19.marts
Pēc jaukā un saulainā laika nāk atkal vējains laiks ar sniegu.
Rīta cēlienā aizstaigāju līdz veikalam, lai nopirktu visiem dāvanas, bet pēcpusdienā devos uz Daugavpili, lai dotos uz Artilērijas pagrabiem uz Kacidabi koncertu.
Ceļš uz Daugavpili bija mainīgs - līdz Baldonei sniga, pēc tam vairs nē. Zvanīju mammai un viņa teica, ka pie viņiem arī snieg. Bet Daugavpilī - ne kripatiņas sniega! :)
Tiesa, Sventē sanāca muļķībi pārkāpt noteikumus. Nogriezos jau braukšanai uz Daugavpili un..gāze grīdā, jo forša mūzika skan un tā... Mhm! Tieši Sventes galā - policija. Stulbi.. man 70 km/h rāda.. Vainīgs, vainīgs, vainīgs! Policists pajautāja, kurp tā steidzos, atbildēju, ka pie brāļa uz vārda dienas svinībām. Viņš aizgāja ar maniem dokumentiem un es jau briedu saņemt savu sodu. Bargu sodu. Bet beidzās viss negaidīti - atnāca atpakaļ policista kungs un palūdza turpmāk braukt uzmanīgāk un nesteigties tik ļoti, jo sods būs gana bargs - 40 euro.. Apsolījos tā arī darīt... Un mēs draudzīgi šķīrāmies. Jāatzīst, ka tagad tiešām krietni vairāk pieskatu ātrumu. :) Audzinošā saruna ir nesusi augļus.
Bet Daugavpilī.. Vispirms forši pasēdējām pie brāļa mājās. Galds noklāts, dzirkstošanai vīns - nu, riktīgi svētki. Tiesa, Santa izcēlās - ar pietiekami smagu rotaļlietu iekrāmēja Ilveram pa galvu. Ko lai dara - trīsgadnieks, kuram lien ārā visi niķi stiķi un tiek pārbaudītas robežas - ko drīkst, ko nē. Stūrgalvīgs un ietiepīgs tas meituks šobrīd ir, bet jācer, ka viss būs labi.
Pēc tam aizbraucām uz Artilērijas pagrabiem. Forša vieta! :) Iepriekš ir gadījies būt tur pa dienu, bet vakarā.. vakarā pavisam cita noskaņa!
Visvairāk aizķērās atmiņā viena saruna starp meiteni un puisi:
meitene ar pamatīgu izbrīnu balsī: "Jūs runājat latviski?"
puisis: "Kad esam Artilērijas pagrabos, tad jā!"
Daudzi neticēja, ka Andrejam tas izdosies. Bet izdevās! :)
Koncerts bija sirsnīgs un jauks. Bija nedaudz sajūta, ka ir par maz.. ;) Tomēr vakars izdevās.
Pēc koncerta vēl nedaudz parunājām ar Andreju un Ināru, iedzērām gardas dziras - katrs savas. Andrejs uzsauca gardu beļģu ķiršalu, kas atvests testēšanai. Pagaršojusi atzinu, ka šis ir trešais labākais, ko esmu dzērusi. ;)) Divi pirmie labākie savulaik ir dzerti Briselē. ;) Abi bija no nelielām alusdarītavām. ;)
Mājās atbraucām lustīgi, apmierināti ar koncertu un priecīgi! :)




20.marts
Pūpolsvētdiena.

Domāju, ka Ilveram uz bacnīcu vajag doties uz 10, līdz ar to cerēju, ka visi agri modīsimies un celsimies. Bet nekā! Ilveram uz baznīcu jādodas bija uz 12, līdz ar to visiem rīts sanāca garš un miegains. Toties brālis aizbrauca uz pilsētu un atveda foršu pūpolu pušķīti ne tikai Ilveram uz baznīcu līdziņemšanai, bet arī man. :) Gluži kā bērnībā - pūpoli ar dzīvības kociņu. ;))
Tā kā nespēju laicīgi izkasīties, braucienu pie vecākiem atliku. Aizvedu Ilveru līdz baznīcai un prom uz Rīgu! :)
Ceļš atkal pa otro DAugavas pusi - skaists, mierīgs, saulains, kluss.. pavasarīgs!



Mājās atbraucu lieliskā omā, jo nedēļas nogale izdevās forša!
Un vakariņās uzcepām picas - kā parasti, divas dažādas, lai gaļēdājam ir prieks un arī zivju ēdājam ir našķītis. ;)

21.marts
Darbs, darbs, darbs, darbs! Kā jau parasti! Tiesa, bija arī dienas prieciņš.
Šogad vadība izdomāja, ka katram departamentam ir "jāizvelk" kāds cits departaments un pa kluso jāiepriecina visu šo nedēļu. Mums mūsu slepenie draudziņi sarūpēja katram pa pūpolu pušķītim. Forši patiesībā - tā uzreiz atrisinājās jautājums par to, kur priekš sava kabineta atrast pūpolus. ;))

Un vēl priekšnieks sāka runāt par to, ka es varētu braukt uz Ženēvu šogad. :)) Arī forši! :)

22.marts
Briesmīgi, briesmīgi, briesmīgi notikumi Briselē. Un atkal baiļu un nedrošības sajūta uzvirmoja..
Visu dienu ik pa brīdim metu acis internetā, lai saprastu, kas notiek. Grūti strādāt bija.
Bet tomēr bija arī dienas prieciņš - šoreiz slepeno draudziņu pagādātais našķītis tepat no Mazās kaņepes..
Bija gardi!


23.marts
Galva ilgi domāja - sāpēt, vai nē. Es jau sāku aizmirst par to, ka man šad un tad sāp, ļoti sāp, ļoti, ļoti, ļoti sāp galva. 23 dienas bez sāpēm - tas bija lieliski. Un es sāku ticēt, ka garās pastaigas man tiešām palīdz! Var jau būt, ka palīdz, tomēr reizēm galva sāp.

Bet naktī mīļotais pieķērās vistas gatavošanai, kamēr es gulēju. ;)) visa māja smaržoja pēc ķiplokiem un vistas. Gardi! :)) Kaimiņi gan jau arī saoda! :D

24.marts
Joprojām sāp galva. Tā, ka pat neaizgāju uz Prāta spēlēm. :(
Izmetu loku līdz Raunas dārzam, cerībā, ka pastaiga mazinās galvassāpēs, bet nekā..

Jāatzīst, kā ir - Raunas dārza eklēri ir brīnišķīgi! Ik pa brīdim pēdējā laikā pirku eklērus Liepkalnos - bet tur jau tikai klasiskie. Gardi, bet.. nestāv nemaz klāt Raunas dārza! :) Skaidrs, ka vēl atgriezīšos Raunas dārzā pēc eklēriem! Tiesa, nedrīkst darīt tā, kā darīju ar Suitu maizi - katru nedēļu gandrīz vai turp gāju pakaļ sklandraušiem. Nu jau esmu sasniegusi stadiju, kad vairs īsti sklandraušus negribas - esmu ieguvusi sāta sajūtu. Pagaidām. :)) Bet Suitu maize joprojām ir ļoti laba - ledusskapī stāv līdz pat mēnesim - ne īsti sažūst, ne pelē. Ir garda un laba!

25.marts
Lielā piektdiena

Pēc galvassāpju lēkmes saprotu, ka šī būs tā diena, kad negribēsies pārāk aktīvi rosīties, darboties, ņemties, tīrīt un kārtot visu.
Paņēmu dienu brīvu. Pabeidzu skatīties Bīstamās mājsaimnieces. Kā nereti seriālu beigās man tomēr bija sajūta, ka beigas ir tādas.. norautas, sasteigtas.. Kaut kas pietrūka. Bet no otras puses - nu, kā gan savādāk seriālu "piebeigt", ja ne ar stāstu, ka visiem dzīve ir iegrozījusies tīri labi.
Palasīju žurnālus, grāmatas... Sapratu, ka būs jāuztaisa revīzija visos plauktos. Bet to kaut kad vēlāk..


26.marts
Kā jau parasti - uz Lieldienām pie vecākiem!
Atbraucu, palīdzēju mammai pēdējās maizes plātes uzcept, dārzeņu sacepumu uztaisīju un beigās vēl biezpiena pudiņu. Lieldienās taču daudz viesu atbrauks. Tiesa, visi būs savējie vien. ;)))
Pēc tam atkal izkalu plānu par to, kādu loku izmest un devos garākā pastaigā laukos.

Četras reizes šķērsoju Feimanku, pastaigāju pa ceļiem, pa kuriem sen, sen, sen nav iets/braukts. Viss izskatās nedaudz savādāk, bet joprojām ir mīļš.









Atgriežoties mājās, sapratu, ka atkal esmu pamatīgi nogurusi - iešana pa zemes ceļiem (t.sk. nedaudz pavaarīgi uzburbušiem) nogurdina krietni vairāk nekā iešana pa asfaltu. Un miegs nāk pamatīgi, jo svaigais gaiss un kustība dara savu. :))
Ir patiesībā forši, ka mamma un tētis vēl joprojām ir. Ir tik daudz, ko šobrīd no viņiem uzzinu, ko varu viņiem pajautāt - par viņiem pašiem, par maniem vecvecākiem un citiem ģimenes locekļiem. Un šobrīd izmisīgi gribas iemācīties darīt dažas lietas tā, kā mamma dara - uzcept maizes tā, kā viņa cep, pagatavot tās pašas kotletes kā viņa to dara utt. :)
Viņi man vēl ir. Un es viņus ļoti mīlu.