Socioloģijas pulciņš. Darbs un darbarīks.
Ja katram ir gaišā atmiņā pa sūrajam bubulim- darbaudzinātājam, kurš spieda ārā virs maksimālā un prasīja ne mazāk, kā pilnīgi visu, (pārtaisi, izārdi, nav labi gana, dari vēlreiz, mani neinteresē, kā)
aizdomājos – kas bija tie cilvēki, vide, situācijas, kas iemācīja palaist grožus vaļīgāk, haltūrēt?

Kas pieņēma un veicināja nekvalitatīvu darbu, tā paverot iespēju logus copy-paste vai citiem tādiem, pa roku galam darījumiem? Jūs man, galvenais, kaut ko atnesiet, tāpat neviens to nelasīs? Kas ļāva izslīdēt cauri ar mininālu un formālu piesēdienu, "ai, da kaut kā jau būs", apmierināt "minimālās prasības"? "uz liecības ir visi četrinieki, nesekmīgs neesmu."

Kas akceptēja visus šitos "muļķis nesapratīs/gudrais paklusēs, ātri ies, nemanīs, ai, gan jau kaut kā, soiģot dļa seļskoj mesnosķi, kā maksā, tā strādāju," utt? "Līgumā ir prasīts tikai tas, neviens manu inputu tāpat nenovērtēs, klients ir stulbenis, galvenais - nenokavēt darba beigas?"

Jā, es gribu saprast, no kurienes un kad mēs iemācāmies haltūrēt, ķepļepot, palaist viegli? Kur rodas tas "ai, šito tak neviens nesapratīs tāpat", par šito man nemaksā? Ja sūro darba tikumu, stāsta, ka iekodē kopā ar tautību (šaubos), tad kas ir vainīgs" pie haltūringa kultūras? Vai tā ir pieredze, kad zini, cik daudz laika/cita resursa kura manipulācija aizņem un nemaz nemēģini tajā ielikt vairāk/labāk, jo...viss jau ir zināms? Mhm?




Poll #20728 Haltūrisms un vaļējie groži

Open to: All, results viewable to: All

Man gadās "nohaltūrēt", jo

Atlaist kvalitātes grožus vaļīgāk man ļāva