pajautā! - apvainošanās

Mums ģimenē ir identisks gadījums. Apvainošanās ir tiešām ik uz soļa, tādēļ komunikācija praktiski nav iespējama. Kas interesanti, cilvēkam pat tik pat gadu. Visādi izmēģinājāmies. Sākšu ar to, ka uzbāšanās, mēģināšana cilvēku izmainīt vai morāles lasīšana par citu jūtu neievērošanu vai ko līdzīgu situāciju padarīs tikai sliktāku (durvju ciršana, vēl lielāka norobežošanās un apvainošanās). Mēģinājām arī ieteikt psihologu - sākumā atteicās par to dzirdēt, pēc tam piekāpās bet visus norakstīja kā nederīgus. Kā jau te iepriekš tika minēts - ja cilvēks nesaskata sevī problēmu, viņš nevar un nevēlas mainīties. Ja tev izdosies pierunāt apmeklēt psihologu un šis cilvēks to turpinās apmeklēt, tad tas būs milzīgs solis uz priekšu. Veiksmi ar to. Lasīju arī Kārnegī - jā, viņš šo problēmu apraksta ļoti atbilstoši, bet neredzēju iedarbīgu ieteikumu situācijas uzlabošanai, viņš to norakstīja uz manipulāciju, par ko nestrīdos, bet tur apakšā ir vēl vairāki mošķi. Ja šis radinieks nebūtu man īpašs, jau sen būtu pilnīgi pārtraukusi komunikāciju, jo ir patiešām grūti nepārtraukti justies kā visu nepareizi darošai. Kas manā gadījumā palīdzēja - nogriezu komunikāciju ar šo cilvēku par 90%, cenšos maksimāli izvairīties no pirmā soļa speršanas, bet darīju zināmu, ka ja nepieciešama palīdzība vai jebkāda veida atbalsts, esmu blakus un uz mani var paļauties. Otrs, apvainošanos neuztveru personīgi, uztveru to kā psiholoģisku disbalansu, bet ne slimību (būtiska atšķirība). Trešais - nekad neinteresējos un neizsaku jebkādu negatīvu viedokli par šī cilvēka persobisko dzīvi. Ja ko saku, tad tas ir tikai kaut kas neitrāls vai pozitīvs, jo ir arī depresijas vēsture, kas iet roku rokā ar mazvērtības kompleksiem. Kopumā iesaku sniegt palīdzīgu roku kur tā nepieciešama un kur tiek pieņemta, ja ne - neuzbāstos, ļautu dzīvot savu dzīvi, pieļaut savas kļūdas, sadzīvot ar sekām. Vēl pieminēšu to, ka cilvēks nekad savos 25 nav strādājis algotu darbu, ģimenē bijis jaunākais, tādēļ maksimāli lutināts un sargāts. Ir bijuši negatīvie aspekti ģimenes dzīvē, kas noteikti piemetuši savu artavu šajā stāvoklī.
Bija smieklīgs gadījums, kad kāds man ieteica aiziet pie psihologa, lai es no tā uzzinātu par situāciju un saņemtu kādu ieteikumu - tātad, būt kā starpnieks starp psihologu un šo cilvēku. Pagājis jau kāds laiks un tagad man šī doma vairs nešķiet tik smieklīga.