Rīt jau trešo reizi cepšu piparkūkas. Un vispār man nemaz viņas negaršo.

tāds dolbī stāvoklis pēdējās dienās. varētu pat teikt, ka pēc žetonvakara.
par to runājot, bija visai savdabīgi un jauki. gan svinīgais, gan pēcāk gājiens uz fonteinu.
un nu es dzīvojos, gandrīz visu laiku vēlos atrasties vieglā reibuma stāvoklī.
šogad gavēnis nestaigā man pie rokas, šogad es dzīvoju savādā sajukumā, lai arī kāds tas būtu.
katru dienu vairāki kora mēģinājumi dienā, skate jau rīt, jāpievelk. un, protams, nožēla, ka ātrāk nesāku iet. tagad eju un priecājos. ir sanācis atgādināt sev, cik skaisti ir dziedāt.
kad diez atgādināšu sev to pašu par zīmēšanu?
varbūt tam dolbī stāvoklim ir kāda saistība ar miglaino nākotnes skatu ?
kas to lai zin, tagad tikai dzīvi svin.

konstantie deprešn mūdi un slimošana mani drīz pieveiks pavisam. tā sākt likties.
bet vismaz astro'n'out koncerts un stundām ilgais izraudājiens viņa apkampienos lika uz brīdi pasmaidīt.

skaisti jūtos. tas ir tā, ka jūties gan labi, gan draņķīgi, bet spēj to pieņemt uz izbaudīt.
tāda interesanta nedēļa. apmeklēju salīdzinoši daudz mises, krāsoju sienas, pielikos pie skolas darbiem, korī skaidrojos ar skolotāju, ka mana balss tajos debesskrāpjos sakāpušās notis nevar izdziedāt un vispār kāpju ārpus savas komforta zonas un izbaudu to. apņemos darboties "olā", organizēties tur iekš kjb un vēl un vēl. un ne tāpēc, ka liek, tāpēc, ka liekas, ka vajag.
šorīt vēl iepriecēja brāļa priekpilnā sajūta, jo sen tādas izpausmes nebija redzētas.
tāda pašpietiekamības sajūta beidzot iegūta ? pat ne tā īsti, bet kaut kā tā.
iespējams, pat tā sajūta, ka neatkarājos no viņa.
es neignorēju un nenovēršos, viss ir pa vecam, bet es no viņa ikdienā ik mirkli neatkarāju sevi un savas sajūtas, un man tas ir svarīgi. es neciešu būt atkarīga no viņiem. un tas droši vien ir vēl viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc es vairs nejūtu sevī to riebumu pašai pret sevi un ņīgrumu pret pasauli.
jā, un tas ir labi ! un tā tas būs, jo paļaujos uz Tēti.

ha.
vajag tikai aiziet nosnausties ar tekstu savai zemapziņai - kad pamodīsies, būsi priecīga.
un šeku reku. daudz izrunājos ar visiem.
tagad tikai jāpadara sakrātie darbi!

likās, ka gribu kaut ko pateikt. laikam nemaz nav, ko tik ļoti teikt.
rīt dienu uzlikts pavadīt ar bērniem. ne jau maziem un mīlīgiem. ar tādiem, kuriem raksturs liekas tas, cik daudz spēj uzkāpt otram uz galvas. ne jau visi tādi, bet jā
un vispār, šodien nemaz viss nebesīja. aha.
jānoskaņojas uz agru rītu. jāpiespiežās no rīta jau izskriet.

ar galvu sienā.

no no no.
neīstais garastāvoklis.

ir jauki paņem vēlo rītu un ierasties skolā vien ap divpadsmitiem.
lēnām mierīgi pamožamies, paklausamies labu mūziku, palūkojamies labas bildes, lēnam pabrokastojam..
pēc skolas beidzot jāaiziet uz norunāto tikšanos ar ārstu. tad nu redzēs kādus izskaidrojumus sagudros maniem simptomiem. galvenais, lai to visu varētu dabūt prom.
un man patiesi svarīgāks ir process. vakardien brālis teica, ka es tāda labi noskaņota atgriežos no scenogrāfijas[tekstā turpmāk vienmēr pieminēta tā, lai arī tā nebūt nav scenogrāfija. tā vienkārši ir vieglāk noformulēties] un tā patiešām mazliet ir! lai arī pagaidām man neko sakarīgu izdomāt vai saskicēt neizdodas, tomēr mīlu to procesu. mīlu vērot radošus cilvēkus ideju rašanās procesā. mīlu novietoties netradicionālā vietā telpā un mēģināt kaut ko no prāta izlobīt pati. ehh.
un nu, ja šis skaistums ir tevī, ej dzīvē un dāvā to citiem.

Joined at the soul with a pair of headphones
We need nobody to let ourselves go

es esmu mājās.
visu laiku garastāvoklis slimīgi raustījās starp visām iespējamām debespusēm.
tagad nomierinājās.
jūtos pretīgi.
zin. sagruzījos.

mēģinu sevi noskaņot uz pozitīvas nots ar Train - If It's Love klausīšanos. patīk meldiņš. tīri labi izdodas, bet šis noskaņojums galīgi nesaskan ar kārtīgu mācīšanās sesiju, kas būtu vajadzīga.
tā kā mans ieilgušais klepus ir pārvērties par traki kaitinošu, nepārstājošu klepu un paķēris līdzi vēl neciešamas kakla sāpes, tad nu bez savas plāksnītes dekatilena, es siekalas norīt, papusdienot vai pažāvāties nevaru.
mierinu sevi ar domu, ka jādarbojās vien vēl rītdien. tad piecas dienas gandrīz praktiski brīvas. he. pa vidam vēl baigais raduradu pasākums sakarā ar opja 80 gadu jubilācijas un 18tā novembra apvienojumu. man kaut kā tomēr patīk tā, ka sanāk tā šiki atzīmēt katru gadu to 18to datumu !
un par spīti visiem dranķiem un problēmām, gribas jums pateikt -

pasmaidiet mazie !

diemžēl galīgi nav noskaņojums uz mācīšanos, kas droši vien rezultēsies ne īpaši smuki sekmīga atzīmē rītdienas kontroldarbā, bet ko nu tur daudz.
šodienas vakara puse bija sasodīti tīkama. tas saucās, lūdz un tev taps dots. 17tos aizgāju uz adorāciju, minūtes divas tur atrados, kad sajutu, ka man vajag grēksūdzi. pēc stundas ieradās brālis, izrādās viņam schedulā bija ielikts mani nomainīt. galu galā iznāca vēl vērtīgāk nekā cerēju. tad jau daudz patīkamāk uzstellētā gara stāvoklī čāpoju pa apkārtceļiem uz mājām, klausoties lieliskas dziesmas iekš rādžiņa 101. jāatzīst, pāris garāmgājējiem mans priecīgais smaids likās mulsinošs vai vienkārši muļķīgs, bet tas man tikai lika sasmaidīties vēl vairāk. pēcāk dzīvoklī jau tēja, cepumi, atkal jau laba mūzika un mazliet skolas darbi. paķēru no brāļa "ir", pāris rakstiņi ieinteresēja, jāpačolē.
ja neskaita notikumus māju atmosfērā, man ne pavisam tiešām, bet tiešā mazliet gan, tad būtu sasodīti skaista diena.
ā un b. ietekmēta iemetu jums meitenes šo.

pēdejās dienās kaut kā nerakstās, tā pavisam vienkārši.
ā, mani beidzot var sakarīgi sazvanīt, tā teikt, es dzirdēšu, ka jūs man zvanat, vai nav šiki?
tāds filosofiski tizli sajāts garastāvoklis, bet patiesībā jau tas tik tā sajūtu līmenī, laikam. tā teikt, arī nedomājot jau ir dranķīgi. bet nu hop vop, jāsaņemās?
piektdien, sestdien ar māšeli aizlaidām uz laukiem. ja atgriezies vietā, kur esi vien savu bērnību pavadījis, tad viss liekas sasodīti sarucis. pat suns, kurš diemžēl pieklibo, kaut kas ar kāju nav kārtībā, k. jau vedāja pie veterinārārsta, cerams saveseļosies. ome un opis mīlīgi. arī visas tās viņu attiecības tādas mīlīgas, ko es bērnībā galīgi nebiju pamanījusi. pilnīgi citādākas nekā tiem vecvecākiem, kurus regulāri sanāk satikt. patiesībā jau galīgi savāda noskaņa ir pa reizei tur ierasties, tas ceļš uz turieni vien jau tāds.. ehh.. bet nu jā, esam atpakaļ.
rītdien jāatgriežas ikdienas realitātē, tad jau redzēs, kā tas mani iespaidos. uz kuru pusi nosvērsies mans pašsajūtu stāvoklis.