Ļauj lai krīt
Krīt vējā kā straumē
Tā lai maigi slīd
Bez pārrāvuma
Bez kaķa ziņkārīgās ķepas
Bez sen nokavēta telefona zvana
Ļauj lai slīd
Nepārejošs miers
Bez tā kas uztrauc
Bez – man jāpaspēj vēl
Ļauj lai mīl
Ļauj lai tevī mīt
Bez skatiena pārmetoša
Bez smaida iedrošinoša
Ļauj lai ir
Skaisti
Nepārprasti
Ļauj lai mirst
Lai mūžam dzīvotu
Es mīlu tevi, bērnišķīgā iela,
Ar visu tavu izdomāto mieru,
Ar kilogramos sasvārstīto prieku
Un to, kas visām strīpām pāri rauj.
Es mīlu tevi tumsas antracītā
Un laimes lietus noraudātos logos,
Un tagad – ne ar pirmo mīlestību –
Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.
Ar to, kur beidzas ikdienas gaisi,
Ar to, kur beidzas viss un sākas kosmoss,
Ja tikai vispār kosmosam ir sākums.
Es nezinu. Es zināšu varbūt.
Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.
Es domāju, ka visas sāpes smagas,
Es domāju, ka visas sāpes ļaunas.
Es mīlu tevi, dzīve.
Sāp?
Jā. Beidzot sāp.
./Ojārs Vācietis/
jā...
faded par Ziedoni man atgādināja, cik ļoti mīlu dzeju.
Tu mani nicini ar savu vieglo smīnu,
Kas salts kā asmens pār manu elpu likts,
Jau visu vakaru es sūcu melnu vīnu,
It kā es stāvētu pie kādas ilgas bikts.
Es sen jau sacīju, ka mīlas vietā rūgtums
Tev sirdī iezagsies kā vakars tumšs un kvēls;
Un, ja uz sarunu es tevi tagad lūgtu,
Tu tikai sarautos un teiktu: - Ir jau vēls -
Un lūpas pārklātu ar savu vieglo smīnu,
Un tavu ķermeni kā uguns skārtu naids.
Jau visu vakaru es sūcu melnu vīnu,
Bet citiem pastāstu par to, ka pokāls slaids.
Nu, vai nav muļķīgi? Kam nevaram mēs salīgt?
Tu labi zini to, cik tagad esmu viens,
Ka sen vairs nedrīkstu es sāpju lietū salīt,
Jo sirds man vārīga kā tikko nopļauts siens.
Jeb tev tā patīkas, lai es no sāpēm smoku
Un lēnām sastingstu, kad pilns būs kļuvis mērs.
Nez, ko tu darītu, ja tavos matos roku
Es pēkšņi gremdētu kā agrāk, kā vienmēr?
Tu mani nosistu ar savu smīnu laikam
Un ātri noslēptu, kur tavas kurpes stāv.
Tad atkal tērzētu ar saviem draugiem maigi,
Un lepnums sēdētu uz pleca tev kā pāvs.
thankful
es ticēju pasaulei atklātai
ka visa tā sastāv no pasakām
[..]
es ticēju pasaulei atklātai
pat tad, kad tā izlikās briesmīga
[..]
/Ojārs Vācietis/
Es
atnācu pateikt,
ka tev viss būs labi.
Nemierinu
un nemāžojos -
"būs labi" ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.
Es zinu -
ap tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.
Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.
Pie manis
to pasacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis
tavu tumsu.
Ar savu ticību
tev ir jāpalīdz viņam
no iekšas
atliekt tās
šausmīgās knaibles.
Stariņš nopūtās -
tu vairs neticot,
ka ir ticība.
Stariņš sūtīja mani
parādīt tev,
ka ticība
pastāv.
Lai gaužas, ja vēlas, cits,
bet mana dvēsele - pret,
ka dzīve ir īss kursiņš - ticēt
un akadēmija - neticēt.
Var katrs, cik grib, sāpju ogles
ik brīdi sev virsū uzbērt
un ticības būdiņu noplēst,
un Neticētaugstceltni uzbūvēt.
Tas viss ir zināms sen,
bet aizmāršīgi mēs esam,
jo - ticēt ir vienīgais gēns,
kas attaisno mūsu esamību.
Lai dara, kā vēlas, cits,
bet es - par taisnību veco
un labāk pieviļos ticot
nekā viļos neticot.
/O. Vācietis/
Kretīnu deja
laimīgi atkal
pie loga es smejos
manā dārzā
kretīni dejo
viņi to labāk
par normāliem māk
viņiem tas iznāk
patiesāk
umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā,
stāvu un smejos
kretīni dejo
dienu un nakti
es tik stāvu
un situ takti
kleinajām kājelēm
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija
pagalmā manā
ir purvelis maziņš
pazūd jau umpapā
kretīni daži.
pasaulē tomēr
ir kretīnu daudz
citi nāk vietā
ar mašīnām brauc
umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā umpapā
stāvu un smejos
komplimenti
smaržo kā spirts
cik labi tev iznāk
cik solītis tvirts
kleinajām kājelēm
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija
daži ar kuriem
es aprunājos
teica ka tas vēl
tik mēģinājums
īstenā deja
pēc gadiem būs
pie sava loga
es ielūdzu jūs
/Klāvs Elsbergs/
Balts
rīts
Šo rītu ņem par piemiņu,
Kad balti sniegi snieg.
Bet, ja no atmiņas tas gaist,
Tad - tā ir jānotiek.
Par baltu galdautu to klāj,
Kad gribi dzīres sākt,
Par kabatlakatiņu ņem,
Kad reizēm raudiens nāk.
Par atvadsveicienu to ņem,
Un lai tas vējā šalc.
Ņem par neko. Par to, ka rīts
Ir vēlā sniegā balts.
Ja ceļā tev kāds brūci cērt,
Par saiti rītu plēs,
Kamēr vēl neatskatoties
Pa dzīvi ejam mēs.
Šo rītu ņem par piemiņu,
Vienalga - kā pēc tam.
Es tev to palīdzēšu nest
Līdz pirmam likumam.
/O. Vācietis/
Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst -
Nekā jau nepietrūkst.
Bet skaidri jūti,
Pirmais sniegs kad snieg,
Ka nepietrūkst,
Bet arī nepietiek.
Jo tas, kas dabūts,
It nekur nav liekams,
Un tas, kas liekams,
Ir tik nepietiekams.
Un tad, kad zvaigzne krīt,
Tā it kā iekož:
Viss nepaliekošs ir
Es mīlu tevi, bērnišķīgā iela,
Ar visu tavu izdomāto mieru,
Ar kilogramos sasvārstīto prieku
Un to, kas visām strīpām pāri rauj.
Es mīlu tevi tumsas antracītā
Un laimes lietus noraudātos logos,
Un tagad – ne ar pirmo mīlestību –
Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.
Ar to, kur beidzas ikdienas gaisi,
Ar to, kur beidzas viss un sākas kosmoss,
Ja tikai vispār kosmosam ir sākums.
Es nezinu. Es zināšu varbūt.
Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.
Es domāju, ka visas sāpes smagas,
Es domāju, ka visas sāpes ļaunas.
Es mīlu tevi, dzīve.
Sāp?
Jā. Beidzot sāp.
Uzraku, kur internetā var lasīt vismaz daļu O. Vācieša dzejas, tomēr
gribētos iegādāties arī taustāmā veidā. Protams vecos variantus būtu skaistāk,
bet ko nu tur. Uz grāmatnīcu ! protams, ne tagad. Lai gan, varbūt ir kāda
diennakts grāmatnīca?