un vispār, pavisam droši zinu, sarunas baro manu dvēseli.

zinu jau - būs tomēr atkal jāpiemet plānotājs pilns ar visām iespējamajām aktivitātēm.
kad man nav tā brīvā laika, es nevaru to pavilkt, gan morāli, gan fiziski, bet tagad, kad esmu atmetusi to visu jūtos nekāda. pati sev krītu uz nerviem. nav jau tā, ka nedaru neko vai, ka būtu daudz brīva laika. galīgi ne, bet vienalga iekšā tas tukšums un neapmierinātība ar sevi.
varbūt vienkārši jāatsāk rakstīt. tīri dvēselei.

man pašlaik liekas, ka man laikam ir jauns mīļartists Awolnation.
šodiena bija iedvesmu un labas noskaņas diena.
es nezinu, kas tam par iemeslu, bet gribas darīt labu.
es laikam negavēšu ne uz ko, ja nu vienīgi to var skaitīt gavēšana uz negācijām un egocentrismu.
piefiksēju, ka tad, kad jūtos labi, ļoti pamanu citu sajūtas / garastāvokļus. kad par to ieminējos, man teica, ka man tā esot jā.
tāpēc vien vajadzētu visu laiku justies labi, lai beidzot izvilktu galvu pati no sava dibena un caur tiem negāciju mākoņiem, kurus pati sev esmu apvilkusi apkārt, ieraudzītu arī kādu citu bez sevis.
lai uzskaitītu dienas skaistumus būtu daudz jādrukā, tāpēc teikšu vien - ir tik labi.

never let your fear decide your fate
laikam vienkārši pavasaris galvā. nē, galvā ne. dvēselē.

es nezinu, kas pie vainas, bet man ir mini iedvesma.
uz visādām mazām lietām. kā rezultātā nākas iedvesmot sevi uz mācīšanos, lai varētu piepildīt tiešām īstās iedvesmas.
ak jā, smaids uz lūpām man. cik neparasti.
gribas teikt - gribu būt naiva, gribu būt brīva visiem par spīti. teksts it kā no dziesmas, bet nesaistīti.
drīz taču pavasaris būs. un pavasaris taču ir dvēseles atdzimšanas laiks.
kur tai nolemtības sajūtai var sekot tāda laimes sajūta?

rīt es iešu attīstīt bildes.
un vēl es rīt nebraukšu mājās. palikšu dzīvoklī un veltīšos savai dvēselei.
es gribēju teikt vēl kaut ko, bet aizmirsu ko.
ā.
nevaru vien sagaidīt, kad varēšu atsākt skriet.

sēžu, dzeru kakao, un vēl joprojām manī ir šī dīvainā sajūta, ka šīs pāris nedēļas ir kā tilts no iepriekšējā laika posma uz jauno posmu. tā sirreāli mazliet. bet jāsaņemās ir, jāstrādā pie sevis. un šajā situācijā jāpārstāj būt egoistiskai.
sāku lasīt Klaiva Steipa Luisa "Skrūvšnores Vēstules". pagaidām liekas sasodīti laba un, iespējams, šim brīdim ļoti noderīga.
"..Katrā ziņā, viņiem var iestāstīt, ka ķermena stāvoklim lūgšanas laikā nav nozīmes, jo viņi patstāvīgi aizmirst to, kas Tev būtu jāatceras vienmēr - ka viņi ir dzīvnieki, un viss, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ietekmē viņu dvēseles.."
iepatikās doma, tai skaitā arī atgādināja manu, māsas un a. sarunu par dejošanu. to, ka patiesībā tā var ļoti labi iespaidot tavu garīgo stāvokli. arī ar savu ķermeni mums jāprot izpausties, jo tas ir mūsu instruments. gribot negribot, esam ar to saistīti, laikam jau.
jāpiebeidz mest z. i podā svētceļojuma bildes. tik vien kā 7GB, un jādodas turpināt lasīt.

bet vispār, būs labi, es to jūtu.

šodien bija tāda veco laiku diena mazliet. visa ģimene pēc ilgiem laikiem bijām kopā Misē. parāva tā nostaļģija, un apziņa, ka nevaru pieņemt komūniju kaut kā ieķēra dvēselē un pār vaigu noritēja pāris asaras. tas tikai nozīmē, ka jāsavāc sevi, lai šo faktu manītu.
pēcāk nolēmām izmantot izdevību, kad visi esam kopā un aizčāpojām uz čili picu, kur protams tika piebāzti pilni punči, jo bija tā saucamās "laimīgās stundas". un speciāli mums tika stellēti kopā galdi, lai būtu, kur sēdēt, nu ko lai dara, ka esam daudz, un vēl l. nākamreiz es sēdēšu labi tālu no mammas. viņa tik ļoti centās dabūt tomātu mērci, ka rezultāts bija gigantisks pleķis uz maniem svārkiem un muļķīga sejas izteiksme no oficiantes, kura savāca manu šķīvi, uz kura mētājās kādas astoņas saķellētas salvetes.

drīz notiks rūfija(jā mēs protams izvēlēties vārdus)atklāšana, un tur ir arī šūpuļtīkls [mm]. un cerams ar Viņu viss virzīsies uz pozitīvo pusi, ielūdzu viņu pie sevis, jo patiesībā pietrūkst.
un par bērnību, vienmēr brīnījos, ka saka - visas mazas meitenes ir izsapņojušas savas kāzas. man tā nebija, bet šodien atminējāmies bērnību, man atgādināja, ka māsa mani spieda "precēties" ar manu brālēnu, kaut arī mēs negribējām, jo viņa bija "mācītājs", un tas viss notika uz veca nokrituša koka. mēs galu galā neapprecējāmies, jo viņa iekrita nātrēs un atsitās pret spicu koku.
vispār spriedelējām, ka mūsdienu bērniem trūks iztēles, jo izklaide ir piesēsties pie datora un uzspēlēt video spēles. (protams ir arī citas lietas), bet mēs piemēram spēlējām visslimākās spēles ar to kā cilvēki bija dzīvie palagi un segas, kurām bija jābēg prom, un iztēlojāmies kā mēs esam varoņi no briesmoņu karu multenes. vai arī spēlējām "dzīvi", kur bija jāpelna nauda pārdodot salasītās ogas vai rīkojot izklaides, vai arī tas, kā katru gadu uz māsas un brālēna jubilejām rīkojām "festus", kuros uzvedām lugas un rīkojām spēles un tad iekasējām no vecākiem, vecvecākiem santīmus un konfektes. vai arī to reizi kā taisījām zoo dārzu, kas sastāvēja no vardēm un citiem maziem radījumiem. nolikām viņus drošībā, pirtiņā, kuru nekurināja, bet tieši tajā dienā brālis ar brālēnu izlēma gulēt pirtsaugšā, tādeļ iekurināja pirtiņu. laikam jau nav jāsaka, ka viņu mošanās tika pavadīta ar akmeņu mešanu un kliedzieniem - slepkavas !
tādas lūk mums izklaides..