Mar. 23., 2026 | 02:46 pm
posted by: ulvs
Sāku rakstīt rakstu par vienu no savām mūzikas mīlestībām, bet noslēdzu to par kolektīvo maģiju post-Epstīna pasaulē.
Biju nedaudz piemirsis, cik ļoti mīlēju A Silver Mt. Zion albumu "Horses in the Sky" (2005). Tā ir mūzika, kas man visspēcīgāk asocējas ar post-9/11 pasauli. Pasauli šokā. Pasauli, kas lēnām sāk nojaust, ka nākotne, iespējams, nebūs tāda, kā mēs vēlamies. Ļoti labi atceros to sajūtu, kad, braucot uz skolu kā sestklasnieks, jutu tādu kā strāvojuma nomaiņu - vecais ārā, jaunais iekšā, vecais ārā, jaunais iekšā. Tolaik vēl nesapratu, ka cvilizācija ieiet savā liminālajā fāzē (kad pirms pārdzimšanas cikla restarta viss saplūst - kad saplūst robeža starp krietno un nekrietno, labo un ļauno, gaismu un tumsu).
Īpaši spēcīgi šo mūziku ir klausīties post-Epstein pasaulē, kad civilizācija ir apzinājusies tos pilārus, uz kā tā ir būvēta pašos pamatos un pašā, pašā augšā. Tas, ko mēs redzam kā virsburžuāzijas/ vajadzību būt garīgi slimiem kropļiem, manuprāt, nav nekas vairāk kā viņu vēlme transcendēt šo zemo demiurgu irdīto pasauli, sasniedzot t.s. gnosis stāvokli. Viņu pielietotā metodoloģija ir ar parasto mirstīgo ļaužu dzīvību un morāli nesavienojama, pretdabiska, taču ļoti, ļoti potenta rituālā maģija, kas ieausta sabiedrībā un kultūrā tik dziļi, ka neviens pat nenojauš, ka savās ikdienas gaitās ņem dalību dažāda veida rituālos.
Teiksim, tavs darbs. Tu apmaini savu dzīvības enerģiju, savu potenciālu pret materiālās vērtības garantu. Solījumu. Fikciju.
Kāpēc bija esenciāli pāriet no zelta standarta uz fiat valūtu? Zelts ir ļoti potents elements. Tas, kuram ir zelts, ir reāla vara. Papīra nauda ir vērtības garants, kas atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem.
Runājot par materiālajām vērtībām, vislabākais to vērtības tests ir sekojošais domas eksperiments: iztēlojies pasauli, kas pēc dabas kataklizmas vai 3. pasaules kara civilizācijas atomgenocīda, tehnoloģiski/zināšanu jomā ir nonākusi atpakaļ 19. gadsimta sākumā, jo visa civilizācijas informācija tika pārnesta uz digitālo vidi, kas iznīka līdz ar elektrības un datu nesēju nāvi. Tāpat būs ar vērtības apsolījumiem, ko garantē noteikta politiskā iekārta vai vara - tai nomainoties, vērtības garants var pilnībā zaudēt savu sākotnējo būtību. Vai tādā pasaulē šī brīža šķietamā vērtība saglabāsies? Vai tā saruks? Vai varbūt pieaugs?
Līdz ar to mēs varam teikt, ka modernais cilvēks savu dzīvības enerģiju ikdienā rituāli ziedo pret vērtības apsolījumu, veicot noteikta veida paredzamas (rituālistiskas) darbības katru darba dienu. Jebkura rutīna ir rituāls. Varu pār sevi iegūst tas cilvēks, kurš iemācās to saskatīt un ielasīt šajos ikdienas rituālos SAVU UNIKĀLO REALITĀTES IZPRATNI.
Atmet sabiedrības uzliktos priekštatus, aizspriedumus un paš-kontrolējošās limitācijas. Sabiedrība apēd citādāk domājošos un izdirš tos psihenēs, kas kalpo kā īslaicīgās/ilglaicīgās aizturēšanas iecirknis garīgi neveselajiem - ne miņas no ārstniecības, ne miņas no apgaismes, ne miņas no cilvēka pašcieņas, kas ļautu cilvēkam tikt elevētam nevis iemītam dziļāk ūdens virspusē peldošajos sūdos; neviens jau nenojauš, ka tur, dzīlēs, viss ir mierīgi, viss ir labi).
d
Biju nedaudz piemirsis, cik ļoti mīlēju A Silver Mt. Zion albumu "Horses in the Sky" (2005). Tā ir mūzika, kas man visspēcīgāk asocējas ar post-9/11 pasauli. Pasauli šokā. Pasauli, kas lēnām sāk nojaust, ka nākotne, iespējams, nebūs tāda, kā mēs vēlamies. Ļoti labi atceros to sajūtu, kad, braucot uz skolu kā sestklasnieks, jutu tādu kā strāvojuma nomaiņu - vecais ārā, jaunais iekšā, vecais ārā, jaunais iekšā. Tolaik vēl nesapratu, ka cvilizācija ieiet savā liminālajā fāzē (kad pirms pārdzimšanas cikla restarta viss saplūst - kad saplūst robeža starp krietno un nekrietno, labo un ļauno, gaismu un tumsu).
Īpaši spēcīgi šo mūziku ir klausīties post-Epstein pasaulē, kad civilizācija ir apzinājusies tos pilārus, uz kā tā ir būvēta pašos pamatos un pašā, pašā augšā. Tas, ko mēs redzam kā virsburžuāzijas/ vajadzību būt garīgi slimiem kropļiem, manuprāt, nav nekas vairāk kā viņu vēlme transcendēt šo zemo demiurgu irdīto pasauli, sasniedzot t.s. gnosis stāvokli. Viņu pielietotā metodoloģija ir ar parasto mirstīgo ļaužu dzīvību un morāli nesavienojama, pretdabiska, taču ļoti, ļoti potenta rituālā maģija, kas ieausta sabiedrībā un kultūrā tik dziļi, ka neviens pat nenojauš, ka savās ikdienas gaitās ņem dalību dažāda veida rituālos.
Teiksim, tavs darbs. Tu apmaini savu dzīvības enerģiju, savu potenciālu pret materiālās vērtības garantu. Solījumu. Fikciju.
Kāpēc bija esenciāli pāriet no zelta standarta uz fiat valūtu? Zelts ir ļoti potents elements. Tas, kuram ir zelts, ir reāla vara. Papīra nauda ir vērtības garants, kas atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem.
Runājot par materiālajām vērtībām, vislabākais to vērtības tests ir sekojošais domas eksperiments: iztēlojies pasauli, kas pēc dabas kataklizmas vai 3. pasaules kara civilizācijas atomgenocīda, tehnoloģiski/zināšanu jomā ir nonākusi atpakaļ 19. gadsimta sākumā, jo visa civilizācijas informācija tika pārnesta uz digitālo vidi, kas iznīka līdz ar elektrības un datu nesēju nāvi. Tāpat būs ar vērtības apsolījumiem, ko garantē noteikta politiskā iekārta vai vara - tai nomainoties, vērtības garants var pilnībā zaudēt savu sākotnējo būtību. Vai tādā pasaulē šī brīža šķietamā vērtība saglabāsies? Vai tā saruks? Vai varbūt pieaugs?
Līdz ar to mēs varam teikt, ka modernais cilvēks savu dzīvības enerģiju ikdienā rituāli ziedo pret vērtības apsolījumu, veicot noteikta veida paredzamas (rituālistiskas) darbības katru darba dienu. Jebkura rutīna ir rituāls. Varu pār sevi iegūst tas cilvēks, kurš iemācās to saskatīt un ielasīt šajos ikdienas rituālos SAVU UNIKĀLO REALITĀTES IZPRATNI.
Atmet sabiedrības uzliktos priekštatus, aizspriedumus un paš-kontrolējošās limitācijas. Sabiedrība apēd citādāk domājošos un izdirš tos psihenēs, kas kalpo kā īslaicīgās/ilglaicīgās aizturēšanas iecirknis garīgi neveselajiem - ne miņas no ārstniecības, ne miņas no apgaismes, ne miņas no cilvēka pašcieņas, kas ļautu cilvēkam tikt elevētam nevis iemītam dziļāk ūdens virspusē peldošajos sūdos; neviens jau nenojauš, ka tur, dzīlēs, viss ir mierīgi, viss ir labi).
d# | ir doma izteicās 3 | Add to Memories
Mar. 23., 2026 | 11:51 am
posted by: shelly
Vakardienas pozitīvais pārsteigums bija kāds jauns vīrietis, kas palaida mani tramvajā apsēsties. Jo man bija divas smagas somas (mana un Lauvas). Biju ārkārtīgi pārsteigta. Kāpjot transportā, es drīzāk gaidu, kad mani atkal nolamās vai piesiesies visa brauciena garumā, liks celties no sēdvietas, kāps uz kājas vai vienkārši kautiņa laikā uzkritīs virsū.
Varbūt ar laiku tā notiks biežāk? Tāda novecošanas pozitīvā blakne.
Varbūt ar laiku tā notiks biežāk? Tāda novecošanas pozitīvā blakne.
# | ir doma izteicās 4 | Add to Memories
dp
Mar. 23., 2026 | 09:26 am
posted by: jan09
dienas prieks:
https://pietiek.com/raksti/simtiem_tonn u_degvielas/
***
Katru reizi, kad apmeklēju Rīgas Zoo, pamirstu pārdomās pie serpentārija. Kur gan esmu redzējis šīs lēnās, uzmanīgās kustības, košās krāsas, mimikriju un ne pārāk inteliģentos skatienus un tukšgaitā tērētās kalorijas? Tad atcerējos pēdējo apaļo galdu «Rail Baltica» sakarā, un atmiņa atgriezās.
Toreiz minūtes 10 paklausījos un sapratu, ka mēs esam ķīlnieki. «Viņi» ir vienkārši neadekvāti, vienkārši pirmie paspējuši uzvilkt balto halātu un iedomājas, ka ir ārsti. Un mēs ar «šiem» te līdz rudenim nenovilksim - krīze ir jau sākusies.
***
https://pietiek.com/raksti/simtiem_tonn
***
Katru reizi, kad apmeklēju Rīgas Zoo, pamirstu pārdomās pie serpentārija. Kur gan esmu redzējis šīs lēnās, uzmanīgās kustības, košās krāsas, mimikriju un ne pārāk inteliģentos skatienus un tukšgaitā tērētās kalorijas? Tad atcerējos pēdējo apaļo galdu «Rail Baltica» sakarā, un atmiņa atgriezās.
Toreiz minūtes 10 paklausījos un sapratu, ka mēs esam ķīlnieki. «Viņi» ir vienkārši neadekvāti, vienkārši pirmie paspējuši uzvilkt balto halātu un iedomājas, ka ir ārsti. Un mēs ar «šiem» te līdz rudenim nenovilksim - krīze ir jau sākusies.
***
# | ir doma | Add to Memories
dr
Mar. 23., 2026 | 09:22 am
posted by: jan09
dienas raksts:
https://pietiek.com/raksti/migranti_un_ buldozeri/
***
Latvijai nav burtiski jākopē Dānija. Taču Latvijai ir pienākums saprast, kā darbojas šis mehānisms. Valstis nesabrūk vienā rītā. Tās sāk zaudēt sevi tad, kad pārāk ilgi izliekas, ka paralēlas telpas, paralēlas lojalitātes un paralēlas normas ir tikai "daudzveidība", nevis drauds valstiskumam.
Ja Latvija grib līdzīgu rezultātu - proti, novērst problēmu, pirms tā kļūst neatgriezeniska, - tai jārīkojas laikus.
Jānovērš augsta riska grupu koncentrēšanās vienās teritorijās. Jāsasaista uzturēšanās un sociālie labumi ar reālu latviešu valodas apguvi, lojalitāti Latvijas valstij un bērnu atrašanos Latvijas izglītības telpā. Jāpasaka skaidri, ka uzturēšanās statuss nav automātisks mūža līgums ar valsti. Un visbeidzot - jābeidz baidīties problēmas saukt īstajos vārdos.
Jo valsti nezaudē tad, kad uz ielas parādās pirmais buldozers. Valsti zaudē daudz agrāk - tad, kad politiķi atsakās atzīt, ka problēma vispār pastāv.
Rudenī būs vēlēšanas. Tātad mums vēl ir iespēja savu nākotni mainīt pie urnām. Tieši tur sākas valsts griba. Tieši tur sākas robeža starp tautu, kas grib saglabāt savu valsti, un tautu, kas cer, ka kāds cits tās vietā atrisinās tās likteni. Buldozeri, ja tādi kādreiz vispār būs vajadzīgi, būs pēc tam.
Vispirms ir balsojums. Vispirms ir izvēle. Vispirms ir drosme pateikt, ka Latvija nav pārejas teritorija, nav eksperiments un nav vieta, kur valsts drīkst atkāpties no sevis pašas.
Dānija savu izvēli jau ir izdarījusi. Jautājums ir vienkāršs - vai Latvija savu izdarīs laikus?
***
https://pietiek.com/raksti/migranti_un_
***
Latvijai nav burtiski jākopē Dānija. Taču Latvijai ir pienākums saprast, kā darbojas šis mehānisms. Valstis nesabrūk vienā rītā. Tās sāk zaudēt sevi tad, kad pārāk ilgi izliekas, ka paralēlas telpas, paralēlas lojalitātes un paralēlas normas ir tikai "daudzveidība", nevis drauds valstiskumam.
Ja Latvija grib līdzīgu rezultātu - proti, novērst problēmu, pirms tā kļūst neatgriezeniska, - tai jārīkojas laikus.
Jānovērš augsta riska grupu koncentrēšanās vienās teritorijās. Jāsasaista uzturēšanās un sociālie labumi ar reālu latviešu valodas apguvi, lojalitāti Latvijas valstij un bērnu atrašanos Latvijas izglītības telpā. Jāpasaka skaidri, ka uzturēšanās statuss nav automātisks mūža līgums ar valsti. Un visbeidzot - jābeidz baidīties problēmas saukt īstajos vārdos.
Jo valsti nezaudē tad, kad uz ielas parādās pirmais buldozers. Valsti zaudē daudz agrāk - tad, kad politiķi atsakās atzīt, ka problēma vispār pastāv.
Rudenī būs vēlēšanas. Tātad mums vēl ir iespēja savu nākotni mainīt pie urnām. Tieši tur sākas valsts griba. Tieši tur sākas robeža starp tautu, kas grib saglabāt savu valsti, un tautu, kas cer, ka kāds cits tās vietā atrisinās tās likteni. Buldozeri, ja tādi kādreiz vispār būs vajadzīgi, būs pēc tam.
Vispirms ir balsojums. Vispirms ir izvēle. Vispirms ir drosme pateikt, ka Latvija nav pārejas teritorija, nav eksperiments un nav vieta, kur valsts drīkst atkāpties no sevis pašas.
Dānija savu izvēli jau ir izdarījusi. Jautājums ir vienkāršs - vai Latvija savu izdarīs laikus?
***