pajautā! - apvainošanās

Vārds, ko meklē, ir 'aizkaitināmība'. Meklēsi angliski - irritability.

Kas neko daudz nepalīdzēs jautājumā par 'a kā to diagnozi sauc', jo labu veiksmi izrakt kādu psih* diagnozi, kam šis nebūs viens no potenciāli uzkrītošajiem un apkārtējiem visredzamākajiem simptomiem - aizkaitināmība jau vienkārši ir virspusējā izpausme situācijai, kur spēja paciest ir mazāka nekā tas, ko dažādu apstākļu dēl nākas paciest. (un 'daudz paciest' nav obligāti jābūt no malas objektīvi redzamam - svarīgas ir subjektīvās, nevis objektīvās ciešanas, kur nu vēl no malas cita subjektīvi uztvertās indivīda ciešanas). Katrā ziņā, viņam sava reakcija katrā atseivšķajā gadījumā visticamāk šķiet pilnīgi normāla, loģiski pamatota un adekvāta.

Starp citu labot ''daudz nākas paciest'' puses problēmu pārsvarā ir daudz efektīvāk nekā 'patrenēt pacietību'. Satrennētai pacietībai vienkārši fiksi tiks uzkrauts vairāk ciešanu/frustrāciju/uztraukumu un būs atpakaļ nulles punktā. Tas tā, vēl viens akmens groziņā par labu 'kāpēc gan, ja jau cilvēks ir gana tuvs, lai savu sirdsapziņu pulētu internetos sūdzoties, nebūtu vērts tomēr palīdzēt arī tikt pie speciālista palīdzības - jo pats acīmredzot nesaņemsies un nenoorganizēs.'

Un vēl, ne tāpēc, lai ar pirkstu rādīu uz konkrētu diagnozi, bet tāpēc, ka infoburbulī pēdējā laikā uzpeld daudz labu, viegli uztveramu tekstu tieši par šo diagnozi (gan jau kaut kāds nesens international awarness pasākums bijis) - varu ieteikt palasīt par otru BPD - Borderline Personality Disorder, kontekstā ar stigmām mītiem un aizspriedumiem. Vari sākt kaut vai šeit - https://thediagnosisofexclusion.wordpress.com/2016/11/02/why-are-people-with-personality-disorder-so-manipulative/

Konkrēto keywordu minu ne tāpēc, lai to piemērītu konkrētajam indivīdam - daļas, kas skaidro diagnozi vispār var izlaist. Bet tieši otrādi -, tajos viegli lasāmajos tekstos var meklēt atbildi uz jautājumu ko iesākt ar sevi un kā veiksmīgāk un produktīvāk noformulēt personīgo attieksmi pret šādiem civlēkiem. (Pieņemot, ka saskare būs jāturpina un ir vēlme to uzlabot, nevis izmest un aizmirst konkrēto personāžu. ) Diagnoze būs ekstrēmāks gadījums, bet daļa par 'draņķīgas starppersonālās prasmes, tāpēc mēģina cilvēciskās vajadzības apmierināt īstermiņā efektīvos bet ilgtermiņā attiecības postošos veidos' droši vien spēkā arī šajā gadījumā. Un saprotot, kāpēc cilvēks tā rīkojas, būs vieglāk arī saprast veidus, kā palīdzēt. "Viņš tā dara, jo viņš ir manipulators' nav atbilde - ja viņš ir manipulators, tad ļoti draņķīgs, ja jau par viņu cibā jāsūdzās kā par viegli aizkaitināmu personu. Par prasmīgiem manipulatoriem visi sajūsmiņas un ievēl par prezidentiem.

Jebkurā gadījumā, ja ir gana slikti, lai sūdzētos cibā, tātad ir gana slikti, lai aprunātos ar speciālistu. Sākumā psihologu/psihoterapeitu/psihiatru, kas nu ir pieņemamāks un ērtāk pieejams. N.B. Ne visi psihoterapeiti ir ārsti. (ir divas biedrības - psihoterapeitu un psihoterapeitu-ārstu, katrai sava mājaslapa ar visu biedru sarakstiem). Ja problēma ir ar runāšanu labojama, tad ārsts nav obligāti. Vai psihoterapeits-kas-nav-ārsts pacentīsies rekomendēt ārstu pie kā griesties, ja tomēr problēma tāda, kam vajag ko nopietnāku - kas zin ,bet nu slitkāk kā neko nedarīt jau nebūs. Atliek uzticēties.