Vēl piektdien redzēju viņu, stāvot pieturā ar bērniem un kaut ko smejot un pļāpājot.
Un šorīt domāju par to, cik precīzi viņam ir gadi.
Mēs bijām viņam pirmie. Tikko atnācis no augstskolas.
Un nu... vairs nekad mēs nesatiksimies...
Sākuši meklēt, kad šorīt neatnāca uz skolu un nebija sazvanāms. Atrada mājās mirušu.
Man viņš vienmēr būs tik jauns, cik bija toreiz, kad atnāca uz mūsu skolu un bija viens no diviem pirmajiem maniem klases audzinātājiem. Viens no diviem, jo viņa sieva ļoti aizgāja grūtniecības un dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājumā.
Vienmēr smaidīgs un tāds čomisks, ar kuru, šķiet, ka visu var sarunāt bez bargiem vārdiem.
Un vēl viņš bija tas, kas toreiz - astoņdesmito gadu vidū, Latgales laukos, uz jauno gadu katram no mums bija atnesis banānus. Tā pirmā sastapšanās ar banāniem gan man nebija diez ko patīkama, jo ne pārāk man tie garšoja - es savējā daļu atdevu kādam no klasasbiedriem.
Un vēl mēs daudz dziedājām Imanta Kalniņa dziesmas par smilšu raušiem un zilajiem putniņiem...
Viņš tiešām bija lielisks skolotājs.
Viens no diviem pirmajiem maniem klases audzinātājiem.