starp visiem tiem darbiem atļāvos apciemot nedēļas nogalē fonteinu.
sastapu arī a. tik tīkami beidzot ar viņu parunāties visa vakara garumā. viņa šaus uz rumāniju un tā.
pēc kāda sarunas laika no viņas izskanēja teksts - kas ar tevi ? pilnīgi emocijas spraucas pa visām porām laukā, nevar saprast, kas tev vainas. vai kaut kā tā, pēc to skrūvju daudzuma precīzi vairs neatminos.
un tā jau ir. vai nu ir pilnīgs izmisums, dusmas, asaras vai laime pilnīga.
emocijas - laikam nav tas trakākais, kas varētu notikt.
bezmiegs, galvassāpes un temperatūra. no tiem gan varētu atbrīvoties.
un mans labākais draugs ir kafija. man pārāk bieži labākie draugi ir lietas, šķidrumi, ēdieni vai interneta vietnes.
ak vai.
pilnīgi prasās masāžu.

ahh..
beidzot esmu mājās, nav būts kādu laiciņu. bet tas nekas, nākamnedēļ varēšu šeit ilgi izpausties ar sīkumiem, kuriem pagaidām nav atvēlēts diži daudz laika.
vakardien ? dzelzs vilka koncerts bija tieši tas kas vajadzīgs. viss tas, kas iekšā darījās, tika brutāli izgāzts ārā. pirmo reizi tā, tik spēcīgi un brīžiem ar smaidu uz lūpām vai kādu mitrumu uz acu zīlītes.
jā. protams, tas nav tas pats, kas beidzot ar kādu parunāt un izrunāt visu, kas iekšā darās. tomēr, ja ir kā tagad, kad redzi, laikam tāda iespēja nav, tad nu, izlīdzamies ar kaut ko tādu ar.
o.
brālis pabeidzis gatavot lasi. jādodas uzēst.

nu tā nu, esmu atgriezusies. mājās.laikam mazliet savādāka. visu iespējamo emociju izplosīta. savu iekšējo dēmonu parobota, Dieva mīlestības samālēta un žēlastības aplaistīta.
sēžu graužu sausās brokastu pārslas un pētu savas tulznas. būs jāiečāpo vannā, jāpamērcējas stundas divas, un tad varētu uzsākt savu - gulēšu trīs diennaktis tūri. hi.
lai uzrakstītu visas tās sajūtas būtu daudz jāraksta, un tāpat visu nesanāktu atminēties tā kā gribētos. tās bija tādas lietas, kuras tikai tajā mirklī var just. tā teikt, gan fiziski, gan morāli vissmagākais svētceļojums, bet tajā pat laikā skaistākais. nav jau daudzi, ar kuriem salīdzināt, bet jūti, ka tas maina. patiešām nebiju domājusi, ka būs tā. ar to, ka būs smagi rēķinājos, bet tas bija citādāk.
miega bads mani nepamet. tā kā atpakaļceļam tika veltītas apmēram deviņas stundas, no kurām pusi centos noturēt vaļā plakstiņus un izskatīties žirgta un kaut ko parunāt, lai neiemidzinātu arī blakus sēdošo šoferi. šorīt no paša rīta uz sv. Misi, lai varētu pēc iespējas ātrāk tikt mājup. dīvaini, bet patīkami bija beidzot pabūt tādā mierīgā misē, kur esi pavisam viens. nu labi, ja neskaita tos daudzos vecos cilvēkus, bet neviena pazīstama.
braucot mikriņā uz mājām labais draugs šoferis, ar kuru pa reizei var forši papļāpāt, taujāja, kur biju nozudusi. teicu, ka līdz aglonai aizčāpoju. to sejas izteiksmi smieklīgi palūkoties.
bet sīkāks ieskats tieši pašā svētceļojumā vēl varbūt taps, ja nebūs slinkums, bet būs iedvesma. uz papīra metums jau ir par katru dienu. spiedu sevi rakstīt par spīti slinkumam, miegam un karstumam.
ā, un māšele uz sicīliju arī jau vakar aizšāvusi. nedabūju pat satikt.
kad biju dzīvoklī viena, ieraudzīju a. sakravātās mantas, sevi spogulī, un pārņēma sapratne, ka laikam šis svētceļojums savā ziņā arī bija kā palīgs, tāds tilts pāri, kas palīdz pieņemt pārmaiņas. tās, kas notiek apkārt un tās, kuras radušās dvēselē iekšā. svētceļojums mani vienā punktā sagrāva un parādīja to, cik vāja esmu. tā it kā iztukšoja kādu stūri, lai paliktu vieta kāda brīva jaunajam, jo iekšā pilnīgi ir tā sajūta, ka sava daļiņa sevis būs par jaunu jābūvē. ne tā kā iepriekš. tik daudz kas jauns jāiegūst. pieredzes, jāizkopj savu raksturu un jāiemācās daudz ko jaunu. ņemt no dzīves. dzīve nav tā dāvana, kuru nolikt malā, lai viņa tur stāv. tā ir iespēja. tas ir tas, kas jāizdzīvo līdz pēdējai pilei.