Šis ir pēdējais gads, kad mēs varam attaisnoties, ka  darām kaut ko tikai tāpēc, ka tas jāpadara. Tagad mēs dzīvosim to dzīvi, kuru izvēlēsimies. Protams, būs nepatīkami lēmumi, kuri jāpieņem. Iespējams, būs jādodas prom no sev tuvajiem cilvēkiem, jāuzsāk dzīvi vietā, kur viss jābūvē no jauna. Gan dzīvesvieta, gan attiecības ar cilvēkiem, gan attiecības pašam ar sevi. Tomēr viena lieta paliks nemainīga. Tāpat kā līdz šim, kaut kur sirdī visu laiku nēsājām līdzi savu bērnību, atmiņas par vecmammas apkampienu smaržu, mīļākā suņa pūkainumu, piedzīvojumiem laukos kopā ar brālēniem, tāpat arī tālākā dzīvē mēs sirdī nēsāsim līdzi kaut ko ļoti svarīgu un dārgu. Atmiņas par visu to, kas mūs mainīja un lika mums izaugt tādiem kādi tagad esam. Piedzīvojumi un pārdzīvojumi kopā ar labākajiem draugiem, sajūtas, kuras sniedza cilvēki, kuru nozīmīgumu mēs iepriekš nenovērtējām, vietas, kuras atkal apmeklējot, acīs sariešas asaras.

pēdejās dienās kaut kā nerakstās, tā pavisam vienkārši.
ā, mani beidzot var sakarīgi sazvanīt, tā teikt, es dzirdēšu, ka jūs man zvanat, vai nav šiki?
tāds filosofiski tizli sajāts garastāvoklis, bet patiesībā jau tas tik tā sajūtu līmenī, laikam. tā teikt, arī nedomājot jau ir dranķīgi. bet nu hop vop, jāsaņemās?
piektdien, sestdien ar māšeli aizlaidām uz laukiem. ja atgriezies vietā, kur esi vien savu bērnību pavadījis, tad viss liekas sasodīti sarucis. pat suns, kurš diemžēl pieklibo, kaut kas ar kāju nav kārtībā, k. jau vedāja pie veterinārārsta, cerams saveseļosies. ome un opis mīlīgi. arī visas tās viņu attiecības tādas mīlīgas, ko es bērnībā galīgi nebiju pamanījusi. pilnīgi citādākas nekā tiem vecvecākiem, kurus regulāri sanāk satikt. patiesībā jau galīgi savāda noskaņa ir pa reizei tur ierasties, tas ceļš uz turieni vien jau tāds.. ehh.. bet nu jā, esam atpakaļ.
rītdien jāatgriežas ikdienas realitātē, tad jau redzēs, kā tas mani iespaidos. uz kuru pusi nosvērsies mans pašsajūtu stāvoklis.

šodien bija tāda veco laiku diena mazliet. visa ģimene pēc ilgiem laikiem bijām kopā Misē. parāva tā nostaļģija, un apziņa, ka nevaru pieņemt komūniju kaut kā ieķēra dvēselē un pār vaigu noritēja pāris asaras. tas tikai nozīmē, ka jāsavāc sevi, lai šo faktu manītu.
pēcāk nolēmām izmantot izdevību, kad visi esam kopā un aizčāpojām uz čili picu, kur protams tika piebāzti pilni punči, jo bija tā saucamās "laimīgās stundas". un speciāli mums tika stellēti kopā galdi, lai būtu, kur sēdēt, nu ko lai dara, ka esam daudz, un vēl l. nākamreiz es sēdēšu labi tālu no mammas. viņa tik ļoti centās dabūt tomātu mērci, ka rezultāts bija gigantisks pleķis uz maniem svārkiem un muļķīga sejas izteiksme no oficiantes, kura savāca manu šķīvi, uz kura mētājās kādas astoņas saķellētas salvetes.

drīz notiks rūfija(jā mēs protams izvēlēties vārdus)atklāšana, un tur ir arī šūpuļtīkls [mm]. un cerams ar Viņu viss virzīsies uz pozitīvo pusi, ielūdzu viņu pie sevis, jo patiesībā pietrūkst.
un par bērnību, vienmēr brīnījos, ka saka - visas mazas meitenes ir izsapņojušas savas kāzas. man tā nebija, bet šodien atminējāmies bērnību, man atgādināja, ka māsa mani spieda "precēties" ar manu brālēnu, kaut arī mēs negribējām, jo viņa bija "mācītājs", un tas viss notika uz veca nokrituša koka. mēs galu galā neapprecējāmies, jo viņa iekrita nātrēs un atsitās pret spicu koku.
vispār spriedelējām, ka mūsdienu bērniem trūks iztēles, jo izklaide ir piesēsties pie datora un uzspēlēt video spēles. (protams ir arī citas lietas), bet mēs piemēram spēlējām visslimākās spēles ar to kā cilvēki bija dzīvie palagi un segas, kurām bija jābēg prom, un iztēlojāmies kā mēs esam varoņi no briesmoņu karu multenes. vai arī spēlējām "dzīvi", kur bija jāpelna nauda pārdodot salasītās ogas vai rīkojot izklaides, vai arī tas, kā katru gadu uz māsas un brālēna jubilejām rīkojām "festus", kuros uzvedām lugas un rīkojām spēles un tad iekasējām no vecākiem, vecvecākiem santīmus un konfektes. vai arī to reizi kā taisījām zoo dārzu, kas sastāvēja no vardēm un citiem maziem radījumiem. nolikām viņus drošībā, pirtiņā, kuru nekurināja, bet tieši tajā dienā brālis ar brālēnu izlēma gulēt pirtsaugšā, tādeļ iekurināja pirtiņu. laikam jau nav jāsaka, ka viņu mošanās tika pavadīta ar akmeņu mešanu un kliedzieniem - slepkavas !
tādas lūk mums izklaides..