Haltūrēšanas kultūru man iemācīja skolā, jo tur tika dots ļoti daudz bezjēdzīgu uzdevumu, kurus pildīt nebija vispār nekādas motivācijas. Pie tam, ja saprata, uz ko, tā sacīt, jāliek akcenti, lai ar minimālu piepūli veikto puslīdz sekmīgi "dabūtu cauri", tad vispār ideāli.

Tagad dzīvē tā laikam sanāk vai nu motivācijas trūkuma dēļ, vai arī tāpēc, ka slinkuma dēļ process ir ievilcies un tad beigās ir jāsarauj un jāatdod, kas nu tur sanāk. Vienīgi, runājot par motivāciju, manā gadījumā, izdarīt lietas foršāk, droši vien motivē ne tik daudz atalgojums, kā tas vai tas rezultāts kādam pēc manām iedomām ir vajadzīgs vai nav.

Un būsim godīgi, ļoti daudz kas (varbūt ne manā šībrīža darbā, bet dzīvē kā tādā) tiešām tiek ražots, jau startā zinot, ka "neviens nesapratīs" un ka gala lietotājs ir idiots, turklāt bieži vien viņš tāds arī ir.