Sveiks, dārgais texxxtu lasītāj. Paplašinoties texxxtu radošajam apvārsnim, a.g. (tas nozīmē augstu godātā) Elīna Kolāte ir uzaicinājusi mani ieņemt vakanto ārštata korespondenta posteni, un, tā kā es šo piedāvājumu tiku saņēmis vienlaikus ar malku vīna, līgums tika noslēgts vienā zibsnī un nav pārstrīdams. Taisnības labad jāsaka, ka EK esmu saticis tikai dažas reizes un tās pašas man likās, ka viņa nav ar pilnu rubuli, tomēr esmu diezgan tolerants un nu jau abi esam saraduši. Savukārt a.g. Aneti Konsti esmu saticis tikai vienreiz – sapnī, un viņa atstāja ļoti labu iespaidu.
Labi, pietiks par citiem, ķeršos pie sevis. Mana sadarbība ar texxxtu redkolēģiju sākās bārā, jo mācos vienā izglītības iestādē ar savu nu jau kolēģi SM. Es mācos ģeogrāfiju ar medicīnisko novirzi, un tas nozīmē, ka es drīkstu profesionāli mētāties ar diagnozēm pa visu pasauli. To es ar vislabākajiem nodomiem reizi mēnesī darīšu arī šeit, texxxtos.
EK man ieteica pirms pirmā texta rakstīšanas mazliet ieķemmēt, tādēļ piedodiet, ja būšu aizmirsis atdalīt kādu absolūtā datīva konstrukciju. Tāpat piedodiet par kādām neprecizitātēm, šī galgalā ir mana debby. Tā kā man bija visai blīva vaļa pašam vēlēties, ko apcerēt, es, daudz nestostoties, izvēlējos apskatīt savu mīļāko dziesmu un reizē arī interneta sensāciju ar nosaukumu „Rebecca Black Friday” (domuzīmi liec, kur gribi). Redzēt video pirms texta lasīšanas ir vitāli (http://www.youtube.com/watch?v=CD2LRRO pph0).
Rebeka Bleka, nav noslēpums, pašlaik ir slavenākā dziedātāja pasaulē, un tas ir diezgan atbildīgs uzdevums būt vienam no pirmajiem latviešiem, kas pieiet šai tēmai akadēmiski un to publicē kādā publicējumā. Lai gan es ikdienā mācos angļu valodā, ar atdzejošanu neesmu nodarbojies, tādēļ paralēli manis paša izpratnei Piektdienas liriku analīzē esmu izmantojis google translate viedokli. Jā, tieši viedokli, jo skolotāja man mācīja, ka dzeja ir daudzšķautņaina un dažādi traktējama.
Dziesmas Friday klips sākas ar to, ka Rebeka pieceļas septiņos no rīta ar matiem, kuros ielikti ilgviļņi, un pēc 10 sekundēm ir lejā ar matiem, taisniem kā dēlis. Šo pārvērtību laikā viņa klausītāju informē, ka „jābūt svaigai, jākāpj lejā, jādabū mana bļoda, manas pārslas”. Google gan to tulko kā „gotta būt svaigi, gotta iet lejā, gotta ir mana bļoda, gotta ir graudaugu”, bet es atļaušos nepiekrist. Viņai aiz muguras tresī, es pieļauju, viņas ģimene, bet tūlīt pēc tam bez liekām ceremonijām Rebeka ir devusies ārā, un tur savukārt viņai aiz muguras ir nevis ģimene, bet uzraksts “bus stop”. Taču Rebeka, drošs paliek drošs, vēl piebilst “gotta get down to the bus stop”, jo viņa zina, ka ne visi, kas klausās šo dziesmu, jau prot lasīt.
Šajā brīdī jūtūba skatītāja ilūzijas tad beidzot arī tiek pārtrauktas – nē, Rebeka nav nekāda tizla bērnudārzniece, kura klausās Jonas Brothers un uz skolu kratās autobusā. Viņa patiesībā ir kruta beibe, kuras čomāri brauc sarkanā ferari, un vispār sestās klases viela viņai neinteresē, jo taga galvenais ir padziedāt par to, kā piektdien visi piekodīsimies. Par to, ka runa ir par piekošanos, esmu pilnībā pārliecināts, jo pēc pamatīgas analīzes esmu nepārprotami secinājis, ka dziesmas lirikai ir vairāki līmeņi – un tieši tādēļ šo dziesmu dievina i mazi, i lieli.
Proti, visa metaforu birztala mīt epohālajā piedziedājumā, kurā Beka mums atklāj: „Ir piektdiena, piektdiena, jānogāžas piektdienā, visi gaida nedēļas nogali, nogali, jānogāžas piektdienā, visi gaida nedēļas nogali” (It's Friday, Friday, Gotta get down on Friday, Everybody's lookin' forward to the weekend, weekend x2). Tad viņa turpina: „Ballēties, ballēties (jē), ballēties, ballēties (jē), šņabītis, šņabītis, šņabītis, šņabītis” (attiecīgi Partyin', partyin' (Yeah), Partyin', partyin' (Yeah), Fun, fun, fun, fun). Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka vārds „fun” ir vārda „šņabis” substitūcija, un es jums pastāstīšu, kāpēc. Pirmām kārtām nav pārāk grūti iztēloties, ka Rebekai, lai kā viņa to negribētu, ir 13 gadu, un Sāra Peilina viņu iebāztu blakus Eimijai Vainhausai kādā rehab klīnikā, ja Beka izdomātu dziedāt par to, kā ar draugiem met pa lampu katru nedēļas nogali. Tajā pašā laikā mūsdienu jaunatne ir diezgan nagla un vēstures stundās par komunismu ir labi iemācījusies, kā izmantot metaforas, lai izteiktu savu domu, nedabūjot pa ausīm. Tas vēl jo vairāk pastiprinās turpmākajā lirikā: „Fun, fun, think about fun, You know what it is, I got this, you got this” jeb “Jautrība, jautrība, padomā par jautrību, tu zini, kas tas ir, man dalec, tev dalec”. Diemžēl man neizdevās noskaidrot, kādu tieši šņabi viņa ir domājusi.
Tālāk seko ārkārtīgi svarīgs mašīnas pagrieziens video kompozīcijā: Rebeka ar zilām acīm un seksu un lielpilsētu fonā sēž ferari aizmugurē kopā ar diviem zaķiem, no kuriem vienam ir breketes, un dzied: “Speru pa priekšu, sēžu pakaļā, mana draudzene no manis ir pa labi.” Tagad mēs saprotam, ka tas zaķis ar breketēm ir viņas draudzene, bet tā pa kreisi ir kaut kāda random tizlene. Tas ir ļoti nozīmīgs punkts, jo vidējais latvietis saprastu, ka draudzene ir tā pa kreisi, jo viņa ir garāka un ar pupiem.
Drīz pēc tam sākas video svarīgākā daļa – varbūt ne svarīgākā, bet tā, par kuru visi visvairāk sajūsminās. Proti, Rebeka klausītājam atklāj, ka vakar bija ceturtdiena, šodien ir melnā piektdiena, bet rīt būs sestdiena, kā arī “svētdiena nāk pēc tam”. Manuprāt, šī vieta ir ļoti nozīmīga, jo Mētra, piem., nekad nav spējusi atšķirt Vidzemi no Zemgales, man regulāri jūk jūnijs ar jūliju, pohuj, Rebeka vienkārši šeit nodarbojas ar psiholingvistisko programmēšanu – klasisks paņēmiens, kā piesaistīt sev papildu auditoriju. Un te nav ko noliegt – viņu ir apskatījušies 39 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni tikpat, cik Argentīnas (32. visvairāk apdzīvotā valsts pasaulē) populācija jeb katrs 200. pasaules iedzīvotājs. Protams, gan jau ka daži frīki (es) viņu lupī 100x dienā, bet es esmu žurnālists, nevis Neo, tādēļ nespēju runāt statistiski, zinu tikai to, ka Rebeka ir neapšaubāmi popa karaliene. Viņas vīrs ir Džastins, un viņas māte ir Lēdī Gāgā.
Ap trešo minūti vairākumam skatītāju liekas, ka kauss ir pilns, tomēr izrādās, ka Rebekas producentiem vēl ir potenciāls ielikt pusmelnādainu reperi mašīnā – viņam gan nav trīspadsmit, tādēļ arī neizbēgams smīns sejā, izrepojot “ir piektdiena, kamon, kamon, padraiskosimies un iedzersim!”. Pēc tam Rebeka stāv pie koka, bērnu ieskauta, un dzied par piektdienu, ekstāzi, šņabi, breketēm un jautrību.
Es būtībā varu tikai apskaust talantu, tajā pašā laikā Rebeka Bleka, manuprāt, savu talantu ir izsmēluse. Ja es 13 gados būtu māvis kā šamējā, arī es tagad sēdētu Ibicā un dzertu, nedomājot par pensiju trešo plānu. Tajā pašā laikā, protams, plāns uzrakstīt dziesmu par katru nedēļas dienu ir reālistiskāks nekā spārnotā Sufjana Stīvensa plāns uzrakstīt albumu par katru ASV štatu. Protams, lai dabūtu piķi, sava darva ir jārij - Rebekai tā ir dominance pār Bieber Fever ar savu Black Plague.
Neiesaku nevienam, jo visi tāpat ir redzējuši.
Labi, pietiks par citiem, ķeršos pie sevis. Mana sadarbība ar texxxtu redkolēģiju sākās bārā, jo mācos vienā izglītības iestādē ar savu nu jau kolēģi SM. Es mācos ģeogrāfiju ar medicīnisko novirzi, un tas nozīmē, ka es drīkstu profesionāli mētāties ar diagnozēm pa visu pasauli. To es ar vislabākajiem nodomiem reizi mēnesī darīšu arī šeit, texxxtos.
EK man ieteica pirms pirmā texta rakstīšanas mazliet ieķemmēt, tādēļ piedodiet, ja būšu aizmirsis atdalīt kādu absolūtā datīva konstrukciju. Tāpat piedodiet par kādām neprecizitātēm, šī galgalā ir mana debby. Tā kā man bija visai blīva vaļa pašam vēlēties, ko apcerēt, es, daudz nestostoties, izvēlējos apskatīt savu mīļāko dziesmu un reizē arī interneta sensāciju ar nosaukumu „Rebecca Black Friday” (domuzīmi liec, kur gribi). Redzēt video pirms texta lasīšanas ir vitāli (http://www.youtube.com/watch?v=CD2LRRO
Rebeka Bleka, nav noslēpums, pašlaik ir slavenākā dziedātāja pasaulē, un tas ir diezgan atbildīgs uzdevums būt vienam no pirmajiem latviešiem, kas pieiet šai tēmai akadēmiski un to publicē kādā publicējumā. Lai gan es ikdienā mācos angļu valodā, ar atdzejošanu neesmu nodarbojies, tādēļ paralēli manis paša izpratnei Piektdienas liriku analīzē esmu izmantojis google translate viedokli. Jā, tieši viedokli, jo skolotāja man mācīja, ka dzeja ir daudzšķautņaina un dažādi traktējama.
Dziesmas Friday klips sākas ar to, ka Rebeka pieceļas septiņos no rīta ar matiem, kuros ielikti ilgviļņi, un pēc 10 sekundēm ir lejā ar matiem, taisniem kā dēlis. Šo pārvērtību laikā viņa klausītāju informē, ka „jābūt svaigai, jākāpj lejā, jādabū mana bļoda, manas pārslas”. Google gan to tulko kā „gotta būt svaigi, gotta iet lejā, gotta ir mana bļoda, gotta ir graudaugu”, bet es atļaušos nepiekrist. Viņai aiz muguras tresī, es pieļauju, viņas ģimene, bet tūlīt pēc tam bez liekām ceremonijām Rebeka ir devusies ārā, un tur savukārt viņai aiz muguras ir nevis ģimene, bet uzraksts “bus stop”. Taču Rebeka, drošs paliek drošs, vēl piebilst “gotta get down to the bus stop”, jo viņa zina, ka ne visi, kas klausās šo dziesmu, jau prot lasīt.
Šajā brīdī jūtūba skatītāja ilūzijas tad beidzot arī tiek pārtrauktas – nē, Rebeka nav nekāda tizla bērnudārzniece, kura klausās Jonas Brothers un uz skolu kratās autobusā. Viņa patiesībā ir kruta beibe, kuras čomāri brauc sarkanā ferari, un vispār sestās klases viela viņai neinteresē, jo taga galvenais ir padziedāt par to, kā piektdien visi piekodīsimies. Par to, ka runa ir par piekošanos, esmu pilnībā pārliecināts, jo pēc pamatīgas analīzes esmu nepārprotami secinājis, ka dziesmas lirikai ir vairāki līmeņi – un tieši tādēļ šo dziesmu dievina i mazi, i lieli.
Proti, visa metaforu birztala mīt epohālajā piedziedājumā, kurā Beka mums atklāj: „Ir piektdiena, piektdiena, jānogāžas piektdienā, visi gaida nedēļas nogali, nogali, jānogāžas piektdienā, visi gaida nedēļas nogali” (It's Friday, Friday, Gotta get down on Friday, Everybody's lookin' forward to the weekend, weekend x2). Tad viņa turpina: „Ballēties, ballēties (jē), ballēties, ballēties (jē), šņabītis, šņabītis, šņabītis, šņabītis” (attiecīgi Partyin', partyin' (Yeah), Partyin', partyin' (Yeah), Fun, fun, fun, fun). Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka vārds „fun” ir vārda „šņabis” substitūcija, un es jums pastāstīšu, kāpēc. Pirmām kārtām nav pārāk grūti iztēloties, ka Rebekai, lai kā viņa to negribētu, ir 13 gadu, un Sāra Peilina viņu iebāztu blakus Eimijai Vainhausai kādā rehab klīnikā, ja Beka izdomātu dziedāt par to, kā ar draugiem met pa lampu katru nedēļas nogali. Tajā pašā laikā mūsdienu jaunatne ir diezgan nagla un vēstures stundās par komunismu ir labi iemācījusies, kā izmantot metaforas, lai izteiktu savu domu, nedabūjot pa ausīm. Tas vēl jo vairāk pastiprinās turpmākajā lirikā: „Fun, fun, think about fun, You know what it is, I got this, you got this” jeb “Jautrība, jautrība, padomā par jautrību, tu zini, kas tas ir, man dalec, tev dalec”. Diemžēl man neizdevās noskaidrot, kādu tieši šņabi viņa ir domājusi.
Tālāk seko ārkārtīgi svarīgs mašīnas pagrieziens video kompozīcijā: Rebeka ar zilām acīm un seksu un lielpilsētu fonā sēž ferari aizmugurē kopā ar diviem zaķiem, no kuriem vienam ir breketes, un dzied: “Speru pa priekšu, sēžu pakaļā, mana draudzene no manis ir pa labi.” Tagad mēs saprotam, ka tas zaķis ar breketēm ir viņas draudzene, bet tā pa kreisi ir kaut kāda random tizlene. Tas ir ļoti nozīmīgs punkts, jo vidējais latvietis saprastu, ka draudzene ir tā pa kreisi, jo viņa ir garāka un ar pupiem.
Drīz pēc tam sākas video svarīgākā daļa – varbūt ne svarīgākā, bet tā, par kuru visi visvairāk sajūsminās. Proti, Rebeka klausītājam atklāj, ka vakar bija ceturtdiena, šodien ir melnā piektdiena, bet rīt būs sestdiena, kā arī “svētdiena nāk pēc tam”. Manuprāt, šī vieta ir ļoti nozīmīga, jo Mētra, piem., nekad nav spējusi atšķirt Vidzemi no Zemgales, man regulāri jūk jūnijs ar jūliju, pohuj, Rebeka vienkārši šeit nodarbojas ar psiholingvistisko programmēšanu – klasisks paņēmiens, kā piesaistīt sev papildu auditoriju. Un te nav ko noliegt – viņu ir apskatījušies 39 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni tikpat, cik Argentīnas (32. visvairāk apdzīvotā valsts pasaulē) populācija jeb katrs 200. pasaules iedzīvotājs. Protams, gan jau ka daži frīki (es) viņu lupī 100x dienā, bet es esmu žurnālists, nevis Neo, tādēļ nespēju runāt statistiski, zinu tikai to, ka Rebeka ir neapšaubāmi popa karaliene. Viņas vīrs ir Džastins, un viņas māte ir Lēdī Gāgā.
Ap trešo minūti vairākumam skatītāju liekas, ka kauss ir pilns, tomēr izrādās, ka Rebekas producentiem vēl ir potenciāls ielikt pusmelnādainu reperi mašīnā – viņam gan nav trīspadsmit, tādēļ arī neizbēgams smīns sejā, izrepojot “ir piektdiena, kamon, kamon, padraiskosimies un iedzersim!”. Pēc tam Rebeka stāv pie koka, bērnu ieskauta, un dzied par piektdienu, ekstāzi, šņabi, breketēm un jautrību.
Es būtībā varu tikai apskaust talantu, tajā pašā laikā Rebeka Bleka, manuprāt, savu talantu ir izsmēluse. Ja es 13 gados būtu māvis kā šamējā, arī es tagad sēdētu Ibicā un dzertu, nedomājot par pensiju trešo plānu. Tajā pašā laikā, protams, plāns uzrakstīt dziesmu par katru nedēļas dienu ir reālistiskāks nekā spārnotā Sufjana Stīvensa plāns uzrakstīt albumu par katru ASV štatu. Protams, lai dabūtu piķi, sava darva ir jārij - Rebekai tā ir dominance pār Bieber Fever ar savu Black Plague.
Neiesaku nevienam, jo visi tāpat ir redzējuši.
Mūzika fonā: Rebecca Black - Friday
20 komentāri | Komentēt