot, ka babņiks ir ļoti galants un patīkams kungs. bet zanei vai terēzei jau sen vajadzēja zināt, ka babņiki parasti ir ļoti galanti un patīkami, vismaz pirmais iespaids noteikti tāds ir. tāpēc jau viņi var dabūt miljons veceņu.

piektā seriāla varone, kas tajā vispār varēja nepiedalīties (tad būtu 3 varones: ernesta gulbja mamma, santa didžus un zane vai terēze), ir ilze, kuras vīrs ir varis vētra, ar kuru viņa jau sen grib šķirties. ilze, kas ir sūdīgākā seriāla aktrise, vismaz agrāk bija traka darbaholiķe, kas gultā līdzi ņēma savu iMacu. tagad viņas vietā darbā pieņemta neviena cita kā kitija no seriāla "ugunsgrēks", kas matos ielikusi mazliet vairāk želejas. un kā likums arī šeit viņa ir riebīga kurva, kas algu, kolēģuprāt, saņem par pišanos ar priekšnieku. domāju, ka tad, kad "prātā vai instinktā" ieradīsies arī "ugunsgrēka" solveiga un novāks to ernesta gulbja mammu, latviešu kino būs sasniedzis savu kvalitātes augstāko punktu, sauktu arī par orgasmu.

nav jābūt tādam plaģiātu detektoram kā man, lai pamanītu, ka seriāla mūzika ir tā pati "seksa un lielpilsētas" mūzika, tālab liels bija mans pārsteigums, kad beigu titros izlašiju, ka mūzikas autors ir juris kulakovs. "seksa un lielpilsētas" melodiju Jūs visi zināt, tāpēc piedāvāju noklausīties jura kulakova skaņdarbu "sekss un lielpilsēta", lai paši varat izvērtēt, vai tas ir tas pats, vai tomēr uzskatāms par jura kulakova oriģināldarbu: http://www.youtube.com/watch?v=DYfCqs8XWok

"prātu vai instinktu" iesaku noskatīties ikvienam, kuram arī ir grūti izvēlēties starp šiem abiem sievietes darbību dzinējspēkiem. pašām seriāla varonēm tas jau vairs nav jāskatās, jo viņas savu izvēli ir izdarījušas. kā sacīja mana māsa - tās vecenes taču ir pilnīgi slimas un to vien domā, ka tik nopistes. vienīgā normālā ir ernesta gulbja mamma, tāpēc ceru, ka viņai viss būs labi un krieva sieva viņu nenoindēs.

MEITENE, KAM PRIEKU SAGĀDĀ VEMŠANA

Šonedēļ texti savam lasītājam ir sagatavojuši pārsteigumu - atklātu interviju ar blogeri, jauno prozaiķi, dīdžeju un hidroloģi Elīnu Kolāti, kas tapusi sestdienas vakarā pēc pieklājīgas iedzeršanas piektdienas naktī.

AK: no kā Jūs iedvesmojaties radošām darbībām?

EK: ja citiem cilvēkiem paģiras ir veselības problēma (dažkārt pat invaliditāte), tad man tas ir vērtīgs resurss, kas iedvesmo. vienmēr mēģinu rakstīt paģirās.

AK: tātad dzeršanu varētu uzskatīt gan par patīkamu nodarbi pašu par sevi, gan arī tādu, kas sniedz papildu bonusu - iedvesmu nākamajā dienā?

EK: jā, dzeršana ir ieguldījums ne tikai tagadnē, bet arī drīzā nāktonē. atzīšos, ka, ja vakar nebūtu dzērusi, nesaņemtos šai intervijai.

AK: vai Jums kādreiz ir bijusi tāda iedvesma, kura mudinātu rakstīt dzeju? līdz šim esmu lasījusi tikai Jūsu prozas darbus.

EK: dzeju rakstīju, kad gāju sākumskolā un man nebija prāta. iespējams, būsit pamanījusi, ka dzejnieki parasti nav tie gudrākie. trešajā klasē uzrakstīju dzejoli "cīņa", kas bija par dažādu dzīves pārbaudījumu pārvarēšanu. pēdējo dzejoli uzrakstīju pirms dažām nedēļām, un tas publicēts arī texxxtos. varu atkārtot:
"kārlis pamše saka tā-
viss ir baigā pakaļā"

AK: runājot par paģirām, ko Jūs domājat par seksu nākamajā rītā pēc dzeršanas? vai sajūtas ir citādas nekā to darot vakarā pēc darba?

EK: paģiru sekss man vienmēr licies pievilcīgs. tā vien šķiet, ka līdz ar pišuku no ķermeņa izdalās piesārņotājvielas, kas traucē uzplaukt kārtīgai paģiru poēzijai. citreiz no šīm vielām atbrīvoties var palīdzēt vemšana. tas, protams, nenozīmē, ka sekss vakarā pēc darba netiktu turēts cieņā. sevišķi, ja vēl tas ir sekss vakarā pēc darba pālī.

AK: bet kas Jums sagādā lielāku baudījumu kā process - sekss vai vemšana?

EK: lielāku fizisku baudu man sagādā vemšana, jo tas ir ļoti ātri un sniedz tūlītēju rezultātu. turklāt vemšana neizraisa nekādu negatīvus blakusefektus, sekss gan - piemēram, no pišukiem riktīgi sāp vēders uz meņkām.

AK: sakiet, vai atbalstāt viedokli, ka vislabāk pirmo pišanās reizi ar kādu vēl neizmēģinātu partneri būtu piedzīvot pālī?

EK: pirmīt, kad paudu viedokli, ka sekss pēc darba vēlams pālī, mazliet piemeloju. tā man ir tikai tāda poza, un, kā zināms, seksā vienmēr vajadzīga kāda poza. patiesībā man daudz labāk patīk pisties skaidrā, jo alkohols tomēr nopietni notrulina jutekļus. uz paģirām gan šie jutekļi ir jutīgāki nekā vienkāršā skaidrā rītā. taču, ja runājam par vēl neizmēģinātiem partneriem, kādu ir ne mazums, tad, protams, pats ceļš līdz seksam visticamāk būs ar šmigu kaisīts, jo parasti jau mīžam vienkārši skaidrā prātā pateikt, ka gribam kāda džeka pimpi savā pežā.

AK: tātad otrā pišanās reize ir visnozīmīgākā, jo tā notiek skaidrā?

EK: nu, viens ir skaidrs - pirmā pišanās reize vispār nav nozīmīga. un nekur nav teikts, ka otrā būs skaidrā. bet, ja ir otrā reize, tad būs vēl un vēl. es, piemēram, ne ar vienu džeku neesmu pisusies 2 reizes. un pilnīgi noteikti otrā ir emocionāli nozīmīgākā, jo otrais pišuks nozīmē, ka pirmais nav bijusi nejaušība.

AK: zinu, ka esat liela seriāla "prāts vai instinkts" fane. vai Jūsu dzīvē viss iet tikpat traki kā seriāla varonēm?

EK: tik traki man noteikti neiet. neesmu spējīga uz iekāri acumirklī, kā arī domāju, ka justu psiholoģisku diskomfortu, mainot seksa partnerus reizi nedēļā, kā to dara seriāla varone zane vai terēze, kas ir pisusies ar visiem un iepriekšējā sērijā iekāroja ceļu policistu. kur džeki, tur steki. bet patiesībā katra seriāla varone ir atšķirīga un, piemēram, ernesta gulbja mamma nav tāda, kas grib tikai pisties, viņai nepieciešama drošība, mīlestība un stabilitāte. bet arī viņai iet trakāk nekā man, jo šobrīd no viņas mēģina atbrīvoties viņas mīļotā vīrieša sieva.

AK: izklaidēs gan Jūs ar seriāla varonēm noteikti varētu sacensties. vai nav kādreiz nomākusi sajūta, ka vajadzētu mest tam mieru un dzīvot mierīgāk, stabilāk?

EK: jā, tāda doma, protams, ir bijusi. varu pastāstīt, ka apmēram gadu tā arī dzīvoju. tolaik biju iemīlējusies savā draugā, un viņš bija kārtīgs cilvēks. un, kā jau minējāt savā texxxtā par topošo biedrību pret iemīlēšanos, iemīlēšanās padara cilvēkus stulbus. tā notika ar mani, tāpēc it kā centos pielāgoties savam draugam un arī kārtīgi iet gulēt un pārāk bieži nebūt lopā. taču kādā mirklī mana vēlme būt lopā un darīt stulbības sāka lauzties uz āru, kas nozīmē, ka vēl nav pienācis tas laiks, kad man jābūt mierīgai un jāneballējas. vēl reiz gribēju pārstāt dzert veselības dēļ. domāju, ka man ir aknu ciroze, bet izrādās, ka rūgta garša mutē bija no iepriekšējā dienā ēstajiem ciedru riekstiem.

AK: vai pieļaujat, ka tāds laiks varētu nepienākt arī nekad?

EK: jā.

AK: esmu dzirdējusi, ka Jūsu māsa ir slavena Šķēles kalpone. vai Jums ir labas attiecības?

EK: vai tas ir jautājums par manām un māsas vai manām un šķēles attiecībām?

AK: par Jūsu un māsas.

EK: jau pāris gadus mums ir ļoti labas attiecības. dažkārt runājam par džekiem, kā arī pasniedzam viena otrai mīļas dāvaniņas. pēdējā lieta, ko saņēmu no māsas, bija pieci grami marihuānas. mana māsa novērtē manu prasmi skaisti izteikties, bet es - viņas ēst gatavošanas talantu. katram iesaku pagaršot sarmītes gatavotos viesību ēdienus!

AK: un kādas ir Jūsu attiecības ar māsas mopsi Friku?

EK: tādas pašas kā ar īsto friku jeb aneti konsti - citreiz draudzīgi paskraidām pa āru un iedzeram kādu aliņu, bet kopā neguļam. regulāri palīdzu sunītim izprast šo lielo pasauli savā kinoloģijas skoliņā - ja sunītis neklausa, sodu viņu ar iespundēšanu miskastes skapī, kas ļoti ātri palīdz saprast lietu kārtību. piemēram, ja kož kājās elīnai, būs jāsēž miskastē.

AK: vai Jums pašai kādreiz ir gadījies pēkšņi attapties, sēžot miskastē?

EK: ja saprotam to tieši, tad nē, bet es uzskatu, ka likšana miskastē būtībā ir kaut kādi sūdi, kas tiek sasniegti, ja pirms tam veiktas kļūdainas darbības. un, protams, kļūdījusies un kļūdu dēļ nonākusi nepatīkamās situācijās esmu nonākusi neskaitāmas reizes. šīs nepatīkamās situācijas var saukt arī par miskastēm.

AK: nevarēju atturēties nepajautājusi - kā Jums patīk šis Ziemassvētku gaidīšanas laiks? Eglītes, gaismiņas, dāvanas...

EK: vakarnakt satikos ar jāni eglīti, tā es sāku gaidīt ziemassvētkus. ziemassvētkus gaidu ar lielu nepacietību, jo tad var dabūt dāvanas un mājās tiek cepta karpa, kas man ļoti garšo. un tie ir iemesli, kāpēc varu paciest ziemassvētku dziesmas pa radio, kas tomēr ir diezgan pretīgas. pati strādāju radio, bet decembrī ziemassvētku dziesmas nespēlēju.

AK: Jūs radio strādājat jau visai pieklājīgu laiku - kas Jūs saista šajā darbā?

EK: reiz kāds paziņa no austrijas, kurš vienmēr ir pālī, man prasīja, par ko ir mans raidījums. un es viņam sacīju, ka savā radiošovā plēšu tādus jokus kā parasti un spēlēju mūziku, kas man patīk. tikko kā to biju pateikusi, sapratu, cik nenormāli kruti tas skan. raidījumā "astrobanga" es varu brīvi izpausties, un man ļoti patīk, ka ir dzirdamas manas balss emocionālās nokrāsas, bet nav redzama mana roža, kas bieži vien izskatās pēc miskastes.

AK: Jūs taču strādājat arī citā Latvijas radio. vai arī šis darbs Jums sniedz gandarījumu?

EK: darbs LR zinātnes raidījumā gandarījumu man nesniedz jau vairākus mēnešus. agrāk viens no tā vadītājiem bija toms bricis, bet tad viņam bija zajebala un viņš šo raidījumu pameta, atstādams raidījuma komandā vienas vienīgas vecenes. kā zināms, man ir džeku fetišs, un, ja raidījumā nav džeka, tad es īsti nezinu, kā dēļ man censties izveidot prikolīgu sižetu. un prikolīgums sižetā man šķiet ārkārtīgi svarīga kvalitāte. uzreiz atbildēju par savu darbu radio "naba", jo minējāt, ka radio darbojos jau cienījamu laika posmu. "nabā" esmu pavadījusi vairāk nekā 5 gadus, bet latvijas radio - aptuveni 2. uzreiz sāku stāstīt par radiostaciju, kurā būts ilgāku laiku.

AK: galvenās tēmas - sekss, darbs, alkohols un miskastes - jau esam izrunājušas. atlicis vairs tikai parunāt par mīlestību. Jūs arī esat piekritusi iesaistīties biedrības pret iemīlēšanos dibināšanā. vai Jūs baidāties no attiecībām?

EK: nav tā, ka vēlos iesaistīties šajā biedrībā tāpēc, ka būtu ļoti vīlusies attiecībās, vai no tām baidītos. protams, esmu norāvusies vairākkārt, kas man ir licis rūpīgāk izvērtēt, kam uzticēties un kam ne. taču nevarētu teikt, ka no attiecībām baidos. protams, jaunas attiecības vienmēr ir risks, jo viss jaunais ir risks. ar tām attiecībām ir kā ar iešanu pa naža asmeni, kur var nokrist uz vienu pusi, kur viss būs zajebis, vai uz otru pusi, kur viss ir hujova un zajebala. kā jau esmu teikusi iepriekš, zajebis no zajebala tālu nekrīt, šos abus stāvokļus šķir tikai plāns naža asmens. es, iespējams, gribētu vairāk baidīties no attiecībām, bet, kad satiek nereāli krutu džeku, tad es vienkārši nespēju domāt par to, ka šis būtu īstais mirklis pabaidīties.

AK: vai pieļaujat, ka varētu satikt īsto džeku un dzīvot kopā laimīgi līdz mūža galiņam un varbūt pat ieviest sev kādus bērnus?

EK: domāju, ka kaut kad man tiks ieviesti bērni. taču tādai mīlestībiņai līdz mūža galam es īsti neticu, jo (tāpat kā desai) arī mīlestībiņai ir sākums un beigas. domāju, ka attiecību uzturēšanā galvenais ir cieņa pret otra viedokli. tikko arī pamanīju, ka Jūsu jautājums nemaz nav par mīlestību mūža garumā, bet gan attiecībām. un jā, es spēju pieļaut iespēju, ka līdz mūža beigām varētu ar vienu džeku. bet šī iespēja ir ļoti maza.

AK: labi, domāju, ka laiks interviju beigt, jo man jau sen nāk miegs. vēl tikai pēdējais jautājums - kāds ir "textu" lasītājs?

EK: texxxtu lasītājs dzer mazliet mazāk nekā texxxtu autores. viņš ir zinātkārs un mērķtiecīgs, viņš nav apmierināts ar to literatūru, kādu viņam piedāvā grāmatu veikali, viņa interešu loks ir ļoti plašs - no veikalu eskalatoriem līdz jaunākajām norisēm kultūrā un seksa sīkumiem. un viņš noteikti ir viņš.

pēdējās dienās manās mājās esošo datoru vajā ķibeles, tāpēc texxxtu valde atļāva manu darbu iesniegt šodien. jau senie spartieši, metot bērnus aizās, sacījuši, ka nav ļaunuma bez labuma, un viņiem kā vienmēr ir tainsība. man nebija iespējas tvītot, rakstīt komentārus draugos, kā arī laicīgi uzrakstīt savu texxxtu, bet tomēr svētdienu pavadīju saturīgi - skatījos televizoru un mielojos ar alu un vīnu, tātad darīju lietas, kuras katrs normāls cilvēks uzskata par vērtīgām.
šoreiz par to, ko, iepriekš negaidot, noskatījos discovery channel. nezinātājiem pastāstīšu, ka tas ir televīzijas kanāls, kas veltīts dažādu parādību un prikolu populārzinātniskiem izskaidrojumiem, un tur tiek apskatīts viss - lidmašīnu dzinēji, ieroči, kakas un arī šmiga. manu uzmanību piesaistīja raidījums "mythbusters", kurā džeki mēģina pierādīt vai apgāzt kādu mītu. tā kā texxxtiem patīk dzeršana un kaušanās, šis raidījums bija saldais ēdiens - tika apskatīts mīts, ka tukšu (nejaukts ar tukišu) alus pudeli izšķaidīt pret galvu ir bīstamāk nekā pilnu (šeit sižeta "1.daļa" , šeit "2.daļa" ). jāpiebilst gan, ka šādu mītu es dzirdēju pirmoreiz. sižeta sākumā viens no eksperimenta veicējiem izšķaida tukšu alus pudeli pret sava partnera galvu, kā arī tiek prezentēta multene, kurā pēc pilnas alus pudeles izšķaidīšanas pret galvu cietušais smaida, bet tas, kurš dabūjis ar tukšu pudeli, bezspēkā apgāžas.
no sākuma abi džeki mēģina pudeles šķaidīt pret ķiverē ietērptu galvas lomas attēlotāju, un viņus pārsteidz fakts, ka pilnu pudeli izšķaidīt pret galvu/ķiveri nemaz nav tik viegli, ir jēdzīgi jāpacenšas. pēc vairākām izšķīdušām pudelēm zēni ir izmērījuši, ka trieciens ar pilnu pudeli vidēji ir par aptuveni 25% spēcīgāks, vienīgi man nav skaidrs, ko tieši viņi mēra, jo triecienspēks ir tieši atkarīgs no ātruma, kādā pudele tuvojas galvai, un, tā kā šajā gadījumā šķaidītājs bija cilvēks, katrā reizē ātrums nedaudz atšķīrās. te piebildīšu, ka, lai iegūtu tukšās pudeles, viņi tās nesavāca no ielas vai nepirka no bomžiem, bet gan paņēma pilnas pudeles un to saturu izlēja spainī. šķiet, abiem puišiem bija radušās tās pašas šaubas, kas man, tāpēc viņi nolēma, ka jāveido aparāts, kas pudeles šķaida ar vienu un to pašu iepriekš noteikto ātrumu. lai noteiktu, kāds ātrums nepieciešams, lai pudele vispār sašķīstu, puiši vēlreiz šķaidīja pudeles. šoreiz jau pret cūkas galvas lomas atveidotāju, kurā iekšā bija ievietots situma ātruma mērītājs, kurš pasacīja priekšā, ka aparātam būs jāsit ar ātrumu 42 jūdzes stundā jeb aptuveni 55 kilometri stundā, kas pārsniedz ātrumu, ar kādu drīkst pārvietoties vecrīgā, no tā izriet, ka vecrīgā alus pudeles pret galvām izšķaidīt nedrīkst.
tā kā tiek meklēta atbilde uz jautājumu, kas rada lielāku kaitējumu galvai, tika izveidotas želantīna smadzenes, kas tika ievietotas caurspīdīgā traukā, kuru cilvēcīgāku padarīja viena eksperimenta veicēja ģīmetne. mērķis bija paskatīties, cik ļoti sitiens ar tādu un šitādu pudeli izkustina smadzenes. pirmais mēģinājums ar pirmo pudeli izrādījās neveikmsīgs, jo, kā jau tas gadās arī dzīvē, alus putas traucēja ieraudzīt smadzenes. tā kā putas no galvas notecēja tikai tad, kad pudeles radītā vibrācijas jau bija beigušās, tika nolemts alu liet ārā no pudelēm un tās pildīt ar gāzētu minerālūdeni. šeit gan paliek neatbildēts jautājums, kādā veidā viņi aizdarīja alus pudeles, kuras tikko bija attaisījuši, lai piepildītu ar necilāku šķidrumu. pēc sitiena alus pudeli, kas piepildīta ar gāzētu minerālūdeni, varēja redzēt, ka smadzenes pa galvu mētājas kā ņurņiki (nēģu mazuļi) savā dzimenē. to gandrīz vai droši var uzskatīt par smadzeņu satricinājumu. kaut arī mīts stāsta, ka ar tukšu pudeli vajadzētu būt sliktāk, tomēr izmēģinājuma sitiens rāda ko citu - smadzeņu mētāšanās pa galvu ir aptuveni 3 reižu mazāka.
nākamais zēnu uzdevums bija saprast, kā pudeļu šķaidīšana ietekmētu galvaskausu. arī šeit ļaunāka izrādījās pilnā pudele, jo galvaskausa lomas atveidotājs pēc trieciena ar pilnu pudeli vienkārši salūza, bet tukšajai pudelei tas tikai padeva labdienu, un tas arī viss. atļaušos gan piebilst, ka šis un iepriekšējais eksperiments tomēr liekas nedaudz šaubīgs, jo, cik man zināms, smadzenes ir mazliet stingrākas par ķiršu želeju "rīta rasa", un es galīgi neticu, ka viens sitiens ar pudeli varētu ielauzt (šajā gadījumā - satriekt lupatās) galvaskausu. kā salīdzinājums, tas, protams, der, un mēs labi redzam, ka pilnā pudele ir ļaunāka, bet vai gadījumā nav tā, ka tomēr abu variantu ļaunums ir niecīgs, nav skaidrs.
tālāk džeki mēģina izmērīt vēl kādu lielumu, kas būtu pēdējais salmiņš, pie kura varētu ķerties cilvēki, kas gribētu ticēt mītam par to, ka tukša pudele ir dahuja ļaunāka nekā pilna. āda. varbūt ir daudz lielākas iespējas sagriezties, iepazīstinot savu galvu ar tukšu, nevis pilnu pudeli? lai to uzzinātu, tika izveidota āda no trim slāņiem - virsējās ādas jeb epidermas, asiņu slāņa (jo tur, kur brūces, tur jābūt asinīm) un kaut kādas tur apakšējās ādiņas. abi sitieni ir kā ieteikums tiem, kuri negrib tādu seju kā garmatainajam džekam no filmas "mačete", parāk daudz pudeles pret sevi nešķaidīt, bet arī šeit tukšā pudele nespēja uzsākt savu uzvaras gājienu, jo abu pudeļu atstāto pēdu apjoms bija tik līdzīgs, lai to varētu pat saukt par vienādu.
tātad sanāk, ka divos punktos (smadzeņu un galvaskausa bojājumi) uzvar pilnas pudeles triekšana pret galvu, bet, ja grib sagraizīt seju, tad ir pohuj, kuru stikla pudeli izmanto. tātad, ja kāds rokiju balboa izaicinātu uz prastu kautiņu krogā, es viņam ieteiktu ņemt pilnu alus pudeli, jā, šoreiz tā pat var būt pildīta ar alu, nevis minerālūdeni, jo, ja jau sit, tad ir vienalga, vai redz, kas no tā visa sanāk.
mythbusters sižetu par alus pudeļu šķaidīšanu pret galvu neiesaku noskatīties nevienam, bet gan visu izmēģināt pašiem.

Šonedēļ vēl līdz šīs dienas pēcpusdienai nebija skaidrs, par ko būtu vērts uzrakstīt, jo Igo raidījumā "Izvēlies un stāsti" ar mūzikas apskatnieku Uldi Rudaku, ko biju izvēlējusies, kā izrādījās, nebija nekā baigi vērtīgā. Vienīgi tas, ka spēle pati par sevi ir neloģiska. Bet vēl neloģiskāki kļūst cilvēki, kas iemīlas, tāpēc pirms kāda laika ar Elīnu nolēmām veidot biedrību, kas ar šo netikumu cīnītos. Biedrībā apvienotos cilvēki, kas uzskata, ka iemīlēšanās, izsverot visus plusus un mīnusus, pa lielam tomēr ir slikta. Un tad šie cilvēki mēģinātu iemīlēšanos iznīdēt no visas valsts un pasaules. Varētu likties, ka tas tāpēc, ka esam baigi vīlušās mīlestībā un neviens džeks mūs negrib, bet tā tomēr gluži arī nevarētu teikt. Drīzāk esam vīlušās sev apkārtējos cilvēkos, kas nodarbojas ar iemīlēšanos.
Pastāstīšu par pēdējo reizi, kad kāds no maniem draugiem vai konkrēti tieši draudzene X iemīlējās. Tas ilgst kādus pāris mēnešus, un, saprotams, tagad viņu vairs praktiski nesatieku, jo viss laiks, kas netiek veltīts naudas pelnīšanai, tiek mīlas objektam (turpmāk - MO), un to es varu varu pieņemt. Tomēr tas, ka ar šo cilvēku vairs praktiski nav iespējams rēķināties, ir nepatīkami. Lūk piemērs - pagājušajā nedēļā sarunājām kopā skatīties seriālu, un ka viņa man atnesīs grāmatu, kas nepieciešama skolas semināram. Tā kā sen draudzeni nebiju satikusi, atliku visas savas lietas, ko varbūt tovakar būtu gribējies darīt, un steidzu mājup. Lieki piebilst, ka draudzene neatnāca, pat par to nepaziņojot. Nolēmu tomēr piezvanīt un apvaicāties, vai kaut kas nav noticis, uz ko viņa atbildēja, ka uzskatījusi, ka es esmu Oskars Balodis. Novārtā viņa pametusi pat savu mīļoto suni, kuram tagad no bēdām pūžņo viena acs. Savukārt MO man vakar twitterī atsūtīja ziņu "no vo mēs te dzeram". Pilnīgi nesakarīgi taču tas viss.
Vēl briesmīgāk ir ar pretējā dzimuma draugiem, kas iemīlas. Tas principā lielākajā daļā gadījumu uzskatāms par draudzības galu, jo mīlestība ar pretējā dzimuma draudzību praktiski nav savienojama. Man tā ir paklīduši (es uzzināju, ka panki saka nevis izšķīrušies, bet paklīduši, es arī jūtos baigā pancene, tāpēc izmantošu šo pašu vārdu, lai apzīmētu gadījumu, kad "ir pārtrūkuši jebkādi sakari) jau divi labākie draugi, par ko, protams, agrāk diezgan ļoti skumu. Man varbūt nesāka pūžņot acis, bet nu reāli sāpēja, ka agrāk kopā smējāmies, dzērām, runājām par nezināmo, bet - še tev - nu tas ir beidzies no manis pilnīgi neatkarīgu iemeslu dēļ.
Domāju, ka arī Dace mūs te piekāš, nepērk žubrovku un neraksta, jo joprojām ir saslimusi ar iemīlēšanos. Arī Elīna reiz iemīlējās, un pārstāja dzert un reāli tusēt, kas viņai visu dzīvi tik ļoti ir paticis. Un visbeidzot arī es pati taču paliku diezgan stulba, kad iemīlējos, lai gan pašam tas nav tik ļoti labi konstatējams un ir grūti noteikt stulbuma pakāpi un briesmīgākos simptomus. Piemēru, kā redzat, ir daudz, un domāju, ka arī Jūsu dzīvēs tādu bijuši ne mazums. Tā kā es patiesībā brīnos, ka šāda biedrība vēl nav dibināta, un pasaulē iemīlēšanās joprojām tiek uzskatīta par bez maz visskaistāko, kas var būt.
Man tomēr liekas, ka visskaistākais pasaulē ir draudzība un dzīvot tā, lai nav žēl. Bet visskaistākās ogas pasaulē ir pīlādzim. Es nezinu, varbūt šis vecums vispār ir tāda krīze, kad jāsaprot, ka jādibina ģimene un jādraudzējas nevis ar tiem, kas tev visvairāk patīk, bet ar tiem, kuriem ir līdzīgs dzīves modelis, bet, lai dibinātu ģimeni, diemžēl jāizslimo iemīlēšanās. Lai gan neizslēdzu, ka tagad tiem, kuri man visvairāk patīk, arī ir līdzīgs dzīves modelis, jo visiem vairāk vai mazāk patīk, piemēram, sēdēt bārā.
Varētu jau likties baigi egoistiski, bet domāju, ka gribēt, lai cilvēki ir atbildīgi un apveltīti ar veselo saprātu, ir gluži normāli. Par šo varētu runāt vēl daudz un dikti, bet palieku pie sava, ka šāda biedrība ir nepieciešama, un tā varētu šo pasauli vērst tikai labāku.
Iesaku iestāties visiem, kam ir noriebusies iemīlēšanās un viss, kas ar to saistīts.

sveicam aneti konsti ar viņas sesto texxxtu! seši šoreiz nav parasts skaitlis - līdz ar šo texxxtu viņa no zaļknābja kļuvusi par jau pieredzējušu autori, jo šobrīd viņa ir uzrakstījusi tikpat texxxtu (texxxtu saraksts apskatāms lietotājinformācijā), cik mūsu slinkākās, bet ilglaicīgākās kolēģes. tagad anete var atļauties dirst virsū dacei jaunupei un sandrai mētrai, kura, tiesa, ne mirkli nav teikusi, ka šosezon aktīvi rakstīs, bet piekritīsit, ka uzdirst vienmēr ir forši. ceram anetes konstes ieiešanu nopietnu autoru cunftē nosvinēt ar pudeli gardā poļu šņabja "žubrowka".

izskatās, ka šonedēļ ar elīnu savās liecībās esam nopelnījušas uzvedību "priekšzīmīgi", jo domraksti būs nodoti jau pirms termiņa, un salīdzinoši diezgan maz laika pavadījām lietojot alkoholu, kā arī ne reizi netikām pieķertas pīpējot pie skolas.
lai gan formāli textu tēmas uzdodam viena otrai, liekas, ka vairākumā gadījumu tomēr sirds dziļumos tās izvēlamies pašas. šonedēļ manai analīzei ticis pakļauts svētdienas TV3 raidījuma "nekā personīga" brīnišķīgais sižets par to, kā talantīgā latviešu dziedātāja kaspara dimitera mīļotā sieviete līga dimitere (turpmāk textā - līdzīte) ir nozagusi valstij 5000 latus, jo nav ielikusi kaut kādai lauku baznīcai, par kuru kopā ar vīru uzņēmusies rūpes, logu vitrāžas.
jāatzīst, ka šo sižetu nepacietīgi gaidīju visu dienu, jo tā kā svētdienās nav jāiet uz darbu, es visu laiku sēdēju pie teļļuka, kurā nemitīgi rādīja fragmentu kā līdzīte lej gaužas asaras gluži tikpat prasmīgi kā to savos ziedu laikos darīja viņas vīramāte.
nedaudz atkāpšos no texta pamattēmas, lai darītu zināmu savu priekšstatu par to, kāda tad īsti līdzīte ir. pēdējā laikā populāra kļuvusi viņas vīra skaistā dziesma par plūmju ēšanu un kauliņu spļaušanu lejā no loga uz galvas tiem, kas skrien mājās skatīties televizoru (http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:-38EUY0OLnYJ:blogs.krustaskola.lv/klb/+kaspars+dimiters+m%C4%93s+%C4%93d%C4%ABsim+pl%C5%ABmes&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv), un ir pavisam skaidrs, ka šī dziesmas liriskā varone iemieso visu to, kas līdzīte nav. pirmkārt jau tā meitene, kas ēd plūmes, pavisam noteikti katru dienu nevalkā kaut kādus nomācošus katoļu lakatus, kurus var ērti ar podziņu aizpogāt zem zoda. otrkārt, viņa visdrīzāk nestaigā apkārt ar smagu koka krustu rokās, lai iecirstu pa muguru ikvienam, kurš tai pagadījies ceļā. treškārt, viņa noteikti ir pietiekami gudra, lai tad, ja izdomātu kādu apkrāpt, darītu to tik veikli, kā savas mājas zagļus apčakarē makolijs kalkins filmā "viens pats mājās 1". to, kāda ir līdzīte, izseciniet paši, es te nevēlos nevienu apvainot.
atgriežoties pie sižeta - izrādās, ka līdzīte saņēmusi no valsts piectūkstoš latu, lai ieliktu vitrāžas kādai Latvijas lauku baznīciņai, bet tas nav izdarīts, lai gan līdzīte iesniegusi acīmredzami fiktīvas atskaites, ka nauda ir izlietota paredzētajam mērķim, to apliecinot ar kaut kādu tur katoļu zīmogu. vēlāk katoļu virspriesteris apgalvoja, ka līdzīte šo zīmogu ir nozagusi vai pievīlējusi kā tādu dzīvokļa atslēgu, uz ko līdzīte, kas runāja sižeta beigās, caur asarām teica: "virspriesteris melo!" es gan nesaprotu, kā var kalpot tādā ticībā, kuras karoga nesēji ir acīmredzami meļi ar netīru sirdsapziņu, bet šī, protams, ir ļoti privāta darīšana un negrasos kādu pārliecināt par savu opozicionāro viedokli. vairāki draudzes locekļi apgalvoja, ka baznīcā tiešām nekas nav darīts, un bija sašutuši par tādu nekaunību, lai gan to, ka līdzītei tāda nauda vispār piešķirta, kā varēja noprast, uzzinājuši tikai nesen, jo tie daži, kam šāda informācija bijusi, kaut kādu iemeslu dēļ turējuši mēli aiz zobiem, bet lielai daļai licies, ka līdzīte baznīcā iepriekš ieguldījusi savu personīgo naudu, tāpēc nav tiesīgi neko no viņas gaidīt un pieprasīt (ja šis teikums būtu cilvēks, viņam būtu 1,85 m).
runāja arī mākslinieks, kuram līdzīte iedevusi daļu piķa, lai veidotu vitrāžas, bet pēc tam notinusies, tāpēc mākslinieka materiāli, laika zoba ietekmēti, sākuši lēnām pūt. apskatoties līdzītes konta izrakstus, jāsecina, ka no konta pakāpēniski tikušas izņemtas vairākas mazas summas, kuras visdrīzāk tomēr izlietotas privātām vajadzībām, jo diez vai līdzīte izņēmusi cēneri, lai nopirktu baznīcai, piemēram, sveces veikalā Rimi. katrā ziņā līdzītei par sliktu liecina viss, tāpēc ir vēl jo intriģējošāk gaidīt viņas caur asarām izlieto viedokli beigās.
beigu sākumā līdzīte paraud par to, ka liela daļa pārmetumu paudēju ir viņas vīra izveidotās "krusta skolas" audzēkņi un labi draugi. tas nu gan nav nekāds baigais arguments, jo ir taču skaidrs, ka pasaulē vislielākā nozīme ir patiesībai, un tikai tad nāk pārējais - draugi, ģimene, mīlestība, sekss. nepārspīlēšu, sakot, ka raudāšana bija kā no pirksta izzīsta, un neviens cilvēks, kuru esmu dzīvē redzējusi no sirds raudam, nav to darījis tādā manierē kā līdzīte.
tad nu mūsu mīļotā varone attaisno savu rīcību, sakot, ka par šo naudu darījusi citas lietas baznīcas labā, piemēram, uzlikusi tur kaut kādus foršākus krustus uz jumta. es esmu pārliecināta, ka pat mazam bērnam ir skaidrs, ka valsts un dažādi fondi naudu piešķir konkrētam mērķim, un par to, vai šis mērķis ir piepildīts, liecina čeki nevis, piemēram, konkrētā cilvēka sirdsapziņa. līdzītei, protams, čeku neesot, un visiem bija jāsajūtas gluži vai vainīgiem, ka tie uzdrīkstas ko tādu vispār pieprasīt. beigu beigās rodas vēl viena pretruna, jo raidījuma "nekā personīga" komanda ir uzrakusi līdzītes vīra kaspara kaut kad agrāk rakstītu vēstuli, kurā viņš attaisno savu autortiesībās saņemtās naudas nodokļu nemaksāšanu ar to, ka šo naudu iztērējis, lai uzliktu jau mums zināmajai baznīcai bez vitrāžām krustus. proti, tādam pašam mērķim kā līdzīte izlietojusi vitrāžu naudu. par to, cik absurdi ir šādi attaisnot nodokļu nemaksāšanu, nerunāšu, vien aptuveni citēšu to, ko no vēstules texta izcēla arī raidījumā: "jūs prasāt man čekus. man čekas laiki ir beigušies." ļoti interesanta vārdu spēle, kas pierāda, ka kaspars izjūt milzīgu nepatiku pret čekiem, un tāpēc noteikti tad, ja viņam saplīst kāds priekšmets, kuram ir garantija, nedodas to par brīvu saremontēt vai samainīt, jo tad ir jāuzrāda čeks, bet viņam šie laiki ir beigušies.
ieteiktu šo raidījuma sižetu tv3 arhīvā meklēt ikvienam, kuram patīk asaras.

kaut arī 90 procentiem texxxtu lasītāju šķiet, ka vienīgie pasākumi, ko apmeklēju, ir krogs, tomēr jāliek vilties - dažkārt aizeju uz teātri, dažreiz pat uz pirmizrādēm, lai smalkajai sabiedrībai atrādītos. lai viņi zinātu, ka es viņus vēroju ar savu viltīgo aci. arī koncerti ar vijolēm un tromboniem lielajā ģildē man nav sveša padarīšana. man pat ir uzšūta speciāla operas kleita. tātad šoreiz - atkal par kultūru.

otrdien saņēmu pavēli no anetes konstes šīs nedēļas texxxtu veltīt spēlmaņu naktij. īsi pēc tam saņēmu zvanu, kas apstiprināja, ka esmu ieguvusi divus ielūgumus uz šo inteliģentu ikgadējo tikšanos. devos uz pasākumu kopā ar kādu džeku, sauksim viņu par x. instruēju x par to, ka, ja viņš atkal mauros, šis būs pēdējais pasākums, kuru apmeklējam kopā - tomēr esam starp inteliģentiem. lai viens otram pierādītu savas augstmaņu saknes, nolēmām rīkot sacīkstes, nē, drīzāk draudzīgu konkursu par to, kurš pazīst vairāk cilvēku. pazīst tā, ka sveicina. tātad, tas, ka uz skatuves atrodas džeks, ar kuru esmu gulējusi kopā (tādi bija 2), neskaitās, ja nepasveicina. vienojāmies, ka par nosūkšanos ar pazīstamu cilvēku dod 2, nevis 1 punktu, kā tas būtu vienkāršas sasveicināšanās gadījumā.

ballīte notika dailes teātrī, un man liels prieks, ka šī iestāde ņēmusi vērā manu ieteikumu par brīvu dot šmigu, lai vieglāk būtu panest to, kas jāredz. pirms ceremonijas mums uzbruka papraci un kalpi deva šmigu. ar vietām gandrīz iekritām - nokļuvām priekšpēdējā rindā. gandrīz iekritām, jo pēdējā rindā jau būtu jāsūcas. ceremonijas režisori bija jurate un gundars silakaktiņi. nākamgad pasākumu režisēs elīna kolāte un x vai arī arī elīna kolāte un anete konste, vai arī x un anete konste. pagaidām par to informēti neesam, bet tas ir loģiski, jo mūsu skolas ludziņas ir bijušas daudz krutākas. par galma ākstu jeb pasākuma vadītāju bija iecelts jānis skutelis, kurš man atgādina pipeli. ne jau formas vai satura ziņā, bet gan tīri fonētiski. skutelis bija sadomājis daudz joku vai arī tos bija izdomājis kāds cits un skutelis iemācījies, taču neparedzētās situācijās zēnam bija grūti reaģēt - piemēram, mirklī, kad bija reklāmas pauze un likās, ka nu tā ir beigusies, vadītājs paziņoja, ka nu atkal ar mums kopā ir latvijas televīzija, taču viņu no sliedēm izsita ziņa no citiem zēniem par to, ka televīzija kavējas un vēl nav vis kopā ar mums. tajā mirklī skutelis uzsāka savu pusminūtes stāvēšanu un klusēšanu līdz mirklim, kad televīzija tiešām bija pamanījusies pieslēgties. un šīs pusminūtes laikā nebija neviena prikola. jēziņ, iespēja, ka tiešraidē kaut kas varētu pusminūti pakavēties, taču ir pietiekoši liela, lai gadījumā, ja viņš nav spējīgs attiecīgi reaģēt uz vietas, tāda situācija bija jāparedz jau iepriekš un kaut vai jāizdomā tiešraides feilu dežūrjoki. pārsvarā joki bija tik slikti, ka man šķita, ka x tūliņ sāks raudāt. kultūras ministrei sarmītei ēlertei gan patika skutelis, tāpēc ballītes beigās viņa ziedu pušķi pasniedza nevis gada izrādes režisoram, bet gan vakara vadītājam, tādejādi paņemot dailes teātra skatītāja sirsniņu. jāatzīst, ka bija viena lieta, kas viņas runā patika - sarmīte bija acīmredzamā pālī.

bijām īsti delfu komentētāji, kas nesmējās ne par vienu joku. nē, protams, jānis skutelis nav tik briesmīgs vakara vadītājs kā baiba sipeniece, un, protams, pasākuma kvalitāti nenolaidās līdz dailes teātra sliktāko izrāžu (skatīt „gaisa grābekļu” aspaktu šeit pat - http://klab.lv/users/texti/7448.html) līmenim, bet vai tas ir tas, ar ko jāsalīdzina? par skuteļa jokiem cilvēkam ņirdza, krītot nost no krēsliem. manuprāt, joki bija tādi, ka būtu atbilstoši laiku pa laikam pasmaidīt un klusu iespurgties. nez kāpēc tā cilvēki reaģēja pie paula putniņa un kārļa pamšes runas. ļoti priecājos par to, ka ar x nepiecēlāmies kājās. es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ciena cilvēkus par viņa vecumu, amatu vai uzvārdu. ja būtu tā, ka pamšem pasniedz balvu par mūža ieguldījumu un viņš norunā tādu runu, ka mana oratora sirsniņa saplīst uz pusēm, tad es ceļos kājos un applaudēju. bet tas, ko runāja pamše, bija marazms. un skuteļa uzdevums bija smalki novest viņu no skatuves, jo neviens nedrīkst atļauties runāt huiņu 15 minūtes no vietas. tā arī atbilde uz jautājumu, kāpēc priecājos par to, ka nepiecēlāmies kājās - tiem, kas piecēlās (gandrīz visiem), bija jāstāv tās 15 minūtes. ja šādi viņš mācījis režisorus, tad nav jābrīnās, ka nereti parādās izrādēs, kur galvenais ir pastiept pasākumu pēc iespējas garāku. un, ja kāds domā, ka pa teļļuku redzējis, kā es pieceļos un plaudēju, kad ienāk valdis zatlers, tad lai pārdomā kārtīgi. visiem, kas izplatījuši šādu informāciju, lūdzu to atsaukt, jo tā tiešām nav bijis - kamēr citi stāvēja un gavilēja, tikmēr mēs sēdējām, kājas izslējuši.

uzskatu, ka par žūrijas sniegtajām balvām daudz nav jārunā, jo žūrija sastāvēja no 100 vecenēm un 1 džeka. un tas pats, ieraugot mani dailes teātra vestibilā, nosauca mani par rupekli. vienīgi jāpiemin, ka šī ir bijusi pirmā reize spēlmaņu nakts vēsturē, kad nevienu balvu nav nogrābuši rēzija kalniņa un artūrs skrastiņš. prieks, ka publiku ir pārņemis manis lolotais džeku fetišs - ja par labāko aktieri kasparu znotiņu bija balsojuši septiņi tūkstoši kaut kas, tad par labāko izrādi "ziedonis un visums" - ap sešiem tūkstošiem, bet par labāko aktrisi - bišķiņ pāri trim tūkstošiem. var jau sagadīties, ka skatītāji bija vienprātīgi par znotiņu, bet ir bijušas daudzas aktirses, par kurām balsots, līdz ar to pirmajai vietai ticis mazāk balsu, bet, kad nākamajā rītā paskatījos uz avīzes "diena" pirmo lappusi, palika pavisam labi. lielākais virsraksts vēstīja, ka labākais aktieris ir kaspars znotiņš, labākā izrāde - "mirušās dvēseles". un viss. ne vārda par labāko aktrisi! un nedodu ne pieci, ka par viņu sen visi jau aizmirsuši. šogad "ziedonis un visums" bija "avatara" lomā - sagrāba balvas par visu, vienīgi netika pie žūrijas atzinuma, ka skatītājiem taisnība un tā ir labākā izrāde.

pavisam ceremonijā bija 3 kruti prikoli:

1)tā lelle, kas runāja kā deputāts buzajevs;

2)pašā sākumā, kad pipele, tfu, skutelis iepazīstināja ar sevi, viņš nosauca arī filmas, kurās nav filmējies. par avataru viņš sacīja šādi: "starp tiem zilajiem - naumanis!" vienīgi žēl, ka vispār to izdomāju es.

3) paula putniņa un mans kopīgais dzejolis:
kārlis pamše saka tā - viss ir baigā pakaļā. pirmo daļu izdomājis pauls putniņš, otro - es.

kā jau dailes teātrī pieņemts, man sāpēja deguns no smaržām un, kad izgāju no zāles, no svaigā gaisa pat noreibu - tieši tik smacīgs un piesmaržināts bija zālē. protams, x daudz nekavējās un paziņoja, ka es bez dzēriena nevaru palikt, un pasniedza man glāzi baltvīna, kuru šeit deva na haļavu. arī apkārtējie fotogrāfi daudz nekavējās un palūdza mūs nopozēt kolekcijai "spēlmaņu nakts 3 stilīgākie pāri":

kad saņēmu ziņu, ka man atstāts ielūgums, tiku brīdināta, ka klāt rakstīts, ka mugurā jāvelk tumšs uzvalks, bet, kad dabūjām ielūgumus paskatīt savām acīm, secinājām, ka "tumšs uzvalks" ir vai nu vārds un uzvārds, vai arī datums, jo tas bija novietots zem ielūguma teksta tieši tā, it kā ieņemtu vienu no šīm divām lomām. kaut arī vakara sākumā x bija parliecināts, ka sacensībās par vairāk pasveicinātajiem vinnēšu es, tomēr beigās, kas bija īsi pirms pusnkats, oficiālais rezultāts bija neizšķirts: desmit pret desmit. kādā mirklī iedomājos, ka man īstenībā ir 11, jo mani pasveicināja arī jaunais aktieris mārtiņš meiers, bet tomēr atkāpjos un palieku 10, jo neesam pazīstami un sveicināt nepazīstamu cilvēku ir tas pats, kas nesveicināt pazīstamu. nenosūcāmies ne ar vienu, tātad katrs pasveicinājām 10 pazīstamu cilvēku. 

ja nākamgad būs iespēja, noteikti atkal iešu uz spēlmaņu nakti. ne jau tāpēc, ka ticu, ka būs labāk, bet gan tāpēc, ka savs ienaidnieks ir jāiepazīst, jo tikai tad par to kaut ko drīkst dirst.

 

man tāpat kā jebkuram normālam cilvēkam ļoti patīk skatīties televizoru, un seriāls ugunsgrēks ir viena no manām visiemīļotākajām pārraidēm. bieži cilvēki, uzzinot šo faktu, vēršas pie manis ar jautājumu: "kas tev - darīt nav ko?", uz ko es laipni atbildu, ka: "jā, nav gan." tad nu Elīna šonedēļ manai analīzei nodevusi divas ļoti iepriecinošas tēmas - ugunsgrēka ceturtdienas sēriju un sestdienas resnuļu šovu, kas arī ir viena no manām visiecienītākajām pārraidēm, bet diemžēl atšķirībā no ugunsgrēka parādās TV ekrānā četrreiz retāk.
tātad par ugunsgrēka ceturtdienas sēriju - notikums numur viens bija pašvaldību vēlēšanas, kurās uz X pilsētas mēra amatu kandidēja trīs no galvenajiem varoņiem - vadims, mirdza un jagudins. priekšvēlēšanu debates tāpat kā vēlēšanu rezultātu sagaidīšana, protams, notika viesnīcā. piezīmēšu, ka reālajā dzīvē šādas rezultātu sagaidīšanas parasti notiek atsevišķi katru partiju birojos, bet šeit visi mēri televizoru lūrēja draudzīgi kopā. diemžēl kopā viņi šos rezultātus gaidīja visai nosacīti, jo vadimam no uztraukuma piemetās caureja līdz ar to bija jāskrien tusēties uz leona istabiņas tualeti, bet mirdza iedzēra tik daudz nomierinošo tablešu kopā ar vīnu, ka aizmiga pie sava galdiņa kafejnīcā. no reālās dzīves atšķirās arī rezultātu paziņošana, jo balsis tika skaitītas nevis pakāpeniski, liekot skatītājam vērot intriģējošās dažādu krāsu diagrammas ar procentiem augšgalā, bet vienkārši vienā brīdī tika paziņots - uzvarēja partija sieviešu līga, tātad mērs būs mirdza. pārējās partijas vienkārši zaudēja un viss. vismaz tajā pilsētā, kur atrodas viesnīca, jo, iespējams, ka, piemēram, jagudina pārstāvētā partija kopumā vēlēšanās uzvarēja.
sieviešu līgu, kā jau noprotat, pārstāvēja guļošā mirdza, kas droši vien bija savākusi vienkārši visu veceņu balsis, kamēr vīriešu balsis dalījās uz divi - daļa vadimam, kura mērķis bija uzlabot situāciju latvijas ģimenēs, un daļa jagudinam, kurš vērsās pie lauciniekiem un solīja cīnīties par zemnieku tiesībām un dzimtsbūšanas atcelšanu. svinīgajā rezultātu paziņošanas ceremonijā piedalījās vēl daži ģimenes locekļi un izslavētā seriāla žurnāliste mērija, kas viņai aiz muguras tiek dēvēta par asiņaino mēriju, jo ir tik skarba un inteliģenta kā ilze jaunalksne. pie tam viņa atšķirībā no citiem dzēra ūdeni nevis šampanieti, jo droši vien tāpat kā jaunalksne kurī zāli un negrib jaukt narkotikas ar alkoholu.
otrs svarīgākais notikums risinājās mīlas frontē, jo tā solveigas meita, kura grib nocopēt bagāto leonu, uzzināja, ka leons ir iemīlējies aktrises maijas doveikas atveidotajā martā numur divi - leona meitas ieviņas auklītē. solveigas meita uzreiz devās šo situāciju nokārtot pie martas divi, iestāstot viņai, ka leons savas simpātijas izrādījis, lai ieriebtu viņai, un nevajag tās uztvert nopietni. viņas abas divas arī it kā skaitās draudzenes kaut gan kā vispār draudzība var pastāvēt, ja abas grib vienu džeku (lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ). ja viņas izrunātos kā īstas draudzenes, varētu izkārtot tā, ka marta numur divi var pisties ar leonu un beigās atdod savai mantkārīgajai draudzenei kaut kādu piķi, jo viņai nekas vairāk dzīvē arī neinteresē.
tad solveigas meita aizsūta īseni savai māmuliņai solveigai, lai tā nāk uz koridoru izrunāt svarīgo jautājumu - ko iesākt ar leona simpātijām pret martu numur divi. viņas mamma, protams, nolemj, ka marta numur divi ir jānogalina. es jau balsotu par to, ka sākumā viņa jāpamoka ar solveigas izslavētajām indīgajām tējiņām, bet pēc tam jāuzspridzina. diemžēl šādu balsojumu seriāla iespējamajam turpinājumam televīzijas kanāls tv3 nepiedāvā.
vēlāk solveigas meita noiet uz kafejnīcu un pēc sarunas ar bārmeni gunāru uzzina, ka viņas mamma ir paņēmusi nazi, lai it kā mizotu ābolus. tad nu skaidrs - mamma jau aizgājusi nodurt martu numur divi, par ko es sabēdājos, jo gribēju kādu lielāku škandālu, kur beigās vēl kāds paliktu akls, bet kādam tiktu norauti daži locekļi. tomēr solveigas meitas draugs dejo ar zvaigzni līderis česlavs pārliecina viņu, ka gan jau viņas mutere nav tik stulba, lai ietu durt ar gunāra tikko iedoto nazi. es gan domāju, ka viņa ir tik stulba, jo spridzināšanai, ko viņa sarīkoja iepriekšējās sezonas noslēgumā, viņa izmantoja spridzekli, ko bija nozagusi viesnīcas administratora mieriņa draugam. protams, lai uzzinātu, kā īsti beidzās atgadījums ar nazi, jums jāskatās nākamā sērija!
iesaku skatīties visiem, kam nav, ko darīt! paldies par uzmanību!

latvijas svētku nedēļas texxxtu vēlētos iesākt ar sirsnīgiem sveicieniem jubilejā ne tikai mūsu dzimtenei, bet arī texxxtu autorei anetei konstei. visas redakcijas vārdā vēlu daudz naudas un garšīgu ēdienu, kā arī spēju atrast izeju no radošā apsīkuma, ja nu tāds kādreiz gadās. redakcijas sapulce man uzdeva izvēlēties starp divām potenciāli analizējamām kultūras vērtībām - valsts prezidenta valda zatlera uzrunu tautai šī gada 18.novembrī un nila saksa interviju ar normundu naumani, kas 2009. gada jūnijā publicēta satori.lv (http://www.satori.lv/raksts/2893). sākumā domāju, ka man kā jaunai un krutai runas pasniedzējai būtu pienākums analizēt zatlera "paldies par jums to" un prieku par to, ka pēc komandas "mierā!" karavīri esot soļojuši gar brīvības pieminekli. ja tā, bail iedomāties, ko viņi dara pēc komandas "priekā!". lai varētu kontruktīvi paskaidrot, kāpēc neizvēlējos interviju ar naumani, izlasīju to, jo vakar filmā "vīramāte - vellamāte" uzzināju, ka ienaidnieks ir jātur tuvāk par draugu. izlasīju un secināju, ka ienaidnieks ir jātur tieši tik tuvu, ka jāuzraksta šīs nedēļas texxxts par ienaidnieku. normunds naumanis man besī jau sen, jo viņa recenzijas ir par neko un vienīgais, ko es viņā varu cienīt, ir tas, ka viņš uzdročī uz katra teikuma, ko viņš uzrakstījis, jo pats domā, ka ir nevis normunds naumanis, bet gan rūdolfs blaumanis. šonedēļ nonācu pie secinājuma, ka dročīšana ir pat nedaudz svarīgāka par dzeršanu, tāpēc normundu naumani varu cienīt pat mazliet vairāk nekā šeinu makgovanu. nils sakss man sāka besīt šajā rudenī, kad piedalījās "par labu latviju!" priekšvēlēšanu kampaņā un nelikās mierā ar to, ka par vienotību balsos geji.

lai Jūs zinātu, kā izskatās normunds naumanis, pievienošu attēlu, kuru normunds iesniedzis satori.lv redakcijai pēc lūguma iedot kādu savu bildi, ko pievienot intervijai: intervija ir gara un aizraujoša, un laiku pa laikam liek piesaukt jēzu kristu (nejaukt ar jēzu kristovski). naumanis visu laiku dirš par visiem cilvēkiem, kā arī par to, ka visi par visiem dirš. apkopošu mīļākos citātus, kas lielā mērā arī ilustrē naumaņa prātojumu formu un saturu. "visi pieraduši pie ziņu formāta, un ko es ienīstu ar visām savām porām, tā ir tviterošana, kas cilvēkus vispār par dārzeņiem pataisa," tā teic naumanis, bet ikviens, kas kaut reizi lasījis viņa filmu recenzijas/komentārus "izklaidē" zina, ka arī viņa recenzijas ir tik īsas, ka šķiet, ka viņš iemācījies alfabētu tikai līdz burtam N. uz to arī norāda intervētājs nils sakss, bet normunds atteic, ka viņa recenzijām esot "pilnīgi utilitāra vērtība". tā kā es nezinu, ko tas nozīmē, tad tālāk nekomentēšu. ja kāds zina, droši var izteikties komentāros. varētu paprasīt blaumanim, tfu, naumanim, bet baidos, ka pats viņš varētu nezināt. intervijas turpinājumā abi latvijas kultūras grandi (rakstot vārdu "grands", ieodmājos klavieres, ka nolido no piektā stāva) sarunājas par tām mākslas nozarēm, kurām latvijā vispār ir iespējams pastāvēt, kā arī piemin konkrētas personas, kuras ir labas, bet vēl vairāk to personu, kuras vajadzētu izsvēpēt no zemes virsmas: "ar Gundegu [Repši] ir pilnīgi cauri – tā, man liekas, ir galīgi nojūgusies. Es vismaz pēc viņas tekstiem, ko viņa raksta – tas ir šausmīgi. Es tikai histēriju tur redzu." iespējams, to nav iespējams uztvert manā vieglajā, kalsnajā un jautrajā texxta analīzē, bet lielākā daļa naumaņa stāstāmā ir "latvijā nav rakstnieku", "nepiesienies, pidarass!", "augstskolas iznīcināt!", "latvieši tikai stulbi dirš", tātad viņš pats ir pilnīgi nojūdzies un histēriski visu pēc kārtas noliedz. vislabāk man patīk, ka cilvēki, kas ne sūda nejēdz no bioloģijas lieto izteikti bioloģiskus, pat laboratoriskus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. normunds naumanis (dieva dēļ nejaukt ar mikroskopa izgudrotāju robertu kuku!) apgalvo, ka ģenētiskais materiāls esot redzams purnā. domāju, ka viņam būtu šis šokējošais atklājums jāprezentē kādā nopietnā ģenētikas konferencē, jo tas ārkārtīgi nopieti stimulētu zinātnes attīstību - izrādās, nevajag veikt tos stulbos, sarežģītos, dārgos pētījumus laboratorijās, pietiek vien paskatīties purnā un ļoti daudz kas kļūst skaidrs. laikam nekā stulbāka par cilvēku nav, jo pirmoreiz pilnībā atšifrēt (rauga sēnes) DNS cilvēkam izdevās 1996. gadā, bet pirmā cilvēka DNS atkošana noslēgusies 2001. gadā. nav precīzu datu par to, kad tieši radies cilvēks, bet, izrādās, visu šo laiku mūsu sugai ir bijusi iespēja vienkārši paskatīties purnā, lai saprastu, kas ir kas. cilvēka gēnu "nolasīšana" pēc vecā paņēmiena - laboratorijas, mocīšanās n stuff - maksā ap 100 000 dolāru. ja pieņemam, ka naumanis varētu to izdarīt kaut vai par tūktoti, viņš būtu riktīgs bagāts. viņš atradis vēl kādu veidu, kā ietaupīt naudu jeb to vienkārši negrūzt caurā maisā - par to naudu, ko iztērē kultūras akadēmijas darbības nodrošināšanai, labāk būtu šo augstskolu likvidēt. ja latvijā būtu vairāk tik gudru cilvēku, es jau sen būtu daudz bagātāka un suši būtu lētāks. turklāt normunds nekur nav teicis, ka nav ģenētiķis, un pavisam noteikti ir teicis, ka nav teicis, ka ir kritiķis: NN:Bet, piedod, vai es esmu kaut kur teicis, ka esmu mākslas kritiķis? Vai literatūrkritiķis? NS: Tā var pieņemt - ja cilvēks raksta kritikas, tad viņš sevi uzskata par kritiķi. NN:Es nezinu, ko tu pieņem. Bet nesien man to klāt! Tā ir tikai mana privāta interese. ja es projektēju notekūdeņu caurules, bet tas nenozīmē, ka es esmu notekūdeņu cauruļu projektētājs. ja Jūs tā gribat domāt - lūdzu, bet tikpat labi šī nodarbošanās varēti liecināt arī par to, ka esmu skaista dziedātāja. texxxta nobeigumam tuvošos ar vēl kādu normunda naumaņa citātu: "Diršana vispār nav produktīva – it īpaši no mutes. Ar to arī mēs varētu beigt." kruti jau teikts, bet varēja teikt un beigt pašā sākumā. ja šo izlasītu normunds naumanis, viņš nodomātu, ka kolāte gan ir grafomāne, tā arī ir, un to intervijas komentāros palīdzējis saprast pauls bankovskis: "Paldies, Nomund - tagad es beidzot sapratu. Ja kāds cits savu iztiku pelna ar rakstīšanu, tā ir grafomānija, bet ja to dara Naumanis, tā ir kultūrnieze." vienīgi jāpiebilst, ka ar texxxtiem mēs naudu nopelnām tikai tad, kad tajos iekļauta reklāma, bet tas ir tikai tad, kad reklāmu piesaka baiba sipeniece, un tās ir tikai rimi reklāmas. beigšu šo skaisto nedēļu un texxxtu ar tematisku anekdoti, kuru man izstāstīja mans labais draugs šarms: džeks aiziet pie psihoterapeita: -dakter, laikam man ir problēma. man šķiet, ka esmu gejs. -hmm, vai Jūs esat slavens dziedātājs? -nē. -tad slavens dejotājs? -arī ne. -nu, tad slavens mākslinieks? -nē. -bet tad taču Jūs neesat nekāds gejs! Jūs esat vienkārši pidarass!!!

sākšu ar to, ka tikko biju vannā, kur nobaudīju 50 gramus Captain Morgan ruma, lai spētu vispār uzrakstīt par savu šīsnedēļas neprātīgo tēmu. dienā, kad ar Elīnu devāmies ciemos pie viena škandālista, iegāju Barona centra veikalā Rimi, lai nopirktu divus vislētākos šampaniešus, un, ejot laukā, pievērsu uzmanību mazajam eskalatoram, kas ved augšup no minētā veikala uz izeju. konstatēju, ka tas ir tik bezjēdzīgs, ka varētu par to uzrakstīt veselu grāmatu, un pagājušajā ceturtdienā, kad ar manu vienīgo draudzeni Elīnu veltīgi gaidījām savu mīļāko seriālu "prāts vai lielpilsēta", ieminējos par to viņai. tā arī viņa uzdeva man par to ierakstīt textos. jāatzīst, ka līdzīgi kā ģirts valdis kristovskis, arī eskalators nav neko ne uzrakstījis, ne nodziedājis, un PAT nav izveidojis nevienu e-pasta saraksti, kura varētu būt ar potenciālu kļūt publiska, tāpēc apcerēšu tikai tā esību pašu par sevi.
eskalatori, kas visbiežāk sastopami daudzstāvu lielveikalos, manuprāt, domāti tādēļ, lai cilvēkiem pietiktu spēka iepērkoties apmeklēt arī augšējos stāvus. iepirkšanās taču ir nogurdinošs process, tāpēc jauki, ka bagāti cilvēki ne tikai uzbūvē vienu veikalu vienuviet, lai nevajadzētu, meklējot vajadzīgo, klīst pa ielāmn ar daudziem maziem veikaliņiem, bet arī uzbūvē braucošās trepes, lai nevajadzētu pašam kāpt. ja vēl gadās kaut ko nopirkt kādā no pirmajiem stāviem, tad augšā jāiet ar maisiņu rokās, kas ne tikai ir smags, bet padara apgrūtinošus pielaikošanas un drēbju-kurpju-u.c. lietu apskatīšanas procesus, tāpēc labi, ka ir tāds eskalators, kas kaut nedaudz uzlabo omu. vēl eskalatori ir ļoti patīkama lieta ļoti steidzīgiem cilvēkiem, kam, piemēram, savajadzējies uz tualeti, kas atrodas pašā augšējā stāvā, vai arī steidzami jāiegādājas jau iepriekš izplānota dāvana, kura atrodas attiecīgi arī kādā no augstākajiem stāviem, jo tad tie var reizē gan braukt, gan skriet, tādā veidā kustoties ļoti ātri.
uztaisīšu atkāpi, pavēstot, ka rakstu ļoti apgrūtinošos apstākļos, jo man blakus atrodas iedzēris cilvēks, kas mani nemitīgi nomoka ar jautājumiem, vai es mīlu to dzīvnieku un cilvēku, vai es ticu Dievam un tamlīdzīgi.
toties veikala Rimi eskalatoram ir kādi trīs vai četri pakāpieni, kurus principā iespējams pārlēk ar vienu lēcienu. ja tā loģiski vēl pieiet šai lietai, tad cilvēks, kurš jau izstaigājis rimi un iepircis smagus pārtikas produktus, noteikti neapgrūtinās sevi ar došanos uz augšējiem stāviem, tāpēc atvieglot viņa dzīvi nav nekāda iemesla. un par spīti tam visam, ieraugot šo eskalatoru, cilvēks tomēr apdomā, vai nomocīt sevi ar kāpšanu pa trepēm/kāpnēm. minētajā reizē arī es, protams, izmantoju iespēju drusku pabraukāt, un atzīšu, ka tas bija visai patīkami. jutos tiešām pagodināta, pārvietojoties pa šiem dažiem pakāpieniem braukšus ar tik vērtīgiem produktiem somā. galu galā domāju, ka pīts andersons sacerējis savu jaunāko dziesmu, iedvesmojoties tieši no šī eskalatora. nu vot, tas arī viss, un taisnība vien elīnai būs, ka ar šiem textiem drusku nočakarējāmies, tiem nav varbūt nav baigās vērtības, bet tā jau ir textu apziņas plūsmas būtība, ka tie neatkarīgi no tēmas atspoguļo tieši tā brīža apziņas stāvokli. es jūs visus mīlu.

p.s. iesaku pabraukt visiem, kam patīk izbraukt no rimi.

ceturtdien ar aneti konsti satikāmies texxxtu darba pārrunās un uzdevām viena otrai kaut ko analizēt. tā kā sestdien diezgan lopiski pielējām mūļus, tad, protams, vairs nevaram atcerēties, kas īsti tikai uzdots - katra atceramies tikai vienu no sev uzdotajiem tematiem. šoreiz man tikusi ļoti sieviešķīga tēma - mode, nevis džeki. kā zināms, sievišķīgums nav tas, cik bieži velk kleitas, bet gan tas, cik bieži nevelk bikses. tieši šobrīd esmu sapucējusies sieviešķīgi bez biksēm un, iespējams, rakstīšanas laikā novilkšu arī apenes. pagājusī nedēļa ir atstājusi neizdzēšamas sekas sociālajā tīklā facebook.com - tajā piereģistrējies uldis rudaks, kurš pietiekoši ilgi izrādīja tam pretestību. piereģistrēšanās nav saistīta ar filmas "sociālais tīkls" noskatīšanos vai ar zaudējumu derībās, bet gan ar to, ka latvijas sociālo mediju eskperta artūra medņa facebook.com profilā atrodamo "video", kurā apkopoti dažādi anonīmu cilvēku viedokļi par to, ka "žurnāliste agnese kleina izraidīta no riga fashion week modes skates". par anonīmiem nosaucu cilvēku izteiktos komentārus, jo, kaut arī ir redzamas viņu rožas, ne viņu vārdi, ne nodarbošanās netiek norādīta. tā kā neorientējos latvijas modes pasaulē, bet vienkārši eju tai pa priekšu, tad šos cilvēkus nepazinu. uldi rudaku tik ļoti ieinteresējis skandalozais video, ka tas arī kļuvis par iemeslu, lai reģistrētos šajā interneta vietnē un uzzinātu, par ko īsti ir škandāls. mana izpratne par modes pasauli aprobežojas ar to, ka zinu, ka gadījumā, ja cilvēks grib izskatīties kruti, nauda nav jāiegulda skaistumkopšanas līdzekļos un krutā prikidā un nav pat jātic labajiem, bet vienkārši jānopērk kaut kas no tv shopa (tagad - top shop), jo, kā liecina tv veikala reklāmas, cilvēki pirms attiecīgās preces nopirkšanas ir pumpaini, netīriem matiem, smirdīgām drēbēm, nošļukušām zeķbiksēm un laiku pa laikam mēdz pakrist, bet līdz ko iegūts topsīteil vai divkameru blenderis, kas var sasmalcināt pat cementu, attiecīgajam cilvēkam uzreiz ir skaisti, vijīgi mati, lielākas krūtis, zaras topiņš un mīļotais cilvēks pie sāniem. akreditācijas pieteikumu riga fashion week nosūtījuši ap 200 žurnālistu un apmēram 15 saņēmuši atteikumu, kas nozīmē, ka bija jābūt pietiekoši izredzētais personai, lai uz šovu netiktu. nepaveicās arī agnesei kleinai - sievietei, kas, pēc visa spriežot, par rīgas modes dāmām esot uzrakstījusi kaut ko sliktu un "atļāvusies par daudz". bet ar tamlīdzīgiem pasākumiem ir tā, ka ir vairāki veidi, kā tajos iekļūt: akreditācija, ar ko šoreiz agnesei negāja, ja tiek tirgotas biļetes uz ballīti, tad drīkst sev nopirkt biļeti vai vinnēt kādā konkursā, vēl nedrīkst aizmirst par iespēju, ka pats mākslinieks varētu privāti ielūgt kādu cilvēku uz savu ballīti. nezinu, cik lielā mērā ir ierobežots dizaineru viesu skaits rīgas lielākajā modes ballītē, bet modes dizainere katja, kas laikam bija uzzinājusi par agneses kleinas neveiksmīgo akreditācijas stāstu, laipni uzaicināja savu drušku agnesi uz ballīti. taču akreditācijas atteicējiem riebās tas, ka agnese atradusi veidu, kā iekļūt skatē, tāpēc uzstāja, ka viņai jāpiš pa trasi, modes dizainerei katjai piedraudot, ka daudz nevajag muldēt, jo tad skate vispār nenotikšot. to gan es gribētu redzēt - pilna zāle ar žurnālistiem, sponsoriem un māksliniekiem, bet ballīte tiek atcelta. visi, kas atnākuši var pist dirst, jo mums, redz, besī tas viens cilvēks. masturbēt*, agnesei kleinai varētu būt liegta ieeja, ja viņa būtu ierocis, suns, fotoaparāts, šmiga vai kāda cita no tām lietām, kas mēdz būt attēlota uz pasākuma biļetes un pārsvītrota, tātad tādā gadījumā, ja jau uz biļetes būtu norādīts, ka agnesēm kleinām ieeja aizliegta. šajā gadījumā diezgan bēdīgi par modes dizaineri. es laiku pa laikam pelnu naudiņu, strādājot izklaides industrijas labā, pilnīgi droši varu sacīt, ka, ja, piemēram, klubā, kur man jāspēlē, atteiktos laist iekšā aneti konsti, es klubu pasūtītu dirirst un viss. kaut arī uldis rudaks sacījis, ka reģistrējies facebook.com tikai tāpēc, lai noskatītos attiecīgo video, tomēr viņš paspējis iegūt jau 139 draugus, kā arī atzīmēt, kuras grupas viņam patīk un uz kādiem pasākumiem viņš grasās iet, kas nozīmē, ka ir veicis darbības, kas nav tieši saistītas ar jau pieminēto artūra medņa ievietoto video. par to ir liels prieks, jo jāatzīst, ka attiecīgajā video nav pilnīgi nekā tāda, kas to padarītu tik īpašu, lai liktu cilvēkam apgūt facebook.com sociālo tīklu. un ir pat viena lieta, kas varētu atbaidīt - viģika beigās runā artūrs mednis, un, manuprāt, viņam ir viena no neciešamākajām balsīm latvijā, tāpēc piecminūšu filmiņu neiesaku noskatīties nevienam. ar aneti konsti vienojāmies, ka nākamnedēļ atkal rakstīsim labi un par interesantām tēmām, dzersim vairāk vai arī mazāk, bet neļausim ieteiktajām tēmām izskriet no galvas. domāju, ka šīs nedēļas feils mums ir piedodams, jo tomēr pagājusī nedēļa kļuva par mūsu texxxtu karjeras augstāko punktu. satikāmies arī ar daci jaunupi. vienojāmies, ka tad, kad viņa nopirks mums solīto žubrowku, tad ņemsim viņu atpakaļ pulciņā. līdz tam mūsu sadarbība ir iesaldēta. *pirms vairākiem gadiem secinājām, ka vārdi "masturbēt" un "manuprāt" ir tik līdzīgi, ka mierīgi to varam mainīt vietām. šoreiz tā arī daru

Šonedēļ jeb nu jau jāsaka pagājušonedēļ, jo savas sliktās pašsajūtas dēļ esmu novirzījusies no visiem termiņiem, saņēmu iespēju analizēt pēdējo resnuļu šovu, ko esmu redzējusi, vai arī ceturto Rokiju Balboa. Izvēlējos to, kas manī tika izraisījis spilgtākas emocijas un lielāku līdzi-jušanu.
Sākšu ar to, ka tikai tagad apjēdzu, ka Silvestrs Stalonne jaunībā bija tiešām smuks džeks. Nu, varbūt tas tāpēc, ka man jau kādu labu laiku patīk džeki ar visu laiku miegainām acīm, jo tādas izskatās mīļas. Vēl pieminēšu tādus faktus, ko kāds no lasītājiem varētu arī nezināt, - Stalonne no Švarcnegera atšķiras ar to, ka pēdējais ir kaut kāds muļķīgs kultūrists, kurš kļuva par aktieri, jo spēja Holivudai pierādīt, ka viņa muskuļi ir tā vērti, bet Stalonne uzkačājās, jo gribēja spēlēt lomas, kurās var kauties. Vēl Stalonne pats ir visu Rokiju scenāriju autors, režisors un galvenais aktieris, bet pats galvenais - ceturtajā Rokijā viņš kāvās pa īstam, un pēc tam nedēļu gulēja slimnīcā.
Nu vot, tātad Rocky IV sākumā mūsu visu iemīļotais varonis ir kļuvis par mietpilsoni, viņa bērns ir paaudzies, mājās viņam ir robots, kurš prot sarunāties, tīrīt un pienest dzērienus. Lai uzsvērtu, cik slavenais bokseris ir vienkāršs un ģimenisks cilvēks, Rokijs filmas sākumā pats ar savām stiprajām rokām mazgā automašīnu. Tikmēr viņa draugs, ar kuru viņš kāvās otrajā Rokijā, Apollo Krīds, kurš arī ir mietpilsonis, kas neko jēdzīgu nedara, un tas tiek parādīts ar kadru, kurā viņš vāļājas baseinā un lūr teļļuku, izdomā, ka grib atkal cīnīties un piekaut krievu monstru Ivanu Drago, kas pēkšņi izniris no nekurienes. Domāju, ka Apollo vietā arī gribētu atkal uzkauties, jo bezdarbība, lai arī cik dažkārt būtu forši atpūsties baseinā, vairumam cilvēku ilgtermiņā izraisa diezgan nomācošas sajūtas. Un sevišķi jau vīriešiem, kuriem vairāk nekā otram mums visiem zināmajam dzimumam vajag sevi regulāri pierādīt, lai vispār stāvētu krāns.
Tomēr Rokijs cenšas viņu no šīs domas atrunāt, jo viņi abi ir palikuši pārāk intelektuāli, lai būtu baigā iedvesma iet un piekaut tādu milzīgu krievu, kas vispār izskatās līdzīgāks tam Rokija robotam nekā cilvēkam. Tomēr dzīve nebūtu dzīve, ja Apollo šī Rokija piesardzība tikai vēl vairāk uzsistu asinis, tāpēc visiem ir skaidrs, ka viņš kausies ar to krievu, lai gan mačs iecerēts tādā vieglā izklaides garā - ienākumus ziedo labdarībai un tā tālāk. Protams, nav grūti uzminēt, ka Apollo diemžēl kaujas laukā mirst, un Rokijam ir iemesls pieņemt kārtējo lēmumu atgriezties ringā par jebkādu cenu, lai atriebtu šo nāvi. Viņa sieva, protams, pilda savu sievu uzdevumu un cenšas Rokiju atrunāt, kā rezultātā viņu starpā izceļas strīds. Domāju, ka sieva viņu vairāk saprastu, ja pati būtu vismaz jelko savas dzīves laikā darījusi, jo vismaz visu filmu laikā viņa reāli neko nedara, pat dzērienus viņas vietā jau sāk pasniegt robots. Var jau būt, ka tas vienkārši nav svarīgi, tāpēc es apsveru iespēju uzņemt veselu filmu ciklu par to, ko īsti savā dzīvē darīja Rokija sieva.
Šoreiz Rokijs ņem to visu nopietni, jo zina, ka krievs nav nekāda joka lieta, tāpēc nolemj braukt trenēties uz Ivana dzimteni kaut kādos Sibīrijas sniegos, kamēr krievs trenējas pa amerikāņu modei, un tiek špricēts ar visādiem spēku pastiprinošiem līdzekļiem. Vismaz tāds iespaids rodas. Te tiek atklāts, ka Rokijs ir ne tikai vienkāršs cilvēks, bet arī nebaidās no patiesām grūtībām, kā arī slava nav viņu izlutinājusi, tāpēc viņš ērti jūtas arī kaut kādā vecā mājā 30 grādu salā un bez robota (jā, šoreiz visu laiku pieminēšu robotu).
Pati kauja arī notiek Krievijā, tāpēc Roksim jāsaskaras arī ar lielo līdzjutēju pretestību. Noskatīties cīņu ieradies arī pats Gorbočovs, jo viņam jāredz kā šķietami vissiprākais pasaules cilvēks, kurš, protams, ir krievs sakauj slaveno amerikāni.
Manas emocijas bija ļoti sakāpinātas, tāpēc, pat apzinoties, ka visi Rokiji beidzas ar vienu un to pašu, biju ļoti uztraukusies. Skaidrs, ka Rokijs bija daudz cilvēciskāks un simpātiskāks par ļauno krievu, tāpēc beigu beigās visi krievi piekrita man un sāka fanot par Rokiju, kurš, iemācījies no Apollo dejot kā nēģeris, beigu beigās piekāva ļoti neveiklo krievu. Es tajā brīdī biju reāli priecīga, un pamanīju, ka no priekiem esmu izēdusi visu kasti ar melleņu trifelēm. Pašu cīņu ir grūti aprakstīt vārdiem. To tiešām vajag redzēt. Beigās Rokijam par godu, lai applaudētu, pieceļas arī pats Gorbočovs, jo krievi ir tādi cilvēki, kas spēj atzīt savu sakāvi un uzgavilēt par godu labākajam.
Vēl piebildīšu, ka manu suni, kas pēc savas tautības bija kokerspaniels, arī sauca Rokijs tieši par godu šai filmai, taču viņš diemžēl ir jau miris.
Iesaku noskatīties visiem, kam patīk labas filmas un kaušanās, jo šeit tas viennozīmīgi ir apvienots vienā labā gabalā.

ar lielu prieku ziņojam, ka texxxti ir izsitušies un texxxts par kristovski un lato lapsu publicēts portālā pietiek.com (http://www.pietiek.com/raksti/kristovskis_un_milestiba) - tajā pašā, uz kuru elīna kolāte atsaukusies, veidojot attiecīgo texxxtu. tas nozīmē, ka visticamāk to izlasīs arī kristovskis un noteikti ir izlasījis lato lapsa. novēlam, lai anete konste panāktu, ka viņas recenziju par rokija piekto filmu izlasa arī silvestrs stalone. tā kā tas nav nekāds vieglais darbiņš, tad texxxtu valde pagarinājusi viņas texxxta iesnieģšanas termiņu par vienu dienu.

p.s. rakstam klāt pievienotajā bildē sieviete, kas skūpsta jēzu kristovski, (visticamāk ilze rūdolfa - politiķa sieva) pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc elīnas kolātes