< back | 0 - 10 |  
netti [userpic]

December 14th, 2017 (10:21 pm)

Tēmēju ļoti precīzi, tieši kurvī kaulu. Ar mazākiem akmentiņiem netrāpu, ar lielo - tieši centrā. Neplīst, neplīst, ieplīst, izplīst. Kurvis ar caurumu. Neko citu viņā vairs nevar ielikt, viss krīt cauri, tikai lielais akmens tur ideāli ieguļ. Un pierod un nevar vairs izdabūt ārā. Ne ar kāju izspert, ne pret sienu metot, kurvis ar akmeni tagad ir nešķirami.

netti [userpic]

December 14th, 2017 (09:17 pm)

Solis uz priekšu, divi atpakaļ. Tu nāc un es eju, es eju un tu nāc. Man šķiet, ka gaiss ir tīrs no plēsējiem, es izeju klajumā, izklāju sedziņu, atveru piknikgrozu un tad dzirdu atkal tevi. Nenāc, es mierīgi ēdu, ļauj man paēst. Lūdzu!

netti [userpic]

December 9th, 2017 (02:28 pm)

Ir dienas, kad jūties kā jēla ola un visi valkā adatainus cimdus. Kāpēc skolas nepasniedz jūtu mācību? Viss izskatītos savādāk. Cilvēks nebūtu tik apmaldijies, būtu instrukcija. Bet tagad ir karuselis ar kuru pašam jāiemācās tikt galā. Es atvainojos, dirsā ģeometriju, ķīmiju, vēsturi, ja tas ieplūst pussagruvušā graustā ar halucigēnu kompasu. Prioritātes ir pakaļitātes. Bet mēs tikai skrienam tām pakaļ.

netti [userpic]

December 7th, 2017 (08:55 pm)

Es varu izslēgt sevi. Pavisam nopietni. Man uz skausta uzauga sarkana sāpīga sāpīga poga, kad to nospiež, tad viss sliktais pazūd. Es viņu izmantoju reti, jo tā ir kā pēdējais lielais trauksmes signāls pirms kuģa grimšanas, kad sūdi tiešām ir neizbēgami, moments, kad tu apzinies, ka ātrie būs jāsauc, ka tā nav tikai galvas noreibšana, kad viņš tevi apvaino caur puķēm, bet puķes ir pārāk reti izkārtotas un pļauka tev sejā ir jau pavisam atklāta un tavs pienākums ir aizstāvēties. Pogām ir dažādi izskati un dažādi lielumi, esmu dzirdējusi par tādām, kuras nospiežot vairs netiek atpakaļ, tu vairs nevari atgriezties, tad ir jāatvieno sistēma, jāļauj cilvēkam aiziet savādāk viņš vēl ilgi klīdīs pa miglainajiem laukiem, starp nokaltušajiem kokiem.

netti [userpic]

December 5th, 2017 (01:04 am)

Pamēģini uz nedēļu iekrist zem segas depresijā un tava šļuru krūku būvētā dzīve draud sabrukt. Man patīk labāk tā. Tas ir pozitīvāk nekā nozūmēties.

netti [userpic]

December 5th, 2017 (12:34 am)

No rīta tāda sajūta, ka varētu arī nomirt. Pēc paēšanas jau labāk. Pēc pastaigas arī biškucīt. Aukstais gaiss ne tikai piedzērušu atspirdzina, izrādās. Jūtos vāja un saplaisājusi. Gribu visu pamest. Bet tad no rīta viss atkal ir labi. Un roka, kas tev plecu turējusi, apmulst nevajadzīga. Nožēlo, ka viņai solijies, kaut tikai ar neskaidriem vārdiem, murdošā vibrācijā jūtamiem. Nēnēnē, es visu nožēloju, esmu nožēlojama, līdz brīdim, kad tāda atkal vairs nejūtos. Un tad es atkal lecu gaisā un izlaižu visu pozitīvo līdz pēdējai lāsītei.

netti [userpic]

November 29th, 2017 (08:01 pm)

Lonijstantes galvenā misija pēdējās dienās ir iznīcināt kodes.
Kā nozvan modinātājs,
viņa ieslēdz manā istabā gaismu, nopēta griestus, piestumj tabureti taj vietā kur paralēli griestos ir kode,
kāpj uz taburetes un
no visa spēka mauc pa kodi ar sarullētu žurnālu.
Tad viņa nokāpj no taburetes,
stumj to tālāk
un atkal sit
un sit.
Viena kode atrodas tieši virs manis. Viņa skatās uz manām pusaizlipušajām acīm ar savām pusaizlipušajām acīm, sniedz man sarullēto žurnālu ar vārdiem
"Es tev uzticu slepkavību".
Lieta tāda, ka pirms dažām dienām viņas dzīvoklī parādijās nelaba smaka. Sākumā viņa domāja, ka viņas čības smird. Pasmaržojusi čības, viņa konstatēja, ka čības vis nesmird, bet ja gadījumā viņas deguns melo, iesvieda tās veļasmašīnā. Pēc čību izmazgāšanas smaka nav pazudusi. Ilgi meklējot smakas avotu, viņa to beidzot atrada, aiz sienas skapīša aizkrituša, sapuvuša siera veidolā, kuru bija apsēdušas

kodes.

netti [userpic]

November 29th, 2017 (07:06 pm)

Eju pa caurumainu ceļu pa dienu. Eju pa caurumainu ceļu aptakaļ tikai jau kaut kamā kas izskatās pēc nakts, bet pēc parametriem skaitās vēl vakars. Parunāju ar gudriem cilvēkiem, kuri man pavēra acis, bet līdz ar to atskārtu, ka esmu neizbraucamā krustojumā, jābrauc atpakaļ vai jāatmet šitā lieta. Nu kā tad savādāk, ja dzīve mani nelaiž tajā virzienā kurā gribu iet. Viņa vienmēr tā dara kad tā vajag darīt un, klausot viņai, vienmēr galā iznāk labāk nekā sakumā šķitis.
Bet
pārnākot mājās saņēmu strosti.
A vienalga man viss.
Visiem visss vienmēr bijis vien alga, bet pēkšņi, kad man vienalga, tad vienaldzīgie sarosās un
viņi nevar iedomāties cik
stulbi
izskatās.

netti [userpic]

November 29th, 2017 (09:43 am)

Tik briesmīgs rīts. Tas pat nav rīts, debesis ilnīgi aizklātas ar to necaurredzamo vati, nelaiž mīļumiņu laukā. Viss pelēks kā nekurienē. Neko negribu darīt, neko. Kaut arī vakar diezgan agri aizmigu, uz austiņām klausoties apgūstamo informāciju, jo tā vieglāk iekalt nekā rakstītu.

netti [userpic]

November 28th, 2017 (10:35 pm)

Ir vēl izaudzis tāds baigais kamolis. Nē, nu dzīvē viss ok, tfu, tfū, tikai šitā lieta. Man jau šķiet, ka tā ir viena no tām lietām, kuru savā prātā uzbēvē milzīgu, visu laiku koncentrējoties uz to, bet es nevaru būt pārliecināta par to, jo nevienam par to neesmu stāstījusi, tāpēc nav perspektīvas no malas. Bet, ja stāstu to kādam no malas, tad tas jau kļūst kaut kas reāls, taustāms un to es negribu, palieku pie tādas netveramas sajūtas, nu i nafig. Tas jau nebūtu nekas, tikai ja kamolis arī nesarautos katrreiz kā tam tuvojos, neatbildētu ar pretreakciju un tas jau vairs nav labi. Galu galā - priekš kam, man tas nav vajadzīgs. Bet tas aug un aug, jo vairāk to ignorēju jo lielāks tas aug un dažreiz man šķiet - viss, eju uz konfrontāciju, atklājos, tad lūzīs ledus un viss būs normāli, sagrūs tā skaistā, nospriegotā ledus pils un pāri aliks čiks, jo es taču esmu parasts cilvēks, neesmu nekāda pils un man pretī arī ir parasts cilvēks.

< back | 0 - 10 |