pajautaa

apvainošanās

« previous entry | next entry »
Jun. 19., 2018 | 12:55 pm
posted by: tikko_pamodos in pajautaa

Padoms vaig. Tuvs cilvēks ģimenē jau kopš bērnības sirgst (nezinu, kā to citādi apzīmēt) ar apvainošanos, kas pakāpeniski laika gaitā ievērojami progresējusi.

Vai jūs varat, lūdzu, ieteikt teorētisko literatūru (rakstus, grāmatas, pētījumus, intervijas u.tml.) par šo tēmu? No psiholoģijas, attiecību veidošanas, personības izaugsmes, nezinu, kāda vēl skatpunkta. Kā cīnīties, ko un cik daudz var palīdzēt ģimene, lai palīdzētu mazināt šo sakāpināto pasaules uztveri. Pie kādiem speciālistiem vērsties, ja tas vispār var ko līdzēt. Cilvēkam drīz būs 25 gadi. Pēdējā laikā kļūst neiespējami kontaktēties, tikko kā kaut kas nenotiek pa prātam, pirmā reakcija - sapūšas un nerunā. Apvainojas pat par pavisam ikdienišķiem sīkumiem, piemēram, ja kāds no mājiniekiem uzreiz nevar pacelt telefonu un atzvana pēc mirkļa. Paldies par ieteikumiem un komentāriem.

# | jā, ir doma! | Add to Memories

Comments {86}

zane

from: [info]lidot
date: Jun. 19., 2018 - 09:50 pm
#

Depresija kopš bērnības?

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

Ķērpis

from: [info]kjeerpis
date: Jun. 19., 2018 - 10:24 pm
#

Ja neārstē, pati no sevis jau nepāriet. Varbūt mazam bija tas pārjūtīgums, un šādi ļaudis jau tendēti uz depresijām. Lai gan.. it kā neārstētai depresijai vajadzētu būt tendencei uz arvien bēdīgāku stāvokli. Ja nemainās.. Kas lai zin, bet diez vai kāds pats priecīgs, ka visu laiku jācīnās ar aizvainojumu

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

Ķērpis

from: [info]kjeerpis
date: Jun. 19., 2018 - 10:27 pm
#

Bet tādiem ļoti veciem ļaužiem ir manīta tāda tīšā apvainošanās. Cilvēks vispār tāds sarežģīts un prot ieklemmēties nejēdzīgos režīmos

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

zane

from: [info]lidot
date: Jun. 19., 2018 - 10:48 pm
#

nu, slimību sacerēšana sev pašam (tai skaitā "man ir depresija") arī pieder pie manipulēšanas metodēm, bet ne man spriest - neesmu nedz izglītojusies šajā jomā, nedz zinu konkrēto cilvēku un situāciju.
bet par to apvainošanos par niekiem - es reizēm saprotu, kā līdz tam var nonākt, jo man šķiet, ka katram dzīvē ir bijis kāds periods, kad jūtas nepietiekami pamanīts, uzklausīts un apčubināts. un tad jau aiziet... galvenais laikus pamanīt un atpazīt, tad var pasmieties par sevi un dzīvot tālāk. bet gadās, ka tās "pamanīt, atpazīt, pasmieties" prasmes uz vecumu stipri atrofējas.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

Ķērpis

from: [info]kjeerpis
date: Jun. 19., 2018 - 11:04 pm
#

Ne, ne, tik vienkārši tas nav. Tur tā lieta, ka ir milzu atšķirība starp depresīvu garastāvokli, par ko saki tu, un depresiju. Tieši tāpat kā starp vienreiz gadā apsāpas kuņģis un sadzīvošanu ar hronisku gastrītu. Taisnība arī tajā, ka uz vecumu visas hroniskās kaites saberzē rociņas un sarosās uz normālu uzdzīvošanu :D
Un taisnība arī, ka muļķīgi spriedelēt par lietām, par kurām neko nezinam

Atbildēt | Iepriekšējais