gribēju tikai sacīt, ka pēc skolas mani mājās sagaidīja kārtīgas, cienīgas pusdienas kopā ar tēti un brāli. lēna pastaiga uz "olu", mierīgā gaisotnē noskatīta filma ar pāris dūmiem ūdenspīpes. sen nebija vilkti. un tad jau mierīgs čāpojiens atpakaļ mājās. it kā nekas īpašs, bet, kad pats tam velties, tad liekas tā harmoniski un skaisti.

vakar trīs ar pusīti stundas dzejas. dažādas. vecas, jaunas, ar smiekliem, ar sāpēm.
bija labi. atsita tādā tīkamākā notī. pēcāk ar z. aizgājām pie kanālmalas izsūkt alu un uzēst vakariņas. kad devos mājās piedzīvoju to, kā kādu laiku nebija bijis. to, kas vienmēr bijis manas dzīves sastāvdaļa. pastaiga cauri pilsētai, vakaram pārvēršoties par nakti, lēnām, skaisti baudot. tā ka pārņem sajūta, ā jā, tamdēļ es šo vietu tik ļoti mīlu. šī apziņa kādu laiku bija tikai kā atmiņa, ka tā vienmēr bijis.

diemžēl galīgi nav noskaņojums uz mācīšanos, kas droši vien rezultēsies ne īpaši smuki sekmīga atzīmē rītdienas kontroldarbā, bet ko nu tur daudz.
šodienas vakara puse bija sasodīti tīkama. tas saucās, lūdz un tev taps dots. 17tos aizgāju uz adorāciju, minūtes divas tur atrados, kad sajutu, ka man vajag grēksūdzi. pēc stundas ieradās brālis, izrādās viņam schedulā bija ielikts mani nomainīt. galu galā iznāca vēl vērtīgāk nekā cerēju. tad jau daudz patīkamāk uzstellētā gara stāvoklī čāpoju pa apkārtceļiem uz mājām, klausoties lieliskas dziesmas iekš rādžiņa 101. jāatzīst, pāris garāmgājējiem mans priecīgais smaids likās mulsinošs vai vienkārši muļķīgs, bet tas man tikai lika sasmaidīties vēl vairāk. pēcāk dzīvoklī jau tēja, cepumi, atkal jau laba mūzika un mazliet skolas darbi. paķēru no brāļa "ir", pāris rakstiņi ieinteresēja, jāpačolē.
ja neskaita notikumus māju atmosfērā, man ne pavisam tiešām, bet tiešā mazliet gan, tad būtu sasodīti skaista diena.
ā un b. ietekmēta iemetu jums meitenes šo.

nu tā nu, esmu atgriezusies. mājās.laikam mazliet savādāka. visu iespējamo emociju izplosīta. savu iekšējo dēmonu parobota, Dieva mīlestības samālēta un žēlastības aplaistīta.
sēžu graužu sausās brokastu pārslas un pētu savas tulznas. būs jāiečāpo vannā, jāpamērcējas stundas divas, un tad varētu uzsākt savu - gulēšu trīs diennaktis tūri. hi.
lai uzrakstītu visas tās sajūtas būtu daudz jāraksta, un tāpat visu nesanāktu atminēties tā kā gribētos. tās bija tādas lietas, kuras tikai tajā mirklī var just. tā teikt, gan fiziski, gan morāli vissmagākais svētceļojums, bet tajā pat laikā skaistākais. nav jau daudzi, ar kuriem salīdzināt, bet jūti, ka tas maina. patiešām nebiju domājusi, ka būs tā. ar to, ka būs smagi rēķinājos, bet tas bija citādāk.
miega bads mani nepamet. tā kā atpakaļceļam tika veltītas apmēram deviņas stundas, no kurām pusi centos noturēt vaļā plakstiņus un izskatīties žirgta un kaut ko parunāt, lai neiemidzinātu arī blakus sēdošo šoferi. šorīt no paša rīta uz sv. Misi, lai varētu pēc iespējas ātrāk tikt mājup. dīvaini, bet patīkami bija beidzot pabūt tādā mierīgā misē, kur esi pavisam viens. nu labi, ja neskaita tos daudzos vecos cilvēkus, bet neviena pazīstama.
braucot mikriņā uz mājām labais draugs šoferis, ar kuru pa reizei var forši papļāpāt, taujāja, kur biju nozudusi. teicu, ka līdz aglonai aizčāpoju. to sejas izteiksmi smieklīgi palūkoties.
bet sīkāks ieskats tieši pašā svētceļojumā vēl varbūt taps, ja nebūs slinkums, bet būs iedvesma. uz papīra metums jau ir par katru dienu. spiedu sevi rakstīt par spīti slinkumam, miegam un karstumam.
ā, un māšele uz sicīliju arī jau vakar aizšāvusi. nedabūju pat satikt.
kad biju dzīvoklī viena, ieraudzīju a. sakravātās mantas, sevi spogulī, un pārņēma sapratne, ka laikam šis svētceļojums savā ziņā arī bija kā palīgs, tāds tilts pāri, kas palīdz pieņemt pārmaiņas. tās, kas notiek apkārt un tās, kuras radušās dvēselē iekšā. svētceļojums mani vienā punktā sagrāva un parādīja to, cik vāja esmu. tā it kā iztukšoja kādu stūri, lai paliktu vieta kāda brīva jaunajam, jo iekšā pilnīgi ir tā sajūta, ka sava daļiņa sevis būs par jaunu jābūvē. ne tā kā iepriekš. tik daudz kas jauns jāiegūst. pieredzes, jāizkopj savu raksturu un jāiemācās daudz ko jaunu. ņemt no dzīves. dzīve nav tā dāvana, kuru nolikt malā, lai viņa tur stāv. tā ir iespēja. tas ir tas, kas jāizdzīvo līdz pēdējai pilei.