sēžu viena dzīvoklī. brālis aizšāva atkal kārtot lietas ar draudzeni, jā, kārtējo reizi.
tagad ēdīšu brokašņas un skatīšos Pay It Forward. laba filma.
un tad mierīgā garā atskatīšos uz pagājušo gadu. jā, tāds ir plāns.

Ir jau gandrīz gads apkārt. Es nezinu vai gluži skaitot dienās, nedēļās vai mēnešos, bet apmēram apstākļveidotās situācijās. Jāatzīst, ka sajūta īpatnēja. Nevaru īsti saprast, vai pat nav nepatīkama. It kā tiktu atrauts kaut kur atpakaļ, tātad, atrauts atpakaļ ari savā attīstībā. It kā nebūtu neko pa šo laika posmu sasniedzis. Bet nu tā jau arī gluži nav. Esmu citādāka. Nezinu vai labāka, vērtīgāka, pareizāka, bet savādāka noteikti. Tāds mulsums.

Nezinu kāpēc, bet man tīk šāds laiks. Vai tas tāpēc, ka tas tik ļoti līdzīgs manām iekšejām sajūtām, bet tas liekas skaists.

Tā sajūta ir dīvaina, kad liekas, tik ļoti gribas kādam uzticēties. Just tuvumu. Brīžiem man liekas, ka pieķertos jeb kuram cilvēkam, kurš pretim man nāktu. Liekas, ka, ja satiktu kādu, kas manī klausītos, es runātu. Runātu, raudātu un smietos, bet izkratītu visu, kas manī iekšā. Tomēr savā ziņā apzinos, ka tā nebūtu. Tad ja tā būtu, tad jau sen būtu to visu izgāzusi virsū kādam, jo nav jau tā, ka nav neviena ar kuru runāt.

Tā nu es esmu, ar to kas manī. Nav jau tā, ka es justos tik slikti, nē. Šis vienkārši ir tāds interesants periods, vēl nepiedzīvots.

Tā nu es esmu. Tā nu es skrienu. It kā vēlme saukt šo par sajūtu rudeni. Pat tad, ja tā gluži nav. Ir tik daudz potenciālu domu un sajūtu, bet tajā pat laikā, tās tiek atliktas malā. Ne jau speciāli. Vienkārši skrienu. Neapzināti. Eju, daru.

Pat tad, kad ir laiks, atrodu kaut ko, ko parasti nedarītu, un padaru.

Domāju un nedomāju.

Nu labi. Pietiek domāt to visu. Jāatgriežas pie skolas darbiem sakrājušiem.

egocentrisms. cerams šī nav tā reize, kad cita acī skabargu redzu, bet savējā baļķi ne. bet laikam der par to padomāt. nav īsti vēlme kādam gandēt garīgo, kā viņa to pēdējā laikā dara man.

ps. man trūkst manu māšeļu. jā, varbūt ir savs šarms, nu noteikti ir savs šarms dzīvoties vienai gandrīz, bet man viņas trūkst.

skolā viss pa vecam.
šodien braucu ar autiņu mājās. klausījos The Sunscreen Song. mazliet laikam kaut kur iekšā iezagās tāda kā sāpe. es pat nezinu par ko, par visu. par laiku, kas bijis. par to, kas būs. par cilvēkiem, kuri nāk un iet. par nākotni. par to vai mēs dzīvojam savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk. vai pēc 20 gadiem neatskatīsimies uz to visu un neteiksim - kā es nožēloju, ka neizdarīju to.
kaut kā mēģinu izprātot, vai nevajag tā vienkārši, aši izmainīt visu. pagriezt savu dzīvi iespējams kājām gaisā, bet mainīt to. varētu jau varbūt pat mēģināt, bet kā lai zini, ka tā vajag? aijš, tādas visās domas skraida pa galvu. pie visa vainīgs m. ar savām runām par to, kā viņam viss pieriebās un pilnīgi uz dullo aizgāja pilnīgi pretējā virzienā, nezinot, kur dosies un arī šis te.
tādi lūk brīnumi šrīmuni.
ak es muļķa desa.
jāpačolē jauns telefons par sadabūto naudu, citādi tas jau kļūst apnicīgi, ka tevi nekad nevar dabūt rokā. jā, un tad varētu būt arī pie reizes mūzika, un iespēja no visa atslēgties uz mirkli.
rīt jāaizčāpo uz pagrabiņu, vai stāviņu vai kā viņu tur tagad sauc. jāpainteresējas par tam jauniešu dienām, tad jau redzēs, vai beigās sanāks tikt.

hokeja sezona pamazām atsākas, tas tāds, sava veida mazais prieciņš būs uz kādu laiku.
tikko izkāpu no dušas, noskaloju arī mazo iegruzījienu, kas bija nemanot piemeties. tagad tik uz mikriņu, lai satiktu beidzot māšeli, kura atgriezusies, un to atgriešanos arī nosvinētu ar brenguli un fontein friškām! cerams vakars izvērtīsies jauks. patiesībā prasās gar jūru tāpat vien pa nakti pavazāties.
bet rīt jau pašā agrumā jādodas atpakaļ, nevar jau tik vien kā izklaidēties.
par miera ostu, uz kuru māsa grib aizraut. jā, es labprāt aizdotos tur dziļajos laukos, mežos pie saviem vecvecākiem, tiem, kuri sen nav redzēti. tomēr tas nav ar tādu mērķi kā viņai, zin kā, miera osta katram sava. sapratu vienkārši, ka ļoti gribu viņus satikt. arī šuneli turienes apraudzīt, kā jūtās viņš pēc visām tām operācijām un tā. un vispār, kā nekā, tur pavadīti krāšņākie bērnības mirkļi.
še tev dzīve. laikam jau tādas negāciju domas jāatmet, ja gribas tādu harmozinētu, skaistu dzīvi nodzīvot.

ehh.. nočiepu brālim disku, un tagad priecājos. dzeru kõlu, tīru kõlu, bet sajūta tāda piedzerta. viegls reibums un maza gruzõna izjūta ieslīgusi manī.
vakar ar z. sēdējām kāpās, priecājāmies par saulrietu un par to kā jūra ar debesīm saskrien pēc skata kopā zūdot horizontam. ešs. skaisti tā teikt baudīt. un šodien pa dienu arī uz to pusi aizčāpojām. jā, es beidzot esmu bijusi nopeldēties jūrā ! ūdens visai auksts vēl, bet tas arī nekas. un vispār šodien esmu uzņēmusi tik daudz šķidrumu tik dažādos veidos, cik nu var.
bet vispārīgi, jūtos mazliet pazudusi. es nezinu, vai pašizgudrotās mini bohēmas dēļ vai kā. bet kurš tad lai man pasaka, kāda tad es būtu nezudusi? un vispār, pat nezinu ko iesākt ar dzīvi, tādēļ kā jau parasti plūstu pa straumīti. bet ziniet ko ? pēc vasaras šitais jāizbeidz. es jau zinu, ka visi jūs sakāt, ka nevajag atlikt, citādi nekad jau nebūs īstais laiks. es jau piekrītu, bet šoreiz tas citādāk.
un veltīšanos sev esmu pārdēvējusi pati savā prātā. nu ne pārdēvējusi gluži. bet nu, pamainījusi kā pati to uztveru. tagad tas izpaužās ne tikai baudīšanā, bet arī sevis izglītošanā pa dzīvei un visādi citādi sevis uzlabošanai. un tas, ka es sevi esmu nolikusi vienā no pirmajām vietām nenozīmē, ka man nav svarīgi citi. tā nemaz neprotu. gribas jau visiem savējiem palīdzēt un tā, bet jāiemācās, ka tā ir viņu dzīve, viņiem jādzīvo.
un vispār, ziniet ko man pašlaik patiešām prasās ? labi stingru apkampienu un dejot. jā, man pēdējā laikā nenormāli prasās iet dejot, tā pavisam muļķīgi, bet vispār dejot.
laikam jāiet ieliet vēl netīri neķītrā ķīmiski ķēmojošā susla. jap, es teicu susla. tas man jaunais lietojamais vārds, tāpat kā ķupķēze. un vispār, es varētu sākt cilvēkus par muļķa desām saukāt.