Un atkal tiku pie kļavu sulām! :) Gardas! Atceros, kā pirmo reizi pagaršoju kļavu sulu.. bijām aizbraukuši uz Ilūksti. Bija silta diena un mēs kopā ar vecotēvu gājām pie šķūņa galā esošās kļavas. Viņš iedeva pagaršot šo sulu.. un es sapratu, ka tā ir visgardākā sula pasaulē! Tik salda! :)
Bērnības jaukās atmiņas... par sulām un vecotēvu. :)

Kādreiz, kad piena mājās bija daudz, tad nepatika tā piena, krējuma, sūkalu, paniņu, rūgušpiena utt. skābenā smaka.
Šovakar mājās uztaisīju biezpienu un sūkalās rokas nomazgāju. Jā, skābena tā smarža, bet vairs neriebjas. Pat patīk! Un roku āda tik mīksta! :)

Kad biju maza, man dikti gribējās savu leļļu māju.
Bet nācās iztikt bez tās.

Šorīt negulējās, tāpēc jau agri no rīta sāku rosīties. Sakārtoju atvestās burciņas, lai smuki stāv, nevis izmētātas atrastos visādās vietās. Visas dzīvokļa acis nomazgāju, aizkarus arī izmazgāju un piekāru. Vienu orhideju iestādīju - to vienīgo mazulīti, kas pagājušajā gadā tika atstāts gadījumam, ja trīs māsiņbrālīši nepieaug. Visi trīs māsiņbrālīši ir izdāļāti - viens Annai, otrs mammai, trešais Jolantai; visi trīs jau ziedēja, bet šis tikai šodien no zara nogriezts un ielikts podā. Tad, kad stādīju, pamanīju, ka ziedēt grasās arī šis, bet, nu.. redzēs, kā būs. Vispār pašai nedaudz pārsteigums bija, jo visi internetā rakstīja, cik grūti ir ieaudzēt tādus mazulīšus, kas nogriezti no lielā zara, bet man laikam viegla roka. Turklāt esmu pamanījusi vienu citu lietu - man puķes stādīt, pārstādīt vienmēr gribas vecā mēnesī. Ļoti bieži ir tā, ka redzu, ka puķe jāpārstāda, bet es visu laiku atlieku, jo nav pašai tās gribēšanas. Kad atnāk gribēšana, tad vairs neatlieku nevienu pašu mirkli. Jāstāda ir tieši tad, kad ir sajūta, ka ir jāstāda. Ceru, ka arī šoreiz viss labi nostrādās. Ja izdosies arī ar šo ceturto ieaudzēt, tad būs jāmeklē labs saimnieks tam. ;)
Viens no ziemassvētku kaktusiem arī pārsteidza. Jau ir pumpuros! Tā kā šodien vienalga pārbīdes uz palodzēm notika saistībā ar logu mazgāšanu, tad vienu kaktusu pārcēlu no guļamistabas prom. Gribas tomēr biežāk redzēt ziedus. ;))
Bet par logu mazgāšanu man ir spilgta atmiņa. Bija Oktobra svētki, vannas istabā dūca veļas mašīna, tētis skrūvēja vaļā logus, mamma mazgāja, bet es.. es skatījos parādi ar vienu aci un mācījos dzejoli no galvas, ko skolā pēc svētkiem atprasīs:
"Pašā Rīgas vidū
Piemineklis stalts.
Granīts brūni sarkans.
Ļeņins bronzā kalts."
Ja godīgi, pārējo dzejoli neatceros, tikai šīs četras rindiņas. :))
Šodien, kad pati tīrīju logus, spilgi atcerējos to dienu - pelēku, aukstu, bet tajā pat laikā gaišu. :) Šodien jau arī diena bija auksta (tā kā auto līdz pusdienslaikam stāvēja ēnā, tad redzēju, ka jumts mašīnai līdz pat saules uzspīdēšanai bija balts), bet kaut kāds gaišums iekšā! :)

1940.vai 1941.gadā šajā dienā mana tēta vecāki brauca uz Riebiņiem, uz baznīcu, jo tur svētā Franciska diena un ir lelais opluots. Esot braukuši pa ceļu cauri silam un gar vecāku tagadējām mājām un droška esot šausmīgi grabējusi. Tur kur tagad mums ir mājas, vietējiem žīdiem te esot bijušas viņu mazdārziņi.. Kartupeļi tā arī nenorakti esot palikuši zemē.. Bet mums šodien + 18 un es šūpuļtīklā saulītē sildījos.
Bet no rīta mani šodien aizvilka uz mežu. Vienkārši gribējās izstaigāties. Riktīgo loku izmetu. Saēdos brūklenes un mellenes. Dažas sēnes arī manīju. Nācās secināt, ka sils ir pamatīgi izgriezts. Pilnīgi cits mežs, bet joprojām ļoti mīļš.
Mežā satiku arī šarpeju. Viņš pieskrēja man klāt, piedūra purnu pie kājas, apostīja un aizskrēja tālāk. Pēc brīža satiku arī viņa saimnieku, kas man pajautāja, vai eju pakaļ ūdenim (saruna bija netālu no mūsu kapiem. Tā kā tur akas pagaidām nav, tad ūdeni visi iet smelt uz lejiņu, kur purvs.) Nobubināju, ka nē, un šie abi aizdevās mežā iekšā. Nodomāju pie sevis, ka suns bija foršs, bet saimnieks tāds neredzēts. Nedaudz vēlāk, staigājot pa mežu, pēkšņi attapu, ka tas laikam man klasesbiedrs bija. Neesmu viņu redzējusi kopš 1992.gada. Bet seja tāda apaļa it kā bija, un blondie mati arī bija.. Un tas virziens, kurp viņš aizgāja, varētu būt tas pats, kur kādreiz vienreiz es ar pārējiem klasesbiedriem arī biju aizgājusi. Tēvs viņam dzīvoja pļaviņā silā. Mamma savukārt dzīvoja aiz upītes pretī vecmammai. Viņš vairāk dzīvoja pie tēva, nevis mammas. Kā viņa dzīve iekārtojās pēc 9.klases, man šķiet, ka neviens no mūsējiem īsta nezina. Vienpatis viņš bija. Ja tiešām tas bija Andris, tad esmu tomēr patīkami pārsteigta. Neizskatījās bomzīgs un nodzēries. Drēbes tīras, solis raits, suns foršs. Žēl, ka par vēlu attapu, ka tas ir viņš, jo citādi būtu uzrunājusi.
Un vēl šodien bija atpūtas diena. Nedaudz palasījām ābolus un viss. Ak, jā! Šodien salikām burkās pirmos kāpostus. Pirmā kāpostu zupa šogad jau arī tika uzvārīta. Ir gardi tie kāposti šogad sanākusi! :)) Rīt ar tēti brauksim uz Kazīšiem pakaļ tur augošiem kāpostiem - kaut kas atkal bacitī tiks ielikti, kas kas ziemai saglabāts. :)
Un vēl šodien, sēžot šūpuļtīklā un tamborējot, sapratu, ka jūtos laimīga. Iekšā ir tāāāāds miers! Saule silda, nekur steigties nevajag, tamborē un smaidi. ;))
Ak, jā! Atcerējos vēl vienu dienas notikumu! :) Kamēr lasījām ābolus, vienā brīdī sāka skanēt skaļi daudzbalsīgi pīkstieni. Kaimiņienei piederošā kaķene, ko tētis vienmēr uzcienā ar ko gardu, atveda trīs no četriem kaķēniem pie mums uz pagrabu. Sīkie mošķi piebļāva visu pagalmu un pagrabu, bet kaķene apmierināta staigāja apkārt un par sīčiem nelikās ne zinis. Nosmējāmies, ka kaķene nolēma, ka šķūnis vairs nav piemērota vieta kaķiem, tāpec jāved bērni tuvāk cilvēkam. Pie savas saimnieces neveda, atveda pie mums. Tētim jau smējos, ka kisa domā, ka saimnieki esam mēs. Pat pie manis viņa ir sākusi nākt, ņemot vērā to, ka es te katru nedēļu dzīvojos un viņa mani ir piefiksējusi. :D Tagad, kad braucu projām, pamanīju, ka visi trīs murmuļi pa ābolu grozu rāpoja pagrabā. Mamma varēs šķendēties par to, ka mazie murmuļi okupēja pagrabu. :)) Bet vispār jocīgi. Mūsu kaķene nomira pavasarī, tad šī kaimiņu kaķe sāka nākt pie mums peles medīt, bet rudenī mums jau vesela varza! :D
Un vispār - gribi kaķi? Es varu atvest! Ir trīs forši pelēki strīpainie un viens ruducītis. :)))

Šodien liela svētdiena. Vispirms fonā Aglona, bet tagad biešu kūka.
Bērnībā iemācītais nekur nepazūd - gribot-negribot pie sevis atbildi mācītājam iekš tv kastes.
Un atcerējos to, ka pirms daudz, daudz gadiem tieši šajā dienā tieši Aglonā saņēmu iestiprināšanas sakramentu.
Un atkal tā varza virsvadoņu no Rīgas atspērušies uz Aglonu. Bet lai jau..

Bet dienas prieks:
.

Šorīt abi aktīvisti no manas pamatskolas klases atkal izdomāja, ka vajadzētu taču beidzot satikties. :)) Jāni gan ik pa brīdim Rīgā es satikusi, bet Miku laikam kopš vidusskolas laikiem neesmu redzējusi :).
Nu, ko, būs jasabīda randiņš trijatā. :)

No goris.lv:
"Šorīt agri no rīta 78 dienu vecumā ceļā ir devusies Feja (attēlā vēl bez raidītāja, īsi pirms tā uzlikšanas 56 dienu vecumā). Vispirms viņa ir devusies uz ZA Krievijas robežas virzienā, bet tad pagriezusies teju par 180° un turpinājusi lidojumu D-DR virzienā. Viņas pēdējais punkts (bet nepārprotami lidojumā) ir netālu no Riebiņiem."

Kad biju maza, tad tur, netālu no Riebiņiem, redzēju reiz melno stārķi lidojam. Braucām ar mammu pievakarē ar auto, un tas putns tā cēli pāri lidoja. Mani pārsteidza tas viņa melnums, jo iepriekš nekad nebiju redzējusi un pat iedomājusies, ka stārķis var būt melns. :)
Tagad aizdomājos, ka tā arī nezinu, vai viņi tur kaut kur netālu ligzdoja, vai arī tā kā Feja, vienkārši lidoja..

P.S. apskatīju kā Feja šodien lidoja un saprotu, ka viņa garām manu vecāku mājām lidoja! :))

Šobrīd laimei nevajag daudz. Lielu krūzi brīnumgardas zaļas tējas, kūpošu vīraku, dūcošu maizes krāsni. Liela laimes sajūta. Jo.. visi nedēļas ārprāti beigušies (līdz nākamajai nedēļai), var necepties ne par ko, nekur nav jāsteidzas un nav jāsēž sastrēgumos. Mājās miers, klusums.. apziņa, ka vakariņas nav jāgatavo, šodien ārkārtīgi priecē.
Mirklis, kas pieder tikai man...
Miers..un harmonija.. un laimes sajūta.
P.S. Leo, vēlreiz paldies par to, ka man šis mirklis ir! :)
Jā, galvā ir funktieris par to, ko garajā nedēļas nogalē gribas un vajag izdarīt, bet.. bet tas viss ir tik tālu šobrīd un nešķiet nemaz tik svarīgi. Jā, agriežos ik pa brīdim pie šīs nedēļas notikumiem darbā. Jancīgi gan, ka vienīgais, ko par to visu gribas teikt: "Nu, riktīgs žuks!" Turklāt smieklīgi nedaudz šķiet tas, ka cilvēki ar tik vienkāršām metodēm cenšas tevi aptīt ap pirkstu. :> Bet nu.. laiks visu saliks pa savām vietām un viss notiks tieši tā, kā tam jānotiek. Turklāt vienkārši ir jārīkojas nedaudz gudrāk, lai nenonāktu līdz nažiem tas viss.
Un vēl.. vēl otrdien rakstīšu iesniegumu par atvaļinājumu. Atkal došos atpūtā. Tiesa, plānoju gan doties citos darbos - dārzu darbos šajā laikā. Parēķināju, ka nekas jau vairs daudz nav atlicis - viena īsā nedēļa, otrā īsā nedēļa, parastā nedēļa..un..atvaļinājums! :D Tiesa, tās nedēļas arī tādas saraustītas sanāks, jo ir gan divu dienu mācības, gan otrdien (pēc Lieldienām) atkal sākas angļu valoda. Pēdējais posms visdrīzāk tas būs. Tālāk jau nebūs ne laiks, ne visdrīzāk arī nauda tam pasākumam atvēlēta. Bet nu labi, ka vismaz tik daudz tās mācības bija. :)
Un vēl viens šīs dienas prieciņš - Salas pasha. No rīta paslīdēja roka un nopirku to visiem mums. Kolektīvi pasēdējām, iedzērām tējas/kafijas un apēdām pa gabalam. :D Vairāk jau apēst nevarēja - dikti sātīga un..salda! :) Un garda! :) Ēdot, atcerējos, ka mēs ar mammu reiz taisījām pashu mājās. Bet toreiz kaut kā likās ne pārāk garšīga, jo sanāca nedaudz par sausu - līdz ar to tāds biezpiens ar augļiem un riekstiem vien bija. :)
Bet vispār.. vispār ir laimes sajūta. Ir ļoti, ļoti, ļoti labi. Jo nekas šobrīd nesatrauc.

Vēl līdz svētdienai Rīgas biržā Čurļonis un Pērle.
Jāaiziet!

Kāpēc tāda interese? Tāpēc, ka kopš bērnības man tika stāstīts šāds stāsts:
"Staņislava Kerbedza meita Jevgeņija, kura bija precējusies ar brālēnu Mihaili Kerbedzu, kādu laiku novārtā atstāto Riebiņu pili 19.gs. beigās kapitāli izremontēja un nodeva mākslinieku, rakstnieku un komponistu vajadzībām - radošam darbam un atpūtai. Te bija lieliski iekārtotas mākslinieku darbnīcas, mūzikas saloni ar dažādiem mūzikas instrumentiem un telpas rakstniekiem. Lai nodarbotos ar sportu, bija labi iekārtota un ar nepieciešamo inventāru apgādāta sporta zāle. Viss nepieciešamais bija sagādāts arī atpūtai un izpriecām brīvā dabā — izbraukumiem, izjādēm, medībām. Riebiņu pils un radošās inteliģences uzturēšanai bija paredzēta īpaša summa. Riebiņos strādājuši un atpūtušies daudzi izcili gara darbinieki - poļu gleznotājs Konrāds un tēlniece Jūlija Stabrovska, lietuviešu gleznotājs un komponists Mikolajus Konstantins Čurļonis un tēlnieks Petrs Rimša u.c. „Mākslinieku paradīze" pastāvēja līdz pirmajam pasaules karam. 1918.gadā agrārās reformas laikā muižas centrālo daļu nodeva Silajāņu pagasta pašvaldībai, kura te ierīkoja sešklasīgo pamatskolu, un šajās telpās skola atrodas līdz pat 1975.gadam. "
:)