man pašai liekas,ka es nehaltūrēju. tobiš, ir dienas,kad prosta nedaru- jo vai nu nav darba baig daudz,vai nedeg, un zinu,ka iedzīšu enivej.
bet man nav radoša profesija, man liekas,ka tādiem ekseļa cipariņbīdītājiem ir savādāk,lai gan - ja paskatos uz saviem kolēgām,kas ir viens no iemesliem,kamdēļ atļaujos daždien slaistīties - viņiem nudien nekrata pa lielām šaibām,ko mēs daram un neinteresē iedziļināties necik.
man ir problēmas ar lietām,kuras dikti nepatīk - iepriekšējā darbā,piemēram,piezvanīt un kautko prasīt/lūgt/skaidrot.
šobrīd stāv ēpasts,kur cilvēks vainu negrib, jeb tiešām nesaprot,ko es prasu un man zb.
bet tās ir tik nebūtiskas lietas, in general,un es nez,vai tā ir haltūrēšana gluži

mana dzīves problēma drīzāk ir tā,ka ja es nevaru super-puper,tad es nedaru vispār. tāpēc neiesniegti referāti, nenolikti eksāmeni, nepabeigtas augstskolas.

bet,ja pareizi uztvēru būtību,kamdēļ vispār to prasi - tad vēlmi censties nodzenošie aspekti,ņemot vērā visu kopējo darba pieredzi - kad redzi,ka apkārt visi dzen luni un,kad priekšnieks uz to,ka esi bezbožna centies pasaka - da kas tad tur tāds bija,sūds vien,es pats piecās minūtēs būtu uztaisījis.