06 June 2010 @ 10:21 pm
It's never too late to shoot for the stars  

šodien bija tāda veco laiku diena mazliet. visa ģimene pēc ilgiem laikiem bijām kopā Misē. parāva tā nostaļģija, un apziņa, ka nevaru pieņemt komūniju kaut kā ieķēra dvēselē un pār vaigu noritēja pāris asaras. tas tikai nozīmē, ka jāsavāc sevi, lai šo faktu manītu.
pēcāk nolēmām izmantot izdevību, kad visi esam kopā un aizčāpojām uz čili picu, kur protams tika piebāzti pilni punči, jo bija tā saucamās "laimīgās stundas". un speciāli mums tika stellēti kopā galdi, lai būtu, kur sēdēt, nu ko lai dara, ka esam daudz, un vēl l. nākamreiz es sēdēšu labi tālu no mammas. viņa tik ļoti centās dabūt tomātu mērci, ka rezultāts bija gigantisks pleķis uz maniem svārkiem un muļķīga sejas izteiksme no oficiantes, kura savāca manu šķīvi, uz kura mētājās kādas astoņas saķellētas salvetes.

drīz notiks rūfija(jā mēs protams izvēlēties vārdus)atklāšana, un tur ir arī šūpuļtīkls [mm]. un cerams ar Viņu viss virzīsies uz pozitīvo pusi, ielūdzu viņu pie sevis, jo patiesībā pietrūkst.
un par bērnību, vienmēr brīnījos, ka saka - visas mazas meitenes ir izsapņojušas savas kāzas. man tā nebija, bet šodien atminējāmies bērnību, man atgādināja, ka māsa mani spieda "precēties" ar manu brālēnu, kaut arī mēs negribējām, jo viņa bija "mācītājs", un tas viss notika uz veca nokrituša koka. mēs galu galā neapprecējāmies, jo viņa iekrita nātrēs un atsitās pret spicu koku.
vispār spriedelējām, ka mūsdienu bērniem trūks iztēles, jo izklaide ir piesēsties pie datora un uzspēlēt video spēles. (protams ir arī citas lietas), bet mēs piemēram spēlējām visslimākās spēles ar to kā cilvēki bija dzīvie palagi un segas, kurām bija jābēg prom, un iztēlojāmies kā mēs esam varoņi no briesmoņu karu multenes. vai arī spēlējām "dzīvi", kur bija jāpelna nauda pārdodot salasītās ogas vai rīkojot izklaides, vai arī tas, kā katru gadu uz māsas un brālēna jubilejām rīkojām "festus", kuros uzvedām lugas un rīkojām spēles un tad iekasējām no vecākiem, vecvecākiem santīmus un konfektes. vai arī to reizi kā taisījām zoo dārzu, kas sastāvēja no vardēm un citiem maziem radījumiem. nolikām viņus drošībā, pirtiņā, kuru nekurināja, bet tieši tajā dienā brālis ar brālēnu izlēma gulēt pirtsaugšā, tādeļ iekurināja pirtiņu. laikam jau nav jāsaka, ka viņu mošanās tika pavadīta ar akmeņu mešanu un kliedzieniem - slepkavas !
tādas lūk mums izklaides..
 
 
dungo: Nickelback - If Today Was Your Last Day
 
 
( Post a new comment )
[info]piparkuuka on June 6th, 2010 - 11:08 pm
Tik jauki, es atcerējos arī savu bērnību.
Mums pie mājām arī bija nolūzis vecs koks, uz kura kopā ar citiem bērniem taisījām dzīvokļus un dzīvojām kā "lielie".
Un mums ar brāli arī bija zoodārzs, kurā dzīvoja sienāži, taureņi, bizbizmārītes un pūkainie kāpuri.
Un reiz laukos es spiedu savai māsīcai nākt pie manis uz dziedāšanas stundām un es mācīju viņai dziedāt dziesmas, un pēc tam mēs Jāņos uztaisījām koncertu, kuram ļoti gatavojāmies.
Jā, bet tagad, kad paskatos uz bērniem pagalmā, tad mani pārņem doma, ka viņiem tas viss ir tik ļoti svešs un nepazīstams.
(Reply) (Link)
An[info]nata13 on June 7th, 2010 - 12:03 am
Piekrītu par mūsdienu bērniem. Man tā pa īstam arī neizdevās iemācīt savu sīko brāli spēlēties. Tagad jau tikai datori un datorspēles. Nekas viņiem vairs nešķiet interesants, viņiem nav tādas izstēles, jo ļoti daudz kas tiek radīts mākslīgi un pirms viņi kaut ko paspēj iedomāties. Mazliet skumji. :/
(Reply) (Link)