ieradās māsa no skotijas.

tādas dīvainas pēdējās dienas. to vien redzēt, ka apkārt cilvēki jūk kopā. sākot ar zilo a., kurš vienmēr bijis stingrā un gudrā klints, kuru nesagraut, beidzot ar to pašu krustmāti. jau vairākas dienas bija sajūta, ka jāuzraksta viņai. tā izdarīju, un ieraudzīju, ka pilnīgs grausts tur slēpjas iekšā. ar pašu nav diži labāk. iekšā tādas negācijas un niknums. zemes iet pa gaisu vien. tagad vakarā laukā pasēdēju ar siltu krūzi rokā, parunāju ar q. un nomierinājos mazu liet. iedomājos palūkot, kā bija pirms gada. un te ieraugu ko līdzīgu. un saliekas, ka viss ir savās vietās varbūt tomēr.
rīt uz a. dārza kokteiļu ballīti, svētdien jau ceļā uz svētceļojumu. istabā jau mētājas piepakota soma. strange. nu neierasti. jau tagad zinu, ka nebūs viegli. nebrīnītos, ja ietu vēl jautrāk kā pagājušo gad, bet ko nu tur. pati uzprasījos.

sen nebija bijusi šitik neproduktīva diena.un jā, es vēl joprojām sēžu savā pidžamā. pārņēmusi tāda trula bezdarbības noskaņa, gribas it kā kaut ko gatavot, bet pēdējo reizi nodedzināju putotāju, būs jāiegādājas jauns.
n. brauc ciemos, dēmn, būs vien jāuzģērbj kaut kas, kas vairāk līdzinās drēbēm.
šodien atminējos par pr. Patrika piedāvājumu nemitīgajai adorācijai un to, kā viņš runāja par adorāciju kā tādu. viņā varētu stundām ilgi klausīties, nožēloju, ka toreiz nepierakstīju visu ko viņš teica, jo tagad, protams, neatceros precīzi. viņš lieliski salīdzināja Jēzus ilgas pēc mūsu mīlestības ar oāzes meklēšanu tuksnesī. apbrīnojami vispār, ka cilvēks var pamest savas mājas un visu savu dzīvi pavadīt dodoties no vienas pasaules vietas uz otru, padsmitiem gadu garumā jau, lai panāktu to, ka nemitīgā adorācija tiktu iedibināta visā pasaulē. kamēr viņš tur tā runāja pa angliski, pēc sarunas ar az. par tālākajiem dzīves mērķiem un kā viņus izvirzīt, nolēmu, ka savā ziņā es tomēr vēlos saistīt savu nākotni ar valodām, bet tajā pat laikā arī kaut kā palīdzēt citiem. patiesībā, man ļoti patika kā viņš izskaidroja, kā ir labi izdomāt, ko vēlies darīt. par to kā jāapdomā to, cik daudz dažādu un kādu cilvēku uz pasaules ir un, ko tu vari viņiem dot apvienojot to ar lietām, kuras tev patīk/izdodas. un vispār, man tik daudz kas patīk, ka nezinu, ko no tā visa varētu ievirzīt tādā gulsnē, lai tā kļūtu par manas profesijas sastāvdaļu.

šādām izdarībām es varētu rītdien ļauties. nu ēst gatavošanai, tā pa smuko. un vēl kādu labu filmu paskatīties un "Bridu" sākt lasīt, bet kad to būšu izlasījusi, tad sākšu doties uz bibliotēku. man liekas, man tāda bibliotēkas būšana varētu labi padoties. un tad es lasītu un interesētos par sasodīti daudz lietām par kurām līdz šim pat nezināju. skan labi, vismaz priekš manis.

bet vispār mamma mani pirms nakts ir sabaidījusi ar runām par to, ka vienu nakti esot bijusi tā sajūta, ka dēmons stāv blakus un nākamajā dienā ir mistisks tā kā ar nagiem saplēsums tīklā pie loga. nais ne? tā jau nekas, bet esmu laikam viegli sabaidāma, jo visi jau čuč. bet nu tas tā, mums jau neesot jāuztraucas, esot takšu bijuši svētceļojumā un tagad ar tīrām sirdsapziņām staigājot. vispār svētceļojums tā pamainījis to kā grasos tagad dzīvot. sanāca par daudz ko domāt un tā. vakardien runājot ar z., piefiksēju, ka bieži nocitēju kaut ko no svētceļojumā izskanējušiem tekstiem. bet viens no tekstiem, kas man tā pamatīgi ir iespiedies prātā ir - tiem, kuriem ir daudz dots, no tiem arī daudz tiks prasīts.
tā teikt, gribot negribot liek aizdomāties par to, kā savu dzīvi izmantoju, kam, tā teikt.
jāiet čučēt, jāsaņem drosme. huh. kā zilais a. teiktu - esmu takšu dūšīga meitene!

galvā pieskricelējam pāris dienas darbus, kurus dosimies paveikt. nekas jau tāds svarīgs, tik cik pašam savas attīstības dēļ, kuru pēc svētceļojuma esmu iemetusi diezgan augstu savā dzīves listē.
vakar sēdējām ar mājiniekiem un zilo a. un z. malkojām vīnu un vērojām zvaigznes, un gaiņājām knaušus prom. dīvaini, ka nebija viņi man vēl apnikuši pēc svētceļojuma. [jap, zilais a. un brālis arī mums pievienojās, kas jāatzīst bija visai izdevīgi, jo tā rezultātā nopelnīju vakara masāžu un pāris somu nēsāšanas]
tā nu jā, es jau zinu, ka diena jau vispār pusē, tāpēc gluži vērtīga viņa neizvērtīsies, bet nu, lai jau.
vakarā vajadzētu ar māšeli sazināties, vismaz ar vienu no viņām.