Members

pēdējais gads ir bijis raibs kā dzeņa vēders. vispirms mani atsēdināja darba jautājumi, kur atkal nonācu nulles punktā, un es apņēmos vairs nesaistīt ar humanitārajām aprindām, tomēr kaut kā pusgads, kurā biju bez darba, ļāva gan iekrāt radošo pieredzi, kas vēlāk veiksmīgi noderēja šogad. biju arī piedzīvojumos un pigoros, piemēram, pamestās ēkās. varbūt es atradu sevi, lai atkal sevi pazaudētu nākotnē, bet es par to domāt nevēlos. baudu to, kas man ir.

mani plāni - tikko nosūtīju rakstu zīnam, AN būs atklāšana, kur publicēta eseja, mēģināšu veidot tulkojumu "Strāvai", varbūt sanāks kaut ko "Punctum" iesūtīt, bet nevar aizmirst, ka ir vasara, vēl es esmu jauna, un man gribas arī atpūsties.

čiu riu.

Kopš 2017 gada pasaulē šis tas ir mainījies. Cilvēki ir mainījušies, domāšana ir mainījusies un lielā mēra par to jāpateicas E.Maskam, pirmajam triljonāram un kā te baumo, cilvēkam no nākotnes.

Lūk arī cibā novērojamais pavērsiens, tā teikt ieskats nākotnē, kas tika paredzēts(saprasts) 2023 gadā.

Uz jautājumu kāpēc ir vienkārša atbilde - jo nav sevišķi daudz variantu ko darīt šajā situācijā, kad žhīdu pasākums tuvojas bezdibeņa malai, vai var teikt arī sienai ar ātrumu 200 kilometri stundā. Novēlēsim viņiem, ko nu mēdz šādos gadījumos novēlēt un lai tik dodas pie krievu karakuģa.

Šai īru patriotei ir points uz krekla.