tāds dolbī stāvoklis pēdējās dienās. varētu pat teikt, ka pēc žetonvakara.
par to runājot, bija visai savdabīgi un jauki. gan svinīgais, gan pēcāk gājiens uz fonteinu.
un nu es dzīvojos, gandrīz visu laiku vēlos atrasties vieglā reibuma stāvoklī.
šogad gavēnis nestaigā man pie rokas, šogad es dzīvoju savādā sajukumā, lai arī kāds tas būtu.
katru dienu vairāki kora mēģinājumi dienā, skate jau rīt, jāpievelk. un, protams, nožēla, ka ātrāk nesāku iet. tagad eju un priecājos. ir sanācis atgādināt sev, cik skaisti ir dziedāt.
kad diez atgādināšu sev to pašu par zīmēšanu?
varbūt tam dolbī stāvoklim ir kāda saistība ar miglaino nākotnes skatu ?
kas to lai zin, tagad tikai dzīvi svin.

starp visiem tiem darbiem atļāvos apciemot nedēļas nogalē fonteinu.
sastapu arī a. tik tīkami beidzot ar viņu parunāties visa vakara garumā. viņa šaus uz rumāniju un tā.
pēc kāda sarunas laika no viņas izskanēja teksts - kas ar tevi ? pilnīgi emocijas spraucas pa visām porām laukā, nevar saprast, kas tev vainas. vai kaut kā tā, pēc to skrūvju daudzuma precīzi vairs neatminos.
un tā jau ir. vai nu ir pilnīgs izmisums, dusmas, asaras vai laime pilnīga.
emocijas - laikam nav tas trakākais, kas varētu notikt.
bezmiegs, galvassāpes un temperatūra. no tiem gan varētu atbrīvoties.
un mans labākais draugs ir kafija. man pārāk bieži labākie draugi ir lietas, šķidrumi, ēdieni vai interneta vietnes.
ak vai.
pilnīgi prasās masāžu.

man pašlaik liekas, ka man laikam ir jauns mīļartists Awolnation.
šodiena bija iedvesmu un labas noskaņas diena.
es nezinu, kas tam par iemeslu, bet gribas darīt labu.
es laikam negavēšu ne uz ko, ja nu vienīgi to var skaitīt gavēšana uz negācijām un egocentrismu.
piefiksēju, ka tad, kad jūtos labi, ļoti pamanu citu sajūtas / garastāvokļus. kad par to ieminējos, man teica, ka man tā esot jā.
tāpēc vien vajadzētu visu laiku justies labi, lai beidzot izvilktu galvu pati no sava dibena un caur tiem negāciju mākoņiem, kurus pati sev esmu apvilkusi apkārt, ieraudzītu arī kādu citu bez sevis.
lai uzskaitītu dienas skaistumus būtu daudz jādrukā, tāpēc teikšu vien - ir tik labi.

never let your fear decide your fate
laikam vienkārši pavasaris galvā. nē, galvā ne. dvēselē.

tāpat vien šķirstīju klabi līdz ieraudzīju planeeta </span>ierakstu.
iespējams, varbūt man ir vajadzīgs tieši šāds paņēmiens uz kādu brīdi pret dzīvi.

biežāk jārunā ar cilvēkiem par dzīvi. kaut vai lai atgādinātu sev, par ko īsti viņa tev ir. tikai pašam sev. kas tev viņa ir ?
tas, protams, nemaina faktu, ka es turpināšu kļūdīties. un lamāties par visu, kas liekas netaisnīgs.
darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet neņemt tik ļoti pie sirds. ne jau augstākstāvošo gradācijas ir tās, kurām regulēt manu dzīvi.
es tikai mīlu dzīvi, un viņu. man tikai biežāk jāatgādina sev par to, jāļauj sajust. nedomājot par to, cik sāpīgi varētu būt vilšanās brīžos, abos gadījumos.

centies vai necenties, tomēr sanāk mazliet pret sienu ar sevi zvetēties.
šodien vismaz skolā saņēmu mazu mīļuma devu, kas bija patiesi vajadzīgs pēc manām šaubām un pārdomām vakarnakt.
un nu, kārtējā mācību kaudze priekšā. neatminos, kad būtu tā normāli gulēts pa nakti ? vai darbi vai q., bet miegam laika kā nav tā nav.

another morning, another day.
another try for a better life.
but this time I'm gonna enjoy the fight.

tie ziemassvētki nāk. un vispār laiks nāk un iet steidzinātiem soļiem. un kur tas gads palika ?
un cilvēki ir nozuduši no apvāršņiem. un tas jau ir tikai laika jautājums, kad kāds teiks, ka es esmu nozudusi no apvāršņa, jo tā jau ir un tā tas būs.
un vispār nāk kaut kāda gada beigu sajūta. sajūta, ka jāsakārto sevi.? gribas rekolekcijas. gribas uz grēksūdzi. gribas saņemties. gribas jauki nobeigt gadu.
un gribas arī lai pēdējais šīs skolas gads izvēršas jauks.
daudz ko gribas, problēma, ka maz daru. he he.
jāpamēģina sastādīt kaut kādu to do list , citādāk galīgi neizdodas.

lai arī apkārtējie apstākļi nekādi nav mainījušies, es cenšos mainīt attieksmi. un man sanāk. mazliet labāk dzīvot.
mhm.
eju dušiņā un snaust.

skaisti jūtos. tas ir tā, ka jūties gan labi, gan draņķīgi, bet spēj to pieņemt uz izbaudīt.
tāda interesanta nedēļa. apmeklēju salīdzinoši daudz mises, krāsoju sienas, pielikos pie skolas darbiem, korī skaidrojos ar skolotāju, ka mana balss tajos debesskrāpjos sakāpušās notis nevar izdziedāt un vispār kāpju ārpus savas komforta zonas un izbaudu to. apņemos darboties "olā", organizēties tur iekš kjb un vēl un vēl. un ne tāpēc, ka liek, tāpēc, ka liekas, ka vajag.
šorīt vēl iepriecēja brāļa priekpilnā sajūta, jo sen tādas izpausmes nebija redzētas.
tāda pašpietiekamības sajūta beidzot iegūta ? pat ne tā īsti, bet kaut kā tā.
iespējams, pat tā sajūta, ka neatkarājos no viņa.
es neignorēju un nenovēršos, viss ir pa vecam, bet es no viņa ikdienā ik mirkli neatkarāju sevi un savas sajūtas, un man tas ir svarīgi. es neciešu būt atkarīga no viņiem. un tas droši vien ir vēl viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc es vairs nejūtu sevī to riebumu pašai pret sevi un ņīgrumu pret pasauli.
jā, un tas ir labi ! un tā tas būs, jo paļaujos uz Tēti.

teikšu kā ir - šodiena bija dranķīga.
cik reizes bija jāsavācās, lai nesāktu skolā raudāt tā kārtīgi. dzīvoklī vairs nesavācos. sen nebija tiešām pretīgi skumīga sajūta.
bet nu es sevī iegruzu prieku. un man pat mazliet sanāk. mazliet gadu vecu pašas rakstītu uzmundrinošu iedvesmojošu tekstu un aidā !
un vēl brālis izķeksēja no telefona manu atmiņas karti [ to kuru dzērumā jau sen iestūķēju nevis caurumā paredzētajā, bet aiz tā ] un nu man ir mūzika aušos. oh yeah.
tagad ir cerība, ka līdz rītdienai iedvesma dzīvei nezudīs. kā nekā pati tak teicu, nevar visu laiku čīkstēt, ja neko nedari lietas labā!
iedvesmā pat piekritu aizdoties uz to aizputi. to gan droši vien nožēlošu, bet ko nu tur daudz.
žēl, ka tā iedvesma neiedarbojas uz ekonomikas pārsprieduma drukāšanu.

puf pu duf.

šī bija viena izdevusies diena. par spīti tam, ka gulēts jau atkal bija vien divas stundas. dienas gaitā viss sakrita tieši tā, kā tam bija jābūt, tā, kā man patīk ! he. darbus pieveicu. biju pat uz kori, lai arī kori man tā ne pārāk. ne jau kori, nu dziedāt korī, bet tā ir iespēja vispār dziedāt. biju uz adorāciju, kurā beidzot pa ilgiem laikiem neatslēdzos. atbraucu mājās, paskrēju, izdejojos. tagad gan jādodas uz miegu.
vajadzētu vēl piektdien aiziet uz grēksūdzi. un atsākt zīmēt pa laiciņam, lai tā sevi savāktu ierindā.
šodien atgādinājās pašai sev, ka, ja vēlos, varu dzīvi sev darīt skaistu. un ka man tas tik tiešām arī jādara.
ā un jā. z. teica, lai es iztēlojoties, ka koris ir glee. tas bija uzjautrinoši. man liekas, ka mūsu kora skolotājs ir vēl uzjautrinošāks.

visu šo laiku domāju, kā uzrakstīt. ko uzrakstīt. kā var piecās minūtēs tik ļoti izmainīties viss. kā var diena tā iegrozīties, ka pēc tam ir sajūta, ka tieši tādai bija jābūt viņas pēdējajai dienai. katru reizi, kad palūkojos uz viņas ķermeni, likās, ka viņa vēl elpo. bet nu jau tas viss ir aiz muguras. trīs dienu ievilktās bēres jau pagājušo nedēļ notika. vēl joprojām gan ir tie mirkļi, kad liekas, ka viņa vēl joprojām atrodas tur pat, kur atradusies šos gadus, bet nē. nav. bet ir labi. viss lika manīt, ka tā bija jābūt.
tagad mammai sanāk jauna dzīve. jāsāk visu kārtot pašai. viņa vairs nav pakļauta tam visam. un tas nebūs viegli, bet tā vajag.
māsa arī dosies prom uz Skotiju ar pārceltu reisu. tas tā ievirzījās bēru dēļ.
un pirmā septembrī jau semestris tiek it kā aizsākts un dzimumdiena arī jau klāt.
vispār aizgājusī nedēļa bija tik savdabīga.
jā.
look at your life from a different point of view.

tādas dīvainas pēdējās dienas. to vien redzēt, ka apkārt cilvēki jūk kopā. sākot ar zilo a., kurš vienmēr bijis stingrā un gudrā klints, kuru nesagraut, beidzot ar to pašu krustmāti. jau vairākas dienas bija sajūta, ka jāuzraksta viņai. tā izdarīju, un ieraudzīju, ka pilnīgs grausts tur slēpjas iekšā. ar pašu nav diži labāk. iekšā tādas negācijas un niknums. zemes iet pa gaisu vien. tagad vakarā laukā pasēdēju ar siltu krūzi rokā, parunāju ar q. un nomierinājos mazu liet. iedomājos palūkot, kā bija pirms gada. un te ieraugu ko līdzīgu. un saliekas, ka viss ir savās vietās varbūt tomēr.
rīt uz a. dārza kokteiļu ballīti, svētdien jau ceļā uz svētceļojumu. istabā jau mētājas piepakota soma. strange. nu neierasti. jau tagad zinu, ka nebūs viegli. nebrīnītos, ja ietu vēl jautrāk kā pagājušo gad, bet ko nu tur. pati uzprasījos.

man ir pieriebies staigāt pa ārstiem.
pieriebies slimot.
pieriebies būt tam mazajam nožēlojamajam radījumam.
šorīt sapratu, ka man ir vajadzīgs kaut kāds klikšķis, jo nezinu, ko tagad darīšu ar sevi.
mazu motivāciju dzīvei.

reizē mīlu un nicinu to sajūtu, kad saproti, ka nevienam citam nevar uzticēties. ka pasaulē esi viens, bet pārējiem par tevi nospļauties.
pēdējā laikā šī nav vienīgā lieta/notikums/rīcība, ko reizē mīlu un nicinu.

vakardien perfekta sajūta mājupceļā pēc perfektas grēksūdzes. tu aizej un nostāsti, cik daudz sūdus esi darījis, kā dzīvojis, bet tev pretim viens smaidīgs ruds vīrs pasaka, ka nav jau tik traki. vajag darīt vairāk labo darbu, tad neatliks laika tiem netikumiem. sagaidījām māsu mājās un devāmies uz  adorāciju. mazliet klusuma.
tagad mierīgs rīts ar abām māsām un brāļa meiteni. kakao, augļu salāti, saulīte, sarunas un relaksējoša mūzika. tagad pievienojās arī brālis.
ehh. dzīve ir skaista.
tā sajūta, ka kāds tevi tik ļoti mīl, ka ir gatavs tik viegli piedot.

sajūta, ka es atkal sāku iemīlēties.. dzīvē.

un kā būtu ar beigšanu nīkuļot ?
ir smieklīgi tie mirkļi, kad gribas pašam sev uzsist pa plecu.
ja jau svētku dienās tik daudz laba novēlam citiem, kamdēļ nenovēlam un nepiepildām to paši sev?
rīt sekos zvans tēvam Oskaram. pusgads jau pagājis, būtu tā kā laiks. es jūtu.
sajūta, kad apzinies, ka patiešām esi pelnījis dzīvot labāk nekā dari to tagad, ir tāda neaprakstāma. labā nozīmē.
vēl viena pēdiņa uz priekšu.!
ps. lai arī tā arī neesmu noskatījusies to filmu, tomēr prātā nāk teksts - Happy.Thank You. More Please.

biju uz grafisko dizainu šodien atkal, un man laikam tīk. o. pagaidām liekas īpaši sakarīgs gan kā cilvēks, gan kā vadītājs. jāatzīst man tur būs pamatīgi jāskrien pakaļ viņiem, jo pa visām tām programmām esmu dummy, bet ar laiku. šodien iemēģināju roku skicējot logucīti vienam konkursam.
tikko tiku uzaicināta ievērtēt tautas deju skates. vispār jau jauki pakomunicēt ar kaimiņiem. he.
un jā, dzīvojos, ziniet. pēdējā laikā ne vienmēr sanāk pa skaisto, bet cenšos.
pat tad, ja pa to laiku veidoju aizsargmūri.