Jun. 19., 2018 | 05:23 pm
No:: dominika
Es lielā mērā piekrītu tam, ko citi te komentē, ka šāds ieradums var izvērsties par manipulāciju (pat ja tas nenotiek apzināti) un padarīt tuviniekus par ķīlniekiem/līdzatkarīgajiem. Tādos gadījumos pacietība tiešām neko nelīdzēs, bet attieksmes mainīšana pret personas izturēšanos var kalpot kā "spēriens pa pakaļu" un likt arī personai varbūt sākt domāt, ka kaut kas būtu jāmaina (jāpiebilst gan, ka tas var nozīmēt arī vnk norobežošanos no tuviniekiem, lai varētu turpināt būtībā neko nemainīt - bet tās arī ir personas tiesības). Katrā ziņā, tas, ka es esmu pamainījusi savu attieksmi pret vienu otru tuvinieku, kam agrāk mēdzu izdabāt, ir uzlabojis mūsu attiecības - vai vismaz man pašai liek justies par to labāk un pārdzīvot mazāk. No otras puses, man pašai arī ir tāda pusaudziska tendence pārbaudīt robežas ar apvainošanos un drāmas taisīšanu (un man ir par 10 gadiem vairāk nekā tavā ierakstā minētajai personai!), bet, kopš apzinos un spēju analizēt iemeslus, kādēļ tā daru, man šķiet, ka paklūpu uz šo grābekli retāk.