pajautā! - apvainošanās

Apvainošanās ir sekas kam citam - tur varbūt visādi mazvērtības kompleksi, akūts uzmanības trūkums, arī kāda garīga slimība var būt.
Ja apmēram zini cilvēka dzīvesstāstu, tad var mēģināt ko izlobīt. Varbūt slavēt vajag, laiku kopā vairāk vajag pavadīt...

Moš der parunāties ar cilvēku un kopīgi nonākt pie secinājuma, ko tad īsti grib panākt, kāpēc ir izdevīgi tā uzvesties?
Konkrēti pajautāt - ko vēlies panākt?

"Tuvs cilvēks ģimenē" imho nozīmē, ka tieši tā vilkšana aiz rokas varētu būt tas dakteris. bet nu tiešām mans viedoklis.

šī bija laba grāmata par tēmu, bet vairāk noderīga laikam pašam aizvainotajam https://lina.lv/plauka-dveselei-ka-vieglak-tikt-gala-ar-aizvainojumu-un-atraidijumu/

Teorētiski var būt arī tā, ka cilvēkam vnk besī viņa ģimene un ar citiem viņš ir pilnīgi normāls. Nu tb mana bioloģiskā ģimene (t.i., tie, kurus es pati neesmu sadzemdējusi) noteikti ir daudz sliktākās domās par manu raksturu nekā mani draugi; un es neteiktu, ka nepelnīti :D

Nu ja man būtu 25 gadi un dzīves apstākļi, kuros visa ģimene jūtas tiesīga/ir zinoša komentēt, kā es kurā brīdī jūtos un cik tas ir nepareizi, tad es arī būtu staigājošs vulkāns. Izvākties no mājas, padzīvot atsevišķi un iemācīties izveidot un respektēt robežas?

Nevar būt kaut kādi bipolārie traucējumi, ja krasi mainās garastāvokļi? Es gan neesmu nekāda psiholoģijas speciāliste, tik vien kā pašai bijis jātiek galā ar savu emocionālo pasauli, drusku ir sanācis uz psihoterapiju pastaigāt... Tā vispārīgi man šķiet, ka šādā situācijā personai lielākoties pašai ar sevi jāstrādā - t.i. izmaiņas iespējams panākt, tikai, ja personai pašai savs jūtelīgums un apvainošanās traucē pilnvērtīgai dzīvei un vēlme to mainīt ir pietiekami liela, lai sāktu analizēt sevi, mēģināt izprast, no kā šāda asa reakcija ceļas. Un tas ir zināmā mērā riskants ceļš, jo var likt arī pašai par sevi atklat nepatīkamas lietas, ar to jārēķinās...

Es lielā mērā piekrītu tam, ko citi te komentē, ka šāds ieradums var izvērsties par manipulāciju (pat ja tas nenotiek apzināti) un padarīt tuviniekus par ķīlniekiem/līdzatkarīgajiem. Tādos gadījumos pacietība tiešām neko nelīdzēs, bet attieksmes mainīšana pret personas izturēšanos var kalpot kā "spēriens pa pakaļu" un likt arī personai varbūt sākt domāt, ka kaut kas būtu jāmaina (jāpiebilst gan, ka tas var nozīmēt arī vnk norobežošanos no tuviniekiem, lai varētu turpināt būtībā neko nemainīt - bet tās arī ir personas tiesības). Katrā ziņā, tas, ka es esmu pamainījusi savu attieksmi pret vienu otru tuvinieku, kam agrāk mēdzu izdabāt, ir uzlabojis mūsu attiecības - vai vismaz man pašai liek justies par to labāk un pārdzīvot mazāk. No otras puses, man pašai arī ir tāda pusaudziska tendence pārbaudīt robežas ar apvainošanos un drāmas taisīšanu (un man ir par 10 gadiem vairāk nekā tavā ierakstā minētajai personai!), bet, kopš apzinos un spēju analizēt iemeslus, kādēļ tā daru, man šķiet, ka paklūpu uz šo grābekli retāk.

Nē, rapid cycling gadījumā nav mēneši, bet arī stundas. Nebūs pareizi.

zinu cilvēku, kam no vairogdziedzera problēmām bija milzu aizkaitināmības faktors. varbūt jāpārbauda hormoni.

*tomātiem un - atstarpe pazuda

Slap in da face.

Es biju domājis necensties viņu ucināt, bet pasūtīt nah. Grib bozties, lai božas. Tāda uzvedība līdzinās izlutināta bērna ņurkščēšanai. Pielabināties nevajag. Ja viņam ir 25, tad jāsāk uzvesties kā pieaugušam un tā ir viņa problēma.
Vienīgā atruna būtu, ja reāli psihiski slims.

Censtos noskaidrot vai nevajag rīt kādas zāles, lai atčakarētu smadzenes. Katrā ziņā te tiešām svarīga vēsture. Vienkārši ir cilvēciņi, kurus ģimenē par daudz lutinājuši un tad viņi tādi paliek aiz pieraduma. Tev jau kāds teica par to līdzatkarību. Tur vienīgo risinājumu redzu - nu bozies bozies, kamēr pašam apniks. Ļoti izklausās pēc infantilisma. Kāds skarbāks vārds vai vienaldzība vienkārši signalizēs, ka sorī, tava bošanās nestrādā.

no ieraksta nesapratu, kam ir kaut kas ārisina. Visa šī situācija ir problēma kuram? Tas cilvēks jūtas neapmierināts ar situāciju? Vai apkārtējie jūtas neapmierināti? Tam, kurš jūtas neapmierināts, ir jāmaina pašam sevi. Nevis jums jāmaina viņš. Neviens negrib, lai kāds no malas atnāktu un sāktu viņu mainīt. Es arī apvainotos.

Tur viss ļoti saprotami. Jums vajag, lai viņš neboztos?

Man reiz gudra psiholoģe teica, ka apvainošanās ir manipulēšana, un nekas vairāk. Jo vairāk apkārtējie uztraucas, ka kāds atkal ir/būs apvainojies, jo biežāk tas "kāds" šo taktiku pielieto. Jo tā strādā! Vēlamais efekts panākts - bez piepūles saņem uzmanību un visi izklājas priekšā kā paklājiņi, lai tikai tas "kāds" neapvainojas. Un viņš tādā veidā iegūst varu, jo apvainoties var par jebko. Veidojas sava veida līdzatkarīgo attiecības. Kā ar to tikt galā - to gan nezinu. Ja nu vienīgi nepavilkties uz to apvainošanos, likt saprast, ka tā neko nerisina un ir citas, patīkamākas un iedarbīgākas metodes, kā komunicēt. Tas gan ne vienmēr strādā un jebkurā gadījumā prasa ilgu laiku, bet vismaz apkārtējie pasaudzē paši savus nervus, jo manipulatoriem izdarīt visu pa prātam vienkārši nav iespējams.
Man ir līdzīgi ar vecmāmiņu un vēl pāris cilvēkiem dzīvē. Ar tiem, kas nav radinieki, vienkārši vairs nekomunicēju.

Depresija kopš bērnības?

Bet tādiem ļoti veciem ļaužiem ir manīta tāda tīšā apvainošanās. Cilvēks vispār tāds sarežģīts un prot ieklemmēties nejēdzīgos režīmos

Ne, ne, tik vienkārši tas nav. Tur tā lieta, ka ir milzu atšķirība starp depresīvu garastāvokli, par ko saki tu, un depresiju. Tieši tāpat kā starp vienreiz gadā apsāpas kuņģis un sadzīvošanu ar hronisku gastrītu. Taisnība arī tajā, ka uz vecumu visas hroniskās kaites saberzē rociņas un sarosās uz normālu uzdzīvošanu :D
Un taisnība arī, ka muļķīgi spriedelēt par lietām, par kurām neko nezinam

+++

vai šis, Tavs radinieks, dzīvo aktīvu sociālo dzīvi? Visa pasaule ir bezjūtīgi stulbeņi, vai tikai jūs - ģimene?

neesmu ārsts, diagnozs neuzstādu, bet tas neizklausās pēc kā tāda, ko var izārstēt izlasot Deilu Kārnegī. Iespējams kamoliņu pašķetināt varētu psihoterapijas kurss.

No mans personiskās pieredzes, tādi cilvēki, ar tendenci apvainoties, ar gadiem aiz vien vairāk aiziet savā astrālā. Jebkādas loģiskas sarunas un piedāvājums, nu pag, izanalizējam kopā, kas tur bija un vai tiešām bija tik traki, tiek uztvērts kā kara pieteikums un nobloķēts ar durvju ciršanu un klusēšanu. Tādi cilvēki aiziet izolācijā un tur arī paliek.

Mantra pret apvainošanos. (ātrumā atradu te)
https://ilure.livejournal.com/26072.html

Tiesa, ja cilvēkam vispār nav humora izjūtas, tas nelīdzēs.

Pameklē kaut ko par šīzofrēniju.
Pirms mēģināt diagnosticēt/āŗstēt ar "tautas metodēm" labāk atrast kādu speciālistu, kas pateiktu vai ir vai nav kāda psihiska saslimšana.

http://www.delfi.lv/vina/personiba-un-brivais-laiks/aktuali/tuvinieks-cies-no-sizofrenijas-ka-rikoties-parejiem.d?id=46815493&page=1
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/veseliba/9-jautajumi-un-veidi-ka-atpazit-psihiskas-slimibas-un-vardarbibu.a206875/

Ja cilvēks pats negrib mainīties, nekādas terapijas/cīņa/speciālisti nepalīdzēs. Vienīgais ceļš ir mainīt savu uztveri - SAVU. Nu, abižojas - lai abižojas. Mēs taču zinām, ka tas tādēl, ka sirgst. Uz to apvainoties ir kā apvainoties uz iesnaino, ka tas šņaukājas. Pieņemt, sevī saprast, ka situācijā nav ne tavas ne viņa vainas, sadzīvot.

nav tik vienkārši. Ja gribas saglabāt labas attiecības, tad visu laiku jādarbojās ar baltiem samta cimdiņiem. Tā ir nepārtraukta piedomāšana pie tā ko saki vai dari un arī tad tas viss var tik interpritēts pa savam, pa "sāpīgo". Var aiziet līdz apsurdam, teiksim, kad apvainojas par kaut kādiem taviem lēmumiem, kas vispār nekādā veidā neskar cietēja dzīvi. Apvainojas vienkārši par to, ka neesi laicīgi pastāstījis, ka grasies kaut ko darīt.

Tad ielieciet viņam pa kluso glāzē lsd vai ko tml.;))

es vispār arī esmu šāds cilvēks, un manā ģimenē arī vēl citi šādi ir. es varu tikai arī apliecināt, ka tas ir slimīgi sakrājusies neuzticēšanās pasaulei, cilvēkiem un sev. un izolēto to atrisināt nevar, tikai uz brīdi - apliecinot, ka tu šo cilvēku ļoti mīli, cieni un redzi. bet tas palīdz maybe uz diennakti. to var risināt vnk ar terapiju. vai psihedēliju.

nu jā, apēdiet kopā sēnes

Šizofrēnija, disbakterioze, vēzis lol Lieciet cilvēku mierā un dzīvojiet savu dzīvi

Es tik jūtu līdzi nabaga cilvēkam. Nē, nē tev

Kad cilvēks būs jūs izbanojis no savas dzīves par nemitīgu glābšanu, padod ziņu. Vai drīzāk nepārdod, man vienalga.

Un es pat ne nosaucu nevienu diagnozi! (pride)

Viss nav. Tavi komentāri man jā

Apvainošanās laikam ir visā jūsu ģimenē ierasta lieta, ne?

Parasti apvainošanās piemīt sievietēm, tā teikt, princeses uz zirņa sindroms. Varbūt bērnībā izlaista, pārāk lutināta. Ja šis cilvēks apvainošanos un nerunāšanu izmanto, lai manipulētu ar citiem, bojātu citiem garastāvokli, radītu saspringtas situācijas, bet pašam tā neliekas kā problēma, diez vai ko var darīt. Tas ir kā alkoholiķi gribēt ārstēt, kamēr pašam liekas burvīga dzīve ar pudeli rokā. Katram citāds raksturs, bet es neizturētu un pateiktu sejā, ko par tādu slimu uzvedību domāju, visdrīzāk uz labu laiku pārstātu jebkādu apzinātu komunicēšanu, un vienalga, kāds tam cilvēkam statuss, ģimene vai kaimiņš.
Kā citi ir minējuši, problēmas ir jēga risināt tam, kurš problēmu atzīst un var to atrisināt saknē - pats, nevis citus bakstīt.

Vārds, ko meklē, ir 'aizkaitināmība'. Meklēsi angliski - irritability.

Kas neko daudz nepalīdzēs jautājumā par 'a kā to diagnozi sauc', jo labu veiksmi izrakt kādu psih* diagnozi, kam šis nebūs viens no potenciāli uzkrītošajiem un apkārtējiem visredzamākajiem simptomiem - aizkaitināmība jau vienkārši ir virspusējā izpausme situācijai, kur spēja paciest ir mazāka nekā tas, ko dažādu apstākļu dēl nākas paciest. (un 'daudz paciest' nav obligāti jābūt no malas objektīvi redzamam - svarīgas ir subjektīvās, nevis objektīvās ciešanas, kur nu vēl no malas cita subjektīvi uztvertās indivīda ciešanas). Katrā ziņā, viņam sava reakcija katrā atseivšķajā gadījumā visticamāk šķiet pilnīgi normāla, loģiski pamatota un adekvāta.

Starp citu labot ''daudz nākas paciest'' puses problēmu pārsvarā ir daudz efektīvāk nekā 'patrenēt pacietību'. Satrennētai pacietībai vienkārši fiksi tiks uzkrauts vairāk ciešanu/frustrāciju/uztraukumu un būs atpakaļ nulles punktā. Tas tā, vēl viens akmens groziņā par labu 'kāpēc gan, ja jau cilvēks ir gana tuvs, lai savu sirdsapziņu pulētu internetos sūdzoties, nebūtu vērts tomēr palīdzēt arī tikt pie speciālista palīdzības - jo pats acīmredzot nesaņemsies un nenoorganizēs.'

Un vēl, ne tāpēc, lai ar pirkstu rādīu uz konkrētu diagnozi, bet tāpēc, ka infoburbulī pēdējā laikā uzpeld daudz labu, viegli uztveramu tekstu tieši par šo diagnozi (gan jau kaut kāds nesens international awarness pasākums bijis) - varu ieteikt palasīt par otru BPD - Borderline Personality Disorder, kontekstā ar stigmām mītiem un aizspriedumiem. Vari sākt kaut vai šeit - https://thediagnosisofexclusion.wordpress.com/2016/11/02/why-are-people-with-personality-disorder-so-manipulative/

Konkrēto keywordu minu ne tāpēc, lai to piemērītu konkrētajam indivīdam - daļas, kas skaidro diagnozi vispār var izlaist. Bet tieši otrādi -, tajos viegli lasāmajos tekstos var meklēt atbildi uz jautājumu ko iesākt ar sevi un kā veiksmīgāk un produktīvāk noformulēt personīgo attieksmi pret šādiem civlēkiem. (Pieņemot, ka saskare būs jāturpina un ir vēlme to uzlabot, nevis izmest un aizmirst konkrēto personāžu. ) Diagnoze būs ekstrēmāks gadījums, bet daļa par 'draņķīgas starppersonālās prasmes, tāpēc mēģina cilvēciskās vajadzības apmierināt īstermiņā efektīvos bet ilgtermiņā attiecības postošos veidos' droši vien spēkā arī šajā gadījumā. Un saprotot, kāpēc cilvēks tā rīkojas, būs vieglāk arī saprast veidus, kā palīdzēt. "Viņš tā dara, jo viņš ir manipulators' nav atbilde - ja viņš ir manipulators, tad ļoti draņķīgs, ja jau par viņu cibā jāsūdzās kā par viegli aizkaitināmu personu. Par prasmīgiem manipulatoriem visi sajūsmiņas un ievēl par prezidentiem.

Jebkurā gadījumā, ja ir gana slikti, lai sūdzētos cibā, tātad ir gana slikti, lai aprunātos ar speciālistu. Sākumā psihologu/psihoterapeitu/psihiatru, kas nu ir pieņemamāks un ērtāk pieejams. N.B. Ne visi psihoterapeiti ir ārsti. (ir divas biedrības - psihoterapeitu un psihoterapeitu-ārstu, katrai sava mājaslapa ar visu biedru sarakstiem). Ja problēma ir ar runāšanu labojama, tad ārsts nav obligāti. Vai psihoterapeits-kas-nav-ārsts pacentīsies rekomendēt ārstu pie kā griesties, ja tomēr problēma tāda, kam vajag ko nopietnāku - kas zin ,bet nu slitkāk kā neko nedarīt jau nebūs. Atliek uzticēties.

Labkovskis (šobrīd viens no populārākajiem psihoterapeitiem Krievijā) šo bija ielicis savā FB.
Varbūt noder. https://psychologytoday.ru/public/obida-drugoy-vzglyad/?utm_source=facebook.com&utm_medium=social&utm_campaign=-na-dnyah-uvidel-takuyu-stsenu.-mama-za-cht

Man personiski pārvērtēt pirmkārt savu - bet arī vairāku citu cilvēku - reakcijas palīdzēja kaut kur lasītā tēze, ka apvainošanās esot infantīla uzvedība.

Kā ar uzturvielām un ķīmisko balansu? Saku, jo tas ir skaidrs no pētījumiem un pašas pieredzes, ka hroniskas novirzes uzturā (nepietiekamība vai nepareizs konkrētu mikronutrientu līdzsvars) saasina emocionālo stāvokļu izteiksmīgumu un, attiecīgi, ierobežo spējas tos kontrolēt. Terapija viena pati varētu nedot pietiekami instrumentus un resursus lai tiktu galā.

https://cronometer.com/
Ar šo var sākt, bet diemžēl lai saprastu, kā mikroelementi ietekmē lietas, būs jāpameklē dziļāk par katru.

Rekur ir tante dzīvi tam savā ziņā veltījusi: https://www.youtube.com/watch?v=WInVJyekwqU

Ja beshus izraisa nobiides no plaana, apluuko ko noziimee aspergera sindroms. Vispaar autisms kaa taads.

Mums ģimenē ir identisks gadījums. Apvainošanās ir tiešām ik uz soļa, tādēļ komunikācija praktiski nav iespējama. Kas interesanti, cilvēkam pat tik pat gadu. Visādi izmēģinājāmies. Sākšu ar to, ka uzbāšanās, mēģināšana cilvēku izmainīt vai morāles lasīšana par citu jūtu neievērošanu vai ko līdzīgu situāciju padarīs tikai sliktāku (durvju ciršana, vēl lielāka norobežošanās un apvainošanās). Mēģinājām arī ieteikt psihologu - sākumā atteicās par to dzirdēt, pēc tam piekāpās bet visus norakstīja kā nederīgus. Kā jau te iepriekš tika minēts - ja cilvēks nesaskata sevī problēmu, viņš nevar un nevēlas mainīties. Ja tev izdosies pierunāt apmeklēt psihologu un šis cilvēks to turpinās apmeklēt, tad tas būs milzīgs solis uz priekšu. Veiksmi ar to. Lasīju arī Kārnegī - jā, viņš šo problēmu apraksta ļoti atbilstoši, bet neredzēju iedarbīgu ieteikumu situācijas uzlabošanai, viņš to norakstīja uz manipulāciju, par ko nestrīdos, bet tur apakšā ir vēl vairāki mošķi. Ja šis radinieks nebūtu man īpašs, jau sen būtu pilnīgi pārtraukusi komunikāciju, jo ir patiešām grūti nepārtraukti justies kā visu nepareizi darošai. Kas manā gadījumā palīdzēja - nogriezu komunikāciju ar šo cilvēku par 90%, cenšos maksimāli izvairīties no pirmā soļa speršanas, bet darīju zināmu, ka ja nepieciešama palīdzība vai jebkāda veida atbalsts, esmu blakus un uz mani var paļauties. Otrs, apvainošanos neuztveru personīgi, uztveru to kā psiholoģisku disbalansu, bet ne slimību (būtiska atšķirība). Trešais - nekad neinteresējos un neizsaku jebkādu negatīvu viedokli par šī cilvēka persobisko dzīvi. Ja ko saku, tad tas ir tikai kaut kas neitrāls vai pozitīvs, jo ir arī depresijas vēsture, kas iet roku rokā ar mazvērtības kompleksiem. Kopumā iesaku sniegt palīdzīgu roku kur tā nepieciešama un kur tiek pieņemta, ja ne - neuzbāstos, ļautu dzīvot savu dzīvi, pieļaut savas kļūdas, sadzīvot ar sekām. Vēl pieminēšu to, ka cilvēks nekad savos 25 nav strādājis algotu darbu, ģimenē bijis jaunākais, tādēļ maksimāli lutināts un sargāts. Ir bijuši negatīvie aspekti ģimenes dzīvē, kas noteikti piemetuši savu artavu šajā stāvoklī.
Bija smieklīgs gadījums, kad kāds man ieteica aiziet pie psihologa, lai es no tā uzzinātu par situāciju un saņemtu kādu ieteikumu - tātad, būt kā starpnieks starp psihologu un šo cilvēku. Pagājis jau kāds laiks un tagad man šī doma vairs nešķiet tik smieklīga.

Nezinu, vai tas ko līdzēs, bet es sāktu ar to, ka vienkārši beigtu eneiblot šādu uzvedību un ļaut ar sevi manipulēt. Apvainojies – apvainojies, ej bekās, neviens ar tevi vairs nerunās un neko nedos. Man rados ir viena līdzīga – gan ne tik traki, bet ļoti patīk apvainoties par sīkumiem, parasti to, ja kādam viņai nav laika TIEŠI TAD, kad viņai vajag un TIEŠI TĀ, kā viņai vajag (nopietni, cilvēks pat ir gribējis, lai es kavēju darbu, lai palīdzētu viņai kkādas lietas kārtot -- kad šīs lietas nav laiksensitīvas un ir izdarāmas citos laikos -- es runāju par kapu kopšanu). Mēs parasti nogaidījām, negribi-nevajag, pēc kādām pāris nedēļām klusums pāriet un viss norm.

Ja apvainošanās ir kopš bērnības, vai cilvēkam ir izvirzīta apakšlūpa? Tad tas ir raksturā, teju iedzimts.
Otrs iespējamais iemesls ir apgūts uzvedības modelis - palīdz psihoterapija.
Ja iegūtas, izveidojušās. ne iedzimtas psihes pārmaiņas - palīdz akupresūra.
Ceturtais iespējamais iemesls, kā jau minēja, ir hormonu disbalanss. Jā, tas var būt vairogdziedzeris, bet manā paziņu lokā dramatiska apvainošanās bija saistīta ar klimaktēriju. DRAMATISKA. Uz visu un visiem. Tiklīdz sāka lietot HAT - gluži kā samainīta, adekvāts, patīkams, komunikabls cilvēks.

https://www.amazon.com/Difficult-Conversations-Discuss-What-Matters/dp/0143118447

šī ir vnk izcila grāmata par to kā risināt grūtas sarunas ar radiem, draugiem, paziņām un kolēģiem.

Es piekrītu chimerai, ka cilvēks ir jāliek mierā. Jo grozies kā gribi, jebkurš mēģinājums iet pie tā cilvēka runāt, tam cilvēkam izskatīsies kā attieksme – tu mums nepatīc tāds kāds esi, ar savu raksturu un apvainošanos, tāpēc tev būtiski jāmainās un vēlams lai tu tagad ietu pie psiha un to izdarītu. Neviens nepieņems šādu kontroli pat no vistuvākā radinieka.

Protams, tur var būt apakšā dažādas citas problēmas, kuras varbūt vajag risināt. Es varu iedomāties divus variantus – 1) lai ar šo personu parunā kāds cits, tiešām neitrāla persona bez ieinteresētības. 2) Sāk pašam iet pie psiha un risināt šīs problēmas. Un tad jau radinieki var izrādīt interese, par ko jūs tur runājat: – Jā, mēs tur runājam par manu aizkaitinātību. – Aha, interesanti, man šķiet, ka man arī reizēm ir tāda aizkaitinātība...