13.oktobris
Atkal viens agrs rīts.. Bet šoreiz viss ir sāvādāk, jo braucam izklaidēties un atpūsties. :)Parēķinājām, ka šoreiz ir izdevīgāk pašiem aizbraukt ar savu auto uz lidostu un atstāt to ilgstošā stāvvietā, nevis braukt ar taksi, tāpēc nācās nedaudz savādāk visu rīta cēlienu organizēt, bet viss izdevās labi. Vienīgā lieta, ko negaidījām - diezgan gara rinda uz mantu kontroli. Tomēr paguvām mierīgi vēl pastaigāt gar smaržu plauktiem, gan ūdeni nopirkt, gan tualetes apmeklēt.
Berlīne.. lai arī visai raiti nokļuvām līdz savai viesnīcai, kur iečekoties gan nevarējām vēl agrās rīta stundas dēļ, un veiksmīgi nokļuvām atpakaļ pilsētā, kaut kāda nepatika un aizkaitinājums pavadīja visu rītu. Iekšēji sākām pat pukstēt, ka tā Berlīne tāds miests vien ir. Dienas beigās jau sapratām, kādēļ tādas domas mums uzmācās - nebijām izgulējušies, līņāja sīks lietus, nebijām paēduši. Kad pēc pirmā nelielā loka pa Aleksandra laukumu un Muzeju salu beidzot nolēmām piesēst un apēst slavenās curry-wurst, sākām atplaukt. :) Kad puncis pilns, tad arī prāts ir priecīgāks. Tā kā turpināja līņāt, nolēmam dienu pavadīt telpās - muzejos! Pirmā prioritāte - Pergamons. Ištaras vārtu dēļ. Ja godīgi - atkal un atkal pieķēru sevi domājot: "Šo tu redzēji grāmatās bērnībā, bet tagad..tagad vari to savām acīm redzēt.Toreiz par ko tādu varēji tikai sapņot, bet šodien tā ir realitāte. Tas notiek ar tevi!". Lai arī mīļotais sākumā negribēja iet uz islama kultūras muzeja daļu, tomēr pierunāju viņu, un beigās abi bijām pārsteigti par redzēto. Lai arī šobrīd tiek visur teikts, ka šajā kultūra netiek atainoti cilvēki, dzīvnieki, tomēr muzejā pietiekami daudz eksponātu, kur redzējām pretējo - gan cilvēkus, gan zvērus. Patiesībā sapratu, ka man patīk kopā ar mīļoto staigāt pa muzejiem, jo mēs ne tikai skatamies, mēs arī pārspriežam redzēto.
Kad nogurām staigāt, aizgājām iedzert kafiju un apēst pa kūkai muzeja kafejnīcā. Zaherkūka un strūdele bija visnotaļ pieņemamas. :)Kad cukurs atjaunoja pietiekami enerģiju, devāmies tālāk apskatīt muzeju - jo gribējās redzēt vēl un vēl.
Pēc Pergamona vēl aizvilināju mīļoto uz Jauno muzeju skaistuli Nofreteti apskatīt. Jā, bijām jau noguruši, bet arī šis muzejums iepatikās. Milzīgs, ar daudz eksponātiem. Klīsti no zāles uz zāli, kaut ko paviršāk apskati, kaut ko pamatīgāk papēti.. Tiešām varētu stundām ilgi tur staigāt!
Pēc muzeju apmeklējuma vēl pavisam nedaudz pastaigājām un nolēmām doties uz viesnīcu - nogurums jau bija liels, turklāt arī ēst jau sakārojās. :)
Viesnīcas numurs tiešām bija foršs! Ar atsevišķu garderobi, kur pietiek vieta diviem ieiet un apģērbties,nolikt mantas. Istaba plaša, ar virtuvīti, kur ir viss nepieciešamais, lai justos gandrīz kā mājās. Arī skats uz pagalmu skaists. Mēs abi bijām sajūsmā par manis atrasto viesnīcu. Ir skaidrs, ka šis ir labs variants, kur kādreiz vēl varētu atgriezties. Jā, varbūt nedaudz patālu no centra, bet tas tiešām netraucēja. Tomēr pārāk ilgi neapjūsmojām savu istabu, jo kuņģītis prasa savu. Devāmies uz tuvējo lielāku pārtikas veikalu. Izsalkums darīja savu - ņēmām visu pēc kārtas, ko uzskatījām, ka ēdīsim - dažādas jau iemarinētas gaļas, olas, maizi, kefīru, pienu, kafijas un tējas, paniņas, dārzeņus, pastu un pat vairākas pudeles alus. Stāvējām pie kases un spriedām, ka būs krietna summa. Kad ieraudzījām ciparu - nepilni 35 eiro, pārsteigums iezīmējās mūsu sejā. Tik daudz visa un tāds nekosmisks cipars.. patīkami! :D Un mums piedāvāja viesnīca brokastis par 14 eiro vienai personai.. :) Šis viens gājiens uz veikalu mūs nodrošinās trīs pilnas dienas ar ēdienreizēm! Atnākot mājās un gatavojot pusdien-vakariņas, spriedām par to, ka tiešām viesnīca ar virtuvīti atmaksājas par visiem 100%, jo tādejādi varam paši par sevi parūpeties attiecībā uz ēdiena daudzumu, kvalitāti un porciju lielumu.
Pēc pusdien-vakariņām sākām spriest par to, ko tālāk darīt - braukt atpakaļ uz pilsētu skatīties starojošo pilsētu, vai nē. Parēķinājām, ka nākamajā vakarā nesanāks, jo eju uz koncertu, sestdienas vakarā vairs negribēsies, jo būs jāsāk krāmēt koferi, līdz ar to vienīgais variants ir pārvarēt slinkumu un braukt atpakaļ uz pilsētu.
Saņēmāmies un aizbraucām! Izstaigājām vairākus centra objektus. Jā, bija ļoti vējains un vēss laiks, bet tas skaistums!!! Pat aizrāvās elpa! Pēc Berlīnes "Staro Rīga" vairs nemaz nevilina.
Tā kā jau tuvojās pusnakts, tad atpakaļceļš sanāca ilgāks - krietnu brīdi gaidījām savu busu uz Zoo.
Noguruši, bet apmierināti iekritām gultā. Bija tomēr laba diena Berlīnē. Un vienas dienas laikā pilsēta lika mainīt savu viedokli no "Kā man riebjas šī pilsēta" līdz "Es noteikti gribu šeit atgriezties vēl!".
Dienas bilde ir:

Tāpēc, ka tieši uz torņa redzētais lika man sajūsmināties visvairāk! :)

Un te nedaudz vairāk bildes iz šīs dienas:



















































































14.oktobris

Dienas notikums, protams, ir Schiller koncerts! Kas pusotru gadu sākās kā tāds joks - vienkārši piekritu piedāvājumam, pasakot, ka gribu braukt, beidzot notiek!
Bet kopumā, par dienu runājot, nolēmām atpūsties pēc piesātinātās iepriekšējās dienas un nesteidzīgi papētīt pilsētu, nedaudz paķemmēt veikalus, jo pirms koncerta mums bija paredzētas kopīgas vakariņas ar Rūtu un Uģi iekš Dicke Wirtin.
Gala rezultātā atkal bijām noguruši pirms vakariņām, ka stundiņu nosnausties vajadzēja. :D
Vakariņas visnotaļ tradicionālas un gardas bija. Un arī pati vieta forša. Nemaz negaidījām, ka piecos pēcpusdienā tur būs tik daudz cilvēku.
Bet nu saldais ēdiens šajā dienā - koncerts. Pa ceļam nedaudz mūri apskatījām:




Ja godīgi, joprojām ir tik biedējoša sajūta - pilsētu vienkārši sadala ar mūri.
Bet, atgriežoties pie koncerta.. Wow...Lai arī paši vietējie spļaudījās nedaudz par skaņu arēnā, tomēr jāatzīst - pēc Arēna Rīga, šeit bija vienkārši izcila skaņa. Vienkārši lielisks koncerts! Un beidzot es sapratu, kāpēc ir labāk braukt uz vienu-diviem labiem koncertiem ārpus LV. Āķis ir lūpā!
Un milzīgs paldies Rūtai un Uģim par to, ka viņi piedāvāja braukt uz šo koncertu. Tiešām super!
Kamēr es pa koncertu, mīļotais pa Kurfuerstendamm pastaigāja un šo to sev iepirka, kā arī pa vietējo rajonu paklīda. Es tiešām ļoti priecājos, ka viņš pārāk negarlaikojās viens pats. :)
Un atkal viena nogurdinoša diena galā. Bet emociju...uh, cik daudz!

15.oktobris
Atkal viens agrais rīts, jo jau ap 8 bija jābūt pie Parlamenta. Rīts sākās daudzsološi - nedaudz pelēks rīts, bet saule centās izlauzties, tāpēc mēs varējām arī izbaudīt skatu uz pilsētu no augšas.

Patiesībā, šī izklaide man patika - austiņās stāsta par pilsētu, par to, ko redzi, par tās vēsturi. Protams, ne jau visu, ko gribētu zināt, bet tomēr. Un mēs bijā lieli veiksminieki, jo mums izdevās tikt pie pēdējā brīvā galdiņa jumta kafejnīcā. Bijām pamatīgi nosaluši,tāpēc kapučino un tēja bija tieši laikā! :)
Pēc tam atkal pastaigājām pa pilsētu - Brandenburgas vārti, čekpoints, alfa centrs utt. Tad, kad sāka pamatīgāk līt lietus, patvērumu meklējām Gemäldegalerie. Gandrīz trīs stundas tur pavadījām, bet tā arī visu neapskatījām. Labi, ka tomēr pietika spēks apskatīt El Siglo de Oro - the Era Velázquez - Spāņu zelta laikmetu. Pēc šī muzeja apmeklējuma mīļotajam teicu, ka tagad saprotu, kāpēc ir muzeja gada apmeklējuma biļetes, jo nemaz nevari vienā dienā visu apskatīt. Un otra lieta - ir nedaudz neapmierinātības sajūta, jo nepietika spēks visu izstaigāt un apskatīt. Noteikti gribu vēl atgriezties. Tiešām lielisks muzejs ar lielisku kolekciju, un ja vēl ir atvesta kāda cita muzeja kolekcijas pērles.... ai..sirds saskuma. :)Un tik daudz skaistu grāmatu tur bija.. Vēlreiz sirds saskuma! :D
Pirms braukšanas uz viesnīcu vēl nedaudz pastaigājām pa centra veikaliņiem, bet cilvēku bija tik daudz, ka pārāk neaizrāvāmies ar iepirkšanos. Koferi taču arī nav beizmēra. :D
Kad laiks nedaudz noskaidrojās, nolēmām izmest loku par lielo, slaveno veikalu ielu. Neko jau īpaši nevajadzēja, bet, nopirku kārtējos Timberland apavus un Ziemassvētku veikaliņā pāris eglīšu mantiņas. Bet vairāk tvērām sajūtas, pilsētu. Bija ļoti labi un forši tā divatā klīst. :)
Toties vakars pagāja krāmējot mantas. Abi mazie koferi bija pārpildīti. Un mugursomas arī pilnas! Un mazās somiņas arī. Nosmējām, ka lidostā mūs noteikti nolamās par to, ka rokasbagāža mums tik milzīga sanākusi, bet..ko lai dara, ja gribējās un to un šito nopirkt?! :)

Nu,un te dažas bildes iz šīs lietainās dienas:




























16.oktobris
Diena, kad mājām atvadas Berlīnei un lāčiem:

Izgulējāmies, pabrokastojām un līdz pēdējam dzīvojām pa istabu. Pēc izrakstīšanās aizstaigājām līdz tuvējai veikalu ielai, pastaigājām pa veikaliem. Mans lielais ieguvums - četras darbam vajadzīgās grāmatas. Jā, dārgi jau maksāja, toties tagad man būs jaunākas grāmatas par vācu darba tiesībām.
Kad apnika veikali, iedzērām kafiju un vienkārši paklīdām pa pilsētu. Redzēt to pilsētu, ko redz vietējie, ne tūristi, ir krietni interesantāk.
Lidosta..njā, saprotu, ka tiešām tas ir sāpīgais Berlīnes punkts. Garas rindas uz mantu kontroli, ne pārāk plaši termināli. Bet, kad gribi mājās, visu var pieciest. :D
Tiesa, šoreiz airbaltic stjuartes izcēlās ar savu ne pārāk patīkamu uzvedību. Komentē pasažierus tā, ka paši aprunātie visu labi dzird. Tā vietā, lai palīdzētu mazā auguma pasažieriem koferi uzlikt augšā, burkšķ par to, ka pasažieris to neizdara pārāk raiti. Kad pasažieris noliek savu koferi tā, kā tas vislabāk ietilpst augšējā plauktā, tomēr mēģina pārliecināt, ka koferis jāpagriež savādāk. Kad paklausīgi pagriez un rādi, ka koferim kājiņas rēgosies ārā, tad atkal noburkšķ, ka viss ir slikti un ka koferi pārāk lieli. Ja godīgi, tad man šāda pieredze bija pirmo reizi ar airbaltic. Nekad iepriekš un pagaidām arī pēc tam neesmu saskārusies ar tik nelaipnu komandu.
Bet nu labi, mājās atlidojām un viss ir labi.
Berlīnē bija labi.. un mājās arī labi.
Un laikam vismīļākā bilde, kas tapusi Berlīnē, ir šī:


Bija labs brauciens! Gribu atgriezties tur vēl. Varbūt citā laikā - pavasarī, kad jau ir silti vai vasarā, vai Ziemassvētku laikā. :)

17.oktobris

Pirmā diena pēc atvaļinājuma vienmēr ir grūta. Darbs grib ieraut uzreiz ar galvu iekšā visos notikumos, bet tu vēl nespēj tik ātri pārslēgties no atpūtas režīma.
Bet dienas prieks - auto salabots! Tagad ziema var droši nākt, ABS man strādā! :) Pavasarī, kad laboja auto, izskatās, ka brāķēta detaļa bija. Tagad viss ir labi. :)

18.oktobris

Darbs un darbs, un darbs, un darbs.. Bet dienas atklājums - šokolāde. Pagaršoju un iemīlējos. Sapratu, ka šāda veida šokolādes man tiešām garšo! Vispār jau, neskatoties uz to, ka esmu saldummīlis, tomēr ne kuru katru saldumu ēdu. Parastā šokolāde mani reti interesē. Man vajadzīgs kaut kas interesants iekš tās šokolādes. Un tad, kad atrodu kaut ko labu un gardu, tad ļoti ilgi pie šī labuma varu turēties. Tajā pat laikā man patīk arī pagaršot kaut ko jaunu. :D Meklēt jaunu un turēties pie vērtībām. :)

19.oktobris
Dienas prieks kartējā paciņa no iherb:

Nespēju es rimties - ik pa brīdim kaut ko pasūtu. Daļa paliek man, daļu uzdāvinu. :) Saprotu, ka kādā brīdī tomēr ir jāapstājas, jo gana daudz kas ir iepirkts, bet nu grūti apstāties. :D
No nopirktā pagaidām nav pamēģināts viens lielais kondicionieris. Viss pārējais patīk, patīk, patīk! :D

20.oktobris

Pēc darba kaut kādā puskomā aizvēlos līdz veikalam nopirkt dāvanu Pičam. Bet, ja jau nonāc rotaļlietu veikalā, tad jau bez variantiem - jāsāk skatīties dāvanas arī citiem bērniem Ziemassvētkos. Šoreiz tika nopirkta dāvana Santai. Viņas diviem zaķiem pievienosies vēl četri. Aug viņas mājas iemītnieku skaits. Paaugs lielāka, varēs arī mēbeles ar sīkākām detaļām nopirkt. ;)

21.oktobris
Ar Agnesi izdomājām pārsteigt Piču. Jā, viņš bija sastrādājis muļķības skolā, tādēļ Agnese pateica, ka svinību šogad nebūs (kā savdabīgs sods). Bet piesolīja pārsteigumu. ;)
Pičs tiešām izskatījās priecīgs, ka esmu atbraukusi, un jāatzīst, ka vairāk par lego viņam tomēr patika dāvanu karte uz mežakaķi. :D Nu, forši! Labi, ka bērns ir aktīvs un viņam gribas iet un skriet, ne tikai mājās sēdēt.
Agnese sākusi remontu mājā. Malacītis! Tiešām priecājos par viņu, jo to viņa jau sen bija pelnījusi.Protams, sievietei ar diviem bērniem, mājas remonts ir aizaicinājums, tomēr Agnesei sanāk!
Un viss atkal notika pēc ierastā scenārija - atbraucu uz dažām stundām, bet knapi spēju izkasīties vēlā vakara stundā. :) Tā ir man ar draugiem - tiekamies varbūt ne pārāk bieži, bet šķirties ir grūti. ;)
Braucu mājās un jutos bezgala laimīga par to, ka man ir Pičs. Un ir arī mazā Santa Marija, un jau pieaugušie Kristians, Santa un Enrika. Foršie krustbērni. ;)


22.oktobris
Izmisums, izmisums, izmisums!

Visu dienu noņēmos ar telefonu, jo sākumā vienkārši nogļučīja, bet bet beigās arī vairs ieslēgt nevarēja. Un nākamajā dienā taču jābrauc komandējumā!!!! Labi, ja paliktu Rīgā, tad štrunts būtu, jo tagad jau telefoni nāk un iet, un ir jārēķinās ar to, ka nebūs telefons mūžīgs vai, pareizāk sakot, telefons būs mūžīgs tikai divus gadus.
Labi, ka mīļotais vakarā pieķērās klāt telefonam un nobakapoja visu, un atdzīvināja visu.
Pa vidu vēl visu dienu ar Ilzi sarakstījāmies - viņa palīdzēja man gatavoties EMCO sanāksmei. Šoreiz viņas vietā braucu, jo viņa, nabags, salauza kāju :(.Nervozēju pamatīgi, jo nezinu, kā būs, kas būs. Man neierasts formāts, bet..no otras puses - gan jau tikšu galā. Tiesa, joprojām pašai ir iekšējs jautājums, kāpēc Ilze gribēja, lai es braucu, nevis mans boss. Bet no otras puses..varbūt labi, ka tā, jo gūšu lielāku izpratni par procesiem.
Vārdu sakot, diena visa uz nerviem. Ar izmisumu dažādās nozīmēs.

23.oktobris
Diena sanāca gana stresaina. Savākties komandējumam, tad nenormāli garas rindas uz mantu kontroli. Vairāk nekā pusotru stundu!!!! Bet mācība ir gūta - ja ir daudz reisu, ir jābrauc ātrāk uz lidostu!
Briseles lidosta. Nedaudz savāda sajūta bija. Pēc sprādziena pirmo reizi biju Briselē.. Centos par to visu nedomāt. Vienkārši nokļūt ātrāk viesnīcā, lai vēl pagūtu sagatavoties EMCO sanāksmei.
Tā kā Nata lidoja ar šo pašu lidmašīnu, pa ceļam uz pilsētu vēl paguvām pārrunāt visu, kas attiecas uz sanāksmi.
Viesnīca..Jā, labi, ka ir turpat 10-15 minūšu gājienā, bet pati viesnīca...Mjā..It kā virtuvīte ir, bet nekā, kas palīdzētu sagatavot maltīti. Nemaz nevar salīdzināt ar Berlīni! Jā, istaba liela, bet..kaut kāda nemīlīga. Jā, nav pirmā reize, bet..gribas ātrāk mājās.
Kaut kā dikti vientuļi kļuva, un jau pirmajā vakarā gribējās mājās.



24.oktobris

Lai arī EMCO būtu pelnījis būt dienas notikums, tomēr pusdienas ar Jelenu no LT bija foršāks, sirsnīgāks un mīļāks notikums! :) Aizstaigājām līdz The Office. Jauka vieta, diezgan gards ēdiens, forša mūzika un apgaismojums, bet pats galvenais - lielisks draugs! :) Par milzu prieku un pārsteigumu man Jelena no Delft man atveda jauku eglītes rotājumu - putniņu! :)
Pati EMCO sēde man bija jaunatklājums. Atšķīrās no tā, pie kā esmu pieradusi. Vēlāk gan man mazā Linda paskaidroja, kāpēc tā - viņi tiekas ļoti bieži - reizi, reizēm pat divas reizes mēnesī. Nu, jā, tādā gadījumā visi viens otru labi pazīst un vairs nav tik liels formālisms. Tiešām bija interesanti pavērot!
Pēc sanāksmes, kas ievilkās, atvēlos uz viesnīcu un uznāca riktīga skumja. Lielais darbs izdarīts, atlicis vien parastajā EMCO sanāksmē rīt visu noklausīties un pierakstīt, lai var noziņot Ilzei.
Un ļoti gribas mājās, jo Brisele man nekad nav bijusi mīļa un nespēju to apjūsmot, iemīlēt.. Jā, ir brīži, kad ieraugu kaut ko jauku un iepatīkas šī konkrētā lieta, bet visa pilsēta kopumā.. nezinu, kaut kā nesanāk iemīlēties.


25.oktobris
No rīta sanāksme līdz pusdienām. Šī bija parastā EMCO, kurā daudz tika runāts tādos saīsinājumos, ko tikai varēju aptuveni nojaust vai izdomāt, kas tas varētu būt, ņemot vērā kontekstu. Mazā Linda krietni palīdzēja saprast, par ko ir stāsts. Jāatzīst, ka tiešām šīs sanāksmes ir savādākas. Un, jā, man tomēr bija interesanti, jo tādejādi paplašināju savas zināšanas.


Pēc sanāksmes ātri sapirkos visiem šokolādes un devos uz lidostu. Ātrāk iziet mantu kontroli un būt nosacīti drošākā gaidīšanas sektorā. Tomēr neomulīga ir sajūta lidostā...
Ņemot vērā to, ka lidostā ierados agrā pēcpusdienā, izdevās iekārtoties ērtajā krēslā pie loga. Ideāla vieta, lai vērotu dzelzs putnus un lasīt, lasīt, lasīt! :)

Lidojums mājās bija patīkams - nevar salīdzināt ar reisu no Berlīnes. Kā diena pret nakti! Šajā reisā meitenes tik ārkārtrīgi laipnas un izpalīdzīgas bija! Super!
Lai arī divas naktis biju gulējusi normāli, lai arī nebija agro rītu, tomēr mājās ierados nogurusi.
Nekur nav tik labi, kā mājās.

26.oktobris

Dienas prieks - kaudzīte ar grāmatām. Jā, nav jaunas, bet, jau kādu brīdi gribēju iegūt savā īpašumā šos kopotos rakstus. Un, ja cilvēks par 20 eiro ir gatavs no šiem dārgumiem, kāpēc gan nepaņemt tās?
Vēl dikti kārojas iegūt savā īpašumā Raiņa kopotos rakstus. Un tad laikam uz brīdi man būs miers. Bet vispār - regulāri paskatos, ko cilvēki sejas grāmatā atdod vai pārdod. Reizēm tiešām ļoti labas grāmatas pamanu, bet, ne vienmēr tās paņemu. Vajag tikt galā ar savām jauniegūtajām galā. :)

27.oktobris.
Dienas prieks un notikums - Prāta spēles.

Reizēm jau ir grūti sevi piespiest tādā vakara stundā iet kaut kur un kustināt smadzenes. Bet, kad aizeju, tad vienmēr ir forši! Ir daudz pozitīvu emociju, uzzini kaut ko jaunu un pats galvenais - galva tiek pamatīgi izbirstēta. Darba problēmas pēkšņi kaut kur pazūd.

28.oktobris
Un atkal paciņas.

Šoreiz gan viss ir Astrai. :) Bet tas jau nemazin to prieku - paciņas saņemšana, atvēršana, satura aplūkošana. Laikam sapratu, kāpēc man patīk paciņas - tas ir kā maza dzimšanas diena vai Ziemassvētki! :D Pārsteigums kastīte! :)

29.oktobris

Par dienu ir gana daudz uzrakstīts pie attiecīgās dienas, līdz ar to šoreiz tikai bilde.

30.oktobris

Aizbraucu laukiem. Viss ceļš jau - vēls rudens. Iepriekš vēl bija zelta rudens, bet trijās nedēļas viss ir pārvērties.
Knapi atbraucu pie vecākiem, atbrauca arī Lueta ar Kristianu. Protams, lielā pļāpa ir Lueta. Izstāstīja, ka aizgājusi no darba, jo negribēja kļūt par veikala vadītāju. Darba devējs pateica - vai nu kļūsti par veikala vadītāju, vai arī ej projām. Viņa izvēlējās otro variantu. No vienas puses var saprast - viņa nedomā par pārdevējas darbu kā par savu maizes darbu nākotnē. Kļūt par vadītāju nozīmē krietni lielāku atbildību un saistības. Viņai tas šobrīd nav vajadzīgs. NVA viņai piedāvaja iegūt izglītību, un viņa izdomāja mācīties par grāmatvedi. LU viņa paņēma akadēmisko. Pagaidām plāno, ka atgriezīsies tur un pabeigs arī. Sākot mācīties par grāmatvedi, noskaidrojās, ka pasniedzēja spēlē orķestrī un tagad arī Lueta atkal spēlē flautu orķestrī Limbažos. Tik daudz notikumu kopš Jāņiem, kad pēdējo reizi viņa bija atbraukusi pie maniem vecākiem! :) Pati viņa smej, ka nekad nebūtu domājusi, ka viņai patiks skaitļi un viņa mācīsies par grāmatvedi. :D Toties vīramāte laimīga - būs firmā savs grāmatvedis! :)
Kristians. Kā parasti kluss un nosvērts. Kaut ko pastrādā, bet tagad jau būvniecībā sezona ir mazaktīva. Aktīvi darbojas arī Zemessardzē. Pa vidu vēl sports un citas lietas. Tiešām priecājos par to, ka no viņa tomēr lietaskoks sanācis.
Pēc tam, kad abi bērni aizbrauca, mēs ar tēti un mammu vēl visu vakaru par viņiem runājām. Mēs jau viņiem līdzi sekojam tā, it kā viņi vēl mazi būtu, bet nākampavasari Kristianam jau 25, bet Luetai - 23. Cik ātri laiks skrien.. Abus atceros pavisam mazus...

31.oktobris

Ir patīkami doties uz Rīgu pirmdien pa dienu. Auto nav pārāk daudz, satiksme nav tik nervoza..
Šorīt piedzīvoju arī savu pirmo sniegu:

Un tāpēc nebeidzu priecāties par to, ka riepas nomainītas jau oktobra sākumā.
Bet vislielākā laimes sajūta - būt mājās. Pēdējie mēneši ir bijuši tādi, kad ļoti daudz laika brīvdienās pavadīju ārpus mājām. Gribas vienkārši būt mājās, neko nedarīt. "Tupa" gulēt, lasīt, skatīties tv utt. Galvenais - nekur nekustēt ārpus mājām!

1.novembris

Pēc ilgāka laika atkal viena sanāksmes parlamentā. Šoreiz gan gāju kā papildspēks IeM. Paši viņi gan tika ļoti veiksmīgi galā, man vien atlika kopsavilkt un pateikt, ka IeM ir pareizi visu pateikuši par to, kas tālāk jādara.
Bet visādi citādi - darbs, darbs, darbs savā darbstacijā.