Es mīlu tevi, bērnišķīgā iela,
Ar visu tavu izdomāto mieru,
Ar kilogramos sasvārstīto prieku
Un to, kas visām strīpām pāri rauj.
Es mīlu tevi tumsas antracītā
Un laimes lietus noraudātos logos,
Un tagad – ne ar pirmo mīlestību –
Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.
Ar to, kur beidzas ikdienas gaisi,
Ar to, kur beidzas viss un sākas kosmoss,
Ja tikai vispār kosmosam ir sākums.
Es nezinu. Es zināšu varbūt.
Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.
Es domāju, ka visas sāpes smagas,
Es domāju, ka visas sāpes ļaunas.
Es mīlu tevi, dzīve.
Sāp?
Jā. Beidzot sāp.

./Ojārs Vācietis/

jā...

Man patīk retu reizi saskrieties ar s. kādā mēģinājumā vai citā smieklīgā aktivitātē, lai bezloģiski zviegtu kā vaļi skan riesta laikā [es nezinu, kā viņi to dara, tas tik tāds izteiciens], lai aprunātu paši sevi un saprastu, ka mums nesanāk paveikt visu, ko gribas un kā gribas.

Es it kā tiecos ikdienā darīt lietas, kas darītu manu dzīvi labāku, vērtīgāku, laimīgāku, tomēr nez kapēc manī metas virsū šīs agresijas un dzīves nolemtības izjūtas tik bieži ? Maybe I’m just some kind of bipolar. 

whole world under my feet

pēc dabas esmu pilnīgs sliņķis. brīžiem tik tiešām uzvedos kā tas dzīvnieks.

tomēr, kad darbojos tā kārtīgi ar atdevi, es jūtos tik piepildīta, ka neticu, ka esmu radīta savādākai dzīvei.

man liekas, ka es tiešām spētu atrast līdzsvaru starp to plānotājs melns piedrukāts dzīves skriešanā un visas dienas noņuņņošanu gultā, kādam azotē, kad aiz loga līst.

sen nebija bijis šis trakais nelīdzsvarotais hiperaktīvisms, kurš man rodas pēc negulētas nomācītas nakts.

nav ne vainas, nav ne vainas.

spriežot pēc tuvākā mēneša plānu skata, tādas naktis drīz jau atkal nebūs retums.

One day baby, we'll be old

Oh baby, we'll be old

And think of all the stories that we could have told.

 smaids!