* miera vakars mājās.

vienās no manām trim mājām ir čupiņa mazu, jauku, pūkainu un mīlošu kaķēniņu. pietika ar vienu vakaru un vienu rītu, lai es viņiem visiem neglābjami pieķertos.

s. šodien mācīja man dziedāt. nu vienkārši, kā viņš teiktu - trenēt manas balss diapozonu or smt. vēl daudz smējāmies, kjb tikšanās no sākuma trīs, pēcāk divu cilvēku ietvarā. as always.

Vakar sūdzējos par to, ka pietrūkst laika, lai paveiktu visu, ko vēlos. Pēc pusstundas ielūkojos nākamā semestra lekciju sarakstā. Nu es laikam varēšu arī kādu dienu skaisti būt mājās. Nu vismaz būt.yeah. Šī lekcija mani tracina. Nākamnedēļ eksāmenā tā mani noteikti tracinās vēl vairāk. Bet nu jā, īpatnējs laiks un īpatnējas pārdomas. Un māsa rīt Latvijā!

sākumā mājas kopdama, nu jau slimodama, esmu pārāk aizdzīvojusies viena mājās. pilnīgi nemaz pat vairs nekārojas izrauties ārpus, kas nozīmē, ka ir jau pavisam traki.
bet jāatgriežas vien realitātē ir. jāsāk varbūt kaut kur stāties - jā, tagad. beidzot jāpaveic sen plānotās idejas, kuras kāpelē pa galvu jau sen.
un ceturtdien vēl radu radu pasākums, un turpat sestdien jau pašai dzimumdiena. un vispār acu priekšā patiešām kaut kāds mudžeklis rādās, kad veros uz savu nākotni.
tad redzēs ? pasaule mainās, bet vai es tai līdzi ?

jau kādu laiku dzīvojos pa lauku mājām. uzkopju visu, gatavoju tētim un sunim ēst. vāru tomātu sulas, kopju augus un ko tik ne.
tāds mieriņš. civilizācijā parādos labi ja reizi nedēļā. tomēr pēc šādām dienām man noteikti sagribēsies kārtīgi izārdīties kādu nakti. vispār, sen nekas tāds nav darīts.
ir tāda īpatnēja sajūta, kad vari iet uz visām pusēm, iesākt ko vien vēlies, it kā. ehh
un opja apciemojumi, aizrādījumi un citi ne tik patīkami komentāri par to, kas kā nav vai ir izdarīts, atgādina to, cik man ļoti svarīgi ir, lai man būtu pašai sava vieta.

esmu tāds cilvēks, kuram patiess ir svarīga pašam sava telpa. un lai tā sava telpa ir tieši tāda, kādu to vēlos.
šķiršanās brīžos lielākais mierinājums ir prieks par kaut kā jauna sākumu.
I feel it.
Oh tonight's the kind of night
Where everything could change
looking back in the past I have come to a conclusion - that kind of night / day is everyday of our life.

ar q. pāris dienas dzīvojāmies zem palmas. ne jau siltajās zemēs, tepat otrā stāvā.
bet nu no miera ostas atpakaļ realitātē.
mm.. pietrūks tas bez stress, harmonija un smaidi. nez.
šodien gan šis tas satrauca, bet cerams, ka tas var tapt labots.

kaķis sēdēja klēpī, dusmojās uz austiņu mikrofonu un sita viņam. kad noņēmu mikrofonu, viņa uzbruka maniem cepures pušķīšiem.
un atcerējos šovakar, ka gribu dzīvot mazā mājiņā vai divstāvīgā dzīvoklī, gleznot un lai man vienmēr vāzē būtu mazliet maijpuķītes, puķuzirnīši, rudzu puķes vai frēzijas.
un gribas, lai tur ir labas grāmatas, lai varu tur sēdēt stūrī un gleznot. un lai tur ir foršas vecīgas lampas un daudz tējas un kafijas. vienmēr svaigi gatavota ēdiena smarža.
un lai ziemās pārnākot mājās var iešļūkt vilnas zeķēs, iekurt kamīnu, fonā uzlikt jauku mūziku un sasilt ne tikai no kamīna, bet no tā, cik mājīgi tur ir.
un lai ir kāds, kurš tevi tur sagaida, sasilda.
varbūt pat tas būtu mazs dzīvnieciņš?  bet par to vēl neesmu kārtīgi izdomājusi.
nedēļas nogalē staigājot pa Rīgu sajutu arī mazliet viņas šarma. varbūt kādu brīdi varētu arī tur padzīvoties, bet ne ilgi.
galvenais, lai jau ir tās mājas, kur jūties labi.
( this looks like how it should feel like )
 aizsapņojos.
nav tā, ka es pēdējā laikā būtu tur nenormāli laimīga, bet es vairākas reizes esmu saasarojusi acis no laimes.

gribu mazu dzīvoklīti. savu individuālo telpu, kur vienīgi es esmu noteicēja, kur vienīgi es izlemju, kas un kā.
vietu, kur piemosties, ieslēgt rīta mūziku, nodušoties, mierā un harmonijā pagatavot brokastis un baudīt.
būt pašam ar sevi.
pēdējā laikā vispār daudz dīvainu vēlmju piemeklē, un iekšā tāda pilnīga sajūta, ka viņas jāpiepilda.

šodien viena pa mājām - nepierasti pēc visa šī.
sēžu un tirpinu savu dibenu. rakstu esejas un laužu zobus ar konfektēm ārā.
cenšos kaut kur paceļam nenozaudēt mazo iedvesmu veiklāk dzīvot.

esmu atpakaļ mājās.

scenogrāfija pārvērtās par grafisko dizainu, kas patiesībā man der pat vairāk. būs savdabīgi, jo neesmu neko tādu līdz šim mācījusies, bet uzmēģināt jau var.
tikko beidzu piepalīdzēt citiem ar angļu valodas darbiem. derētu sākt ķerties pašai pie savējiem.
šodien atmetu došanos uz v.m. savādāk šonedēļ mājās nesanāktu pabūt, nu sencīšiem acīs parēgoties. pa vidam mēģinājumi un tādi nieki. tad jau redzēs, kādās krāsās iekrāsosies nedēļas nogales pasākumi.
vakardien bija kakao vakars.
ps. lūpā košana palīdz daudz kur. gan, kad jāpatur mēli aiz zobiem, gan, kad jāatsauc sevi atpakaļ dzīves realitātē.
nne nne nnē. es taču pie tā strādāju.
būs jākož tai lūpā biežāk.

He's gonna change
Gonna change his ways
Gonna change
Gonna change his ways

es esmu mājās.
visu laiku garastāvoklis slimīgi raustījās starp visām iespējamām debespusēm.
tagad nomierinājās.
jūtos pretīgi.
zin. sagruzījos.

man pietŗūks mājas

satuntulējiens, deguna pilieni un kārtējā tēja. būšu visas sortes uzmēģinājusi gan no lauku tējām, gan maisiņu.
vienai no labotājām nav patikusi mana esejas ideja, tamdēļ dalu piekto vietu pagaidām. tikšot lapele aiznesta vēl citai angļu valodas skolotājai, un tad jau redzēs kā būs tālāk.
vēl man ir maza ideja aizmaukt piektdien palūkoties angļu debates, sevis prieka dēļ, kā arī uzmēģināt to tekstu pārtulkošanas konkursu. parasti es tā nedaru, bet tas ir viens no pāris retajiem priekšmetiem, kuri mani tiešām interesē. blakus tam ir arī literatūra, un tā kā šie abi saskan!
izskatās, ka pēc šīs dienas snaudas, man tagad miegs nenāks. varētu palasīt grāmatu..
māju atmosfēra tāda, klusa jau atkal un ne īpaši pozitīvā noskaņā, bet ko nu tur. cēlonis ir aspekts, kuru es nevaru mainīt. gandrīz neviens nevar.

šodien atka sanāca uzņemties dažnedažādos uzdevumus, kurus ašā knašā laikā jāpaveic. tā jau nekas, man jau patīk kaut ko rosināt un domāt, citus ieprieināt, radoši izgudrot un pasniegt ar pa retai reizei, bet smieklīgi muļķīgākā lieta klāt pie visiem pārējiem darbeļiem, esmu iemesta volejbola komandā. jā. civlēks kuram rokas izskatās tā it kā būtu ierautas zāģi, jo pēdējā laikā esmu īpaši veikla uz sevis savainošanu. kādreiz tik traki nebija, bet nu esmu pēdējo dienu laikā iegriezusi rokā reizes četras, vienreiz pierāvu pie krāsns restes, palikusi liela rēta, šodien mazliet trāpīju ar cirvi rokai - reizes piecas[ līdz šim manā mūžā man nebija gadījies vispār kaut ko tādu izdarīt] un vēl uzlēju verdošu eļļu uz rokas[kas gan tika labots aši ar krējumu virsū, lai arī cik dīvaini, bet līdz] un pāris atlauzti nagi, nav īšti savainošanās, bet ja līdz ādai tad sāpīgi.
bet nu, tas jau ne pa tēmu. redziet, esmu ielikta mūsu volejbola komandā, bez taujāšanas. ja tas tiktu izdarīts kaut kad vasaras beigās, es neiebilstu, tad man tīri labi sanāca. nu ne labi, bet nebija arī slikti. jāatzīst, esmu ļoti atradusi.
šodien pēc skolas aizčāpoju tādā mierīgā noskaņojumā uz humpīšiem, jāatzīst, ieguvums nulle, bet es mēģināju. atlikušās pāris stundiņās nolēmu paspodrināt dzīvokli, tai skaitā ledusskapi. ziniet, man liekas, ka tāds cilvēku savienojums kā es un k. nedrīkst dzīvot vienās telpās divi vien. viņš - neizlēmīgs-darbu cilvēks, kurš pārtiek no burgeriem, kad krāsnī stāv sacepumus un es - haotisma iemiesojums ar neizlēmības, slinkuma un nelīdzsvarotības piesitienu, kurš pat dzīvot vienā mājvietā neprot. rezultāts ir tāds, ka es šodien izsviedu ārā maisiņu pilnu ar visādiem pienproduktiem, kuriem jau laiciņu kādu beidzies netikai uz iepakojuma rakstītais termiņš, bet arī pavisam noteikti lietojamības termiņš ar.
jā, tāda nu dieniņa.
jāiet laikam nosnausties. saldu dusu!

sīks, īss un nesvarīgs piesmērējiens šeit.
beidzot esmu mājās, bet pēc pāris minūtēm jau laižos atpakaļ. jāsamet pāris mantas somā un, rīt no rīta uz otru Latvijas galu, bet varbūt tas ir tas, kas vajadzīgs.
tad pēc pāris dienām varbūt būs kopsavilkums, par šīm dienām.
čau.
ps. māšele arī laižas prom šonakt, uz trīs mēnešiem gan.

nu tā nu, esmu atgriezusies. mājās.laikam mazliet savādāka. visu iespējamo emociju izplosīta. savu iekšējo dēmonu parobota, Dieva mīlestības samālēta un žēlastības aplaistīta.
sēžu graužu sausās brokastu pārslas un pētu savas tulznas. būs jāiečāpo vannā, jāpamērcējas stundas divas, un tad varētu uzsākt savu - gulēšu trīs diennaktis tūri. hi.
lai uzrakstītu visas tās sajūtas būtu daudz jāraksta, un tāpat visu nesanāktu atminēties tā kā gribētos. tās bija tādas lietas, kuras tikai tajā mirklī var just. tā teikt, gan fiziski, gan morāli vissmagākais svētceļojums, bet tajā pat laikā skaistākais. nav jau daudzi, ar kuriem salīdzināt, bet jūti, ka tas maina. patiešām nebiju domājusi, ka būs tā. ar to, ka būs smagi rēķinājos, bet tas bija citādāk.
miega bads mani nepamet. tā kā atpakaļceļam tika veltītas apmēram deviņas stundas, no kurām pusi centos noturēt vaļā plakstiņus un izskatīties žirgta un kaut ko parunāt, lai neiemidzinātu arī blakus sēdošo šoferi. šorīt no paša rīta uz sv. Misi, lai varētu pēc iespējas ātrāk tikt mājup. dīvaini, bet patīkami bija beidzot pabūt tādā mierīgā misē, kur esi pavisam viens. nu labi, ja neskaita tos daudzos vecos cilvēkus, bet neviena pazīstama.
braucot mikriņā uz mājām labais draugs šoferis, ar kuru pa reizei var forši papļāpāt, taujāja, kur biju nozudusi. teicu, ka līdz aglonai aizčāpoju. to sejas izteiksmi smieklīgi palūkoties.
bet sīkāks ieskats tieši pašā svētceļojumā vēl varbūt taps, ja nebūs slinkums, bet būs iedvesma. uz papīra metums jau ir par katru dienu. spiedu sevi rakstīt par spīti slinkumam, miegam un karstumam.
ā, un māšele uz sicīliju arī jau vakar aizšāvusi. nedabūju pat satikt.
kad biju dzīvoklī viena, ieraudzīju a. sakravātās mantas, sevi spogulī, un pārņēma sapratne, ka laikam šis svētceļojums savā ziņā arī bija kā palīgs, tāds tilts pāri, kas palīdz pieņemt pārmaiņas. tās, kas notiek apkārt un tās, kuras radušās dvēselē iekšā. svētceļojums mani vienā punktā sagrāva un parādīja to, cik vāja esmu. tā it kā iztukšoja kādu stūri, lai paliktu vieta kāda brīva jaunajam, jo iekšā pilnīgi ir tā sajūta, ka sava daļiņa sevis būs par jaunu jābūvē. ne tā kā iepriekš. tik daudz kas jauns jāiegūst. pieredzes, jāizkopj savu raksturu un jāiemācās daudz ko jaunu. ņemt no dzīves. dzīve nav tā dāvana, kuru nolikt malā, lai viņa tur stāv. tā ir iespēja. tas ir tas, kas jāizdzīvo līdz pēdējai pilei.