turpinu gulēt daudz un dikti. un man tas patīk.
šodien vakarā runājām, un nonācām līdz secinājumam, ka laikam tiešām lielā mērā psiho-somātika.
vnk šodien atcerējos, ka pamatskolas laikos ir bijuši vairākārtēji gadījumi, kad kādu iemeslu dēļ negribēju iet uz skolu un spēju saslimt - vnk nokrist mājās ar saausktēšanos. nedēļu-pusotru padzīvo mājās, palasi, paskaties tv, pazīmē un atpakaļ uz skolu. un bez problēmām atkal iebraukt visās lietās. laikam jau tobrīd tā pienākumu nasta, ko sev vēlu virsū un no manis gaidīja, bija pietiekami liela. varbūt vnk pārejas/pieaugšanas vecumposms un meklēju savu ceļu, savu stūri dzīvē. vvz, kas bija tie īstenie pamati.
un tagad..tagad līdzīgi. par daudz cenšos nest un velt. un šis brīdis tikai sev un ar sevi iet labumā. ja tā padomā, tad šobrīd ir pietiekami ierobežots cilvēku skaits, ar kuriem komunicēju. tomēr nejūku prātā aiz nosacītās vienatnības (negribu to saukt par vientulība, jo vientuļa nejūtos). tieši otrādi ir. jūtos nogurusi, ja par daudz komunicēju ar ārpasauli.
un jā, tas, ka pirms divām nedēļām nogriezu darbu kā ar nazi, šobrīd iet labumā. mīļotais jau teica pirms nedēļas, kas neizskatās pēc manis, ka neinteresējos par darbu un neturu roku uz pulsa. un šodien jau vairs nekādas neticības par šo, tikai konstatējums, ka tiešām esmu ļoti strauji nogriezusi un mainījusi savu attieksmi un izturēšanos, un šobrīd man tas viennozīmīgi iet labumā.
man tiešām jāturpina atpūsties un savest savu ārējo čauliņu kārtība, jo iekšējā dzīvo mierā un miegā lielākoties ;)