jauki aizbraukt apciemot vecvecākus. protams, kā jau īstā vecvecāku apciemošanā, atgriezties var tikai ar piepildītu punci kā grūtniecei.
pa dienu pēc skolas aizčāpinājām pie krustmammas uz darbu. uzrāpāmies uz jumta un šāvām šampi. tā tīkami, no malas palūkoties uz pilsētu, un tā ar vieglumu. pēcāk novusu veco labo laiku vārdā uzspēlējām.
braucu mājās, palūkojos augšup zvaigznēs. mainot skata punktu, no kura lūkojies, viss liekas pavisam savādāks. liekas svešāds, bet tā dažreiz ir skaistāk un ir iespēja vairāk saprast.
iečolēju mazliet The Imaginarium of Doctor Parnassus. izskatās, ka varētu būt laba.
So stand in the rain
Stand your ground
Stand up when it's all crashing down
You stand through the pain
You won't drown
And one day, whats lost can be found
You stand in the rain
ps. k. šovakar jau atstāja mani dzīvot nedēļu vienai dzīvoklī, kurš ir uz sabrukšanas robežas. izskatās, ka visi ciemiņi nedēļas laikā būs vien santehniķi.

pēdejās dienās kaut kā nerakstās, tā pavisam vienkārši.
ā, mani beidzot var sakarīgi sazvanīt, tā teikt, es dzirdēšu, ka jūs man zvanat, vai nav šiki?
tāds filosofiski tizli sajāts garastāvoklis, bet patiesībā jau tas tik tā sajūtu līmenī, laikam. tā teikt, arī nedomājot jau ir dranķīgi. bet nu hop vop, jāsaņemās?
piektdien, sestdien ar māšeli aizlaidām uz laukiem. ja atgriezies vietā, kur esi vien savu bērnību pavadījis, tad viss liekas sasodīti sarucis. pat suns, kurš diemžēl pieklibo, kaut kas ar kāju nav kārtībā, k. jau vedāja pie veterinārārsta, cerams saveseļosies. ome un opis mīlīgi. arī visas tās viņu attiecības tādas mīlīgas, ko es bērnībā galīgi nebiju pamanījusi. pilnīgi citādākas nekā tiem vecvecākiem, kurus regulāri sanāk satikt. patiesībā jau galīgi savāda noskaņa ir pa reizei tur ierasties, tas ceļš uz turieni vien jau tāds.. ehh.. bet nu jā, esam atpakaļ.
rītdien jāatgriežas ikdienas realitātē, tad jau redzēs, kā tas mani iespaidos. uz kuru pusi nosvērsies mans pašsajūtu stāvoklis.

hokeja sezona pamazām atsākas, tas tāds, sava veida mazais prieciņš būs uz kādu laiku.
tikko izkāpu no dušas, noskaloju arī mazo iegruzījienu, kas bija nemanot piemeties. tagad tik uz mikriņu, lai satiktu beidzot māšeli, kura atgriezusies, un to atgriešanos arī nosvinētu ar brenguli un fontein friškām! cerams vakars izvērtīsies jauks. patiesībā prasās gar jūru tāpat vien pa nakti pavazāties.
bet rīt jau pašā agrumā jādodas atpakaļ, nevar jau tik vien kā izklaidēties.
par miera ostu, uz kuru māsa grib aizraut. jā, es labprāt aizdotos tur dziļajos laukos, mežos pie saviem vecvecākiem, tiem, kuri sen nav redzēti. tomēr tas nav ar tādu mērķi kā viņai, zin kā, miera osta katram sava. sapratu vienkārši, ka ļoti gribu viņus satikt. arī šuneli turienes apraudzīt, kā jūtās viņš pēc visām tām operācijām un tā. un vispār, kā nekā, tur pavadīti krāšņākie bērnības mirkļi.
še tev dzīve. laikam jau tādas negāciju domas jāatmet, ja gribas tādu harmozinētu, skaistu dzīvi nodzīvot.