bija vienkāršs filmu vakars ar meitenēm. piparkūku cepšana, zefīriņu karsēšana un citi nieki.
pabeidzu analizēt dzejoli, lai mēģinātu paraut uz augšu literatūras atzīmi. man jau patīk tādas darbības, tomēr man tam ir vajadzīgs attiecīgais stāvoklis, tāpēc tas arī tika darīts vien tagad.
bet nu gan jādodas pie miera. rīt gaidāmi mazie labestības darbeļi. cerams, ka tiešām sanāks sagādāt tiem bērniem prieku.
gaidu mājās. visus. mammu. abas māšeles. jā.

and I thought that we could communicate without the usual aspects that control everybodys life. that communication between us is something different, but hey, it's not, at least not at now. friendship is not always what we think it is. but well, thanks for everything you have given me.
ir patīkami pakomunicēt ar kādu pilnīgi patvaļīgi, bez domāšanas, kur tas novedīs un vispār, teikt, ko iegribas. tāpēc mazliet skumīgi mirklī, kad saliekas, ka varbūt tas viss tomēr nav uz to brīvību/atklātību balstīts. patiesībā, pat nebiju par to tik nopietni aizdomājusies. un laikam jau arī nevajag.

skolā viss pa vecam.
šodien braucu ar autiņu mājās. klausījos The Sunscreen Song. mazliet laikam kaut kur iekšā iezagās tāda kā sāpe. es pat nezinu par ko, par visu. par laiku, kas bijis. par to, kas būs. par cilvēkiem, kuri nāk un iet. par nākotni. par to vai mēs dzīvojam savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk. vai pēc 20 gadiem neatskatīsimies uz to visu un neteiksim - kā es nožēloju, ka neizdarīju to.
kaut kā mēģinu izprātot, vai nevajag tā vienkārši, aši izmainīt visu. pagriezt savu dzīvi iespējams kājām gaisā, bet mainīt to. varētu jau varbūt pat mēģināt, bet kā lai zini, ka tā vajag? aijš, tādas visās domas skraida pa galvu. pie visa vainīgs m. ar savām runām par to, kā viņam viss pieriebās un pilnīgi uz dullo aizgāja pilnīgi pretējā virzienā, nezinot, kur dosies un arī šis te.
tādi lūk brīnumi šrīmuni.
ak es muļķa desa.
jāpačolē jauns telefons par sadabūto naudu, citādi tas jau kļūst apnicīgi, ka tevi nekad nevar dabūt rokā. jā, un tad varētu būt arī pie reizes mūzika, un iespēja no visa atslēgties uz mirkli.
rīt jāaizčāpo uz pagrabiņu, vai stāviņu vai kā viņu tur tagad sauc. jāpainteresējas par tam jauniešu dienām, tad jau redzēs, vai beigās sanāks tikt.

fak, kā man bija piemirsies, cik ļoti man tīk ar m. papļāpāt. nu iemetiet man ar piena pudeli pa galvu, bet dzīvē ir tādas lietas, kurām nav sakarīga izskaidrojuma. reizes, kad lietas notiek neloģiski un tā tam vienkārši būs būt. un ziniet, ir patīkami, kad šīs neloģiskās lietas pārmaiņas pēc ir uz pozitīvas nots.

ā, un rīt es došos uz aizputi, un ja tā pavisam godīgi, man kaut kā galīgi neprasās uz visu to pasākumu doties, bet ko nu tur daudz.
es labprātāk nodarbotos ar kaut ko destruktīvāku - piemēram aizstopētu uz jelgavu, uz vilku konci, vai arī pavadītu vakaru ēdot saldējumu satinusies segās un skatoties PS. I love you

heh, nekad nebūtu domājusi, ka r. man varēs šitā iegriezt, un vēl šitik gudri, bet nu jā, tā vienk tāda tēma smaga.
šī vakara/nakts melodija - yeah yeah yeahs.! klausoties tādu mūziku, parāva tādu īpatnēju noskaņu, tādēļ iedomājos uzrakstīt m., painteresēties kā tur pa amsterdamu sokās..
vai es jau esmu teikusi, ka par spīti tam, ka esmu viņu satikusi tikai pāris reizes, jau kopš pirmās reizes, man bijusi tā sajūta, ka viņš ir cilvēks, kuru zinu jau veselu mūžību, un man nav ne jausmas kāpēc tā. runājam par triviālām lietām un viss liekas tik vienkārši, laikam jau tieši tāpēc. jā. nu kaut kā tā.