Ķērpis' Journal [entries|friends|calendar]
Ķērpis

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[16 Jul 2019|04:20pm]
Zinu, ka nezinu.

Vien sajūta, kad ir iepeldēts tirdzniecības aģenta zonā - puspatiesības, neko konkrētu nepateikt, neko līdz galam nepateikt, paļaušanās, ka gan jau izmuldēsies, gan jau samuldēsies, gan jau izlīdīs no situācijas bez konflikta, par primārajām liekot savas nesaprotamās intereses, - ir nepatīkama.

Jebkāda veida cilvēciskās attiecības nav nažu komplekta iesmērēšana svešiniekam.
Tas aizvaino.
Pat ne tik daudz rīcība, kā tā pārliecība par savu meistarību vai otra dumjību. Vai abiem.

Nav jēgas aizvainojumam, bērnišķīga reakcija. Varētu kādreiz pajautāt, vai cilvēks pats apzinās, ka tā dara, un šādas izturēšanās iemesliem. Iedomāties, ka tā vienkārši var izprast otra cilvēka domu un rīcību cēloņsakarības, ir lieka augstprātība.
Bet, kāda jēga?

Kur cilvēki rauj to nenormālo pašpārliecinātību, ka viņi ir tik gudri, bet tie citi, tie citi gan - pilnīgi idioti?
2 comments|post comment

[15 Jul 2019|02:11pm]
Esmu atsākusi sapņot. Tā pati par sevi jau ir laba zīme. Un šonakt nosapņoju tehnisko risinājumu jau sen aktuālai problēmai. Tik vienkāršu un acīmredzamu, ka nav saprotams, kā to agrāk neiedomājos. Tur bija ideāla kustība, nebija gan fiksācijas, bet kustība bija ideāla. Un fiksāciju piedomātu.
Es jau saprotu, ka loģisks šis risinājums šķita tikai sapnī.
Bet, sasodīts, tāpat labprāt atcerētos, kāds tas bija.
post comment

[13 Jul 2019|05:05pm]
ok
2 comments|post comment

[10 Jul 2019|02:26pm]
Lielas kļūdas, mazas kļūdas, visa dzīve kā kļūdu virtenīte
2 comments|post comment

[07 Jul 2019|09:22pm]
zvērīgi sērīgi rumīgi skumīgi pēdīgi bēdīgi
2 comments|post comment

[04 Jul 2019|11:57pm]
Bruņas, čaumalas un miziņas.

Un tad ieslēdzas šķaidītājs.
2 comments|post comment

[02 Jul 2019|02:28pm]
Tas bija jautājums
6 comments|post comment

[01 Jul 2019|12:08am]
Tas bija tik ļoti pa īstam.

Un tā nemaz nebija patiesība.
post comment

[22 Jun 2019|09:19pm]
Tā sajūta, kad esi brīvs, bet nejūties brīvs, ir kaitinoša
post comment

[22 May 2019|12:33am]
Kaut kā tieši no tukšuma mūkot sanāk parakstīties uz kompromisiem, pēc kuriem tukšums vēl tukšāks
post comment

[15 Apr 2019|07:13pm]
Ceru, ka pilnmēness tuvošanās pēkšņi sākusi ietekmēt, jo tad ir iespējamība, ka šis zudīs, neatstājot pat atmiņas
Bet pārņēmusi sajūta, ka zobrati atstāj savas gultnes, un mehānisms jūk ārā pie katras kustības, un nekas vairs nedarbojas, kā tam vajadzētu. Klaboša tukšgaita un krītošas detaļas
post comment

[10 Apr 2019|01:02am]
Reālās situācijas novērtēšana ar prātu un tik tiešām aptvert reālo situāciju nepavisam nav viens un tas pats.
post comment

[08 Apr 2019|08:09pm]
Pastelis aiz loga
post comment

[07 Apr 2019|12:45pm]
Ir svarīgi izkristalizēt, vai tas, ko zaudē, ir būtisks, vai tikai tukša iedoma par būtiskumu

Un tad arī saprast, kā par to visu justies un sajusties
1 comment|post comment

[23 Mar 2019|12:50pm]
Cilvēki laikam sirgst ar nekļūdīguma sindromu. Es izdarīju kļūdainu izvēli, kuru pēc tam laboju. Un turpinu saskarties ar lielo izbrīnu par Tagad. Nevis, kada velna pēc bija tas Agrāk.
Tiešām, tiešām cilvēks vienmēr uzreiz apprec pareizo cilvēku, atrod pareizo darbu, izvēlas pareizo profesiju, izvēlas pareizo frizūru. Un jebkāda izmaiņa tajā nozīmē bezgalīgu taisnošanos mūža garumā par mainīto, pat ja jaunajā modelī sen jau ir ilgāk dzīvots kā kļūdainajā.
Ir nepatīkami.
1 comment|post comment

[20 Mar 2019|10:23pm]
Dīvains periods. Nejūtu šobrīd vienmēr sev tik ļoti klātesošo neapmierinātību ar dzīvi, sevi, kas sen jau bija pieņemta kā neatņemama dzīves un paša būtības sastāvdaļa. Ja šis ieilgs, interesanti, vai un kā tas pamainīs mani un manu skatījumu uz visu? Jo, ja to neapmierinātību paņem prom, paliek tukšums, un ar kaut ko jau tas tukšums piepildīsies.

Bet varbūt šī tik maza pauze, māns un pašapmāns
post comment

[07 Mar 2019|12:33am]
Trūkst cilvēcīguma dzīvē, trūkst sarunu, pafilozofēšanas pie vīna glāzes

Apnicis ieklīst citu cilvēku dzīvēs, nenozīmējot viņiem neko, nebūtiskais garāmgājējs
post comment

[07 Mar 2019|12:32am]
Ar neīstām lietām iekšējo grauzēju nepiemuļķot
3 comments|post comment

[26 Feb 2019|11:37pm]
Ko es sev gribēju pierādīt? Izaudzēt biezāku ādu, norūdīties, iegūt distancētāku skatījumu, iemācīties nekrist tajās pašās lamatās, iemācīties cēli izkāpt, kad iekrists?
Vai kaut ko no tā izdarīju?
Nezinu.
Vai šobrīd jūtos labi?
Drīzāk nē.
Varbūt kaut kad vēlāk es sapratīšu, ka jēga bija
post comment

[06 Feb 2019|08:45pm]
Ir cilvēki, kas nerunā.
It kā runā, bet nerunā.
Nav tā, ka satiekot ir neveikli, nav tās situācijas, kad nerunāšana karājas gluži taustāma, kad pats nemanot esi sācis histēriskā balstiņā nerimtīgu runu, mēģinot iziet no situācijas.
Ir omulīgi, un nepamet sajūta, ka aiz tās nerunāšanas ir kaut kas pazīstams un saprotams.
Un ļoti iespējams, ka patiesība ir tāda, ka tas, kurš nerunā, esmu es.

Bet varbūt ir jāsaprot, ka jāmet miers, jo tas, ka sarunas neveidojas pašas no sevis, visu pasaka, un sakāmais ir tāds, ka jāmet miers
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]