Mēs mīlam mūsu lasītājus, tāpēc reizi piecgadē pat mēdzam uzklausīt viņu aicinājumus uzrakstīt Texxxtu par viņu iemīļotākajiem mūziķiem. Sevišķu labvēlību iespējams iegūt svētkos, tāpēc tikai loģiski, ka esmu sekojusi kāda/s lasītāja/s lūgumam analizēt Mika Dukura un Katy Tindemark dziesmas "Never let you down" videoklipu (http://www.youtube.com/watch?v=X-o4z1qRQ2Y), kas, protams esot prezentēts ar pompu un šampanieša mucām kādā Rīgas klubā. Miku Dukuru mēs ļoti labi zinām no Talantu Fabrikas, bet Katy Tindemark esot kaut kāda ukraiņu beibe. Kādā sakarā lai es ukraiņu beibi sauktu par Katy? Nekādā! Tāpēc turpmāk Texxxtā saukšu viņu par Katju. Un, ja kas, Miks Dukurs nav tas bobslejists.

Es angļu valodu nesaprotu, tāpēc vērsos pie Google tulkotāja palīdzības, lai uzzinātu, par ko vispār varētu būt dziesma "Never let you down". Tulkotājs mani informēja: "Nekad jums leju." Nē, nu, man pohuj, nelej, pati varu ieliet!

"Nekad jums leju" video ir absolūti revolucionārs, jo sākas nevis ar kaisli, bet gan ar sērkociņa uguns izdzišanu (tipiskas beigas), kas simbolizē totālu pretkaisli un beigas, taču Miks Dukurs dara visu, lai uguntiņa iedegtos atkārtoti un viņš varētu nokoļīt Katju. Maigi sakot, viņš ir pat ļoti apņēmīgs. Viģika sākumā viņi abi stāv uz kaut kādiem sagruvušiem akmeņiem, bet pēc mirkļa Katja soļo pa gaiteņiem, kur viņai virsū brauc sienas, ko viņa nevērīgi atsit. Man par to nebūtu nekas sakāms, ja vien pēdējo mēnešu laikā intensīvi nebūtu skatījusies bojevikus. Tas nozīmē, ka man ir skaidrs, ka šī ir atsauce uz pirmo Terminatoru, kur beigās Sāra Konora sapresē Arnoldu Švarcnegeru kaut kādā ASV Liepājas metalurgā. Tikmēr Mikam Dukuram ir pilnīgi pohuj - viņš vienkārši pastaigājas ar cigareti zobos. Viņam ir tik ļoti pohuj, ka viņš šo cigareti pat nav aizdedzinājis. Tiesa, Miks ātri vien atklāj, ka tāds pohujisms ir drusku par daudz, tāpēc savu Camel Blue aizsvilina ar Molotova kokteili (liesmojoša pudele). Tā stress pazūd, jo beidzot var normāli uzkurīt. Kad cigarete ir aizsvilta, nav jēgas ķēpāties ar to pudeli, tāpēc viņš to aizsviež, izraisot Ugunsgrēku sev aiz muguras. Tā ir atsauce uz „Die hard” otro daļu, kurā Brūss Vilis Lācis līdzīgā manierē uzlaiž gaisā teroristu ļoteni. Šis žests ir gana labs, lai Katja beidzot parādītu savas platformenes, turpinot mocīties starp tām virsū brūkošajām sienām.

Te jautrību uzsāk arī pats Miks, mahājoties un dancojot, kamēr viņam fonā deg burti MD. Senos laikos, kad mēdzu būt laba skolniece, MD nozīmēja mājasdarbu, Tas, ka Mika mājasdarbs deg, nozīmē, ka viņš piekāš skolu, līdz ar to ārkārtīgi atbalsta Robertu Ķīli. Miks pat iet vēl tālāk – viņš ne tikai dejo, bet arī patirina savu ādeni. Uzreiz pēc tam Katja sāk tresīt pie degošiem KT, kam, protams, nav nekādas nozīmes.

Vienā mirklī Mikam uznāk zajobs un viņš, rēna dabstepa pavadīts, iet prom. Fokuss uz viņa skumjajiem un mitrajiem zābakiem. Tie ir tik skumji kā „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”, bet vismaz labi, ka šo Skalbes skumību pavada degošas mucas. Mucas ne tikai bezpriģelā deg – Miks, sekojot Komando tradīcijām, paņem vienu no liesmojošajām mucām un triec pret sienu. Tiesa, jāatzīst, ka Džons Komando nekad nebūtu bijis tik stulbs, lai degošu mucu triektu pret sienu, kurai pats stāv klāt. Bet – ok, labi, ka Dukurs nav Švarcnegers, kas varbūt nozīmē, ka viņš nekad nekļūs par Kurzemes gubernatoru.

Te pēkšņi abi video varoņi saprot, ka viņu 3 minūtes iet uz beigām, tāpēc sāk skriet. Laika ir tik maz, ka nevar vairs iet aplinkus ceļus – ir pa taisno jāskrien cauri sienām. Tā ir nepārprotama atsauce uz filmu „Universal soldier”, kurā Žans Klods Van Damme glābj beibi no Dolfa Lundgrēna nāvējošā pieskāriena. Kaut arī viģikā visu laiku valda Ugunsgrēks, tomēr arī redzami radiatori, kas nozīmē, ka, lai cik karsti arī nebūtu, vienmēr vajag karstāk.

Tā jau man sāk šķist, ka esmu spējīga paredzēt un izskaidrot videoklipa attīstību, bet nē – nākamais kadrs nav nospiests no bojevika. Nākamajā kadrā abi skrien pa grīdu, kas uzreiz pēc viņiem sāk sabirt pa pikseļiem, un tā ir bijis tikai Ledus laikmeta multenē, kurā tā vāvere turēja riekstu. Ja tas būtu bijis Cietais Rieksts, tad vēl kaut ko, bet nu viss pagalam.

Kaut arī Katjas skriešanas apavi ir absolūti nekam nederīgi, viņa tomēr pamanās nokļūt līdz galamērķim – līdz tai vientuļajai saliņai, kur Miks un Katja stāvēja arī klipa sākumā, vienīgi tagad ir skaidrs, ka tam čigliņam ir firmas „Palladium” zābaki. Tā viģiks ir ieguvis riņķveida kompozīju, jo beidzas ar to pašu, ar ko sākas. Tas ir ļoti pareizi, jo dabā jau tā ir - jebkura kompozīcija ir dekompozīcijas sekas.

Mediji – tā ir vara, tāpēc beigās izmantošu savu nesalaužamās spējas, lai dzimšanas dienā apsveiktu gan savu dzimteni, gan kolēģi Aneti Konsti. Es Jūs abas ļoti mīlu!

Uwaga! SIA „Ugunsgrēks” gaisā palaidis jaunu seriālu „Ēnu spēles”, kas ir stāsts par detektīvkantori, kurā spiesti sastrādāties Aleksis no „Ugunsgrēka”, kurš savu sudraboto padlas uzvalciņu nomainījis pret ādeni un moci, un Ilze Ķuzule, kas savulaik uģī spēlēja veceni, ar kuru nav iespējams sastrādāties.

Sērija sākas jautri – kāds puisis nolido no balkona, labi nostādītā balsī kliegdams: „AAAAA!” Šos notikumus vēro kungs, kurš pastaigājas ar savu taksīti. Nav īsti zināms, vai suņa saimnieks ar savu mīluli redzētos notikumus pārrunā ar citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, jo sāk skanēt seriāla himna, kas vēsta, ka „satiksmies rīt”. Diemžēl tas neattiecas uz puisi, kas pirmīt izvēlās no ballītes.

Aleksim Ilze Ķuzule besī, jo viņa ir vecene, tāpēc tā vietā, lai laicīgi ierastos darbā, viņš sēž krogā ar savu klasesbiedru Marčello un nolemj apjokot Ķuzuli. Marčello ierodas detektīvu kantorī un sāk Ilzei stāstīt, ka sieva viņu krāpj. Pēc labākajām parodiju komēdiju tradīcijām melu laikā viņš ir nostājies blakus fotogrāfijai, kurā viņš ar Aleksi no Ugunsgrēka kapā „Vanagu”, tāpēc ātri vien tiek atkosts. Bet kā viņi to joku gribēja izspēlēt? Beigās Ķuzuli apčakarēt tā, lai viņa pati domātu, ka ir tā Marčello sieva?

Tūliņ pēc tam birojā ierodas vecmutere tam, kas izkrita pa balkonu. Viņa nepiekrīt mentiem, kas saka, ka tas bijis nelaimes gadījums, un lūdz Ķuzuli un Aleksi notikušo izmeklēt, jau pašā sākumā liekot spieķus izmeklētāju darbā un sniedzot nepatiesu liecību par to, ka viņas mazdēls vispār nedzerot. Zinām mēs šitos mazdēlus!

Ķuzule un Aleksis nolemj pa taisno doties uz jauniešu skolu, lai pārrunātu tās nakts notikumus. Precīzāk – to nolemj Aleksis, kurš vispār negrib, lai tā šmara vilktos viņam līdzi. Viss kā jau seriālos – vasara ir pilnā plaukumā, bet nabaga studentiem jāsvīst deju zālē. Šīs šausmas pārtrauc abi detektīvi, kas bez mazākās glūnības pārtrauc nodarbību. Viņi laikam nezina to, ka vērtīgākā detektīva prasme ir glūnēt, bet tie uzreiz: „Dana, nāc uzpratināšanu! Mēs zinām, ka Tu pisies ar nelaiķi!” Uz pratināšanu Dana ierodas ar draudzeni. WTF? Kad viņai teātrī būs jāspēlē Spīdola, viņa uz pišuku ar Lāčplēsi ar līdzi vilks draudzeni?
Beigās tomēr gājiens uz akadēmiju izrādās veiksmīgs, jo detektīvi uzzina, ka Dana ir pisusies ne tikai ar nelaiķi, bet ar visiem kursa čaļiem, turklāt liktenīgajā naktī Dana pisusies ar to garo no kursa. Pirms tam ar nelaiķi pisusies arī Danas draudzene Alise, kas tagad pišas ar Klāvu. Vienīgā, kas tajā varzā nepišas, ir kursa bumbulītis, kas tomēr ir mēģinājusi to garo raustīt aiz krāna, bet viņam tas besījis.

Noklausījušies aizraujošos attiecību peripetiju stāstus, viņi nonāk atpakaļ birojā, kur sērija kulminē – Aleksis nodemonstrē tik jauku vestīti, ka gribas to saukt nevis vienkārši par vestīti, bet gan par transvestīti. Birojā viņi satiek veco jokupēteri Marčello, un viņam ar Ilzi Ķuzuli rodas ķecerīga ideja apvest ap stūri kursa meitenes. Tā Marčello dodas cauri mūžīgās saules pielietajam akadēmijas pagalmam, lai kursa vecenēm piedāvātu filmēties kaut kādā Vācijas filmā, bet pirms tam visām ir jāparāda ne tikai krūtis, bet arī somiņas saturs. Bez mazākajām aizdomām visas to arī izdara.
Kā iepriekš minets, Aleksis galīgi nav glūnīgs, tāpēc viņam liekas tīri OK uzreiz pēc Marčello joka ar viņu mierīgā garā iekapāt visīti un pārrunāt redzēto tajā pašā pagalmiņā: līdzās visām tām veceņu herņām Danas somiņā ir bijis polšs, Alisei bijušas nervu zāles, bet bumbulītim – advokāta vizītkarte. Bet pa to laiku Ķuzule ir soli priekšā saviem kolēģiem un sākusi glūnēt – pēc tam, kad viņa iznesusi cauri Aleksi ar „sagriezu kāju” joku, viņa nodemonstrē savu lokanību, nomazgājot kājas izlietnē un apžāvējot tās pie roku žāvētāja, un dodas uz tupzeni, kur pēc labākajām seriālu tradīcijām arī iebrāžas kāda laba saruna – Ķuzule noklausās, kā neredzama meitene čukstus zvana paziņai, lai uzzinātu kontaktus kādam abortu taisītājam, ar kuru derētu satikties, jo jāatbrīvojas no bērna, kura tēvs ir nosprādzis. Tas ir labi, ka meitene nospriedusi, ka visdrošākā vieta šādām sarunām ir tieši skolas tualete. Es, piemēram, tad, kad gribu izsūdzēt grēkus, dodos uz skolas tualeti un čukstu: „Mīļo dienasgrāmatiņ, yadda yadda yadda.”
Ķuzulei viss skaidrs – bērna tēvs ir tas nelaiķis, un uzreiz tiek izslēgta iespēja, ka ar viņu varētu būt nopisusies kāda, ar ko viņi vēl nav runājuši.
Tā glūniķe un jokupēteri satiekas birojā, lai liktu kopā iegūto informāciju. Tiek nolemts, ka Dana nav stāvoklī, jo viņai somā ir polšs. Te gan viņi piemirst, ka meitene grasās veikt abortu, un tad jau polšs nav liela muiža, tad vienīgā lielā muiža ir „Ugunsgrēka” viesnīca. Izcilais hakeris Mārtiņš Egliens gūglē uzzina, ka Alises nervu zāles ir pret stresu, bet bumbulīša advokāta vizītkarte, protams, nozīmē, ka meitenei ir sūdi, tāpēc jāmeklē palīdzība. Es gan izsaku hipotēzi, ka viņa pišas ar to advokātu, jo visi jau viens ar otru ir nopisušies, kāpēc gan viņa nevarētu?! Piebildīšu, ka sarunas fonā ir grāmata par dzīvokļiem Parīzē – mīlestības galvaspilsētā. Tas simbolizē Alekša un Ķuzules nākotnes mīlu.

Tā viņi atkal ierodas pie nelaiķa kurseņiem, jo it kā gribot zināt vēlreiz, kas īsti noticis. Te iezogas jaunumi – izrādās, negadījums noticis ap četriem no rīta. Sērijas sākumā četros gan ir pilnīgi gaišs, bet tas nekas – seriālos valda mūžīgā vasara, līksmība, gaisma, tā točna varētu būt, BET tas onkulis, kas pastaigājās ar taksi, izskatījās izteikti skaidrā, un tādas lietas, piedodiet, četros no rīta uz ielām nemētājās. Ticamāka ir iespēja, ka Texxxtiem tviterī sāks sekot Jānis Kirmuška. Meli! Sabotāža! Atomkarš!

Prieks skatīties, kā detektīvu viltība sērijas laikā aug ģeometriskā progresijā. Viņi no sākuma saka, ka gribēs vēlreiz noskaidrot, kas īsti noticis traļaļā, a te pēkšņi galdā tiek uzmesti grūtniecības testi: „Nu, uz priekšu! Mīziet virsū!” Kad pie varas nāks DJB, kas ir nosūtīta bezalgas dekrēta atvaļinājumā, mīzt liks uz aifona, kurā būs grūtniecības noteikšanas aplikācija, bet pagaidām seriāls turas pie tradicionālām vērtībām (piemēram, vasara, tualetes sarunas). Bumbulīts saka, ka pohuj – uzmīzīs, kursa mauka Dana saka, ka pohuj – uzmīzīs, vienīgi Alise: „Nē, nemīzīšu! Esmu stāvoklī. No Klāva.” Šķiet, ka tūliņ tajā istabā iebrāzīsies mācītājs, lai laimīgos jaunos vecākus salaulātu, bet Ķuzule liedz šo laimi: „Nē, tas ir nelaiķa bērns! Dzirdēju, kā Tu tualetē bazarēji par abortu.” Klāvs apvainojas, un Alise nospriež, ka ir īstais laiks paprasīt, vai bumbulītis atceras, kā viņas pirmajā kursā spēlējušas „Divas Lotiņas”. Pēc rožas spriežot, neatceras vis. Tā atklājas, ka Alise tomēr esot drusku izgrūdusi nelaiķi no tā balkona, jo viņam bijis pohuj par to, ka viņa stāvoklī.

Atrisināto lietu visi nosvin ar plītēšanu, bet es nopriecājos par seriāla beigu titriem, kas skatītāju informē, ka tēli un notikumi seriālā esot izdomāti. Tas ir labi, jo citādi jau būtu piezvanījusi kādai draudzenei, lai nostučītu, ka viņas vīrs īstenībā pišas ar citu veceni.

Kopumā seriālu vērtēju pozitīvi, jo tajā ir integrēti vairāki "Ugunsgrēka" varoņi un šajā liberālisma laikmetā radošā komanda drosmīgi turējusies pie tādiem kristīgas sabiedrības turētājvaļiem kā vasara, sekss un vardarbība.

Jūs domājat, ka visai tai „Neiznīcināmo 2” brandžai bija viegli paņirgt pašiem par sevi? Jau vecais perdelis Džordžs Harisons astoņdesmitajos dziedāja, ka „it`s gonna take money” un „it`s gonna take time”. Lai uztaisītu „Rembinatoru”, bija nepieciešami gadi un simt miljonu. Arī mums, lai paņirgtu par sevi – „Gandrīz ideālo randiņu” – , bija nepieciešama visa vasara un kaudze nodzertas naudas. Kāds sakars Texxxtiem ar šo raidījumu? Acīmredzams – mums ir viens džeks un trīs vecenes, agrāk bija vēl viena, kuru mēs (džeks) esam iebalsojuši dekrētā. Kuru no mums izvēlēsies Filips De Rums?

TV3 šovu „Gandrīz ideāls randiņš” atbalsta SMS CREDIT, kas ne tikai izsniedz kredītus ikvakara iedzeršanai, bet arī katru dalībnieki ir dāsni apdāvinājis ar savu sienaspulksteni, kas diemžēl dizaina ziņā krietni atpaliek no tā, ko es – interjera gardēdis - reiz gribēju iegādāties Katovices tirgū paģirās (pulkstenim uz sejas bija plūmes un briljanti).

Šajā nedēļā vienai vecenei bija četri džeki - visiem četriem sirmi zirgi, visiem caunu cepurīt`s, sportisks dzīvesveids un nopietns amats. Lietas notiek pēc striktā Artūra Skrastiņa jeb Riharda no Ugunsgrēka plāna – pirmajā vakarā vecene Līga uzņem viesus pie sevis. Pirms tas izsalkušais bars ierodas pie Līgas, viņiem jāmin, ko nozīmē ēdienu nosaukumi, un šajā raidījumā pieņemts tos samudrīt. Piemēram, ja es taisītu makaronus ar sieru, nosaukums varētu būt „Itāļa cirtas un govs bērniņš”. Vispār zinājāt, kā no rīta saprast, ka esat Itālijā? Gaužām vienkārši – pa grīdu izsvaidīti makaroni un blakus guļ kaut kāds pilnīgs zābaks.
Puiši Līgu satiek Siguldā un viens no viņiem norāda, ka viņa ir „Patīkams pārsteigums. Labā nozīmē”. Hmm, interesanti - man parasti patīkamie pārsteigumi besī. Neesam taču nekādi ņergas! Mums nepieciešamas grūtības, rētas, z-scars!
Par pirmā zvaigzni kļūst lisijs uzvārdā Bremze. Kungs ar skanīgo uzvārdu apsaukājas uz vakaru par to, ka vagoniņš, kurā viņi vadāti, neesot izrotāts kā kāzās. Pareizi ir – es parasti vispār kāpju ārā no autobusa, ja šoferis mani nebildina. Bremzem vakariņās paliek garlaicīgi, tāpēc viņš piesakās meitenei palīgā skarbajā virtuves dzīvē. Ģetka jau nodomā, ka šis būs viņas pavarda krāsnkuris, bet nē – pēc mirkļa viņa jau ir izlamāta gan par neasiem nažiem, gan par to, ka viņam neviens nav pienesis ēdienu. Otrā lamāšana notiek mirklī, kad viņš pats vēl stāv virtuvē ereģēta pimpja attālumā no šķīvja. Kādu mirkli beibe vēl nezina, kuru čali sūtīt mājās, tāpēc viņai tiek dots labs padoms - esot jāpadomā, ko pati grib. Līga padomā, ko mamma grib, padomā, ko Artūrs Skrastiņš un Kerija Bredšova grib, bet beigās izdomā, ko grib pati – viņa grib baltvīnu nomainīt pret kādu aizdomīgu tumšāku šķidrumu, un lisiju aizsūta mājās.

Rīts sākas drūmi.
Agrim ir jāceļas un jārūpējas par to, lai Līga pa dienu būtu izklaidējusies, bet vakarā - piedzērusies. Tā pārdevējs un zvēru pavēlnieks iepriekšējā vakara namamāti aizved pabraukāties ar ūdensmoci un kaut kādu pūsli, kurš piestiprināts „Kobras 13” laivai un, protams, apgāžas. Dienu vēlāk drostaliņa par godu šim notikumam piesēžas pie klavierēm un nospēlē „My heart will go on”, kas nozīmē, ka, kamēr kamera neredzēja, viņi zem ūdens nosūcās. Pēc tam man totāli iepatīkas Agris, jo paziņo, ka reiz esot pievēmis Ķīšezeru.
Vakars klāt un Agris – bijušais pavārs – vienā čilā izdzinis no dzīvokļa biedru, lai uzņemtu tos vēl 2 džekus un zeltenīti. Kamēr Līga vēl nav ieradusies, viņi vīrišķīgi sāk kapāt. Plītēšana jau vispār daudz ko atklāj par cilvēku, tāpēc es saprotu, ka Raivis – cits kavalieris – ir lohs. Viņš aizrāda, ka vīna glāzes neesot jāsaskandina, jo tā darot tikai latvieši, ne jau normāla sabiedrība. Vēlāk viņš ne tikai turpina šaudīt savas ačeles, bet arī lepni Artūram Skrastiņam izstāsta, ka visi esot sekojuši viņa piemēram ēst maizītes ar nakšu un dazi. Man rodas aizdomas, ka tieši par viņu Dambis ir sacerējis dziesmu „Revolucionārs”. Vēlāk Raivis arī atklāj pikantu faktu, ka viņam patīkot tē krekli ar divdomīgiem uzrakstiem. Kā piemēru viņš min uzrakstu „Come and play with my nuts”. Tas ir tieši divdomīgs – no sākuma iedomājos, ka viņš ir domājis to veco latviešu tautas spēli, kur atsevišķās kaudzītēs jāsaliek mandeles un lazdu rieksti, bet tad ar pretīgumu secinu, ka tas varētu būt arī saistīts ar grābstīšanos gar pautiem. Manas aizdomas par Dambja mūzu apstiprinās. Raivi, Tu esi reāls panks! Kamēr visi ēd, trešais kavalieris Gundars atklāj, ka vasarās labprāt nenēsā apenes, bet namatēvs otro reizi no dzīvokļa izmet savu kaimiņu, kurš ieradies paņemt šotu glāzes.


Tā kā visi iepriekšējā vakarā ir piedzērušies, rīts atkal sākas drūmi – šoreiz ir Gundara kārta vest Līgu kaut kur un pēc tam pagatavot paiku. Gundara mīļākie ēdieni ir pelmeņi un siermaizes, bet, kad tika nopirkts čaiņiks, kulinārās iespējas paplašinājušās – ēdienkarti papildinājuši roltoni. Gundaram esot tik sūdīgs dzīvoklis, ka viņš nolemj vakariņas gatavot bratana mājā, kur sienas aprakstītas ar Beranarda Šova aforismiem.
Gundars Līgu pa dienu aizved palidot vecā ļotenē, kurai nevar aizvērt durvis un vispār ir vieta turpat, kur Bobam Dilanam un visām tām herņām, ko atradīs uz Marsa – muzejā.
Iepriekšējā dienā Agris pastāstīja, ka esot pievēmis Ķīšezeru, un šī vakara saimnieks Gundars seko randiņu labākajām tradīcijām un arī parunā par vemšanu – izrādās, viņa ģimene esot korķējusi pēc puiša gatavotajām vakariņām.
Esat jūtūbē redzējuši to stulbo „Annoying Orange” multeni? Nu, tas Raivis ir tieši tāds Annoying Orange, kurš ar nepacietību grib noskaidrot, vai randiņš (lidošana) ir izgāzies. Gundars atklāj, ka neesot izgāzies – it kā esot lijis, bet tā romantiski lijis. Cik zinu, tur pie viena tika uzņemts arī „Kiss the rain” videoklips.
Vakariņās kā parasti svarīgākais jautājums ir cilvēku izvietojums, un visai ilgi tiek pārrunāts tas, vai bija labi, ka Agris apsēdās blakus Līgai, kas kā ciemakukuli atnesusi…ūdeni. Annoying Orange mēģina noskaidrot, kāpēc tieši citiem negaršo olīvas. „Kāpēc negaršo?” ir tikpat labs jautājums kā „Kur pazuda (kaut kas)?” vai „Ko klepo?”.
Pienācis mirklis vakara izklaides daļai, pirms kuras namatēvs Gundars paziņo, ka būs sūdīgi, un savu vārdu tur – viņš ar vienu pirkstu noklimperē kaut kādu Ziemassvētku dziesmiņu un pēc tam ar ģitāru notrinkšķina kaut ko līdzīgu Makarenai. Vakara beigās Raivis jeb Annoying Orange ir pietiekoši ierāvis, lai nāktu klajā ar paziņojumu, ka katrai apakšveļai ir sava vieta, un es viņam nevaru nepiekrist – arī tad, ja visas apenes ir netīras, tomēr nevajadzētu tās aizstāt ar ļifonu. Pālis – tā ir patiesība!

Rīts kā parasti sākas drūmi, un šoreiz dienas galvenais varonis ir Raivis ar savām šaudīgajām ačelēm. Savā reklāmas klipiņā viņš dejo tautenes pie Ugunsgrēka muižas. Raivim mājās ir siena ar viņa aktivitāšu bildēm – Raivis spēlē golfu, Raivis dejo, Raivis palecas gaisā ar draugiem, Raivis ar divdomīgu T-kreklu, Raivis taisa ēst un tml. Nezinu, tad jau labāk kā iepriekšējā vakara saimniekam Gundaram – viņam pie sienas ir Salvadora Pīzdalī glezna.
Raivis vispār esot ļoti prasīgs pret meitenēm, un viņam esot čekliste ar labas meitenes īpašībām. Es viņam ieteiktu tikties ar Kapsaru Dimiteru – tas viņam paskaidrotu, ka čekas laiki ir beigušies. Svarīgākais Raivja čeklistē ir tas, lai meitenei būtu sava odziņa un lai viņa būtu tikpat traka kā viņš pats. To, ka tas putraskatls ir reāls panks, noskaidrojām jau iepriekš.

Raivis deviņdesmitajos gados ir saskatījies to Estrellas čipsu reklāmu, kurā džeks māca kaut kādai nemākulīgai šmarai spēlēt biljardu. Tā kā obligāti jāiet ārā, jo „Gandrīz ideāla randiņa” vasara ir bijusi silta un saulaina, viņi dodas spēlēt golfu – arī tur viņš var aptīties apkārt Līgai, lai iemācītu pareizo sitienu. Pēc tam Līga novērtē randiņu ar 10 ballēm, kas nozīmē, ka randiņš ir bijis ideāls, nevis gandrīz ideāls, tāpēc es Raivi vispār diskvalificēju. Tas būtu tāpat kā pilnīgi veselam cilvēkam bez kādas invaliditātes piedalīties paralimpiskajās XXX spēlēs. Vienīgais Raivis, kas to drīkstētu, būtu Raivis Vidzis.
Kad puišelis ir atpakaļ mājā, viņš nemitīgi atkārto mantru „stress, salāti, stress, salāti”, kas viņam palīdz uztaisīt perfektu boli. Pirmais viesis Gundars gan iesaka, ka dzērienam vajadzētu pievienot Ibumetinu. Ideja nav peļama. Es Jums pasaceišu, kura ideja ir peļama, – citreiz man ir tā, ka dzērienam kāds pieber cirvi, no tā baigi sāp galva.
Kad īstais tingeltangelis sākas un bole jau ribās, jaunieši pārrunā savu nākotnes sapņus. Gundars, piemēram, grib nomirt, bet Annoying Orange Raivis vēlas atvērt restorānu, bet tādu šiku, nevis tādu kā visi pārējie Rīgas restorāni, kas tādas ieskrietuves vien ir. Šis spriedums gan nav balstīts uz pārāk rūpīgiem pētījumiem, jo pašā sākumā puisis sacījis, ka ārpus mājas neēdot.

Tā pienāk vakars un visas spēlēs svarīgākā daļa – meitenei jāizvēlas puisis, ko ņemt līdzi ceļojumā. Šoreiz viņai neviens nepamāca, ka vajadzētu darīt tā, kā pati grib, tāpēc izvēle ir sevišķi grūta. Tomēr Līga iziet no savas komforta zonas un paziņo, ka ceļojumā līdzi ņems Gundaru – to, kas ar vienu pirktu klimperēja Ziemassvētku dziesmas, to, kas vasarā staigā bez apenēm, to, kas ar vienām vakariņām esot piespiedis visu ģimeni izvemties. Viņa kolēģis Agris, kurš pievēma Ķīšezeru, ar iznākumu izskatās apmierināts, bet mūsu mīļais panks Raivis gan beidz vārīties kā putraskatls un pie sevis nošņāc: „Gundars – dirsasplēsis!”

Ceturtajā Rokijā Silvestrs Stalone kāvās ar Dolfu Lundgrēnu un izskatījās, ka viņi viens uz otru ir diezgan apvainojušies. Kaut arī filmas uzņemšanas laukumā puikas mahājās pa īstam un tad abi gulēja slimnīcā, laiks dziedē visas brūces, un tagad Stalone un Lundgrēns ir sadraudzējušies, kompānijā paņēmuši Žanu Klodu Van Dammi, Arnoldu Švarcnegeru, Brūsu Vilisu, Čaku Norisu un vēl dažus, kurus pēc purna nezinu, un uztaisījuši izcilu bojeviku „Neiznīcināmie 2”.


EK un filmas varoņi. Foto autors: Tālis Lī Eipurs

Filma sākas ar to, ka tanks ar uzrakstu „Bad attitude” traucas cauri kaut kādai Dienvidaustrumāzijas čuhņai, tajā iekšā draudzīgi sēž Stalone ar Lundgrēnu un draugiem, un, kaut arī tanka un citu ieroču šaušana rada lielu troksni, viņi visai vēsi savā starpā arī sarunājas. Tas ir labi – viņi apzinās, ka citreiz sāpīgāks par pātagas cirtienu ir ass vārds. Tā viņi izglābj Arnoldu Švarcnegeru un kaut kādu ķīniešu naudas maisu, un beigās ne tikai visu uzspridzina, bet abus nosauktos kaut kādos Ķīnas pāķos izmet no ļotenes ar izpletni. Līdz filmas sākumtitriem – apmēram 500 līķu. Vo, šito es saprotu! Tā ir kaut kāda darbība, nevis visi šitie indie bezpriģeli, kur filmas sākumā galvenais varonis pusstundu steberē pa sniegu, fonā skanot postrokam.

Visa Stalones komanda ir sakarīgi džeki, jo māk kauties un un labprāt brīvbrīžos paklausās kantrī un iekapā aliņu, bet vecais zviedru drāzējs Dolfs Lundgrēns ir īpašs, jo viņš vislaik no blašķītes rauj šņabi un filmas sākumā –jā, nepārskatījos- raksta texxxtus. Stalone pēc uzvaras pār šķībacainajiem ir mazliet ierāvis un dodas izmest līkumu ar ļoteni, bet – kas ta tur? Nē, tas nav Nikolā Sarkozī, kas Stalonem piešķirtu Francijas pilsonību par to, ka tas muskuļkalns visu filmu aizvada ar bereti galvā. Ļotenē viņu sagaida Brūss Vilis Lācis un liek Stalonem dabūt kaut kādu herņu, kas atrodas seifā, kas atrodas lidmašīnā, kas nogāzusies kaut kādos Albānijas mežos. Tas vēl nav nekas – seifu vaļā var dabūt tikai kaut kāda beibe, un, kaut arī vecajam Silvestram besī vazāties apkārt ar vecenēm (nepārprotiet – viņš nav gejs, bet gan džentlmenis, kurš negrib, ka vecene, mēģinot čurāt sēdus no lidmašīnas, izkrīt un nositas), Brūss Vilis Lācis viņu pieņem darbā par tās džāres aukli. Tas visticamāk tomēr ir kaut kāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, jo vēlāk izrādās, ka beibe ir jau pieaugusi, braukā ar moci un māk kauties. Viņu pat varētu uzskatīt par Staloni ar pežu, ja vien viņa prastos un vienā laidā kurītu cigāru.

Ceļā uz Albānijas mežu Lundgrēns mēģina nokoļīt to beibi, bet nekas nesanāk, jo diemžēl viņa flirts aprobežojas ar pāris ieklepošanās reizēm. To lidmašīnu ar seifu viņi atrod vienā rāvienā, ķīniešu šmara no seifa dabū to, ko vajag, visi viens otram iedod pieci un priecīgi grasās doties uz savu iemīļoto barčiku, bet – tavu neražu – parādās ļaunais tēls Žans Klods Van Damme, kas, pavisam nemanot, nolaupījis vienu „Neiznīcināmo”. Tādiem grandiem vienā filmā ir par šauru, tāpēc viņi sastrīdas, Žans Klods Van Damme Stalonem atņem to herņu no seifa, nogalina viņa jaunāko kolēģi un tin makšķeres. Tad tā ķīniete atklāj kolēģiem, ka tas sūds no seifa ir bijusi karte, kurā precīzi attēlots, kur Krievijā paslēpts plutonijs, ar kuru gaisā var uzlaist visu pasauli. Jaunākā „Neiznīcināmā” līķis tiek ierakts akmeņos, Lundgrēns bēru procesijā turpina plītēt un, sekojot labākajām mahaču filmu tradīcijām, tiek nolemts atriebt drauga nāvi.

Tā viņi dodas uz Krieviju, kur, piekaujot kaut kādus milzeņus bārā, viņi uzzina, kur tieši jādodas, lai atrastu Van Dammi. Tā džeki ar visu ķīnieti apmetas kaut kādā mājā, kur kavē laiku ar spēli „kas būtu pēdējais, ko Tu gribētu apēst pirms nāves?”. Tā kā Lundgrēns nav stājis mest pa lampu, viņš atkal mēģina flirtēt ar komandas vienīgo beibi, pasakot, ka viņš ļoti gribētu ķīniešu paiku. No rīta uz paģirām viņš ieēd cepumus, tāpēc ir skaidrs, ka tik drīz vis nemirs. Ja viņš tik ļoti nekrāktu, es gribētu precēt Dolfu Lundgrēnu, kaut arī savulaik viņš stipri sasita Rokiju.
Tas jau nebūtu nekāds bojeviks, ja viņi no rīta izietu ārā no mājas, patresītu pie Ruki Verh grāvēja „18 mne uzhe”, izpeldētos Baikālā, nodzēstu Belijmor kanal papirosu un teiktu: „просто фантастика, Free Pussy Riot!”. Viņiem pretī traucas kaut kādi padlas ar šautenēm, un, tā kā Stalones banda ir radusi ieročus lādēt pēc brokastīm, viņi šaudoties iztērē visas lodes un, ieraugot tanku, saprot, ka dirsā ir. Taču pēkšņi – tadankt – tanks tiek saspridzināts ar vienu šāvienu no nez kurienes. Apjukums nav ilgs, jo no dūmiem iznāk Čaks Noriss. Zālē atskan applausi. Norisa kungs pirms aiziešanas vien informē savus draugus par to, ka viņam nesen iekodusi indīga čūska, bet pēc piecām sāpjpilnām dienām tā nomirusi.

Pa to laiku Van Damme atrodas raktuvēs, kurās salasījis vietējā ciema vīriešus, kuriem liek rakt plutoniju. Kamēr viņš ar šāvieniem soda nepaklausīgos, tikmēr „Neiznīcināmie” ir ieradušies tajā ciematā, kurā saģērbjas par bomžiem vai mācītājiem, lai pārsteigtu ļaunos, kas laiku pa laikam tur ierodas, lai uz koncentrācijas nometni aizvestu vēl vairāk strādnieku. Pārsteigums ir izdevies, un no pēdējā nošautā ļaundara viņi atvadās, sakot: „Rest in pieces!”

Pilnīgā pohujā „Neiznīcināmo” lidmašīna ietriecas raktuvēs, tieši mirklī, kad paredzēts nošaut visus strādniekus, jo viss plutonijs jau atrasts. Van Damme ar tiem rokaspuišiem, kas netiek nošauti, ņem kājas pār pleciem, bet raktuves tiek uzspridzinātas, un visi labie – gan strādnieki, gan Stalones banda – tiek ieslodzīti pazemē. Stalone uzkurī, par Sorosa naudu izglītotais ķīmijas maģistrs Lundgrēns mēģina uzspridzināt fosfora iezi, bet viss neveiksmīgi, un šķiet, ka dirsā ir. Te pēkšņi vienu no raktuvju sienām sagrauj bruņumašīna, pie kuras stūras sēž neviens cits kā Arnolds „I`m back” Švarcnegers, kuru filmas sākumā bija izglābis Stalone.
Vīriem viss ir skaidrs – jāteš uz lidostu, jo tieši tur Van Damme mēģinās nogrūst plutoniju. Kā viņi to zina? Nu, tajā ceturtajā Rokija filmā Lundgrēns bija krievs, tātad viņš zina, kā tās lietas notiek. Pa to laiku Van Damme ar saviem pieciem gruzavikiem jau ir iebraucis lidostā un nošāvis pusi lidostas darbinieku, otru pusi atstādams „Neiznīcināmajiem”, kas ieradušies uz filmas lielāko mahaču, kurā atkal pievienojas Čaks Noriss un svešus Laurus sagribējis plūkt arī Brūss Vilis Lācis, kurš pareizā brīdī piebrauc ar mašīnu pie vecā Arnolda un aicina sēsties mašīnā. Arnolds izrauj mašīnas durvis, apsveicinās ar draugu, informē viņu par to, ka mašīna ir sīkāka par viņa kāju, un abi sāk šaut. Cilvēku galvas sprāgst kā uzblīduši pumpuri pavasarī, un klasika ir nepārspējama – viena galva tiek sagriezta arī ar helikoptera propeleri.

Galvenais mahačs, protams, ir starp Staloni un Van Dammi, jo nedrīkstam aizmirst, ka „Neiznīcināmos” uz Krievzemi ir dzinusi atriebības kāre. Tā viņi tur šaudās, līdz Van Damme paziņo, ka viņam beigušās lodes, un liek noprast, ka Stalone būs mīkstais, ja viņu nošaus, nevis cīnīsies kā līdzvērtīgs. Bijušais Rokijs jau izsenis ir pavilcies uz šāda veida izaicinājumiem, tāpēc viņš saka: „Pohuj. Ja tā Tev patīk labāk, nogalināšu Tevi nahuj ar plikām rokām.” Tā arī beigās notiek – pēc tam, kad abu sejas ir normāli apdauzītas, Stalone apmet Van Dammem ap kaklu ķēdi un uzvelk viņu sava dunča – uz tā paša dunča, ar kuru tika nogalināts viņa bandas kolēģis un draugs. Līdz ar to līķu skaits filmā ir pārsniedzis planētas iedzīvotāju skaitu. Tad viņš uzspļauj Van Dammem, un pēc dažām minūtēm pie lidostas nomet asiņainu galvas lieluma maisu, ko Brūss Vilis Lācis komentē kā mazliet skarbu, bet pareizu rīcību.
Kaut arī Lundgrēns atkal var normāli plītēt, beigās ir klasiskā „Rembo” epiloga smeldze – Silvestrs Stalone, kurš vispār jau labprāt izpistu to veceni, saka viņai, ka viņu kopgaitas ir beigušās, jo citādi viņš nevarētu būt drošs par viņas dzīvību.

Filmu vērtēju ar 10 ballēm, jo nevienu mirkli nekļuva garlaicīgi, stunda un 43 minūtes pagāja kā viens aliņš, Dolfs Lundgrēns būtībā ir atsūtījis pieteikumu darbam Texxxtos, klišeju bija vairāk nekā vidusskolas izlaidumā un viņi paši ņirdza par sevi:
-Tā ir mūsu jaunā ļotene.
-Tā? Tai taču vieta muzejā.
-Mums jau arī.

Pirms izklāstīt šī vakara notikumus Londonas slavenākajā voljebala laukumā, mans pienākums ir pastāstīt, ko Texxxti jēdz no spēles. Visvairāk jēdz Sandra Mētra, jo viņa reiz iekļuva Latvijas sieviešu voljebala izlasē, bet diemžēl 12.klases beigu ieskaitē sportā, bremzējot pēc atspoles skrējiena, viņa salauza abas rokas. Ar to diemžēl karejera bija cauri. Es pati pludmales voljebalu uzskatu par pasaules skaistāko sporta veidu – tur nav iespējams gūt punktu neskaisti. Izņēmums ir punkta gūšana pretinieka kļūdas dēļ (pretinieks iemet tīklā, pretinieks pārmet pāri līnijai) – tas var būt tā nekā. Ko es? Nu es vienreiz skolas sporta stundā nejauši no visa spēka iespēru Anete Konstei pa vēderu (mācījāmies vienā klasē), bet viņai pat nenoraustījās uzacs. Filips De Rums? Nezinu, mēs tikai dzeram un rakstām Texxxtus.

Pirms kādām divām nedēļām pie manis ciemos bija ieradušies draugi no ārzemēm. Pēkšni attapāmies Murjāņu sporta skolas teritorijā un viens no maniem biedriem gribēja pievienoties jauniešiem, kas tajā mirklī trenējās pludmales voljebalā. Brīdināju, ka viņš varētu totāli izgāzties. Mans biedrs, protams, gribēja zināt, kāpēc es tā domāju. „Vecīt, Latvija ir pludmales voljebala lielvalsts,” es sacīju, nodzēsu cigāru, iepisu visīti, iešņaucu kokaīnu, un pavisam drīz manis teiktais absolūti materializējās dzīvē.

Latviešu puikas PļaviņšŠmēdiņš pusfinālā rambāja divreiz: vienreiz pakāsa brazīļiem, kuri spēlēja kā Ivans Drago filmā „Rokijs 4”, bet otrā spēle bija ar nīderlandiešiem Šuilu un Dumidoru. Un es Jums pasaceišu – tie nīderlandieši īsti riktīgi nav, jo vienreiz olimpiādē jau PļaviņšŠmēdiņš viņus salika. Ko tieši pēc tās spēles viņi nesaprata? Tikpat labi Japāna pēc Hirosimas un Nagasaki atombumbām varēja piezvanīt ASV: „A Jūs jau Tokiju nevarat novākt, ne?” Protams, ka varētu! Tomēr Dumidora un Šuila stūrgalvība nostrādāja – abi dueti satikās cīņā par olimpimpisko bronzas medaļu.

Nedaudz par abiem tandēmiem:
PļaviņšŠmēdiņs: Pļaviņš esot olimpiādes labākais aizsargs un spēlē pret brazīļiem viņš iemācījās bloķēt. Vismaz tā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes, kas pēc tiem dažiem blokiem bija apmēram tik pārsteigta, kāda būtu bijusi manējā, ja es basketbola laukumā nobloķētu Šakilu O`Nīlu un pēc tam vēl nostātos špagatā. Pļaviņa partneris Šmēdiņš ir tāds gruzīgs tips – lai arī viņš pareizajā mirklī izdara pareizos prikolus, viņš izskatās nemitīgi sagruzījies.

DumidorsŠuils: Šuils ir tik vecs, ka neviens to nevar nepamanīt. Sporta žurnālists Kārlis Dagilis mača laikā tvitera lietotājus informēja: „Tas onkulis oranžajā krekliņā taču ir ar sirmiem matiem!”. Mazliet vēlāk tvitera lietotājs (runā, ka sorosīds) @agnerts informēja darbaļaudis par to, ka vajadzētu sist pa to sirmo onkuli, jo viņam jau esot aizdusa. Es kādā mirklī pamanīju ko jauku – Šuils pasmaidīja (spēles sākumā), uz izrādījās, ka viņam tomēr ir zobi. Diemžēl šo prieku aptumšo fakts, ka pamanīju arī ko negodīgu – izrādās Šuils nav trenējies kopā ar Dumidoru, jo Šuils ir reāli bāls večuks. Un tāds nevar būt, ja pludmalē rambā voljebalu. Jautājums – kur un ar ko trenējies Šuils? Es pat teiktu, ka Šuils ir otrs bālākais olimpietis tūliņ pat aiz Saeimas deputāta Viktora Ščerbatiha. Vēl jāpiebilst, ka Nīderlandes duets ir vienīgais, kurš nevalkāja saulenes. Kāpēc? Jo Nīderlandē nekad nespīd saule.

Bet nu – pie spēles.
PļaviņaŠmēdiņā spēles stils kaut kādā klasiskā voljebala mācību grāmatā visticamāk būtu ievietots nodaļā „Disasters” („dizentērija” pa latviski), jo viņu spēles moto daudz neatšķiras no Texxxtu dzīves jēgas – „Ka tik kāds prikols!”. Viņi vienmēr taisa kaut kādas mērkaķu māņkustības un izliekas, ka neko nezina un mājasdarbu nav izpildījuši. Piemēram, pirmajā setā, kad PļaviņšŠmēdiņš gūst desmito punktu, komentētāji mūs informē par to, ka ar desmito punktu ir iepļaukāts Šuils. Domāju, ka voljabala mācību grāmatās šāds punktu gūšanas veids vispār nav pieminēts.

Apmēram šajā mirklī esmu jau vieglā infarktā, tāpēc atslodzei tiek parādīts kaut kāds Londonas skats no voljebala laukuma. Man šoks – sporta žurnālists un policists Tālis Eipurs kādā savā radio reportāžā apgalvoja, ka no laukuma varot redzēt pipeli, bet NEKĀ TĀDA TUR NEBIJA!!

Pie pirmā seta 14:12 izdzirdu, ka tribīnēs sākās „Latvija! Latvija!” mauras, kā arī pamanu, ka tie Nīderlandes līdzjutēji vispār nedzer. Kaut arī tas ir pirmais sets, ko PļaviņšŠmēdiņš pakāsīs, redzot ko tādu, bronzas medaļu ieguvēji ir skaidri.

Kad es spēlēju voljebalu, es regulāri servēju tīklā. Bet es tiešām nesaprotu, kā tas var vairāk nekā vienu reizi gadīties it kā profesionālam spēlētājam. Dumidors un Šuils tīklā iemet dahuja reižu. Varēja gan piemēru ņemt no manis un vienkārši iemest.

Pie divdesmitā punkta ir pirmā nīderlandiešu mačbumba, PļaviņšŠmēdiņš nenoņemas. Vārdu „noņemties” biju dzirdējusi no viena komentētāja mutes vairākkārt iepriekšējās spēlēs. Ilgu laiku nezināju, kas tas ir. Izrādās, ka viens no LTV komentētājiem Leons Timmermanis arī nezināja, ko ar to domā viņa kolēģis, bet komentētājs Jānis Celmiņš, kurš kādā spēlē no priekiem sevi nosauca par Jāni Šmēdiņu, tomēr zināja paskaidrot, ka noņemties ir gūt punktu pēc pretinieku serves. Tātad pretinieks servē, a PļaviņšŠmēdiņs - dankš – iegāž bumbu pretinieku smiltīs ar tādu ātrumu, ka bumbas kāzas fotogrāfēs fotoradars.

Otrā seta sākumā komentētāji PļaviņamŠmēdiņam iesaka vairs neservēt pa sirmgalvi Šuilu, bet gan izmēģināt Dumidoru. Tas gan ir muļķīgs ietiekums, jo viņš tomēr ir tas Harija Potera burvis.
Sets knapi sācies, bet Pļaviņš jau iet diskutēt ar tiesnesi. Domāju, ka tiensesim izlidos pāris zobi, bet komentētāji informē, ka šī saruna esot profilakses pēc. Pirmo setu PļaviņšŠmēdiņš pakāš, un arī otrais sākais drūmi, bet, kad nīderlandieši ir vadībā ar 8:3, es pāris reizes uzsaucu, ka vajag noņemties, un mēs attopamies pie 8:8 un nīderlandiešu bažīgajām rožām.
Otrā seta vidū ir mans mīļākais moments spēlē, kad Šmēdiņš ir nolēmis necelties un divas bumbas pēc kārtas vēsā mierā paņem, atrodoties guļus stāvoklī, nemaz netaisoties celties un kurījot cigāru. Neilgi pēc tam sirmgalvis Šuils Pļaviņam ar bumbu iehujārī pa muti, bet ar to nav gana, lai apturētu latviešus.
Pie rezultāta 15:13 komentētāji informē skatītāju, ka Jānis esot aizvēris ciet durvis nīderlandiešiem. Vo, to es saprotu – džeks voljebala laukumā atrod durvis. Ko tik tie latvieši neizdomā!
Pie 20:19 ir pirmā mačbumba, kuru Šmēdiņš veiksmīgi iepiš pretinieku smiltīs, kurās iekrīt arī divi Šuila zobi. Mopsis, kas ar mani skatās spēli, no priekiem sāk riet un mēģina apgāzt manu aliņu.

Trešo setu nīderlandieši sāk ar neiespējamo – atkal iepiš servi tīklā. Spēle atkal ir drausmi līdzīga, man ir bijuši jau 4 infarkti, bet cilvēki tribīnēs tikai vēsā mierā filmē sevi. Bet, kad PļaviņšŠmēdiņš ielūkojas tviterī un sāk ņemt vērā tur redzētos ieteikumus mest pa to sirmo ar aizdusu, viss iet uz augšu. Komentētāji neskaitāmas reizes uzsver, ka šī būs pēdējā Šuila olimpiskā spēle, un šķiet, ka tā ir beigusies jau trešā seta vidū, kad Dumidors savu kolēģi pilnībā sāk ignorēt un sāk spēlēt viens pats.
Pirmā izšķirošā seta mačbumba ir pie rezultāta 14:10, un holandieši tomēr spēj noņemties. Tas nozīmē, ka serves tiesības ir holandiešiem, ko Dumidors veiksmīgi izmanto, kārtējo reizi izdarot neiespējamo – iepišot bumbu tīklā. Tā ar 17. numuru izliktie PļaviņšŠmēdiņš jau otro reizi olimpiādes laikā aptin ap pirkstu ar 5.numuru izlikto Dumidoru un Šuili.

No priekiem uz voljebala laukuma saskrien karsējmeitenes, kas tāpat tūliņ ies prom, bet, kā informē komentētāji, bronzas medaļas, vot, tās neviens neatņems. Vēlreiz urrā pasaules skaistākā sporta veida prikolistiem!

Aizvadītā nedēļā Latvijas tviterlentai bijusi ļoti grūta – ja sākumā nebija nekā cita kā vienīgi tvīti par to, ka kāds meklē brīvu vietu māšīnā, nesapuvušu telti vai labus prežus, tad nedēļas nogalē visi tvītoja par to, ka neviens neko netvīto. Pie vainas bija festivāls Positivus, kuru, protams, apmeklēja arī Texxxtu redakcijas pārstāves Anete Konste un Elīna Kolāte. Lai viss būtu godīgi, absolūti objektīvi pirmajā dienā piedzīvoto aprakstīs EK, bet AK uz sevi ņems otro dienu.

1.diena. Autore – EK.

Pēdējoreiz Positivus festivālā biju pirms diviem gadiem un neredzēju nevienu grupu. Neiešana uz grupām bija mērķtiesīgs solis, nevis kaut kāda pāļa izlaidība vai vienkārša Žanetas Jaunzemes – Grendes neprašanās, jo kopš 2007.gada, kad vasaras laikā pabiju 8 festivālos un redzēju ap 20000 grupām, mani vairs tie četrdesmit minūšu koncerti īsti neņem. Kopš tās vasaras festivāls man ir vieta, kur satikt visādus pazīstamos viepļus, dzert, zālītē čillot un laiku pa laikam nodzēst cigāru pret kaut kādām šmarām, kas mani aicina doties uz grupām. Bet Texxxtu trešais svarīgākais uzdevums aiz dzeršanas un rakstīšanas ir komforta zonas pamešana un sevis laušana, tāpēc šogad pat redzēju dažas grupeles, kas, protams, beidzās ar vilšanos, jo tā vien šķiet, ka tagad mūzikā „neizteiksmīgi” ir jaunais „kruti” un nav pat jāpiedzeras, lai neatšķirtu, kāda grupa vispār spēlē. Tā kā, ja Jums ir maz naudiņas, ko noplītēt, Poziķivuks ir Jūsu īsta vieta, jo, minimāli dzerot, var iegūt maksimāla pāļa efektu.

Redzēju Lucy Rose – ja, piemēram, Alisei Jostei ir garlaicīgs muzārs un izklausās, ka viņa vienkārši intensīvi mēģina nolikt karoti, tad vismaz balss gan viņai ir kaut kāda ir. Lucy Rose nav ne viena, ne otra. Kas viņai ir – pāris plaģiāti, tas arī viss. Tad redzēju Housse De Racket, kas arī bija absolūti neizteiksmīgi, tik neizteiksmīgi, ka es pat nevaru pateikt, kādu mūziku viņi spēlē, turklāt viņu solists izskatījās pēc tā Arctic Monkeys pintiķa Aleksa Tērnera. Vondelpark bija nospieduši dažas dziesmas no Hot Chip, un labi vien ir, ka ap to laiku man sāka palikt auksti un biju nodarbināta ar šīs problēmas risināšanu.

Vel redzēju Instrumentus, kas laikam man patika vislabāk – var jau riebties tās peģiku balsis un mūzikas stils kā tāds, bet tur vismaz ir skaidrs, kāda vispār ir tā mūzika, ko viņi spēlē, un vismaz Raivim Dzintaram prieks, ka konkursā „Poziķivuka 1.dienas cālis” triumfē latvieši.
Tad kaut kāds pajols mani aizvilka uz Martin Confused, pie kura visi sēdēja zemītē. Tā kā mūziķis bija pielējis mūli, tad viņš man iepatikās. Ar to pajoli, ar ko atnācām, nolēmām iet dejot priekšā, jo šķita, ka drīz vien tas liks celties kājās arī citiem. Tā arī notika. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad satiku kādu džeku, kurš bija nolēmis, ka obligāti vismaz desmit reižu jāapgriež mani gaisā otrādi. Tā rezultātā man pazuda kurpe un ielūza divas ribas, bet neko – vismaz apēdu puskilogramu smilšu, un Martin Confused apsolīja man privāti nospēlēt „Last Christmas”. Mārtiņ, es totāli Tevi turu pie vārda!

Vēl gribēju iet uz King Charles, bet, tā kā uzzināju, ka viņš ir jaunāks par mani, paliku savā vietā, jo es jau kaut kādiem malaļetkām pakaļ neskraidīšu. Vislabāk no visām skatuvēm man patika pidaru skatuve, kur bija tādas izklaides kā bikram joga un pēc desmitiem vakarā - „reading books”.

Muzikāli festivāls man bija kā Patriks Volfs agrā jaunībā – muzikāli patukšs, bet bija arī krutas lietas.
Piemēram, ļoti iepriecināja tas, ka Nikolaja Puzikova kolēģi pat pārmeklēja manus makā esošos Kenijas šiliņus, jo man mugurā bija jaciņa, kas man piešķīra staigājoša LSD veikaliņa izskatu. Kad apsardze ar nožēlu konstatēja, ka man diemžēl nekādu narkotiku nav, devos iekšā. Festivālā bija labi padomāts par to, lai bērniem arī būtu jautri – piemēram, viņi varēja rāpties alpīnisma sienā, uz kuras bija uzraksts „Sasniedz virsotnes ar Tullamore!”. Daži arī sasniedza.

Es agrā sestdienas rītā festivālu pametu uz neatgriešanos, jo gribēju mīzt, bet tualetes bija ciet. Sestdienas dienā kāda drauga mamma mūs informēja par to, ka Turkebaba ēdaji esot kārtīgi korķējuši. Arī es, protams, biju ēdusi attiecīgo kebabu, bet, tā kā zinu dažus labus dezinfekcijas līdzekļus, tad man viss bija kārtībā. Bet vispār kāda starpība – apvemties no kebaba vai no Keane?

2.diena. Autore – AK.

Šis bija mans sestais Positivus festivāliņš Salacgrīvā, tāpēc varu visu konspektēt ar veterānes skatienu un spēcīgiem salīdzinājumiem. Otrās dienas rīts sākās ar pamatīgu vilšanos, jo nedzirdēju modinātāju, ko biju uzlikusi uz 6:30 AM, lai varētu ieņemt labākās vietas Knīķu un Knaupu koncertā. Pamostoties jutos čābīgi ne tikai aizgulēšanās pēc, bet arī fiziskās pašsajūtas dēļ. Nedaudz mocīja nelabums, kuru pēcāk veiksmīgi izārstēju ar septiņiem Tuborg aliņiem. Diemžēl ne tikai aliņi, bet pat šņabītis nespēja glābt no garlaicības Demjēna Reisa koncertā. Garlaicīgākais koncerts manā mūžā! Tik garlaicīgs, ka pētīt dubļus un saskatīt tajos refleksijas par Annas Fomas dzeju ir krietni aizraujošāk. To dzeju es pirmīt biju izlasījusi Satori avīzē.

Lietus un dubļi? Man pajāt, es pa dzīvi pozitīvi - esmu festivāliste. Kad veselība bija uzlabojusies, gardu muti notiesāju divas porcijas tupeņu ar gaileņu mērci. Tad es redzēju King Charles. Ļoti, ļoti seksīgs. Paga, varbūt viņš arī bija pirmajā dienā. Laimīgie un skaistie (es un Kings) jau laiku neskaita.

Pie točām bija tik garas rindas kā Kaspars Kambala. Man, festivālistei, jau vēl tā, bet žēl tomēr bija noskatīties uz meiteņu baru ar sakrustotajām kājām. Džekiem labi, jo pisuāri bija uz katra stūra. Iedomājos, ka žēl, ka Filips Derums nav ar mums – tas būtu varējis mīzt uz velna paraušanu, bet liktenis bija lēmis tikai Textu meitenēm apmeklēt šīs vasaras lielāko Baltijas festivālu. Filips tikmēr Rīgā skatījās romantiskas komēdijas un gruzījās sirdī kopā ar mums. Par točām runājot – grupas „Inokentijs Mārpls” solists man solīja uzdāvināt apenes. Neatceros vairs, kāpēc, taču pārāk par to nebrīnos, jo viena no manām mīļākajām Dambja dziesmām ir tā, kur dzied tā: „Mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar! Apenītes, nozīmītes, trīsmit sanči gabalā!”

Man patika ar Mācītājs On Acid, jo bunģieris bungoja ar vālītēm pa kedām. Tas bija labs šovs. Ja būtu uzstājušies Čikāgas Piecīši vai vismaz Pērkons, noteikti būtu gājusi arī uz tiem, jo man labāk patīk latvieši, nevis Manic Street Preachers. Kas būs nākamgad – U2, atvainojiet? Bet nu neko, vismaz Wild Beasts bija normāli, kaut arī krievi. Viņu koncerta laikā iepazinos ar kādu simpātisku puisi, bet par to kušš, jo man vispār jau ir draugs.

Kopumā man festivāla noslēdzošā diena tomēr ļoti patika. Bija jauki satikt daudz pazīstamos, kārtīgi izdejoties, nopelst, piedzerties. Kaut tā būtu biežāk.

Epilogs. Autore - EK.

Jau minēju, ka festivālu uzskatu par muzikāli patukšu, bet diez vai par to var vainot festivāla organizatorus, jo viņi it kā dara labu lietu – aicina tās grupas, kas ir aktuālas šobrīd, nevis kaut kādus vecus perdeļus. Un ko lai dara, ja tās aktualitātes ir kaut kādas vārgas atraugas?

Kopumā tomēr Poziķivuku vērtēju ar plus zīmi, jo daudzi cilvēki piedzērās, un texxxtu aplēses ir tādas, ka noriestoja apmēram 10% festivāla apmeklētāju. Piemēram, mans brālis brīvdienu notikumus komentēja ļoti īsi un kodolīgi: „3r29r33r2ei32032r-03r2m3r2jr32jr32jrnjswqwdweoifweewf.” Kāds cits zēns esot uzskatījis, ka Manic Street Preachers solists patiesībā esot pārģērbies Toms Grēviņš, toties Uldis Rudaks sava dīdžejseta laikā esot skraidījis pa skatuvi, lecis publikā, bļāvis pa virsu dziesmām un uz skatuves arī gulējis. Savukārt AK texxxta daļu īstenībā uzrakstīja SM pēc AK stāstījuma, jo būsim taču godīgi – to, kā ir būt Pozitivusā, var mierīgi izdomāt deduktīvās metodes ceļā. AK skaipā informējusi priekšnieci EK: „Es toešām knapi rakstu šp.” Un tāpēc jau Texxxtu kolektīvs ir tik spēcīgs – ikviens ir gatavs izpalīdzēt otram liela pāļa brīdī, jo mēs vienkārši esam labi draugi. Turklāt arī FD cienāja EK ar Žubrowku un asistēja analizēt pirmos muzikālos iespaidus, tātad šī Texta tapšanā ir piedalījies pilnīgi viss kolektīvs. Kopā mēs varam! Peža.

Sestdien Texxxtu redakcijai obligti bija jāplītē, bet nebija naudas, tāpēc nolēmām vērsties pie lasītājiem ar lūgumu saziedot naudu mūsu dzeršanai. Lai viss būtu korekti, tagad iesniegsim atskaiti par to, ko un cik dzērām. Elīna Kolāte atklāja, ka viņai mājās ir 40 gramu pudelīte ar melno balzamu, kā arī 50 gramu pudelīte ar grieķu dievu dzērienu uzo. Viņas makā arī atradās 2,50Ls skaidrā naudā.
Anetes Konstes makā nebija nekā. Mūsu lasītāju aktivitāte tiešām lika mums raudāt laimes asaras - uz Anetes Konstes kontu tika pārskaitīti 11 lati un 68 santīmi. Viena ziedotāja vēlējās palikt anonīma (tas ir īsts mecenātisms), bet, tā kā otra neko par to neteica, uzskatām,ka jānorāda, ka piecīti kā darba algu mums samaksāja Līga Felta. Tika nolemts no sākuma izdzert kaut ko, kas iegādāts veikalā, kā arī mazās balzama un uzo pudelītes.

Satikāmies galerijas Centrs Rimi veikalā, jo savulaik Pits Andersons mūs aicinājis nākt uz Rimi. Izstāvējām 20 minūšu rindu, lai tā jobnutā kurva kasiere paziņotu, ka mums alkoholu nepārdos, jo mums nav pases vai autovadītāja apliecības. Tas nekas, ka katra spējām uzrādīt 5 dažādus dokumentus, kuros figurēja viens un tas pats dzimšanas datums. Labi, Kolātei mugurā bija stulbs džemperis ar vilciņu, tāpēc varēja nodomāt, ka viņai ir 12 gadu, bet Konstei bija veca rokeru jaka. Tas viss, iespējams, nebūtu nekas traks, ja vien pulkstenis nebūtu bez četrām minūtēm desmit vakarā. Kas vispār notiek pasaulē?
Kad abas autores saprata, ka ar to Rimi mauķeli nav vērts runāt, abas ieskrēja turpat esošajā Vīna studijā. Vīna studijas pārdevēja redakcijas pārstāves informēja par to, ka veikals tiek slēgts. "Tagad ir slēgts vai būs pēc vienas minūtes?" vaicāja Kolāte. "Četras minūtes," atbildēja pārdevēja. Ar to mums pietika. "Lētāko vīnu!" Anete Konste saņēma galvenās redaktores pavēli. Lētākais vīns pa 3,59Ls tika atrasts nekavējoties. "Septiņi lati kaut kas tur," sacīja pārdevēja. Mēs bijām šokā, jo tikko bija vēl trīs. Pārdevēja nopīkstināja vīnu vēlreiz, un tas maksāja jau 3,19. Ja būtu vairāk laika, tad liktu pīkstināt vēl, lai vēl samazinātu cenu, bet laika nebija.

Devāmies uz krastmalu, kur izdzērām vīnu, kā arī līdzpaņemto balzamu un uzo. Tad devāmies uz krogu "Aptieka", jo tur var norēķināties ar karti - mums skaidrā naudā tagad kopā bija 7,50, bet kartē - aptuveni 3,80. Krogā "Aptieka" satikām sev pazīstamu puisi Andri Miezi - tas iedeva mums 20 santīmu, puspudeli baltvīna, vienu cigareti un kādu padsmit saņķikus iemeta renstelē. Drīz pēc tam abas autores atrada divus pusizdzertus aliņus, ko ātri vien padarīja par izdzertiem. Tad ieraudzījām, ka pie kroga zemē stāv aptuveni 10 izdzertu glāžu, un mums radās plāns - ienesīsim glāzes iekšā bārā, un par šo darbu bāra personāls noteikti mūs bagātīgi atalgos. Tas nenotika, tāpēc 2 aliņus iegādājāmies par naudu.
Tālāk devāmies uz bāru "Cocoloco", kur divi puiši bija nolēmuši mums uzsaukt pa dzērienam. Džeks, kurš Latvijas tvitervidē uzstājas ar vārdu @vitamiins un sorosīds Jānis Strods gandrīz sakāvās, lai noskaidrotu, kuram būs tiesības izmaksāt pirmajam. @vitamiins uzsauca mums litrīgu bočku ar kaut kādu kokteili, bet Jānis Strods katrai uzdāvināja pa aliņam. Visticamāk pārējo naudu nodzērām tur, un vismaz nevaram atcerēties, ka būtu izmaksājis vēl kāds. Ja gadījumā kāds ir izmaksājis, bet mēs neatceramies, lūdzam dalīties ar naidīgiem komentāriem.
Nākamajā dienā Anete Konste pamodās ap pieciem pēcpusdienā, bet Elīna Kolāte jau ap četriem bija Čili picā, kur topošā Francijas prezidente Agnese Logina viņai izmaksāja čili zupu, bet mazliet vēlāk tv3 žurnālists Kaspars Beķeris Kolātei nopirka gāzētu minerālūdeni.

Paldies visiem, kas mūs atbalstīja. Kopā mēs varam!

„I`ve got 2 tickets to Iron Maiden, baby, Come with me Friday, don`t say maybe,” gandrīz šādi mani uzrunāja mans draugs Kārlis, vienīgi Iron Maiden vietā bija smalks pavāru foodporn rauts Burtnieku muižā – vietā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu -, bet piektdienas vietā bija svētdiena. Nepārprotiet – mēs neesam teenage dirtbag un mēs arī nepišamies. Kāpēc tad viņš mani aicināja līdzi? „Mums ir savs dīls,” apjukušajiem ļaudīm skaidroja Kārlis.

Pie Lāčplēša midzeņa mūs sagaidīja ne tikai džeks, kurš ierādīja, kur mums iet, bet arī divi pļēguri, kas ar visu savu plastmaseni nozuda krūmos, kad ieraudzīja mūsu smalkos stāvus. Mums tika izstāstīta teika par to, ka līdz 19.gadsimtam, kad izdomāja brilles, cilvēki slikti redzēja, bet, kad radās brilles, izrādījās, ka dažiem rožas ir reāli pretīgas. Tāpēc gan jau arī tā dzimstība tagad ir dirsā – neviens negrib pist pretīgu purnu.

Šajā tusofkā ēdienus taisīja Mārtiņš Sirmais (ir televizorā), Valters Zirdziņš (strādā pilī) un Kārlis Celms (izskatās pēc samuraja, no visiem man patika vislabāk).

Mūsu galdiņam blakus sēdēja 2 apgleznotas kolonnas: uz vienas bija uzraksts „SMIRD”, uz otras bija uzzīmēts kāškrusts, sātana zvaigzne un zaķis.

Tusofka reāli sākās tad, kad klāt piezvārojās viesmīlis, kurš piedāvāja izvēlēties vīnu. Pēc viņa paskaidrojuma tā arī neko nesapratu, jo viņš nepieminēja pašu svarīgāko – alkohola procentus. „Neviens nav pati pilnība,” nodomāju un palūdzu, lai man nes visu pēc kārtas un lai nekādā gadījumā neiedomājas atkārtot vienu un to pašu dzērienu – no vienveidības man vienkārši paliek slikti.

Tālāk rauta dalībnieki tika informēti par to, ka ēdīsim 18 ēdienu un visas izejvielas vestas no tuvāko 50 km apkaimes. Jāpiebilst, ka beigās mūsu galdiņš nosprieda, ka viss ir vests no tuvākajiem 50 metriem, bet vislabākie ēdieni vienkārši salasīti zem galda.

Mūsu galdiņš nenoliedzami bija jautrākais, jo, kad tika atnests pirmais ēdiens, mēs bijām saplēsuši jau 2 traukus.  18 ēdienu uzskatījumu varēs apskatīt texxxtam pievienotajai vērtējumu tabulai, tāpēc tagad atsāstīšu vien spilgtākos iespaidus.

Kad pie mūsu galdiņa ieradās pavārs, lai pastāstītu par stobrkaula rašanās vēsturi, gribēju zināt, kā tieši pagatavota kaut kāda rozā herņa, ar kuru tas apslacīts. Izrādās, tas ir vecs ēdiens, jo vienu dienu dzērvenes ar citām lezbēm jānotur marlē, lai tur kaut kas iztek. Viena diena? Tātad nav svaigs ēdiens, ja vien tā marle nav turēta ledusskapī. Bet kurš tad tur marli ledusskapī?! Marle jātur uz pušumiem, asinīm! Ēdot zaļu biezpienu ar mandarīnu miziņām, mani biedri nosprieda, ka te iezogas vēdiskā tradīcija. Pilnībā piekrītu – redziet, vēdiskā tradīcija jau ir tāda sevis pārvarēšana, un man totāli bija sevi jāpārvar, lai iztukšotu nākamo ēdienu – spainīti ar sviestu pupiņu ūdeni. Kaut arī citi gurmāni sacīja, ka tas esot bijis kaut kas atsvaidzinošs, mans vakara partneris, kurš līdz šim savas atzīmes bija klaigājis skaļi, šoreiz neko neteica, bet tikai zem galda parādīja divus pirkstus (tas nozīmē atzīmi 2). Sorry, gurmāni, es šitajā neiebraucu, tāpēc sviesta pupiņu ūdeni papildināju ar vīna ūdeni. Protams, var uzskatīt, ka tas kaut kādā ziņā bija atvēsinoši – sviesta pupiņu sviests atgādināja sviedrus, un svīšana jau pazemina ķermeņa temperatūru.

Apmēram šobrīd sākām plānot, ko darīsim pārtraukumā, kas solīts pēc devītā ēdiena. Tā kā noskaidrojām, ka veikals ir 200 metru attālumā, nolēmām doties pēc plastmasenes un pievienoties dzērājiem, ko satikām, čāpojot uz terasi. Bet ne tik strauji – līdz brīvlaikam sastapāmies ar dažiem ahujenna krutiem pārsteigumiem. Piemēram, tās gailenes, kas bija saspraustas uz smilgas, ikvienam kroplim liktu justies skaisti, un par kazas sieru ar zirņu ģimeni nezinu – vai nu es jau biju pietiekoši iešāvusi, lai kaut ko sajauktu, vai nu kāda izslavēta gurmāne un kazas siera ienaidniece to tiešām gardu muti aprija. Šķiet, vissmukākais prikids bija vārītai olai  - tā tika pasniegta sūnās, kas kūpēja, jo bija sasaldētas, un man jau tās sūniņas patīk, jo tur citreiz var atrast sēnes. Es jau dzīros to vērtēt ar 9 ballēm, bet tad iekodos olā un izrādījās, ka tā rozā herņa uz olas dzeltenuma ir mežrozīšu sīrups. Ja uz to sviesta pupu ūdeni jau no sākuma skatījos skeptiski, tad uz šo raudzījos ar cerībām, tāpēc nespēju novaldīties un pēc pagaršošanas citiem biedriem paprasīt, kas tas par sūdu uz tās olas. Patiesības labad piebildīšu, ka citiem šis ēdiens atsauca atmiņā mežrozīšu tēju, ziemassvētkus, piedzeršanos un citas jaukas lietas, bet man vienkārši nepatīk tie saldi prikoli. Andris Kivičs jau kad sacīja: „Neko darīt – viņa jūt to tā.”

Loģiskā kārtā pienāca starpbrīdis, bet, tā kā izrādījās, ka tas būs tikai 10 minūšu garš, tikai aizgājām līdz dīķim, kurš bija tik aizaudzis, ka devu tam jaunu vārdu („hujņa” ar uzsvaru uz otro zilbi). Starpbrīdī ar Kārli sapratām, ka mēs te esam vienīgie, kas nav pāris, kā arī atklājām, ka te var uz pāris stundām izīrēt bērnus, lai atbraukušie pāri  izskatītos vēl laimīgāki.

Starpbrīža beigas.

Nākamais cēliens sākās ar jēlu zandartu uz akmens, zibens, asmens, pēc kura rijām cūkas ausi, kas, kā pastāstīja pavārs, esot gatavota 42 stundas – tātad arī vecs ēdiens. Šajā mirklī Latvijas glītākais žurnālists Kārlis Dagilis paziņoja, ka redīss ir latviešu ingvers, jo viņš jau kārtējo reizi bija izjutis vēdisko elementu. Ēdienkartē bija norādīts, ka nākamā paika būs vista, tāpēc gaidījām tā saucamo rawfood – dzīvu vistu un veseri, ar ko to nosist. Pirms vistas gan sagaidījām stāstu par to, ka agrāk karaļiem ir bijuši tādi džeki, kas vakariņu laikā ar dēļiem sit pa karaļa vēderu, lai viņš var apkorķēties un rīt tālāk. Kad sagaidījām vistu, kas, izrādās jau bija beigta, mans vakara partneris sacīja: „Perfekti rieksti!” Kaut arī esmu mazāka, vairāk iedzērusi un bez tiesībām, nospriedu, ka labāk būs, ka mājupceļā pie stūres sēdēšu es. Kamēr pārrunājām mājupceļu, pēkšņi izdzirdējām zāģēšanas troksni. „Moš Lāčplēsis atnācis atpakaļ no baznīcas, ” nodomāju. Izrādās, ne - pēc mirkļa uzradās jēra gabaliņi ar jēlu viduci, kas uzlikti uz sazāģētiem bērziem un apslacīti ar kaut ko brūnu. Tas bija ļoti labi. Un pavārs Ēriks Dreibants, kurš bija pielikts pie mūsu jautrīšu galda, dabūja dubulto porciju. Svolačs. Nu, ne jau dubulto jēru, bet dubulto bērzu. Tik un tā svolačs. Tā kā jau biju apradusi ar to, ka esam smalkā pasākumā, sāku skandalēt par to, ka mana dakšiņa ir pārāk viegla – pasūtīju svina galda piederumus un jaunus zobus.

Te pēkšņi atčoknījāmies, ka esam kaut kādās kāzās, jo fonā kāds klimperēja „Love me tender, bļa”. Rūgts!

Un te kārta vakara lielākajam „zajebis”. Mežacūkas ribiņu saldējums. Izklausās pēc kārtējā Mārtiņa Sirmā „ēdam piepes” murga, un jebkurš karbonādes franču gaumē cienītājs viņam jau sen būtu iemetis pa mūli, bet nopietni – nekas tur nešķebināja. Nebija nekādas mežacūkas un saldējuma disonanses, bija sajūta, ka pirmo saldējumu izdomājis Nif-Nifs, jo, kaut arī viņš izskatījās pēc īstas cūkas, varu derēt, ka viņš tak dzīvoja mežā. Un tāpēc jau viņš uzcēla tik sūdīgu māju – bija jāraksta detalizēta vēstule Mārtiņam Sirmajam par to, kā taisīt cūkas saldējumu.

Pēc tam jau pavāri iebrauca īstajos saldajos, un žēl, ka tie saldumi mani tiešām necepī (nopietni – dienu iepriekš biju ēdusi torti, piekožot  klāt kartupeli). Kad mans vakara partneris paziņoja, ka visi ēdieni sāk izskatīties kā pasakā, piecēlos, iemetu ar veseri pa turpat skraidelējošo vistu, iepisu visīti un teicu: „Viss, točna es pie stūres sēdēšu!”

Visu vakariņu laiku gan es, gan Kārlis vērtēja ēdienus, un šajā MS Excell tabulā apkopotas atzīmes un beidzot uzskatīts tas, ko mēs vispār ēdām.

Kaut arī redzam, ka mana vidējā atzīme ir zemāka nekā otra vērtētāja atzīme, tomēr sacīšu, ka pavāru rauts man ļoti patika, es vienkārši domāju, ka 7 tiešām ir labi, un es ļoti ceru vēl kādreiz nonākt līdzīga kalibra prominenču tusofkā, jo tas zandarts un mežacūkas saldējums man vēl aizvien sapņos rādās.

Texxxtu redakcijas vārdā atvainojos par to, ka manas prombūtnes laikā nav spodrināta Texxxtu spalva. Diemžēl nevaru solīt, ka tas vairs neatkārtosies, bet labā ziņa ir tā, ka šis rakstnieku un dzērāju kolektīvs par slinkošanu man ir parādā 67 glāzes širaza Vīna studijā. Galvenais iemesls mūsu klusēšanai ir bijis tas, ka nekas jau nav noticis – pat Liepnieka un Raginska mahačs nav noticis! Domāju, ka būtu tikai godīgi atzīties uzticīgajiem lasītājiem, ka mēnesi netiku lietojusi alkoholu, vakar sākās pavisam cits mēnesis, kā rezultātā šodien man sāp galva, tāpēc pirms rakstīšanas uz galda izlēju Ginesiņu. Darbs var sākties!

Samanta Tīna – Latvijas popmūzikas Solvita Āboltiņa - reiz piedalījās O-Kartes akadēmijā, tad izģērbās un atskārta, ka bez drēbēm viņa sev šķiet pievilcīgāka. Tā vis nedomāja brokeris Kaža, tāpēc Samantas vietā uz Eirovīziju palaida Anmary. Tā kā Samanta netika uzņemta fondā „Viegli”, jo Eva Ikstena un Imants Ziedonis meklējot „kaut ko mazliet citu”, tad viņa nolēma kļūt par tādu skarbo veceni, kas, apakšveļā rāpojot pa galdu (http://www.youtube.com/watch?v=fD-SBlUcRr8), liks vīriešiem iet uz orķestra „Rīga” koncertu Lielajā ģildē, kā arī dziedās dziesmas, laiku pa laikam novelkot kādu apģērba gabalu. Samantas jaunais klips dziesmai „Virves dejotājs” (http://tv.delfi.lv/video/k3NfA3Jd/)ir jauns pavērsiens mūžīgi mainīgās dziedātājas karjerā – šī klipa laikā viņa nenovelk nevienu pašu drēbi, par ko Juri Milleru Andris Kivičs ielidinās tuvākajā musorā. Pričom tur Millers? Grupas "Samanta Tīna" draugiem.lv profils vēsta, ka viens no tās dalībniekiem ir tieši šis interesantais zēns. Juris ir izsities, jo pat Niks Kārters neatļāvās Backstreet Boys dziesmas "Get Down" klipu sākt ar "Nick Carter presents" (Niks Kārters dāvanas - no angļu val.) Milleram, ja kas, vienreiz Eirovīzijas atlasē bija tik prikoļnas bikses, ka atceros to vēl tagad.

Lai arī pirmais iespaids ir maldīgs, Samanta Tīna, ļoti iespējams, ir Latvijas pieklājīgākā dziedātāja, jo dziesmu sāk ar sasveicināšanos: „Labrīt, labvakar!” Tādejādi viņa izrāda cieņu gan tiem, kas dziesmu klausās kopā ar rīta vingrošanu, gan tiem, kas tai dungo līdzi kopā ar vakara graķīti. „Labdien” ir izlaists – tas nozīmē, ka Samanta Tīna klausītāju aicina dienas laikā mellu muti strādāt, nevis tresīt pie „Virves dejotāja”. Dziedātājas prikids klipa laikā mainās – te viņa ir tērpusies koši sarkanā triko, te viņas ķermeni klāj zebras kostīms, kas bišķiņ atsit milleniuma sākumā visnotaļ populārās grupas „The Darkness” solistu, diemžēl Jura Millera Eirovīzijas biksiņas neparādās. Kadri ar zebras kostīmu ir melnbalti, bet sarkanā prikida kadri ir sarkani – tas simbolizē vai nu Čārlija Čaplina un visu krāsaino džeku cīņu, vai arī sašķeltu personību. Es tomēr ticu, ka ar sašķeltu personību tur nav nekāda sakara, jo to jau simbolizē Valdis „Nekaitiniet mani” Zatlers un Natālijas „Amfikgalvas” Portmanes psihās acis „Melnajā gulbī”. Cik var?


Latvieši ir ļoti draudzīga tauta, tāpēc ikvienam mūziķim klipā izpalīdz draugi: Anmary uz intervijām iet kopā ar druškām, kas viņu iedrošina braukt uz Eirovīziju, LieneCandy dzer ar nēģeriem un pat Jānis Šipkēvics, dziedot, cik „Pilnīgi viens” viņš ir, ir ļaužu ielenkts. Kriss Mārtins, kurš „Yellow” klipā viens pats čāpo pa pludmali, vo, viņš ir „Pilnīgi viens”! Šipīt, negruzies tak beztolkā! Katram Fominam ir savs Kleins! Ticu, ka Samanta prot ieliekties ceļos ne mazāk slikti kā Fomins, tāpēc arī viņai ir draugi – šoreiz tie ir košās krāsās ģērbti vīrieši ar gaisā saceltiem matiem. Gara acīm iztēlojos, kā pēc gadiem mani bērni skatīsies šo klipu un man prasīs: „Mam, kāpēc tie onkuļi ir piesieti?” Tad es viņiem paskaidrošu, ka Samcis ir netikai ļoti pieklājīga, bet arī prātīga čika, jo viņai drošība ir pirmajā vietā – tomēr ir svarīgi, lai džeki nejauši nenomaldītos un lai viņus nesakostu citi suņi. Tā viņa dara, jo šos onkuļus ļoti mīl -
apmēram trīsdesmit astotajā sekundē ir melnbalts kadrs, kura Tīna guļ starp diviem vīriešiem – viens ir augšā, otrs apakšā -, un tā dara, ja kādu mīl. Vēlāk, labi izgulējušies, mīlnieki kopā uzdejo. Pareizi ir – Agris Daņiļevičs jau kad teica, ka „Dzirnu” mēģī ar kaut kādiem ziliem riņķiem zem acīm var nerādīties, un es esmu dzirdējusi, ka Jānis Jarāns savulaik netika uzņemts „Zelta sietiņā”, jo bija pārāk miegains.

Vienā mirklī ekrānu rotā rūtiņas. Arī tā nav nejaušība - reiz Samanta Tīna saņēmusi svanu (gulbis pa angliski) no izglītības ministra Kārļa Šadurska: „Sam, ko man darīt? Visiem besī eksaktās zinātnes! Gribu atlaist visus literatūras skolotājus, moš kaut kas mainīsies.” Samanta atbildēja: ”Ei, Kārlis, eta ņi prikol, ruki proči naši škol! Es par to parūpēšos.” Tā klipā parādījās rūtiņas, kas skatītājam neviļus liek aizdomāties par to, cik īsti bija kosinuss četrdesmit grādu šņabim. Es, piemēram, skatoties klipu, ne tikai iemācījos kosinusus, sinusus, tangensus un kotangensus pieciem, divpadsmit un četrdesmit grādiem, bet arī, pavisam nemanot, apēdu sešas kalkulatora pogas, kā arī LU Fizmatos iesniedzu Raginska un Liepnieka doķus, tā beigās par uzvarētāju cīņā kļūs nevis tas, kurš otram izbērs zobus, bet gan tas, kurš spēs nosaukt lielāku pirmskaitli.

Videoklipa darbība norisinās autostāvvietā, tas nozīmē, ka mūziķei un izglītības darbiniecei Samantai Tīnai ir nopietna attieksme pret laiku – tā kā viņai jābrauc uz kādu prestižu Baltkrievijas festivālu, tad, protams, ir ērtāk un ātrāk nofilmēties stāvvietā, lai pēc tam uzreiz var lekt mašīnā un plēst uz „Pozitivus Lukašenko”. Juris Millers vīzu jau ir nokārtojis un izģērbties Samcis paspēs pa ceļam, viss ok. Tas točna, ka meitene nebaidās no kaut kādiem feiliem - arī dziesmas tekstā iepin uzmundrinājumu klausītājam: „Ja Tev, bail, nebaidies!” Iesaku nākamajās dziesmās iekļaut arī padomu ik februāri pie mīnus trīsdesmit salstošajai latviešu tautai: „Ja Tev salst, nesalsti!” Un, tā kā tuvojas Pjāņi, tad varu novēlēt: „Ja Tu brauc dzēris, tad nebrauc dzēris!”

Visu dziesmu Samanta stāsta par kādu mistisku virves dejotāju, bet, kā viņš neparādās, tā neparādās. Loģiski, es sāku uztraukties – ka tik viņš nav „aizgājis dirst uz nāves zemi” (© Uldis Rudaks)! Bet viss kārtībā – Samanta Tīna uz manām šaubām dziesmā atbild: „Virves dejotājs ir dzīvs!” Tas nozīmē, ka viņš vienkārši ir kautrīgs. Juri Miller, ja Tu šito lasi, tad moš nākamreiz pasauc tās Anmary draudzenes, viņas palīdzēs – Anmary jau arī no sākuma kā tāds virves dejotājs negribēja filmēties, bet beigās uzfilmējās pa divi deviņi. Un uzvelc vēl kādreiz tās Eirovīzijas bikses!

„Jūs tur - lejā,” tā oligarhu kapu tusofkā cilvēkus uzrunāja Nellija Ločmele, par to toreiz Samanta reāli ierēca, bet tagad šādu frāzi pati iekļāvusi savā dziesmā. Tā noteikti nav sašķeltas personības pazīme, tā ir smalka politikas kultūratsauce. Samanta Tīna ir Latvijas Sex Pistols. God save the queen!

Viss, ko es te rakstu, nav vienkārši hipstera murgi, tā tas tiešām ir – es paredzēju, ka pēc klipa uzfilmēšanas Tīna pa taisno brauks uz Baltkrieviju, un, pavei, pēc dziesmiņas viņa tik tiešām sapako džekus, iesēžas vāģī un aizspolē. Lai veicas!

Pēc texxxta uzrakstīšanas ieskatījos spogulī un ieraudzīju ko šokējošu – nesaprotu, pa kuru laiku, bet sev uz galvas esmu izskuvusi kvadrātsakni. Tās rūtiņas klipā reāli dolbī.

Pagājušās nedēļas beigās Texxxti savu kolēģi Daci Jaunupi Bargo nosūtīja komandējumā uz Parīzi, lai viņa parupētos par to, lai par Francijas prezidentu mūžīgi mūžos paliktu Nikolā Sarkozī. Dace, Tu esi atlaista!
Pirmdienas rītā pamodos un no manis bija izrauts gabals – Nikolā Sarkozī pakāsis prezidenta vēlēšanās. Kāpēc vispār kādu latvieti lai pistu Francijā notiekošais? Redz, Wikipedia (nejaukt ar Asanža kantori Wikileaks) vēsta, ka Latvija ir kaut kādā franciski runājošo valstu apvienībā, un mums – frankofoniem – jāturas kopā!
Nikolā Sarkozī bija samērā prikolīgs prezidents – pirmkārt, viņš bija sīks, otrkārt, valkāja augstpapēžu kurpes, jo bija sīks, treškārt viņam bija trīs prikolīgi dēli (viens wannabe politiķis, viens wannabe dīdžejs, viens apmētā žurnālistus ar tomātiem un mācījās ar mani vienā kursā), ceturtkārt, viņa un Karlas Bruni meita Džūlija esot tikai sprīdi gara, piektkārt, Sarkozī mīļuprāt visus sūtījis dirst, ja vien bijusi tāda vajadzība. Šo informāciju ievācu šī gada pavasarī, kad piedalījos Nikolā Sarkozī nometnē, kurā runājām franciski, klausījāmies Sarkozī un Bruni dziesmas, kā arī katru rītu ēdām kruasānus un valkājām beretes.

Kaut arī daži mediji brēc, ka Sarkozī pārliecinoši kāsis (nejaukt ar „Sarkozī pārliecinošais kāsis”), nevēlos tam īsti piekrist, jo īstenais vēlēšanu uzvarētājs un tātad jaunais prezis savācis 51% balsu. Pārliecinoši? Tas, kā latvieši nobalsoja pret otru valsts valodu, lūk, tas bija pārliecinoši! Bet piecdesmit viens procents - tas ir tikpat pārliecinoši kā jebkura Valda Zatlera uzruna tautai.

Jau pirmajā rindkopā iespējams noprast, ka, kaut arī Sarkozī ir sīks lops, man viņš patīk. Bet kas īsti ir Fransuā Olands? Fransuā Olanda māte bijusi sociālā darbiniece, tēvs – otolaringologs. Abi vecāki bijuši visai patriotiski noskaņoti, jo citādi savam francūžu sīkaļam nebūtu devuši vārdu, kas tiešām liecina par to, ka viņš ir francūzis, nevis krievs, serbs vai latvietis. Taču neuzticību raisa viņa uzvārds – latviski tas izskatās vēl okei, bet, piemēram, franciski to raksta kā „Hollande”. Tas ir normāli? Es te vienīgā saredzu klaju okupāciju? Tā kā uztraucos, ka šis marazms novedīs pie tā, ka Francijā aizliegs kruasānus un tā vietā ievedīs tās stulbās Holandes maizes, kas ir tik mīkstas, ka vienā ausī var sabāzt piecas šķēles, sazinājos ar līderi informācijā - Latvijas Radio žurnālistu Tāli Eipuru. Tā kā viņš vienmēr zina pastāstīt, kurš ir gejs, tad vaicāju viņam par kruasānu nākotni. Viņš nekavējoties sazinājās ar korespondenti Francijā, kas sacīja: „Nothing is gonna be banned, I think...” Google Translate darbinieki to tulko kā: „Nekas nav gonna var tikt aizliegta, es domāju…” Domāju, ka mums jābūt uzmanīgiem.

Fransuā Olands ir sociālists, tāpēc turpmāk texxxtā saukšu viņu par Francijas Ušakov. Politiķis un basketbola fans Edgars Jaunups iet pat tālāk un nosauc Olandu par „meli vai komunistu”.
Francijas Ušakov politikā iesaistījies jau pirms simt gadiem un jau simt gadu pinas gar kājām visādiem prezidentu kandidātiem kā tāda vārpata, tātad viņš nav tā kā Zatlers, Bērziņš vai Vīķe – Freiberga, kas uzpeldējuši minūti pirms vēlēšanām, tātad viņš ir nevis vienkārši sociālists, bet gan vecs sociālists.

Vecs sociālists ir cilvēks, kas jaunībā uzvedies kā Robins Huds, bet tagad (Olands dzimis 1954.gadā) ļečī par to, ka bagātniekiem jāmaksā lielāki nodokļi. Šķiet, žurnālists, bet vairāk gan anarhists Didzis Melbiksis tviterī sajūsminājies par Francijas Ušakov ideju par 75% lieliem nodokļiem tiem ļaudīm, kuru ienākumi pārsniedz miljonu. Visādas progresīvā nodokļa idejas ir diskutējamas, bet 75% - tie ir slima suņa murgi, kas būtu liekami viena plauktā ar tādām idejām kā „bagātnieku bērniem aizliegt izglītību” vai „par katru nopelnīto miljonu nocirst pirkstu”.

Francijas Ušakov grib dabūt prom no Afganistānas francūžu karavīrus, izveidot 60 000 darbavietu skolotājiem (šito es neierubīju), samazināt kodolenerģijas īpatsvaru Francijā (par labu vējiem, saulēm un tml.), samazināt pensionēšanās vecumu no 62 gadiem uz 60, kā arī atļaut viendzimuma laulības. Par pēdējo man bija pārliecība, kad klausījos Olanda uzvaras runu Parīzes Doma laukumā – tajā viņš sacīja, ka jūtot praida emocijas. Kopš pērn apmeklēju praidu Amsterdamā, šķiet, arī es atpazīstu praida emocijas.

Sava svētku runā Francijas Ušakov protas, un Seram Nikolajam Pozikovam Sarkozī pasakās par sāncensību, kaut arī priekšvēlēšanu laikā abi lekušies kā tādi gaiļi un viens otru saukājuši par meļiem un idiotiem. Kas svarīgi – Sers Nikolajs Puzikovs Eltons Džons Sarkozī norādījis, ka Olanda ekonomiska programma ir tāds sviests, ka pēc viņa ievēlēšanas Francijas ekonomika pilnīga tūtā saies 2 dienu laikā. Šķiet, pienācis laiks…Turklāt Angelei Merkelei – Eiropas bagātākajai vecenei – patika Sarkozī, bet nepatīk Olands, tāpēc dabūt iknedēļas kabatsnaudu no tas knauzerienes būs grūti.

Olands sava triumfa runā norāda, ka ikviena francūža sapnis esot progress. Te nu viņš iebrauc pilnīgās auzās, jo to zina i liels, i mazs, ka katra francūža sapnis ir nenoraut aknu cirozi no pārmērīgas vīna lakšanas (latviski to sauc par malkošanu) un redzēt pliku Karlu Bruni.

Uzrunas laikā atklājas, ka Olandam ne prātā nenak pildīt savus solījumus, kurus es esmu aprakstījusi pāris rindkopas augstāk, jo te pēkšņi viņš paziņo, ka viņa galvenie mērķi būs Justice un tas, lai jaunatne varētu izdarīties pa divi deviņi. Es ieteiktu konsultēties ar Silvio Berluskoni par to, kā ar jaunatni izdarīties pa divi deviņi. Savukārt Justice mērķis mani tiešām uzrunā, jo vēl aizvien ar sāpēm sirdī atceros, kā pirms kādiem 4 gadiem kādā Beļģijas festivālā gribēju, bet neredzēju francūžu grupu Justice, jo tur savilkās tik daudz cilvēku ar baltiem krustiem, ka man tur nebija iespējas tikt. Francijas Ušakov saprot, ka šādas lietas paliek atmiņa tik ilgi kā pirmā mīlestība vai pēdējais orgasms, tāpēc nolēmis parūpēties par to, lai turpmāko gadu laikā ikvienam būtu iespēja redzēt Justice. Vēlreiz urrā!

Rokoties Olanda biogrāfijā, atklājas, ka viņš arī bijis kaut kādas pilsēteles mērs, tāpēc mans salīdzinājums ar Ušakov ir absolūti precīzs un pravietisks. Diemžel Rīgas mērs un sportists Nil Ušakov nevēlējās ar mani dalīties savā viedoklī par sava līdzinieka panākumiem Francijā, savukārt gan politikas pētniece Anete Konste, gan kultūras ministre ŽJG, uzzinot par šiem jaunumiem, saslimušas, tāpēc varu vien dalīties ar Rīgas Franču liceja absolventes un gleznotājas Agneses Loginas viedokli: „Man ļoti patīk tas, ka Sarkozī vairs nav pie varas, jo, lai arī viņa sieva ir glīta un ieraksta foršus albumiņus, kā arī pozē kaila, nu, Sarkozī ir īss lohs.”

Arī Texxxti pievienojas Krievijas caram Vladimiram Putinam un ir nosūtījuši savu apsveikumu jaunajam Francijas prezidentam, kā arī notu, kurā liek pa punktiem izskaidrot sava uzvārda saistību ar Nīderlandi. De vivre ne France!

Renesanse, renesanse, renesanse!

Tapis pirmais Texxxtu radioraidījums!

Šeit links.

Šoreiz Elīna Kolāte ar Sandru Mētru mēģina pārspriest Sandras Veinbergas daiļrades kvalitāti, un programmu vada kāds Texxxtu draugs, kurš muļķīgā kārtā vēlas palikt anonīms, un cer, ka neviens neatpazīs viņa balsi, jo, ja savajadzēs izpist Veinbergu, tad nekas tur nevarēs sanākt, jo viņa teiks: „Vai nu es, vai nu Texxxti. Tu savu izvēli esi izdarījis, bomzi…”

Raidījums diemžēl ir bez kādas struktūras, un divi no raidījuma dalībniekiem ieraksta laikā aizmieg.

Ieraksts tapis 2012.gada aprīļa sākumā Amsterdamā netālu no izvarotāju kvartāla.

Pirms gadiem Anmary bija resna un valkāja tās stulbās pelēkās bikses, bet tagad rūpīgi zēni, ieraugot viņu, iedod man kilogramu kartupeļu, lai nosūtu tos dziedātājai. Vizuālās pārmaiņas nav vienīgās, kas skārušas dziedātāju – agrāk viņa dziedāja Talantu Fabrikā, bet tagad nokļuvusi uz Eirovīzijas skatuves, un i mazs, i liels cer, ka viņa nobērs tik labi kā Daniels Pavļuts Al Qaeda intervijā un Eirovīzija nostāsies blakus Aerodium un baravikām un kļūs par nācijas lepnumu.


Klips pēc latviešu labākajām tradīcijām sākas ar sarunu, kas tiek tulkota arī angļu valodā. Viģika sākumā Anmary nemaz negrib filmēties, tāpēc klips teju pajūk, bet viņas draudzenes saka, ka būs super, tāpēc Anmary nolemj pamēģināt. Kaut arī šaubas ir pirmā neveiksminieka pazīme (©Toms Grēviņš), šoreiz Anmary šaubas ir saprotamas, jo, izrādās, vienā dienā jāizdara tiešām daudz – ne katram tas būtu pa spēkam. Labi, ka blakus ir draudzenes, kas pa ceļam uz interviju dejo.
No sākuma viņa, cauri gaitenim, kuru rotā Prāta Vētras plakāts, dodas nofilmēties pie kāda tv3 žurnālista, kurā informē, ka ir dzimusi 1980.gadā. Tas ir labi, jo, kā zināms, vislabāk ir piedzimt astoņdesmitajos, un viņai tas ir izdevies. Tv3 žurnālists ir sajaucis un šoreiz uz interviju paņēmis līdzi nevis operatoru ar videokameru, bet gan fotogrāfu ar Canon fotoaparātu. Vareni – jau klipa sākumā ir pienācis mirklis, kad neviens neko nefilmē!

Tālāk Anmary, draudzeņu iedrošināta, vienkārši ietešas kaut kādā studijā, kur pie klavierēm sēž kāds, kurš nav ne Raimonds Pauls, ne Igors Krutojs, ne Vestards Šimkus. Mūsu Eirovīzijas princesītes ierašanās romantisko vīrieti nemulsina ne mirkli, un viņš sāk klimperēt „Beautiful song”, bet Anmary – dziedāt un tresīt. Tresīšanu piekopj arī Anmary draudzenes aiz stikla. Tā kā tiek attēlots it kā dziesmas ieraksts, mani pārņem kāds eksistenciālas dabas jautajums – vai ieraksta laikā vispār drīkst tresīt? Kad es pirms 15 gadiem rakstīju savu pirmo albumu, man kategoriski aizliedza tresīt, jo to varēšot dzirdēt. Saprotu, ka a)varbūt mani čakarēja b)ir pagājuši 15 gadi un izgudrots iMac. Lai uzzinātu, kā notiek mūzikas ieraksti mūsdienās, sazinājos ar vairākiem Latvijas mūziķiem, kuru viedokļi par tresīšanu nopietni atšķīrās – vieni teica, ka labāk netresīt, bet citi (Reinis Sējāns) atzina, ka ieraksta laikā ne tikai tresī, bet arī tašķās, un ļoti labi, ka mūsdienu tehnoloģijas ir pietiekoši attīstītas, lai to varētu dzirdēt.

Izdarīšu atkāpi, lai paziņotu, ka patiesība šo texxxtu sāku rakstīt pirms pusotras nedēļas, bet mirklī, kad saņēmu e-pastu no Latvijas glītākā džeka Reiņa Sējāna, paģību un atčoknījos tikai tagad. Novēlu atčoknīties arī citiem! Atkāpes beigas.

Kad dziesma ierakstīta, nav ko – jāskrien uz SWH interviju, kā arī pa ceļam džinsenes jānomaina pret kleitu. Šīs izmaiņas mani priecē. Anmary tā steidzas, ka pat nepagūst ielikt disku vāciņā, tāpēc bijušajam politiķim Kasparam Upacierim pasniedz pliku disku. Bet tas nekas – gan Ufo, gan Fredis izskatās diezgan apmierināti. Noprotu, ka vai nu Ufo, vai nu Fredis ir princis, jo Anmary nokļūst pilī, kur savas draudzenes, kas patiesībā viņu pirms 2 minūtēm izcēla saulītē, ir aizmirusi, jo te priekšā jau ir džeki. Nepateicība ir pasaules alga! Draudzenes atstātas novārtā! Draudzenes visticamāk ir pasūtītas dirst.

Ko parasti dara pilīs? Fotogrāfējas! Piemēram, kolēģe AK diezgan bieži fotogrāfējas Mālpils muižā. Pilīs ir jādokumentē viss, jo tieši notikumi pilīs ir pamats ikvienai vēstures grāmatai, tāpēc drošības pēc tiek fotogrāfēts arī tas, kā dziedātājai tiek izveidots meikaps. Kad sākas īstā fotosesija, lai izskatītos dzīvīgāk, Anmary dejo kopā ar džekiem, nevis vienkārši stāv. KUR VAR DABŪT TAS BILDES? Tad viņai zvana kaut kāds pajols, bet viņai nav laika runāt. Palasot dziesmas vārdus, atklājas, ka zvanītājs ir bijis sers Miks Džegers. Hmm, es viņas vietā būtu pacēlusi.

Nepaiet ne mirklis, kad arī lidostas kalpi sāk tresīt pie „Beautiful song” un Anmary ar fūgām (tāds viļņains matu sakārtojums) matos ierodas lidostā. Izvirzu hipotēzi, ka viņa grib doties uz Maiami, kur savulaik LieneCandy dzēra ar četriem melnādainiem vīriešiem, berzēja gar savu ķermeni pludmales smiltis, kā arī nedaudz iesauļojās. Kāds Latvijas mūzikas žurnālists ar 20 gadu pieredzi, skatoties klipa beigas, prasīja: „Ā, tagad viņa pārģērbusies par stjuarti?”
To, ka ir pienākušas klipa beigas, var uzreiz saprast, jo visi kopā uzdejo. Es esmu ļoti romantisks un jūtīgs cilvēks, tāpēc man vispār šķiet, ka lidostās ir vai nu jāraud un jāsūcas, vai nu jābūt pālī. Šķiet, iezvanījusies arī Anmary sirdsapziņa un viņa tomēr ceļojumā līdzi ņem arī savas draudzenes, kas pirms trim minūtēm viņu iedrošinājušas iet uz ierakstu studiju, radio un pili. Tātad viss beidzas laimīgi, uzvar draudzība.

Anmary videoklips nenoliedzami ir progress, jo, ja Laura Reinika „Aš begu” Lauris pārvietojas ar tādiem bomžu transporta līdzekļiem kā ritenis, bērs kumeļš un kājas, tad Anmary viģika beigās iesēžas Turkish Airlines lidmašīnā un gan jau piezvana Lembergam, Šķēlem un Šleseram, lai pārrunātu plānu, kā no trases novākt Danielu Pavļutu, kurš negaidīti kļuvis par Latvijas lepnumu, kaut arī tas ir skaidrs ikvienam, ka latviešu – dziedātāju tautas – lielākajam priekam ir jābūt Eirovīzijas princesītei.

Man besī kino. Katrreiz, kad piedalos kino viktorīnās, balvā dabūju koka karoti, ko parasti piešķir tam, kurš nav spējis atšķirt Gredzenu pavēlnieku no Harija Potera.
Vakar tviterlentu pārpludināja kareivīgi „visiem sastrēgumstundā pa purnu”, kas kulminēja ar Delfi priekšnieka Ivo Leitāna tvītu par to, ka Texxxtiem par šo ir jāuzraksta. To retvītoja arī slavenā rakstniece un pavāre Andra Neiburga, kā arī Lauris Bokišs, kurš nav slavens, bet ir viekārši smuks (Lauri, ja Tu tomēr esi slavens kino jomā, neņem ļaunā, es to vienkārši nezinu).
Texxxtu pamatnodarbošanās ir savas komforta zonas pamešana. Domājat, mums baigi patīk skatīties visas tās jobnutās Pelnrušķītes? Nē, mēs vienkārši laužam savu raksturu, lai tas beigās izskatītos pēc dabstepa.
Kad pirmoreiz izdzirdēju par raidījumu „Sastrēgumstunda” (turpmāk – SS), protams, nodomāju, ka tā raidlaiks saskanēs ar laiku, kad ielās parasti ir sastrēgumi. Tātad deviņos no rīta vai piecos vakarā. Uzzināju, ka tā nav. „Moš tur runās par satiksmi?” domāju. Arī ne. Izrādās, tāds nosaukums dots, lai raidījuma vadītājs Gundars Rēders prožektoru gaismā varētu noskaitīt savu mīļāko dzejoli. Raidījums sākas drusciņ biedējoši – prožektori apspīd Rēderu, viņš skaita dzeju, un man sāk likties, ka raidījuma temats nebūs kino, bet gan kukluksklans.
Pirms sāku dirst par visiem, gribu uzteikt atbildīgo par raidījuma ieraksta ievietošanu internetā - mani novērojumi liecina, ka tas parasti ir pieejams jau kādu stundu pēc raidījuma beigām. Malači! Saprotami un uzticami.
Studijas centrā sēž īstie eksperti, bet malā salikti režisori, producenti, strādnieki un vienkārši random pajoļi. Ekspertu rindās redzam kultūras ministri Žaneti Jaunzemi – Grendi (turpmāk – ZRP), kinokritiķi Dairu Āboliņu (turpmāk – DĀĀĀ), vienu džeku no kinocentra, kurš turpmāk texxxtā neparādīsies, kā arī kinokritiķa un režisora Raivja Dzintara draugu Daini, kuram esot kaut kādam grupa, par kuru viņš runā visu raidījuma laiku.
Diskusijas aizsākums meklējams jau pieminētā kritiķa Raivja Dzintara novērojumos par to, ka filmā „Kolka cool” tiek grauztas saulespuķu sēklas. Es gan nezinu, kas tur slikts, jo saulespuķu sēklas ir veselīgs produkts (ja viena nav pārsālītas), un man šķiet, ka aizspriedumi pret šo pārtikas produktu vispār ir stulbums. Drīz viens atklājas, ka patiesībā diskusija dzimusi tukšumā, jo saulespuķu sēklas filmā neviens negrauž. To skatītājam paskaidro filmas režisors Juris Poškus. Diemžēl neko citu no viņa teiktā nesaprotu, un šajā raidījumā vispār atklājas kāda režisoru kopīgā iezīme – viņi visi runā ļoti neskaidri. Tikmēr Gundars Rēders vairās no iekāpšanas studijas vidū esošajā pelēkajā taisnstūrī.
Lūzuma punkts raidījumā – diskusijā iesaistās arī random pajoļi. Pilsonis Mārcis saka, ka nevienu filmu nav redzējis, bet viņam esot vērtējums. Viņš kļūdās – viņam patiesībā ir nevis vērtējums, bet jautājums par to, kāpēc nosaukumā „Kolka Cool” ir lietots vārds angļu valodā. Diemžēl, kad viņš pats savu nākamo teikumu iesāk ar „Camon”, visi sāk rēkt.
Te izrādās, ka raidījums ir par nacionālo pasūtījumu. Visi trako par to, kā tad tas būs, ka valsts iedos naudu un teiks, kas jātaisa. Bet, tā kā vairākkārt tiek skaidrots, ka esošais finansējums netiks mazināts, bet tik rasts vēl jauns tieši nacionālajam pasūtījumam, es nesaprotu, kas tieši tur tik traks. Kantorim (valstij) ir nauda, kantoris grib filmu, kurā Skyforger izpiš Filu Kolinsu un beigās Fils Kolins pasaka, ka tas bijis super, kantoris saka, ka dos miljonu tam, kurs šito var uztaisīt, atnāk džeki, kas to var izdarīt. Beigās kantorim ir filma, džekiem ir nauda. Tas ir kā uztaisīt Colgate zobupastas reklāmu.
Te Gundars Rēders prasa ZRP, kas būs nacionālajā pasūtījumā. Raidījuma veidotājiem nešķiet, ka atbilde ir kultūras ministres cienīga, tāpēc viņi mīļā miera labad mēģina apčakarēt skatītāju, titros norādot, ka runātāja ir nevis ZRP, bet gan Jevgēnija Stalidzāne. Stalidzānes kundze stāsta, ka filmām būs jābūt par Raini un latviešu rituāliem, visi sāk žāvāties un meklēt minibāriņu studijā. Leļļu filmu režisors Putniņš saka, ka var uztaisīt vienu filmu par Raini, bet tad rainisti apvainošoties. Drīz saprotu, ka viņš ir mans mīļākais viesis, jo ir mīļš, atzīst, ka Kannu festivāls ir štrunts, un rēc, kamēr runā citi.
Varu derēt, ka Putniņš turpina rēkt, kad atkal muti palaiž Raivja Dzintara grupas biedrs Dainis, no kura var noprast, ka tajā nacionālā pasūtījuma makā būs ahujenna daudz naudas, jo valsts gribēs vēsturiskās filmas, kas ir no dārgā gala. Otra prioritāte būs filmas par demogrāfijas uzlabošanu, kas laikam būs lētāks prieks, jo, manuprāt, porno ir lētāks par visādiem tankiem un pilīm, un visu pārējo, kas ir tajās vēsturiskajās filmās.

Reklāmas pauze ir jauka, jo uzzinu, ka Latvijas Televīzijai būs jauns seriāls.

Pēc reklāmas viss kļūst labāk – Gundars Rēders ir atbrīvojies un atļaujas iekāpt pelēkajā taisnstūrī, bet Kots ir sazvanījis raidījuma tehniskos džekus un saka, ka tas tomēr ir ok, ja ZRP tiek saukta par ZRP, nevis Jevgēniju Stalidzāni. (Dažreiz man šķiet, ka texxxti noklausās visas televīziju šefu telefonsarunas. Kā tad citādi mēs tik daudz zinātu?)
Savā pirmajā ministres intervijā Latvijas Radio ZRP visu laiku runāja par identitāti, kas, pēc kolēģes AK domām, latviešiem esot nestabila kā piedzēries cilvēks bārā. ZRP visticamāk grib to stiprināt, tāpēc turpina dziedāt dziesmu par identitāti, par to, ka nauda jāiegulda identitātē tā, lai identitāte konkurētu. KO? Ministre arī piemin, kur uzradīsies nauda, lai vēl finansētu kino. Tā būs tad, ja Eiropas būs veselīga, ja Latvijā visi sāks maksāt nodokļus un ja uzņēmējiem būs melnas mutes. Cik saprotu, tas saistīts melnādaino uzņēmēju ekspansiju Latvijā. Labs piemērs ir dejotājs Šons.

Nākamais runātājs ir filozofs Arnis, kurš prasa, vai vienīgā iespēja, kā raudzīties uz kino ir kā uz kultūras sastāvdaļu. Vai to nevar uztvert kā aizsardzības, veselības vai izglītības daļu. Viņam, piemēram, tas nodrošinātu jautrāku dzīvi. Piebildīšu, ka viņš izskatījās tā it kā pirms raidījuma būtu nodarbojies ar jautrāku dzīvi kādā netālu esošā krogā.
Lielākoties režisoru runas raidījumā es ignorēju, jo, kā minets sākumā, viņiem ir neskaidra dikcija, tāpēc man tiešām grūti saprast, ko viņi saka, bet, kad runā Putniņš, es ļoti saausos, jo viņš man tiešām ir iepaticies. Šoreiz viņš saka, ka te kāds ar desmit gramiem mēģina tikt līdz Liepājai. Tiešām muļķīgi. Es parasti paņemu vairāk.

Beidzot ierunājas arī DĀĀĀ, kura saka: „DĀĀĀ, Jūs tiešām domājat, ka naudas maiss uzlabotu filmu kvalitāti?” Nauda jau nav rādītājs, lielisks piemērs tam ir kolēģes AK uzņemtā īsfilmu sērija, kas tiks izrādīta, kad taisīsim Texxxtu kultūras festivālu. DĀĀĀ un manas pārdomas ir vietā, jo, ja nauda būtu galvenais, tad varētu atņemt naudu Šķēlem un iedot Streičam, lai tik taisa tās zajebis filmas. Kaut gan, ja es varētu izvēlēties, es Šķēles naudu dotu Putniņam, lai tam nabagam uz Liepāju nebūtu jābrauc ar desmit gramiem.
Te atkal ierunājas pilsonis Mārcis, kurš sevi nu jau sācis dēvēt par pragmatiķi. Viņš runā par Latvijas Televīzijas lomu, kas būtībā nav nekas īpašs, bet te viņš runā nevis par televizoru, bet gan par tālrādi, tādejādi viņš kompensē savu raidījuma sākumā pieļauto kļūdu (runā par latviešu valodu, sākot teikumu ar „Camon”) . Ja viņam būtu iespēja runāt vēlreiz, viņš vairs nerunātu, bet gan, kratīdams trejdeksni, nodziedātu „Div` pļaviņas es nopļāvu”.
Raidījuma sākumā skatītāji tiek aicināti balsot par to, vai viņiem patīk latviešu kino. Ir noslēdzies cikls un tiek paziņots, ka 71% nepatīk, šajā mirklī aiz ekspertu mugurām iedegas sarkanas liesmas.
Beigās tā arī nesaprotu, kāpēc visi tik ļoti trakojuši par šo raidījumu, bet, iespējams, ja raidījums būtu par zivju dzīvi Latvijā, tad es trakotu, bet neviens nesaprotu, par ko es trakoju. Normāls raidījums. Tikai nesaprotu, kā kultūras ministre var būt dāma, kas lieto izteicienu „Runa iet”.

Vakar saņēmu vēstuli no kāda LNT žurnālista: „tev vnk ir jāuzraksta texxxts par oditas kreinbergas nekā personīga sižetu.” Pēc nepilnas diennakts gaidīšanas arī manā sliktās valsts internetā izdevās tikt pie kārotā sižeta, kaut gan jaatzīst, ka reakcija tviterī vien bija texxxta vērta, bet tomēr šo tematu atstāšu Latvijas Radio raidījumam „Tviterapskats”.

Kaut arī sižets sākas ar Oditu Krenbergu, kas sēž Saeimas biblenē, un turpinās ar Hitleru, kas kāpj ārā no ļotenes, netiek salīdzināti šie 2 cilvēki, bet gan fīrers Hitlers ar vienkārši interesantu puisi Jāni Lindermani. Vai mēs vispār zinām, kas viņš ir? Es zinu. „Linde” vāciski ir „liepa”. Tātad Lindermanis ir Liepdžeks. Neliekas kaut kā jocīgi, ka jāizmaina precīzi 2 burti, lai sanāktu Liepnieks?
Krenberga pazūd no sižeta līdz pat tā beigām, bet viņas vietā par moderatoriem starp Lindermani un Hitleru kļūst vesela rinda profesoru no Latvijas Universitātes, augstskolas „Turība” un 45.vidusskolas. Gunārs Kusiņš no Saeimas juridiskā biroja atklāj pikantu faktu par vāciešiem – viņi uzskata, ka ikviens klibojot, kā pierādījumu tam minot faktu, ka Vācijā bija 4 refenrendumi. Tas nozīmē, ka pirmais bija par to, vai klibošana pastāv, otrais – par to, vai kāds klibo, trešais - par to, vai visi klibo, ceturtais – par neklibošanas aizliegumu. Stāstu par demokrātisku mehānismu izmantošanu nedemokrātisku mērķu sasniegšanai, protams, pavada draudīga mūzika.


Te skatītājam tiek atgādināts, ka sižets ir par Hitlera un Lindermaņa atšķirīgajām un kopīgajām īpašībām:
Hitlers bija pilsonis, Lindermanis – nē;
Hitleram bija vairākums parlamentā, Lindermanim tikai būs;
Abiem ir vāja izglītība (ja kas, vienreiz tviterī lasīju, ka Hitlers kaut kādā savā izlaidumā esot pālī ar diplomu sev noslaucījis dibenu);

Tad televizora ekrānā parādās Lindermanis ar vienu bārdainu džeku un vienkāršu meiteni, kas aptiekā, bankā vai tamlīdzīgā iestādē paņem vienu numuriņu uz visiem un kaut ko gaida un sagaida klipu, kurā Kravcovs zvana lielu baznīcas zvanu, bet kāda blonda meitene, kas pēc feisa atgādina popdziedātāju Džesiku Simpsoni, repo. Mazliet pieveru acis, jo, tā kā es nebiju paņēmusi numuriņu, tad nedomāju, ka man ir tiesības skatīties šo klipu, bet pat ar pievērtām acīm spēju secināt, ka Kravcovs šeit ir domāts metaforisks Parīzes dievmātes katedrāles zvaniķis, par kuru visi ņirdz, bet beigās tomēr, izdomās, ka normāls džeks.

Kaut sižeta sākumā minets, ka mūsdienu Latvijas situāciju un trīsdesmito gadu Vācijas situāciju salīdzināt nevar, tas tomēr tiek darīts – kopīgais ir tas, ka ekonomika dirsā, uzticība valdošajai kliķei dirsā, abas jūtas pazemotas (Vācija jau otro gadu desmitu besās par neveiksmi karā, bet Latvija jau kuro gadu papiš Eirovīzijā). Pie kopīgajām iezīmēm tiek minēts optimisms – visi domā, ka Hitlers tikai tāds bļāvējs, kurs neko neizdarīs, tāpēc pieliks pie siles, lai nomierinās. Domaju, ka piekritīsit, ka visai interesanta izpratne par optimismu.


Svētdienas vakarā normāls cilvēks grib atpūsties, bet šoreiz nesanāks – skatītājs tiek šokēts ar informāciju, ka visi tie apstākļi ta vēl tā, ja vien valsts prezidents Vācijā trīsdemsitajos būtu bijis jaunāks un demokrātiskāks un būtu klausījies vairak džeza (tātad būtu bijis sorosīds). Bet prezidentam viss bija zajebala, un viņš tikai gribēja tikt vaļā no pienākuma pieņemt lēmumus. Tā kā šis ir salīdzinošs sižets un salīdzinošs texxxts, tad salīdzināšu Hindenburgu un mūsu kolēģi Aneti Konsti: abiem bija grūtības pieņemt lēmumus – kad ar AK gājām pamatskolā, mans pienākums bija skolas bufetē izvēlēties, ko viņa grib. Atšķirīgais ir tas, ka AK bija nepilngadīga, bet Hindenburgam bija astoņsimt gadu. Hindenburgs bija vecs, pārguris vīrs, un viņam bija veselas divas kopīgas iezīmes ar to nelaimīgo dirižabli – abi bija Hindenburgi, abi pārdega.

Uz šo sižetu saasināti reaģēja gan sorosīdi, gan nacionālisti, jo Hitleru un Lindermani nemaz nevarot salīdzināt. Manuprāt, salīdzināt var jebko: 1 ar 1000, Valdi Zatleru ar Agnesi Kleinu, iMacu ar Sony kasešu maģi, pirkstu ar autobusu. Es čista nesaprotu, nah viņi (gan sorosīdi, gan nacionālisti) par šo salīdzinājumu trako, galu galā jau pašā sākumā tiek paziņots, ka ir vairāk atšķirīgā nekā kopīgā. Ja vajadzētu, arī es ar Hitleru varētu būt 2 ūdens lāses, ja vien tiktu salīdzināti pareizie parametri (tie pārsvarā būtu tādi parametri kā „hromosomu skaits šūnu kodolā” vai „ribu skaits”). Cits jautājums, vai šim salīdzinājumam un sižetam vispār ir kāda jēga. Tas ir retorisks jautājums.

Nepietiek ar to, ka visi šokā, parādījušās arī sazvērestības teorijas par to, ka sižets ir bijis tik stulbs, ka tā noteikti ir citu mediju provokācija. Kādai politikai un medijiem pietuvinātai personai prasīju, kā tas ir. Tas ir tā:
Ancim Krauzem no LTV zajebala tas „Nekā Facto”, tāpēc viņš izdomā debilu sižetu, kuru vajadzētu parādīt „Nekā Facto”, lai visi domātu, ka TV3 gan ir lohi. Tikai tagad jāizdomā, kā piedabūt TV3 kaut ko tādu vispār parādīt. Ancis Krauze nav vakar dzimis un jau nobružājies nežēlīgajā žurnālistikas pasaulē. Viņš zvana Oditai Krenbergai: „Klau, Odit, noticis briesmīgs noziegums. Lindermanis tak ir mazais Hitlers. Besī, ka Kolāts un Kots neļauj par to taisīt sižetu, viņi neļauj glābt Latviju. Ja es būtu tik neatkarīga televīzijā kā Tu, uztasītu veselu dokumentālo filmu.” Lai izklausītos ticamāk, Krauze, savu runu papildina ar dažiem lamuvārdiem, tas rada iespaidu, ka cilvēks tic tam, ko runā. Tā kā Odita šo telefona zvanu saņēmusi kopā ar malku širaziņa „Vīna studijā”, viņai divreiz nav jāsaka, viņa pudeli atstāj pustukšu (tātad 1 malks – puspudele) un aizskrien uz televīziju, uztaisa sižetu un Krauzem nosūta īsziņu: „Paldies par ideju!”
No sākuma sazvērestības teorijām atmetu ar roku, bet tad atgriezos pie šī texxxta sākuma – to uzrakstīt man ieteica LNT žurnālists. Viss skaidrs! Krauzes vietā ieliekam Māri Grigali, Ko(lā)ta vietā – Ēķi. Kāpēc tas viss? Jo LNT un TV3 tagad ir viens vesels, bet tak skaidrs, ka LNT džeki grib, lai krutākajā raidlaikā tiktu rādīts „Degpunktā”, nevis „Ugunsgrēks”. Un pēc šitā sižeta LNTTV3 priekšnieks Koziols paņem telefonu: „Odit, tas sižets bija fail. Tu esi atlaista. Un savāc savu Timmermani ar visu viesnīcu arī!”

Gada pēdējā dienā neklātos rakstīt texxxtu par ss.lv iepazīšanas sadaļu, un katrs nopietns medijs tagadiņ uzskata par svarīgu apkopot gada notikumus un personības. Gada laikā esam izauguši no divām delīrija novārdzinātām vecenēm līdz sešiem nopietniem autoriem, kuru vienīgā problēma dzīvē ir tukša glāze. Kādi notikumi pavadījuši mūsu ekspansiju, un bez kā mēs nebūtu varējuši dzīvot? Atbildi uz šo jautajumu kopīgi meklē ģeogrāfijas nacisti un Endzelīna mazbērniņi Elīna Kolāte un Rihards Johansons.

Ta ka piektdien piedzeros, bet sestdien uz pagjiram ciemos atnaca divas “sodien nevajag dzert” viina pudeles, tad tikai likumsakarigi, ka svetdien izlasitaa intervija ar latvieshu tautas varoni Valdi Zatleru radija sajusmu un nigrumu vienlaikuskuss. Valdis Zatlers vispar ir loti interesanta persona Latvijas politiskaja dzive – ikviens zina kadu, kam dakteris Valdis arstejis kajas, piemeram, manam bralim vins laboja salauzto pirkstu pec tam, kad vecaka maasa vinju bija ietriekusi bortaa, te peksni vins kluvis par prezidentu un ieguvis iesauku Zaglers, tad vienaa naktii kluvis par Che, bet sobrid neviens pat isti nezina, ko sacit. Taa kaa nezinu nevienu cilveku, kas lidzinatos Zatleram, tad vinja darbibas salidzinashu ar uudeni - tas ir kaa tad, kad izzhust tada milziga upe kaa Rio Grande – tas reali ir noticis 2001. gada, patiesham, bet tas ir kaut kas tik loti WTF, ka to vispar nav iespejams saprast.
Skiet, Marcis Bendiks bija tas chalis, kas apgalvoja, ka intervija Latvijas Radio Stokenbergu “eksponejusi kaa pilnigu idiotu”. Vienigais, kapec nevaru teikt, ka Gunta Bojara intervija eksponejusi Zatleru kaa pilnigu idiotu, ir patiesiba – es neesmu Marcis Bendiks (starpcitu, Apollo.Lv komentaros atrodama informacija par to, ka Bendiks esot Skjeeles krancis). Es neesmu Marcis Bendiks un atzishos, ka man pagaja samera ilgs laiks, lidz sapratu, ka "Dienas" Guntis Bojars nav tas pats, kas bijushais Riigas meers Gundars Bojaars.

Diemzel internetaa bija pieejama tikai dalja no intervijas, un manaa piemajas kioska aviizes “Sestdiena” nav, tapec negaidiju ne mirkli un versos pie kada a/s “Diena” valdes locekla un paludzu atsutit pilnu intervijas tekstu. Paldies vinjam par to. Pilns intervijas teksts Times New Roman 12 fonta aiznjem 7 A4 lapas, tatad kaa normaals skolas referats par Bleezu Paskaalu.


Intervijas sakuma Zatlers atskatas uz savu lielako varonjdarbu – Melnaa Brunjinieka athujaariishanu ar nazi jeb Riikojumu Nr.2., kas rosinaajaa balsot par Saeimas atlaishanu. Tas ir bijis vienkarshi super, jo pec tam radits specigs politiskais speks, “kurš vēlēšanās ieguva 22 mandātus, kas ir ļoti daudz, tas ir plus 22, ja mēs rēķinām”. Loti labi, ka Zatlers norada, ka ir domajis tieshi plus 22, nevis miinus 22. Un beigas valdiba nav neviena oligarha un tulin pat ari bus nosledzies Riikojuma nr.2 cikls. Bijushais presidents un toposhais Laachpleesis atklaaj, ka shis riikojums “tomēr ir pierādījis, ka viena liela daļa no Saeimas spēj domāt savādāk, uzvesties savādāk un arī rīkoties savādāk.” Isti nesaprotu, kura Saeimas dalja taa ir un kas taas par savadibam butu. Vienigais, ko speju iedomaties – oligarhu partijas, kas nav iekljuvushas Saeimaa (tatad – rikojushas savadi gan).

Lacplesim jau ari nebija viegli tikt no Burtnieka pils uz Aizkraukli un beigas vel uztaisit savu alus skjirni, tapat tik viegli neiet Zatleram – vinjam visi no skauma saka: “O, Tu kruts, Tevi par Saeimas virsaiti, Zatler for president, shalalalala!” A kas beigaas? Beigaas neviens neko nezina, nenobalso un tad vel telo, ka neka nezina. Shmaras! Un ieprieksh Lachplesis runajis par politisko kulturu, kuru stimulejis Riikojums Nr.2. Hmm, varbut tas ir tapat kaa ar ekstazii un erekciju – nevis stimulee, bet simulee.

Izdarishu nelielu atkapi, lai pazinjotu, ka tikko tvnet.lv izlasiju, ka vecais drazejs Berluskoni ieklauts cilveku tirgotaju sarakstaa. Super!

Zatlera meerkjis jau izsenis ir atcelt sleegtos balsojumus Saeimaa. Domaaju, ka pie viena vajadzetu ari veeleeshanaas balsot aizklati un anoniimi. Tiri tapec, lai nebutu ta traka plaisa starp valdosho klikji un “Jums tur - lejaa” (© N. Lochmele oligarhu kapusveetkos 2011).

Iepsejams, dazi ir ieverojusi, ka otrais vardins Zatlera partijas nosaukumaa ir “reformu”, kas nozime, ka tagad viss bus citadi, un vislabak butu bijis, ja Saeima tiktu ari Slesera reformu partija, jo, domaju, ka katrs piekritis, ka labak divas Zannas d`Arkas neka viena. Slesera reformas parsvara ir saistitas ar interpunkciju (t.i. – turpmak komati teikumos jaaizstaj ar vaardu “lidosta”), tad Zatleram ir veselas tris dazadas reformas: izglitibas finanseshanas modelja mainja (ir ok), tautas velets presidents (wtf) un kaut kas ar nodokliem. Viss notiek, jo “sheit nekas nav uzkaries”. Tomer ceru, ka tautas velets prezis nenotiks nekad, jo, ja taads mums butu, tas buutu Raimonds Pauls vai arii Alla Pugachova, ja veleshanas notiktu 8.martaa. Lai nu kaa, reklaama Zatlers esot apgalvojis, ka labprat klutu par tautas veletu prezidentu, bet tad atkal izradas, ka nemaz negrasas kandidet. Es gan nesaprotu, ko tas Bojars var piesieties – prezha veleshanas tak pec simts gadiem, Rio Grande pa to laiku var paspet izzhut un atkal pieplust slapja. Bet vai Bojaru pish, ko es domaju? Nedomju vis, tapec vins tomer tincina Zatleru: “jaa vai nee?” Nakamos 2 teikumus, kas ir Zatlera atbilde, lasiet seviskji rupigi, pirms tam mazliet ieraujot kaut ko no kaklinja: “Es varu pateikt arī kategorisku nē, tāpēc ka jūs visu mērāt pēc savas mērauklas. Jūs mērāt to, ka cilvēki nevar apstāties, ja reiz viņi grib būt kāda augsta amatpersona, tad viņiem gribas vēl un vēl un mūžīgi mūžos.” Domaju, ka tikapat jedzigi uz barmenja jautajumu “ko ieliet?” buutu atbildet ar apmeram: “Shmiga manu dzivi dara skaistu, seviskji, kad ta ir ielieta glaazee, gribas veel un veel, un muuzhigi muuzhos.” Protams, ja ko tadu pateiktu kaadaa reali indie vietaa, barmenis uzsauktu dzerienu, bet Purchika baaraa shitaa gan varetu vienkarshi norauties pa tauri. Bojaars ir tikpat glups kaa es un nesaprot, kaa tad iisti bus – jaa vai nee. Taapeec prasa atkal – praidam jaa vai praidam nee? Zatleram zajebala: “Nu, nekaitiniet mani!”

Talak atgriezhamies pie intervijas sakuma – ZRP dabuja 22 mandatus, bet kas viegli nak, tas viegli iet, tapec 6 mandatus uzreiz arii papisa, jo Olsteinam (kaut kur dzirdets dzeks, nebija agrak kada citaa partijaa?) un Brigaderes Maijai Zatlers bija noriebies un vinji pasauca lidzi vel 4 tanksitus un aizgaja prom. Te nu jautajums – vai seshiem (2+4=6 – red.piez.) maziem bundziniekiem Zatlers riebies no laika gala vai sariebaas tieshi pec veleshanam ar savu pirmsmenstruaalaa sindroma mociitaas jaunas meitas laushanos? So jautajumu Bojars uzdod Zatleram un te beidzot preciza, saprotama atbilde: “Uz šo jautājumu neatbildēšu.” Turklat, Zatleraprat, uz so jautajumu ari neatbildes pats Olshteins, jo vins partija esot iestajies emociju vadits, nu, tjipa no sakuma “OMG! OMG!”, pec tam – “WTF! WTF!”. Zatlers pie viena prognozee, ka visticamak, arii citi partijas biedri nonaks “WTF! WTF!” faazee un tiis makskjeres. Tatad tie, kas cereja kljut par Zannaam d`Arkaam te vairs nevar palikt, jo taa vietaa, lai hujaariitu nost galvas ljaunajiem, kopiigi jaadodas uz mezhu cirst malka naaves saartam. Ko Aristotelis par to teiktu? Droshi vien atkal kaut kadu sviestu.

Talak dzeki paruna par to, vai vajadzetu ierosinat tadu prikolu, ka visiem shitiem deputatiem, kas beg no partijam, vajadzetu nolikt mandatu uz kresla un taisna celja chapot uz ss.lv mekleet darbu. Ko Zatlers par to domaa? “Tas ir rūpīgi jāizdomā. Bet es domāju, galvenais šeit ir, ka vēlētājs jutās pievilts.” Labi, ka vins pats nekada veida pievilis savus veletajus, malacis, varonis, stalts kaa briedis, gudra kaa skudra, Andrejs Upiits lec kaa krupiits.

Protams, kaartiigaa viiru sarunaa pie treshaa vinaara japarunaa arii par to, kas tad iisti bija ar to Saskanjas Centru – jaa un nee, par un pret. Bojars jautaa: “Zatler, ka gadiijaas, ka teici, ka Saskanjas Centrun no valdibas vares izshaut tikai tanki, bet beigas tomer pardomaji?” Te Zatlers aizrada, ka taa ir tikai zurnalista interpretacija. Zatlera interpretacija ir tada pati kaa vinja kundze: “Tiesha un skaidra.” Tieshaa un skaidraa interpretacija ir saistita ar specialu “sabiedribas saliedeshanas programmu”. Cik noprotu, tas nozime, tas nozime aicinat valdiba krievus, tad pasutit nah, tad uzaicinat nacionalistus, tad apvainoties un nerunat, tad atkal runat.

Intervijas beigas Bojars intereseejas, vai gadijuma Zatlers sho piecu meneshu laikaa gadijuma nav mainiijis viedokli par kaut ko. Te dzeki netiek skaidriba par to, kurs kuru intervee:

G.B.: Šajos piecos mēnešos jūs viedokli nevienā jautājumā neesat mainījis?
V.Z.:Vai jūs varat minēt kurā?
G.B.:Es jautāju.
V.Z.:Es jautāju, vai jūs esat pamanījis kurā?
G.B.:Es jums uzdodu šo jautājumu. Tā ir jūsu pozīcija, jūs sakiet – jā vai nē.

Beigaas, protams, Zatlers pasaka, ka vins nu nav tas lupatlasis, kas maina savu viedokli, visa zaale reaali reec.

Bet sitiet kaut nost, man tochna liekas, ka ar to Zatleru kaut kas nav tiirs. Vainu vins ir pilings idiots vai ari reals gjenijs un visus normali chakaree. Kaapeec idiots? Taapec, ka 4 gadus ar vinju stradajushi visadi tur viedie runas meistari un padomnieki, bet vins vel aizvien spej runat tik nesakarigi. Tik nesakarigi, ka tas tiesham rada aizdomas par to, ka tik traki tachu nevar buut –vins izliekas Bathedu, kas Nacionalaja Teatri noskatijies “Vadoni”, bet isteniba gan jau draudzejas ar sevis it ka nistajiem oligarhiem un mulkjojas, lai tik noverstu uzmanibu no vinjiem. Kapec bija jaatlaizh Saeima? Tapec, ka oligarhi juta realus suudus, jo KNAB tur kratiijas vinjiem apkart. Ta vinji satikaas kaadaa viesniicaa:

A1: ko daraam?
A2: mosh lai Zatlers atlaizh Saeimu, mees tjipa buusim nost no skatuves, Zatlers veel bljaurees, ka padzinis oligarhus, visi reali taa arii domaas, neviens pat vairs neatceresies, ka mees izskataamies, jo Zatlers veel pateelos mulkji, visi tik runaas par vinju, par vinju.
A1: laba ideja. Un ko Tu domaa, A3?
A3: lidosta.

Labdien.
Pirmkart, atvainojos par to, ka sis ieraksts nebus piepildits ar garumzimem un citiem prikoliem, kas raksturigi latviesu alfabetam. Otrkart, ar texxxtu galvenas redakotres tiesibam ludzu piedosanu par aizvadito tuksho menesi. Vai tas atkartosies? To mes nezinam © Mara Zalite
Vakar man bija planota ekskursija uz alus bruzi, bet, ta ka to nevareju atrast, nolemu rast ekvivalentu vakara piepildijumu un noskatijos raidijumu “Degpunkta”. Un ir tikai likumsakarigi, ka pec ilgas kluseshanas texxxtos atgriezos tiesi ar so. Kapec likumsakarigi? Pirmkart, texxxtu atputas mirklis galvenokart saistits ar manu iekulshanos visai kriminalaas darbibas, logiski, ka no ta visa mani ara var izlikt tikai tads krimikjis kaa “Degpunkta”, kas vienmer sakas ar to, ka “astondesmit septitaja gada dzimusi kolaate nezinaaja, kaa labaak pavadiit vakaru”. Otrkart, pirms daziem menesiem kolegje DJ sanjema aizradijumu no kadas lasitajas par to, ka nav jau labi rakstit par Aleksandru Kurusovu kaut kadu huinju, jo - kaa tad pati DJ justos, ja kads kaut ko publiski uzdirstu kadam vinjai tuvam cilvekam? Lai Juus saostu kontekstu, informeshu, ka ar jauno “Degpunkta” vaditaju Tali Eipuru esam bijushi uz paris randinjiem, tapec otro reizi texxxtu vesture megjinasu darit ko nebijusu – dirst par saviem draugiem (pirmais bija andris skjele). sobrid klausos pet shop boys dziesmu “it`s a sin”.
Isi pirms raidijuma vaditaja mainjas satikos ar Eipuru un vins, labi zinadams, ka varetu klut par texxxtu subjektu, megjinaja man dot majienus, ka nu saksies kaut kas, par ko man njirgt. No nelielaas informacijas devas, kas man tika sniegta, secinaju, ka turpmak Eipurs (blagj, tiesham mulsinoshi rakstit par dzeku, kuram vairakkart esmu teikusi, ka vins ir reali smuks) vadis raidijumu par attiecibam un par to, kaa tas atri risinat (tatad – par naavi), un visticamak raidijuma nosaukums buus “es vinju mileju, bet vins nomira”. Talu no patiesibas jau nebiju.
Tie, kas kadreiz skatijusies televizoru, zina, ka agrak “Degpunkta” vadija kaut kads cits vecis. Kapec nepieciesama raidijuma vaditaja mainja? Kads krasatulja sacija, ka tas varetu but tapec, ka andrejs eekjis ir izdomaajis, ka grib, lai aiz cienjas pret noziedziniekiem vaditajs stavetu kajas, bet ieprieksejie to nav bijusi spejigi izdarit. Bet, pavei, Talis Eipurs nedzer (si ir pedeja reize, kad texxxtos tiek lietots vards “nedzert” kaut kada locijumaa), tapec andrejs eekjis nekaveejas ne mirkli un Eipuru ar savu zvanu parsteidza burkanu vagaa.
Vardu “Eipuram” un “stav” atrashanas vienaa teikumaa jebkados locijumos sakonteji bija tikai pienjemums, tapec devos uz LNT video sadalju, kur noskatijos 27.oktobra raidijumu, lai redzetu, vai tik tiesam vins neapgazas. Iesledzot telljuku, man shoks – reklamas Eipuram ir rozaa krekls, bet no telljuka ekraana manii noraugas zverinats advokats Talis Eipurs uzvalka, var redzet, ka vinjam kaads licis skuuties, bet nav tik traki ka citaam LNT sejaam, kas, kaa izskatas, skujas divreiz diena (es ka dermatologje saku, ka tas nav labi).
Raidijuma sakuma Eipurs skatitaju informe par to, ka si ir raidijuma tiesraide. Tas nozime, ka raidijuma varonji droshi var tvitot par to, ka sobrid cietuma ed putru, un tadejadi parsteiguma moments skatitajiem netiek izjaukts. Talis atceras kadu no ieprieksejiem raidijumiem, kur kaut kads dzeks milotajai sievietei iepisis ar kaju pa galvu, un izradas, ka tas esot izglabis sievietes bernu nakotni. Hmm, es vienreiz pret betona griidu paarsitu galvu. Vai tas kaut ko ir izglaabis? Nee! Daziem shaja dzive ir nenormali noveicies! Talak viss stasts ar baltiem burtiem tiek iegravets uz sarta fona, tadejadi radot asociacijas ar zobiem, kas rotaajas saartaa mutee.
Eipurs jau nav tads, kurs pats stastis stastu, kas atgadina muti, tapec stafeti parnjem vinja draudzene Inese Supe. “Kapec uzreiz draudzene?” varbut prasisit. Ka tad veel izskaidrot sito???




Talak Talis stasta par kadu nodegushu maju, kuras iemitniekiem televizora skatitaji saziedojushi teju seshas shtukas un linoleju. Domaju, ka shaja mirkli visiem jabeidz dirst par to, ka telljuks ir velta laika skjieshana. Stasts nav parak interesants, bet pierada, ka “Degpunkta” nodarbojas ari ar socialo problemu risinashanu, ka pashi postule kaut kada reklaamaa.
Ir pilnigi skaidrs, ka Eipuram par shito shovu loti daudz maksa, jo vins vispar ir vienigais, kas taja televizija staav. Kaut kur jau tas pikjis, ko vinjam dot, ir janopelna, tapec pec tam, kad Talis pazinjo, ka raidijuma kulminacija – intervija ar traka slepkavas fateriti – vel tikai prieksa, saakas reklaama, kuraa Harlads Burkovskis informe, ka vaveres kraj riekstus. Vel skatitajs tiek iepazistinats ar kaut kadu urbi, kas tiks gala ar visam skruvem, kam nolauztas galvinjas. Tiesham loti noderigs priekshmets. Septinju minushu laika tiek sapelnita nauda, ko pikjot Talim un atgriezamies raidijuma.
Ta vieta, lai mes redzetu solito interviju ar slepkavas faateri, mums atkal ir jaskatas uz Eipuru, kursh megjina izrunat vardu “dezoksiribonukleinskabe”, kam seko kaut kadas laboratorijas zhurkas stasts par to, ka vinji te visi ar DNS stradaa ka seriala. Atceros, ka vienreiz “Ugunsgreka” Andris Berzins izrava matu no savas meitas galvas, lai varetu noskaidrot, vai ta tiesham ir vinja meita. Kaut tagad zinu, kur vins isti to matu nesa, tik un ta nepacietigi gaidu solito interviju ar slepkavas faachuku.
Velak izradas, ka sizhets par DNS ir bijusi liega pareja no reklamas uz interviju ar Juziku (slepkavas teta vards) – ja reklama ir “re, cik kruta, perciet!” un slepkaviba ir “omg, asinis, kliedzieni”, tad DNS sizets bija tads “ik kruta mes stradajam, visu varam uzzinat, analizejot asinis vai spermu, bet, pavei, Jelagava nevajadzeja ne asinis, ne spermu – slepkava pats atzinies!”. “Degpunkta” izsaka viedoki par to, ka slepkava bijis neuzmanigs, bet so viedokli veletos apstridet – ja kads ir godpratigi atzinies, tas nozime, ka vins ir godigs un uznjemas atbildibu par savu ricibu.
Sizets sakas ar manu miljako televizijas sizetu motivu – zurnalists nak tuvak kamerai lidz mirklim, kad var saprast, ka tas ir zurnalists, nevis kaut kads vietejais jelgavas plencis. Skrienot laikam pa prieksu, pateiksu, ka ar to pashu sizets beidzas, tadejadi simbolizejot, ka tada parunashana jau neko nemaina.
Juziks raksturo savu delu : “Iedzer, iedzer, katrs jau iedzer!” Nevaru vainot Juziku par shadu spriedumu, jo vins nav saticis trisgadnieku Eipuru, kurs nedzer. Juziks turpina : “Palamaties? Skaidrs – visi makam palamaties.” Ka var noprast, vins atbild uz jautajumu par to, vai ir bijis iespejams nojaust, ka dels varetu shita izdarities pa divi devinji. Bet intervet faachu – tas jau nav tas, kas jadara, ja grib uzzinat daudz maz objektivu viedokli, jo katrs normals teetis tachu savu bernu miles muuzhigi muuzhos. Tapec, protams, informacija jaievac veikala, kur pardevejas zina stastit, ka Sergejs (slepkava) esot bijis stipri jocigs - nav gajis skola, bet pedeja laika pat stradajis un dienas, kad sanjemis invaliditates pensiju, esot iepircies «ta stingraak». Zurnalists, kurs nav ne Inese Supe, ne Talis Eipurs uzreiz, protams, prasa, vai stingraa iepirkshanaas grozaa atrodas arii shnjabis. Izradas, ka nekads traks shnjabdeguns vinjs neesot bijis, ko gan nevaretu teikt par vinja upuri Svetu, kas gan esot milejusi ieraut, bet taja pasha laika upuri loti mileja vinjas kaiminjiene, jo galvenais, lai “goda cilveks ar dievu draugos”. Nu, tas ir tas «pasaki, kas ir tavs draugs/suns un es pateiksu, kas esi tu pats» stafs.
Drosi vien sadas intervijas rezultatam butu jabut atbildei uz jautajumu par to, ka rodas tie slepkavas, kas upuri sacert gabalos, lai pecak kads makskernieks uz aakja atrastu nevis liidaku, bet gan sievietes galvu. Es shadu atbildi neguvu, bet nenozeloju pusstundu, ko veltiju raidijumam, jo, pirmkart, redzeju, kaa Eipurs izskatas televizoraa (visi, pilnigi visi televizora izskatas slitkak neka dzivee), otrkart, raidijumaa kaut kada mirkli uzpeldeeja arii Ivo Grisnins Grislis, kurs savulaik ar savu dziesmu megjinaja startet Eirovizijas Latvijas atlase. Vinjam bija prikoljna jaka un smiekliga dziesma, bet, ta ka vins nedanuja pilnigi neko, aiz bedam toreiz piedzeros.
Ta esam nonakusi lidz raidijuma beigam, kad Eipurs ir terpies havajieshu kreklaa un vinjam apkarty danco septinjas kailas jaunavas, tadejadi simbolizejot, ka haters gonna hate, bet beigas «viss buus labi» ©saskanjas centrs . Ja viss buus labi, tad logjiski, ka vieta prikols par veceni, kas jau vairakus gadus bijusi parliecinata par to, ka latvija viena no 2 oficialajam valsts valodam ir krievu. Kaazas jau biezi vien ir tads pagrieziena punkts dzive, un tads tas bijis ari shai sievietei, jo tikai tad, kad vinja saka shkandalu par to, ka kaazas nenorit krieviski, vinja uzznaajusi, ka vairakus gadus dzivojusi ar maanju un pestelju pasaule. Cik likumsakarigi saaku, tik likumsakarigi beigsu (kaut vakar tas Eipurs ekspresintervija noradija, ka neprotu beigt) un no kaazu prikola paarieshu uz veel vienu lieku apsveikumu texxxtu autorei DJ ar appreceshanos.

Šķiet, ka texxxti ir uzkāpuši uz korķa, no kura netiek nost, jo tas ir lipīgs, jo visi pēc kārtas kavē savus darbu nodošanas termiņus. Labā ziņa ir tā, ka par sodu kārtīgi pievilksimies, bet sliktā ziņa ir tā, ka esmu saņēmusies pārtraukt slinkuma uzvaras gājienu. No sākuma pēc kāda lasītāja ieteikuma gribēju rakstīt par, IMDBprāt, sliktāko filmu par supervaroņiem - zīdaiņiem, bet tā bija tik bezsakarīga, ka nebija, ko teikt. Tad dienu pavadīju Amsterdamas praidā un gejbārā, bet tas bija tik koši, bet bezsižetiski, ka arī nav, ko teikt. Tad sapriecājos par pajoļa Dimitera domu atteikties no pilsonības, bet tā biju sapriecājusies, ka neko nevarēju pateikt. Tā ar slavenās žurnālistes Zanes Penezes palīdzību nonācu pie Latvijas Radio raidījuma „Sirdslietu aģentūra”.
Dažs varbūt domās, ka rakstīt par radio nav gluži ētiski, jo tad spļauju akā, no kuras pati esmu dzērusi. Jā, atzīstu, ka Latvijas Radio esmu dzērusi ne vienu reizi vien, bet, pirmkārt, man pohuj, otrkārt, iespļaušana akā nemaz nav nekas šausmīgi traks. Tas ir līdzīgi kā savu puņķu nogaršošana. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka to nekad nav darījis!
„Sirdslietu aģentūra” nebūt nav sliktākais Latvijas Radio raidījums (par šausmīgāko no līdz šim dzirdētā nosauktu to Lias Guļevskas raidījumu, kur viņa sarunājās ar Normundu Rutuli, bet abi izlikās, ka Rutulis ir Emīls Dārziņš. Retards!). „Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, kuru agrāk Dzintars Tilaks vadīja ar kādu sievieti un nemitīgi lielījās ar to, ka ar raidījuma palīdzību iepazinušies tik un tik ļubovņiki un piedzimuši tik un tik sīkie. Šoreiz studijā nav sievietes, bet ir ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis, lai runātu par to, vai ir iespējama tikai draudzība starp mātītēm un tēviņiem. Netieši raidījuma veidotāji jau sākumā grib norādīt savu viedokli, jo sākuma džinglam, kuru remiksējusi 100.debija, seko Bon Džovi dziesma par „Friends will be friends” tematu.
Abi kungi jau uzreiz pasaka, ka temats ir delikāts, bet tomēr aicina klausītājus sūtīt stāstus ar savu pieredzi uz e-pastu sirdslietas@radio.org.lv. Jau pašā sākumā raidījums mani pārsteidz – Arnolds pasaka, ka sekss patiesībā ir visu laiku ar jebkuru. Skaidrs, ka viņš ir spējīgs džeks. Šī teorija man patīk. Iedomājos, ka man ir sekss ar Djego Forlānu (kruts futbolists no Urugvajas).
Labais stils ir citēt kādu gudru cilvēku, tāpēc Arnolds citē „sengrieķu filozofus”, kas sacījuši, ka tikai starp vīriešiem varot būt draudzība. Te gan viņš piebilst, ka pasaulē pastāv visas krāsas. Tā noteikti ir kāda dziļa doma, ko es nesapratu. Tāpēc vienkārši piedāvāju iepazīties ar dažādām krāsām:



„Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, bet ne par nāvi, tas nav raidījums par „Es viņu mīlēju, bet viņš nomira”, tas ir raidījums par „Es viņu mīlēju”, kur katrreiz cilvēki zvana un sūta vēstules. Te arī pirmais zvans ar pieredzes stāstu: Kāda kundze atklāj par sevi ļoti intīmus faktus – viņai jāskrien uz autobusu un dators esot nobeidzies (uzmanīgāk, kundzīt, Jūs sākat aizskart nāves tematiku). Viņa stāsta, ka viņai džeku draugi bez kaut kādiem šuri-muri „paskaties manu balto zirgu” bijuši dahuja. Dzintars Tilaks pēc visa sievietes teiktā saprot, ka iepriekšējās dienas viņa aizvadījusi kunga prātā, tāpēc loģisks sestdienas rīta jautājums: „Un kā ir šobrīd?”

Pēc zvana programmas vadītājs un ģimenes konsultants atzīst, ka ir pienākuši laiki, kad arī sievietes var izvēlēties vīrieti, ne tikai sēdēt disenē uz beņķa. Pēdējoreiz disenē uz beņķa sēdēju piektajā klasē. Tas bija diezgan veiksmīgi, jo mani uz deju uzaicināja izsitējs no vienpadsmitās vai divpadsmitās. Nu, baigais prikols, baigis prikols, bet, ja kādam rajonā pateikšu, ka vienreiz dejoju ar Modri, visiem uzreiz baigā cieņa pret mani (jo citādi baidās dabūt pa tauri).

Otrā zvanītāja ir Olita, kas stāsta, ka viņai ir džekdraugs 30 gadu, diezgan garlaicīgs stāsts, bet viņa vismaz atstāj savu telefona numuru, sadalot to četros divciparu skaitļos.
Tālāk džeki spriež, ka vīrieši draudzībā parasti mēģina iepludināt kaut ko citu. Cik saprotu, runa ir par spermu. Tad ir runa par kādu Andru Sloku, kas saka, ka vislabākie draugi ir geji. Patiesībā man pajāt, ko šī Sloka teikusi par džekiem, svarīgs ir viņas uzvārds, jo laikam vēl aizvien Pļavniekos uz kādas mājas sienas var izlasīt dzejoli „Ēriks Sloka pimpi loka”. Domāju, ka tas (locīt pimpi) ir daudz iespaidīgāk nekā domāt, ka geji ir baigie draugi.
Trešais zvanītājs ir kāds džeks, kas grib pārdot kravas busiņu. Tā kā šis ir attiecību un jūtu raidījums, tad nospriežu, ka busiņa ir krava ir pilna ar ģetkām.
Ceturtā zvanītāja stāsta, ka viss ir nepareizi – ja džeks ir smuks, agri vai vēlu to dabūs gultā, bet draugs var būt tikai tāds džeks, kurš ir nesmuks. Šķiet, man šis tas dzīvē jāpārdomā, jo mani draugi īstenībā ir baigie smukulīši. Varbūt tas nozīmē, ka agri vai vēlu dabūšu viņus gultā. Varbūt, bet tad tas būs tik vēlu, ka es jau būšu nolikusi karoti.
Arī džeki piekrīt, ka ir jādraudzējas ar nesmukām meitenēm, jo draugs ir „tēlnieks vai režisors, kas palīdz izkopt sieviešķību”. Tas esot vairāk par „Eu, kāda beibe!”
Nākamais zvans ir garlaicīgs, bet to kompensē nolasīta vēstule, kur kāda vecene atklāj, ka vienreiz pālī nopisusies ar ģimenes draugu, kamēr viņas vīrs, kas bijis vēl lielākā štīmī, gulējis citā istabā. Domāju, ka to var saukt par nelabvēlīgu ģimeni. Dzintars Tilaks šokā un tik maurē: „Kā tas var būt? Kā tas var būt?”

Tālak kāds zvans no sievietes, kas labāk saprot vīriešus un nav devusi pišuku savam drugānam vienu dienu pirms viņa kāzām. Stāsts pilns spriedzes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa no uztraukumu beigās aizmirst pati savu telefona numuru.
Tālāk džeki mētājas ar smalkiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – zēni no sākuma draudzējas un izliekas par labajiem, bet īstenībā viņiem ir „draudzības Trojas zirgs”, un, kad klāt tiek pievienoti „trakie aģenti” alkohols un tumsa, džeki „kāpj uz bruņmašīnas” – brīnišķīgs pišuka apzīmējums.
„Sirdslietu aģentūra” nav nekāds lētais raidījums, tāpēc te neviens necitē Paulu Koleju, bet gan kādu žurnāla „Cosmopolitan” rakstu. Citātam seko ļoti kolorītas dāmas zvans – viņa elš, runā ar amerikāņu akcentu un atzīst, ka viņai ļoti patīk flirtēt, un rodas iespaids, ka viņa sarunas laikā masturbē. Šai sievietei ir ļoti konkrēti mērķi – viņai vajag atrast čali šim pašam vakaram, ar kuru uzdejot Mazajā ģildē. Pie reizes atzīst, ka viņa pieder džekam, ja viņš labi dejo. Viņa noteikti pieder Reinim Sējānam.

Tā raidījums pietuvojas noslēgumam, kur vismaz džeki ir vienojušies, kur beidzas „tikai draudzība”. Tas ir tad, kad sākas pišuki un saulrieta skatīšanās. Te vēlos piebilst, ka jūnijā divatā ar texxxtu autoru Rihardu Johansonu skatījos saulrietu, klāt piedzerot šampanieti pa četrdesmit četriem latiem, un viņš man uz pleciem uzsedza segu, kad atzinos, ka ir auksti. Šķiet, mūsu „tikai draudzība” ir beigusies...Bet kas vispār ir „tikai draudzība”? Kālab, par to runājot, tiek klāt likts vārds „tikai”, ja reiz draudzība ir kaut kas nozīmīgs un visbiežāk ilglaicīgāks par visiem tiem šuri-muri? Nesākšu runāt par tādu šur tur sastopamu fenomenu kā „sekss pa draugam”, bet kā ar atbildi uz raidījuma sākumā uzdoto jautājumu par to, vai ir iespējama druadzība starp vīrieti un sievieti? Tas ir tāpat kā puslitrs šņabja – viens var izdzert, viens nevar, taču arī veselīgs varētājs nedzer ar domu: „Bļa, kā es varu iedzert! Super! Skatieties – tas ir iespējams!” Un nevarētāji nemēģina pārliecināt varētāju, ka tas taču nav iespējams. Galvenais ir vienkārši mīlēt tos savus džekus.

Man bērnībā tika mācīts, ka, ja grib būt pa draugam ar visiem, nevajag baigi runāt par politiku un reliģiju. Pēdējos divus texxxtus esmu veltījusi aktuālo politisko tematu analīzei. Loģiski būtu tagad runāt par referendumu, kur jāizvēlas starp „praidam jā” un „praidam nē”, bet, kopš uzzināju, ka biļeteni, uz kuriem vienīgā izdarītā atzīme ir pimpja zīmējums, neesot derīgi, šādus pasākumus ignorēju, tāpēc šoreiz par reliģiju. Par reliģiju un, lai izietu ārā no sava komforta zonas – arī par kultūru.

Ilgi domāju, kam lai kaut ko uzdirš, līdz uzticīgā Texxxtu lasītāja Alīne Apine pievērsa manu uzmanību "kristiešu draudzes" repa festivālam , kurš noticis šajā vasarā sazin kur. Visi, kas skatījušies kaut drusku festivāla, palikuši bez vārdiem, tāpēc man kā neremdināmai muldoņai ir uzdevums kaut ko pateikt.
Festivālā piedalās 16 reperu, 4 žūrijas locekļi un vadītājs Mārcis, kurš arī dod atzīmes. Žūrijā ir deju meistare, kura ikvienu uzteic par centību, bet novēl izmantot repa stilam atbilstošākas kustības. Otra sieviete vērtē, vai ir savs vēstījums un vai teksts ir gana evanģēlisks. Stiliste Aija iedala reperu stilu šaurajā (špiļkas) un platajā (botas), kā arī teju ikvienam aizrāda, ka vajadzēja kaklā uzkārt blingu, jo tas piedien gan šaurajam, gan platajam reperu stilam. Viktors, kurš runā krieviski, vērtē melodiju (kuras parasti nav) un ritmu (tātad Cypress Hill dziesmu „Rock Superstar”, kas ir pamatā apmēram pusei reperu dziesmu). Turklāt operatora amatā iecelts kāds čalis ar izteiktu pēdu fetišu.
Bet nu par katru reperi pēc kārtas.
Kad uz skatuves uznāk reperis Marija (vadītājs spītīgi nelieto vārdu "repere"), vadītājs Mārcis norāda, ka tad, kad ir gatava, jāpiemiedz Edgaram ar aci, lai šis sāk spēlēt muzonu. Piemiegt ar aci? Tas tak kā aicināt uz pišuku! Bet Marijai tas nav prātā: „Es teikšu jēzu, slavēšu, kamēr vien elpošu.” Žūrijasprāt, Marijai „viss kustējās”, tomēr pietrūka zelta.
Repera Leldes priekšnesums sākas ar zilu gaismu, kas simbolizē mūžību. Nobīstos, ka šī dziesma tik arī varētu ilgt. Netipiski slimam kristietim, šeit jūtama medicīniska pieeja:„Sirdī ir tādas lietas, kas tur mani pie dzīvības.” Leldei pašai sava dziesma ļoti patīk, un var just, ka tās laikā viņa tuvojas orgasmam. Līdzīgi kā dzerot barā - balss kļūst skaļāka un saļāka.
Es nezinu, vai kāds kādreiz ir sapratis, kā izskatās dievs, bet grupa „reperis Andris”, kas sastāv no Andra, kas repo, un viņa dēla Mārtiņa, kas vienkārši fonā tirinās, atklāj, ka dievam ir spārni: „Viņš mani glābj zem saviem spārniem.”
Reperis Elīna Čera nesaņem norādi, ka jāmiedz ar aci dīdžejam Edgaram, kad gribas sākt, bet uz mutes ar` nav kritusi: „Yo, dīdžej, uzliec bītu!” (atļaušos atgādināt, ka „yo” ir vārda „yobnutijs” saīsinājums) Te mēs uzzinām ko vairāk par dievu – izrādās, arī viņam ir darbs. Cits ir pārdevājs, cits ir dakteris, cits ir miesnieks, tiek nosaukts arī precīzs dieva amats – „kungu kungs, ķēniņu ķēniņš”. Tātad raujas pa diviem darbiem. Savu dziesmu viņa beidz ar kaut ko, kas izklausās pēc „visi geji, labi, čau!”, par ko izpelnās komentāru no žūrijas galvenās dzejnieces: „Jaunietisks teksts.” Nevar nepiekrist. Šova vadītājs vēl nav sapratis, kas te tikko notika, tāpēc drošības labad pavaicā: „Tu arī mēģināji dziedāt?”
Indra O ar grupu vēsā mierā sāk tresīt bez muzona par tēmu „divpadsmit”, jo dienā stundas divpadsmit, naktī stundas divpadmit. WTF? Grupai vajadzētu salikt prātus kopā un saprast, ka parasti dienas ir garākas par naktīm. Dziesmas otrajā pusē saprotu, kāpēc tāds bezpriģels, kāpec var dropēt tādā mierā. Izrādās, ka: „Tevi no grāvja izvilks.”
„Tēt, es Tevi mīlu,” paziņo reperis Gundars pirms savas pesņas. Gundars ir pirmais, kas nedzied par dievu, bet gan par šmigu: „Pēc tevis mēs slāpstam.” Tas sajūsmina žūrijas krievu Viktoru un viņš pasaka pirmos 3 vārdus latviski:”Astoņi, hot, normaļna.”
Reperis Dacīte, nē, nav mūsu bijusī kolēģe Dace Jaunupe, bet arī ļoti pragmatiski vērtē lietas un saprot, ka komforts ir apmēram vienādā svarīgumā ar bez maz vai šmigu: „Kungs, tu mani glābi – jaunas botas kājās āvi.”
Kā gadījies kā ne, nākamā reperis ir pasākuma vadītāja Mārča sieva. Meitene vēl nav sākusi repot, kad jau redzam viņas jumtu aizlidojam, un visticamāk tas jāj un jāj, un nepastājas – zemes virsū nav tam mājas. Nosaukums Reperis Kanna liek domāt, ka nu meitene lies ūdeni, bet šis ir kas vairāk, šis Jums mūžmūžos jāatceras: „Tu neesi radīts par sieru!” WTF!
Reperis Evita teic:”Ja Tu paliksi pie dieva, Tu sagrausi sienu” Tomēr pārdomātais brīdinājums meiteni neglābj no mana bargā sprieduma – tas ir tik sķībi un neritmiski kā senos laikos izdarījās Maķedonija Eirovīzijā.
Ja pēc visa redzētā paziņo, ka vakara odziņa tikai būs, tad neviens man nevar pārmest - tomēr neizturu un pirms tam ierauju 50 gramu stiprā alkohola. Un esmu nolēmusi ieraut pa vienam pirms katras uzstāšanās. Un uzvelku trenuškas. Odziņa Kristaps, šķiet, sapratis, ko dara texxxtu lasītājs ik vakariņu, tāpēc viņš ir saprotošs: „Ik rītu ir cīņa ar sevi.” Kristaps man patīk, jo gadījumam, ja pats sev apnīk, ir uzkāris austiņas, lai varētu paklausīties jaunāko MGMT gabalu. Žūrijas čalis Viktors komentē: „Vsjo bila pa reperiskij.”
Pirmais cilvēks ar saulenēm uz acīm ir reperis Dagnija,kas esot izrauta „ārā no mēsliem”. Vai saistība starp saulesbrillēm un mēsliem? Hmm. Žūrija arī sākusi dropēt, jo labas atzīmes dzimst kā dzemdību namā, kaut arī meiteni novēl sakarīgāku tekstu.
Nākamā ir reperis Sandra, kas atzīst, ka apģērbusies tikai šorīt, un, izrādās, nemaz nav mūsu texxxtu kolēģe Sandra Mētra. „Šī būs mana pirmā jums pasniegtā bībeles stunda, kura nāk man no sirds kā īsta junda,” Sandra lasa no pults kā tāda klarnetiste. „Kā mazs bērns grib pupiņu, tā es vēlos savu grupiņu”,”Nedz arī bultu, kas sauc uz cita gultu” un citi teikumi attaisno to, ka pat publika, kas līdz šim ir sēdējusi un plaukšķinājusi, beidzot ir sākusi rēkt.
Tālāk tiek pieteikts reperis Liene „ar profesionālām iemaņām”. Paņemu dubulto šotu. Viņa arī sāk dubulti – liek dziesmu sākt vēlreiz. Krieviski. Tātad pirmais priekšnesums, ko saprot Viktors no žūrijas. Te nu var redzēt, ka nu daļa zāles ir iemigusi.
Reperis Toms (tā sauca vienu no apustuļiem) vēsta:”Tikai lūdz un tapsi brīvs.” Varbūt Solveigai no Ugunsgrēka vajadzētu palūgt, lai viņu izlaiž no cietuma? Uzreiz viss būtu interesantāk. Reperis Toms arī man palīdz izvēlēties, kuru pantiņu skaitīt Ziemassvētkos pie eglītes:
Neesi auns-
pieņem jēzu un kļūsti jauns!
vai tev nemaz nav kauns?
Vai tu tiešām gribi būt auns?”
Pēcāk Toms rosina doties „taisni tur, mēs visi zinām, kur.” Nezinu, ko domājis viņš, bet man taisni priekšā ir Žubrowkas pudele.
Vēl spēle nav galā. Tālāk skatāmies reperi Agnetu, kas jau vienreiz uzstājusies grupas „Indra O” sastāvā. Jauki, ka viņa pati māk ironizēt par sevi: „Aiziet,aiziet, mēs sākam, ķipa baigi repu mākam!” Agneta tā dod, ka kaut kādā mirklī manam kompim sačakarējas skaņa. Te beidzot deju meistare ir mierā, jo Agneta kustējusies ne tikai repa, bet arī ritma stilā un, kaut viņai bijusi „ļoti vārga balss”, meitene dabū 5 desmitniekus, tātad – kļūst par uzvarētāju. Kā izrādas vēlāk, viņa to nemaz neesot pamanījusi. WTF? Ko viņa lieto?
Kaut arī pēdējā dalībniece tiek pieteikta kā reperis Indra no profesionāļiem, pati viņa apgalvo, ir lauva no Jūdas cilts. Tātad kāds no viņiem melo.
Nu visi 16 ir nodziedājuši, tātad esam nokļuvši pie apbalvošanas.

8.vieta - Reperis Sandra. Dāvanā saņem citronu.
7.vieta - Gundars, Dace,Ttoms. Arī dabū citronu, jo tie it kā baigie vitamīni, bet katram idiotam tak skaidrs, ka kāpostā (šoreiz domāts dārzenis) ir vairāk vitamīnu nekā citronos.
6. vieta- Lelde
5.vieta - Evita, Dagnija.
4.vieta - Andris, Liene. Pēkšņi atčoknos, ka ar „Uzvarētājiem vitamīni” moš ir domāts amfiks.
3.vieta - Marija, Elīna, Indra O, Indra K. Trešās vietas ieguvējas dabū to, ko pasākumavadītājs sauc par lielo piķi – 5 latus. Viņš arī atzīst, ka: „Trešā vieta – pati labākā vieta.” Nahuj turpināt apbalvošanu?
2.vieta - Kristaps un Kanna. Viņi balvā dabū ne tikai piķi, bet arī chupa chups blingus. Tā kā dāvanu pasniedz stiliste, viņa nākamreiz nevarēs piepisties par šiem aksesuāriem.
1.vietu, kā jau mēs visi sen zinām, dabū Agneta. Vaicāta, ko viņa darīs ar uzvarētājas 15 latiem, viņa atbild, ka laika pirks riktīgi lielu šokolādi.

Tā nu beigās sanāk, ka esmu noskatījusies vairāk nekā 2 stundas ar šo drausmīgo viģiku. Un šoreiz tas tiešām ir kas drausmīgs, nevis Eirovīzija, Mūzikas ierakstu gada balva vai Dziedi ar zvaigzni. Bet nevar noliegt, ka „Kristus draudze” ir spiedusi mani piesaukt dieva vārdu:”OH MY GOD!!!” Kad pēc festivāla noskatīšanos pavēros debesīs, ieraudzīju NLO, kas lidoja gar Mēnesi.
Beigās Jums, protams, jāaprēķina, cik esmu izdzērusi.