Members

-Nu tu esi Sviesta Cibas un Delija superzvaigzne, kā jūties?
-Ai, baigi žēl, ka es jau nobriedusi personība - pietrūxt jaudas dibināt kultu.

sadziedēju paģiras tikai pašā vakarā ar plānu ķirbja zupiņu un truša stilbiņu sautējumu

Traki dīvaina(varētu pat teikt nepatīkama?) ir sajūta, kad aizdodies uzkrāmēt aparatūru jautras ballīšgrupas koncertam, noklausies soundčeku, iekļūsti tādā kā jautrā prātā un vēlies šo sajūtu saglabāt līdz pat rītam. tad aizdodies uz Kazāka koncertu, pilnīgā klusumā uzliec visu nepieciešamo, pārbaudi un vēljoprojām prātā ir tā jautrā regejgrupa, kas palika iepriekšējā vietā. Tad sākas sarunas, prāts vairāk pievēršas mierīgam noskaņojumam un sākas koncerts. Tās visas 1,5h garumā ieslīgsti pilnīgā mierā un te pēkšņi atkal ir jāskrien uz Vecrīgu un jānovāc sākotnēji uzliktais. Jo vairāk tuvojies Vecrīgai, jo vairāk neciešamu cilvēku apkārt un trokšņu un visa pārējā. Nav vairs miera, neviens neļauj nodoties sarunām, kas kaut kā šovakar tieši tik ļoti likās vajadzīgas. Par laimi Cuba, kur notika tā visa jautrība, likās kā tāda oāze visam tam Vecrīgas pretīgumam, atkal noskaņojuma maiņa. Bet līdz ko esmu ārā pa durvīm, atkal viss vecajās sliedēs. Tikai papildus nāk pilnīga tukšuma sajūta(vai varbūt tieši pretēji - visa pārāk daudz).
Es nezinu vai man sanāca vispār pateikt to, ko vēlējos, bet tiešām negribu pārlasīt.

Šobrīd ārstējos ar trīs dziesmām, kas neskaitāmas reizes jau atkārtojas.
Kārlis Kazāks - Pēdējais sniegs
Oranžās Brīvdienas - Sniegpārsla
Jauns Mēness - Starp Ziemu un Atvasaru.

ziemīgi..

Atceros vienu sarunu no bērnības, kad vectēvs man stāstīja par Helēnu Kelleri. Pēc tam viņš piebila, ka kādreiz tika uzskatīts, ka nedzirdīgie ir garīgi "aprobežoti" (bet ne neredzīgie). Toreiz es viņam nepajautāju - kāpēc - un tikai pēc daudziem gadiem atkal par to iedomājos un mēģināju uzmeklēt kādu atbildi, bet laikam sūdīgi meklēju, jo neko neatradu.

( + )

Tā kā Gidons bija saslimis, skatītāju vilšanos kompensēja Martha Argerich. labi kompensēja, tā kompensēja, ka maz nelikās.