Aug. 29., 2016 | 08:52 pm
posted by: tnr

To be, in the grass, in the peacefullest time,
Without that monument of cat,
The cat forgotten in the moon

# | ir doma | Add to Memories


f_g

Aug. 29., 2016 | 08:44 pm
posted by: f_g

Un kāpēc tev patīk Ficdžeralds?

# | ir doma izteicās 1 | Add to Memories


kisswithafist

Aug. 29., 2016 | 09:25 am
posted by: kisswithafist

I basically live for coffee. Nereti dienas vakarā iedomājos, ka no rīta būs forši celties, jo būs garda kafija. Pati kafija, tā starp citu, galīgi nav pat fancy, labākajā gadījumā Dallmayr pa tiešo krūzītē, bez kannām, aparātiem, un kā tur vēl. Melna, vienmēr melna kā mana dvēsele lol. Tā ir atkarībiņa?

# | ir doma izteicās 7 | Add to Memories


str

Aug. 28., 2016 | 09:23 pm
posted by: str

tēju veikalā

- man lūdzu Bēthovena tēju
- ???

# | ir doma | Add to Memories


saldumi

Aug. 27., 2016 | 05:28 pm
posted by: saldumi

Domāju par Nila Saksa rakstu Punctum: kaut kas man tur ļoti, ļoti patīk, bet kaut kas arī kaitina un liekas pat tāds kā bezatbildīgs.

Protams, ka skumju vai pat ne vienmēr skumju, dažkārt pat vienkārši pastiprinātas slīgšanas kontemplācijā par dzīves jēgu medikalizēšana un padarīšana par anomāliju ir absurda. Tāpat nevar noliegt, ka ir cilvēki, kuri pasauli uztver jūtīgāk nekā citi (manuprāt, nav ok ieslīgt galējībās un padarīt šos cilvēkus par īpašiem izredzētajiem, kas vienīgie redz dzīves patieso traģismu un līdz ar to vienīgie patiešām kaut ko saprot), bet, skaidrs, ka hiperjūtīgi cilvēki eksistē. Interesanti, ka tieši nupat uzdūros šim Bredberija citātam: "Some people turn sad awfully young. No special reason, it seems, but they seem almost to be born that way. They bruise easier, tire faster, cry quicker, remember longer and, as I say, get sadder younger than anyone else in the world. I know, for I’m one of them."
Negribētu arī romantizēt pagātni, kurā es neesmu dzīvojusi, bet kura man pēc nostāstiem nemaz tik maiga un pūkaina nešķiet, bet, runājot par mūsdienu pasauli, kurā gan es tā kā nedaudz esmu padzīvojusi un tāpēc varu komentēt: jā, ļoti skumjam cilvēkam tajā dzīvot ir ļoti grūti, un vienīgais, kas pasaules acīs varbūt arī kaut cik attaisno nesankcionētas skumjas ir spēja radīt kaut kādus nebūt mākslas darbus, bet visādi citādi vajag saņemties un sākt darīt kaut ko prātīgu. Un, ja cilvēks to nevar, tad viņš ir slims un viņu vajag ārstēt.
Tāpat par sociālo trauksmi, iespējams, būtu vērts padomāt arī no šāda skatupunkta: "sociālā trauksme var tikt uzskatīta par patoloģiju vien sabiedrībā, kur spēja vadīt publiskas prezentācijas un būt komandas līderim ir kļuvusi par ikdienišķu prasību, nevis izredzēto talantu." Varbūt kaut kādā mērā mēs esam pārspīlējuši pieņemot, ka nevēlēšanās kontaktēties ar svešiem cilvēkiem, nevēlēšanās publiski uzstāties un tamlīdzīgas lietas ir kaut kas nenormāls, neveselīgs un obligāti apkarojams. Par līderisma kultu nemaz nerunājot. Un nav arī tā, ka viss, kas mums vienkārši traucē dzīvot vai šķiet apgrūtinošs, ir slimība vai novirze no normas.

Bet tad, kad es lasu, ka depresīvais redz pasauli skaidrāk nekā viņa ārsts, man gribas jautāt, cik nopietni autors ir pētījis depresijas izpausmes dažādās tās smaguma pakāpēs, kontaktējies ar cilvēkiem, kas ilgstoši cieš no depresijas, - vai drīzāk - kontaktējies un analizējis šo cilvēku uzvedību, jo man ir aizdomas, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri nav kontaktējušies ar cilvēkiem, kas ilgstoši cieš no depresijas. Es nedomāju, ka piemēram, murgiem līdzīgs stāvoklis, kurā šķiet, ka visi par tevi domā sliktu un slepeni smejas, vai, kurā katra sīkākā neizdošanās vai vienkārši paskatīšanās pa logu izraisa nevaldāmus asaru plūdus vai nedēļām nepārejoša sajūta, ka miegs ir vislabākā pieredze, kuru iespējams piedzīvot, vai konstanta vainas un kauna sajūta, kas neļauj iziet no mājām, nozīmētu pasauli redzēt ļoti skaidri un patiesi.
Protams, manis nupat minētais jau arī ir smagas depresijas izpausmes, nu, piemītošas tiem, kurus, autora vārdiem runājot, uz Tvaika ielu un "pie sistēmas", whatever that means, bet te ir viens ļoti āķīgs aspekts, pastāvīgi klātesošas ļoti dziļas skumjas, kas vēl nav Tvaika iela un sistēma, ja ar tām neko nedara, ar laiku var novest stāvoklī, kurā pasaule ir kļuvusi par sirreālu šausmu filmu un piespiedusi tevi spēlēt galveno lomu. Ar to es nesaku, ka visas skumjas novedīs smagā depresijā, tāpēc vajag laikus meklēt palīdzību, man vienkārši šķiet svarīgi akcentēt, ka šī nav problēma ar viennozīmīgām atbildēm un risinājumiem

- un tieši tāpēc ir ļoti labi, ka šāds raksts ir uzrakstīts, jo tas paver lauku refleksijai/diskusijai, jo, kā jau autors precīzi norāda, mēs par skumjām diez ko daudz nerunājam.

# | ir doma izteicās 3 | Add to Memories