Bērnībā dikti patika egļu virtenes. Stundām varēju sēdēt pie egles un vērot lampiņas.
Joprojām dikti patīk tās uguntiņas..jo īpaši naktī.

Pēc vakardienas ūdens-pirts izklaidēm, miegs bija ļoti, ļoti, ļoti salds. No rīta bija grūti sevi piesliet un aiziet līdz frizētavai. Tomēr piespiedu sevi, un šobrīd sēžu laimīga un apmierināta. Atkal smuki mati! :)Un vispār..man tās galvas masāžas dēļ gribētos biežāk iet uz frizētavu. Man vispār patīk, kad kāds ķemmē matus un vispār ķimerējas ar tiem :). Bērnībā mammu bieži mocīju ar tekstu, ka mati vēl nav pietiekami labi saķemmēti un vēl par agru pīt bizes. :)
Ja jau pa centru vazājos, tad aizstaigāju beidzot līdz Graudaspēkam. Iepirku atkal visādus miltu vairumā, jo nolēmu atkal atsākt maizes cepšanu mājās. Patīk man tā smarža mājās! :) Nopirku arī vienu gatavo kukulīti - Rīgas rudzu maizi ar sēklām.. Mmm... Nenormāli iegaršojās. Atzīstu par labāku esam par jebkuru kūku! :)
Nu, ko..kamēr viens otrs šodien veic inventūru, laikam jāaizstaigā vēl līdz veikalam kaut ko gardu iepirkt vakariņām. Turklāt oms ir tāds, kas mudina apkārt vazāties. ;))
Ir labi. :)

Kafija, duša… Un dušā man parasti labi domājās. Vispār vietās, kur ir ūdens un flīzes man ienāk labas domas prātā. Mazgājos un izdomāju vēl vannā pagulēt, lai iepriekšējās dienas nogurumu no ķermenīša, jo vakar vannai nebija spēks. Guļot vanna, palasīju bukletiņus par Atēnām un sapratu, ka aptuvenais plāns ir skaidrs, ko nākamajās dienās darīt. Un vēl sapratu, ka tāds ēšanas režīms, kā bija vakar un šodien, man pilnīgi noteikti neder – jūtos pārsātināta ar pārtiku. Sakrāmēju koferi rītdienai, lai rīt tikai saliktu tās mantas, kas no rīta būs vajadzīgas. Rītdienas plāns – brokastiņas, izčekošanās un mantu atstāšana līdz pusdienām. Pēc organizētās ekskursijas uz Akropoles muzeju atbraucu savākt mantas un dodos prom uz savu citu viesnīcu. Un tad došos izlūkgājienā pa Plakas rajonu.
Ja godīgi, tad šobrīd papētot karti un grāmatu, saprotu, ka neesmu nemaz pārliecināta par to, ka man pietiks laiks visu apskatīt, ko gribu. Protams, varētu kādu daļu muzeju izlaist un staigāt un baudīt pilsētu, bet.. šoreiz kaut kā šķiet, ka pareizi ir izstaigāt tos muzejus. Pēc vakardienas Benaki muzeja apmeklējuma daudz domāju par pamatskolas laiku un vidusskolas laiku. Bija mums pamatskolā vēstures skolotāja, tāda ļoti maza auguma blonda kundzīte gados. Atceros, ka reiz stundā, kad runājām par Seno Ēģipti, viņa stāstīja, ka bija aizbraukusi uz Ēģipti un redzējusi tur piramīdas un Sfinksu un visu pārējo.. Toreiz, 80to gadu beigās man – mazajam knariņam, tas likās kaut kas pilnīgi neiespējams. Neticēju, ka kādreiz savā dzīvē daudzas lietas, par kurām skolas mācību grāmatās rakstīts un stundās tiek stāstīts, būs iespēja redzēt. Tādas pašas domas bija, mācoties kultūras vēsturi vidusskolā. Nezinu, kāpēc tāda bezcerība par ārzemju braucieniem man bija.
Kad sāku strādāt tur, kur šobrīd strādāju, juristi vispār nekur nekad nebrauca. Bet sanāca tā, ka pārcēla mani uz to departamentu, kur šobrīd esmu un pēc gandrīz nostrādātā gada bija pirmais komandējums. Uz Īriju. Tagad atceros, cik ļoti biedēja šis brauciens. Vesela nedēļa prom no LV! Mierināja doma, ka braucu kopā ar vēl diviem kolēģiem no departamenta. Toreiz bija populāri mācību braucienu, kas ir tāds kā pieredzes pārņemšanas pasākums. Ko uzzināju toreiz, vairs neatceros. Toties atceros, ka katru dienu novēroju laikapstākļus. Ja no rīta lija, tad pēcpusdienā spīdēja saule, un otrādi. Nekad bez lietussarga nevarēja doties uz pilsētu. Un vēl, sēžot Dublinā, sanāksmēs, dikti gribējās, lai tomēr mūs aizved vēl ārpus pilsētas, aizved līdz jūrai. Izprasījām ar`! Bija kalni! Bija jūra! Tas tiešām tik spilgti atmiņā iespiedies, it kā būtu bijis kādu gadu atpakaļ, nevis vienpadsmit. Aitas pakalnos un pļavās, virši augstāk kalnos, vēji, kas kārtīgi izpurināja matus..Tiešām sajūsmināja!
Pēc tam, pēc pāris nedēļām sekoja cits komandējums – uz Hāgu. Te jau nācās samierināties ar to, ka esi trīs nedēļas prom. Toreiz telefoni ar starptautiskajiem pieslēgumiem reti kuram bija. Atceros, ka reizi nedēļa atvēlēju kādu naudiņu, lai no telefonautomāta piezvanītu vecākiem.. Ar tā brīža puisi sazinājāmies lielākoties ar e-pastu starpniecību. Emocionāli tas viss bija gana smagi, tomēr tas, ko redzi, ko piedzīvo, ir nenovērtējami.
Laikam jau tiešām tie pirmie garākie braucieni ielika labu pamatu, lai sāktu mierīgi uztvert svešas pilsētas. Parasti jau saku, ka man vajag vienu dienu nedaudz pastaigāt pašai, nevis citu vadītai, lai saprastu pilsētas „ģeometriju”. Kad to sajūtu, tad vieglāk pārvietoties. Vakardienas īsā pastaiga ļāva nojaust, ka ar Atēnām es varētu saprasties. Bet nu redzēs, kā būs šajās dienās.
Ja godīgi, tad šobrīd pilnībā esmu atmetusi domu par kādu salu īso braucienu. To atlieku uz citu reizi. Šoreiz gribas pamatīgi izmalt Atēnas, tā lai nākošreiz tiešām var iegriezties Atēnās tikai tik daudz, lai dotos prom uz salām. Un skaidrs, ka atgriezties šeit vajadzētu vai nu aprīļa beigās – maija sākumā, vai arī septembra otrajā pusē – oktobrī, kamēr ir silts. Nē, nu, protams, arī novembra beigas-decembra sākums ar +15 un saulīti ir pat ļoti labs laiks latvietim, kurš parasti šajā laikā jau redz sniegu. Tomēr gribas arī siltumiņu izbaudīt.
Un vēl..nezinu, kā sanāks, tomēr ceru, ka uz nākamo šo pasākumu, kas paredzēts 13.jūnijā Romā, arī izdosies aizbraukt. Un pēc tam arī varētu paņemt nedēļu atvaļinājuma, tā lai var vairāk apskatīt IT. Līdz šim ir sanācis 3 reizes tur būt: četru nakšu brauciens uz Romu, laikam trīs naktis Turīnā un tad īsa vienas dienas vizīte … Tā ka vēl ir kaudze ar pilsētām un objektiem, ko apskatīt. ;) Protams, nevaru būt droša, ka tas jūnija komandējums tiešām iekritīs, tomēr dikti gribētos. Jebkurā gadījumā laikam tiešām pēc atgriešanās nedaudz vairāk padomāšu par maršrutu un aptuveniem laikiem, lai gadījumā, ja viss izdodas, nav pēdējā brīdī viss jāķer un jāgrābj. Turklāt ir skaidrs, ka izkrīt tāds laikietilpīgs objekts kā Roma, jo diezin vai gribēsies vēlreiz iet pa tām pašām takām. Bet tad jau redzēs, kā būs. Nezīlēšu neko. Turklāt vvz, vai es vēl strādāšu tur, kur šobrīd esmu. Valdības maiņa daudz ko var ietekmēt.

Kādreiz, kad mācījos pamatskolā, tad gandrīz katrai meitenei bija t.s. zīlēšanas kladītes, kur apkopotas visādas zīlēšanas metodes, kā uzzināt, vai patīc puisim, ko nozīmē šis vai tas.. :)
Tagad skatos lielos portālus un secinu, ka tur patiesībā nemitīgi tiek publicēti rakstiņi, kuri labāk iederētos vecumvecajās zīlēšanas kladītēs - kā uzzināt, kāds viņš ir gultā, kā saprast, ka viņam patīc utt.
Laiki mainās, bet tikumi - nē! :)

Māju piepilda lieliska Spīdolplūmju un ābolu zaptes smarža..mmm...Kas par našķi būs ziemā! :)

Bet vispār..atcerējos, ka bērnībā man dikti patika, kad mamma putoja nost ievārījumus un ļāva man tās putas noēst..Tas likās pats lielākais gardums pasaulē!
Lai cik smieklīgi nebūtu, šodien arī putu bļodiņā iebraucu ar karoti..Mmmm.. bērnības garša un laimes sajūta! :)

Vēl piektdien redzēju viņu, stāvot pieturā ar bērniem un kaut ko smejot un pļāpājot.
Un šorīt domāju par to, cik precīzi viņam ir gadi.
Mēs bijām viņam pirmie. Tikko atnācis no augstskolas.
Un nu... vairs nekad mēs nesatiksimies...
Sākuši meklēt, kad šorīt neatnāca uz skolu un nebija sazvanāms. Atrada mājās mirušu.
Man viņš vienmēr būs tik jauns, cik bija toreiz, kad atnāca uz mūsu skolu un bija viens no diviem pirmajiem maniem klases audzinātājiem. Viens no diviem, jo viņa sieva ļoti aizgāja grūtniecības un dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumā.
Vienmēr smaidīgs un tāds čomisks, ar kuru, šķiet, ka visu var sarunāt bez bargiem vārdiem.
Un vēl viņš bija tas, kas toreiz - astoņdesmito gadu vidū, Latgales laukos, uz jauno gadu katram no mums bija atnesis banānus. Tā pirmā sastapšanās ar banāniem gan man nebija diez ko patīkama, jo ne pārāk man tie garšoja - es savējā daļu atdevu kādam no klasasbiedriem.
Un vēl mēs daudz dziedājām Imanta Kalniņa dziesmas par smilšu raušiem un zilajiem putniņiem...
Viņš tiešām bija lielisks skolotājs.
Viens no diviem pirmajiem maniem klases audzinātājiem.

Rapsis zied un gan jau atkal sāksies rapša lauku bilžu bums. ;)
Un maijpuķītes zied. Vismaz mūsu dārzā. Bet vispār ar maijpuķītēm mūsu dārzā ir interesanti. Atceros, ka maza būdama lūdzos mammu katru reizi, kad braucām uz Daugavpils tirgu, nopirkt maijpuķītes un iestādīt tās dārzā. Mamma ilgi pretojās. Tomēr vienu gadu izdevās pierunāt. Nopirkām un iebakstījām ziemeļu pusē, stūrītī starp māju un balkonu. Viens no tumšākajiem dārza stūriem tas ir. Bet maijpuķītēm tīri labi patik. Un mamma novērtē to, ka viens stūris mazāk jāravē. Un šobrīd tas tik smuki zied un smaržo... :) Prieks milzīgs pārņem! Vairs nav jāstaigā pa silu un jāmeklē, kur ir tās maijpuķītes. Pašiem savas ir! :)
Un vēl, sīpolus zem manas ābeles ravējot, atcerējos, ka man taču tur kādreiz bija sava smilškaste. Nevienam pašam kaimiņbērnam nebija. Bet man bija. Vecākiem nolēmu pajautāt, kuram tā ideja bija radusies - laukos bērnm taisīt smilškasti. Abi vien uz otru skatījas un smaidīja, bet neatzinās. Pasmējos un teicu, ka skaidrs, ka smiltis atvedis tētis, tāpat noteikti kastei maliņas taisīja tētis. Skaidrs, ka soliņi uz kastes maliņām arī viņa taisītie. Atcerējos, ka kaste maliņas bija nokrāsotas gaiši zilas ar baltiem rakstiem. Tētis teica, ka brālis tās esot krāsojis. :) Un tad abi ar mammu sāka runāt, ka jā kaimiņmeitenēm Intai un Santai nebija savas kastes un viņas nākušas uz manējos. Un mamma vēl piemetināja, ka esmu tur tik daudz smilšu tortes cepusi un ka vispār tā kaste esot biju ļoti ilgus gadus, vēl kad skolā sāku iet, tā bija. Šodien par visu to domājot, diezgan daudz dažādi mirkļi no smilškastes laikiem atausa atmiņā. Nu, patika man tā smilškaste! :) Un joprojām tagad brīnos par to smilškasti lauku bērnam... ;)
Vēl šodien aizbraucām uz laukiem, uz lielo dārzu. Neviens ķirbis un kabacis nav uzdīdzis. Tāpēc šodien vēlreiz sējām tos un pārstādījām tos, kas bija izdiedzēti. Mūsu apakšējā "ezerā" ūdens jau ir mazāk, bet vienalga - gana daudz. Toties augšējā "ezerā" tētis teica, ka pīles ir redzētas. Un pats jancīgākais, ka tad, kad tētis gāja uz to augšejo "ezeru" pakaļ ūdenim, viņš atrada arī čaulītes - tātad kāds pīles rudenī arī ir medījis..
Bet vispār šodien ir pamatīgs nogurums. Diezgan daudz ir izdarīts abos dārzos. Rīt vēl jābrauc uz lielo dārzu. Svētdien no rīta jāaizbrauc līdz kapiem, jo pēc divām nedēļām jau kapusvētki, bet mēs vēl šogad neesam bijuši kapos.
Vārdu sakot, darbu daudz. Bet patīk, lai arī nogurums ir liels un rokas, mugura, kājas sāp.. :)

Lai vai kā Ziemassvētku vakars (kopš bērnības) man asociējas ar egles rotāšanu un... zivīm. Pareizāk sakot - siļķi. Jo ir gavēnis. Un šajā diena, pat ja iepriekš nav īpaši stingri tas vērots, mūsmājās gaļas neredzēt. Jā, var to gatavot, bet.. bet neviens neēd gaļu.
Ja būtu bijuši labāki laikapstākļi, tad šodien tā arī būtu pie vecākiem - ar tēti rotātu egli un pēc tam ēstu kartupeļus ar siļķi vai arī vienkārši kādu ceptu zivi..
Šodien tomēr mājās Rīgā. Un egle tika atnesta no veikala. Un zivs tika nopirkta. Laša zupu ēdām launagā. Tagad nedaudz iemarinēšu lasīti un ēdīsim vakariņās tvaicētu lasi ar dārzeņiem.
Vienīgais, kas nebūs - svecītes eglītē, jo dzīvu tak nedrīkst mocīt. Tāpēc izvilku savulaik uzdāvināto svečturi. Trīs smukās sveces iekurināšu. :)
Un būs labs Ziemassvētku vakars. Lai arī ne pie vecākiem, tomēr īsts!
Un gaišs! Un sirdī rāms.
Jums arī mīļus un sirsnīgus šos svētkus!

Krietnu brīdi mājās nekas nebija darīts. Nē, nu ne jau tā, ka nekas, bet.. grīdas nebija mazgātas vairākas nedēļas, drēbes netika gludinātas, mazgātas arī retāk (kaut kā mazāk šmulēju tās laikam vai arī vnk no skapja visus krājumus vilku ārā). Tāpēc šodien mājās bija tīrīšanas diena. Un pašai par to prieks.
Un, protams, ēst gatavošana - tipiskā brīvdienu izklaide :) Tagad, kad tik daudz dārzeņu, sāk bieži tapt visādi sautējumi un sacepumi.Un, protams, svaigās sulas un vienkārši svaiga veidā dārzeņi un augļi. Patīk man rudens tieši šo vēderprieku dēļ.
Un vēl šodien noskatījos vēl vienu miniseriālu - Робинзон (сериал) (2010). Nezinu, kāpēc, bet kopš bērnības patīk armijfilmas. Un šī nebija izņēmums. :)
Bet visādi citādi - nedēļas nogale pavadīta rāmi, darot lietas, kas patīk un ko gribas.

Citiem rīt būs pīrāgi un alus, mums mājās laša zupa un mazsālīts lasis ;)Zupa manā pārziņā, bet mīļotais jau vakar noskaldīja - sievietēm nav ko gar zivīm darboties (neesot sieviešu nodarbošanās). Nu, ko - es tikai paraustīju plecus un ļāvu darboties, jo iepriekšējā pieredze liecina, ka zivs vienmēr ir perfekti mazsālīta :)
Un vēl sajūsmu šodien man izraisīja svaigā granātābolu sula :) Krietnu brīdi nebija mājās granātāboli, bet šodien tie bija īsti laikā :)
Bet vispār ir tik labi, ka zini, ka nekur rīt nav jāskrien, varēs mierīgi pa māju padarboties, uzcept rabarberkūku, sagatavot pusdienas-vakariņas un atpūsties. Līgo un Jāņi nekad man nav bijuši mīļsvētki. Laikam tāpēc, ka nekad nespēju to visu nakti negulēt ;)

divi tīri logi, puķēm notīrīti putekļi, izmazgāti un piekārti aizkari.
ir tik forša sajūta! ārprātā patīk :) patiesībā kopš bērnības patīk tīrie logi un aizkari. mamma divreiz gadā lielo tīrīšanu taisīja - i logi, i aizkari, i griesti, i viss pārējais tika berzts. jā, bija kriena noņemšanās, tomēr vienmēr bija patīkami pēc tam :)
tikko atcerējos vienu lielo rudens tīrīšanu. oktobra svētki novembrī, istabā, kurā stāvēja tv, tika tīrīti logi. pa tv parāde vai kaut kas tamlīdzīgs sarkanajā laukumā, tētis skrūvēja vaļā logus, mamma mazgāja logus un aizkarus, bet es mācījos dzejoli par ļeņinu, kas brūni sarkanā granīta cirsts :)
bet vispār - šobrīd ir prieks, ka tā stūrīti pa stūrītim kārtoju māju. vēl jau tālu līdz pilnībai, tomēr.. tomēr latru dienu tiek solītis uz priekšu sperts. sāku domāt un sapratu, ka tādu lielo stūru tīrīšanu gadu nebiju taisījusi - tā pa virsu vien, pa virsu vien. jo visu laiku nebija laiks, nebija gribēšana un nekas neinteresēja, viss riebās.
tagad pasaule ir krāsaina. un skaista! un ir gribēšana. ar to varēšanu gan nepārspīlēju, lai pēc tam atkal sliktāk nepaliek :)

khe..joprojām turpinās filmu skatīšanās :) nevienu dienu bez trīs filmām :) šo divu mēnešu laikā būšu tiiiiik daudz filmu noskatījusies, bet joprojām nav sajūtas, ka ir gana. tiesa, ir viena pozitīvā ziņa - esmu atsākusi lasīt. grāmatas nē, žurņus, kas iekrājušies bija. gribas nedaudz māju izbrīvēt no žurņiem un turklāt patīk mammas piekoptā lieta - visus manus žurņus, ko es esmu izlasījuši un viņi ar tēti palasījuši, atdot mūsu lauku bibliotēkai. viņiem naudiņa nav, lai abonētu kaut ko, nu tad vismaz kaut kas ienāk.. bet tas nu tā.
tātad. filmas.
šoreiz visas trīs tādas gana jaukas. pirmā bija romantiskā Water for Elephants (2011). varbūt arī labi, ka esmu redzējusi tikai pašu pirmo vampīrsāgas filmu un gana sen. tas netraucēja uz pattisonu skatīties kaut kā šķībāk. un rīza arī izaugusi no gudrās blondīnes lomas. jauks stāsts. tiesa, kaut kur atgādināja titāniku - sākam ar mūsdienām, nonākam gadsimta sākumā un atkal atgriežamies mūsdienās. tomēr tas pārāk netraucēja. bija jauka.
pēc tam sekoja The Blind Side (2009). biogrāfiskā filma par sportistu. ja godīgi, sākot skatīties, nemaz nezināju, ka tā ir biogrāfiskā filma. skatījos un likās kaut kā nedaudz neticami.. no otras puses - pasaulē ir gana daudz lāga dvēseļu, cilvēku ar labu sirdi. aizkustināja šis stāsts. tiešām.
un beigās vēl nedaudz odrija :) trīsstundniekā - My Fair Lady (1964). daudz dziesmu un nedaudz deju :) no nejaukā pīlēna par gulbi un happī-ends, kad tiem, kam jādabūjasm dabūjas ;)) oi, kaudze pozitīvu emociju :)) skatījos un atcerējos bērnību, kad iekš tv rādīja muzikālās filmas :) toreiz bija dalītas jūtas - no vienas puses patika, no otras - reizēm kaitināja šī nemitīgā dziedāšana :))) bet tomēr - vairāk bija pozitīvo emociju toreiz. un tagad arī pozitivās vien :)

turpinu gulēt daudz un dikti. un man tas patīk.
šodien vakarā runājām, un nonācām līdz secinājumam, ka laikam tiešām lielā mērā psiho-somātika.
vnk šodien atcerējos, ka pamatskolas laikos ir bijuši vairākārtēji gadījumi, kad kādu iemeslu dēļ negribēju iet uz skolu un spēju saslimt - vnk nokrist mājās ar saausktēšanos. nedēļu-pusotru padzīvo mājās, palasi, paskaties tv, pazīmē un atpakaļ uz skolu. un bez problēmām atkal iebraukt visās lietās. laikam jau tobrīd tā pienākumu nasta, ko sev vēlu virsū un no manis gaidīja, bija pietiekami liela. varbūt vnk pārejas/pieaugšanas vecumposms un meklēju savu ceļu, savu stūri dzīvē. vvz, kas bija tie īstenie pamati.
un tagad..tagad līdzīgi. par daudz cenšos nest un velt. un šis brīdis tikai sev un ar sevi iet labumā. ja tā padomā, tad šobrīd ir pietiekami ierobežots cilvēku skaits, ar kuriem komunicēju. tomēr nejūku prātā aiz nosacītās vienatnības (negribu to saukt par vientulība, jo vientuļa nejūtos). tieši otrādi ir. jūtos nogurusi, ja par daudz komunicēju ar ārpasauli.
un jā, tas, ka pirms divām nedēļām nogriezu darbu kā ar nazi, šobrīd iet labumā. mīļotais jau teica pirms nedēļas, kas neizskatās pēc manis, ka neinteresējos par darbu un neturu roku uz pulsa. un šodien jau vairs nekādas neticības par šo, tikai konstatējums, ka tiešām esmu ļoti strauji nogriezusi un mainījusi savu attieksmi un izturēšanos, un šobrīd man tas viennozīmīgi iet labumā.
man tiešām jāturpina atpūsties un savest savu ārējo čauliņu kārtība, jo iekšējā dzīvo mierā un miegā lielākoties ;)