vakars tika tīri jauki pavadīts sēžot alus sētā, pamatīgi iesmejot par visiem Sicīlijas fanij atgadījumiem, un pēcāk arī ķēķī.
gulēts gan vien tikai divas stundas, bet tas droši vien nozīmē, ka drīzumā aizmetīšos nosnausties, jo tieši to šādā laiciņā prasās. jāatzīst, ka rīts gan sen nebija bijis tik smieklīgs. sākot ar to sirreālo šausmeņu sajūtu gaidot autobusu. laikam vienkārši sen nebiju rādījusies ielās tik agri no rīta, kad luksafori vēl nestrādā, uz ielām atrodas vien pāris cilvēki, bet neviens neizdveš ne skaņu. tik cik uzpūš vējš un tālumā jūra šalc. pēcāk jau viss likās sasodīti smieklīgi, katrs sīkums, tas tāds mazais sajukums, kad esi gulējis vien pāris stundas, tagad 6os no rīta stāvi gaidi jau stundu mistisku autobusu un lietus piles neuzmanīgi krīt tev uz galvas. bet vispār jau, interesanti, kā tie cilvēki uz tevi pēcāk skatās.
nekas jau tāds īpašs. varētu beidzot arī piebeigt noskatīties tos The Runaways.

hokeja sezona pamazām atsākas, tas tāds, sava veida mazais prieciņš būs uz kādu laiku.
tikko izkāpu no dušas, noskaloju arī mazo iegruzījienu, kas bija nemanot piemeties. tagad tik uz mikriņu, lai satiktu beidzot māšeli, kura atgriezusies, un to atgriešanos arī nosvinētu ar brenguli un fontein friškām! cerams vakars izvērtīsies jauks. patiesībā prasās gar jūru tāpat vien pa nakti pavazāties.
bet rīt jau pašā agrumā jādodas atpakaļ, nevar jau tik vien kā izklaidēties.
par miera ostu, uz kuru māsa grib aizraut. jā, es labprāt aizdotos tur dziļajos laukos, mežos pie saviem vecvecākiem, tiem, kuri sen nav redzēti. tomēr tas nav ar tādu mērķi kā viņai, zin kā, miera osta katram sava. sapratu vienkārši, ka ļoti gribu viņus satikt. arī šuneli turienes apraudzīt, kā jūtās viņš pēc visām tām operācijām un tā. un vispār, kā nekā, tur pavadīti krāšņākie bērnības mirkļi.
še tev dzīve. laikam jau tādas negāciju domas jāatmet, ja gribas tādu harmozinētu, skaistu dzīvi nodzīvot.