man slāpst pēc dzīves garšas.

esmu saņēmusies beidzot kārtīgi iemesties atpakaļ skolas darbos, lai vai kā negribētos un būtu daudz kas cits ko darīt. 

joki spoki.

bet varbūt tomēr jāsāk prasties, ka tas ir uz labu ?

sākumā mājas kopdama, nu jau slimodama, esmu pārāk aizdzīvojusies viena mājās. pilnīgi nemaz pat vairs nekārojas izrauties ārpus, kas nozīmē, ka ir jau pavisam traki.
bet jāatgriežas vien realitātē ir. jāsāk varbūt kaut kur stāties - jā, tagad. beidzot jāpaveic sen plānotās idejas, kuras kāpelē pa galvu jau sen.
un ceturtdien vēl radu radu pasākums, un turpat sestdien jau pašai dzimumdiena. un vispār acu priekšā patiešām kaut kāds mudžeklis rādās, kad veros uz savu nākotni.
tad redzēs ? pasaule mainās, bet vai es tai līdzi ?

nepietiek, ka visi nolēmuši appāroties, tagad sākuši arī saderinātes. 

Iestāties - joka pēc. Kāpēc gan ne ?
tiks - tiks. netiks - netiks.
no big deal.

jau kādu laiku dzīvojos pa lauku mājām. uzkopju visu, gatavoju tētim un sunim ēst. vāru tomātu sulas, kopju augus un ko tik ne.
tāds mieriņš. civilizācijā parādos labi ja reizi nedēļā. tomēr pēc šādām dienām man noteikti sagribēsies kārtīgi izārdīties kādu nakti. vispār, sen nekas tāds nav darīts.
ir tāda īpatnēja sajūta, kad vari iet uz visām pusēm, iesākt ko vien vēlies, it kā. ehh
un opja apciemojumi, aizrādījumi un citi ne tik patīkami komentāri par to, kas kā nav vai ir izdarīts, atgādina to, cik man ļoti svarīgi ir, lai man būtu pašai sava vieta.

nezinu, ko iesākšu ar nākotni. pašlaik laikam spīd brīvprātīgais, bet es nezinu. itin nemaz.
vēl divi eksāmeni. viss kas notiek, bet nav dvesmas piespraust.
es protu baudīt gan būt vienai, gan kopā ar kādu. tomēr, kad esmu pilnībā tā dziļi ar kādu kopā, tad, laikam, neprotu domāt kā indivīds.
vai kā tur to sauc.

vīns, hokejs un edavārdi.
gaidu māsu mājās, dienas divas palikušas.
eksāmeni ar tepat aiz stūra. tad redzēs, ko dzīve tālāk nesīs, jo pati neredzu.
laikam tomēr esmu tuvredzīga.

nošmaucos no stundām pēdējam, atnācu pie q., dzeru kafiju un drīz laikam iešu cept viņam pankūkas, ar kurām viņu sagaidīt.

esmu tāds cilvēks, kuram patiess ir svarīga pašam sava telpa. un lai tā sava telpa ir tieši tāda, kādu to vēlos.
šķiršanās brīžos lielākais mierinājums ir prieks par kaut kā jauna sākumu.
I feel it.
Oh tonight's the kind of night
Where everything could change
looking back in the past I have come to a conclusion - that kind of night / day is everyday of our life.

tāds dolbī stāvoklis pēdējās dienās. varētu pat teikt, ka pēc žetonvakara.
par to runājot, bija visai savdabīgi un jauki. gan svinīgais, gan pēcāk gājiens uz fonteinu.
un nu es dzīvojos, gandrīz visu laiku vēlos atrasties vieglā reibuma stāvoklī.
šogad gavēnis nestaigā man pie rokas, šogad es dzīvoju savādā sajukumā, lai arī kāds tas būtu.
katru dienu vairāki kora mēģinājumi dienā, skate jau rīt, jāpievelk. un, protams, nožēla, ka ātrāk nesāku iet. tagad eju un priecājos. ir sanācis atgādināt sev, cik skaisti ir dziedāt.
kad diez atgādināšu sev to pašu par zīmēšanu?
varbūt tam dolbī stāvoklim ir kāda saistība ar miglaino nākotnes skatu ?
kas to lai zin, tagad tikai dzīvi svin.

Šis ir pēdējais gads, kad mēs varam attaisnoties, ka  darām kaut ko tikai tāpēc, ka tas jāpadara. Tagad mēs dzīvosim to dzīvi, kuru izvēlēsimies. Protams, būs nepatīkami lēmumi, kuri jāpieņem. Iespējams, būs jādodas prom no sev tuvajiem cilvēkiem, jāuzsāk dzīvi vietā, kur viss jābūvē no jauna. Gan dzīvesvieta, gan attiecības ar cilvēkiem, gan attiecības pašam ar sevi. Tomēr viena lieta paliks nemainīga. Tāpat kā līdz šim, kaut kur sirdī visu laiku nēsājām līdzi savu bērnību, atmiņas par vecmammas apkampienu smaržu, mīļākā suņa pūkainumu, piedzīvojumiem laukos kopā ar brālēniem, tāpat arī tālākā dzīvē mēs sirdī nēsāsim līdzi kaut ko ļoti svarīgu un dārgu. Atmiņas par visu to, kas mūs mainīja un lika mums izaugt tādiem kādi tagad esam. Piedzīvojumi un pārdzīvojumi kopā ar labākajiem draugiem, sajūtas, kuras sniedza cilvēki, kuru nozīmīgumu mēs iepriekš nenovērtējām, vietas, kuras atkal apmeklējot, acīs sariešas asaras.

biežāk jārunā ar cilvēkiem par dzīvi. kaut vai lai atgādinātu sev, par ko īsti viņa tev ir. tikai pašam sev. kas tev viņa ir ?
tas, protams, nemaina faktu, ka es turpināšu kļūdīties. un lamāties par visu, kas liekas netaisnīgs.
darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet neņemt tik ļoti pie sirds. ne jau augstākstāvošo gradācijas ir tās, kurām regulēt manu dzīvi.
es tikai mīlu dzīvi, un viņu. man tikai biežāk jāatgādina sev par to, jāļauj sajust. nedomājot par to, cik sāpīgi varētu būt vilšanās brīžos, abos gadījumos.

sen nebija bijusi šitik neproduktīva diena.un jā, es vēl joprojām sēžu savā pidžamā. pārņēmusi tāda trula bezdarbības noskaņa, gribas it kā kaut ko gatavot, bet pēdējo reizi nodedzināju putotāju, būs jāiegādājas jauns.
n. brauc ciemos, dēmn, būs vien jāuzģērbj kaut kas, kas vairāk līdzinās drēbēm.
šodien atminējos par pr. Patrika piedāvājumu nemitīgajai adorācijai un to, kā viņš runāja par adorāciju kā tādu. viņā varētu stundām ilgi klausīties, nožēloju, ka toreiz nepierakstīju visu ko viņš teica, jo tagad, protams, neatceros precīzi. viņš lieliski salīdzināja Jēzus ilgas pēc mūsu mīlestības ar oāzes meklēšanu tuksnesī. apbrīnojami vispār, ka cilvēks var pamest savas mājas un visu savu dzīvi pavadīt dodoties no vienas pasaules vietas uz otru, padsmitiem gadu garumā jau, lai panāktu to, ka nemitīgā adorācija tiktu iedibināta visā pasaulē. kamēr viņš tur tā runāja pa angliski, pēc sarunas ar az. par tālākajiem dzīves mērķiem un kā viņus izvirzīt, nolēmu, ka savā ziņā es tomēr vēlos saistīt savu nākotni ar valodām, bet tajā pat laikā arī kaut kā palīdzēt citiem. patiesībā, man ļoti patika kā viņš izskaidroja, kā ir labi izdomāt, ko vēlies darīt. par to kā jāapdomā to, cik daudz dažādu un kādu cilvēku uz pasaules ir un, ko tu vari viņiem dot apvienojot to ar lietām, kuras tev patīk/izdodas. un vispār, man tik daudz kas patīk, ka nezinu, ko no tā visa varētu ievirzīt tādā gulsnē, lai tā kļūtu par manas profesijas sastāvdaļu.

brālēns esot ticis mākslenē, tieši tajā nodaļā, kur gribēja. kad uzzināju bija sasodīti liels prieks par viņu. bet pēc kāda laika, protams, sāku sevi gruzīt, ka to laiku atpakaļ aizlīdu uz dranķa vidusskolu nevis pamēģināju tikt iekšā. bet nu ko nu tur daudz, kas paveikt paveikts. vēl jau redzēs. mok liepU iestāšos.
šodien tāda diena, ka sajūta neko neko nedarīšu šodien. vispār jau varētu kaut kur aizbraukt kaut ko darīt, bet es jūtu, ka nebūs. ka pavadīšu gulšņājoties un vazājoties pa māju visu dienu pidžammā. vēl varētu kaut ko paskricelēt un sašmorēt, bet droši vien neko no tā nedarīšu.
tagad ar k. spriedelējam, ko darīt 16-17tos datumos, nu kā sabērēt faktu, ka netikām uz positivus. briest ballīte.
õ, forši, pēc brokastīm pie ugunskura es tagad ožu pēc kūpinājuma. jāieskrien dušā.