Ķērpis' Journal [entries|friends|calendar]
Ķērpis

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[15 Apr 2019|07:13pm]
Ceru, ka pilnmēness tuvošanās pēkšņi sākusi ietekmēt, jo tad ir iespējamība, ka šis zudīs, neatstājot pat atmiņas
Bet pārņēmusi sajūta, ka zobrati atstāj savas gultnes, un mehānisms jūk ārā pie katras kustības, un nekas vairs nedarbojas, kā tam vajadzētu. Klaboša tukšgaita un krītošas detaļas
post comment

[10 Apr 2019|01:02am]
Reālās situācijas novērtēšana ar prātu un tik tiešām aptvert reālo situāciju nepavisam nav viens un tas pats.
post comment

[08 Apr 2019|08:09pm]
Pastelis aiz loga
post comment

[07 Apr 2019|12:45pm]
Ir svarīgi izkristalizēt, vai tas, ko zaudē, ir būtisks, vai tikai tukša iedoma par būtiskumu

Un tad arī saprast, kā par to visu justies un sajusties
1 comment|post comment

[23 Mar 2019|12:50pm]
Cilvēki laikam sirgst ar nekļūdīguma sindromu. Es izdarīju kļūdainu izvēli, kuru pēc tam laboju. Un turpinu saskarties ar lielo izbrīnu par Tagad. Nevis, kada velna pēc bija tas Agrāk.
Tiešām, tiešām cilvēks vienmēr uzreiz apprec pareizo cilvēku, atrod pareizo darbu, izvēlas pareizo profesiju, izvēlas pareizo frizūru. Un jebkāda izmaiņa tajā nozīmē bezgalīgu taisnošanos mūža garumā par mainīto, pat ja jaunajā modelī sen jau ir ilgāk dzīvots kā kļūdainajā.
Ir nepatīkami.
1 comment|post comment

[20 Mar 2019|10:23pm]
Dīvains periods. Nejūtu šobrīd vienmēr sev tik ļoti klātesošo neapmierinātību ar dzīvi, sevi, kas sen jau bija pieņemta kā neatņemama dzīves un paša būtības sastāvdaļa. Ja šis ieilgs, interesanti, vai un kā tas pamainīs mani un manu skatījumu uz visu? Jo, ja to neapmierinātību paņem prom, paliek tukšums, un ar kaut ko jau tas tukšums piepildīsies.

Bet varbūt šī tik maza pauze, māns un pašapmāns
post comment

[07 Mar 2019|12:32am]
Ar neīstām lietām iekšējo grauzēju nepiemuļķot
3 comments|post comment

[26 Feb 2019|11:37pm]
Ko es sev gribēju pierādīt? Izaudzēt biezāku ādu, norūdīties, iegūt distancētāku skatījumu, iemācīties nekrist tajās pašās lamatās, iemācīties cēli izkāpt, kad iekrists?
Vai kaut ko no tā izdarīju?
Nezinu.
Vai šobrīd jūtos labi?
Drīzāk nē.
Varbūt kaut kad vēlāk es sapratīšu, ka jēga bija
post comment

[06 Feb 2019|08:45pm]
Ir cilvēki, kas nerunā.
It kā runā, bet nerunā.
Nav tā, ka satiekot ir neveikli, nav tās situācijas, kad nerunāšana karājas gluži taustāma, kad pats nemanot esi sācis histēriskā balstiņā nerimtīgu runu, mēģinot iziet no situācijas.
Ir omulīgi, un nepamet sajūta, ka aiz tās nerunāšanas ir kaut kas pazīstams un saprotams.
Un ļoti iespējams, ka patiesība ir tāda, ka tas, kurš nerunā, esmu es.

Bet varbūt ir jāsaprot, ka jāmet miers, jo tas, ka sarunas neveidojas pašas no sevis, visu pasaka, un sakāmais ir tāds, ka jāmet miers
post comment

[22 Jan 2019|12:59am]
Nesaprotu, kāpēc uztrauc, ka pazūd kaut kas, kas tik tiešām nemaz nav vajadzīgs? Kaut kāds krājēja sindroms?
1 comment|post comment

[08 Sep 2018|07:12pm]
Ļoti dziļi iekšā ir doma: sasodīts tas siltais laiks. Jo ir pienākums to izmantot, jo laikam jau pēdējais tik siltais vakars, tātad vajadzētu izmest loku pa Baltajām naktīm, tas, ka nav kompānijas, nav attaisnojums, klīst var arī viens. Bet, sasodīts, iekšā ir nogurums, kurš grib ieritināties gultā ar filmu fonā, lietus aiz loga attaisnotu šādu rīcību, bet lietus nav, tātad vajadzētu kustēt no mājas
2 comments|post comment

[05 Sep 2018|07:51pm]
Tajā mirklī, kad jāiejūtas jaunā kolektīvā, kur vēl nezinu, kāds kurš ir, vēl nenolasās žesti un intonācijas, kad piemetas paranoja, ka aiz muguras gan jau ko runā, par ātrumiem, par kvalitātēm, par derību un nederību, tad vienmēr sev atgādinu, kā iepriekšējā darbā, 3 mēnešus ar priekšnieci vienā telpā sēžot, nerunāju, jo domāju: ka tā nu gan sapūtusies, kamēr izrādījās, viņa ar mani nerunā, jo konstatē: tā nu gan sapūtusies. Un tā nu pūtāmies, līdz sākām smieties.
post comment

[22 Aug 2018|07:25pm]
Kur rodas tās dienas, kad viss tik ļoti garām, nekas nepadodas, viss liekas bezjēdzīgs, viss krīt uz nerva un pats tam visam pa vidu neveikls, neglīts un tāds smagnējs, kam nekas nesanāk, un arī nesanāks

trakākais, ka prāts nefiksē, ka tāda diena, kas rīt varbūt vairs nebūs spēkā, prātam šķiet, ka tāds nu tagad būs tas prāta stāvoklis, bezgalīgi nemainīgs
3 comments|post comment

[24 Apr 2018|05:27pm]
Dziļā doma nav mana stiprā puse.
Tikai smieklīgums.

Nevajag to aizmirst.
1 comment|post comment

[23 Mar 2018|11:16pm]
Vakar divi savstarpēji nesaistīti cilvēki bija piedomājuši par mani. Kaut ko, ko varētu darīt. Padomi gan ne pārāk derīgi. Tomēr aizkustinoši, ka kāds tā kādreiz sēž un viņam ienāk prātā doma - par mani. Lai gan pat aizkustinājums savā ziņā ir divkosīgs no manas puses, jo neaicinātie padomi bija viens no ķīļiem, lai iznīcinātu manas nu jau iznīcinātās attiecības. Jā, man bija sajūta, ka cilvēks ir nolēmis dzīvot kopā un viņam vienkārši rūp, ka viņa uzdomātais dzīvesbiedrs nenesīs saimniecībā naudu, tamdēļ mana reakcija uz padomiem bija diezgan agresīva. Bet nu.. jāmācās nedomāt tik slikti par cilvēkiem.
2 comments|post comment

[20 Feb 2018|04:08pm]
Vienmēr esmu zinājusi, ko gribu mainīt, sevī un dzīvē, kas ir tas nākamais solis, lai būtu attīstība. Labāk noformulēts vai sliktāk, klusāk vai skaļāk, bet ir bijis.

Šobrīd ir tikai tāds apmulsums un apjukums.

Un jau ilgāku laiku.

Un tā sajūta, ka sevī es šobrīd neko neatradīšu, ka vajadzētu impulsu no ārpuses.
Prasītu kādam padomu, bet nav neviens tik vieds
13 comments|post comment

[19 Feb 2018|03:26pm]
Sapnī sagāzies, sarūsējis milzīga kuģa vraks nez kāpēc ieguvis 200 km/h ātrumu neapturami tuvojās kkāda koka namelim ūdens tuvumā, kurā dirnēju es. Es sapratu, ka uzjozt pa upes stāvkrastu būtu drošāk, bet tam vairs nebija laika. Vraka trajektorija par mata tiesu gāja tai būdai garām, tomēr garāmskriešanas laikā, kad pirmā puse veiksmīgi tika garām, otra puse inercē stūmās uz tā nameļa pusi. Ierāvos stūrī, kaut kas sabira virsū, kliboju, bet paliku dzīva.

Un tā tas visnotaļ varenais skats un sajūta visu dienu kaut kur blakus maisās

Ko man prāts ar tādiem episkajiem sapņiem tagad mēģina pastāstīt, ne jausmas
post comment

[13 Feb 2018|10:52pm]
Ne jau viss ir tirgojams un nopērkams

Un bezpalīdzības sajūta, kad redzi, cik ļoti to nesaprot
10 comments|post comment

[09 Jan 2018|09:21pm]
Tā arī aizminām katrs savu taku.

Būtu nu manī tas loģiskums tik stiprs, ka, saprotot, ka nav pa ceļam, izslēdzas arī jūtas
2 comments|post comment

[01 Jan 2018|04:02am]
Jaunā gada sagaidīšana, kas bija domāta vientuļām pārdomām veltīta, izvērtās mīlīgi saviesīga. Paldies visām iesaistītajām personām. Tas bija jauki.
Lai visiem labs tas nākamais!
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]