Ja man tagad būtu jāpilda skolas atmiņu klade, pie jautājuma par mīļāko mākslas žanru es neminētu nedz komēdiju, nedz farsu, nedz sardīnismu, bet gan drāmu, tāpēc biju ļoti iepriecināta šorīt, kad noklausījos Latvijas Radio žurnālistes un Lato Lapsas uzticamās kolēģes Kristīnes Jančevskas (turpmāks texxxtā – KJ) interviju ar tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu (turpmāk texxxtā – AŠ2), kas, pēc Mārča Bendika (turpmāk texxxtā neparādīsies) domām, esot eksponējusi AŠ2 kā pilnīgu idiotu. Biju tieši tik iepriecināta, lai izmantotu jebkura texxxtu autora tiesības kaut ko uzrakstīt arī tad, kad nav pienācis krimināllikumā noteiktas termiņš, jo galu galā dzelzs jākaļ, kamēr es esmu karsta.

Oligarhu bērēs, kurās, cik man zināms, neviena oligarha līķa nebija, „Savādi gan” radošā komanda ļaudis ne tikai pamācīja internetbankas lietošanā, bet arī aicināja visus balsot par kaut kādu ofšoru likumu, kas ļaus atklāt „patiesā labuma guvējus”. Pirms runājam par likumu, svarīgi būtu noskaidrot, kas īsti ir patiesais labums. Manuprāt, tas varētu būt kaut kas līdzīgs laimei, mieram, mīlestībai – tātad vērtībām, ko nevar saskaitīt vai izmērīt. Bet, tā kā texxxti nav nekāds Riharda Kūļa blogs, filozofiju par šo tematu neturpināšu. Viens bija skaidrs – šis likums ļaus visu padarīt godīgāku, un pēc tā ieviešanas grāvjos nemētāsies ubagi, bagātajiem šmurguļiem viss tiks atņemts un sadalīts nabadzīgajiem un krietnajiem. Kā tieši tas notiks? Šis jautājums mocīja arī žurnālisti KJ, tāpēc viņa uz radiointerviju bija aicinājusi AŠ2.

Latvijas Radio mājaslapā pieejamamais intervijas ieraksts visticamāk ir ar norautu sākumu, jo ne tur „sveiki”, ne „privet”. Kad kaut kam nav sākuma, der atcerēties, ka: „Labs vīns jādzer arī tad, ja kāds jau pāris šļukas ir ierāvis.” (Vecs itāliešu teiciens) Šajā gadījumā vīns ir ļoti labs, kaut tikai šodien radīts. Turpinām dzert, turpinām klausīties.

KJ gluži kā es negrib filozofēt par to, kas īsti ir „patiesais labums” (turpmāk texxxtā – PiS) , bet grib uzzināt, kas īsti ir ēnu ekonomika. Kā nu ne? Pats AŠ2 esot norādījis, ka jaunais godīguma likums palīdzēšot ar to cīnīties. Tiem, kas nezina, paskaidrošu, ka „tās ir visvisāda veida shēmas, kas palīdz izvairīties no nodokļu maksāšanas”. Mana mīļākā shēma ir nestrādāt – tas ļoti palīdz. AŠ2 paskaidro, ka ir ķēdes un zirnekļi, un, ja zina PiS guvējus, tad visi maksā nodokļus. Kaut KJ balsī iezogas šaubas par šī paņēmiena iedarbīgumu, tomēr AŠ2 ir pārliecināts par to, ka viss ies kā pa sviestu.

Tad izrādās, ka, lai uztaisītu kontu komercbankā, ir jādeklarē ne tikai savas firmas vārds un kaut kāds tur numers, bet arī PiS guvējs, kā arī to, ka aiz ofšoriem stāv Latvijas valsts rezidenti. Arī aiz manis stāv daži Latvijas valsts rezidenti, un tā ir diezgan patīkama sajūta, tāpēc, es, vēlīgs un labs cilvēks būdams, tikai priecājos par ofšoriem ar aizmuguri. Gan man, gan KJ loģisks šķiet jautājums, huj nepietiek ar tiem banku datiem par PiS guvējiem – tos var dabūt tikai tad, kad uzsāk krimināllietu par manām mīļākajām kultūrplāksnēm – terorismu, narktotikām, cilvēku tirdzniecību. Te es saprotu, ka jaunais godīguma likums nozīmē to, ka, pat neejot uz banku, bet prosta reģistrējot uzņēmumu, uzņēmumu reģistrā arī ir jānorāda PiS guvējs, un to varēs dabūt zināt arī tad, ja krimināllieta būs ierosināta par nodokļu nemaksāšanu, nevis tikai par heroīna tusofkām un ieleņu mainīšanu pret trotilu.

Uz jautājumu par to, cik, AŠ2prāt, būs to uzņēmumu, kas sniegs datus par PiS, AŠ2 atbild: „Nu, es ceru, ka visi, ka sniegs vispār datus.” Tā kā desmitais bauslis manā bībelē ir „Ka tik kaut ko sadirst”, tad es jau nu toč zinu, ka daudzi melos, norādīs, ka PiS guvējs īstenībā ir Knaps Makdaks, un miers. KJ arī nav nekāda naivulīte, tāpēc prasa, kā tad varēs zināt, vai uzņēmums brutāli nedirš. AŠ2 šodien tāds apcerīgs garastāvoklis: „Agri vai vēlu jebkura patiesība nāk gaismā.” Daļēji varu piekrist – ja patiesību zina vairāk nekā viens cilvēks, tad par to pilnīgi noteikti uzzinās vēl kāds. Ja patiesību zina tikai viens, tad ir liela iespēja to noslēpt un beigās paņemt sev līdzi kapā. Viens ir tas, ka beigās tāpat „visē būsē labjē” ((c) deputāts Vladimirs Buzajevs), bet otrs – Latvija sadarbojas ar citām valstīm nodokļu un godīguma jomā. Atkal – wtf! – kāpēc tad tagad nevar paprasīt kaut kādam Kipras džekam, kas ir PiS guvējs kaut kādā Kipras firmā, kurai kājas aug Latvijā.

Atbildi nesapratu.

Bet prikolīgi tas, ka likums paredz varinatu, ka, ja ir pārāk sarežģīti noskaidrot, kas ir PiS guvējs, tad tak pohuj – var arī neskaidrot. AŠ2 gan piebilst, ka tiklīdz uzzinās, ka cilvēks ir melojis (par to, ka ir sarežģīti noskaidrot?), būs lielas ziepes. Bet kā tad mēs iegūsim šādu informāciju, ja viņš tiešām nevienam neko neteiks? Atbilde atgādina Kitiju no Ugunsgrēka, kas savai draudzenei, kas gribēja uzzināt, kā tieši viņai tik ātri izdevies savaņģot Leonu, paziņoja, ka viņai ir „savas metodes”. Arī AŠ2 tādas esot.

Izskatās, ka man un KJ ir apmēram viens attapības līmenis, jo, nedz es, nedz viņa nav sapratusi, kā tieši varēs uzzināt, kam īsti pieder kaut kāda Virdžīnu salu firma, kura drusciņ tā kā ir arī Latvijas firma. AŠ2 nopūšas, jo vienreiz to jau esot skaidrojis, bet mēģina vēlreiz. Šoreiz ministrs min konkrētu piemēru – AŠ2 patīk matemātikas uzdevumi, tāpēc viņš klausītāju informē, ka AirBaltic puse no 48% (attapīgākie izrēķinās, ka tas ir 24%) ir ārzonā reģistrēts uzņēmums. Viss pārējais – zonā. Ja šāds uzņēmums tiktu reģistrēts tagad, būtu jautājums – a kam tie 24%? No tā izriet, ka tiem uzņēmumiem, kas reģistrēti jau sen (piemēram, zagļu bandas Valmieras piens), nekas nevienam nav jāstāsta. Turklāt, reģistrējot uzņēmumu, ir brīnišķīgā iespēja pateikt: „sorry, nezinu, kas ir PiS guvējs.” AŠ2 nav uz mutes kritis – tad, kad notiks pārskaitījumi tiem 24%, ko it kā neviens nezina, tad tik būs! KJ točna ir kā es, jo arī grib noskaidrot, kas būs, jo nešķiet, ka šī būs tā reize, kad krodziņā baļļuks būs. Viņa taujā: „Nu un?” Šajā mirklī apmēram sāku nojaust, cik liels intervijas gabals ir norauts, – tā kā AŠ2 apgalvo, ka jau 5 reizes to ir izstāstījis, bet esmu dzirdējusi tikai 2, sanāk, ka veseli 3 skaidrojumi ir norauti (5-2=3).

Šis ir mans mīļākais intervijas moments, jo var just, ka tuvojas tas mirklis, kad AŠ2 apvainosies kā tāda pirmsmenstruālā sindroma mocīta jauna meita. Skaidrs, ka KJ jau drusku zajebala, ka ministrs nevar normālos vārdos izskaidrot, par ko jaunais godīguma likums. Var jau būt, ka KJ ir sapratusi, ko AŠ2 vēlējies pateikt, jo, cik zinu, viņa visu ko zina par naudu, bet ne es, nedz mītiskais tēls „tante Bauskā” nesaprot ne sūda.

Tā kā ir tāds vecs ticējums, ka, ja kaut ko mēģina, mēģina, mēģina, bet nesanāk, tad ir uz mirkli jāpievēršas kam citam. KJ vaicā, kad mēs uzzināsim, kas ir AirBaltic īstie īpašnieki. Es pie viena gribētu arī zināt, kurš taisa to lasi, jo jāteic, ka sabiedriskā tranporta paikas grupā tas ir starp līderiem. AŠ2 nenosauc konkrētu laiku, bet gan nosacījumu:

-tad, kad būs kriminālprocess.
-kāpēc lai būtu kriminālprocess?
-es nezinu.

Es, pārliecināta sardīniste būdama, tomēr nevaru saprast vienu lietu – ja es nodibinu uzņēmumu un man ir kaut kādi biedri, es viņu identitātes varu noskaidrot tikai tad, kad viņi kādam ir ielaiduši lodi pierē vai kaut ko nopizģījuši?

Intervijas desmitajā minūtē, pēc skaņām spriežot, AŠ2 pieceļas kājās, kas parasti nozīmē cieņas izrādīšanu, bet ne šoreiz. „Tas ir bezjēdzīgi,” postulē AŠ2, kad KJ un jebkurš normāls cilvēks vēl aizvien neko nav sapratis. Beigās izrādās, ka KJ ir tā, kas plāno kriminālprocesu, un manai bojevika sirsniņai, protams, gribētos, lai viņa plānotu arī kādu kriminālnoziegumu vai vismaz mazu, huligānisku škandāliņu. Žurnāliste tomēr pirms sava kriminālprocesa uzsākšanas vēl grib panākt, lai klausītājs saprot, kā godīguma likums palīdzēs apkarot ēnu ekonomiku un začem tur AirBaltic. „Nu, kāds tur sakars?” vaicā AŠ2, un tas, šķiet kļūst par labāko jautājumu visas intervijas gaitā, jo attiecināms uz pilnīgi visu, ko viņš pats ir sacījis. Cik var noprast, beigās viņš saprot, ka tieslietu ministra amats tomēr nav viņam piemērots, un nolemj šķūrēt pētnieciskās žurnālistikas virzienā: „Man pietiek!” Lapsa, Rulle, Margēviča (pietiek.com turētājvaļi) – piesargieties!

Es ārkārtīgi gribētu būt bijusi šīs intervijas skaņu režisore, skaņu operatore vai kā nu sauc to čali, kas šēz aiz stikla, spaida pogas un spēlē Counterstrike 3. Nezinu, kurš bija tas laimīgais cilvēks, bet novēlu it visiem atrast tādu darbu, kurā būtu šādi mirkļi, kad gribas sacīt: „Jā, to esmu gribējis visu mūžu!”

Šoreiz ar texxxta tematu svaidījos kā seksīgs voljebalists ar bumbu – no sākuma ķēros pie intervijas ar Inesi Misāni, kuru beigās manā vietā aprakstījis SK, tad gribēju analizēt latviešu kultūras turētājvali „Karaliskais anekdošu turnīrs”, tad vairākkārt texxxti tika aicināti izteikt savas domas par „Gandrīz ideālajām vakariņām”, bet šis gods tiks piešķirts autoram RJ. Beigās pēc publikas (Alekša Zoldnera) pieprasījuma tomēr pievērsīšos vecā oligarha Andra Šķēles uzrunai zagļu bandas piecpadsmitajā kongresā. Piebildīšu, ka piecpadsmit gados sāku dzert, un, cik man zināms, arī Tautas Partija (turpmāk texxxtā – RIP) esot normāli piešvilpusies pēckongresa tusofkā. Un, ja kas, man šobrīd kājās šorti partijas krāsā. Kas kājās Šķēlem? To zināt nevaram, jo video (http://www.tp.lv/viedoklis/runas/4270-andra-les-15kongresa-runa) vērotājam redzams vien spēcīga vīrieša torss.

Šķēles uzruna sākas ar plaukšķināšanu, fotoaparātu zibspuldzēm un informāciju par to, kur šobrīd visi klātesošie atrodas. Tas ir ļoti labi, jo parasti tie kongresi notiek kaut kādās vājprātīgās brīvdienās, kad dažs labs vēl īsti nevar saprast, vai vēl ir pie bāra letes, vai jau runātāja tribīnē. Pie viena vēlos arī brīdināt, ka šis nebūs nekāds ņirdzamgabals, jo, ja rēkšu par kaut ko tik svētu kā RIP bojāeju, mana māsa - pārliecināta šķēliste - mani noaglinās.
Uzzinām, ka visgodīgāk ir būt partijā, un Šķēles kungs atskatās uz labajiem laikiem, kad „nebijām saistīti ar asinsradniecības saitēm, ne ar zvērestiem baznīcā”. To viņš pasaka skumji, kas liek domāt, ka viņš sapratis, ka ar to Kikī reāli ielidojis. Šķēle vaicā, kas tad ir tā saistviela, kas mūs visus satur kopā. Kas ir tā saistviela? Valmieras piens, protams!

Prieks, ka RIP nav kaut kādi sava maucēji, kas neklausās citos, ko Šķēle uzskatāmi pierāda, demonstrējot, ka šo to iemācījies no Ivara Godmaņa (Queen bundzinieks – red. piez.) un sāk uzskaitīt trīs lietas. Pirmā, otrā, trešā, nezinu, kura īsti, bet viena mani šokē – izrādās, daudziem RIP biedriem partija ir otrā ģimene. Kaut arī šī bija RIP miršanas tusofka un ko tad tur vairs, uzskatu, ka atklāti tomēr nevajag sacīt, ka lielajiem ģimenes vērtību un seksīgo daudzbērnu aizstāvjiem ir vairākas ģimenes. Un tas nekas, ka reiz Vadims Felzenbahers Ugunsgrēkā Ļoņam teicis: „Kas tad tos bērnus taisīs, ja ne mēs? Vienalga, vai savai sievai, vai kādai citai!”

Runas astotajā minūtē izrādās, ka viss iepriekš teiktais ir bijis bulšits, jo Andris Šķēle īstenībā grib runāt par kaut kādiem zīmogiem. Sākotnēji šķiet, ka šitais man vispār neģeld, jo vienīgie zīmogi, kas man ir bijuši, ir tie, kas rodas, kad uz dzēsenēm spoguļrakstā ar pildspalvu saraksta muļķīgos vārdus (bērnībā ģimenē izlēmām, ka tie, ko citi sauc par lamuvārdiem, ir jādēvē par muļķīgajiem vārdiem). RIP ir nokļuvuši tādā situācijā, ka, škiet, ka ar viņu mutēm runā kāds apokalpitisks nezvērs, pajāt, par kādu tēmu viņi runā. Un tas man liekas forši, jo tad sanāk, ka apokaliptiskas nezvērs ir ļoti erudīts cilvēks, ja jebkuru tematu var piesiet viņam. Sāku pat domāt, ka apokaliptiskais nezvērs varētu būt es. Tālāk var saprast, ka RIP tiek apbižoti un viņus visu laika sūta dirirst, nenotiek diskusijas, bet tas, ko citviet dēvē par naida runu. Tā nu gan ir tāla vieta, jo es pirmoreiz dzirdu tādu nosaukumu.

Tālāk izrādās, ka Šķēle plaģiatē manu draugu Kārli Dagili, kurš īsi pēc tam, kad Zatlers runāja televizorā, ietvītoja, ka politika ir kā šahs. Un kas tad te? Dagiļa tvīts bez atsauces, bez RT, bez nekā! Hmm, vai Andra Šķēles īstā vieta nav Eirovīzijā? Viņš pats uz to sniedz atbildi - labēji konservatīva politika nav izdevīga popkultūras politikai. Tātad visi vārti vaļā – RIP beigts, Eirovīzija var sākties! Nekādu interešu sadursmju!

Ne reizi vien Šķēle runas laikā piemin Rietumus kā ideālu. Kā nu ne – izrādās, Latvijā ir ne viens vien cilvēks, kurš ēdot „no rietumnieku galdu atbirām”. Un es Jums pasaceišu – lai normāls, veselīgs cilvēks būtu paēdis no galda atbirām (pieļauju, ka šoreiz ar to domātas ēdienu atliekas, nevis skaidas) , tam jābūt tiešām bagātīgi klātam. No otras puses – es tiešām nevēlētos līdzināties kultūrai, kuras pārstāvji uzskata, ka savus viesus ir pieklājīgi uzcienāt ar pārpalikumiem. Bet ok, ja jau ir tik slikti kā RIP virsaitis vēlāk norāda („šobrīd ir tukši galdi salauzti krēsli”), tad varbūt arī ieknābāt drupačas nav nemaz tik slikti (btw – kā ar dzērieniem?). Vēlāk runā tiek minēts, ka galdā tiks celta arī etiķa un žults šalts.

Tviterī, šķiet, Nellija Ločmele, kas oligarhu bērēs sadalīju sabiedrību daļās „mēs augšā” un „jūs lejā”, bija sašutusi par to, ka Šķēle atļāvies salīdzināt RIP biedra karti ar dzelteno Dāvida zvaigzni, kas viņlaik bija žīdu (tātad – slikto) atpazīšanas zīme. Man nav RIP biedra kartes, tāpēc nevaru spriest par šo līdzību, bet mājās mētājas visādas RIP un PLL šmotkas, kuras tik tiešām izraisa naidu apkārtējos cilvēkos. Reiz, piemēram, ar AK un citiem pediņiem devāmies sēņot, un es, mātes instinktu vadīta, paņēmu līdzi vairākas lietusjakas. Kad tiešām sāka līņāt, AK nopriecājās par šādu veiksmi un manā lauku mežā uzvilka PLL lietusjaku, lai nesalītu, nesaslimtu un nenormirtu. Vēlāk no bildes no šī jautrā pasākuma salikām portālā draugiem.lv, kur AK izpelnījās vairākus naidīgus komentārus savas jakas dēļ. WTF? Neesat slimi? TĀ IR JAKA! APĢĒRBA GABALS!

Runas divdesmitajā minūtē Šķēle jau visiem sāk patikt, jo uzskaita RIP pieļautās kļūdas, kā arī atzīst, ka līdzīgi bijis Čevera „Saimniekam”, bet neko – tagad viņš it kā esot avpizģennais biznesmenis ādas mētelī, un, kā izrādījies, nemaz nav izveidojis savu nēģēru apdiršanas partiju. Divdesmit otrajā minūtē Šķēle sadirš, ka runas sākumā uzdevis jautājumu, kādēļ visi šeit sapulcējušies. Te nu gan viņš fleitē, jo jautājums, ko viņš uzdeva, bija par to, kāda saistviela viņus tur kopā.

Vēlāk tiek atklāts intīms stāstiņš par to, ka īstenībā džekiem bija trīs izvēles – piedalīties nākamajās vēlēšanās, nepiedalīties vēlēšanas, bet turpināt partijas darbību un likvidēt partiju. Metot kapeiku, izlēmuši, ka jālikvidē, un Andris Šķēle aicina RIP biedrus pievienoties šim lēmumam. Tas man liek aizdomāties, kāds abloms būtu, ja viņš šitā ar pompu paziņotu, ka ir time to finish, bet kongress nobalsotu par to, ka nav gan.

Īsi sakot, jābeidz tāpēc, ka RIP vārds ir kļuvis tik slikts, ka to, pirmkārt, vairs nerakstīs uz kapakmeņiem, otrkārt, viss, ko viņi – labēji konservatīvais spēks – grib piedāvāt, tiek noliegts. Līdz ar to labēji konservatīvajām idejām (labāk bagāts nekā gejs) nav iespēju tikt realizētām. Tāpēc jānes tas upuris, un jālikvidē pašiem sevi, lai atbrīvotu ceļu citiem gaišajiem spēkiem.

Trīsdemsit pirmajā minūtē kādam iezvanās telefons. FAIL.

Lemberga avīze zināja stāstīt, ka Šķēle runājis ar asarām acīs, un tas bija iemesls, kēpēc gribēju redzēt runu līdz beigām, taču kamera atradās pietiekoši tālu, lai asaras redzēt nevarētu, vien varētu sadzirdēt, ka RIP galvenā čaļa balss sāk trīcēt. Bļaģ, tā nu gan ir pretīga sajūta, ka jārunā ļaužu priekšā, bet sāk vilkt uz piņņu.

Beigās partija tiek likvidēta ar daudzām balsīm par. Runa 3 reizes tika pārtraukta ar plaudēšanu.
„Nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts.” (Krīvs no Aspazijas „Vaidelotes” īsi pēc tam, kad Mirdza, kas bija iemīlējusies Laimonā, kura izredzētā bija Asja, izdara pašnāvību, iecērtot lielo dūci sev krūtīs)
„Andris Šķēle – gara mēle.” (Tautas paruna)

tikko atgriezos no botāniskā dārza, kurā aplūkoju neskaitāmus augus, kuru latīniskajā nosaukumā bija ietverts vārds "phallus", tādēļ likumsakarīga šķiet mana izvēle šodien texxxtu veltīt džekiem. man nav vienaldzīga latvijas kultūra, tāpēc būtu negodīgi izturēties vienaldzīgi pret jāņa jarāna un daiņa porganta divdesmit piecu gadu sadarbības jubileju. viņi devušies koncerttūrē pa latviju kopā ar maikla džeksona deju grupu, un patiess prieks, ka arī sabiedriskais radio raida svētīgus signālus un raidījumu "dzīves ritmi mūzikā" daiga mazvērsīte uzdāvina asprātīgajiem džekiem, kuru dēļ daudziem vēl aizvien šķiet, ka pārģērbties par veceni ir ahujenna kruti.

raidījuma sākumā par fona mūziku izvēlēta "āvu, āvu baltas kājas" vijoļu reworkā, un raidījuma vadītāja sola ne tikai to, ka raidījums būs humora pilns, bet arī to, ka skaidrītes un mildiņas (jāņa jarāna un daiņa porganta atveidotēs lezbes) latvijas apceļošanas šovs būs sevišķi košs, jo līdzi dosies arī uldis marhilēvičs. super! klavieres, bungas - atskan kaut kāds pompozs bezpriģels, kurā porgants tēlo operdziedātāju, bet jarāns - rokeri kažu. dziesmas tekstā tiek atklāts, ka zilo ezeru zeme visskaistākā ir ziedu plaukumā, bet ar sila purenēm ir pievemtas pļavas. ģitāras solo, un beidzot brīnišķīgais, manis tik iemīļotais paņēmiens ar runāšanu mūzikas pavadībā ir klāt. nav viegli, tāpēc nolemju pirmoreiz dzīvē texxxtu rakstīt dzerot.

"lai man piedod jānis jarāns, bet galvenais dziedātājs duetā "imanta - babīte" ir tieši dainis porgants," klausītāju informē raidījuma vadītāja, tādejādi mēs uzzinām, kurš tur ir galvenais redaktors, bet kurš - bļodlaiža. uzzinām arī, ka kādreiz dainis porgants esot bijis pat nopietni ņemams vokālists, bet kas bijis, tas putins. tālāk stāsts par to, ka laikā, kad dainis braukājis pa rosola galdiem (wtf?), repertuārā jaunajam talantam bijušas veselas 8 dziesmas. tas ir vienkārši super, jo, cik man gadījies būt kādā koncertā, neviens vairāk par trijām, četrām nespēlē. vēl vairāk – izrādās, ka porgantam ne tikai bijušas 8 dziesmas, bet arī tā laime, gods un pālis uzstāties kopā ar latviešu kultūras žannu d`arku un dsirdsapziņu svetlanu bless jeb žurku kornēliju.

bam, bam, bam, atskan dziesma "žēēēnīīīj!". porgants bļaurē, ka ženijas „lielās, divas pilnās acis pauž par mīlestību”. no, really? pilnas acis parasti pauž šo to par izdzertajiem šķidrumiem. piedziedājumā gan tiek uzdots jautājums „kur esi mana ženij?”, bet kā tad var zināt, ka viņai ir pilnas acis, ja viņa ir pazudusi kā tāds bertolds fliks, kurš, pēc man pieejamās informācijas spriežot, esot iekritis akā. stils tiek ieturēts - arī šajā dziesmā ir moments ar runāšanu, kamēr fonā skan basi un akardeoni.

dziesma beidzas, sākas asarains stāstiņš par to, ka atšķirībā no porganta, kurš izsenis bijis ļoti talantīgs, jarāns ir varējis tikai piedziedāt lieliem māksliniekiem, bet arī ar izslēgtu miķīti un aizsietu muti, un piedzirdītu publiku, "bet dueta "imanta babīte" karjerā jarāna balss trūkums nav bijis traucēklis." vairāk tādu duetu! tālāk stāsts par abu džeku televīzijas projektu „zaķusalas ritmi”, kurā viņi esot bijuši komponisti, kas izmanto citu dziemsu melodijas. vairāk tādu komponistu!
te pēkņi intīms stāstiņš par to, ka jarāns dabūjis pamatīgi pasvīst 1986.gadā par saviem jokiem. atzīšos, ka man patīk uzzināt ko vairāk par jarāna ķermeņa šķidrumu izdalīšanās tendencēm. Ne pārāk patīk. ja pieņemam, ka svīšana šoreiz mana mīļā miera labad ir bijusi nevis sviedru izdalīšanās, bet gan uztruakums (tā citreiz saka), tad mani pārņem divejādas sajūtas – no vienas puses labi, ka viņš kādreiz par to uztraucies, no otras puses – sūdīgi, ka tagad neviens ķermeņa šķidrums netiek tērēts, lai jokus padarītus labākus par mana izļurkātā zābaka prikoliem. varēja tak kaut uzmīzt! un te atkal atskan kāda dziesma, kurā atkal galvenā tēma ir "kur gan tu esi". godīgi sakot, dziesmu varonēm, kas izvairās no tikšanās ar izpildītāju, pārmest nevar. nav runāšanas ar mūziku fonā! nozīmīgs pagrieziena punkts dueta karjerā.

pēc dziesmas uzzinām, ka porganta 12 gadu ilgajā nacionālā aktiera karjerā viņam esot bijušas tikai 2 normālas lomas. viss ok, tikai netiek paskaidrots, kā tieši viņš bijis spējīgs nospēlēt kaut vienu no divām normālajām lomām. turpinās stāsts par zaķusalas ģēnijiem - ir tik tālu, ka abus tā nosauc! kas būs nākamais? tautas sirdsapziņa? bet ok – vienmēr jāatceras, ka uz jautājumu „kas būs” vienmēr atbilde ir „krodziņā baļļuks būs”. pirms atskan daiņa porganta dziedātā „vecās likteņdzirnas”, tiek atgādināts, ka viņš dziedājis kopā ar noru bumbieri, viktoru janukoviču, kā arī žoržu siksnu, kurš reiz koru karos taču izģērbās līdz apenēm. žēl, ka ne vairāk...

iepriekšējās dziesmas laikā biju nodomājusi, ka klāt ir pagreiziena punkts daiņa karjerā un viņš sapratis, cik stulbi ir runāt mūzikas pavadībā, bet tepat arī otrs pagrieziena punkts un esam turpat atpakaļ - porgants atkal dzīvesgudri runā, fonā skanot taurēm un vijolēm un bekvokālistu "la la la la la". piebildīšu, ka kaiser chiefs bija līdzīga dziesma "na na na na na".

tālāk aziet bazars par to, ka aktiera dziedāšana ir daudz izjustāka un krutāka nekā akadēmiski mācīta mūziķa dziedāšana. Neko nezinu, bet, tā kā manas visu laiku mīļākās latviešu grupas un arī šī brīža mīļākās latviešu grupas zēni ir ar mūzikas akadēmijas diplomiem kabatā, tad mazliet jāsaskumst par to, ka kaut kādu nezināšanu ir iespējams cildināt. paldies dieviņam, jarāns esot pats atzinis, nekad neviens nav dziedājis tik idiotiski kā viņi duetā "imanta- babīte". džekiem ir ambīcijas.

latvietim jau vienmēr svarīgi uzzināt, aiz kura stūra un aiz kura pajoļa slēpjas oligarhs, tāpēc arī atklājam, ka mildiņas un skaidrītes mecenāts bija raimonds gerkens, kurš bija pirmais, kas izdomāja, ka jātirgo cilvēkiem sūdīgas preces. nesen redzēju viņu uz ielas ar tikko nopirktu gleznu, ja kas. bet līdz ar gerkena finanšu krīzi latvijas televīzija no censoņiem esot atkratījusies jeb vienkārši kissed all nahuj (google translator tulkojums teikumam „patrieca visus nahuj”).

šai ļoti svarīgajai informācijai seko bailīga dziesma par hotentotiem, kurā beidzot varam dzirdēt, ka jarāns tiešām nemāk dziedāt un liek pacelt rokas pret debesīm un kliegt: "kāpēc bija jāpamet meidziņš? kāpēc?" raidījuma vadītāja atzīst, ka tik šausminoši kā imanta babīte to nevarētu iedziedāt neviens. jūtu, ka esam uz viena viļņa.

raidījuma pusē atklājas, ka jarānam un porgantam skauž harija spanovska un jāņa paukštello panākumi. var viņus saprast, jo harijs spanovskis un jānis paukštello ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās latvijas kultūra, izglītība, sabiedrība, sekss. bet uz imanatas babītes mugurām balstās tikai latvijas točku rūpalas stabilitāte. Raidījums varbūt ir pusē, bet texxxts ir galā, jo tālāk daiga mazvērsīte stāsta par kaut kādiem random pajoļiem, bet vienīgie trīs džeki, ko vēlos sveikt sadarbības 25 gadu jubilejā, ir dainis porgants un jānis jarāns. Turklāt ir pēdējais laiks pāriet no aliņiem uz vināru, turklāt mans texxxtu kolēģis RJ, ar ko šobrīd sarunājāmies par mīlestību un nāvi ("es viņu mīlēju, be viņš nomirs" stafs), ir aizrādījis, ka mani burti sāk streipuļot.

reiz es ar spirta rīkli AK piepisos krakovā, kur beigās attapāmies ar kādu polijas mareku, ar kuru runājām par to pašu - par mīlestību un nāvi. prasījām, cik ilgi viņš ir kopā ar draudzeni. viņš atbildēja ka divus gadus. sekundi pēc tam piemetināja: "so it`s time to finish." kaut to būtu dzirdējis porgants un jarāns!

ar skolu man ir īpašas attiecības, jo kā viesturs dūle - latviešu benijs hils - arī es uzskatu, ka tā ir jāmet musorā. tāpat ir ar garām un uzspēlētām uzrunām tautai - arī to vieta ir nešķirotu atkritumu konteinerā. tāpēc tikai loģisks bija mans lēmums doties uz rīgas 2.ģimnāzijas devītklasnieku izlaidumu - tātad apliecības par pamatizglītību saņēma cilvēki, kas gulēja jaundzimušo nodaļā tad, kad es jau trakoju pa traumām, un laiku pa laikam varēja klausīties runas par to, ka tikai pirms deviņiem gadiem jūs visi vērāt skolas durvis nobijušies, bet apņēmības pilni.

kā jau pienākas, zāle bija izrotāta ar bērziem un cilvēkiem, kas dalījās 2 daļās - tie, kuri tik gaida, kad beidzot varēs iedot puķes un tīt makšķeres, un tie, kas riktē, kur kurš sēdēs. kaut arī dažāda kalibra skolas strādnieki vairākkārt atgādināja, ka nākamgad šī būs valsts ģimnāzija, tomēr bija skaidrs, ka šī nav smalkā gala skola, jo neredzēju nevienu slavenību. kopš laika, kad pati gāju devītajā klasē, ir šis tas mainījies - zālē neredzēju sk8terus, kas vismaz agrāk bija klasiski pamatskolas izlaidumu viesi, tik klasiski, ka ierasties drauga izlaidumā bez skrituļdēļa bija kā atnākt uz savām kāzām peldkostīmā.
atskanēja melalkoholiskais valsis, un zālē nāca meitenes ar kleitām dziļiem izgriezumiem un džeki kaut kādos milzīgos uzvalkos. mani allažiņ mākusi ziņkārība par to, kāda viela ir puiku galvā, kad viņi izvēlas +30 grādos vilkt tos kamzoļus, aubes un ņieburus. 2.ģimnāzijā acīmredzami ir visai liberāla attieksme pret narkotikām, par to liecināja kaut kādu gara virsotņu pieminēšana, kā arī pasākuma vadītāju anetes un mārtiņa prikidi, kas bija tādā krāsā, kā nosaukts normunda rutuļa pēdējais albums - rozā. direktors bija aizskrējis uz bārbiju izstādes atklāšanu, tāpēc pirmo "un tikai pirms deviņiem gadiem..." uzrunu teica kaut kāda vietniece, kas atkal nevarēja nomierināties un šajos brīnišķīgajos svētkos ielēja darvas pili, paziņojot, ka jau nākamnedēļ būšot iestājeksāmeni, kuros var izkrist tikai pēdējās šmaras. es jau domāju, ka darbs, darbs, darbs, bet tādas patiesas vērtības kā laime, ģimene, sekss un šmiga tiek aizmirstas, bet beigās viss bija labi, jo runātāja jau piektdienas vakarā vēlēja "atvērt durvis svētdienai". diezgan normāli, ja ņem vērā, ka viņa runā ar nepilngadīgiem cilvēkiem, neaizmirstot pieminēt tādu svarīgu informāciju kā "alkas ir ceļazīmes". piebildīšu gan, ka ceļazīmes ir kaut kas cits, bet alkas, protams, ir vēl kaut kas cits, un jebkuram lingvistikas teroristam ir skaidrs, ka alkas ir kaut kādā veicā saistīta ar alkoholu.

beidzot arī direktors, kurš izskatās pēc salaveča, ir pārradies no bārbiju izstādes, un var sākties pamatizglītības apliecību izsniegšana. visām devītās ā klases meitenēm, kas saņem apliecības, no aizmugures pielavās kaut kāds random pajolis un dod puķes un, šķiet, uzaicina uz pišuku. lielākā daļa ne tikai dabū apliecību, bet arī uzslavu par labiem panākumiem dažnedažādās dzīves jomās - par labām atzīmēm, taču visvairāk skolēnu tika slavēti par piedalīšanos kaut kādā slowfood vegānu svaigēdēju projektā, kas radīja aizdomas par to, ka tūliņ visiem vajadzēs pārēsties riktīgi slow spinātus, bet slikti no tā mums nepaliktu, jo tie, kas nebija iesaistīti slowfood kustībā, bija piedalījušies pirmās palīdzības olimiskajās spēlēs, tā kā sanāk, ka aktu zālē atlikt kātus bija neiespējami - pilns ar glābējiem kā medikopters. stulbi, ka tie sīkie tiek tikai uzteikti, bet neviens netiek nopelts, piemēram, par to, ka eksursijā uz brīvo vilni būtu mētājies ar siļķēm. nevar nepiekrist direktoram, kad viņš saka, ka šis gads ir labs ķēriens, un par to man prieks, jo vienreiz pie viena no šitiem sīkajiem biju aizbraukusi ciemos uz vannu, un piekritīsit, ka braukt ciemos pie lohiem tak būtu stulbi.
starp apliecību dalīšanu direktors, protams, atceras laiku, kad šitie visi bija mazi ķipari, kā arī uzstāj, ka mēs visi esam dzintara meklētāji. pirmoreiz dzirdu, ka kāds vispārizglītojošas skolas direktors tik strikti un precīzi norādītu uz nākotnes profesiju, ko izvēlēties.
tad a klases audzinātāja aprēķina, ka kopā ar savu klasi aizvadījusi 1500 stundu, un arī paziņo, ka "sapņu pupas melnbaltais zieds ir vairāk varēt". šo marazmu varam norakstīt uz manis jau pieminēto pielaidīgo attieksmi pret psihotropajām vielām skolā, bet kam jānotiek, lai skaļi cilvēku priekšā pateiktu, ka var tad, ja grib? wtf, interesanti, kā tad skolēni var tik ilgus gadus pamācīties skolā? neviens taču neko tādu negrib! tā par skaisto runu klase audzinātājai uzdāvina dāvanu karti gredzenu veikalā. cik saprotu, visiem ir zajebala, ka viņa nav precējusies, un te ir vismaz piķis kaut kādam gredzenam.

tālāk pasākuma vadītāji un 2.ģimnāzijas lsd reklāmas sejas mārtiņš un anete izspēlē dialogu ar bērnības šūpļadziesmu, un ir pienācis laiks nodziedāt kādu andra sējānu miega dziesmiņu, jo gaisotne ir kļuvusi ļoti saspringta, es pat teiktu, ka nokaitēta.

līdz ar b klases apbalvošanu sākas liela jautrība, jo audzinātāja ir sagatavojusi bernarda šova atziņu vai vēlējumu katram savam bērņukam. viens no labākajiem teikumiem bija "tver mirkli, tver sevi!", kas, cik saprotu, ir par noturēšanos kājās spēcīga alkohola reibumā. ar šmigu saistīti bija arī citi izteikumi, piemēram, "ja vien tu nekodīsi, kodolu nedabūsi", te gan es nesaprotu, kas ir tas kodols, atceros, ka vienreiz mielojos ar karstvīnu, un trauku dibenā pēc izdzeršanas atradu atslēgu. varbūt apmēram kaut kas tāds ir tas kodols? ja nebūtu kodusi, nebūtu atradusi atslēgu. novēlējusi visiem "zem ziedoša koka pacelt acis augšup", audzinātāja ir gatava saņemt sev balvu no klases. te kādam zēnam klāt pieskrien klāt klasesbiedra muterīte, iespiež rokā lapiņu, uz kuras rakstīts, ka skolotājai tiks dāvināts divritenis. kā atklājas vēlāk, viņa tieši tajā dienā pālī braukusi un veco velosipēdu salauzusi.
apliecību izsniegšanas laikā saprotu, ka b klase ir tādi lēti atkritēji, jo neviens nav piedalījies pirmās palīdzības sacīkstēs, un arī slowfood kultūra viņiem sveša, kas likumsakarīgi rada pārāk jautru gaisotni, tāpēc samērā jauka meitenīte nomočī kārtīgu "love hurts" tipa traģēdiju ar klavierēm. visi paliek nopietni, jūtīgākās meitenes atstāj zāli, lai varētu sākt dalīt pamatizglītības apliecības c klasei. te atkal tiek pielūgta slowfood kustība, un man jau tas ir tik zajebala, ka dažas stundas vēlāk izvēlos vakariņas ieturēt hesburgerī. c klase ir homoseksuālākā klase skolā, jo, ja iepriekšējām meitenēm puķes deva un klāt koļījās džeks, tad tagad jau šo uzdevumu veic kaut kāda vecene. tad klase apsveic skolotāju un dara to tik klusi, ka simbolizē valodas un cilvēces izmiršanu. nevar īsti saskatīt, bet izskatās, ka audzinātājai tiek uzdāvināta pase par to, ka šie bērni, kad vēl bija sīki "trausās klēpī katru brīdi". piekritīsit, ka slodzīte tīri tā neko. tur varēja ne tikai pasi, bet arī dzimšanas apliecību uzdāvināt. un, ja visu laiku klēpī būtu divdesmit cik tur bērnu, būtu jāsniedz kāra roka arī pēc invalīda apliecības.

visas klases ir tikušas pie apliecībām un visas skolotājas - pie dāvanām. it kā viss mierīgi, bet atklājas, ka ceremonijas vadītājs mārtiņš ir pazaudējis savu partneri aneti. zāle sačukstas, bīstas un lūkojas apkārt meklējošiem skatieniem. izrādās tomēr, ka viss kārtībā, anete tikai mazliet aizkavējusies. te jūtīgākās meitenes, kas vēl nav pametušas zāli tver pēc zeva softis salvetēm, jo mārtiņš atzīstas, ka nezina, ko darītu bez anetes. bet to zina kaut kāda meitene gariem matiem, kas nodzied jautru dziesmiņu sev pašam "ja tevis nebūtu". cik atceros, tā bija dziesma par mīlestību un nāvi. nu, apmēram "es viņu mīlēju, bet viņš nomira".

pirms izlaiduma vecāki ir nopirkuši bērniem puķes, kuras izlaiduma beigās bērni atdod vecākiem, fonā skanot grupai "kafē". sākās liels juceklis, tāpēc es, saglabājot mieru un augstprātību, iztenterēju ārā, kur iepazinos ar kādu pensionāri, kas prasīja, vai tad es šodien pabeidzu devīto. diemžēl es devīto pabeidzu tik sen, ka biju jau aizmirsusi, cik kruti ir pabeigt devīto - no drošiem, bet neoficiāliem avotiem zināms, ka b klases izlaiduma pirtī esot izsists virtuves logs, izdemolēta apkārtne un vēmuši 10 no 20 cilvēkiem. līdz ar to tāpat kā jebkurā ballītē pienāk jūtūbes skatīšanās mirklis, ir pienācis likumsakarīgs gals šim tekstam, tāpēc no sirds novēlu devīto klasi pabeigt ikvienam, kurš to vēl nav izdarījis. viesturam dūlem, pirmkārt.

ir pagājusi tieši viena nedēļa kopš mana texxxta nodošanas termiņa beigām, bet nebīstieties ne mirkli - soda šmiga jau ir izdzerta. ilgi mocījos ar savu iepriekšējo tematu - de facto sižetu, kurā valodas policists kursītis, kurš man reiz ir pasniedzis kafiju gultā, pieķer menteni, kas nerubī latviešu valodu un to, ka baltkrievija nav dzimums. šajā nedēļas nogalē notika masu mediju sporta spēles, un texxxti ir nopietns medijs, tāpēc vismaz es uzksatīju par svarīgu texxxtus pārstāvēt šajā svarīgajā tusofkā. ceļā uz spēlēm savam pudelesbrālim (tātad radiniekam) tomam bricim pastāstīju par grūto situāciju, kurā esmu nonākusi, un viņš paskatījās gps kartē un teica: "kas - Tu daune esi? raksti taču par spēlēm!" skola rokā, mednis cockā! jau iepriekš jāatvainojas, ka spēļu apskats būs saraustīts un izteikti objektīvs, jo aprakstīšu to, ko redzēju un atceros. vispirms par to, kas īsti ir medijs. kā kāds petuhs pālī sestdienas rītā paziņoja - tas ir tad, kad ir "režisors, redaktors un es". mediju sporta spēles ir tāda tusofka, kur jau 17.gadu satiekas latvijas krutākie mediji, un citreiz tur ir tā, ka džeki, kam elkoņi aug no ausīm, dod pa muti. man šķita, ka kaut kur pa pālim miegā arī dzirdēju, kā kāds gribēja kauties šogad, un vēroju arī to, kā 10 sekundes savā starpā kāvās divi latvijas radio žurnālisti. ik gadu sporta svētkos piedalās ap 40 000 žurnālistu, un viņu galvenais mērķis ir nomest svaru, tātad - dzert un sportot. no neoficiāliem, bet ļoti drošiem avotiem zināms, ka šīs nedēļas nogales laikā nomestas 3 tonnas, bet te jāatceras par masas nezūdamības likumu - ja kaut ko nomet, tas kaut kam uzkrīt. 

Šīs nedēļas laikā esmu saņēmusi vairākus aicinājumus gan no privātām, gan juridiskām personām savu Eirovīzijas vērtējumu publicēt texxxtos, un, godīgi sakot, es nemaz nesaprotu, kā Jums šāds lūgums varēja ienākt prātā, jo texxxtu un Eirovīzijas savienība ir tikpat pašsaprotama kā baltvīns ar zivi.

Vispirms izsaku nožēlu par to, ka finālā neiekļuva Kipra, kuras dziedātāji normāli dziedāja, līdz beztolkā uzradās kaut kāda vecene, kas mahājās ar lampu. Kaut arī sākotnēji šis starpgadījums (necieņa pret Kipru) lika man būt bēdīgai, pēc ievaddziesmas, kuras laikā viena ģetka ar kājām uzlīda uz kontrabasa, es atguvu prieku, jo uzsprāga kaut kādi fanariki un balsojums varēja sākties. Par ko balsot? Lūdzu:

Somiju pārstāvēja garlaicīgs, blonds deviņdesmitā gada krasatuļa Paradīzes Oskars (wtf?), kurš mēģina spiest uz sirdsapziņu, dziedot par planētas glābšanu. No Bosnijas un Hercogovinas bija atbraucis salīdzinoši vecs vecis, kurš nejauši sacerējis valsts pirmo himnu un tā kļuvis par slavenu Balkānu dziedātāju ar vārdu tādu pašu kā dinozauriņam no Flinstoniem, tātad Dino. No sākuma šķiet, ka tūliņ aizies lēkāšana un muguru rīvēšana, bet pēc minūtes visi ir iemiguši. Nevaru atcerēties, no kā 1:1 nospieduši dāņu Green Day, bet Kažam patīk – tie ir viņa favorīti, to viņš diemžēl pierāda arī, balsojuma skaitīšanas laikā sākot dungot viņu dziesmu. Dāņu džeks atceras, ka koncertzāle ierīkota stadionā, tāpēc arī kārtīgi izskraidās. Lietuvas daiļradi demonstrē meitene, kas ir jaunāka par mani, bet uzvedas tā, it kā viņai būtu simts gadu. Izlaisti mati, divarpus oktāvu balāde, dūmi no svārkapakšas, vējā plīvojoši mati un pats svarīgākais – lēnā labās rokas kustināšana. Bet kas tad te? Pēkšņi viņa sāk vicināties mēmo valodā, Valters un Kaža nodročī, jo visu laiku to vien grib kā atsaukt atmiņā savu triumfiālo izgājienu toreiz. Ungārijai - kaut kāds slims disko ar šausmīgi garu Selīnu Dionu, kas uz diseni atnākusi operas kleitā un uzvilkusi kaut kādu milzīgu gredzenu, lai visi pamana, ka ir precējusies, bet tajā pašā laikā dzied, ka „i must be free” („man jābūt brīvam”).

Vot, Īrijas priekšnesums gan bija zajebis, un jau pirms konkursa piesaku viņu uzvaru. Tie ir divi pediņi, kas dzied par lūpeni un neveiksmīgi mēģina sinhroni kustēties, fonā rādot labākajās krafwerk tradīcijās ieturētas projekcijas, un labākās kraftwerk tradīcijas ieturēt diseldorfā ir ļoti labi, jo tieši no šīs pilsētas nāk, manuprāt, nozīmīgākā grupa populārās mūzikas vēsturē. Viņi pierāda, ka obligāti nav jādzied par mīlestību, lai visi applaudētu, izrādās, var dziedāt arī par modi. Nav brīnums, ka uz sekundi nojūk tiešraide. Ļoti labi. Kaut arī zviedru džekam ir visādi četrstūri un stroboskopi, tomēr šķiet, ka viņa dziesmā paredzētais „i will be popular” nepiepildīsies. Nezinu, man, piemēram, šķiet slimi dziedāt „Es būšu populārs, es būšu populārs”. WTF?! Valters un Kaža atkal atceras to, kā viņi piedalījušies Eirovīzijā – dziedājuši tikpat šķībi kā Ēriks no Zviedrijas. Igaunijas kārta - komentētājuprāt, ir vērts uzmanību pievērst pašai meitenei. Lai notiek - meitene rozā kleitā dzied, kamēr kaut kādi mīkstie slēpjas aiz kartona mājām un viņu iekāro, bet beigās tomēr uzdāvina viņai puķes. Normāli. Tā jau džeki reti dara.

Grieķijas čaļi grib būt skarbi, bet ir vienkārši riebīgi un garlaicīgi, visa zāle pieceļas un iziet uzpīpēt, kamēr džeki dejo kaut kādu grieķu baletu. Kaža saka: „ceru, ka Jums nebija tik garlaicīgi kā man.” Diemžēl bija. Beigās daudzi eiropieši, kas bijuši uz balkona kurīt Grieķijas laikā, sajūtas vainīgi Zeva priekšā un sabalso daudz par Grieķiju, lai izvairītos no dievu dusmām. Krievs uzstājas ar dziesmu „get you” („izpist tevi”). Par viņu mēģinājumiem dejot sinhroni pat iesmejas mana mamma, kas līdz šim ir klusējusi. Priekšnesums savu kulmināciju sasniedz brīdī, kad dziedātājs uzkāpj uz podesta, bet trīs dejotāji skrien viņam apkārt, beigās visi nostājas ar mugurām pret skatītājiem, un uz viņu mugurām tiek veidots uzraksts „ALEX”, tātad dziedātāju sauc tāpat kā kādu piedzērušos ikonistu, kurš reiz man un kolēģei SM uz ielas piedāvāja to pašu, ko piedāvā šis ALEX savā dziesmā. Franciju pārstāvēja Andrea Botičelli Napoleona frakā. Uzstāšanos beidz, izkašņājot savu ausi. Itālija sen nav piedalījusies Eirovīzijā, un Rafaels pie flīģeļa uzdzied jautru dziesmiņu, iespējams, par to, ka Berlsukoni viņu mēģināja izdrāzt, bet nekas tam vecajam ākstam nav sanācis. Bet varbūt tomēr arī sanāca, jo pēdējo noti Rafaels nomauc tik spalgi un gari, ka tur kaut kāda sāpīte tur ir bijusi.

Te nu esam pie pirmās reklāmas pauzes - ekrānā parādās reklāma, kurā lēkā šokolāde. Wtf? Kāpēc šokolādei jālēkā? Guntis Skrastiņš pareklamē Ventspili, un es pievēršos Karalienes Elizabetes tvītiem, kas liecina par to, ka viņa visu laiku kapā džiniņu un nodirš katru dalībnieku.

Ar 13.kārtas numuru uzstājas Šveice – valsts, kur vismazāk dzer. Komentētāji atkal atceras „savu gadu”. Tiek nodziedāta dziesmiņa no šokolādes „Milka” reklāmas. Angliju pārstāv apvienojusies slavenā angļu grupa „Blue” ar dziesmu „i can” („es var”). Saģērbušies kaut kādās biezās frakās. Domāju,ka zilajiem džekiem vajadzēja atcerēties, kā savulaik izgāja DJ bobo, kurš mēģināja atgriezties uz lielās skatuves ar Eirovīziju (tiem, kas nezina – ne labāk kā mūsu repojošajam Vudijam Alenam šogad). Karalienei Elizabetei sakāms tikai viens: „Well, this is awkward.”

Piesakot Moldovu, Valters un Kaža atkal atceras savu uzstāšanos. Moldova man iepatikās jau pusfinālā. Viņiem ir garas cepures, mājās Gogol Bordello diskogrāfija un dziesma „so lucky” („tik laimīgs”), pa skatuvo torčī feja ar vienriteni, un man nav iemesla domāt, ka viņi dziesmā melotu. Vāciju pārstāv tā pati ģetka, kas pērn. Viņai piepalīdz folijā ģērbti tārpi no Daft Punk dziesmas „Around the world” klipa. Rumānija uzstājas ar Raimonda Paula dziesmu par lapām dzeltenām un lapām tumši sārtām, bet neko nepārmetu, jo šajā valstī atroda Donavas delta, kas ir vienkārši avpizģenā vieta. Ja kas, es zinu, kā rumāniski ir „es esmu miskaste”. Tas būtu „sunt cos de gunoi. ” Iespējams, dziedātājam to arī vajadzētu iemācīties.

Austrieti es atceros no pusfināla, kur vienu balādi dziedāja meitene garā kleitā. Esat dzirdējuši tādu teicienu „langweilig is toll” („garlaicīgi ir forši”)? Nē? Ļoti pareizi, jo tāda teiciena nemaz nav,to derētu ņemt vērā arī brīnišķīgās balss īpašniecei, kas laiku pa laikam tomēr pamanās ierēkties, lai būtu vairāk angsty. Eju uzkurīt.
Azerbaidžāna nez kāpēc bukmeikeru kantoros skoro pa pirmajām vietām. Tiešām nesaprotu, kāpēc. Liriska dziesma, kuru dziedot, duets gandrīz nosūcas, piedejo meitenes īsos vaidelošu plīvuros, no griestiem sāk krista dzirsksteles, tādejādi simbolizējot mīlestības karstumu. Skaidri redzams, ka Azerbaidžānā iestājusies kaut kāda alkohola krīze. Pēc balsojuma jūtos kā toreiz, kad uzvarēja nesmukas īsmatainas lezbes no Serbijas ar uzvalkiem un bez sakarīgas dziesmas. WTF?

Slovēniju pārstāv bruņās ģērbusies Slovēnijas Agilera. Viņa palikusi slavena vietējā „supertalants” konkursā. Būtu prikoļna, ja uz Latvija uz Eirovīziju aizsūtītu savus „zelta talantus” ielu vingrotājus.
Te pēkšņi parāda aizskatuvi, kur ir Eirovīzijas DVD un pusizdzertas sīvā glāzes. Islande man uzreiz patīk, jo ievadklipā rāda zivtiņas. Ērmu zemi pārstāv paveci The Hives džinsās, no kuriem divi ir zilie, jo viens otru dziesmas laikā nobučo un tas otrs viņam neievelk pa olām. Tautai, kas vienkāršā akmens blāķi saskata raganu, kas apēd trolli, varu piedot pilnīgi nekādu priekšnesumu, jo tā jau liekas tikai man – īstenībā noteikti uz skatuves notiek kas tāds, ko var saprast tikai islandieši.
Spāņi uzstāšanos sāk ar ģitārspēles imitāciju. Kādi jautājumi te vēl var būt?

Ukrainai nav dziesmas, bet ir tikai tāfelīte, uz kuras ar smiltīm visu laiku kaut ko zīmē. Varbūt bija arī dziesma, bet, tā kā vairākas Selīnas Dionas jau ir bijušas, tad viss. Izrādās, ar to ir gana, lai tiktu kaut kādā pieciniekā.
Jau paguvu pieminēt man tik sāpīgo Serbijas uzvaru viņreiz, tāpēc par Serbijas „Vanish” reklāmas dziesmu pat baidos ko nodomāt. Gruzijai pie miķīša ir vecene un ģitāristi spēji krata pačku, lai iekarotu visu smagās mūzikas cienītāju sirdis, pie viena arī parepo, lai savāktu arī reperu balsis. Labs gājiens. Var redzēt, ka daudz dzer. Dziesmas laikā Kažam ir saplīsusi ūdens glāze.
Atskatoties uz visām divdesmit piecām dalībniecēm, Valters un Kaža atkal atceras savu gadu. Arī tad, kad tiek atkārtoti valstu klipiņu, komentētāji atceras savu gadu un to, kā uzvedās Baltkrievija un Kirkorovs.

Kad pēc pirmā pusfināla cilvēki trakoja par to, ka vajag atpakaļ pie komentēšanas Kārli Streipu, domāju – bļaģ, petuhi, ko var nīdēt? Tagad sāku viņus saprast. Es nezinu, vai Kārlis Streips ir tiešām vienīgais, kurš varētu komentēt Eirovīziju, droši vien nē, bet tiešām zinu, ka Valteram un Kažam to darīt nevajag, jo viņi punktu skaitīšanas laikā tik daudz vārās, ka paši nedzird, ko kurš ir dabūjis. Beigās man likās, ka es viņus varētu nosist. Mans brālis centās zēnus aizstāvēt, norādot, ka daži joki ir bijuši normāli.
-kurš bija normāls joks?
-es aizmirsu.
-es arī.

Jau vairākkārt ar kolēģi Aneti Konsti esam pārrunājušas nepieciešamību texxxtos aprakstīt TV3 un žurnāla „Ieva” kopīgi veidoto projektu „Ievas pārvērtības”, kur Alpu govju slaucējas tiek pārveidotas par Zalcburgas smalkāko aprindu eskortsučāriem.

Šoreiz Ievas pārvērtības ar kameru bez brīdinājuma piezvana pie kādas sievietes durvīm un saka, lai laiž iekšā, nemaz nepaskaidrojot, kas viņi vispār tādi ir. Tai sievietei vārds gan labais – Solveiga! Turklāt viņai ir meitiņa Marta, un atminos, ka „Ugunsgrēka” zāļu tantiņa, spridzinātāja Solveiga Martu arī uzskatīja par savu dočurku. Protams, pārvērtības skatos ar uztraukumu par to, ka tūliņ kaut kas varētu sprāgt.

Kaut arī Solveiga runājot never vaļā muti, viņa ir pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, bet dienā, kad viņu medī „Ievas pārvērtības”, ir ātrāk aizgājusi no darba, lai tusētu savā šaurajā dzīvoklītī, sapņotu par karjeras izaugsmi un vienu pēc otras mugurā vilktu kleitas, pat nenojaušot, ka drīz kaut kādas televīzijas raganas tās ielidinās musorā.
Tad seko asarains stāstiņš par Solveigas dzīvi. Dzimusi ar lopiņiem meža malā, tāpat kā Jēzus. Tiek rādītas bildes no dziesmusvētkiem, orientēšanās pulciņa un klases tusofkām, kur pilns ar Nika Kārtera frizūrām

Tā pienāk „Ievas pārvērtību” tipiski satraucošākais brīdis, kad modes dizaineres Indra un Indra kā parasti paziņo, ka viss, kas vilkts līdz šim, ir samērā liela huiņa. Solveigai jāuzvelk trīs komplekti. Pirmais ir komplekts, ar ko apmeklēt konventa sēdi, kas ir tusofka, kurā es neesmu bijusi, jo nemaz nezinu, kas tas ir. Otrais ir smart casual ar samērā stilīgiem svārkiem ar kaut kādu volānu un vēl dažiem vijeboniem, kas tiek kombinēts ar žaketi, „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”. Kur to dizaineres iesaka vilkt? Ejot uz musoru!
Solveiga atzīst, ka vislabāk viņai patīkot sarafāni un vestes, bet, tā kā viņai patīk lauzt sevi, sievietei no katras šīs apģērbu sugas ir tikai pa vienam eksemplāram, bet viņa gribētu džinsa vesti. DŽINSA VESTI? WTF! Kas būs nākamais – prozit končas, konduktors un grupa „hameleoni”?!
Trešais komplekts simbolizējot to, kas notiek jaunās pasniedzējas galvā:
puķaina blūze, svītrainas bikses, rūtaina veste.


Vienā mirklī sarkanais musors ir tik pilns, ka, ja vēl kaut ko uzliktu, vadzis plīstu, damakla zobens kristu, kauss būtu pilns, Dons Kihots pakāstu vējdzirnavām, iešņauktu kokaīnu un vaicātu: „arī Tu, Brut?” Šeit nav runa par gardo šampanieti, bet gan par tirliņu, kurš appisa Cēzaru. Nobijušās no iespējamajām musora pārpildīšanas sekām, modes dizaineres ierosināja lasīties no mājām un goņīt uz lielveikalu „Alfa”, kas nav sekojis savam vārdabrālim specvienībai „Alfa” un nosaukumu mainīt negrasās.

No sākuma Solveiga pa veikalu šiverē viena pati - ieiet šmotku bodē un paņem kaut kādu pretīgu sudraba kostīmu,kas rada līdzību ar vēl kādu „Ugunsgrēka” varoni – viltīgo juristu Aleksi, kurš beigās ielidoja ar mašīnu kokā un tāpēc savās pēdējās sērijās bija tērpies marlē, nevis švītīgā sudraba uzvalciņā. Paņem arī nesmuku sudraba sarafānu un iet meklēt krellīti. Te jāpiekrīt modes dizainerēm: „Ne visu var izglābt lakatiņš vai krellīte”. Kaut arī beigās viss ir normālā krāsā – sarkanā -, nevajag ņirgt un teikt, ka tas ir kruti un dāmīgi. Tad Solveiga atceras, ka jāpamēģina arī kaut kas viņas sievišķīgajai pusei, ne tikai konventa sēdei. Tātad skaidrs, ka konventa sēde ir kaut kas nesievišķīgs. Domāju, ka konveta sēde varētu būt tāds kā geocachings, tāda kā copēšana.

Te nu esam klāt pie klasiski trakulīgākās pārvērtību daļas - frizētava „Priom”. Pirms sāk strādāt, tiek rādīts frizieres klipiņš, kur viņa smaida, eleganti laistās ar šampūniem un mazgā apdročītus spoguļus. Friziere Jolanta nogriež Solveigas mīļos pufīgos matus, kurus es jau biju paspējusi iemīlēt, un tā vietā sastāda kaut kādu pērļu blondas, tievas, taisnas šņagas. Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas var būt, ka visi „Ievu pārvērtību” upuri, ieraugot sevi spogulī, ir nenormāli pārsteigti, jo esmu ievērojusi, ka attiecīgajā frizētavā spoguļi ir visās pusēs, tāpēc neskatīties spogulī ir neiespējami. Solveigai jaunā frizūra patīk...ne pārāk patīk, jo viņa saka, ka, nevis zajebis, bet gan „glauni” un „savādi”, „kaut kas cits”, un viņas sejas izteiksmē rakstīts svarīgais kods WTF, kas nozīmē, ka viņa visticamāk iebēra kādu indīti frizieres tējiņā un friziere nākamajā dienā darbā nav bijusi.

Sejas krāsotāja, stāsta ka viss, kas ir gaišs un spīdīgs, padara lielāku, apjomīgāku un izvelk uz āru. Tātad tāpēc ir radītas spīdīgas kristāla šmigas glāzes! Sapratu, ka vecenēm ar brillēm ir nenormāli jākrāsojas, jo viņu acis praktiski nav redzamas. Pilnībā piekrītu, bet tas vairāk attiecas uz smaga pāļa gadījumiem.

Nu klāt emocionālākā raidījuma daļa – jaunajā prikidā jāatradās ģimenei un draugiem. Vēl pirms satikšanās ar tuviniekiem jāuzvelk kaut kas prikoļns, jo ar žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām” jau uz balli neiesi, sevišķi, ja vīrs, kā vēlāk izrādīsies, gaida ierodamies ziedru grupas Roxette solisti.
Atbilstošu tērpu nav viegli atrast, bet modes dizaineres ir pastrādujšas.
Ieraugot sevi spogulī pirmajā jaunajā prikidā, Solveiga nospriež, ka tā nemaz nav viņa. Bet raidījuma vilcējspēks – Indra un Indra – par pazudušo Solveigu neliekas ne zinis un šovu turpina ar šo nesolveigu, kas, izrādās, esot kāda gudrā blondīne. Otrais kostīms, ko gudrā blondīne piemēra, ir tiešām pretīgs, man pavelk uz korķi – kaut kāda murskuļu blūze un melnas modernās bikses ar zemo šekumu, kam ap vidukli apvīta ķēžu josta. Bloaaah!! Un kurpes liek man tomēr pārdomāt ideju šo dienu pavadīt skaidrā. Kad salīdzina to ar viņas pirmo žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”, škiet, ka viņai šajā laikošanā ir prikolīgas paģiras un tūliņ gudrā blondīne pie galvas piestiķēs arī pulksteni ar plūmēm un briljantiem, kādu viņreiz gandrīz iegādajos Katovices tirgū nākamajā dienā pēc mielošanās ar manas mīļākās valsts simbolu šņabi „Žubrowka”.

Caur ērkšķiem uz rozēm tomēr tiek atrasta piemērota kleita vakara dzeršanai - zaļa ar žuburiem, ar sarkanām zeķenēm. Ģimene un draugi nemaz nepamanīja, ka atnācis cits cilvēks. Tiesa, viņas jaunākā māsa to nosauc par piedauzīgu (pati tajā mirklī ir ģērbusies zeltā kā tāds faraons). Tāpat māsas kritizē pārlieku lielo grima ietekmi, gudrās blondīnes vecumu un atzīst, ka šitādā izskatā varot iet ar māsām uz klubiņu, nekur citur. Uz sagaidīšanu atnākušas arī pārvērstās sievietes studentes, kuras, protams, saka, ka viss ir zajebis, un pie tā šoreiz es arī vēlētos palikt, jo kleita tiešām bija laba, un gan jau tajā Islandes hotelī viņiem iedod kādu šmigu par brīvu, tātad par kaut ko sūdzēties būtu grēks.

Solveigai, kas vismaz piedalījās raidījuma sākumā, pavisam drīz būšot trīsdesmit gadu jubileja. No sirds novēlu kārtīgi iztresīties, jo trīsdesmit gadu ir burvīgs vecums. Ne velti ir tas teiciens: „Kam trīsdesmit, tam čils.”

neprātīgu prieku manī ir radījusi vairāku cilvēku neizpratne par to, huj divdesmit dienu neesmu pievērsusies texxxtiem, kā arī nepārprotamas pavēles goņīt dziļas izpratnes cauraustu kāda ikdienišķa fenomena apskatu. šodien pievērsīšos savam mīļajam dailes teātrim, kas -kāda sagadīšanās!- atrodas tieši blakus pilsētas lielākajai slimnīcai. teātris mani no sirds iepriecina, paklausot diviem maniem lūgumiem - dalīt šmigu, lai priekšnesums būtu panesams, kā arī brīdināt par to, ka izrādē dzied. spēlmaņu naktī šmigu mutē lēja ar varu, bet to, ka izrādē "trīs sprīdīši un vilks" diemžēl dzied, zināja visi sētas kranči, un paģiku dzērāji jau pratās un nosauca to par teātra dienas koncertu. paldies lasītājam pēterim, kurš man ieteica pievērsties šim šedevram, kā arī manai māsai, kas uzdāvināja man biļetes uz izrādi, kas tiek saukta arī vienkārši par šlāpina izrādi, jo juris strenga tur staigā ar "vienotības" kreklu, un šlāpins, kā zināms, ir "vienotības" kalps.

pirms sākuma, protams, lēnām piegāju pie šmigas galdiņa pēc vīna glāzes. lēnām, jo klausīju kādai ar vaniļas smaržām piegāztai sievietei, kas savam bērnam sacīja, ka teātrī nevarot skriet, jo tas neesot stadions. nevar nepiekrist. kad biju mazliet ieķemmējusi, devos iekšā zālē, kur līdz potītēm bija izlietas dzintara smaržas "saldā dzīve". nav šaubu, ka izrādes tapšanā piedalījies latvijas inovāciju guru, silikona ielejas mērs artūrs mednis, jo bez vaniļas smaržām jutu arī nepārprotamu inovāciju dvingu - pirms izrādes varēja skatīties uz ekrānu ar tetri, kurā vienlaicīgi krīt lejā četras figūras. bija skaidrs - "trīs sprīdīši" būs gudra izrāde par lietām, kas nav iespējamas. un tetra figūriņas tika liktas tik stulbi, ka jau pirms šova zināju, ka es varu labāk.

"trīs sprīdīši" it kā esot par mazu tautu, kurā ir tikai trīs cilvēki, turklāt visi džeki. varētu domāt, ka šī tauta ne tikai runā kaut kā tautiski, bet arī pārstāv citu sugu - sugu, kas vairojas daloties, nevis normālā divu dzimumu pišuku ceļā. tomēr mazliet vēlāk izrādās, ka ir arī sprīdene lienīte, kas ir džeza dziedātāja un trim džekiem brīvajā laikā sakārto māju un pienes alutiņu, ko, kā vēsta latviešu tautas dziesma, ir darījis (uzbrūvējis) seskis. ko var gribēt no dzēriena, kuru taisa smirdīgs dzīvnieks? trīs sprīdīši ir lauris dzelzītis, gunča no "būt mīlētai" un juris strenga, par kura veiklo locīšanos no sirds nobrīnījos, jo pēdējo desmit gadu laikā biju redzējusi viņu tikai līķa vai wannabe līķa lomās. viņi ir "tipiskie latvieši" - skatās hokeju, dzer, ir slinki un grib naudu, bet bankas viņus appiš. un nav nekāds brīnums - viņi nepamana, ka naudasmaiss smurguls spēlē šahu tikai ar baltajiem kauliņiem (4 gab.).

tiem cilvēkiem jau patīk visādas dziesmas, tāpēc pie ceturtās visi sāk plaudēt līdzi, un uz skatuves parādās liela zivs, kas liek manai ihtiologa sirsniņai sadalīties pa šotiem. pirmajā cēlienā sprīdīši iegūst mandātu saeimā godīgās vēlēšanās, kas nozīmē, ka šajā tautā ir vēl daži cilvēki - citi deputātu kandidāti ar dažādām šlipsēm, kā arī vēlētāji, kas uz šiem petuhiem uzķērušies. tālab īsti nesaprotu, kas liek trim zēniem nākamajā cēlienā pist prom - saka, ka sūdi ar naudu, bet viņi taču strādā saeimā, kur, kā man no drošiem avotiem zināms, vienmēr ir šampanietis. pirmā cēliena beigās man blakus sēdošais "dzintara" reklāmas ķermenis savai druškai sacīja: "te ir jāraud, nevis jāsmejas." izrāde bija tik interesanta, ka mana mama tikai starpbrīdī pamanīja, ka viņai blakus sēž druška.

tā klāt bija starpbrīdis, atkal bija jāskatās ekrāns, kur šoreiz rādīja kaut kādu to apļu šuri muri, no kā var reāli apdolbīties, bet, tā kā šis nebija tas niknākais šuri muri, tad tomēr iemalkoju vēl mazliet vīna (bet pamēģiniet jūtūbē tos šuri muri, istaba tiešām sāks šķobīties). te man ir jāveic neliela atkāpe ne pa tēmu, bet šī ir tiešām ļoti svarīga informācija - teātrī redzēju kitiju no ugunsgrēka, bet izrādās, ka tajā pašā laikā viņa bijusi ugunsgrēkā. divi varianti - vai nu ne tikai ļeonam ir bratans, bet arī kitijai ir māsa, vai arī izrāde un starpbrīdis notika ierakstā, jo visi zina, ka ugunsgrēks tiek rādīts tiešraidē.

otrajā cēlienā sprīdīši devās uz visādām ārzemēm. uz angliju - lai nemaksātu par restorānu. uz holandi - lai dabūtu piķi. uz parīzi - lai izpistu priekamāju ģetkas. beigās tomēr viņi nolemj atgriezties, jo citur nevar dabūt rupjmaizi un citur paģiru sviedri nav tādi. cik zinu, tam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi, jo reti kurš brauc uz importa zemēm, lai nebūtu jāēd tā jobnutā rupjmaize un lai smaržotu labāk. brauc, jo nav naudas. te mana tetra hipotēze par to, ka izrādē būs nereālas lietas, ir piepildījusies.


"trīs sprīdīšos" man vissliktāk patika saša no ugunsgrēka, jo viņš jau tā ir ļoti nesmuks, bet vēl bija uzvilcis kaut kādu drausmu sarkanu samta kostīmu un dziedāja par narkotikām, un man, kā zināms, besī visādi amfiki un ekstazī, un kokaīni. kas patika vislabāk? solījums programmiņā, ka šajā farsā varēs izrēkt liesu. pohuj, ka beigās neiesmējos nevienu reizi. un arī žēl, ka nebiju tajā izrādē, kur mirklī, kad sāka dziedāt sirdsmīļā monika, texxxu dročītājs pēteris esot cēlies kājās un applaudējis. diemžēl viņš bija vienīgais.

vai iesaku kādam citam apmeklēt šo izrādi? atkarīgs no tā, vai šlāpina joki rīgas laika pakaļā Jums liekas smieklīgi un vai viņa dzeju Jūs skaitītu pie ziemassvētku eglītes. lai beidzot radītu jautru gaisotni, pastāstīšu anekdoti, kuru esmu radījusi kopā ar texxxtu kolēģi sandru mētru:

šlāpins iet pa parku. tur džilindžers ber auzu pārslas acīs. šlāpins: "idiot, ko tu dari?" džilindžeris: "zīlītes baroju. tev cīga nav?" šlāpins: "man īrijā palika."

"Tavs brālis? Tavs draugs? Tavs klasesbiedrs? Vai kaimiņš? rīt pusčetros cirkā notiks superpuiku fināls, tāpēc aicinu Tevi nākt līdzi un noskaidrot, kurš būs superpuika. biļetes ir,” tā mani vakar uzrunāja texxxtu jaunākais loceklis Salvis Klombergs, kuram, pēc šīs dienas ieraksta spriežot, nav vienalga, kurš kļūst par Superpuiku 2011. Iepriekš nebijām tikušies, tāpēc gribu sacīt, ka uzaicināt meiteni (šajā gadījumā – vecāku sievieti) pirmajā randiņā uz Superpuiku finālu ir ace. Salvi, dienās būs liels zēns.

Nemanot Superpuiku 2011.gada fināls ir kļuvis par svarīgāko notikumu texxxtu vēsturē, jo iepriekš neviens notikums nav izpelnījies abus – gan pirmsapskatu, gan pēcapskatu.

Iekļūt 10 Superpuiku sarakstā - tas tev nav Latvijas Universitātē iestāties! Atlasē startēja ap 100 zēnu, bet šodien Rīgas cirka arēnā, kuru vēl aizvien rotā Ziemassvētku zvaigznītes, vaigā redzējām labāko desmitnieku. Bet, pirms viņus ieraudzījām, bijām jau izvēlējušies favorītus, balstoties uz īsu izmeklēšanu portālā draugiem.lv. Man vislabāk patika Nils, kurš savā profilā citiem iesaka iedzert par viņu (Superpuikas titula pretendentiem ir aptuveni 11 gadu), skaidrs, ka dzeršana vairo pieklājību, jo viņš bija vienīgais, kas pēc kāda dueļuzdevuma savam pretiniekam paspieda roku.

Kad arēnā izgāja viszajebisākais (šo vārdu radījis Mārtiņš Kalniņš) desmitnieks, sapratu, ka man ir vēl viens favorīts – skinny džinsiņās tērpies garmatainais snovbordists Kārlis, tomēr nojautu, ka neviens no maniem mīluļiem neuzvarēs. Bet visi bija uzvarētāji, jo tie viņu atbalstītāji bija vienkārši ahujeķ – es čista nevarētu sadabūt sev 30 cilvēku, kas bez papildu samaksas skaidrā bļautu par mani un sakrāsotu plakātus „EK spirdzina”, „EK – mēs ar Tevi!”, „EK par prezidenti!”, „Atlaist Saeimu!”.

No sākuma dzīvojām ilūzijās, ka pasākumu vadīs Ufo, jo jāatzīst – viņš ir diezgan super. Bet arēnā iebrāzās kāds Atis veco lidotāju ķiverē un Ufo pielika pie vietas – pie goda žūrijas vietas. Pārējie žūrijas locekļi bija vecs superpuika, džeks, kurš Irānā nobraucis 3000 kilometru ar ričāgu, kā arī visādas tantes no Rīgas domes.

Pirmais zēnu uzdevums bija no dēļa izēvelēt ķeblīša detaļu, kas pēcāk jāieskrūvē pusgatavā ķeblī, lai padarītu to par gatavu. Novērojām, ka tika izmantotas samērā modernas ēveles un viens vecis uzvalkā visu laiku sēdēja pie viena zēna darbagalda un neļāva normāli vālēt. Zēnu pārbaudījuma laikā un pirms tam arēnas vidū bija zāģētājs, kurš no celma teju manā augumā izzāģēja krēslu. Skaidas leca kilometriem tālu, un visnotaļ asprātīgais DJ Krii zāģēšanu pavadīja nevis ar kaut kādu AC/DC, bet gan ar Čaikovska „Gulbju ezeru”. Čaikovskis gan ir kruts čalis – der gan pie Natālijas Portmanes masturbēšanas, gan pie bluķa zāģēšanas. Vislabāk ēvelēšanas uzdevumā, protams, veicās tiem, kas bezjūtīgi tikai drāza un drāza, bet diemžēl nesekmējās puisim, kurš savu dēli glāstīja kā kā tikko uzplaukušu ziedu (t.i. – kaut kādu ģetku), kas ir noderīga prasme, varbūt pat noderīgāka par ēvelēšanu, bet, ja viņš reizē, kad bija bezjūtīgi jādrāž, glāstīja, no visas sirds vēlu kaut ko nenočakarēt tad, kad jāglāsta tikko uzplaucis zieds.

Kamēr zēni ēvelēja un skrūvēja, tikmēr čalis ar zāģi tikai zāģēja, no sākuma daļēji ignorējot darba drošību – austiņu, kas glābtu no trokšņa, nebija, un kārtīgu aizsargbriļļu vietā bija kaut kādas saulenes. Bet laika gaitā viņš saprata, ka saulenes telpā ir stulbi, un noņēma arī tās. Kā es varu zināt, ka zāģētājam vajag normālas brilles un austiņas? Man pašas reiz bija huskvarnas zāģētāju komplekts! Un tas varbūt pofig, ka viņš pats acīs dabūs skaidas, jo skaidu jau savā acī neredz, bet pasākuma auditorijas lielākā daļa bija bērni, kas skatījās, ka tam čalim pohuj par drošību, vot, tad man arī. Tas pats attiecināms uz alpīnisma džekiem, kas, izkarot un novācot virves un ko tur visādām disciplīnām, pa kustīgām stalažām kāpelēja bez kādiem drošības prikidiem. Tikmēr pasākuma vadītājs Atis stāstīja, cik svarīgi, lai Superpuikas būtu piedrošināti līdz pēdējam, jo jebkas cits esot kategoriski aizliegts un dzīvībai bīstams. Es jau neko, bet mans krietni jaunākais pavadonis pēc pasākuma, piemēram, skrēja pāri ielām pie sarkanās gaismas, kā arī leca peļķēs bez peldvestes.

Pēc pirmā uzdevuma arēnā tika aicinātas divas mammas, kurām bija jāierauj un tad ar zāles pļāvēju jānopļauj 7 metri. Kā atklājās vēlāk – nebija jāierauj un nebija arī zāles, tātad visai bezjēdzīgas sacīkstes. Pluss, protams, ka dāmas ieguva balvas, kas bija mazas, bet vērtīgas. Tā kā nesadzirdēju, kas tieši tas bija, nospriedu, ka laulības gredzeni.

Otrajā uzdevumā zēniem pa stalažām, kas kustējās, bija jālien augšā, jāpaņem āboli, jo mēs visi esam gudri un apaļi kā āboli, tad jāraušas lejā un ar riteni jāizbrauc kaut kādas figūras, kas man mazliet atgādināja zirga trafaretu. Šeit zēni startēja pa pāriem – kurš vinnē, tas vinnē. Sevišķu cieņu manās acīs izpelnījās kāds zēns, kurš šļūcot lejā pa wirw (virve angliski), pagrieza seju pret mani, tajā es izlasīju, ka viņam patiesībā ir nešpetnas bailes no augstuma un viņš nevis šļūc, bet ģībst lejā, bet tik un tā viņš to paveica – uzkāpa uz kustīgajām stalažām, no kurām krītot, nenosistos, bet kāju salauztu gan. Kā zināms, kājā arī glabājas smadzenes, kas būtu ļoti nepieciešamas nākamajam uzdevumam (tagad sāku domāt, ka tas nākamais varbūt bija pirms šī).

Zēniem no māla, kas no sākuma izskatījās vienkārši pēc ķieģeļa, bija jātaisa figūras, kas nebija vienīgais kulinārais uzdevums. Elmārs Tannis no šova „Dejo nost!” zēniem lika taisīt arī tortes ar S burtu. Nesaprotu, kāpēc neviens neiedomājās uz tortes uzkaisīt ausu sēru un teikt, ka re kur ir. Jau pirms uzdevuma tika paziņots, ka garšīgums netiks ņemts vērā, visus interesē S burta noformējums. No manas vietas izskatījās, ka kāds zēns ir uzvilcis trīs S burtus, tādejādi veidojot vārdu „Sekss”. Taču šī uzdevuma kulminācija pienāca tad, kad Superpuika Emīls paziņoja: „Superpuika ir kā rieksts!”

Pusfinālā iekļuva četri džeki, kuriem bija jākāpj uz tām trakajām stalažām un teju jāstāv bezdelīgā, bet fināla duetam bija jākāpj turku pupā un tās galotnē jānostājas svecītē. Te pēkšņi atskanēja „We are the champions”, un man likās, ka tas zēns, kurš ir palicis otrais, šļūc zemē pa wirw, jo viņam palicis nelabi, kas būtu saprotami. Sadusmojos uz kaut kādu putniņu augšā, kas meta puikām virsū krāsainus papīriņus, jo, bļaģ, puikam slikti, moška vēl bombačkas uzlidinās? Bet, kad redzēju, ka nestuvju vietā atnes goda trīstrepi, sapratu, ka situācija ir pārāk neticama, lai būtu īsta. Izrādās pirmais džeks – Eduards Ancāns – tiešām bija sagrābis ābolu, kas nodrošina uzvaru, bet es to vienkārši nebiju pamanījusi. Tātad viņš bija kļuvis par Superpuiku jeb riekstu.

Karoče, visi džeki, kas piedalījās, bija baigie malači, man vienmēr patikuši čalīši, kas piedalās legomānijās, skolas konkursos un jēdz skolas disenē uzaicināt dejot meiteni pat tad, ja gan ārā, gan iekšā vēl ir gaišs. Cik vien atļaus ģeogrāfiskais novietojums, sekošu līdzi arī turpmākajiem Superpuiku konkursiem. Bet tagad, kamēr vēl banānu republikā Lielbritānijā gaišs un ir vakardiena, vēlreiz apsveicu Sandru Mētru Biksēs Vētru dzimšanas dienā. Novēlu nogrābt kādu superpuiku in Aberdeen. Bet tikai ne Rihardu Johansonu, jo texxxti pišas vai nu paši ar sevi, vai arī ar ko pagadās, bet viens ar otru – nekad.

Kad kādā no ziņu portāliem uzzināju, ka latviešu tautu gaida jauns seriāls ar ļoti neparastu nosaukumu, labsajūtā notrīsēju un drīzi pēc tam sāku saņemt fanu aicinājumus publicēt texxxtos pārdomas par nopietnāko pretendentu uz „ugunsgrēka” konkurenta darbu. Internetā izlasīju visas pieejamās publikācijas par „būt mīlētai”, kā arī uzlauzu latvijas televīzijas datubāzi, un nepacietīgi gaidīju svētdienas vakaru. Nav brīnums, ka pirmizrādei izvēlēta tieši svētdiena, jo, ja kaut kādiem nīderlandiešiem un vāciešiem nedēļas septītā diena ir saules diena (attiecīgi zondāh vai zontāg), tad latviešiem jau izsenis tā bijusi svētā diena, kad atkarībā no laika pielūgts kristiešu dievs vai arī zirgu dievs ūsiņš.

Kad uzzināju, ka „būt mīlētai” raidlaiks daļēji pārklāsies ar 20:20-21:00, kas zināms kā nacionālais neaizskaramais laiks, jo tad jāskatās ugunsgrēks, manāmi sapīku, taču ātri vien bēdas liku zem akmeņa it kā būtu ierāvusi malku pasaules labākā ruma – man taču ir lattelecom interaktīvā televīzija, kas ļauj noskatīties ugunsgrēku un pēc tam pārraižu arhīvā meklēt atbildi uz jautājumu, vai būt mīlētai ir par daudz prasīts. Tāpat mūsdienu tehnoloģijas piedāvā ugunsgrēku noskatīties pēcāk tv3play.lv 3d formātā. Bet, ja viss būtu tik vienkārši, texxxti nepastāvētu un nerakstītu par tematiem, kas satrauc visus latviešus. Šoreiz vīlos lattelecom interaktīvajā televīzijā un vienkārši nevarēju noskatīties ceturtdienas un piektdienas „būt mīlētai”, tāpēc 4. un 5.sērijas notikumi, kas noteikti ir bijuši ļoti aizraujoši, diemžēl nevarēšu aprakstīt.

Seriāla pirmizrāde sastāvēja no pirmās sērijas, kas nemitīgi tika jaukta ar iesaistīto cilvēku komentāriem par filmēšanas gaitu, par tēlu šmotkām un par to, kāds tēls ir patiesībā. Piemēram, daktere Ieva skatītāju informē, ka viņa ir drosmīga sieviete, bet tomēr sieviete. Labi, ka tas uzreiz tiek atklāts, jo citādāk, protams, domātu, ka viņa ir vīrietis, jo drosmīgās sievietes parasti ir vīrieši. Aktieru un citu iesaistītu komentāru ir tik daudzm, ka tie traucē uztvert spraigo seriāla sižetu – ik pēc minūtes ir kāda cilvēka komentārs. Tāpēc, paldies dieviņam, dienu vēlāk sērija tiek parādīta vēlreiz bez tiem tizlajiem komentāriem.

Jau pašā pirmās sērijas sākumā parādās sarežģījums – remonstrādnieki nomet zemē dīvāna stūrīti. Jums arī bija šķitis, ka šis būs seriāls par dakteri, kurai ir parastās latviešu problēmas un gribas tik vien kā būt mīlētai, kas varbūt tomēr ir par daudz prasīts? Nē, seriāls ir par mēbeļu pārbīdīšanu. No sākuma varētu likties, ka divi remontstrādnieki pilda nenozīmīgas bara lomas, bet viņi parādās arī sākuma titros kopā ar Martu no ugunsgrēka, kas nozīmē, ka viņi pēc lēta un stipra vīna izslāpušajam skatītājam vēl rādīs lielas lietas. Bet nu atgriezīšos pie pirmās sērijas un dīvāna nešanas – tas iesprūst durvīs, un to vairs nav iespējams izkustināt, tāpēc nesēji vienkārši bezbēdīgi uzigrā kāmstri, kas rada jautājumu, vai scenārijā norādīts, kuram jāliek paper, kuram scissors, kuram - stoned. Otrajā sērijā viņiem ir jānes skapis, kurš ir tik smags, ka zēni plāno naktī noslēpties un pavērot, vai no skapja kāds neizkāpj, jo citādāk neprasti lielo masu nav iespējams izskaidrot. Un viņu redzētais ir kas satriecošs, jo vēlāk par to viņi vairs nerunā. Trešajā sērijā viņiem jāķeras pie vēl viena dīvāna nešanas. Varētu likties, ka šiem jau amats rokā, bet kur nu, tāpēc sāku domāt, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi – pirms divām sērijām zināja, kā jānes dīvāns, tagad - čuš! Viņi dīvānu neņem aiz abiem galiem, bet gan ķeras klāt vidum, tāpēc nekas nesanāk. Te piesteidzas klāt Mārtiņš Vilsons, kas paceļ vienu dīvāna galu, demonstrēdams, kā tās lietas jādara. Šajā mirklī zēni aiziet prom, jo ir ieradusies visnotaļ seksīgā Marta no ugunsgrēka, tāpēc Mārtiņš Vilsons paliek viens pats, turēdams dīvānu gaisā. Nolikt dīvānu – vai tas ir par daudz prasīts? Droši vien jā, jo arī turpmākās sarunas ar citiem seriāla tēliem viņš pavada, turot dīvānu. Un tā nav labākā situācija, kurā nonākt, jo pat tad, kad Mārtiņš Vilsons kaut kādai vecenei palūdz, lai viņam pakasa zem lāpstiņas, viņa sāk Vilsona muguru kasīt ar lauzni. WTF? Ticamības moments zūd, jo remonstrādnieki nežūpo.

Remonts notiek tāpēc, ka daktere Ieva savās mājās nolēmusi atvērt savu privāto dakterkantori, un uz nepārbīdītām mēbelēm, protams, pacientus neguldīs. Viņa ir sagrābusies kredītus mēbeļu bīdīšanai un, protams, kavē maksājumus. Tas arī ir oficiālais iemesls ļoti biežām Jaundāldera – bankas darbinieka – vizītēm pa Ievas. Kā redzam, Jaundālderim, kas izskatās pēc paveca Valtera Krauzes, piešķirts uzvārds pēc veco laiku modes – paskatās, kāds cilvēks un tad dod uzvārdu. Piemēram, Egils Sprīdītis bija sprīdi garš, Normunds Skauģis ir ļoti skaudīgs cilvēks, Elīna Kolāte visu laiku koļī, bet Odisejs Kostanda mīl kost. Kā noprotam pēc uzvārda, Jaundālderim ir pilli ķeši ar dālderiem, turklāt – ar tiem jaunākajiem. Pēc šīs pašas analoģijas vēlos iedot uzvārdu arī Ievai, jo piekritīsit, ka cienījamu pusmūža sievieti uzrunāt tikai vārdā nav pieklājīgi. Turpmāk tekstā dakteri Ieva saukšu par Šprici. Jaundālderis ierodas reizi dienā, lai aprunātos par nākotnes plāniem un uzdāvinātu Ievai „Prozit” končas, kas liek domāt, ka seriāls filmēts deviņdesmitajos. Kā vienu no situācijas risinājumiem viņš piedāvā iespēju, ka Marta no ugunsgrēka, kam viņš pērk dārgas rotaslietas, šeit varētu nākt strādāt. Šprice par to, protams, apvainojas, bet, manuprāt, tas nav tas sliktākais risinājums. Ja Šprice neko nedarīs, tad viņai māju par nemaksāšanu atņems un par to būtu žēl, jo arī Jaundālderis jau ievērojis, ka „liela māja, skaista māja”. Bet, lūk, Jaundāldera piedāvājums skaitās nepieklājīgs. Taču, kad Mārtiņš Vilsons atzīstas Špricei, ka varētu izjaukt māju pa ķieģelīšiem, neviens neceļ ne ausu, kaut arī tas būtu daudz sliktāk. Viņš mierīgi to māju varētu nahuj uzspridzināt un neviens gailis pakaļ nedziedātu, jo viņš, redz, nav bagāts, bet īstais ļaunums slēpjas buņģī Jaundālderī. Besī šitie nabagu kulti! Mēs taču labi zinām, ka bagātam būt ir krutāk nekā nabadzīgam.

Špricei nevedas ne biznesā, ne ģimenes dzīvē, jo viņa ne tikai nav pamanījusi, ka vecākajai meitai (17) jau pusgadu ir štuceris, bet arī laulības dzīve ir uz izjukšanas robežas. Svarīgi atzīmēt, ka dakterei ir divas paralēlās laulības dzīves – ar reālo vīru Gunti, kas ir arī jaunākās meitas (14) fāterīts, un ar mirušo vīru, kas ir vecākās meitas tēvs. Kā jau var noprast, mirušais vīrs ir miris, nav starp dzīvajiem, ir aizgājis bojā. Kādas tad ir viņu attiecības? Šprice dzīvo savu dzīvi un laiku pa laikam pie viņas atnāk mironis, kuru neviens cits neredz, un runā kaut kādu pravietiski sviestu. Vēl ļaunāk – kad Ieva runā ar dzīviem cilvēkiem, rēgs jaucas pa vidu. Zināt, cik pretīgi, kad Tu runā pa telefonu un kāds petuhs blakus kladzina, lai pasaka to un šito? Ar to mirušo vīru ir tieši tāpat. Stulbākais, ka viņu nevar nosist, jo viņš jau skaitās beigts.

Daudz normālāks tēls ir Artis Robežnieks – Ievas Šprices tagadējais vīrs, kurš grib iet prom. Viņš vēl nav redzēts, kad kaut kāda vecene, kas visu laiku trinās apkārt un runā pilnīgi sviestu bez kādas jēgas, paziņojusi, ka Robežnieks no rīta aizbraucis ar lielu somu un pie stūres sēdējusi zivs ar lielām acīm un cepuri kā Čapajevam. Tā kā man ir grūti iztēloties gan zivi ar cepurei, gan to, kā zivs ar savām spurām varētu novaldīt autostūri, tad pieņemu, ka tas ir bijis tāds prikolīgs salīdzinājums un pie stūres patiesībā sēdējusi kaut kāda Robežnieka zaika. Atceros, ka agrāk Artis Robežnieks skaitījās baigais smukulītis, bet tagad viņš atgādina ķirbi, tāpēc ieteiktu dakterei Ievai pārāk nebēdāt, ka Artis jeb Guntis grib iet no viņas prom. Kad Špricei jau zajebala, viņa dara, kā P.Koelju licis – sasienas rokās kopā ar meitām un ievēlas, lai dzīvai vīrs atgriežas. Ko viņam bija darīt? Protams, bija jāatgriežas, lai ne tikai Ievai atzītos, ka viņam ir bijušas citas sievietes, bet arī lai pierādītu, ka būs citas sievietes – ieraudzījis bagātā Jaundāldera ļubovņicu Martu, sāk gar to trīties kā kaķis gar badriāņiem un skaidrs, ka gribēs šo drostaliņu buņģim nocelt. Ieva, protams, ir bēdīga par to, ka dzīvai vīrs viņu krāpj, bet pati slepus satiekas ar savu beigto vīru. Tas nav vēl sliktāk? Nē, protams, daktere vēl pasēž pie galda un paraud, vērojot sevi spogulī.

Nākamajā dienā pēc pirmizrādes Lauris Reiniks bija sacījis, ka viņam patikusi Agneses Zeltiņas atveidotā bloņģinka, bet es nemaz īsti neatceros, ko vēl bez nagu lakošanas viņa dara, bet varēja noprast, ka viņa ir sorosīde.

Esmu redzējusi trīs sērijas un domāju, ka nākamajās sērijās Robežnieks mēģinās nokoļīt Martu no Ugunsgrēka, par ko apavainosies Jaundālderis, Šprice turpinās tikties ar savu mironi un pats galvenais – džeki pārbīdīs skapi, kurā sakrautas Latvijas Padomju enciklopēdijas. Bet nu – paskatīšos de facto, kurā stāsta par kaut kādu Krišjāni Peteni. Vai tas ir par daudz prasīts?

Jā, texxxti ir pamanījuši, ka mūsu brīvdienas ir ieilgušas, un mūs no sirds iepriecina vairāku lasītāju gramstīšanās gar mūsu kailajām sirdsapziņām ar jautājumiem par to, kad tad beidzot būs. Šonedēļ viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, un pirmā no atvaļinājuma atgriežos es ar TV3 raidījumu par mūziku „Iepirkšanās rokenrols”.

Raidījumu uzsāku skatīties ar cerību, ka tas varētu būt kaut kas tik kruts kā deviņdesmito gadu „Legomānija”, ko vadīja Dainis Porgants, kurš nu kļuvis nopietnāks un tēlo nelaipnu taksistu latviešu seriālā „Prāts vai instrinkts, sekss vai lielpilsēta”. Brīnījos, kā tas nākas, ka raidījumu ar tik kārdinoši nosaukumu ne reizi nebiju redzējusi, bet anotācija man paskaidro, ka es vienkārši tad esmu bijusi aizmigusi: „Kamēr citi guļ, tikmēr 3 aktīvas ģimenes piedalās jautrā un atraktīvā spēlē.” Izrādās, ka raidījums tomēr nav par mūziku un tajā Dailes Zigis nestāstīs, ka iepirkšanās rokenrols radies no iepirkšanās blūza, un tas nebūs Ivara Godmaņa „Sakņu” ekvivalents televīzijā - konkursā galvenais ir skriet pa veikalu un kā abžoram kraut visu ratos. Sak, ko padomātu veikala apmeklētāji, ja redzētu, ka kāds nevis normāli iepērkas, bet lielā ātrumā skrien pa veikalu? Dies` nedod, vēl norauties no apsardzes pa kaklu! Bet tagad veikala apmeklētāji guļ un uz Rimi vēl nav atnākuši.

Pašā spēles sākuma ekrāns brīdina, ka raidījumā iekļauta produktu izvietošana. Tā kā spēle notiek veikalā, tad tikai jāpriecājas par Rimi darbiniekiem, kas visu ir izvietojuši - tas nu gan būtu gaužām bēdīgs veikals, kurā produkti nebūtu izvietoti.

Tā kā šis ir ģimenes raidījums, tad tajā piedalās 3 ģimenes:
1)Fučedži ģimene no Salaspils dzeltenos krekliņos. Viņi ir vienīgie, kas piemin, ka piedalās, jo grib dabūt 500 latu dāvanu karti, par kuru iegādāties deju grīdu;
2)Skadmaņu no Jelgavas baltos krekliņos;
3)Straumes no Rīgas zilos krekliņos. Straumju tētis kavējas, tāpēc nospriedu, ka ir uzkāpis uz korķa un tur, kā jau brīvdienas rītā pienākas, stāv godasardzē, tātad dara to, ko visi normāli cilvēki laikā, kad Rimi ir ciet – nenāk uz Rimi.
Lai raidījums izklausītos svēts, ģimenes saukšu par dzelteno, balto un zilo kori.

Galvenais uzdevums spēlē ir pašās beigās, kad noteiktā laikā jāsavāc pēc iespējas dārgāka paika, bet līdz tam dažādos sīkos uzdevumos ir iespēja nopelnīt papildu sekundes, kurās var savākties vairāk un dārgāku rijamo.

Pirmais sīkais pārbaudījums ir mužikiem – viņiem minūtes laikā jāsavāc piena produkti, kuru cenu summa veido skaitli, kas pēc iespējas tuvāks pieciem latiem. Diemžēl nav precizēts, vai krējumelis skaitās.
Uzdevuma zelta medaļas ieguvējam tiek pasniegts nevis sestdienas rīta graķītis, bet gan papildjautājums par to, kura ir populārākā (visvairāk pirktā un ēstā) zivs pasaulē. Atbilde esot siļķe. Tā kā man ļoti patīk viss par zivīm, tad mēģināju pārliecināties par to, bet apstiprinājumu diemžēl neguvu. Atradu vien pavedienus, kas liecina, ka visvairāk pasaulē ēd tilapiju. Bet tas pohuj, galvenais, lai visi zina, kura ir visstulbākā zivs pasaulē – tā ir pangasija.

Nākamais pārbaudījums bija mammām, bet tas bija boring as fuck.

Pēc tam sāku domāt, ka varbūt baltais koris sadirsa, kad sacīja, ka tētis ir aizkavējies, jo nākamajā – tētu – konkursā piedalījās lielākais mužiks no baltā kora un viss bija kruta. Tētiem, protams, bija jābūt gudriem, bet gudrība nebija nepieciešama vienā no nākamajiem pārbaudījumiem, kur bija jāatbild uz kādu smalku jautājumu, vienīgi bija jau dotas atbildes ar sajauktiem burtiem. Vai nav pohuj, kā turpinās jautājums, kas sācies ar „Kurš auglis...”, ja priekšā dota it kā baigi grūti atšifrējamais „lābos”? Bez ābola vēl tur sanāk „lobās”, bet, pirmkārt, tas nav auglis, otrkārt, neviens taču sestdienas rītā nelobās, tad taču lāpās!

Gan zilajā, gan baltajā korī tieši bērni ir bijuši tie, kas visvairāk gribējuši piedalīties „Iepirkšanās rokenrolā”. Parasti jau arī bērni ir tie, kas grib sunīšus, par kuriem pārstāj rūpēties pēc 2 nedēļām. Šis raidījums ir varen audzinošs. Gribējāt piedalīties? Nu, tad kaut ko dariet! Divām meitenēm jāskrien pēc vienas un tās pašas lelles, bet ercenam - pēc lego mašīnas. Uzvar tas, kurš to izdara visātrāk. Tas viss notiek vienlaicīgi. Bet tas taču ir sviests – viena meitene var atrast lelli, sākt skriet savu mazo cibiņa soli, otra meitene nav dura, var ieraudzīt, kur to atrada pirmā, paķert nākamo lelli un ar savu buņģa soli noskriet gudro, bet ne tik ātro meiteni. Domāju, ka šai spēles kārtai bija jānotiek tā, ka katrs skrien atsevišķi un tiek uzņemts laiks. Kamēr viens skrien, tikmēr citi turņī. Visi pretargumenti šādam risinājumam man pohuj.

Tā nu esam tikuši pie galvenā uzdevuma – pie maksimāli dārga rijamā grābšanas. Visvairāk laika ir dzeltenajam korim, otrajā vietā – zilais koris, visdrusciņāk drīkst skriet baltais koris. Skrējiens pierāda laika un naudas tiešo propocionalitāti – baltais koris savāc summu 277Ls, zilais – 541, bet par spēles uzvarētājiem kļūst dzeltenais koris, kas jau spēles sākumā pateica, ka grib uzvarēt un to 500 latu dāvanu karti nahuj savākt.

Atceraties to latviešu tautas pasaku, kur vecītim āliņģi iekrita koka cirvis, bet viņš gribēja dabūt ārā zelta, bet beigās nekā nedabūja? Ne tik strauji pār tiltu, dzeltenais kori! Lai tiktu pie dāvanu kartes, pusotrā minūtē jāveic vēl kāds pārbaudījums – ar mīklas palīdzību jātiek līdz nākamajai mīklai, tad līdz vēl nākamajai, līdz tā aizved līdz īstajai kartes atrašanās vietai. Atceros, ka reiz man šādi bija jāiet uz kaut kādu dzimšanas dienas pirti, kur man par pārsteigumu nedeva dāvanu kartes, bet tikai šņabi. Dzeltenais koris beigās savu naudu nedabūja, jo riktīgi nočakarēja pirmo mīklu. „Sarkans gailis zemē, sekste augšā” – viņiem likās, ka tas ir burkāns un veltīgi pie burkānu stenda meklēja nākamo norādi, ignorējot bietes, kas ir mans otrs mīļākais ēdiens tūliņ pat aiz karstas maizes. Nu, tā mantkārīgā dzeltenā ģimene beigās dabūja tikai klusu putekļu sūcēju. Tā kā var uzskatīt, ka viss beidzās laimīgi, un droši viens baltais un zilais koris, kas neteica, ka kaut ko grib, beigās dabūja gan sudraba, gan zelta cirvi.

Raidījumu iesaku nosaktīties ikvienam, kam patīk pirkt pēc iespējas dārgāku pārtiku, kā arī visiem Pita Andersona faniem. Nāc uz Rimi!

kad ar aneti konsti sapratām, ka aizvadītajā nedēļas nogalē mūs gaida divi augstākās raudzes kultūras pasākumi – latvijas eirovīzijas atlase un oskaru balvas pasniegšana - , mums galvā uzsprāga bomba, tāpēc nolēmām katra rakstīt par to, ko vispār nerubījām. anete izteica savas domas par
eirovīziju, bet es septiņas stundas pavadīju kinoteātrī, lai šodien varētu atskaitīties par redzēto. šis raksts nebūs pārpildīts ar viedokli par filmām, jo vienīgā no visām kaut kam nominētajām filmām, ko biju redzējusi, bija „127 stundas”, kura tika rādīta tieši pirms pašas oskaru dalīšanas. filmā viens džeks iekrita spraugā un pēc piecām dienām ar maziņu nazīti nogrieza sev roku. ticamības momenta nebija, jo piecu dienu laikā viņam necik nebija paaugusies bārda. šoreiz ceremoniju vadīja nevis andris freidenfelds, bet gan tas pats džeks ar nogriezto roku, tomēr viņam bija arī viena freda īpatnība – vadītājam bija abas rokas.

oskaru ballīte, protams, sākās ar to, ka visi pastaigājās pa sarkano paklāju smukās un nesmukās kleitās. vissmukākā bija tā aktrise, kas bija tēlojusi bobu dilanu, viņai vārds sākas vai nu ar K, vai nu ar L. aktierus un pārējās nozīmīgās personas sagaidīja un uzrunāja kaut kāds vecis, kā arī viena sieviete, kas spēcīgi atgādināja vismaz deviņdesmitajos tik populāro NBA komandas chicago „bulls” basketbolistu skotiju pipinu.

gan jau daudz neko nerubīju, jo satiktie kinomīļi man „labvakar” vietā varēja teikt „wtf?!”, bet es nevarēju saprast, huj bija vajadzīga tā istabiņa, kurā paralēli balvu pasniegšanai 2 džeki un 2 mindžas sprieda par to, kas būs, un pēc tam, kad jau bija bijis, - par to, kā bija. vienai vecenei ap kaklu bija apsiets taurenis, kurš ļoti atgādināja zviedru seksa mācībfilmā
"sex pa karten" zīmētās taureņu vagīnas, turklāt tāpat kā minētajā filmā, arī šeit kādā mirklī taurenis aizlidoja. tur bija arī vecene, kas it kā bija modes eksperte, taču es vēlētos izteikt hipotēzi, ka viņa bija visvisnesmukāk ģērbtais cilvēks tajā brīdī visā pasaulē. nesapratu, kāpēc tādas izstabiņas rādīšana bija nepieciešama, jo tas tikai atšķaidīja pasākumu.

visus, protams, interesēja labākā aktrise, labākais aktieris, labākais režisors, labākā filma un drusciņ arī otrā plāna aktieris un aktrise, kurus paziņojot, fonā skanēja intara busuļa dziesma "gonki", bet līdz tam bija jāapēd puds sāls par godu labākajam operatora palīga bračkam, labākajam skaņas montētāja pavāram un tml. visiem par balvām bija liels pārsteigums, tik liels, ka izskatījās sūdīgi notēlots. cum on, džeki, neticu, ka, topot nominēti, neesat iztēlojušies situāciju, ka varētu nogrābt to balvu. nav jau kā ieraudzīt smuku vecni un nodomāt, ka nekad nedabūsi.

par smukāko dziesmu kļuva vienīgā, kas nebija „my heart will go on” atrauga, tā bija no multenes „toy story”, par ko prieks, jo es multenes vispār uzskatu par dahuja pārākām, tāpēc vienīgā nominācija, kas manī raisīja vēlmi kaut ko noskatīties, bija tieši labākā muļķika nominācija. visforšākais balvu pasniedzējs bija viens vecis, kas laikam bija tāds holivudas dzīvais ēvalds valters. viņam par visu bija pajāt un viņam arī bija spieķis, ar ko staigāt.

visvairāk balvu dabūja „toy story”, „facebook story”, „inception” un „king`s speech”, es biju domājusi, ka „čornij ļebedj” arī visu ko sagrābsies, bet dabūja balvu tikai par natālijas portmanes sarkanajām, psihajām acīm. no tā fragmenta, ko rādīja visur, kur „čornij ļebedj” bija nominēti, varēja noprast, ka filmas saundtrekā izmantots pētera čaikovska „gulbju balets”, kurš, manuprāt, kaut kādu trentu fucking reznoru, kurš dabūja balvu, saliek vienos vārtos. čaikovskis, protams, ir miris un pēc balvas nebūtu atnācis, bet varēja iedot kaut kādai mazmeita vai kaut kam tādam. bet, cik noprotu, oskari ir tādas kā mtv balvas, kur bieži viena ar kvalitāti sakars ir visai attāls, bet tik un tā prieks, protams, saņemt.

otrā svarīgākā nominācijas aiz labākās multenes bija „original score”, kuru nākamgad novēlu saņemt bīvisam un bathedam, jo viņi jau sen grib noskorot. apmēram tad, kad tā tika paziņota, zālē jau vairāki piedzērušies cilvēki sāka maurot un, iespējams, tāpēc tika aizvākts šmigas tirdziņš.

publika jau bija uzbudināta līdz baltkvēlei, tāpēc īsi pirms septiņiem rītā beidzot bija jāpaziņo tās četras nominācijas, kas visus interesē. par labāko aktieri vajadzēja kļūt džefam bridžesam, jo viņš bija notēlojis normālu pāli, bet sandra bullock oskaru iedeva filam kolinam fārtam, bet to jau visi sen esot zinājuši, par labāko režisoru kļuva stīvens spīlbergs, kas arī nevienam nebija liels pārsteigums, bet labākās filmas godu ieguva „karaļa runa”. tad gan uz skatuves sakāpa visi, kas ceremonijas laikā bija tur gribējuši nokļūt, kaut kāds vecis arī pateicās savam džekam benam. es savukārt gribētu pateikt lielu paldies filmas „127 stundas” galvenajai varonei kārlim biķerniekam par to, ka viņš sagādāja man talonus uz šo neaizmirstamo pasākumu, kuru visticamāk tomēr citus gadus vairs neskatīšos. dahuja garlaicīgāk par eirovīziju. varbūt arī tāpēc, ka skatījos skaidrā.

šogad uz gada mūzikas ierakstu balvas pasniegšanas ceremoniju nebija nopērkamas biļetes, bija tikai ielūgumi vissvarīgākajām personām latvijas mūzikas scēnā, un, tici vai nē ((c) kaža), šo pasākumu apmeklēja arī texxxtu redaktores anete konste un elīna kolāte. šķiet, no visiem klātesošajiem es visvairāk izskatījos pēc žurnālistes, jo visu cītīgi pierakstīju burtnīcā. 

šorīt piecēlos ar revolucionāru garastāvokli un tā vietā, lai to izlietotu dzeršanā un klaigāšanā, ar iepriekšējā texxxtu prikida ienaidnieku pavāru ivāru vienojāmies, ka ir pienācis laiks izmaiņām dzīvē, tapēc arī ir klāt texxxtu jaunais, superīgais prikids: lieli burti un kreisajā pusē gan pēdējo texxxtu saraksts, gan aclēgas vārdi, kas palīdzētu Jums atrast noderīgāko. jebkas, kas Jums patīk - orālais sekss, kants, televīzija - viss ir šeit. pārfrāzējot valsts prezidentu hosni mubaraku - paldies par pavāram ivāram to.

šonedēļ gribēju rakstīt par to, kā pirmdien čaks noriss dzinās pakaļ dimantu zagļiem, taču trešdiena manos plānos ieviesa korekcijas - šoreiz par interviju ar andri kiviču žurnālā "ieva". "andrī apvienojies viss, ko var vēlēties," kaut intervija iesākta tieši šādi, tas tomēr nav salkans sūds, bet gan stāsts par šmigu, vecenēm, bērnu, vecākiem un sportu.

to, ka šis prozas darbs kļūs par manu tuvāko nedēļu favorītu sapratu, tad, kad andris izrāva man vārdus no mutes: "īstenībā neesmu nekāds dzērājs, vienkārši daru to spilgti." andri, pārstāj raut no mutes! domāju, ka šis teikums daudziem ir atbilde uz jautājumu par to, kas mēs vispār esam un ko darām. un tiešām nesaprotu, kāpēc šis citāts vēl nav kļuvis par interneta grāvēju (to retvītoja tikai 6 no maniem sekotājiem), bet kasjauns.lv intervijas atstāstā minētais fakts, ka kivičs sadevis taurē sievai, jo vīriešiem arī ir jūtas, ceļo no rokas rokā kā tāds vecs cepums.

alkohols nav vienīgais pārtikas produkts, ko andris pieminējis intervijā. viņš stāsta, ka viņa piecgadīgais dēlēns vislabprātāk mielojas ar kokakolu un tic-tac dražejām. diezgan stilīgi, vecenes tā var nocopēt, arī pārgājienos viegli paņemt līdzi, šie pārtikas produkti dabūjami apmēram jebkurā valstī, bet domāju, ka andrim un viņa bērna māmiņai danai dombrovskai vajadzētu piedomāt pie bērniņa uztura, jo baidos, ka šādā veidā nav iespējams uzņemt vajadzīgos vitamīnus, minerālvielas un taukus. bet ne jau mans dārziņš! salīdzinājumam andris stāsta, ko pats ēdis bērnībā - kafejnīcā "sigulda" mielojies ar eklēriem un kakao. WTF?! visi, kas nav dzimuši deviņdemsitajos, zina, ka tā bija vieta, kur jāēd picas (parastā dienā - siera pica, svētku dienā - peperoni). simt procenti, citi bērni andri par to apsmējuši un mēģinājuši aiz kājām iestūķēt podā, tā andris sācis nodarboties ar sportu, lai ļaundariem varētu sadot taurē. un pareizi darījis.

kaut arī smalki cilvēki saka, ka viņus interesē tikai šostakoviča pēdējais remikss, tomēr visiem patīk arī uzzināt, kurš ar ko guļ, un šie cilvēki, uzzinājuši, ka kivičam ir jauna draudzene, steidz meitenes profilu aplūkot draugiem.lv. iespējams, interviju neizlasītu tik daudz cilvēku, ja liela daļa no tās nebūtu veltīta visām andra sievietēm pēc kārtas.

reiz andrim bija draudzene ilzīte, kura saslimusi ar smagu slimību. "kā meitene saslima, tā kivičs viņu pameta," rakstīja pidarass millers un par to norāvās pa purnu. īstenībā andris atbalstīja meiteni visu ārstēšanās laiku, un tikai pēc tam, kad meitenes veselība atkal bijusi vairāk vai mazāk kārtībā, viņi jutuši, ka kaut kas vairs nav un it`s time to finish. mirklī, kad intervētāja pavaicā, kāpēc cilvēki šķiras, rodas iespaids, ka viņai ir četri gadi, tātad mazāk nekā andra kiviča dēlam. pirmkārt, man šķiet, ka iemesli būšanai kopā būtu jāmeklē daudz rūpīgāk nekā atbilde uz jautājumu, kāpēc šķirties. kāpēc šķirties? tāpēc, bļin, ka zajebala no zajebis tālu nekrīt - zajebis, zajebis un te pēkšņi zajebala, dura! viss!

arī par viņa sievas un bērna mātes danas attiecībām dzeltenā prese melojusi: "kā meitene palikusi stāvoklī, tā kivičs prom!" īstenībā andris ar danu izšķīries apmēram gadu pēc dēla dzimšanas, ar savu bērnu pastaigājies sešas stundas dienā un cēlies naktī, lai viņu pabarotu, karoče, bijis lielisks tēvs, un vēl aizvien tāds turpina būt, turklāt attiecības ar bērna māti esot draudzīgas. un te es vairs neatceros, vai millers pa tauri dabūja tāpēc, ka sadirsis par ilzi, vai danu, vai vienkārši tāpēc, ka ir lohs.

pie pārtikas produktiem intervijas laikā andris atgriežas atkal: "skumdina, ka cilvēki neko nezina, bet jau izdarījuši spriedumu: kivičs pārnācis mājās, atvēris ledusskapi, konstatējis, ka nav kečupa, un sadevis sievai pa galvu..." kā jau minēju iepriekš, latvijas internettelpu kā tāda lēta mauka apskrējusi ziņa, ka kivičs sitis sievu elīnu (jā, šī ir jau pēc danas), jo arī vīriešiem ir jūtas. "ievā" kivičs skaidro sīkāk - elīna smagi ņirgājusies gan par danu, gan par abu bērnu, piemēram, pālī sagriezusi kiviča jaunākā bildi un nosaukusi viņu par izdzimteni. un es tiešām nesaprotu, kāpēc vīrietis nedrīkstētu par to meitenei iedot pa seju. es pat teiktu, ka drīkstētu ielauzt ribas un nekad vairs nesatikt. idiotisms ir īpašība, nevis dzimums. andris gan uztraucas, ka sievietes metīsies aizstāvēt elīnu. nē, andri, nē, es Tevi atbalstu un vienīgais iemesls, kāpēc nevarētu darīt tāpat kā Tu (ieklopēt veceni ar savām vīrieša rokām), ir fakts, ka neesmu vīrietis gluži obejktīvu apstākļu dēļ - hromosomas tur šuri muri, un es piedzimu kā vecene.
piedod, aivar! (c) solveiga no ugunsgrēka

ar elīnu viss, paldies dievam, cauri, tagad andra dzīvē ir jauna sieviete, kura gan intervijā diemžēl izlasīs, ka andris nevar sacīt, ka viņu no sirds mīlot, jo sirsniņu pamatīgi iedragājušas iepriekšējās attiecības: "esmu skrējis lietus pret kalnu asarām acīs, izkliegdams viņas vārdu." kas gan būtu domājis, ka billijas maiersas dziesmas "kiss the rain" liriskais "es" ir kivičs!! šobrīd viņš no sirds mīl tikai savu mammu un dēlu, pat ne tēvu, kurš viņu bērnībā vedis uz kafejnīcu "sigulda".

pirms intervijas izlasīšanas man šķita, ka man ar andri nav pilnīgi nekā kopīga, bet izrādījās, ka tā vis nav. arī es neesmu dzērāja, bet vienkārši daru to spilgti, un mūsu definīcija par to, kādam jābūt īstam vīrietim, lielā mērā saskan: "man patīk veči, kas no krūtīm spiež simtastoņdesmit kilogramu, bet reizē ir emocionāls un īstajā brīdī var arī sirsnīgi parunāt un izraudāties." tātad mūsu abu ideālais džeks ir rokijs balboa.

pirms dažām nedēļām meteoroloģijas dieviņš toms bricis tviterosfērā ievadīja ziņu par to, ka saņēmis marazmātisku krievu zinātnieku pētījumu, kurā it kā pierādīta hipotēze par to, ka plūdus izraisa zelta zivtiņa un cartoon network jebšu mobilo sakaru pārklājums un satelīttelevīzija. tā kā kārtējo reizi esmu sākusi no jauna lasīt vienu no sāvām mīļākajām grāmatām "pēdējais elfs" (s. de mari), tad šī ziņa man likās svarīga, jo plūdi ir romāna pirmā problēma, un šeit cilvēki ir izlēmuši, ka pie vainas ir elfi. taču elfs jorškrunkskvarkljolnerstrinks jeb jorškrunskvarkhercljolnerstri kalna galā atrada vulkāna krāteri, no kura visu laiku gaisā pacēlās biezi dūmi, no kuriem piedzima biezi lietus mākoņi, kas parūpējās par to, lai visu laiku tikai lītu, lītu, lītu. agrāk krāteri bija aizsedzis liels akmens, kuru pūķis bija nostūmis nost, jo gribēja siltumu savā alā, kā arī audzēt pupas. elfs, to atklājis, nolēma akmeni piestumt atkal klāt, lai dūmi nevarētu veidot lietus mākoņus. tas arī nostrādāja. arī nikolaja rekas izpētes centra zinātnieki domā, ka zina, kā mazināt plūdu intensitāti un atkārtošanās biežumu jau tūlīt.

kad palūdzu tomam bricim, lai ļauj arī man iepazīties ar pētījumu, viņš gribēja pārliecināties par to, vai negrasos šīs, viņaprāt, muļķības popularizēt. godīgi atzinu, ka, protams, tā sanāks popularizēšana - texxxti taču ir otrs ietekmīgākais medijs latvijā tūliņ aiz kasjauns.lv, kas šodien publicējis ziņu par to, ka freimanis esot nomiris no aids. uzzinājis, ka, izsniedzot man pētījumu, viņš sniegs artavu texxxtu attīstībā, viņš nekavējās ne mirkli, jo texxxtiem nekā neesot žēl. izteikšos valda zatlera vārdiem: "paldies par jums to!"

ar klimatu saistītās diskusijās visbiežāk parādās divi pretēji viedokļi: "pidarasi cilvēki brauc ar ļotenēm, silda mājās un ēd gaļu, tāpēc atmosfērā izdalās ogļskābā gāze, kas izraisa globālo sasilšanu" un "bļa, zaļie, jūs taču esat pidarasi - saules aktivitāte mēdz mainīties, tā tas ir un viss". taču te - kas jauns! zinātnieki no šveices veikuši eksperimentu - tuksnesī apvienoto ebreju emirātos izvietojuši 20 jonizētāju, kas gaisā uzlaiduši jonus, kas izveidojuši lietusmākoņus, tāpēc attiecīgajā vietā ahujenni lijis. ļoti priecājos par to, ka šveices zinātnieki + arābijas tuksnesis = krievu pētījums. pētījuma aprakstā minets (apzināti to rakstu ar īso e), ka ūdens tvaiks ir pozitīvi lādētas daļiņas, tām ir jāsatiekas ar negatīvi lādētām, tad paliek slapjas kā parasti, kad satiekas divi, kas savstarpēji pievelkas, un tad līst lietus. tāpēc riktīgi daudz līst vietās, kur ir daudz negatīvo daļiņu. huj zin, vai tas ir kaut kāds murgs, jo no tiem joniem neko nerubīju. vēl trakāk - tālāk tiek piedāvāts lielās lietusgāzes novadīt uz vietām, kur cilvēkam būtu pohuj (piemēram, okeāna vidū), kaut kur uztaisot elektromagnētisko lauku, kas pievilinās ūdens tvaikus un ļaus lietum nolīt tur, kur mums ienāk prātā. ja iepriekšējā teikumā runa bija par joniem, nākamajā - par elektromagnētisko lauku. ej un saproti, kāds tam visam sakars. kā galveno iemeslu savai taisnībai viņi min faktu, ka pēdējo 40 gadu laikā 4 reizes pieaudzis cilvēka radītais elektromagnētiskais lauks (mobiļņieki, teļļuki, visādi radari) četrreiz pieaudzis un 4 reizes pieaudzis plūdu biežums. baigi labi, bet kāpēc lai tas būtu saistīts? pēdējo 23 gadu laikā mans svars pieaudzis no apmēram 1 grama līdz vienai tonnai, tajā pašā laikā samazinājusies zaļās zonas platība rīgā. vai no tā izriet, ka zaļš skats laukā pa logu veicina tievēšanu?

taču mēs nevaram apstāties pie tā, ka es neko nerubīju.
tāpēc par "o, bļa, nekad plūdos nav gājuši bojā tik daudz cilvēku kā pērn!" gribu tikai sacīt, ka moška tik daudz nav miruši, jo tik daudz nav dzīvojuši. ja čārlija čaplina debijas albuma izdošanas laikā pakistānā būtu bijuši tādi plūdi kā pērn, daudzi to nemaz nepamanītu. lasot pētījumu, laiku pa laikam rodas sajūta, ka vēl aizvien dzīvoju kopā ar čārliju čaplinu un man nav ne jausmas par pasaules iedzīvotāju skaitu. pētniekuprāt, plūdos šrilankā cietis aptuveni viens miljards cilvēku. šrilanka ir ne tā lielākā pasaules sala apakšā indijai. tā nu gan ir draudzīga valsts, ja šajā nelielajā teritorijā spēj saspiest miljardu cilvēku. tas ir super, bet varbūt, ka teorētiski iespējams, ka tieši tad bijis šrilankas tūrisma uzplaukums, tur tiešām sabraukuši tik daudz purni un tad visi norāvušies no plūdiem. taču par teorētiski neiespējamo sākotnēji uzskatīju atzinumu, ka pakistānas plūdu dēļ evakuēti 20 miljardi cilvēku. "šobrīd uz zemes dzīvo nepilni 6,9 miljardi cilvēku."

es nu gan esmu lose - mana kolēģe loreta paskaidroja, ka pakistānieši ļoti mīl savas mājas - varbūt evakuēti tika, piemēram 20 miljoni, bet katrs no viņiem mājās atgriezās vēl tūkstoš reižu, lai no jauna tiktu evakuēti atkal. tāpēc pakistāna vienmēr būs liela, stipra un ietekmīga valsts.

tagad vairs tiešām nevaru turpināt rakstīt, jo pa tv6 jau sāk rādīt čaku norisu, kurš dosies pa pēdām dimantu zagļiem.
beigšu ar vēlējumiem:
1)sev pašai novēlu kļūt ne tikai laimīgākai, bet arī vērīgākai - izlasot rakstu, vismaz esmu uzzinājusi, ka pēdējā laikā arī baltijas valstis kļuvušas par modīgu un traku plūdu ālēšanās vietu. nākamreiz centīšos tos pamanīt.
2)Jums novēlu sekot pētījuma autoru lūgumam: "attach your comments (if you are a researcher) or reasoning (if you are a journalist or a philosopher)." atvainojos, ka jau sen nepateicu, ka šis texxxts domāts tikai zinātniekiem, filozofiem un žurnālistiem. shit happens.
hennessy

sākšu ar atvainošanos par texxxta kavējumu, kam, protams, ir pienācīgs attaisnojums - pārmērīga alkohola lietošana sestdienas naktī.
aivar, piedod! ((c) solveiga no "ugunsgrēka")

kā jau anete minējusi savā iepriekšējā texxxtā, lai mums būtu, ko sacīt par konkrēto tematu, tematam ir jārada spēcīgas jūtas - vai nu riebums un sāpes (kardināls pujats), vai liela laime (ugunsgrēks). tā kā ir pienācis laiks sevi sodīt par izklaidīga dzīvesveida piekopšanu, šoreiz par sāpēm - tātad izglītība. pirmoreiz to, ka izglītība mēdz būt neefektīva, sapratu apmēram 15 gadu vecumā, kad devos uz savu biedru mūzikas skolas izlaidumu. tas būtu bijis mans izlaidums, ja vien nebūtu to pametusi. līdz tam bija licies, ka mūzikas skola varētu būt radījusi kaut kādas prasības pret mūziku, bet ideāli sabruka, kad mūzikas skolas absolventes kopīgi vienojās par to, ka par izlaiduma neoficiālās daļas muzikālo noformējumu parūpēsoes european hit radio, kas varbūt tolaik bija vēl super fm.

šoreiz texxxts veltīts latvijas kultūras akadēmijai. nav jau tā, kas viss tur būtu sāpes un pārdzīvojums, piemēram, starpkultūru sakaru polijas programma, kuras studenti zina, kas ir adams mickevičš (mona liza) un viņu kursa vadītājs kšištofs pleca somā nēsā iespējas praktizēties polijā (monas lizas ballīte) un tamlīdzīgi, ir kruta (informācijas avots ir kāds no sks polijas stundentiem, kurš vēlējās palikt anonīms).
bet diemžēl šoreiz mans uzdevums bija izklāstīt pārdomas par kāda lka studiju kursa vienas lekcijas konspektu, kuru studentiem devis pats pasniedzējs, kurš visticamāk ir vīrietis, jo esmu dzirdējusi, ka viņš nodročī pie katra svešvārda, ko uzrakstījis. manam uzdevumam pakārtotais uzdevums bija uzminēt, kas tas par studiju kursu, kurā tiek mācīts kas tāds.

konspektam ķēros klāt vairākkārt, te iedzerot mazliet jaunā un revolucionārā sausā sidra (tiešām labs), te mazliet uzkurījot (so-so).
dotais konspekts attiecas uz trešo lekciju kursā, un tās nosaukums ir "zinātnes racionalitāte", bet nesapriecājieties, jo nekā racionāla turpmākajās desmit lappusēs es neatradu. lai Jūs saprastu, par ko tekstā ir runa, citēšu konspekta autoru: "Pārfrāzējot Vitgenšteinu var teikt, ka katra zinātniska teorija ir atšķirīga valodas spēle, bet zinātniskajām teorijām ir jābūt ar zināmu ģimenisku līdzību, kas ļauj mums tās uzskatīt tieši par zinātniskām valodas spēlēm." domāju, ka visi saprata, par ko ir runa - šis konspekts ir tikai spēle.

konspekta autors norāda, ka valoda ir "ne tikai mūsu domu, priekšstatu medijs", bet arī komunikācijas līdzeklis, bet, manuprāt, jebkuram jēdzīgam cilvēkam ir skaidrs, ka valoda, pirmkārt, ir komunikācijas līdzeklis, un, piemēram, es līdz šim nebiju iedomājusies par to, ka tā varētu būt arī mūsu domu, priekšstatu medijs. kas pie velna tas vispār ir? medijs ir texxxti.

pasniedzēja kungs arī veltījis vienu rindiņu tieši texxxtu lasītājiem: "Tas, kurš saprot kādu valodisko izpausmi, tas uzvedas ne tikai kognitīvi kā izzinošais subjekts, tas uzvedas arī kooperatīvi pret valodiskās izpausmes autoru, tas nonāk interakcijas attiecībās ar šo autoru." ļoti pateicos par Jūs mūžam kognitīvo un kooperatīvo uzvedību, kas palīdz veidot interakcijas attiecības interneta vidē. bez kognitīvas uzvedības tas nebūtu iespējams.

kad biju tikusi līdz šai vietai, izdomāju, ka studiju kurss varētu saukties apmēram "kādu valodu lietot, ja jārunā par zinātni, bet labāk būtu, ja auditorija neko nesaprastu?", bet nākamā rindkopa krasi mainīja manas domas, radās aizdomas, ka tas varētu būt studiju kurss "naivisma vēsture", jo kā bez maz vai definīcija tiek pasniegts tas, ka, lai mēs varētu būvēt kaut kādu kontaktu ar cilvēku, jāievēro vairāki likumi, piemēram, jārunā patiesība. wtf? tik daudz attiecību ir būvētas uz meliem, ka es neticu, ka ārpus kursa "naivisma vēsture" kāds varētu tam arī ticēt. komunikācija ir iespējama arī bez patiesības. mierīgi, draugi, mierīgi. un, lai noskalotu rūgtumu par to, ka visam varam ticēt tikai 50/50, noder sandras mētras ieteikums paņemt pa 50.

teorētiski augstākajās mācību iestādēs būtu jāsniedz zināšanas, kuras pēcāk izmantot dzīvē. bet es ticu, gan jau pasniedzējs dročīšanas starplaikos pats mājās lūdz dievu par to, lai studenti sadzīviskās sarunās nesāktu lietot šādus vārdus: komunikatīvā racionalitāte, zinātnes racionālā mitoloģija, kognitīvi instrumentālā racionalitāte, konsenss, temporāla komunikācijas kopa, komunikatīvs diskurss, kulturālā un ideoloģiskā determenētība, principiālā falsificējamība, diskursīvā metateorija, interteorētiskā diskursa principiālā iespējamība, metodoloģiskais monisms.

teikšu godīgi - ja kāds sarunā ar mani mēģinātu lietot šādus vārdus, viņš dabūtu pa muti, bet sāpe nav tikai iespējā, ka kāds kultūra akadēmijas kultūras teorijas un vadībzinības bakalaura studiju programmas students/absolvents to tiešām varētu iemācīties un pielietot dzīvē. sāpe slēpjas faktā, ka cilvēkiem vispār kaut kāds tāds marazms jāmācās, kaut arī, pēc studiju programmas nosuakuma spriežot, bērniem būtu jāmācās, kas bija mona liza un kā uztaisīt monas lizas ballīti. cilvēkiem, tostarp anetei konstei kaut kas tāds ir jāmācās. turklāt laikā, kad texxxti ir pieteikti ne tikai literatūras gada balvai (tas nav joks), bet arī sviesta cibas lielāko dzērāju statusam (tas nav joks, vienīgi tāds konkurss vēl nav izdomāts), kas nozīmē, ka vēl vairāk laika nekā iepriekš mums jāvelta lietām, ko mīlam.

tiem, kuri cer uz kārtējo svētdienas vakara ņirdzamgabalu, apbēdināšu - šis texxxts būs nopietns un Jūsu vietā es nesmietos. tāpēc, ja ņirgšana ir Jūsu mērķis, veriet texxxtus ciet un piekāpiet nākamnedēļ.

sorosīdi, sorosīti, sorosieši - šādus nosaukumus esmu dzirdējusi tūkstoš reižu, bet tāpat kā nesaprotu, kas ir valsts defolts, līdz šim neesmu varējusi portretēt sorosīda, sorosīta un sorosieša ārējo un iekšējo "es". iespējams, ka šo trīs burvju vārdu nozīme atšķiras ar kaut kādām niansēm, taču skaidrs, ka tiem noteikti ir kaut kas kopīgs - džordžs soross (dzimis ģierģs švarcs 1930. gadā ungārijā (latkovskis b., 2009). sorosīdi, sorosīti, sorosieši ir cilvēki, kas tic sorosa idejām. tā kā viņi ir cilvēki, kas diezgan viegli ir aizvainojami, bet tāds nav mans mērķis, tad turpmāk lietoši visus trīs vārdus reizē. bet, tā kā neesmu aptaurēta, tad tos saīsināšu, un turpmāk burti sss texxxtā nozīmēs sorosīdus, sorosītus un sorosiešus.

kas tad īsti ir sss? interneta komentētājs drakons, ko, iespējams, ievērojuši cilvēki, kas ikdienā urķējas politika.lv portālā, saka, ka sss ir kā dienvidkorejā ražots krāsu televizors, kurš vienu un to pašu rāda visās pasaules malās neatkarīgi no tā, kādu vadu viņam sprauž pakaļā. cik zinu, kad, cilvēks iegādājas teļļuku, komplektā ir arī vads, kuru bāzt šim televizoram pakaļā, un pajāt, vai televizors tiek pārdots vācijā, jaunzēlandē vai krievijā. tad sanāk, ka sss pats ļoti labi zina, ko viņam spraudīs pakaļā un valstij, kurā tas dzīvo un strādā, nav noteikšanas par to, ko kuram bāzt pakaļā. tas pats drakons saka, ka sss ir cilvēki, kas ir noindēti ar sorosa atvērtās sabiedrības idejām - visi ir vienlīdzīgi, visi ir godīgi, tolerance pret jebko, kosmopolītisms, ģimene un nacionāla valsts nav vērtības (otrais pat ir nevēlami, pirmā vietā labprātāk izmanto vārdu "mājsaimniecība"), nacionālisti un nacisti ir viens un tas pats, cilvēks drīkst precēt kaķi, ja grib, indivīda personīgais labums stāv pāri visam, neatbalsta personības kultu un to, ka valstij varētu būt kruts vadonis, tāpēc ļoti priecājas par tādiem nekādiem cilvēkiem kā valdis dombrovskis un valdis zatlers. saņēmuši sorosa naudu - sorosa dālderus.
uzreiz jāteic, ka šo aprakstu esmu veidojusi, balstoties tikai uz to cilvēku viedokli, kas pēc septītās vīna glāzes sāk raudāt par to, ka soross un sss vispār eksistē. labi apzinos, ka neesmu iesniegusies dziļākajos sss idejiskajos apvāršnos, bet diemžēl sss visbiežāk esot tādi, kas ātri apvainojas un kādu no sss vārdiem uztver negatīvi (līdzīgi kā stulbs čigāns, kas grib, lai viņu sauc par romulu un remu). tāpēc man nav izdevies uzklausīt viņu pašu viedokli par sss idejām, bet ļoti labprāt to izdarītu. ne tikai diršoties te - texxxta komentāros -, bet arī pasēžot pie smalka vīna glāzes vīna studijā vai ozīrisā.

ar pēdējo pusteikumu esmu iebrauksui jaunā tematā - sss arējās pazīmes jeb "kā atpazītt sss?" vai vēl provokatīvākais "vai es pats gadījumā neesmu sss?".

1)pārtiku ļoti labprāt pērk dažādos ekotirdziņos, pie zemniekiem. par to raksta tviterī;
2)pērk ekokosmētiku, piemēram, biotēkā, bet īsti nezina, kāpēc tā varētu būt labāka par palmolive dušas želeju un fa dezodorantu;
3)piedalās diskusijās;
4)mīl gudri parunāt;
5)nav uzņēmējs;
6)dara nekam nederīgu darbiņu - žurnālistika, politoloģija, socioloģija, sabiedriskās attiecības;
7)staigā ar auduma maisiņiem;
8)lasa "rīgas laiku";
9)neprecējies;
10)nerunā par ģimeni;
11)aifons;
12)ģērbjas stilīgi, bet ne uzbāzīgi;
13)raimonda paula dzimeni drīzāk nīst, jo klausās diezgan gaumīgu mūziku. sss ar goo goo dolls dziesmu "iris" nenopirksi, bet ar arcade fire koncertu - mierīgi;
14)pārsvarā drēbes pērk ārzemēs vai latvijas dizaineru veikalos, pievērš uzmanību arī vintage veikaliņiem. bieži ir savs šuvējs vai adītājs;
15)patīk labdarība;
16)zemu vērtē latvijas izglītību, mācās ārzemēs;
17)mīl šo zemi, nevis valsti;
18)kurī zāli;
19)labprāt apmeklē "ozīrisu" un "vīna studiju";
20)visbiežāk lietotais alkohols - labs vīns;
21)ir snobisks.

saskaitot sev piemītošās no augstāk minētajām īpašībām, katrs pats var noteikt, vai viņš ir sss, vai nē. sākšu ar sevi:
1)ēdu gandrīz visu, bet pienu "lāse", vai rimčika liellopa gaļu tiešām uzskatu par kaut ko briesmīgu. dodu sev 0,5 punktus no 1 iespējamā.
2)ja ir nauda, labprātāk izvēlos biotēkas dezodorantu par 7 latiem, nevis fa dezodorantu pa divīti. bet arī zinu, kāpēc es tā daru. 0,5 punkti.
3)oficiālās tikai klausos, neoficiālās runāju. 0,5 punkti.
4)jā. dažkārt par lietām, kuras absolūti nepārzinu. 1 punkts.
5)1 punkts
6)šmigu pelnu ar žurnālistiku, tāpēc drīkstu dirst par to, ka tas ir nekam nederīgs darbiņš. pat plāns skaistajā nākotnē taisīt trubas neglābj mani no viena punkta ar utilitāru vērtību.
7)vai nu ar auduma maisiņu, vai ar somu. veikalos maisiņus neņemu. 1 punkts
8)nekad. punktu nav
9)1 punkts
10)runāju tikai par vecākiem, brāli un māsu, nevis par vīru un bērniem, jo to otro man nav. tātad 0,5 punkti.
11)nav. 0
12)domāju, ka tas ir par mani. 1 punkts.
13)ne tikai klausos normālu mūziku, bet arī vadu radioraidījumu un spēlēju dīdžejsetus. esmu sss sapnis. 1 punkts.
14)šo to esmu nopirkusi ārpus latvijas, bet tomēr, kad kaut kur braucu, labprātāk savu limitēto budžetu notriecu izpriecās, nevis lietās. šuvējas vairs nav, uz vintage veikaliem neeju, jo ir taču humpalas! pati adu sev un citiem (reklāma). 0,2 punkti
15)domāju, ka vairāk labuma sabiedrībai dotu sava uzņēmuma dibināšana un cilvēku nodarbināšana, nevis ziedošana. bet, tā kā, ja man ir nauda, labprāt ziedoju zupas virtuves tantiņai, kas pretī dod laimes popkornu, tad 0,2 punkti.
16)vērtēju ļoti zemu, ārzemēs esmu bijsui tikai kursos, bet braukšu arī uz univeristāti. gribu 1 punktu.
17)pilnīgi otrādi. besī, ka 8 mēnešus gadā jāvalkā zābaki un cimdi. šķēle tur neko nepadarīs. turklāt man valsts nav šķēle, bet gan manas vieta un cilvēki. 0 punkti.
18)1 punkts;
19)eju tikai uz i love you. 0 punkti
20)citreiz vīnu iedzeru, bet parasti pajāt, kāds tas ir. ka tik nav salds un dod galvā. 0 punkti.
21)reiz, braucos tv3 žurnālista jāņa eglīša mašīnā, man divreiz uz galvas uzkrita žurnāls "snobs". bet tas man netraucē septiņos no rīta triekt pēdējo jāgerīti kādā veikalā-kafejnīcā pie mazā galdiņa, kurš uzstellēts tikai tāpēc, lai legāli varētu tirgot nakts šmigu. 0,5 p

nu, lūk - mans sss kalkulators uzrāda, ka esmu ieguvusi 11,9 no 21 iespējamā sorosa punkta. tātad drīzāk esmu sss. tā kā no šī brīža pati esmu sorosīds, sorosīts vai sorosietis, tad pati varu izvēlēties, kā mani saukt. sauciet mani par sorosīdu. gaidu sorosa naudu. nu arī bez sirdsapziņas pārmetumiem varu atzīties, ka šonedēļ biju uz sorosa maizes ēšanas pasākumu "preses klubs", ko organizēja gunta sloga, kas pati sevi saucot par vecu sorosieti. un jā - tas, ka viena dzimuma pārstāvji precēsies savā starpā un nedzemdēs bērnus, pasaulei (kosmopolītisms) nāks tikai par labu, jo zeme vairs sen netiek galā ar tik daudz cilvēkiem.

lai sorosa kalkulatoram - mani inovācijai - būtu mazliet lielāka jēga par tikai mana sorosīdisma līmeņa noteikšanu, aicinu arī lasītājus aizpildīt šo aptauju:

Poll #17978 sorosa kalkulators
Open to: All, results viewable to: All

cik sorosa punktu ir Tev?

tā kā zinu, ka lielākā daļa texxxtu lasītāju ir sviesta cibā nereģistrēti lietotāji, lūdzu viņus savu skaitli nosaukt komentāros. tāpat priecāšos par sorosīda ārējo pazīmju papildināšanu, kas palīdzētu uzlabot sorosa kalkulatoru, kā arī sākt to ražošanu un tirdzniecību.

jau nedēļas sākumā oficiāli paziņoju, ka no manis varat gaidīt spriedelējumu par garāžroka kultūru šī gadsimta sākumā, bet dažkārt ir tā, ka par lietām, kuras liekas stulbas, patiesībā nav sakāmā. varu vien izteikties grupas kaiser chiefs vārdiem: "na na na na na." tā nomainīju savu tēmu uz star fm radio seriālu "ūdensrēgs", kas ir mūsu iemīļotā "ugunsgrēka" parodija. jau iepriekš būsit pamanījuši, ka man šķiet, ka baiba sipeniece ir daune, bet es pieļauju iespēju, ka kaut kādiem deģenerātiem viņas šovu vadīšanas maniere varētu iet pie sirds, taču nespēju iedomāties, kādam jābūt cilvēkam, lai viņam smieklīgi liktos "ūdensrēga" joki.
tā kā biju vīlusies kultūrā un izklaidē, pievērsos kam nopietnam - pētnieciskajai žurnālistikai un ticībai jeb "tv3 raidījuma "nekā personīga" intervijai ar veco āzi kardinālu pujatu", kurš laikam vairāk nav kardināls, tomēr tā viņu devēšu, jo, pirmkārt, nevēlos, lai Jūs viņu jauktu ar dzejnieku pujatu, turklāt jāatzīst, ka viņa uzskati ir visai kardināli, kas gan nav nekāds brīnums, jo viņš nav radies dzimumsakaru ceļā, bet gan, tāpat kā dalās baktērijas, vienkārši atdalījies no baznīcas.
intervētājs, kas, pēc balss spriežot, ir jānis krēvics, runā par šlesera dāvanām, aglonas virsaiša dārgo džipu un politikas ielaišanu baznīcā, turpretī kardināls pujats runā par to, ka nedrīkst novērsties no tā dieva, kas ir jēzus kristus fāterīts.

2010.gada aglonas svētki izvērtās par tādiem partiju apvienības "par labu latviju" (saukta arī par apaļmutniekiem) debesīs laišanas tusofku, un šķiet, ka krēvics ar to grib saistīt dāvanu, ko neilgi pirms svētkiem saņēmis kardināls no satiksmes ministra aināra šlesera. es zinu, ka šlesers vairs nav satiksmes ministrs, bet gribu palīdzēt lasītājam neapjukt, jo varu derēt, ka lielākā daļa texxxtu lasītāju domā, ka satiksmes ministrs ir šlesers. cilvēkus, kas tā domā, vainot, protams, nevar, jo tāds iespaids var rasties par it kā pieaugušu vīrieti, kurš komatu vietā lieto vārdu "lidosta". bet nu atpakaļ pie visnotaļ noderīgās dāvanas - šlesers pujatam uzdāvinājis gaisa kondicionieri, par ko iepriekšējā karstajā vasarā būtu sapņojis ne viens vien cilvēks, kas visu laiku staigā tikai kaut kādā garā paltrakā, nevis sērferu šortos. uz jautājumu, vai šlesers bieži kaut ko uzdāvina, pujats neatbild ne jā, ne nē, ne balts, ne melns, vien pamāca, ka, ja cilvēki nevērsīsies pie dieva, viņi iestigs muklājā. ļoti vērtīga informācija.
jānis krēvics gan jau bišku ir komunists, jo viņam nepatīk, ja cilvēkam pieder kāda dārga manta - viņš vēlas noskaidrot, vai arī kardināls pujats arī ir komunists, tāpēc vaicā, vai pujatam šķiet, labi, ka aglonas virsaitis brauc ar 100 000 naudu vērtu džipu. es, piemēram, uzskatu, ka, ja viņš grib, viņš var braukt arī ar miljonu vērtu dirižabli kimas vaildas formā. apgalvot, ka pujats ir komunists, nevaram, jo viņš nenosoda aglonieti par mašīnas izvēli. vēl vairāk - arī apsaukā pašu mašīnu par sabrauktu un sapelējušu. tajā mirklī parādās bilde ar tādu diezgan okei džipu, kam droši vien nav nekāda sakara ar viņu aprunāto auto, jo attēlā redzamais nav nedz sabraukts, nedz sapelējis. pujats atkal novirzās no tēmas, un stāsta, cik labi aglonietis organizējis aglonas svētkus - jau no jaungada reizi nedēļā braucis uz rīgu, lai izdarītu visu, lai svētkos iesaistītās 25 firmas varētu darboties pa divi deviņi un lai nevienam nepietrūktu "par labu latviju!" ūdens. atkal pienācis jaungads, kas nozīmē, ka aglonietim vai kādam citam atkal jābrauc katru nedēļu uz rīgu. atliek vien novēlēt braukt prātīgi.

"par labu latviju!" ūdens bija tikai viena no lietām, kas simbolizēja attiecīgā politiskā spēka nozīmi aglonas svētkos, arī kardināla pujāta sprediķī tika pieminēts, ka šlesers ir mūsu māte, bet šķēle - tēvs. krēvics prasa, kā tad tā - viss ir baigā pakaļā, vai tad pujats ar kādu kaut ko ir saskaņojis, šeit arī parādās pirmā atbilde uz kādu no jautājumiem - nē, nav saskaņojis, bet nevajag laimi meklēt budismā, jo latviešu tauta 800 gadu dzīvojusi kristīgā ticībā. tas, ka kaut kas ir noticis ļoti ilgi, gan nav nekāds arguments par labu pohujkam. latvija padomju savienībā bijusi 50 gadu, neatkarība ir drusku jaunāka par mani. šaubos, vai kāds iedomātos, ka tas būtu iemesls izrakt no kapa staļinu un ielikt dombrovska vietā. es lielāko daļu sava mūža esmu bijusi nevainīga, varbūt atjaunot nevainību? kardināls arī piemin, ka dievs visus, kas ir neticīgi, noslaucīs no ceļa kā mēslus. tas gan nav jauki, jo līdz šim man likās, ka dieviņš ir apmēram tāds kā tas vecais pidars no "sprīdīša " - viņš tikai mīļi aprunājās ar sprīdīti, ierādot viņam, kuras ir tās vērtības, kas jāciena (mājas, sirdsapziņa, sekss), taču nevienu mirkli neiteica, ka sprīdīti, suku, atspārdīs, ja viņš nepisīs lienīti, bet dzīsies pēc piķa. un ticēt dievam ir kā pist lienīti.
uz intervijas beigām kardināls sāk runāt tik neskaidri, ka es - jaunā un perspektīvā runas pasniedzēja - nevaru saprast, kā auditorija var saprast viņa sprediķus. zināms vien tas, ka kāds "fantjozors" ir nolēmis celt baznīcu, kurā nebūs jēzus fočenes. domāju, ka ļoti laba atbilde uz jautājumu par to, vai politika baznīcā nav ielaista par tālu.

interviju iesaku noskatīties ikvienam, kurš grib iemācīties neveikli izvairīties no jautājumiem, kā arī šļupstēt kā lohs, kurš tikko izdūris mēlē caurumu pīrsinga vajadzībām.

pirmoreiz texxxtu pastāvēšanas vēsturē elīna kolāte - disciplinētākā autore - nokavējusi savu darba nodošanas termiņu, bet neuztraucieties ne mirkli, jo šis nebūs daces jaunupes gadījums, un savu vainu jau esmu izpirkusi - iegādājusies 1 vienību texxxtu piedošanas valūtas jeb 0,7l pudeli ar poļu šņabi "žubrowka", kuru visticamāk redakcija izkapās pie kāda pļavnieku paģika.

iepriekšēja nedēļā texxxtu lasītājs aleksis zoldneris, iedvesmojoties no "mana raksta par serbu, kurš nositis haizivi", ieteica man "interviju ar kādu citu haizivi - jāni ādamsonu, kurš apgalvojot, ka viņa lodēm ir gars ceļš."
garš ir ne tikai ādamsona ložu ceļš, bet arī pati intervija, tāpēc Jums neticami paveicies, ka esmu es, kas īsi var pastāstīt par baibas rulles un agneses margēvičas (abas ir tādas neko vecenes, ja kas) sarunu ar jāni. intervija bija tieši tik gara, ka ķēros tai klāt vairākkārt, līdz uzzināju, vai bez ložu ceļa ādamsonam ir vēl kaut kas garš.
no sākuma aprakstīšu ādamsonu viņa paša vārdiem: "automāts zobos vai kaut kur citur."

jānis ādamsons atkal atgriezies politikā, jo: "sākot no 1996. gada, man vienmēr ir bijis jāpierāda, ka neesmu ēzelis vai kamielis. Un līdz ar to man nākas atgriezties politikā."
savulaik ādamsons nosaucis šķēli par pediņu, tādejādi ārī iemācot man, ka es visus tāpat vien varu saukt par pidarasiem. acīmredzot šķēle ādamsonu nosaucis par ēzeli vai kamieli, tāpēc ādamsonam bijis jaatgriežas politikā. bet ir tāds ticējums, ka, ja slikti satiek ar vienu oligarhu, gan jau labi satiks ar citu. žurnālistuprāt, jāņa draugs ir lemberks, jo tas moška saņēmis lemberka naudu. par kādu konkrētu lemberka naudas dalīšanas tusofku ādamsons stasta, ka zāle bijusi tik liela, ka nav redzējis nevienu citu cilvēku. wtf - manuprāt, zāles lielums pozitīvi korelē ar redzēto cilvēku skaitu.
man, protams, ādamsons vislabāk palicis atmiņā ar pedofīlijas skandālu un paziņojumu par to, ka ar šo novirzi ir saistīts sončiks, birkavs un šķēle. intervijā gan viņš mēģina skaidrot, ka meklēt peģikus nemaz nav bijusi viņa ideja. wtf? kapēc tā? ja jau dod pedofīlijas apkarotāja laurus tieši rokā, tad tos vajag ņemt, nevis samest zupā. var noprast, ka pēc tam, kad viņš nosaucis tos "iesaistītos" (esmu no vairākiem cilvēkiem dzirdējusi, ka harijs spanovskis arī ir iesaistīts), ir izveidots arī gala ziņojums, kurā nosaukti to cilvēku vārdi, kas ir bijuši ne tikai iesaistīti (piemēram, bijuši tv ekrānā dzimumnozieguma laikā), bet reāli pisuši bērnus. ja godīgi, neko tādu neatceros. tas, protams, nenozīmē, ka tā nav bijis, bet kur tad škandāls?! tiek minēts, ka notiesātas 14 personas, a huj nevar nosaukt personu vārdus, ja jau tās ir notiesātas?

pirms neilga laika kāds džeks nolēma mani atsvabināt no kāda pratā jukuša pielūdzēja, piezvanot viņam un uzsākot sarunu ar "kas - Tu pidarass esi?". viņš saņēma pretjautājumu: "kāds Jūs pats pidarass esat?" apmēram tikpat veiklus pretjautājumus abām žurnālistēm teju visu intervijas laiku uzdod ādamsons, kā arī vairākkārt izsaka nožēlu par to, ka ne lemberks, ne krasavickis (dahuja labāk par krasovicki), ne kargins naudu šmigai un maukām nav devis. kaut arī skopais lemberks kaķīšu dzirnaviņu saimniekam ādamsonam naudu nav devis, jāņa labvēlību šis sīkstulis nav zaudējis - ādamsons stāsta, ka ļaunie spēki grib iznīcināt lemberku, bet tiem tas neizdodas, jo lemberka sirds ir kā dimanta oliņa. pēc jāņa ādamsona vārdiem, esot izgāzušies jau vairāki procesi pret lemberku. žurnālistes viņam aizrāda, ka esot gan bijis tikai viens process, uz ko ādamsons atbild ar apmēram "pohuj, kā ta` es to varēju zināt?". te ir divi varianti - vai nu ādamsons ir idiots, kurš nesaprot, ko runā, vai arī ģēnijs, kurš jau gara acīm redz vairākus tiesas procesus pret lemberku nākotnē.

šķiet, abas intervijas autores nav sekojušas līdzi kaspara dimitera izteikumiem, jo nezina, ka čekas laiki ir beigušies, un turpina pratināt par to, vai bijušie čekas virsnieki (kas moška ir arī ādamsons) drīkst darboties ap latvijas drošības jautājumiem. atbilde uz šo jautajumu visticamāk jameklē čipsu pakā vai intervijas komentāros, kur vairākkārt izteikta hipotēze par to, ka ādamsons mīlot iedzert. domāju, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc no atbildes pilnīgi neko nevar saprast.

var noprast, ka jānis urbanovičs - ādamsona partijas biedrs - strādā kaut kādu normālu darbu nacionalajā drošības komisijā jeb vdk. ādamsonaprāt, tas ir labs treniņš, kas palīdzētu kļūt un uz mūžiem palikt pa premjeru: "Ja tu nekad neesi saskāries ar šīm te lietām, lai tu varētu paplašināt savu redzesloku, neapšaubāmi tas nāk par labu – iegūt cita veida pieredzi un cita veida izaicinājumus." ja gadījumā urbanoviča kungs vai jebkurš, kurš nākotnē gribētu ienemt premjera amatu, izlasa šo texxxtu, laipni aicinu uzrakstīt, piemēram, recenziju par kādu televīzijas pārraidi šeit - texxxtos -, jo "ja tu nekad neesi saskāries ar šīm te lietām, lai tu varētu paplašināt savu redzesloku, neapšaubāmi tas nāk par labu – iegūt cita veida pieredzi un cita veida izaicinājumus." un mēs - texxxti - tāpat kā lemberks, krasafčiks un kargins naudu nemaksājam.

ādamsonam ir ne viena vien ideja par to, kā visu pārkārtot un optimizet tā, lai viss būtu lētāk un efektīvāk. piemēram, esot jāveido spēka ministrija, kas apvienotu aizsardzības un iekšlietu minstriju. mans ieteikums būtu veidot kaušanās ministriju, kas apvienotu abas minētās minstrijas, bauskas pašvaldību, kā arī kaut kādu action filmu taisīšanas kantori. diemžēl ādamsonam uz ministra amatu necerēt, jo tas tiks piešķirts rokijam balboa, kaut arī jānis ādamsons, kā jau minēju iepriekš, pats sevi raksturo ar šādiem vārdiem: "automāts zobos vai kaut kur citur."
izlasot interviju, guvu atbildi uz sevis pašas uzdoto jautajumu par to, vai janim ādamsonam ir garš arī kaut kas cits bez ložu ceļa. manuprāt, nav, jo ja būtu, tad tas noteikti tiktu pieminēts.

iesakot man izlasīt so interviju, aleksis pieminēja, ka būtu vērts padomāt par gadījumu, kad amatpersonas izkārtojušas to, ka ādamsons šmigā izraisījis avāriju. kas tur ko domāt? kas tur tāds aizdomīgs? dzīvē visādi gadās - piemēram, martai no ugunsgrēka ļaunais un skaudīgais ainārs ančevskis piebēra dzērienam narkotikas un nokārtoja viņas nonākšanu cietumā, kur viņa ne tikai zaudēja savu nedzimušo bērniņu, bet arī iepazinās ar solveigu, kas vēlāk uzspridzināja martas kāzas ar visu martu.

nobeigumā vēlos jau atkal citēt intervijas galveno varoni: "Pagaidiet, tad jau redzēsiet!"
to arī novēlu jaunajā gadā.