Piedzīvot Ženēvas autobusā kontroli.. Vakarā pēc plkst.22... :)
Un man jau likās, ka te tādu nav.:)

Klīdu es pa apkārtni, kas tuvāk Francijas robežai, tur diezgan daudz staigātāju un skrējēju. Biju pārsteigta par to, ka daudzi pretīm nākošie bērni mani sveicināja. Un vēl pārsteidz, ka daži skrējēji pateica paldies par to, ka gāju nevis pa takas vidu, bet gan pa maliņu. ;))

Un vēl satiku foršu suni ar dažādas krāsas acīm - viena zila, otra tumša. ;)

Pēc šādas garas un bada dienas galva, protams, parādīja raksturu.. Labi, ka glābējtabletes līdzi. Pagulēju dažas stundas, kļuva labāk. Mācība: jāņem līdzi ēdamais un dzeramais gadījumam, ja nesanāk paēst un padzert.

Uz Ženēvu būs jābrauc.
Pagaidām nezinu - uz vienu vai divām nedēļām.

Joprojām nevaru pierast, ka vakari, naktis un rīti šeit gaiši.. Ženēvas tumsiņa tomēr labi gāja pie sirds. Uzreiz bija skaidrs - ja tumšs, tad jāguļ. Šeit īstenais palīgs ir pulkstenis, jo savādāk jau neko īsti neredz/nejūt.
Bet vispār..šīs jau ir gada īsākās naktis un garākās dienas..

Atpakaļ ikdienā. Mājās bijām tikai pēc pusvieniem, jo reiss nedaudz kavējās un bagāžu nācās pagaidīt.. Aizkasījāmies gulēt tikai ap diviem, un pusdeviņos mana mamma jau piezvanīja, lai pārliecinātos, ka esmu atlidojusi, ka viss ir kārtībā
Smieklīgākais ir tas, ka viņa pati teica, ka domājusi, ka agrāk par diviem neaizgājām gulēt, bet vienalga zvana agri no rīta. ;))
Pēc tam nekāda gulēšana vairs nesanāca. Sāku krāmēt koferi ārā, pirmo drēbju tūri arī izmazgāju. Nekur jau tālu to visu nevar likt, jo tūlīt jau atkal brauciens priekšā. Tiesa, autobusceļošanai ir savas iezīmes, kas jāņem vērā, krāmējot mantas, bet gan jau tiksim ar to visu galā! Jāpašķirsta tagad grāmatiņas attiecībā uz Barselonu. Tiesa, paši nebūsim nekādi lielie noteicēji, tomēr ceru, ka redzēsim visu, ko vēlamies redzēt. ;)
Nedaudz piekrāmēju māju, noskatījos iepriekšējās Troņu spēles paralēli nedaudz paminoties. ;) Ir riktīgi laba sajūta pēc tam! ;)
Aizlaidu arī līdz veikalam. Cenas pārsteidz - paguvusi biju piemirst, kā ir pie mums ;)).
Un vēl viena lieta, ko atkal pamanīju - saule šeit tomēr ir tumšāka..
Visādi citādi - atpakaļ ikdienā, atpakaļ rutīnā!

Sajūtas tās pašas, kas desmit un deviņus gadus atpakaļ.. Nekas nav mainījies.
Gabaliņš manis atkal paliks šeit..un es skumšu..
Vēl astoņas dienas atpakaļ domāju, ka viss slēpjas apstāklī, vai mājās kāds gaida. Tagad saprotu, ka tam nav nozīmes. Šī īpatnējā savas vietas sajūta ir manī pašā.
Negribas atgriezties..un gribas..