Gribu jau mājās. Brisele nav mana mīļākā pilsēta.

Telefonu atdzīvinājām kopīgiem spēkiem.
Tagad jāsakrāmē koferis un pēc pāris stundām uz lidostu..
Gadu nebiju BRU. Nedaudz jocīgi būs tur atgriezties.

BRU lidostā divi sprādzieni, Mālbeka metro stacijā arī nogranda sprādziens.. Vilcieni uz lidostu un metro nekursē.
Baisi.

Nez, vai 14.04. braukšu uz BRU.

Tāds un vēl kaudze citādu rakstu tagad ir par Molenbeku.
Protams, vispirms bija interese, kurš tad BRU rajons tas īsti ir. Kad apskatījos kartē, tad sapratu. Man ir arī savs stāsts par Molenbeku. Sens. Gadus 10 atpakaļ bija kārtējais komandējums uz BRU un nakšņošana bija Ziemeļstacijas rajonā vai nu Crown Plaza vai Hilton, bet tas nav svarīgi. Vienā saulainā pievakarē nolēmu paieties pa ielu uz priekšu, paskatīties, kāda tur ir pilsēta. Tajos laikos kaut kā īpaši daudz nepētīju un neskatījos, kāda slava ir tam rajonam, jo tas tobrīd nešķita tik ļoti aktuāli.
Tā nu es gāju, priecājos par laikapstākļiem, pa kādai bildei uztaisīju.. Nu, superīgs vakars! Viss labi bija līdz kanālam. Priekšā redzi milzīgu baznīcas kupolu, kas vilktin vilka mani uz priekšu - nu, ziņkārība taču. Tomēr, jo tālāk iekšā rajonā, jo kaut kā neomulīgāk man palika. It kā nekas neliecināja, ka man būtu jākļūst uzmanīgākai un jādodas prom, bet iekšā nemiers. Gala rezultātā līdz baznīcai tai tomēr tā arī neaizgāju. Devos atpakaļ. Jo tuvāk Ziemeļstacijas rajonam biju, jo lielāka atvieglojuma un miera sajūta bija.
Tas bija tik sen, bet... čujs toreiz attiecībā uz to rajonu, kā izrādās, man bija pamatots.
Dīvainākais ir tas, ka šo vienu pievakares pasaigu saulrietā (tā kā tas bija maijs vai pat jūnija sākums, tad vakari ļoti ilgi bija gaiši), es sen jau biju aizmirsusi, bet šā brīža notikumi Parīzē man atgādināja šo lietu...

Rindas uz pasu kontroli BRU lidostaa " nenokjeeru", bet ungaaru koleegje gan.
Lietu un garumgaru rindu uz Borshetes centru "nokjeeru" gan. Kameer tiku iekshaa sanaaksmju zaalee, pagaaja 40 minuutes, liidz ar to nokaveeju sanaaksmi.
Izskataas, ka jaabeidz taa viendienoshanaas. Paaraak daudz sarezhgjiijumu ar tiem riitiem. Naakamreiz jaabrauc ieprieksheejaa vakaraa. Vairs nav sapratiigi paljauties uz labu laimi.
Droshiiba prasa lielaaku laika rezervi.

No rīta, nākot uz darbu, cerēju, ka būs kaut kas mainījies attiecībā uz reisiem - ka izlidošana būs 25 minūtes vēlāk. Nekā! Izlidošana rīt ir 6:15... tātad rīt man būs ļoooooti gara diena. Vecāki jau ik pa brīdim arī pukst par šādiem viendienīšiem, jo neuzskata, ka tas ir normāli. Bet.. ir tā kā ir. Jāpieņem, ka tā pie mums te notiek.
Un vēl..trešdien es varēšu justies kā lieliski izspiests citrons.

Jūtos šausmīgi nogurusi. Visu dienu "lēkāju" no temata uz tematu. Kā parasti, komandējumam sagatavoties tā pa īstam nesanāca.
Nu, ko.. krāmēju somu, gatavoju vakariņas un eju gulēt! Rīt 3:45 jāceļas, lai atkal dotos uz otro galvaspilsētu.