esmu tāds cilvēks, kuram patiess ir svarīga pašam sava telpa. un lai tā sava telpa ir tieši tāda, kādu to vēlos.
šķiršanās brīžos lielākais mierinājums ir prieks par kaut kā jauna sākumu.
I feel it.
Oh tonight's the kind of night
Where everything could change
looking back in the past I have come to a conclusion - that kind of night / day is everyday of our life.

trulināties nedrīkst, kad tas ievelkas nedēļas, tad kaut ko jāmaina.
satuntulējos, izgāju laukā ar krūzi tējas, grāmatu un kladi, apsēdos un padomāju.
tā man tāda vietne, kur piespraužu to, kāda iekšēji esmu. lielisks veids kā pēc kāda laika atskatīties un saprast, kā mainies. tai skaitā arī pārbaudīt vai pildi savas apņemšanās un tā.
šādi tādi mērķi pavirzīti. viens no tiem būs uzrakstīt pāris jautājumus, uz kuriem man pašai ik pēc kāda laika intervāla būs jāatbild, un jāsecina, vai, sasodīts, kaut kas tagad aši knaši jāmaina.
patiesībā jau baigi grūti kaut ko riktēt un stellēt, kad visu gribas vienkārši pasviest zem gultas, lai tas tur paliek un sapūst, bet nevar jau tā. līdz ar to visu, sapūšu pati, un tad no tās gultsapakšas izvilkties būs praktiski neiespējami. kaut kā no mistiskām augšām jāizvelk gribasspēku un visus pārējos niekus.
pozitīvisms no dienas vidus jau sen pārgājis, mani pametis, atradis kādu ar kuru ir interesantāk. ha. šis gan laikam visiem tāds rudens depresijas fucked up stāvoklis. nu visiem nē, daudziem, kā es te skatos uz sev apkārt esošajiem.
jāiet kaut ko vakariņās uzšmorēt.

sēžu, dzeru kakao, un vēl joprojām manī ir šī dīvainā sajūta, ka šīs pāris nedēļas ir kā tilts no iepriekšējā laika posma uz jauno posmu. tā sirreāli mazliet. bet jāsaņemās ir, jāstrādā pie sevis. un šajā situācijā jāpārstāj būt egoistiskai.
sāku lasīt Klaiva Steipa Luisa "Skrūvšnores Vēstules". pagaidām liekas sasodīti laba un, iespējams, šim brīdim ļoti noderīga.
"..Katrā ziņā, viņiem var iestāstīt, ka ķermena stāvoklim lūgšanas laikā nav nozīmes, jo viņi patstāvīgi aizmirst to, kas Tev būtu jāatceras vienmēr - ka viņi ir dzīvnieki, un viss, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ietekmē viņu dvēseles.."
iepatikās doma, tai skaitā arī atgādināja manu, māsas un a. sarunu par dejošanu. to, ka patiesībā tā var ļoti labi iespaidot tavu garīgo stāvokli. arī ar savu ķermeni mums jāprot izpausties, jo tas ir mūsu instruments. gribot negribot, esam ar to saistīti, laikam jau.
jāpiebeidz mest z. i podā svētceļojuma bildes. tik vien kā 7GB, un jādodas turpināt lasīt.

bet vispār, būs labi, es to jūtu.

sēžam trijatā un baudām mierīgo rītu, klausoties apocalyptica's skaņās.
vispār, šobrīd būtu ērts brīdis, lai viltos dzīvē, vai ne ?
mierinu citus, un kāpēc gan ne? kamēr pati vēl neaptveru savu turpmāko dzīves realitāti, tamēr jau var.
tikai tagad sāku aptvert, cik ļoti tagad izmainīsies ikdienas dzīve. kurš gan mani vilks ārā no pagrimuma bedrēm? a. un i. aizdodas prom kur nu kurā uz citām pasaules malām. arī citi radījumi, pie kuriem pēdējo gadu laikā bija aprasts nu jau pāris lēmumu rezultātā nozūd no apvāršņa. galu galā nākas aptvert, ka esmu izmainījusies ne tikai es iekšēji, bet arī visi apkārt aptverošie apstākļi. jūs - cilvēki, lietas un notikumi. bet šoreiz vēl kaut kas būs savādāk. šoreiz jau laicīgi apzinos, ka vienīgais veids, kā šādos apstākļos atkal neiegrimt sevis žēlošanā un straujā degradācijā, ir pārstāt plūst līdzi dranķīgiem notikumiem. jāpieņem izvēles, kuras izvelk tevi no tā laukā. jau laicīgi jāpamaina sava dzīves uztvere, lai sagatavotos tam, kas būs. jau tagad jānosprauž šī laika posma mērķi, jo kā gan lai sasniedz to, ko vēlas, ja vēļ pat nezin ko tieši vēlies? laikam jau tā ir mana problēma regulāri bijusi.
paciemoties atbraukusi viena mamma ar savu dēlēnu, kādreiz es regulāri pieskatīju viņa vecāko brāli. sasodīts, tie bērni tomēr ātri aug. mums laikam jāmēģina augt līdzi.
as I'd like to say - let's start taking control over our life, not allowing it to control us. or smt like that

galvā pieskricelējam pāris dienas darbus, kurus dosimies paveikt. nekas jau tāds svarīgs, tik cik pašam savas attīstības dēļ, kuru pēc svētceļojuma esmu iemetusi diezgan augstu savā dzīves listē.
vakar sēdējām ar mājiniekiem un zilo a. un z. malkojām vīnu un vērojām zvaigznes, un gaiņājām knaušus prom. dīvaini, ka nebija viņi man vēl apnikuši pēc svētceļojuma. [jap, zilais a. un brālis arī mums pievienojās, kas jāatzīst bija visai izdevīgi, jo tā rezultātā nopelnīju vakara masāžu un pāris somu nēsāšanas]
tā nu jā, es jau zinu, ka diena jau vispār pusē, tāpēc gluži vērtīga viņa neizvērtīsies, bet nu, lai jau.
vakarā vajadzētu ar māšeli sazināties, vismaz ar vienu no viņām.

nu tā nu, esmu atgriezusies. mājās.laikam mazliet savādāka. visu iespējamo emociju izplosīta. savu iekšējo dēmonu parobota, Dieva mīlestības samālēta un žēlastības aplaistīta.
sēžu graužu sausās brokastu pārslas un pētu savas tulznas. būs jāiečāpo vannā, jāpamērcējas stundas divas, un tad varētu uzsākt savu - gulēšu trīs diennaktis tūri. hi.
lai uzrakstītu visas tās sajūtas būtu daudz jāraksta, un tāpat visu nesanāktu atminēties tā kā gribētos. tās bija tādas lietas, kuras tikai tajā mirklī var just. tā teikt, gan fiziski, gan morāli vissmagākais svētceļojums, bet tajā pat laikā skaistākais. nav jau daudzi, ar kuriem salīdzināt, bet jūti, ka tas maina. patiešām nebiju domājusi, ka būs tā. ar to, ka būs smagi rēķinājos, bet tas bija citādāk.
miega bads mani nepamet. tā kā atpakaļceļam tika veltītas apmēram deviņas stundas, no kurām pusi centos noturēt vaļā plakstiņus un izskatīties žirgta un kaut ko parunāt, lai neiemidzinātu arī blakus sēdošo šoferi. šorīt no paša rīta uz sv. Misi, lai varētu pēc iespējas ātrāk tikt mājup. dīvaini, bet patīkami bija beidzot pabūt tādā mierīgā misē, kur esi pavisam viens. nu labi, ja neskaita tos daudzos vecos cilvēkus, bet neviena pazīstama.
braucot mikriņā uz mājām labais draugs šoferis, ar kuru pa reizei var forši papļāpāt, taujāja, kur biju nozudusi. teicu, ka līdz aglonai aizčāpoju. to sejas izteiksmi smieklīgi palūkoties.
bet sīkāks ieskats tieši pašā svētceļojumā vēl varbūt taps, ja nebūs slinkums, bet būs iedvesma. uz papīra metums jau ir par katru dienu. spiedu sevi rakstīt par spīti slinkumam, miegam un karstumam.
ā, un māšele uz sicīliju arī jau vakar aizšāvusi. nedabūju pat satikt.
kad biju dzīvoklī viena, ieraudzīju a. sakravātās mantas, sevi spogulī, un pārņēma sapratne, ka laikam šis svētceļojums savā ziņā arī bija kā palīgs, tāds tilts pāri, kas palīdz pieņemt pārmaiņas. tās, kas notiek apkārt un tās, kuras radušās dvēselē iekšā. svētceļojums mani vienā punktā sagrāva un parādīja to, cik vāja esmu. tā it kā iztukšoja kādu stūri, lai paliktu vieta kāda brīva jaunajam, jo iekšā pilnīgi ir tā sajūta, ka sava daļiņa sevis būs par jaunu jābūvē. ne tā kā iepriekš. tik daudz kas jauns jāiegūst. pieredzes, jāizkopj savu raksturu un jāiemācās daudz ko jaunu. ņemt no dzīves. dzīve nav tā dāvana, kuru nolikt malā, lai viņa tur stāv. tā ir iespēja. tas ir tas, kas jāizdzīvo līdz pēdējai pilei.