barbala ([info]barbala) rakstīja,
@ 2016-05-26 10:06:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Socioloģijas pulciņš. Darbs un darbarīks.
Ja katram ir gaišā atmiņā pa sūrajam bubulim- darbaudzinātājam, kurš spieda ārā virs maksimālā un prasīja ne mazāk, kā pilnīgi visu, (pārtaisi, izārdi, nav labi gana, dari vēlreiz, mani neinteresē, kā)
aizdomājos – kas bija tie cilvēki, vide, situācijas, kas iemācīja palaist grožus vaļīgāk, haltūrēt?

Kas pieņēma un veicināja nekvalitatīvu darbu, tā paverot iespēju logus copy-paste vai citiem tādiem, pa roku galam darījumiem? Jūs man, galvenais, kaut ko atnesiet, tāpat neviens to nelasīs? Kas ļāva izslīdēt cauri ar mininālu un formālu piesēdienu, "ai, da kaut kā jau būs", apmierināt "minimālās prasības"? "uz liecības ir visi četrinieki, nesekmīgs neesmu."

Kas akceptēja visus šitos "muļķis nesapratīs/gudrais paklusēs, ātri ies, nemanīs, ai, gan jau kaut kā, soiģot dļa seļskoj mesnosķi, kā maksā, tā strādāju," utt? "Līgumā ir prasīts tikai tas, neviens manu inputu tāpat nenovērtēs, klients ir stulbenis, galvenais - nenokavēt darba beigas?"

Jā, es gribu saprast, no kurienes un kad mēs iemācāmies haltūrēt, ķepļepot, palaist viegli? Kur rodas tas "ai, šito tak neviens nesapratīs tāpat", par šito man nemaksā? Ja sūro darba tikumu, stāsta, ka iekodē kopā ar tautību (šaubos), tad kas ir vainīgs" pie haltūringa kultūras? Vai tā ir pieredze, kad zini, cik daudz laika/cita resursa kura manipulācija aizņem un nemaz nemēģini tajā ielikt vairāk/labāk, jo...viss jau ir zināms? Mhm?




Poll #20728 Haltūrisms un vaļējie groži
Open to: All, results viewable to: All

Man gadās "nohaltūrēt", jo

View Answers

Nav laika izdarīt labi
10 (58.8%)

Nav motivācijas izdarīt labi (atalgojums/labums nav motivējošs)
3 (17.6%)

Neviens neatšķir "labi" no "kaut kā" (a-la [klients] ir idiots tāpat)
2 (11.8%)

Nē, MAN NU nekad negadās nohaltūrēt
2 (11.8%)

Atlaist kvalitātes grožus vaļīgāk man ļāva

View Answers

Piemēram, ģimenē
2 (10.0%)

Piemēram, pirmajās darba vietās
4 (20.0%)

Zināšanas par sistēmas prasībām un to, ka vienmēr atrunāšos/atrakstīšos
8 (40.0%)

Ne īpaša patika pret darba saturu, uzdevumu
10 (50.0%)

Neviens nespēj samaksāt par kvalitāti
2 (10.0%)

Cits variants, baigi izpaudīšos komentāros
6 (30.0%)


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]daina
2016-05-26 10:17 (saite)
Priekšnieks ar attieksmi, ka nu nevajag, nevajag sudrabu tik kārtīgi pucēt

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 10:18 (saite)
pirmajā darbavietā vai vēlāk, darba gaitās? man liekas interesanti, jā, kad un kur pie šī nonāk.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]daina
2016-05-26 10:21 (saite)
Šķiet, ka pirmajā tomēr nē, jo tur bija stingra lielā priekšniecība. Visvairāk laikam otrajā

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]unpy
2016-05-26 10:22 (saite)
Ai, da nu. Skaidrs taču, ka jebkura haltūrisma pamatā ir vēlme vai vajadzība darbu izdarīt ātrāk.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 10:24 (saite)
Tipa, "sistēmas spiediens pēc vairāk, tātad, mums jādara ātrāk?"
Vai ātri izdarīšu un vakars brīvs?

Man tiešām liekas incanti, tā, tīri no personiskās argumentācijas viedokļa. Jo man ir kauns par tiem veikumiem, kas ir tādi, kurus nelabprāt parakstu. Un tad domāju – kāpēc tas rodas, kur bija kļūda un vēl jo vairāk esmu autā, kad kādam tas viss liekas kaut kas super labs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]unpy
2016-05-26 10:51 (saite)
Ok, ja par personīgo, esmu nohaltūrējis, jo:

1.Ir ierobežots laika nogrieznis, kurā jāizdara tāds darbu apjoms, kas laika nogrieznī itin nekā neiekļaujas(un nav svarīgi - ļaunās Sistēmas spiediena vai paša nolaidības rezultātā laika ir tik, cik ir).
2.Ir riebīgs, man nepatīkams darbs, ko daru ar dziļu riebumu un no kura gribās atkratīties pēc iespējas ātrāk(un tādi ir vairums darbu).
3.Klientam(vienalga, iekšējam vai ārējam) patīk tieši haltūras, nevis tas, kas man šķiet kvalitatīvs.
4.Elementārs zināšanu, pieredzes vai iemaņu trūkums konkrētajā nodarbē.
5.Nepietiekošs finansējuma apjoms, kad finansējums ir "kaut kam, ko var izdarīt par esošo budžetu".

Ātrumā tas ir viss, kas nāk prātā. Vēl gan piezīmēšu, ka tas, kas vienam šķiet izcili paveikts darbs, kurā ieguldīts viss esošais prāts, gods un sirdsapziņa, citam var šķist baiss mēsls un haltūra, pamatā dēļ tā, ka darbu darītājs vienkārši nespēj pats novērtēt sava darba kvalitāti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]honeybee
2016-05-26 10:33 (saite)
Ir bijis tā, ka laiks neļauj (tas pie stingra darba laika un "viņa jau ātri strādā, ieplānosim viņai 8 stundas dienā un pārējo neieplānosim, vienkārši iedosim"), pēdējā laikā... argh. Pēdējā laikā vairāk saskaros ar to, ka gribu labi - sajēdzu, ka nevaru tik labi, kā gribētu - noelšos un izdaru tik labi, cik varu tajā brīdī, mierinot sevi ar domu, ka perfekcionisms un knibināšanās arī nav nemaz tik labas īpašības.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]honeybee
2016-05-26 10:35 (saite)
..un, protams, kaut kāda frustrācija par to, ka Man Tik Daudz Nemaksā, Lai Es Darītu Ar Asiņojošu Degunu, bet nu tas ir pēc tam, kad vienreiz tas deguns jau ir noasiņojis

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]barbala
2016-05-26 10:35 (saite)
bet izdarot tik labi, cik vari tajā brīdī – baigi izpaliek gandarījums, ne?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]honeybee
2016-05-26 10:40 (saite)
nu a kāda ir alternatīva, stingri ņemot?
a) nedarīt vispār (čota gandarījums arī izpaliek)
b) darīt tādus sūdus, kuri tevi nekādā veidā neizaicina un kur tev nav iespēju augt (kas interesanti, pie tiem visbiežāk gadās nohaltūrēt, augstākminētā "labums [personiskais gandarījums] nav tik liels" dēļ - gandarījums nav vispār nekāds, jo nav sevis pārvarēšanas)
c) dirsties ap vienu un to pašu bezgalīgi, apšaubot visus savus lēmumus, krītot bezcerībā, nokavējot visus termiņus un pēc tam vēl dabūnot atpakaļ ar tekstu "kaut kāds samocīts izskatās"

vārdsakot, dzīve ir elle!!!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 10:46 (saite)
c) ir svēts formāts, nededzini mūsu klosterus, ja!

Gadās, ka izpaliek gandarījums noteiktos, viena veida darbos, kuros kā reizi, ir sasniegta zināma varēšana. Tie vairs negandarī, jo bieži vien ir tik (manuprāt) acīmredzami, pašsaprotami un loģiski ("ja esat ezis vai dzeloņcūka, ar doggy style jānodarbojas piesardzīgi" , ka savās acīs tiem ir zema vērtība. Ir grūti iet padomu repītā, kaut gan - iedomājos – ka psihoterapeitiem vispār ārprāts, the same old shit everywhere. Jāpadomā, kā lai gūst kačku no seriālu atkārtojumiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]honeybee
2016-05-26 10:50 (saite)
Votvot, tieši tas, ko es mēģināju noformulēt pie b)

Bet nē, pa lielam, imo, ir tā, ka ir cilvēki, kuriem vajag palaist drusku vieglāk (es to pie saviem prozistiem redzu, vienai daļai no viņiem tiešām nāktu par labu drusku mazāk izpildīties un vairāk ļauties, beeeet padomu "palaist drusku vieglāk" vislabprātāk sadzird un uzklausa kāreiz tie, kam būtu vēlams drusku iespringt
un otrādi

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]rasbainieks
2016-05-26 10:48 (saite)
bet vienmēr var būt labāk!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 10:58 (saite)
"Varējāt jau vēl mazliet paspēlēties"

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]milda
2016-05-26 10:35 (saite)
Man beigās palika sevis žēl. Es nesāku haltūrēt. Ir lietas, kur es sāku stiept gumiju, nogaidīt, distancēties, jo sapratu, ka nodzītus zirgus nošauj. Ir redzēts. Manī pazuda degsme. Un jo vairāk tu vari, jo vairāk krauj tev virsū. pilnīgi visās frontēs (t.sk. ģimenē), jo citiem ir iemesli kāpēc nevar, grūti utt un vispār ir baigi ērti, ka viena dura visu dara un par visu atbild. es tīri vienkārši piekusu un man sāka signalizēt veselības traucējumi. bet es vēl tikai mācos. saudzēt sevi un taupīt, jo vēl līdz pensijai baigi tālu.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 10:41 (saite)
Tā nav haltūrēšana, tā ir nogaidīšanas un resursu vadības taktika.

Mani velk zarā "pārmenedžējušies pusvadītāji", piemēram, kuri dzen kaut kādu kosmisku bullšitu ("mūsu zīmolam jābūt mīlētam visās tā dimensijās", etc), kuri mierīgi bārstās ar tukšām frāzēm un vienkārši vāvuļo, rullē bumbas uz pārējiem, vēlams - ārējiem ("jūs esat konsultanti, jums jāzina") un veicina pieprasījumu pēc vārga sūda piegādēm. Jo "pa lielam, visiem pofig."

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]milda
2016-05-26 10:46 (saite)
tā nav valsts/pašvaldību iestāžu iezīme vairumā gadījumu tomēr?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 10:53 (saite)
Zini, ka ne vienmēr. Privātais zektors nereti pulcē tos jaukos želejmašus un tramīgās mārketinga akvārijzivtņas, kuriem arī piemīt cilvēcisks slinkums un aristokrātiska nevēlēšanās iespringt. Īpaši koncentrējas pakalojumu jomā, arī tirdzniecība piegādā teiksmas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]pet
2016-05-27 19:10 (saite)
Tas drīzāk ir organizācijas izmēra sekas.

Valsts/pašvaldības vietās kur ir saprātīga izmēra struktūras zem kāda ar izteiktu mērķi, tur tas mērķis arī notiek; privātajā sektorā savukārt vai nu ar īpašnieka pofigismu vai arī zināmā organizacionālajā attālumā no īpašnieka vai top vadības arī iestājas totāla organizacionālā impotence, ka itkā gribētu darīt X bet galīgi nesanāk un nav variantu kā sanācināt, ja nu vienīgi pasaukt kaimiņu palīgā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]bljanna
2016-05-26 14:23 (saite)
Es varu tikai piekrītoši māt ar galvu! Man arī ir šis. Jo sevišķi grūti, ja pazūd degsme un saproti, ka tik un tā neviens nenovērtēs, bet tikai uzkraus vēl. Un tad pamazām sākas gumijas stiepšana (kas pat nav haltūra, bet... taupišanās laiakm)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]milda
2016-05-26 10:43 (saite)
Bet vispār, vērojot jaunos, viņi jau atnāk gatavi pofigisti. It sevišķi no profenēm. Ir ārā labs laiks vai brīvdienās festivāls, uz darbu nenāku. Vienkārši. Un iepūt.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]unpy
2016-05-26 10:52 (saite)
Oi, nē, pofigisti nāk no augstskolām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]milda
2016-05-26 10:53 (saite)
arī jā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]mirdza
2016-05-26 10:46 (saite)
Bērnībā māte, kurai nekad nebija labi (õ, Tev liecībā gandrīz visi 5. BET. Kāpēc ir viens 4?), centos līdz padsmitnieka revolūcijas gadiem, kad pār mani nāca atklāsme, ka nav jēgas, jo tāpat nenonvērtē. 1. studiju kursā vecāko kursu studentu stāsti par to, pie kuriem pasniedzējiem var iesniedzamos referātus var aizņemties no tiem pašiem vecākajiem kursiem, jo pasniedzēji tāpat nelasa..
Tagad. Esmu līdzsvarā. Daru to, kas man patīk, cenšos izdarīt, lai pašai būtu prieks. Reizumis gadās kļūdas, nekaunos tās atzīt.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 10:57 (saite)
Jā, man liekas, ka informācija par pretinieka vājajām pusēm un "mēs samelojām, ka iesniedzām, pasniedzējs- ka izlasīja un draudzīgi vienojāmies par septiņnieku", tā atslābina un kaut kā devalvē ideju par saspringumu, par tad, ja tāds ir tikai viens no tiem asinssūcējiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]zirka
2016-05-26 10:52 (saite)
es, Protams, Nekad Nehalturēju, mans darbs un daba nemaz to īsti neļauj darīt, bet es ķeksim pollā atsaucu atmiņā tos gadījumus, kad priekšniecība ar visādiem gudriniekiem par padomdevējiem mani presē darīt kaut ko, ko es ilgi un argumentēti atsakos darīt, jo neredzu tam vajadzību, bet idioti ar iniciatīvu argumentus ne tikai neuzklausa, bet vēl pārliecina augstāk stāvošos, ka šito čista vajag. ja beigās tomēr mani piespiež darīt lietas, kam vispār neredzu jēgu un vajadzību, tad arī daru šīs lietas на отъебись, jo iestājas tāds "še, saņemiet, un nezodziet vairs manu laiku nekad". to, citos gadījumos apzināti nespēju to darīt, vismaz darbā noteikti ne.
sūdzējies gan neviens pēc tam nav, kas arī lika izvēlēties ķeksi Neviens neatšķir "labi" no "kaut kā"

(Atbildēt uz šo)


[info]kautskis
2016-05-26 10:59 (saite)
Sliecos domāt, ka tad, ja kādā jomā darbojas gana ilgi (nu, kādus desmit gadiņus, ātrāk diez vai), sanāk roku iesist tik veikli, ka pavisam kvalitātīvu pīrādziņu var uzcept aši un bez milzīgas piepūles. Nav gluži meistardarbs, ko vēl gadu desmitiem minēs kā izcilu piemēru visiem attiecīgās jomas censoņiem, bet nav arī haltūra; ir pavisam pieņemams kvalitātes standarts, kas arī tiek noturēts. Vai tā arī skaitās haltūra?

Manā izpratnē haltūra sākas ar "ai, to tak tāpat neviens nepamanīs", uz ko vienmēr ir atbilde -- bet tu tak pamanīsi!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 23:19 (saite)
Par šo šodien domāju, jo varbūt - kā arī te tiek norādīts- par haltūru klasificēju jebkuru "vieglu darbu", kas nāk viegli, ja ir rūdījums un instrumenti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]kihelkonna
2016-05-26 11:11 (saite)
lielākoties haltūras rodas no tā, ka cilvēks noprokastinē līdz pēdējam brīdim, un pēc tam vairs nav laika veikt lielus lidojumus. ja arī gribētos. prokastinācija savukārt rodas no tā, ka nepatīk darāmais darbs. ja tas notiek bieži, tad cilvēkam vienkārši jādara kas cits. it īpaši tad, ja darbs radošs.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]santa_be
2016-05-26 14:53 (saite)
nē, man ir arī ja patīk darbs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]mufs
2016-05-26 11:15 (saite)
man pašai liekas,ka es nehaltūrēju. tobiš, ir dienas,kad prosta nedaru- jo vai nu nav darba baig daudz,vai nedeg, un zinu,ka iedzīšu enivej.
bet man nav radoša profesija, man liekas,ka tādiem ekseļa cipariņbīdītājiem ir savādāk,lai gan - ja paskatos uz saviem kolēgām,kas ir viens no iemesliem,kamdēļ atļaujos daždien slaistīties - viņiem nudien nekrata pa lielām šaibām,ko mēs daram un neinteresē iedziļināties necik.
man ir problēmas ar lietām,kuras dikti nepatīk - iepriekšējā darbā,piemēram,piezvanīt un kautko prasīt/lūgt/skaidrot.
šobrīd stāv ēpasts,kur cilvēks vainu negrib, jeb tiešām nesaprot,ko es prasu un man zb.
bet tās ir tik nebūtiskas lietas, in general,un es nez,vai tā ir haltūrēšana gluži

mana dzīves problēma drīzāk ir tā,ka ja es nevaru super-puper,tad es nedaru vispār. tāpēc neiesniegti referāti, nenolikti eksāmeni, nepabeigtas augstskolas.

bet,ja pareizi uztvēru būtību,kamdēļ vispār to prasi - tad vēlmi censties nodzenošie aspekti,ņemot vērā visu kopējo darba pieredzi - kad redzi,ka apkārt visi dzen luni un,kad priekšnieks uz to,ka esi bezbožna centies pasaka - da kas tad tur tāds bija,sūds vien,es pats piecās minūtēs būtu uztaisījis.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]fleur
2016-05-26 11:37 (saite)
Hm, viss teksts ir par mani.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ravena
2016-05-26 11:27 (saite)
haltūrēt iemācīja priekšnieki un klienti. abi, kuru dēļ patiesībā nevajadzētu to darīt.
bet mirklī, kad es jūtu, ka viņi palaiž vaļīgāk (ai, būs jau labi) un neprasa neko vairāk...man āķis lūpā.

paldies dievam, ik pa laikam parādās pie horizonta klienti, kas pasaka - eu, šitais nav labi, pārtaisi. viņu konstruktīvie, bet man neglaimojošie komentāri palīdz saņemties.

man pašai motivācija pārāk daudz nehaltūrēt liek darbu apjoms. ja es haltūrēšu visās jomās, es darbu haosā pazudīšu un zaudēšu naudu/klientus. tādejādi pats haoss , kas valda uz galda, epastā un 3 darba pieraksta kladēs, liek man disciplinēt sevi un izdarīt vairāk, lai nebūtu ne spraudziņas kur kaut kam pazust vai par kaut ko sūdzēties pēc tam.

(Atbildēt uz šo)


[info]karmena
2016-05-26 11:27 (saite)
Nu, man ir darbs, kurā haltūrēšana padarītu procesu pilnīgi bezjēdzīgu- lai būtu rezultāts, man ir vienmēr ļoti jāiespringst, ir momenti, kad šķiet, ka kāpju pāri saviem spēkiem. Un rezultātam ir jābūt, citādi šo darbu darīt nevarēšu. Tā ka pašreizējā dzīves profesionālajā posmā grūti kaut ko pateikt par haltūrēšanu :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]barbala
2016-05-26 11:29 (saite)
Tev tiešām ir ļoti live specifika un tur grūti manevram atrast vietu. Laimīgi!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]karmena
2016-05-26 11:31 (saite)
:)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]lasitajs
2016-05-26 11:33 (saite)
Atkarīgs no darba.

Tajā laikā, kad gāju uz darbu un darbs bija "radošajās industrijās", proti, reklāmas aģentūrās, tad uz beigām tapa skaidrs, ka klientu puses korporatīvai kultūrai galvenais ir nekļūdīties. Nevis uztaisīt kaut ko labu, bet uztaisīt tā, lai neviens nepasaka neko sliktu – tā teikt, visās kastītēs ieķeksēts.

Neesmu drošs, kas tam par iemeslu, bet viens no tiem, man šķiet, ir globalizācija. Uzņēmums, kura diriģenti ir dāņi, Baltijas mērogā pirmās balsis dzied lietuvieši, bet dziedātāju tauta velk kaut ko pa vidu, it kā mēģinot sekot diriģentam, bet pirmā balss tomēr tuvāk un skaļāka. Tad nu galvenais, lai mūsu balstiņas neizlec no kora.

Šībrīža radošajam darbam varu labot detaļas līdz dziļai naktij. Tās visdrīzāk tāpat neviens nepamana, bet ir interesanti.

(Atbildēt uz šo)


[info]krii
2016-05-26 11:36 (saite)
Man ir gadījies sevi iedzīt stuporā arī ar hipermotivāciju - "šo nu gan ir nenormāli svarīgi izdarīt perfekti un superlabi, nē, šitā nē, ir jāpagaida labāka ideja, ir jāveic neskaitāmi apjomīgi priekšdarbi" utt., kā rezultātā ir ilgstoša trauksme, neiroze, frustrācija un prokrastinācija, līdz viss aiziet pa pieskari. Un tad, kad ar dakteru un zāļu palīdzību esi atkopies tiktāl, lai skumjš un apātisks vispār ķertos pie tā Svarīgā Darba, tas sācis klusībā riebties un beigās tiek kaut kā nomocīts, un, rezultāts, protams, salīdzinot ar iecerēto, būs haltūra jebkurā gadījumā.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]bljanna
2016-05-26 14:25 (saite)
Ļoti pazīstams stāvoklis.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]nxn
2016-05-26 11:43 (saite)
cenšos un daru visu cik labi tobrīd varu. ja nepietiek prasmju vai zināšanu, tad- sanāk haltūra, bet nu sirdsapziņa tīra :)

(Atbildēt uz šo)


[info]termostats
2016-05-26 12:32 (saite)
Haltūrēšanas kultūru man iemācīja skolā, jo tur tika dots ļoti daudz bezjēdzīgu uzdevumu, kurus pildīt nebija vispār nekādas motivācijas. Pie tam, ja saprata, uz ko, tā sacīt, jāliek akcenti, lai ar minimālu piepūli veikto puslīdz sekmīgi "dabūtu cauri", tad vispār ideāli.

Tagad dzīvē tā laikam sanāk vai nu motivācijas trūkuma dēļ, vai arī tāpēc, ka slinkuma dēļ process ir ievilcies un tad beigās ir jāsarauj un jāatdod, kas nu tur sanāk. Vienīgi, runājot par motivāciju, manā gadījumā, izdarīt lietas foršāk, droši vien motivē ne tik daudz atalgojums, kā tas vai tas rezultāts kādam pēc manām iedomām ir vajadzīgs vai nav.

Un būsim godīgi, ļoti daudz kas (varbūt ne manā šībrīža darbā, bet dzīvē kā tādā) tiešām tiek ražots, jau startā zinot, ka "neviens nesapratīs" un ka gala lietotājs ir idiots, turklāt bieži vien viņš tāds arī ir.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]termostats
2016-05-26 12:43 (saite)
Un runājot par to, ka vajag darīt tā lai pašam būtu baigais prieks un lepnums - jā, bet ne vienmēr ar šo motivāciju pietiek, lai kādā uzdevumā ieguldītu vairāk par minimāli nepieciešamo, lai rezultāts būtu vienkārši ok.

Piemēram man mājās (tas ir laukos) ir nenormāli daudz darāmā paša priekam un lepnumam (nu es nesaucu meistarus katram štruntam un 98% mājsaimniecības un piemājas darbu veicu pats), turklāt tas viss ir man un maniem tuvākajiem, nevis kaut kādai trešajai personai. Nu un ja man jāizvēlas vai lieku stundu padzenāt pikseļus vai kaut vai nopļaut zāli, nemaz nerunājot par kaut kā intersantāka darīšanu, tad arī tur ir puslīdz vienos vārtos,

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]starro
2016-05-26 13:01 (saite)
Esmu informēts par daudzām kvalitātes definīcijām, bet tikko nodefinēju sev aktuālo - nekvalitatīvi nozīmē neatbilstoši solītajam. Viss. Savukārt diršanās vai šļūkšana rodas no katra svētām tiesībām uz individuālu gaumi.

Tas ko tu sauc par haltūru ir pircēja prasību neatbilstība pārdevēja spējām radīt augstām prasībām atbilstošu produktu. Tad tā ir pārdošanas problēma, nevis ražošanas.

(Atbildēt uz šo)


[info]lavendera
2016-05-26 13:17 (saite)
tad kad mani sāka lamāt par nepietiekamu rūpīgumu, kad es rukāju melnu muti un nepārtraukti pārstrādājusies, reāli veicot divu cilvēku darbu.
secināju, ka tas neatmaksājas. Pofig.

(Atbildēt uz šo)


[info]lavendera
2016-05-26 13:20 (saite)
Nehalturēju jomās, kurās ķeru kaifu. Savus tekstiņus varu slīpēt diennakti un vēl nešpetni pieskatīt, lai duraki nevienu burtu neizmaina :)

(Atbildēt uz šo)


[info]heda
2016-05-26 14:02 (saite)
Ar iepriekšēju nodomu nekad. Bez nodoma gadās, ja diennaktī stundas beidzas pārāk ātri.

(Atbildēt uz šo)


[info]panacea
2016-05-26 14:05 (saite)
Hmm, šķiet man parasti ir svarīgi no sākuma iepazīties ar sistēmu kurā strādāju (tas notiek neapzinātā līmenī daļēji). Kad es saprotu ko sistēma no manis grib es daru darbu to the best of my ability. Nu jo labāk nevar. Tai pat laikā ja ir competing interests, tad es arī zinu cik tālu varu haltūrēt, lai būtu ok rezultāts. Bet tas jau tad joprojām būs to the best of my ability.

(Atbildēt uz šo)


[info]snark
2016-05-26 14:19 (saite)
Target costing ir mūsu viss. :)

(Atbildēt uz šo)


[info]chimera
2016-05-26 14:46 (saite)
darbā nekad/gandrīz nekad, ja nu vienīgi notiek hedas variants.

bet es, lūk, apbrīnoju tos, kuri ne reizi izmantojuši augstskolu dāsno haltūriespēju klāstu. tās skolas tak pašas uzprasās, nu.

(Atbildēt uz šo)


[info]santa_be
2016-05-26 15:03 (saite)
Man ir tendence sagrābties vairāk kā spēju paveikt- veicina nerūpību.
Vēl man ir mēra sajūtas trūkums- nespēju sajust, kad ir haltūra, bet kad ir par daudz un laiku pa laikam abos variantos eju galējībās.

Kopumā domāju, ka savus darbus veicu labi. Lielā mērā tādēļ, ka esmu diezgan izveicīga, lielā mērā tādēļ, ka man ir normālas darba spējas un ego, kam slikti darbiņi ilgi sāp.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ernuerna
2016-05-26 15:08 (saite)
visnotaļ līdzīgi, laikam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]sleep_talking
2016-05-26 18:25 (saite)
es skaidri zinu, kur tas sākās man - pamatskolas bezjēdzīgie mājas darbi un visi darbi, par kuriem bērnībā "gruzīja".

un viss ceļš, kopš skolu ieraudzīju kā jēgpilnu un darbus kā reālus darbus nevis "drills", ir bijis prom no šī. bet tas ir reāli garš ceļš, jo šajā pagrieziena punktā es vairs neatcerējos, ka var citādi. tagad es vairs nehaltūrēju, bet, protams, līdz veselīgai attieksmei tur tālu, jo šobrīd valdošā tendence ir "ja es nevaru izdarīt perfekti, es saku nē", kas arī ir tizli.

(Atbildēt uz šo)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?