Man ir gadījies sevi iedzīt stuporā arī ar hipermotivāciju - "šo nu gan ir nenormāli svarīgi izdarīt perfekti un superlabi, nē, šitā nē, ir jāpagaida labāka ideja, ir jāveic neskaitāmi apjomīgi priekšdarbi" utt., kā rezultātā ir ilgstoša trauksme, neiroze, frustrācija un prokrastinācija, līdz viss aiziet pa pieskari. Un tad, kad ar dakteru un zāļu palīdzību esi atkopies tiktāl, lai skumjš un apātisks vispār ķertos pie tā Svarīgā Darba, tas sācis klusībā riebties un beigās tiek kaut kā nomocīts, un, rezultāts, protams, salīdzinot ar iecerēto, būs haltūra jebkurā gadījumā.