es skaidri zinu, kur tas sākās man - pamatskolas bezjēdzīgie mājas darbi un visi darbi, par kuriem bērnībā "gruzīja".

un viss ceļš, kopš skolu ieraudzīju kā jēgpilnu un darbus kā reālus darbus nevis "drills", ir bijis prom no šī. bet tas ir reāli garš ceļš, jo šajā pagrieziena punktā es vairs neatcerējos, ka var citādi. tagad es vairs nehaltūrēju, bet, protams, līdz veselīgai attieksmei tur tālu, jo šobrīd valdošā tendence ir "ja es nevaru izdarīt perfekti, es saku nē", kas arī ir tizli.