whole world under my feet
pēc dabas esmu
pilnīgs sliņķis. brīžiem tik tiešām uzvedos kā tas dzīvnieks.
tomēr, kad
darbojos tā kārtīgi ar atdevi, es jūtos tik piepildīta, ka neticu, ka esmu
radīta savādākai dzīvei.
man liekas, ka
es tiešām spētu atrast līdzsvaru starp to plānotājs melns piedrukāts dzīves
skriešanā un visas dienas noņuņņošanu gultā, kādam azotē, kad aiz loga līst.
sen nebija
bijis šis trakais nelīdzsvarotais hiperaktīvisms, kurš man rodas pēc negulētas
nomācītas nakts.
nav ne vainas,
nav ne vainas.
spriežot pēc
tuvākā mēneša plānu skata, tādas naktis drīz jau atkal nebūs retums.
One day baby, we'll be old
Oh baby, we'll be old
And think of all the stories that we could have
told.
Paķēru mūziku, grāmatu un izčāpoju laukā zālītē mazliet palasīt. Un nu fonā skan Gustavo un mana suņa purpināšana, kamēr viņš cenšas notvert pats savu asti. Prieciš.
un tad sāka līt !
un tad man piedāvāja arī rītvakar iet ballēties, bet jābrauc uz Lietuvu. un sestdien ir atvadu ballīte Artai, un vispār man bail kaut ko tādu pieminēt q., jo negribu, lai atkal salamājamies.
pudūmf.
ko nu.?
es nesaprotu, kas tu man esi
katrs tavs smaids, kad tas ir patiess,
kad kaut kas tuvu laimei tavās acīs atblāzmo
man iekšā kaut kas sabrūk mazu liet
un kaut kas jauns uzceļas.
tev nav ne jausmas, kā liec man justies
pat tad, ja cenšos tev to paskaidrot,
to burtos nevar sastellēt
kad kāds man jautā, man nav ko atbildēt
kā vien – es zinu, tā ir labi.
kopš esi blakus, viss it kā ir tāpat
un tomēr daudz daudz savādāk
tu vien nevari mani darīt laimīgu,
tomēr, ja ļaujos tev,
tad tajā mirklī, šķiet, smaidu ar dvēseli.
man nebija ne jausmas, ka tā nav vien pasaka,
ka tik tiešām cilvēkbērns var justies tā,
kā tagad jūtos es
tas likās absurdi.
tu esi un es esmu
tas nemainās un nemainīsies,
bet tik pagaidām gribas teikt:
esi man blakus
kaut takas gan jau reizumis pašķirsies,
kamēr staigāsim kopā
lapas ceļa malā kaut kā savādāk dīgs
un pēcāk izdvesīs gaišāku elpu
pat tad ja vēlāk tās novītīs
